64 Divējas lēdijas Poulas

1817. gada februāra vidus

Oiio! Tas nu bija kas negaidīts, — teica Laseizs.

Viņš kopā ar kalpu bariņu stāvēja pie ēdamistabas ziemeļu sienas — pie sienas, kurai misters Norels pirms brīža vienā mierā bija izgājis cauri.

Laseizs pielika roku pie mūra: tas bija blīvs un ciets. Piespieda spēcīgāk: tas nekustējās.

Kā jums liekas, vai viņš tā arī bija domājis? — brīnīdamies vaicāja viens no kalpiem.

Pēc manām domām, nav svarīgi, ko viņš bija domājis, — atbildēja Lū­kass. — Tagad viņš ir kopā ar misteru Streindžu.

Tikpat labi varētu teikt — ar pašu Sātanu! — paturpināja Laseizs.

Kas tagad būs? — jautāja kāds cits kalps.

Neviens nezināja, ko sacīt. Visiem prātā tēlojās maģisku kauju ainas: misters

Norels apšauda Streindžu ar mistiskām lielgaballodēm; Streindžs sauc velnus, lai tie aizrauj misteru Norelu prom. Viņi ausījās pēc cīņas trokšņiem. Neko ne­saklausīja.

Blakus istabā atskanēja kliedziens. Kāds no saimes ļaudīm bija atvēris sa­lona durvis un atklājis aiz tām rītistabu. Aiz rītistabas bija mistera Norela mazā viesistaba, aiz tās — viņa garderobes istaba. Bija atjaunojies vecais mājas iekār­tojums; labirints bija izjaukts.

Visi jutās milzīgi atviegloti. Kalpi tūdaļ pat pameta Laselzu un devās uz virtuvi — viņu kārtas ļaužu dabisko tversmi un remdinājumu. Laselzs — gluži tikpat dabiski — lepnā vientulībā ierīkojās mistera Norela mazajā salonā. Viņš vairāk vai mazāk grasījās tur sēdēt un gaidīt misteru Norelu, — vai, ja misters Norels vairs neatgriežas, sagaidīt Streindžu un nošaut ļaundari. "Galu galā," viņš domāja, "ko burvis var iesākt pret svina lodi? Lode ietrieksies viņa sirdī ātrāk, nekā viņš paspēs noskaitīt buramvārdus."

Tomēr šīs domas bija vājš mierinājums. Nams bija pārlieku kluss, tumsa pārlieku maģiska. Viņš pārlieku labi apzinājās, ka vienā mājas galā omulīgi pļāpā visi kalpi, otrā — divi burvji dara Dievs zina ko, bet viņš viens pats sēž pa vidu. Kaktā stāvēja augsts, vecs pulkstenis, pēdējais, kas bija palicis no mistera Norela bērnu dienu mājas iedzīves. Streindža ierašanās brīdī tas līdz ar visiem citiem pulksteņiem sāka rādīt divpadsmit, — taču nepavisam nelikās labprā­tīgs. Vecais stundenis, kā vien prazdams, protestēja pret tik negaidītu notikumu pavērsienu: tas tikšķēja šķībi un greizi, it kā būtu apskurbis — vai kaistu dru­dzī — un laiku pa laikam izgrūda ērmotu skaņu, kas ļoti atgādināja nopūtu. Šo dvesicnu izdzirdot, Laselzam katru reizi, šķita, ka tas ir Streindžs, kas nema­not ienācis un grasās kaut ko sacīt.

Viņš cēlās no krēsla un devās pie kalpiem uz virtuvi.

Hartfjū abatijas virtuve ļoti līdzinājās lielas baznīcas pazemei: tajā bija pār­pārēm klasisku stūru un klasiskas tumsas. Plašās telpas vidū dega daudz tauku sveču, un ap tām bija sanākuši visi kalpi, ko Laselzs bija namā manījis, un ļoti daudz tādu, kurus viņš nekad nebija redzējis. Viņš palika stāvam kāpņu augš­galā un nevērīgi atspiedās pret kolonnu.

Lūkass pacēla acis un viņu uzrunāja:

— Mēs, ser, te spriedām, ko darīt. Izlēmām uz to ātrāko doties prom. Te palikdami, mēs misteram Norelam nekādi nevaram palīdzēt, toties kaut kas slikts ar mums gan var atgadīties. Tā mēs esam nolēmuši, ser, bet, ja jums ir citas domas, es labprāt tās uzklausīšu.

