Džonatans Streindžs un misters Norels

45 "Angļu maģijas vēsturē un prakse", priekšvārds Džonatans Streindžs

Tas notika 1110. gada pēdējos mēnešos. Ziemeļanglijā parādījās savāds kara­spēks. Vispirms par to padzirdēja netālu no vietas, ko sauca par Penlovu, savas divdesmit vai trīsdesmit jūdzes uz ziemeļrietumiem no Ņūkāslas. Neviens nezi­nāja, no kurienes karaspēks ieradies — ļaudis sprieda, ka droši vien iebrukuši skoti vai dāņi, varbūt pat francūži.

Decembra sākumā karaspēks bija ieņēmis Ņūkāslu un Daremu un traucās uz rietumiem. Tas piejāja pie AJendeilas, mazas akmens pilsētiņas augstu Nortumbri- jas kalnos, un uz vienu nakti apmetās tīreļa malā, gandrīz tās pievārtē. Alendeilieši bija aitu gani, nevis kareivji. Pilsētiņai nebija aizsargmūru, un tuvākās armijas vienības atradās trīsdesmit piecu jūdžu attālumā, tās gatavojās aizstāvēt Kārlailas pili. Tādēļ pilsētnieki nolēma, ka vislabāk būtu jo drīz sadraudzēties ar ērmoto karaspēku. Ar šādu nodomu no pilsētiņas izgāja pulciņš daiļu meiteņu: Judītes drošsirdīgās līdzinieces bija apņēmušās glābt savas un savu kaimiņu dzīvības. Taču nokļuvušas pie karaspēka nometnes, meitenes nobijās un gausināja soļus.

Nometnē valdīja klusums un skumjas. Lielām pārslām krita sniegs, un savā­die kareivji, savos biezajos, melnajos apmetņos ietinušies, gulēja uz sniegotās zemes. Vispirms meitenes nosprieda, ka šie kareivji ir miruši — tāpat lika do­māt arī milzums kraukļu un citu melnu putnu, kas bija nolaidušies apmetnē un tupēja pat uz gulošajiem kareivjiem, — tomēr kareivji nebija miruši: reižu reizumis kāds no viņiem sakustējās, piecēlās un gāja pie zirga vai aizdzina putnu, kas lūkoja ieknābt sejā.

Ieraudzījis meitenes, kāds kareivis piecēlās kājās. Viena no meitenēm pār­varēja bailes, piegāja viņam klāt un noskūpstīja uz lūpām.

Svešinieka āda bija ļoti bāla (tā mirdzēja kā mēnessgaisma) un pilnīgi tīra. Garie, taisnie mati krita viņam pār pleciem kā tumšbrūns ūdens. Sejas kauli bija nedabiski smalki un spēcīgi. Viņš bija ļoti nopietns. Zilās acis bija garenas un ieslīpas, uzacis tumšas un smalkas kā spalvas vilcieni, turklāt beidzās ar jo­cīgu ķeksīti. Tas viss meiteni itin nemaz nebiedēja. Viņai bija stāstīts, ka visi dāņi, skoti un francūži ir pārdabiski skaisti.

Svešais kareivis neliegdamies saņēma skūpstu un atļāva meitenei noskūp­stīt viņu vēlreiz. Pēc tam atmaksāja viņai ar to pašu. Cits kareivis piecēlās no sniega un atvēra muti. No tās izlauzās skumjas, žēlas skaņas, kaut kas līdzīgs mūzikai. Pirmais kareivis — tas, kuru bija skūpstījusi meitene, — vedināja viņu dejot, grozīdams un stumdīdams viņu ar saviem garajiem, baltajiem pirkstiem, līdz meitene dejoja viņam pa prātam.

Deja turpinājās labu brīdi, tad meitenei kļuva karsti un viņa apstājusies no­ņēma apmetni. Biedrenes ieraudzīja, ka sviedru vietā viņai uz rokām, sejas un kājām izspiedušās asiņu lāses. Asinis pilēja sniegā. Līdz nāvei iztrūkušās, pā­rējās aizbēga.

