65 Pelni, pērles, sega un skūpsts

1817. gada februāra vidus

Kad Lūkass lldz ar citiem saimes ļaudīm devās prom no Hartfjū abatijas, Stī­vens savā Hārlij-strītas istabiņā ģērbās.

Visādu ērmību Londonā ir pārpārēm, taču no visām pārsteidzošajām vie­tām galvaspilsētā pati pārsteidzošākā tolaik nenoliedzami bija Stīvena istaba. Tā bija stāvgrūdām pilna ar dārgām, retām vai brīnumainām lietām. Ja minis­triem vai džentlmeņiem, kas vada Anglijas banku, kaut kādā veidā izdotos dabūt savās rokās dārgumus, kas atradās Stīvena istabā, visām viņu raizēm būtu gals. Viņi varētu nomaksāt Lielbritānijas parādus un ar to, kas paliktu pāri, no jauna uzbūvēt Londonu. Džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas bija parūpējies, lai Stīvenam piederētu diezin kādu karaļvalstu kroņa dārgak­meņi un izšūtās drānas, ko reiz bija valkājuši koptu pāvesti. Puķupodos, kas stāvēja uz viņa istabas palodzēm, bija nevis augi, bet gan rubīnu un pērļu krusti, smalkas gemmas un sen aizmirstu karavīru ordeņu regālijas. Viņa šaurajā ku­modē glabājās Siksca kapelas griestu fragments un kāda basku svētā gūžas kauls. Aizdurvē uz vadža karājās svētā Kristofera cepure, un gandrīz visu brīvo vietu uz grīdas aizņēma Mikēles Eņģeļa darinātā Lorenco dei' Mēdiči marmora sta­tuja (vēl nesen tā rotāja slavenā valdnieka atdusas vietu Florencē).

Stivens skuvās, raudzīdamies spogulītī, kas ļodzīgi stāvēja uz Lorenco dei' Mēdiči ceļgala. Te pēkšņi viņam aiz muguras nostājās džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Burvis atgriezies Anglijā! — tas kliedza. — Es vakarnakt redzēju viņu uz Karaļa ceļiem, viņš nāca, ietinies Tumsībā kā burvju apmetnī! Ko viņam vajag? Ko viņš nodomājis? Ai, Stīven, man ir beigas! Es to jūtu! Viņš grib mani gāzt un samīdīt kājām!

Stīvenam pār kauliem noskrēja saltas tirpas. Kad džentlmenis bija tik sa­traukts un nemierīgs, no viņa varēja gaidīt pašu briesmīgāko.

Vajag viņu nogalināt! — džentlmenis kūdīja.

Nogalināt? Ak, ser, nē!

Kāpēc ne? Mēs būtu tikuši no viņa vaļā uz mūžīgiem laikiem! Es varu ar maģiskiem paņēmieniem sasiet viņam rokas, kājas un mēli, bet tu ietriektu vi­ņam sirdī dunci!

Stīvens steigšus domāja.

Bet varbūt, ser, viņa pārnākšanai nav nekādas saistības ar jums, — viņš ieminējās. — Atcerieties, cik daudz viņam Anglijā ienaidnieku — tas ir, ienaid­nieku no cilvēku cilts. Varbūt viņš atgriezies tāpēc, lai turpinātu cīņu ar kādu no tiem.

Neizskatījās, ka džentlmenim tas liktos pārliecinoši. Viņam bija grūti izse­kot tādiem spriedumiem, kuros nebija pieminēta viņa persona.

Man tas nešķiet pārāk ticami, — viņš iebilda.

Kā nu ne! — Stīvens jau runāja drošāk. — Avīzēs un maģijas žurnālos par viņu rakstīja briesmu lietas. Ir paklīdušas baumas, ka viņš nogalinājis savu sievu.

Daud/.i tam tic. Ja viņam varētu tikt klāt, viņš droši vien jau būtu apcietināts, — un nevienam nav noslēpums, ka visus šos melus un pusmelus izgudrojis otrais burvis. Es domāju, ka Streindžs ir atgriezies, lai atriebtos savam skolotājam.

Bridi džentlmenis skatījās Stīvena ar spožām acīm. Tad viņš sāka smieties, pēkšņi tikpat pacilāts, cik pirmīt drūvīgs.