Uzklausīsi! — Laseizs izsaucās. Viņš izbrīnā skatījās apkārt, un šis izbrīns pa daļai pat bija īsts. — Pirmo reizi mūžā sulainis vēlas zināt manas domas! Ļoti laipni, bet es laikam tomēr atsacīšos piedalīties šajā… — Viņš apklusa, meklēdams īsto vārdu, un galu galā izvēlējās aizskarošāko no visiem, kas bija viņa vārdu krājumā, — …šajā demokrātijā.

Kā vēlaties, ser, — Lūkass rimti atbildēja.

Anglijā tagad droši vien jau ir diena, — viena 110 kalponēm ierunājās, ar ilgošanos lūkodamās augstu mūrī izcirstajos logos.

Mēs jau arī esam Anglijā, muļķe! — Laseizs uzsauca.

Nē, ser, — Lūkass bija citās domās. — Neesam vis. Anglijā nav šādu briesmu lietu. Deivij, cik ātri tu vari izvest laukā zirgus?

Oho! — Laseizs iesaucās. — Jūs, es teikšu, 11u gan esat visai pārdroši, — manā klātbūtnē runājat par zirgu zagšanu! Ko, jūs varbūt iedomājaties, ka es to paturēšu noslēpumā? Gluži otrādi! F.s gādāšu, lai jūs visus pakar!

Daži no saimes ļaudīm meta bailīgus skatienus uz pistolēm, ko Laseizs tu­rēja rokās. Lūkass necēla ne ausu.

Drīz kalpi nosprieda, ka tie, kuriem kaut kur netālu dzīvo draugi vai radi, dosies pie tiem. Pārējie sēdīsies zirgos un dosies uz fermām, kas atradās uz mis­tera Norela zemes.

Vai redzat, ser? — Lūkass uzrunāja Laselzu. — Neviens neko nezog. Ne­viens no mums nav zaglis. Viss, kas pieder misteram Norelam, paliks uz mis­tera Norela zemes — un mēs rūpēsimies par zirgiem tāpat, it kā tie joprojām būtu stallī, — bet mēs nevaram dzīvas radības atstāt šai Mūžīgajā Tumsībā, tas būtu aplam nežēlīgi.

Drīz pēc tam kalpi devās prom 110 Hartfjū (cik ilgs laiks pagāja, bija grūti pateikt — arī viņu kabatas pulksteņi bija apstājušies un rādīja pusnakti). Iekāruši elkoņos grozus un tarbas, uzmetuši plecos mugursomas, viņi aiz pa­vadām veda līdzi zirgus. Līdzi gāja arī divi ēzeļi un kaza, kas visu savu mūžu bija dzīvojusi stallī, jo zirgiem patika tās sabiedrība. Turēdamies pa gabalu, viņiem sekoja Laseizs: viņam ne prātā nenāca radīt iespaidu, ka viņam ir kāds sakars ar šo kranču un skrandaiņu gājienu, taču arī palikt vienam abatijā ne­pavisam negribējās.

Desmit jardus pirms upes viņi izgāja no Tumsības un nonāca rītausmā. Gaiss pēkšņi bija pilns smaržu — tas smaržoja pēc sarmas, pēc ziemīgas zemes un upes. Parka krāsas un aprises, likās, bija kļuvušas košākas un gludākas, it kā Anglija pa nakti būtu radīta no jauna. Nabaga kalpi, kas bija mocījušies bažās, vai viņiem šai dzīvē vēl lemts redzēt ko citu, izņemot Tumsību, ļoti priecājās.

Pulksteņi atkal sāka tikšķēt, un, noturējuši vispārēju apspriedi, viņi nolēma, ka patlaban ir ceturksnis uz astoņiem.

Tomēr nakts raizes un uztraukumi vēl nebija beigušies. Viena tilta vietā pāri upei veda divi.

Klāt piesteidzās Laselzs.

Kas tas? — viņš noprasīja, rādīdams uz jauno tiltu.