Savādais karaspēks neieņēma Alendeilu. Tai pašā naktī tas aizjāja tālāk uz Kārlailu. No rīta pilsētnieki bailīgi tuvojās laukam, kur naktī bija armijas no­metne. Viņi atrada meiteni, kuras augums bija gluži balts, bez nevienas asiņu lāses, bet sniegs viņai apkārt krāsojās koši sarkans.

Pēc šīm zīmēm alendcilieši zināja, ka pie viņiem pabijusi Daoine Sidhe — elfu karadraudze.

Cīņas turpinājās, un visās angļi zaudēja. Ziemassvētkos elfu karadraudze iegāja Jorkā. Tā jau bija ieņēmusi Ņūkāslu, Daremu, Kārlailu un Lankasteru. Ja nerunājam par Alendeilas jaunavas izlietajām asinīm, elfi gandrīz nemaz neiz­rādīja cietsirdību, kuras dēļ tik plaši daudzina viņu cilti. No visām pilsētām un cietokšņiem, ko viņi ieņēma, vienīgi Lankastera tika nodedzināta līdz pama­tiem. Tērskā, Jorkas ziemeļus, kādu karadraudzes locekli, izskriedama tieši zirga priekšā, apdusmoja cūka; zirgs saslējās pakaļkājās, atžagarni nokrita zemē un salauza mugurkaulu. Elfs un viņa biedri dzinās cūkai pakaļ un, kad noķēra, iz­rāva tai acis. Tomēr parasti karadraudzes ierašanos ik pilsētā un ciemā gan meža, gan mājas dzīvnieki sveica ar lielām gavilēm: likās, tie zināja, ka ieradies sa­biedrotais cīņā pret kopīgo ienaidnieku — cilvēku.

Ziemassvētkos karalis Henrijs savā Vestminsteras namā sapulcināja karaļvalsts augstmaņus, bīskapus, abatus un citus ievērojamus vīrus, lai apspriestos, ko darīt. Tajos laikos elfi Anglijā nebija nekas neredzēts. Daudzās vietās bija senas elfu apmetnes, dažas aizmaskotas ar burvestību palīdzību, citām kristīgie eženieki vien­kārši gāja apkārt ar līkumu. Karaļa Henrija padomnieki vienā balsī apgalvoja, ka elfi pēc savas dabas ir samaitāti radījumi: izlaidīgi, nodevīgi 1111 zaglīgi. Tie pavedina jaunekļus un jaunavas, jauc prātus ceļiniekiem un zog bērnus, lopus un labību. Tie ir apbrīnojami slinki: pirms daudziem gadu tūkstošiem apguvuši akmeņkaļu, galdnieku un kokgriezēju amatus, tie pat nepūlas uzcelt sev krietnus namus, bet joprojām mitinās vietās, ko paši gan sauc par pilīm, taču patiesībā tie ir "bruģi" — no sirmas senatnes saglabājušies zemes uzkalni. Savas dienas tie iznieko, dzerdami un dejodami, bet to mieži un pupas tikmēr sapūst uz lauka un lopiņi drebēdami nosalst saltajos kalnos. Ja elfiem nebūtu burvestību un to mūžs nesniegtos gandrīz līdz nemirstībai — jā, par to visi karaļa Henrija padomdevēji bija vienisprātis, — šī cilts jau sen būtu izmirusi no bada un slāpēm. Taču, skat, nekam nederīgā, no­laidīgā rase bija iebrukuši cītīgi apsargātajā kristīgajā valstī, uzvarējusi visās kaujās un jājusi no pilsētas uz pilsētu, iekarojot katru cietoksni, kas stājās tai pretī. Visas šīs zīmes vēstīja par tik lielu mērķtiecību, kāda līdz šim pie elfiem nebija pamanīta.

Neviens nezināja, ko nu lai domā.

Janvārī elfu karadraudze izjāja no Jorkas un devās uz dienvidiem. Pie Tren- tas tā apstājās. Tālab karalis Henrijs ar savu armiju cīnījās kaujā ar Daoitie Sidhe Trentas krastos, Ņūarkas apkaimē.

