Džonatans Streindžs un misters Norels

2 Traktieris "Senā zvaigzne"

1807. gada janvāris/februāris

Kad kariete izripoja pa mistera Norela muižas vārtiem, misters Hanifūts izsaucās: — Praktizējošs burvis Anglijā! Turklāt Jorkšīrā! Mums ir neiedomājami paveicies! Ak, mister Segund, un tas viss, pateicoties jums! Jūs bijāt nomodā, turpretim mēs visi gulējām. Ja jūs nebūtu mūs paskubinājis, mēs varbūt tā arī paliktu neziņā par misteru Norelu. Un es gandrīz nešaubos, ka viņš pats nebūtu mūs meklējis; liekas, viņš ir diezgan atturīgs cilvēks. Viņš nesniedza mums ne­kādas sīkākas ziņas par saviem sasniegumiem praktiskajā maģijā, neatklāja neko vairāk par to, ka viņam izdevies gūt panākumus. Es sacītu, ka tā ir pieticības pazīme. Mister Segund, es domāju, jūs piekritīsit, ka mūsu uzdevums ir skaidrs. Mūsu misija, ser, ir pārvarēt Norela dabisko biklumu un netīksmi pret pagodi­nājumiem un triumfējoši izvest viņu plašākā sabiedrībā!

Iespējams, — misters Segunds bez pārliecības atbildēja.

Es negribu apgalvot, ka tas būs viegli, — turpināja misters Hanifūts. — Viņš ir mazliet noslēgts un neilgojas pēc sabiedrības. Bet viņam taču jāsaprot, ka valsts labuma dēļ tik vērtīgās zināšanās vajag dalīties ar citiem! Viņš ir džentlmenis; viņš zina savu pienākumu un to noteikti izpildīs. Ak, mister Segund! Jums pie­nākas visu Anglijas burvju dziļākā pateicība!

Taču, lai kas arī misteram Segundam pienācās, skumīgā patiesība ir tāda, ka Anglijas burvji ir ļoti nepateicīga kompānija. Itin iespējams, ka nekas līdzīgs mistera Hanifūta un mistera Segunda atklājumam jau trīssimt gadu nav pie­redzēts, — nu, un kas par to? Diezin vai Jorkas biedrībā būtu iespējams atrast kaut vienu burvi, kurš, par to uzzinājis, nebija pilnīgi pārliecināts, ka viņš jau nu gan visu būtu izdarījis daudz labāk, — un nākamajā otrdienā, kad tika sa­saukta Jorkas Mācīto burvju biedrības ārkārtējā sanāksme, sanākušo vidū bija ļoti maz tādu, kas nebūtu apņēmušies to pavēstīt.

Otrdien, septiņos vakarā, Stoungeitas traktiera "Senā zvaigzne" augšistaba bija pārpildīta. Mistera Hanifūta un mistera Segunda jaunumi, šķiet, bija izvi­linājuši no mājām visus šīs pilsētas džentlmeņus, kuri kaut reizi mūžā bija atšķī­ruši kādu grāmatu par maģiju,— un Jorka savā ziņā bija viena no maģiskākajām pilsētām Anglijā; ar lielāku burvju skaitu varēja lepoties ja nu vienīgi Karaļa pilsēta Ņūkāsla.

Burvju drūzma augšistabā bija tik liela, ka lielai daļai šoreiz vajadzēja palikt stāvam, kaut arī apkalpotāji nemitīgi nesa no apakšstāva arvien jaunus krēslus. Dr. Fokskāstls bija ticis pie lieliska krēsla — tas bija augsts un melns, to rotāja fantastiski kokgriezumi; un gan šis krēsls (kas vairāk atgādināja troni), gan sar­kano samta aizkaru krokas viņam aiz muguras, gan arī tas, kā viņš sēdēja, sali­cis rokas uz lielā, apaļā vēdera, — it viss palīdzēja viņam izskatīties nozīmīgam un valdonīgam.

Lai neielaistu iekšā janvāra aukstumu, traktiera "Senā zvaigzne" kalpi bija kārtīgi sakurinājuši kamīnu, un tam apkārt bija nosēdināti vairāki mūžveci burvji (kas zina, varbūt saglabājušies vēl no Džordža II valdīšanas laika) — visi, savīstīti vilnas seģenēs, dzeltenīgām, grumbu tīmekļa sašvīkotām sejām, katram līdzi tikpat aizvēsturisks sulainis ar zāļu pudelēm kabatās. Misters Hanifūts svei­cināja viņus ar vārdiem:

Labvakar, mister Aptrī, kā jums klājas? Labvakar, mister Greišip! Cerams, jūs esat pie labas veselības, mister Tanstol? Es ļoti priecājos jūs šeit redzēt, kungi! Ceru, ka jūs visi esat ieradušies uzgavilēt kopā ar mums. Ir beigušies ilgie pu­tekļos un pakrēslī pavadītie gadi! Ak, mister Aptrī, ak, mister Greišip! Kurš gan vēl tik labi zina, kādi bija šie gadi, jūs taču labu tiesu no tiem esat pieredzējuši. Bet tagad mēs visi ieraudzīsim, kā maģija no jauna top Anglijas padomniece un aizstāve! Un francūži, mister Tanstol! Kā jutīsies francūži, kad par to uzzi­nās! Jā, es nemaz nebrīnīšos, ja viņi padosies turpat uz līdzenas vietas.