Viens no kalpiem — vecs vīrs, kura bārda plīvoja viņam pie zoda kā balts mākonītis, — atsacīja, ka tas esot elfu tilts. Viņš to redzējis savās bērnu dienās. Tas esot ļoti sens, no tiem laikiem, kad Jorkšīrā vēl valdīja Džons Askglāss. Tas sabrucis un nojaukts jau mistera Norela tēvoča dzīves laikā.

Tas ir uzradies no jauna, — nodrebēdams sacīja Lūkass.

Kas atrodas aiz tā? —jautāja Laselzs.

Vecais kalps atbildēja, ka sensenos laikos pa šo tiltu varēja nonākt Nort- hallertonā, pa ceļam izejot cauri dažādām ļoti ērmotām vietām.

Vai tas krustojas ar ceļu, ko mēs redzējām netālu no "Sarkanā nama"? — Laselzs tincināja.

Vecais kalps grozīja galvu. Viņš nezināja.

Lūkass kļuva nepacietīgs. Viņam gribējās pēc iespējas ātrāk tikt prom no šejienes.

Elfu ceļi ir citādi nekā kristiešu ceļi, — viņš sacīja. — Bieži tie nemaz neved turp, kurp tiem jāved. Bet kāpēc mēs vispār par to runājam? Neviens uz tā nejauceņa ne kāju nespers.

Pateicos par ziņām, — paziņoja Laselzs, — bet es pats izlemšu, ko man darīt. — Brīdi viņš vilcinājās, tad lieliem soļiem devās uz elfu tilta pusi.

Vairāki kalpi sauca viņu atpakaļ.

Ai, lai dara, ko grib! — Lūkass noteica, ciešāk saņemdams grozu, kurā sēdēja viņa kaķis. — I,ai iet pazušanā, ja reiz pats tā vēlas. Kā sacīt jāsaka, tā vi­ņam arī vajag. — Pametis uz Laselzu vēl pēdējo netīksmes pilno skatienu, viņš kopā ar pārējiem iegāja parkā.

Viņiem aiz muguras slējās Melnais Stabs, un tā virsotne nozuda Jorkšīras pelēkajos padebešos.

Divdesmit jūdžu tālāk Čaildermass patlaban šķērsoja mūļu tiltu, kas veda uz Stārkrosu. Izjājis cauri ciemam, viņš apturēja zirgu pie kungu nama un nolēca zemē.

Ei! Ei, atveriet! — viņš ar pātagu piedauzīja pie durvīm. Tad vēl mazliet paklaigāja un pāris reižu pamatīgi iespēra pa vērtni.

Pretī iznāca divi kalpi. Visa šī bļaustīšanās un dauzīšanās bija viņus krietni iztrūcinājusi, un tagad, pacēluši sveci augstāk un ieraudzījuši, ka trokšņa cēlājs ir negants rīkļurāvējs ar brūces pāršķeltu seju un asiņainu kreklu, abi nesajūtās ne kripatiņu mierīgāki.

Nestāviet, mutes iepletuši! — Čaildermass viņiem uzsauca. — Ejiet un pasauciet savu saimnieku! Viņš mani pazīst!

Pagāja vēl desmit minūtes, un tad, ģērbies rītasvārkos, ieradās misters Se­gunds. Čaildermass, nepacietīgi gaidīdams turpat aiz durvīm, ieraudzīja, ka viņš iet pa gaiteni, acis aizvēris: kalps veda viņu aiz rokas. Viss likās skaidrāks par skaidru: misters Segunds bija kļuvis akls. Kalps nostādīja viņu Čailder­masa priekšā. Viņš atvēra acis.

Lai Dievs žēlīgs, mister Čaildermas! — viņš iekliedzās. — Kas noticis ar jūsu seju?

Kāds kļūdas pēc to noturēja par apelsīnu. Un kas ar jums, ser? Vai jūs esat slims?

Nē, slims ne. — Misters Segunds manāmi jutās neveikli. — Man vien­kārši jādzīvo nemitīgā saskarsmē ar stipru maģiju. Es agrāk nezināju, cik tas ir mokoši, — vismaz tad, ja cilvēks ir jutīgs pret maģiju. Ar prieku jāteic, ka neviens no kalpiem neko nejūt.

Misters Segunds izskatījās savādi nemateriāls, gandrīz it kā uzgleznots gaisā. Tikko jaušama caurvēja vēsmiņa no loga rāmja sacēla viņa matus stāvus, sa­vērpa cirtās un sprogās, it kā tiem vispār nebūtu svara.