Mums nav, par ko bīties, Stīven! — viņš sauca. — Burvji ir sanaidojušies un viens otru neieredz! Bet viens bez otra viņi nenieka neiespēj. Kā es priecājos! Cik ļoti man paveicies, ka es varu uzklausīt tavus padomus! Un tieši šodien, kad es vēlos tev pasniegt brīnišķīgu dāvanu — velti, pēc kuras tu jau sen ilgojies!

Ak tā, ser? — Stīvens nopūzdamies atjautāja. — Būšu ļoti pateicīgs.

Tomēr kādu vajag nogalināt, — džentlmenis zibenīgi atgriezās pie pir­mītējā temata. — Es šorīt biju ļoti nelāgā omā, un kādam tādēļ jāmirst. Varbūt vecajam burvim? Ko tu saki? — Ak, nē, pagaidi! Tieši pēc tā jau kāro jaunais, un man ne prātā nenāk viņam izpatikt! Tad varbūt nogalināsim lēdijas Poulas vīru? Viņš ir labi noaudzis un augstprātīgs, un trenkā tevi kā kalpu!

Bet es arī esmu kalps, ser.

Vai varbūt labāk Anglijas karali? O, jā, lieliska doma! Tūdaļ pat dosimies pie Anglijas karaļa. Tu viņu nogalināsi un uzreiz varēsi sēsties tronī. Vai tev ir pie rokas valstsābols, kronis un scepteris, ko es tev sagādāju?

Bet saskaņā ar Lielbritānijas likumiem… — Stīvens iesāka.

Saskaņā ar Lielbritānijas likumiem! Phe, pfu! Kas par blēņām! Tev it kā jau vajadzēja saprast, ka Lielbritānijas likumi ir tukša skaņa, papīra pieminek­lis ļautiņu veltīgajām cerībām un sapņiem. Mana cilts klausa senajiem liku­miem, un saskaņā ar tiem troni parasti manto tas, kurš nogalinājis karali.

Bet, ser! Vai tad jūs neatceraties, cik ļoti jums vecais kungs toreiz iepatikās?

Hmm, tas gan. Bet tik svarīgā reizē man jāspēj aizmirst par manu perso­nisko patiku un nepatiku. Saproti, Stīven, mums ir ļoti daudz ienaidnieku! Anglijā ir pārpārēm ļaundaru! Es zinu! Man jāpajautā sabiedrotajiem, kurš ir mūsu lielākais ienaidnieks. Mums jābūt piesardzīgiem; jābūt gudriem kā lap­sām. Jautājumam jāizsaka ļoti precīzi. [134] [1] Pasakās, zināms, mēdz jautāt: "Kura ir visskaistākā?" — taču īstenībā nekāda maģija — ne cilvēciskas, ne elfu cilmes — nemūžam neatbildētu uz tik neprecīzi uzdotu jautājumu. Es lūgšu, lai Ziemeļvējš un Rītausma mūs tūlīt pat nogādā turp, kur mājo mans lielākais ienaidnieks! Un tad mēs viņu nogalināsim. Tu pamanīji, Stīven, ka es runāju par sevi, bet manā ieskatā mūsu abu likteņi ir tik cieši saistīti, ka starp mums gandrīz nav atšķirības. Kas apdraud mani, apdraud arī tevi! Tagad ņem savu kroni, valstsābolu un scepteri, un saki ardievas savas verdzības namam! Varbūt tu vairs nekad to neredzēsi!

Bet… — Stīvens gribēja ko sacīt.

Bija jau par vēlu. Džentlmenis pacēla savas garās, bālās rokas un it kā uz­vilka gaisā kādu zīmi.

Stīvens gaidīja, ka viņi nonāks pie viena vai otra burvja — vai drīzāk pie abiem uzreiz, — taču viņi ar džentlmeni attapās plašā, apsnigušā tīrelī. Jopro­jām sniga. Pa labi zeme laideni sniedzās pretim smagajām, pelēkajām debesīm; pa kreisi neskaidri vīdēja tāli, balti pakalni. Visā šajā tukšainē bija viens vienīgs koks — greiza vilkābele netālu no tās vietas, kur viņi stāvēja. Izskatās gluži kā tas novads ap Stārkros-liolu, nodomāja Stīvens.