Pirms kaujas pār karaļa Henrija armijas ierindu pūta burvju vējš un lidi­nājās salda stabules dziesma. To dzirdēdami, daudzi zirgi izrāvās un metās prom, nereti aizvilkdami līdzi nelaimīgos jātniekus. Bez tam ikkatrs kareivis dzirdēja savu visumīļāko balsis — kam tā bija mātes balss, kam tēva, bērnu vai izre­dzēto, — balsis aicināja viņus doties mājup. No debesīm nolaidās liels pulks kraukļu, kas knābāja angļu kareivju sejas, un melno spārnu haoss darīja viņus aklus. Angļiem vajadzēja cīnīties ne tikai ar sidu prasmīgajiem un nežēlīgajiem karotājiem, bet arī ar pašu bailēm no tik pārdabiskas maģijas. Tādēļ nav jābrī­nās, ka šī kauja bija īsa un karalis Henrijs to zaudēja. Brīdī, kad iestājās pilnīgs klusums un par Anglijas karaļa sakāvi nebija ne mazāko šaubu, jūdžu jūdzēm tālu ap karalauku kā līksmodamies sāka dziedāt putni.

Karalis un viņa padomnieki gaidīja, kad viņiem pretim iznāks pretinieku vadonis vai karalis. Daoine Sidhc rindas pašķīrās, un kāds nāca.

Maz ticams, ka viņam bija kurmet piecpadsmit gadu. Gluži kā visi elfu kara- draudzes cīnītāji, viņš bija ģērbies melnās, noplīsušās rupjas vilnas drānās.

Tāpat kā citiem, ari viņam mati bija tumši, gari un taisni. Tāpat kā pārējie, viņš nerunāja nedz angliski, nedz franciski — tātad nevienā no valodām, kurās to laiku ļaudis sazinājās Anglijā, — bet vienīgi elfu dialektā. [79] [1] Mūsdienās Anglijā neviens šo valodu nezina un no tās saglabājusies vien saujiņa aizguvumu — mīklainu maģisku paņēmienu apzīmējumu. Mārtiņš Peils savā De Tractatu Magicarum Linguarum raksta, ka elfu valoda bijusi radniecīga senajām ķeltu valodām.Viņš bija bāls un daiļš, un viņa seja bija svinīgi nopietna, taču itin visiem bija skaidrs, ka viņš ir cilvēks, nevis elfs.

Normaņu un angļu augstmaņi un bruņinieki viņu todien ieraudzīja pirmo reizi, un, pēc to mēra mērojot, viņš nebija necik labāks par mežoni. Viņš nekad nebija redzējis karoti vai krēslu, dzelzs katliņu vai sudraba peniju, vai vaska sveci. Nevienam elfu klanam vai karaļvalstij tajos laikos tik smalku lietu nebija. Kad karalis Henrijs un šis zēns sanāca kopā, lai savā starpā sadalītu Angliju, Henrijs sēdēja uz koka soliņa un dzēra vīnu no sudraba biķera, bet zēns sēdēja uz grīdas un no akmens kausa dzēra aitas pienu. Orderiks Vītālis, apmēram pēc trīsdesmit gadiem rakstīdams savu hroniku, stāsta par to, kā šo svarīgo pārrunu laikā Daoine Sidhe karotājs pieliecies un sācis rūpīgi izlasīt no zēna netīrajiem matiem utis, un cik satriekti, to redzot, bijuši karaļa Henrija galminieki.

Elfu karadraudzē bija arī kāds jauns normaņu bruņinieks vārdā Tomass no Dandeilas. [80] [1] dažādos avotos arī Tomass de Dandels vai Tomass de Donvils. Cik noprotams, vairāki augstmaņi no Henrija pavadoņu pulka sazīmēja Tomasā varena normaņu dižcilša jaunāko dēlu, kas bija bez miņas pazudis Ziemassvētku dienā pirms četrpadsmit gadiem. Ņemot vērā apstākļus, kādos viņš bija atgriezies, jāšaubās, vai angļu kungi par to sevišķi priecājās.

Viņš jau daudzus gadus dzīvoja Elfu valstī kā gūsteknis, taču savu dzimto valodu (franču) vēl atcerējās gana labi, lai palīdzētu zēnam un karalim Henrijam saprasties.

Karalis Henrijs vaicāja pēc zēna vārda.