Jūs jau pats droši vien tādēļ arī esat ieradies, — viņš runāja tālāk. — Taču varat paziņot misteram Norelam, ka es neko neesmu darījis, — vien pētījis to, kas notiek pats no sevis. Atzīšos, esmu šo to pierakstījis, bet viņam nav iemesla būt neapmierinātam.

Kāda maģija? — jautāja Čaildermass — Es neko nesaprotu. Un, jā, mis­tera Norela pēc nevajag uztraukties. Viņam tagad ir pašam savas raizes, un viņš vispār nezina, ka es esmu šeit. Ar ko īsti jūs šeit nodarbojaties, mister Segund?

Tikai vēroju un pierakstu — kā arī pieklājas burvim. — Misters Segunds pieliecās viņam tuvāk, nepacietīgi vēlēdamies pateikt galveno: — Un esmu nonācis pie dažiem ļoti pārsteidzošiem slēdzieniem par lēdijas Poulas slimību!

Ak tā?

Pēc manām domām, tas nepavisam nav ārprāts. Tā ir maģija! — Misters Segunds apklusa, ļaudams Čaildermasam brīnīties, un izskatījās nedaudz vīlies, kad tas tikai palocīja galvu.

Man ir līdzi kāds nieciņš, kas pieder viņas gaišībai, — Čaildermass bilda. — Tas viņai jau sen bija vajadzīgs. Tādēļ es jūs lūdzu, esiet tik laipns un aiz­vediet mani pie viņas.

Ā, bet…

Mister Segund, es viņai neko ļaunu nedarīšu. Man liekas, es viņai varētu izdarīt ko labu. Zvēru pie kraukļa un grāmatas. Pie Kraukļa un Grāmatas! [131] [1] Sens ziemeļangļu zvērests. Džona Askglāsa ģerbonī bija attēlots lidojošs krauklis uz balta fona; viņa valdības galvas Viljama Lančestera ģerbonī — vēl arī atvērta grāmata.

Gandrīz visu trīspadsmito gadsimtu Džons Askglāss nodarbojās ar studijām un maģiju, valdīšanu atstādams Lančestera pārziņā. Lančestera ģerbonis bija redzams visās galvenajās tiesas zālēs un uz daudziem svarīgiem juridiskiem dokumentiem; tā nu ļaudis pamazām sāka zvērēt pie kraukļa un grāmatas — šā ģerboņa elementiem.

Es nevaru jūs pie viņas aizvest, — teica misters Segunds. Viņš pacēla roku, neļaudams Čaildermasam iebilst. — Ne jau tāpēc, ka es nevēlētos to darīt. Es nespēju. Jūs aizvedīs Čārlzs. — Viņš norādīja uz kalpu, kas stāvēja turpat līdzās.

Tas likās visai ērmoti, bet Čaildermasam šobrīd nebija noskaņojuma strī­dēties. Misters Segunds ieķērās Čārlzam elkonī un aizvēra acis.

Aiz Stārkros-holas akmens plāksnēm un ozola paneļiem parādījās cita nama aprises. Čaildermass ieraudzīja augstus gaiteņus, kas stiepās neiedomājamos tālumos: izskatījās, itin kā burvju lukturī būtu ieliktas divas bildītes uzreiz, un viena aina spīdētu cauri otrai. No iešanas it kā pa diviem namiem vienlaikus Čaildermasam jau pēc mirkļa kļuva nelabi, itin kā viņš būtu dabūjis jūras- slimību. Arvien vairāk sajuka prāti — ja viņu atstātu vienu, viņš pavisam drīz vairs nezinātu, kurp jāiet tālāk. Čaildermass nezināja, vai viņš iet vai varbūt krīt, vai viņš uzkāpj pa vienu pakāpienu vai varbūt pievārē bezgalīgi garas kāp­nes. Brīžam viņš it kā slīdēja pa akmeni bruģētiem plašumiem, kaut patiesībā gandrīz stāvēja uz vietas. Galva griezās, likās, viņš tūlīt paģībs.

Stāt! Stāt! — viņš iekliedzās un, aizvēris acis, noslīga uz grīdas.