Hm, ļoti dīvaini! — ierunājās džentlmenis. — F.s te nevienu neredzu! Un tu?

Nē, ser. Es arī neredzu, — Stīvens atvieglots atsaucās. — Dosimies atpa­kaļ uz Londonu.

Es nesaprotu… Ē, paga! Re, tur kāds ir!

Apmēram pusjūdzi tālāk, liekas, bija kaut kāds ceļš vai trakts. Pa to leni ripoja zirga vilkti rati. Iepretim vilkābelei rati apstājās un no tiem kāds izkāpa. Braucējs sāka brist uz viņu pusi.

Teicami! — iesaucās džentlmenis. — Tūlīt mēs ieraudzīsim mūsu bries­mīgāko ienaidnieku! Liec galvā kroni, Stīven! Lai viņš dreb mūsu spēka un varenības priekšā! Teicami! Pacel scepteri! Jā, jā! Pastiep uz priekšu roku ar valstsābolu! Cik skaists tu izskaties! Cik karalisks! Stīven, tā kā mums vēl ir mazliet laika… — džentlmenis paskatījās uz tālo stāvu, kas klumpačoja pa snie­goto tīreli, — …es gribu tev kaut ko pastāstīt. Kāds šodien datums?

Piecpadsmitais februāris, ser. Svētā Antonija diena.

Pē, tas gan bija viens garlaicīgs svētais! Nekas, turpmāk angli piecpa­dsmitajā februārī varēs svinēt labākus svētkus un aizmirst par šo mūku, kurš spēj vienīgi pievaldīt lietu un sameklēt viņu pazudušos uzpirksteņus! [135] [1] Runa ir par svēto Padujas Antoniju. Viņš vairākas reizes brīnumaini pasargājis no lietus draudzes, kurām sprediķoja, un bijis draudzīgās attiecībās ar kalponēm. Viņš pazīs­tams kā pazudušo mantu atradējs.

Ak tā, ser? Kādus tad?

Stīvena Bleķa vārda diena!

Piedodiet, ser?

es jau tev teicu, Stīven, ka es atradīšu tavu īsto vārdu!

Nevar būt! Vai māte tik tiešām deva man vārdu?

Jā, jā! Viss ir tieši tā, kā man likās — nav jau arī brīnums, šādās lietās es nemēdzu kļūdīties. Viņa deva tev vārdu savā dzimtajā valodā: vārdu, ko bēr­nībā bieži bija dzirdējusi no savas cilts ļaužu mutēm. Viņa deva tev vārdu, bet neatklāja to nevienai dzīvai dvēselei, pat tavā mazajā austiņā neiečukstēja. Viņa nepaspēja to izdarīt, jo Nāve stāvēja jau viņai līdzās un vienā mirklī pa­ņēma viņu sev.

Stīvens itin kā pats savām acīm redzēja tumšo, smacīgo kuģa tilpni — savu dzemdību moku izmocīto māti svešu ļaužu vidū — pats sevi kā sīciņu zīdai- nīti. Vai viņa vispār varēja parunāt savā valodā ar citiem, kas bija uz šī kuģa? To viņš nekad neuzzinās. Cik vientuļa viņa noteikti jutās! Šai brīdī Stīvens būtu atdevis visu, lai tikai varētu atrasties mātei blakus un viņu mierināt, taču starp viņiem bija visi viņa mūža gadi. Stīvens juta, ka viņa sirds vēl vairāk nocietinās pret angļiem. Tikai pirms brīža viņš bija visiem spēkiem pūlējies atrunāt džentl­meni no Streindža nonāvēšanas — bet kāpēc lai viņam rūpētu, kas notiks ar kaut kādu angli? Kāpēc lai viņš bēdātu par to, kāds liktenis sagaidīs vienu no šīs saltās, bezsirdīgās sugas?

Viņš nopūtās, atlika šīs domas pie malas, — un izrādījās, ka džentlmenis vēl arvien runā.

…ļoti pamācošs stāsts, kas priekšzīmīgi apliecina visas tās īpašības, par kurām esmu ipaši izslavēts, proti, pašaizliedzību, spēju būt uzticamam drau­gam, cildenību nolūkos, smalkjūtību, atjautību un drošsirdību!