Zēns atbildēja, ka viņam vārda nav. [81] 1 Kad viņš bija mazs bērns, karadraudzes elfi viņam bija devuši vārdu savā valodā; kā apgalvo, tas esot nozīmējis "Strazds", taču, dodamies uz Angliju, viņš jau bija no šī vārda atteicies. Vēlāk viņš pieņēma sava tēva vārdu — Džons d'Askglāss —, tomēr valdīšanas agrī­najā posmā viņu parasti dēvēja kādā no daudzajiem draugu vai ienaidnieku dotajiem titu­liem: Karalis, karalis Krauklis, Melnais karalis, Ziemeļu karalis.

Karalis Henrijs gribēja zināt, kālab viņš nācis iekarot Angliju.

Zens atbildot sacīja, ka esot vienīgais, kas vēl palicis dzīvs no aristokrātis­kas normaņu dzimtas, kurai karaļa Henrija tēvs Vilhelms Iekarotājs bija dāvājis plašas zemes Anglijas ziemeļos. Dzimtas vīriem zemi un dzīvību atņēmis ne­ģēlīgs ienaidnieks vārdā Ibērs de Kotantēns. Zēns stāstīja, ka viņa tēvs pirms vairākiem gadiem meklējis taisnību pie Viljama II (karaļa Henrija brālis un priekštecis), taču aizraidīts tukšā. Drīz pēc tam viņa tēvs noslepkavots. Viņu pašu, vēl zīdaiņa autiņos tītu, Ibēra vīri aiznesuši uz mežu un atstājuši. Tur viņu atra­duši sidu karotāji, kas aizveduši viņu uz Elfu valsti. Nu viņš bija atgriezies.

Zēns izrādīja ļoti jauniem cilvēkiem raksturīgo pārliecību par to, ka viņam vienīgajam ir taisnība un visi pārējie ir nekrietni neģēļi. Viņš bija ieņēmis galvā, ka tas Anglijas gabals, kas atradās starp Tvīdu un Trentu, ir taisnīgs atlīdzinājums par to, ka normaņu valdnieki nav spējuši atriebt viņa dzimtas locekļu slepka­vību. Tikai šī un neviena cita iemesla dēļ karalim Henrijam pienācās ierauties savas karaļvalsts dienvidu daļā.

Zēns sacīja, ka viņš jau esot karalis Elfu zemē. Nosauca arī tā elfu valdnieka vārdu, kuram viņš pakļaujoties. To neviens nesaklausīja. [82] [1] Sī Daoine Sidhe valdnieka vārds bija sevišķi garš un sarežģīts. Godājot tradīciju, viņu parasti dēvē par Oberonu.

Tai dienā sākās viņa valdīšana, kas bez pārtraukuma turpinājās vairāk nekā trīssimt gadu.

Četrpadsmit gadu vecumā viņš jau bija izveidojis to maģijas sistēmu, kuru mēs izmantojam vēl šobaltdien. Pareizāk sakot, sistēmu, kuru mēs izmantotu, ja vien to spētu: lielāko daļu tā, ko viņš zināja, mēs esam aizmirsuši. Viņš ideā­lās proporcijās saliedēja elfu maģiju un cilvēku kārtību, apvienojot viņu spējas ar savu neticamo mērķtiecību. Mums nav zināms neviens izskaidrojums tam, kāpēc nolaupīts kristiešu bērns piepeši varēja kļūt par dižāko burvi pasaulē. Arī citi ežuvietu bērni, gan pirms tam, gan vēlāk, uzturējās Elfu valstī kā gūs­tekņi, taču nevienam no viņiem šī pieredze negāja labumā tā kā viņam. Salī­dzinājumā ar viņa sasniegumiem visi mūsu pūliņi ir bāli un nenozīmīgi.

Misters Norels no Hanover-skvēra uzstāj, ka viss, kas pieder Džonam Ask- glāsam, no modernās maģijas jāizpurina kā putekļi un kodes 110 veciem svārkiem. Vai viņš cer, ka pēc tam vēl kaut kas būs palicis pāri? Izraidot Džonu Askglāsu, mēs paliksim ar tukšām rokām.

Iz Džonatana Streindža "Angļu maģijas teorijas un prakses" I sējuma. Džona Mareja apgādā, 1816.