Maģija jūs ietekmē ļoti nelāgi, — sacīja misters Segunds. — Vēl stiprāk nekā mani. Aizveriet acis un turieties man pie rokas. Čārlzs aizvedīs mūs abus.

Abi aizvēra acis un gāja. Čārlzs izstūrēja viņus cauri pagriezienam pa labi un veda augšup pa kāpnēm. Otrajā stāvā misters Segunds kaut ko nomurmināja neredzamam sarunu biedram. Čārlzs pavilka Čaildermasu uz priekšu. Likās, viņš ieiet pa durvīm. Aiz tām smaržoja pēc tīras veļas un izkaltētām rozēm.

Sis ir tas cilvēks, kuram vajagot ar mani runāt? — jautāja sievietes balss. Tā izklausījās dīvaini — it kā skanētu no divām pusēm uzreiz — it kā tai līdzi nāktu atbalss. — Bet es viņu pazīstu! Tas ir burvja kalps! Viņš ir…

Es esmu tas cilvēks, kuru ķēra jūsu gaišības šāviens, — Čaildermass teica un atvēra acis.

Viņš ieraudzīja nevis vienu sievieti, bet divas — vai varbūt drīzāk vajadzētu sacīt: ieraudzīja vienu sievieti divējos veidolos. Abas, sēdēdamas vienādās pozās, bija pacēlušas pret viņu acis. Abas atradās vienā un tai pašā vietā, un Čailderma- sam, uz viņām raugoties, ap dūšu sametās tikpat šķērmi kā pirmīt, ejot pa gaiteņiem.

Viena lēdija Poula sēdēja atzveltni šai Jorkšīras namā; viņa bija ģērbusies ziloņkaula krāsas rītakleitā un lūkojās mierīgi un vienaldzīgi. Otra bija blāvāka — rēgaināka. Viņa sēdēja tumšā, labirintam līdzīgā namā, un bija ģērbusies asins- sarkanā vakarkleitā. Tumšajos matos mirdzēja dārgakmeņi vai zvaigznes, 1111 viņa raudzījās Čaildermasam pretī ar dusmām un naidu.

Misters Segunds pavilka Čaildermasu mazliet pa labi.

Nostājieties šeit! — viņš pacilāti čukstēja. — Tagad aizveriet vienu aci! Vai redzat? Skatieties? Mutes vietā viņai ir sarkanbalta roze!

Maģija katru 110 mums iespaido citādi, — atsaucās Čaildermass. — Es redzu kaut ko ļoti savādu, bet rozi neredzu.

Kā jums pietika nekaunības šeit ierasties? — abas lēdijas Poulas uzru­nāja Čaildermasu. — Es zinu, kas jūs esat un kā vārdā nākat!

Es neesmu ieradies mistera Norela uzdevumā. Patiesību sakot, es pats īsti nezinu, kā vārdā nāku. Laikam Džonatana Streindža vārdā. Man liekas, viņš sūtīja man ziņu — un es domāju, ka šī ziņa attiecas uz jūsu gaišību. Taču ziņnesim neļāva pie manis nokļūt, un ziņa gāja zudumā. Jūsu gaišība, varbūt jūs pati zināt, ko misters Streindžs man vēlējās par jums pavēstīt?

Jā, — atbildēja abas lēdijas Poulas.

Vai jūs man nepateiktu?

Ja es mēģināšu ko sacīt, — abas atbildēja, — jūs izdzirdēsit vienīgi ārprātu.

Čaildermass paraustīja plecus.

Ks divdesmit gadu esmu dzīvojis starp burvjiem. Ārprāts man nav nekas jauns. Stāstiet!