Piedodiet, ser?

F.s grasos stāstīt par to, kā es atklāju tavu vārdu, Stīven! Tad zini: kuģi, kura tilpnē nomira tava māte, sauca "Penlova", [136] [1] Penlova — tā sauca to Nortumbrijas vietu, kur pirmoreiz Anglija kaju spēra Džons Askglāss un viņa elfu karadraudze. un tas burāja no Jamaikas uz Liverpūli. Kad viņa bija izlaidusi garu, — viņš lietišķi turpināja, — angļu jūr­nieki norāva viņai drānas un iemeta viņas līķi jūrā.

Vai! — Stivens izdvesa.

Tagad tu pats redzi, cik grūti man bija izdibināt tavu vārdu! Fēc šiem trīsdesmit vai četrdesmit gadiem 110 tavas mātes pāri bija palicis ļoti maz: dzem­dību sāpju kliedzieni, kas bija iesūkušies kuģa brangās; viņas kauli — tik vien no viņas bija atlicis: miesu un mīkstākās ķermeņa daļas sen aprijušas zivis…

Vai! — Stīvenam atkal izspruka vaids.

…viņas rožainā kokvilnas kleita, kas bija nonākusi kāda jūrnieka rokās, un skūpsts, ko viņai divas dienas pirms nāves bija nolaupījis kuģa kapteinis. Nu, vai tu saproti, — teica džentlmenis (milzīgi apmierināts ar sevi), — cik lielu izveicību un meistarību man vajadzēja, lai to visu sadzenātu rokā pa plašo pasauli! Bet man tas izdevās, un tā es noģidu tavu brīnišķīgo vārdu! "Penlova" izmeta enkuru Liverpūles ostā, un lēdijas Poulas neģēlīgā vīra neģēlīgais vec­tēvs nokāpa krastā kopā ar savu kalpu — kurš uz rokām nesa tevi, Stīven, tevi kā kuslu zīdaini. Nākamajā kuģojumā — uz Lītu Skotijā — "Penlova" iekūlās vētrā un tika sadragāta. Daļa mastu un brangu atlūzu tika izmestas klinšainā krastā, un starp tām bija arī tās, kurās bija paglābušies tavas mātes kliedzieni. Kāds ļoti nabadzīgs zemnieks šis atlūzas salasīja un no tām uzbūvēja savas mājeles sienas un jumtu. Es bez grūtībām atradu šo mājeli: tā atrodas vējainā klintsragā augstu virs vētrainās jūras. Visbriesmīgākajā trūkumā un pagrimumā tajā jau vai­rākās paaudzēs mitinās šī nabaģeļa dzimta. Koks — tas tev jāzina, Stīven, — pēc dabas ir ietiepīgs un lepns; tas nevienam negrib atklāt to, ko zina,— pat drau­giem ne. Daudz vieglāk ir iztaujāt nevis koku, bet pelnus. Tādēļ es nodedzināju nabaģeļa būdu līdz pamatiem, sabēru pelnus pudelē un devos tālāk.

Ak, jūs to nodedzinājāt, ser! Ceru, ka neviens ugunsgrēkā necieta!

Nu, daži cieta. Jaunie un stiprie vīri paspēja aizbēgt, bet vecākie un vār­gākie, sievietes un bērni — tie visi sadega.

Vai!

Tālāk es sāku meklēt kaulus. Laikam jau sacīju, ka viņas līķi iemeta okeānā; ūdens straumju un zivju uzbāzīgās ēdeiības dēļ līķis kļuva par kauliem, kauli sabirza pīšļos, bet pīšļus kāda austeru saime itin drīz pārvērta vairākās saujās brīnišķīgu pērļu. Pērles tika izzvejotas un pārdotas kādam Parīzes juvelierim, kas tās savēra piecās pasakainās virtenēs un uztaisīja kaklarotu. Kaklarotu viņš pārdeva daiļai francūžu grāfienei. Pēc septiņiem gadiem grāfiene dabūja galu uz giljotīnas, un viņas dārglietas, tērpi un cita mantība nonāca pie kāda

Revolūcijas dižvīra. Šis neģēlis vēl pavisam nesen bija mazas Luāras ielejas pil­sētiņas mērs. Nakts melnumā, nogaidījis, lidz visi kalpi nolikušies gulēt, viņš ieslēdzās savā guļamistabā, apvilka grāfienes kleitas, aplika pērles un citas rotas un grozījās pie liela spoguļa. Tur es viņu vienu nakti atradu — man tev jāteic, viņš izskatījās ļoti smieklīgs. Es viņu uz līdzenas vietas nožņaudzu — ar pērļu kaklarotu.