Tā nu viņa (jeb viņas) sāka stāstīt. Misters Segunds uzreiz izvilka no rīta- svārku kabatas piezīmju grāmatiņu un ātri rakstīja līdzi. Taču Čaildermasam izskatījās, ka abas lēdijas Poulas vairs nerunā vienā balsī. Tā lēdija Poula, kas sēdēja Stārkros-holā, stāstīja teiku par meitiņu no Kārlailas apkaimes, [132] [1] Kādu rudens rītu Kambrijas meitiņa izgāja savas vecāsmātes dārzā. Nomaļā nostūri viņa atrada namiņu, kas bija apmēram tik augsts un tik plats kā bišu strops; namiņš bija celts no zirnekļu tīmekļiem, sastīvināts un nobalsināts ar sarmu. Mežģīņu namiņā dzīvoja ļoti maza radība, kas dažreiz izskatījās mūžveca, bet citreiz — ne vecāka par pašu Kambrijas meitiņu. Ļoti mazā būtne Kambrijas meitiņai pastāstīja, ka viņa esot dziedātājputnu gane un jau gadu simteņiem ganot šī novada strazdus, plukšķus un cīruļus. Visu ziemu Kambri­jas meitiņa rotaļājās kopā ar putnugani, un augumu starpība viņu draudzībai it nemaz netraucēja, — patiesībā putnugane šo traucēkli novērsa, vai nu izstiepdamās tikpat gara kā Kambrijas meitiņa, vai arī padarīja abas tik mazas kā putni, vaboles vai sniegpārslas. Putnu­gane iepazīstināja Kambrijas meitiņu ar daudzām ērmīgām un interesantām personām; dažai no tām bija vēl ekscentriskāks un jaukāks mājoklis. turpre­tim sieviete asinssarkanajā vakartērpā, liekas, runāja par kaut ko pavisam citu. Viņas acis dusmās kvēloja, savu stāstu viņa pavadīja ar izteiksmīgiem žestiem — bet par ko viņa runāja, Čaildermass nedzirdēja: aušīgā pasaciņa par Kambrijas meitenīti pilnīgi apslāpēja viņas vārdus.

Lūk! Tagad jūs redzat? — misters Segunds izsaucās, pabeidzis rakstīt. — Tā­dēļ arī visi domā, ka viņa ir zaudējusi prātu — viņa stāsta šīs ērmīgās lietas un pasaciņas. Bet es esmu pierakstījis visu, ko viņa man stāsta, un sāku saskatīt sa­kritības ar senām elfu zintīm. Esmu pilnīgi pārliecināts — ja mēs ar jums ņemtos to pētīt, tad kādā grāmatā noteikti atrastu ziņas par tādiem elfiem, kam bijušas īpašas attiecības ar dziedātājputniem. Iespējams, viņi nav bijuši putnugani — jūs man piekritīsit, ar tik pastāvīgu amatu šī bezatbildīgā cilts nespētu nodarboties, — bet ir varbūtība, ka viņi piekopuši kādu īpašu, ar dziedātājputniem saistītu maģijas paveidu, — un kādam no viņiem labpaticis viegli iespaidojamam bēr­nam iestāstīt, ka viņš ir putnugans.

Iespējams, — Čaildermass bez lielas aizrautības atteica. — Bet viņa patie­sībā vēlējās mums pastāstīt pavisam ko citu. Un es atcerējos, ko maģijā nozīmē rozes: klusēšanu. Tādēļ jūs viņai uz lūpām redzat sarkanbaltu rozi: viņa ir no­burta, apklusināta.

Viņa ir apklusināta! — misters Segunds lielā pārsteigumā atkārtoja. — ļā, jā! Es saprotu! Esmu lasījis par tādiem gadījumiem. Bet kā lai mēs viņu at­brīvojam?

Čaildermass izvilka no svārku kabatas mazu lādīti — tā bija sirdēstu krāsā.

Jūsu gaišība, — viņš uzrunāja lēdiju Poulu, — iedodiet man kreiso roku.

Viņa ielika savu balto rociņu Čaildermasa brūnajā, grumbainajā delnā.

Čaildermass atvēra lādīti, izņēma pirkstu un pielika to trūkstošā vietā.

Nekas nenotika.

Jāatrod misters Streindžs, — ierunājās misters Segunds. — Vai misters Norels. Viņi droši vien pratīs to pieaudzēt.

Nē, — attrauca Čaildermass. — Pēc tā nav nekādas vajadzības. Ir citi laiki. Mēs ar jums, mister Segund, abi esam burvji. Un Anglija ir pilna ar maģiju. Cik studiju gadi mums abiem ir aiz muguras? Mēs noteikti zinām kaut ko šādam gadījumam piemērotu. Kā būtu, ja izmēģinātu Peila "Atjaunošanu un izlabošanu"?

Jā, formulu es zinu, — šaubījās misters Segunds. — Bet es nekad neesmu praktizējis maģiju.