Vai! — nopūtās Stīvens.

Es paņēmu pērles, atstāju šī nožēlojamā subjekta līķi turpat uz grīdas un devos tālāk. Bija laiks pievērsties tavas mātes glītajai rožainajai kleitai. Jūr­nieks, kas bija kleitu pievācis, to visur vadāja līdzi. Pēc dažiem gadiem dzīves ceļi viņu aizveda uz Amerikas austrumu piekrasti, kur viņš nonāca nožēlojamā ciemā, ko sauca Stabulētāja Kaps. Tur viņš sagāja kopā ar kādu garu, kalsnu sievieti un, gribēdams viņai pielabināties, uzdāvināja viņai rožaino kleitu. Kleita šai sievietei nederēja (tavai mātei, Stīven, bija jauki apaļīgs, sievišķīgs augums), bet viņai patika rožainais audums, un viņa kleitu sagrieza un iešuva segā kopā ar citām lētām lupatām. Sīs sievietes dzīvesstāsts tālāk vairs nav necik interesants — viņa apprecēja vairākus vīrus un visus apglabāja, un, kad sadzinu viņas pēdas, viņa jau bija veca un sagrabējusi. Kamēr viņa gulēja, es norāvu segu no viņas gultas.

Jūs taču viņu nenogalinājāt, ser? — Stīvens tramīgi jautāja.

Nē, Stīven. Kāpēc lai es to darītu? Zināms, bija briesmīgi auksta nakts, sniegs ārā bija sasnidzis četru pēdu biezumā un nešpetni pūta ledains ziemeļ­vējš. Droši vien viņa turpat arī nosala. Man nav ne jausmas. Nu beidzot mēs esam nonākuši līdz skūpstam, ko tavai mātei nolaupīja kuģa kapteinis.

Vai jūs viņu nogalinājāt, ser?

Nē, Stīven, — tiesa, es noteikti būtu to izdarījis, lai sodītu viņu par tādu tavas cienījamās mātes aizskaršanu, bet viņš jau bija pakārts — pirms divdes­mit deviņiem gadiem Valletā. Laimīgā kārtā viņš pirms nāves bija skūpstījis ļoti daudzas citas jaunas dāmas, un tā pie viņām nonāca tavas mātes skūpsta spēks un šķīstība. Man vajadzēja vienīgi viņas uzmeklēt un savākt kopā visu, kas bija palicis pāri 110 tavas mātes skūpsta.

Kā jūs to izdarījāt, ser? — Stīvens jautāja, lai gan baidījās, ka atbilde ir pārāk viegli uzminama.

Ē, kad viņas ir pagalam, tas ir pavisam vienkārši.

Tik daudzi cilvēki zaudēja dzīvību mana vārda dēļ, — Stīvens nopūtās.

Un es ar lielāko prieku būtu nogalinājis divtik daudzus — nē, simtreiz vairāk! — nē, simttūkstošreiz vairāk! — tik mīļš tu man esi, Stīven. Tā nu man bija pelni — viņas kliedzieni, pērles — viņas kauli, sega — viņas kleita un viņas skūpsta burvju esence; es varēju izzīlēt, kāds ir tavs vārds, — un tagad es kā tavs uzticamākais draugs un cildenākais labdaris, tev… O, mūsu ienaidnieks jau klāt! Tiklīdz būsim viņu nogalinājuši, es tev dāvāšu tavu vārdu. Esi uzma­nīgs, Stīven! Droši vien notiks kaut kāda maģiska cīņa. Jādomā, man vajadzēs dažādi pārvērsties — kļūt par bazilisku, par galvaskausu un asiņainiem kauliem, par uguns lietu, utt., u.ljpr. Varbūt būs prātīgāk, ja tu turēsies nostatu!