Ja jūs neko nedarīsiet, tā arī paliks. Buriet, mister Segund!

Un misters Segunds būra. [133] [1] "Atjaunošanai un izlabošanai", kā gandrīz visām Mārtiņa Peila burvestībām, nepie­ciešams īpaši darināts burvju rīks jeb atslēdziņa. Šai gadījumā atslēdziņa ir krustam līdzīgs priekšmets, ko veido divas metāla sloksnītes. Četri krusta stari simbolizē pagātni un nākotni, veselumu (jeb veselību) un iztrūkumu (jeb slimību). Misters Segunds, kā viņš pats vēlāk rakstīja "Mūsdienu burvī", izmantoja karotīti un 110 lēdijas Poulas nesesera paņemtu mat­adatu; lēdijas Poulas istabene abus priekšmetus ar lentīti sasēja kopā

Pirksts lidin pielidoja pie rokas un pieauga klāt tā, ka no savienojuma vie­tas nepalika ne miņas. Tai pašā brīdī kaut kur pagaisa bezgalīgās, tumšās gātes, kas uz visām pusēm šķīrās viņiem apkārt; Čaildermasa acu priekšā abas sie­vietes kļuva viena.

Lēdija Poula lēni piecēlās kājās. Viņas skatiens svaidījās šurpu turpu, it kā viņa gluži no jauna būtu ieraudzījusi šo pasauli. Visi klātesošie redzēja, ka viņa ir pārvērtusies: vaibstos bija parādījusies dzīvība un kvēle, acīs zibēja dusmu uguns. Viņa pacēla abas rokas: plaukstas bija savilktas ciešās dūrēs, it kā viņa grasītos sitienā nolaist tās kādam uz galvas.

Es biju noburta! — viņa izkliedza. — Ļaundaris mani atdeva verdzībā, lai pretī dabūtu savu karjeru!

Lai Dievs žēlīgs! — iebrēcās misters Segunds. — Mīļā lēdij Poula…

Mister Segund, atturieties! — viņu apsauca Čaildermass. — Tukšiem vārdiem nav īstais brīdis! Lai viņa runā!

Manī viss bija miris, arī es pati vairs nebiju dzīva! — Viņai pār vaigiem sāka ritēt asaras, un viņa ar sažņaugto dūri iesita sev pa krūtīm. — Un ne tikai es! Citi vēl aizvien cieš šīs mokas! — Misis Streindža un mana vīra kalps Stī­vens Bleks!

Viņa pastāstīja par saltajām, spokainajām ballēm, kurās viņai vajadzēja de­jot, par baigajiem gājieniem pa tumšām ailēm, par dīvaino ligu, kas viņai un Stīvenam Blekam neļāva runāt par šīm ciešanām.

Misteru Segundu un kalpus, to visu dzirdot, pārņēma šausmas; Čaildermasa seja neizteica pilnīgi neko.

Jāraksta laikrakstu redaktoriem! — lēdija Poula kliedza. — Es gribu pa­nākt publisku atmaskošanu!

Ko jūs vēlaties atmaskot? — misters Segunds vaicāja.

Burvjus, ko gan citu! Streindžu un Norelu!

Misteru Streindžu? — apstulba misters Segunds. — Nē, nē, jūs alojaties! Mīļā lēdij Poula, lūdzu, padomājiet par saviem vārdiem! Par misteru Norelu man nav sakāms itin nekas labs — tas, ko viņš jums nodarīja, ir briesmīgi! Bet misters Streindžs ne pie kā nav vainīgs — vismaz apzināti. Viņš ir drīzāk cietis, nevis darījis pāri!

Nepavisam! — kliedza lēdija Poula. — Tieši otrādi! Pēc manām domām, viņš ir ļaunākais no abiem! Ar savu nevērību, ar savu salto, vīrišķo maģiju viņš nodevis brīnišķīgāko starp sievietēm, labāko starp sievām!

Čaildermass piecēlās kājās.

Kurp jūs dosities? — misters Segunds jautāja.

Uzmeklēt Streindžu un Norelu,— Čaildermass atbildēja.

Kāpēc? — lēdija Poula metās viņam virsū. — Jūs gribat tos abus brīdi­nāt? Lai viņi var sagatavoties sievietes atriebībai? O, kā vīrieši vienmēr aizstāv cits citu!