Nezināmais nācējs tuvojās. Viņš bija tievs un garš kā Banberī siers, viņa aiz­domīgais ģīmis bija plāns kā vanagam. Svešā svārki un krekls bija vienās skran­dās, caurumaino zābaku zoles pārlūzušas.

Hmm! — džentlmenis novilka. — Esmu ārkārtīgi izbrīnīts! Stīven, vai tu kādreiz esi redzējis šo cilvēku?

Jā, ser, man jāteic, ka esmu gan. Es jums par viņu stāstīju. Šis ir tas ēr­moti izkropļotais cilvēks, kurš pavēstīja man pareģojumu. Viņu sauc Vinkuls.

Esi sveicināts, karali! — Vinkuls uzrunāja Stīvenu. — Vai es tev neteicu, ka tava stunda jau gandrīz pienākusi? Un nu tā ir klāt! Lietū atvērsies durvis, un tu pa tām ieiesi! Akmeņi uzcels tev troni, un tu tajā sēdēsi! —Viņš lūkojās Stīvenam pretim ar neizprotamu gandarījumu, it kā tieši viņš kaut kā būtu sagādājis Stīvenam kroni, valstsābolu un scepteri.

Varbūt Godājamās Būtnes, kuras jūs piesaucāt, ir alojušās, ser? — Stī­vens uzbildināja džentlmeni. —Varbūt tās atvedušas mūs pie aplama cilvēka?

Uz mata tā arī izskatās, — džentlmenis piekrita. — Diez vai šis klaido­nis var kādam būt bīstams — katrā ziņā ne man. Bet, tā kā Ziemeļvējš un Rīt­ausma savā laipnībā ir pievērsuši viņam mūsu uzmanību, nenogalināt viņu būtu milzīgi necienīga rīcība.

Dīvainā kārtā izskatījās, ka Vinkulu šādas izredzes necik neuztrauc. Viņš tikai nospurdzās:

Vari jau mēģināt, elfi Tu redzēsi, ka mani ir ļoti grūti nogalināt!

Ak tā? — džentlmenis atjautāja. — Man gan jāteic, ka liekas — tas būtu vieglāk par vieglu! Bet redzi, man galēšanā ir labi ievingrināta roka! Esmu kāvis pūķus, slīcinājis karaspēkus un uzrīdījis pilsētām zemestrīces un vētras! Tu esi tikai cilvēks. Tu esi viens — kā jau visi cilvēki. Man apkārt ir seni draugi un sabiedrotie. Tu, vazaņķi, — ko tu vari likt pretī?

Vinkuls paslēja džentlmenim pretī savu netīro zodu, ar šo žestu izteikdams galēju nicinājumu.

Grāmatu! — viņš atcirta.

Tas nu bija ļoti ērmoti. Stīvenam neviļus ienāca prātā — ja Vinkulam tie­šām piederētu kāda grāmata, viņš būtu darījis prātīgāk, to pārdodams un no­pirkdams ne tik caurus svārkus.

Džentlmenis pēkšņi pagrieza galvu un neparasti skadrām acīm palūkojās uz tālajiem baltajiem pakalniem.

O! — viņš izsaucās tik nikni kā iekaustīts. — Ā! Viņa ir nolaupīta! Zagļi! Zagļi! Angļu zagļi!

Kas ir nolaupīta, ser?

Lēdija Poula! Kāds ir viņu atbūris!

Angļu maģija, elf! — sauca Vinkuls. — Angļu maģija atgriežas!

Stīven, tagad tu redzi, cik viņi ir nekaunīgi! — džentlmenis apcirtās un ieurbās Vinkulā ar nešpetnā niknumā kvēlojošu skatienu. — Tu redzi, cik neģēlīgi ir mūsu ienaidnieki! Stīven, sadabū man virvi!

Virvi, ser? Te jūdžu jūdzēm tālu nav nevienas virves. Varbūt mums va­jadzētu…

Nebūs tev virves, elfi —Vinkuls ņirgājās.

Kaut kas notika debesīs viņiem virs galvas. Lietus un sniega švīkas savērpās vērpetē un līču loču virzījās uz Stīvena pusi. Piepeši viņam tieši rokās iekrita stipras virves ritulis.

Ahā! — džentlmenis uzvaroši iekliedzās. — Skaties, Stīven! Tur ir koks! Viens vienīgs koks visā tukšajā laukā, tieši tur, kur mums vajag! Jā, Anglija vienmēr ir bijusi mana draudzene. Tā allaž ir man labi kalpojusi. Pārmet vir­ves galu pār zaru un pakārsim šo blandoņu!

Stīvens vilcinājās, nespēdams izdomāt, kā lai novērš kārtējo katastrofu. Virve sāka izrādīt nepacietību: tā izlēca viņam no rokām un glīti sadalījās uz pusēm. Viens gals pa zemi aizlīda pie Vinkula un cieši sasēja viņu, otrs aši salocījās kārtīgā cilpā un pakārās vilkābeles zarā.

Džentlmenis vareni līksmojās: izredzes kādu pakārt bija nesalīdzināmi uz­labojušas viņa garastāvokli.

Vai tu proti dejot, blandoņa? — viņš noprasīja. — Es tev iemācīšu jau­nus soļus!

Tas viss sāka izskatīties pēc ļauna murga. Notikumi sekoja cits citam ļoti ātri un plūdeni, Stīvenam ne mirkli neradās izdevība iejaukties, viņš arī nespēja atrast īstos vārdus, ar kuriem džentlmeni apturēt. Turpretim Vinkuls visā nāves­soda izpildes laikā uzvedās ļoti savādi: viņš vairs nebilda ne vārda, toties vai­rākas reizes pikti nosēcās, it kā ciestu lielas neērtības un tas viņu ļoti ērcinātu.

Džentlmenis šķietami bez mazākās piepūles saķēra Vinkulu un nostādīja to apakš cilpas. Cilpa apvijās viņam ap kaklu un ar vienu rāvienu atrāva no zemes; otrs virves gals tai pašā brīdī palaida viņu vaļā un omuligi saritinājās sniegā.

Vinkula kājas velti spārdīja tukšo gaisu; viņš raustījās un griezās ap savu asi. Par spīti visai lielībai viņa kakls pārlūza ātri un viegli — mēmajā tīrelī krakšķis bija ļoti labi dzirdams. Vēl dažas reizes noraustījies, viņš bija pagalam.

Stīvens — aizmirsis, ka bija nosolījies ienīst visus angļus, — ar rokām aiz­sedza seju un raudāja.

Džentlmenis dancoja apkārt, savā nodabā dziedādams, kā bērns, kas pie­dzīvojis kaut ko sevišķi jauku; pēc brīža, kad bija aprimies, viņš lietišķi noteica:

Nu, es esmu vīlies. Viņš nemaz neturējās pretī! Interesanti, kas viņš tāds bija?

Es taču jums teicu, ser, — Stīvens notrausa asaras. —Viņš ir tas cilvēks, kas man pavēstīja pareģojumu. Viņam ir dīvaini ķēmīga āda. It kā aprakstīta.

Džentlmenis norāva Vinkulam svārkus, kreklu un kaklautu.

Jā, tiešām! — viņš likās nedaudz izbrīnīts. Ar nagu pakasīja kādu aplīti uz Vinkula labā pleca, gribēdams zināt, vai zīmējums nāks nost. Atklājis, ka nenāk vis, viņš par to zaudēja interesi.

Tā! — viņš sparīgi paziņoja. — Iesim un nobursim lēdiju Poulu!

Nobursim? — Stivens atkārtoja. — Bet, ser, kāpēc mums vajadzētu to darīt?

Ā, tāpēc, lai viņa pēc pāris mēnešiem nomirtu. Tāda — pat nerunājot par visiem pārējiem iemesliem — ir tradīcija! Tam, kas atsvabināts no zavesta, gaužām reti tiek dāvāta ilga dzīve — un katrā ziņā ne tiem, kurus esmu nobū­ris es! Lēdija Poula šobrīd nav necik tālu, un burvjiem reizi par visām reizēm jāsaprot, ka viņi nevarēs mums pretoties nesodīti! Aiziet, Stiven!

Загрузка...