Nē. Es gribu viņiem palīdzēt atbrīvot Streindža kundzi un Stīvenu Bleķu.

Laseizs bija šķērsojis tiltu, un drīz taka veda mežā. Tā malā atradās statuja — sieviete, kas rokās cur izrautu aci un sirdi: gluži kā Čaildermass bija stāstījis. Dzeloņplūmju zaros karājās seni un neseni līķi. Zemi sedza sniegs, un valdīja dziļš klusums.

Gājis pavisam neilgu brīdi, viņš nonāca pie Čaildermasa aprakstītā torņa. Laselzam bija licies, ka tam jābūt pasakainam, neparastam un neredzētam. "Patiesībā," viņš domāja, "tas ir vienkāršāks par vienkāršu, kā parasta pils Sko­tijas pierobežā."

Augstu torņa mūrī bija lodziņš, kurā dega svece un vīdēja ēna. Laseizs pa­manīja arī ko citu, Čaildermass nebija to ievērojis vai varbūt neuzskatīja par vajadzīgu pieminēt: kokos ļumdēja čūskām līdzīgi radījumi. Tic smagnēji ka­rājās zaros. Viens patlaban rija nost svaigu, gaļīgu līķi.

Starp kokiem un upīti stāvēja bālais jauneklis. Viņa skatiens bija tukšs, viņa uzacīs vizēja rasa. Vienpadsmitā vieglo dragūnu pulka mundieris, nodomāja Laseizs.

Laseizs jaunekli uzrunāja:

Pirms dažām dienām pie jums bija ieradies kāds mūsu tautietis. Viņš ar jums runāja. Jūs izaicinājāt viņu uz divkauju. Viņš aizbēga. Melnīgsnējs, nepa­tīkams zemas kārtas zellis ar nožēlojamām manierēm.

Ja arī bālais jauneklis pēc šī raksturojuma pazina Čaildermasu, viņš nelika to manīt, vien nedzīvā balsī sacīja:

Es esmu "Izrautās acs un sirds" pils aizstāvis. Es izaicināšu…

Jā jel, jā! — Laseizs nepacietīgi pārtrauca. — Tas mani neinteresē. Esmu ieradies, lai cīnītos! Lai nomazgātu no Anglijas goda tā zeļļa gļēvulības dēļ ra­dušos kauna traipu!

Tumšais stāvs dedzīgā interesē izliecās pa logu.

Bālais jauneklis klusēja kā ūdeni mutē ieņēmis.

Uff! — Laseizs īgni nošņācās. — Ak tad tā! Ja jums tā patīk labāk, varat uzskatīt, ka es grasos nekrietni aizskart to sievieti. Man visviens! Pistoles?

Bālais jauneklis paraustīja plecus.

Lai nepieļautu, ka bālais izlemj citādi, Laselzs paziņoja, ka viņi šausies no divdesmit soļu attāluma un pats to nomērīja.

Abi ieņēma savas vietas un jau bija pacēluši pistoles, kad Laselzs pēkšņi attapās:

Pagaidiet! — viņš iekliedzās. — Kā jūs sauc?

jauneklis tukši lūkojās viņam pretī:

Neatceros.

Abi reizē izšāva. Laselzam likās, ka jauneklis pēdējā brīdī pagriež pistoli sā­nis un tīšuprāt aizšauj garām. Laselzam bija vienalga: ja svešais ir gļēvulis, jo ļaunāk pašam. Turpretim viņa lode acīm tīkamā precizitātē trāpīja jauneklim tieši krūtīs. Ar tādu pašu spriegu interesi un gandarījumu, ko bija izjutis, no­galinot Drolaitu, Laselzs tagad vēroja mirstam bālo svešinieku.

Jaunekļa līķi viņš pakāra tuvākajā dzeloņplūmē un, īsinādams laiku, sāka šaudīt pa trūdošajiem līķiem un čūskām. Nodevies šai patīkamajai nodarbei ne ilgāk par stundu, viņš izdzirdēja uz meža takas klaudzam pakavus. No otras puses — drīzāk no Elfu zemes, nevis no Anglijas — tuvojās tumšs stāvs tumša zirga mugurā.

Laselzs apcirtās.

Es esmu "Izrautās acs un sirds" pils aizstāvis… — viņš iesāka.

Загрузка...