Misteram Hanifūtam vēl bija daudz sakāmā tādā pašā garā; viņš bija saga­tavojis runu un grasījās sanākušajiem izklāstīt brīnišķīgos labumus, ko no viņu atklājuma gūs britu valsts. Tomēr viņam neradās iespēja tikt tālāk par dažiem pirmajiem teikumiem: liekas, ikviens un ikkatrs džentlmenis augšistabā vai pušu plīsa no paša ieskatiem šajā jautājumā un tos bez atlikšanas vajadzēja darīt zināmus visiem pārējiem džentlmeņiem. Pirmais misteru Hanifūtu pārtrauca doktors Fokskāstls. No sava lielā, melnā troņa augstumiem viņš misteru Hani­fūtu uzrunāja šādi:

Ir ļoti skumji redzēt, ser, ka jūs ceļat maģijai — un es zinu, cik dārga tā pa­tiešām ir jūsu sirdij, — neslavu ar neticamiem stāstiem un neprātīgiem izdo­mājumiem. Mister Segund, — viņš sacīja, pievērsdamies jaunatnācējam, kuru uzskatīja par visu šo errastību cēloni, — nezinu, kā ir pieņemts jūsu dzimtajā pusē, taču mēs te, Jorkšīrā, neturam labu prātu uz tiem, kas mēģina iemantot slavu uz citu sirdsmiera rēķina.

Tik daudz doktors Fokskāstls paspēja pateikt, pirms viņu apklusināja mis­tera Hanifūta un mistera Segunda atbalstītāju skaļie, piktie izsaucieni. Nāka­mais džentlmenis, kam izdevās tikt pie vārda, bija tādās domās, ka misters Segunds un misters Hanifūts ir pievīlušies. Nav taču apšaubāms, ka Norels zaudējis prātu un ne ar ko neatšķiras no kura katra jukušā, kas, acis izvalbījis, uz ielas stūra klaigā, ka viņš ir karalis Krauklis.

Kāds džentlmenis ar smilškrāsas matiem, runādams lielā uzbudinājumā, uz­skatīja, ka misteram Hanifūtam un misteram Segundam vajadzējis pieprasīt, lai misters Norels uz līdzenas vietas atstāj savu namu un vaļējos ratos (kaut arī bija janvāris) svinīgi dodas taisnā ceļā uz Jorku, lai džentlmenis ar smilškrāsas matiem varētu kaisīt viņa ceļā efeju lapas [4] [1] Romas impērijā uzvarētāji esot godināti ar lauru lapām; mīlētāju un Fortūnas lutekļu ceļš, kā apgalvo, bijis rozēm kaisīts, taču Anglijas burvji allaž apmierinājušies ar gluži paras­tām efejām.

; kādu no sirmsenajiem burvjiem pie kamīna kaut kas bija ļoti aizgrābis, taču viņa balss no vecuma bija gaužām vārga un nevienam tai brīdī neatlika vaļas uzklausīt, ko viņš saka.

Citu vidū augšistabā bija stalts, prātīgs vīrs vārdā Torps — džentlmenis, kas necik daudz nezināja no maģijas, toties veselā saprāta viņam bija krietni vairāk nekā burvjiem parasti mēdz būt. Viņš arvien bija uzstājis, ka mistera Segunda pūliņus izdibināt, kur pazudusi Anglijas praktiskā maģija, vajag atbalstīt, — tiesa, arī misters Torps, gluži tāpat kā visi pārējie, nebija gaidījis, ka misters Segunds pie atbildes nonāks tik ātri. Tagad, kad atbilde bija rokā, misters Torps ieskatīja, ka to nevajag uz karstām pēdām noraidīt:

Džentlmeņi, misters Norels esot izteicies, ka spēj burt. Ļoti labi. Par Norelu mums zināms maz, taču visi esam dzirdējuši par retiem tekstiem, kas it kā atrodas viņa īpašumā, un tādēļ vien nevajadzētu tik vienkārši atstāt viņa apgalvojumus bez ievērības. Tomēr visvairāk Norelam par labu runā šāds ap­svērums: divi no mūsu pašu vidus — un viņi abi ir nopietni zinātnieki — tikās ar Norelu un redzētais viņus pārliecināja. — Tālāk viņš vērsās pie mistera Hanifūta: — Jūs šim cilvēkam ticat — to katrs var ieraudzīt jūsu sejā. Tātad jūs redzējāt kaut ko tādu, kas jums lika viņam noticēt. Vai jums nebūtu iebildumu mums pastāstīt, kas tas bija?

Te nu misters Hanifūts, iespējams, uzvedās nedaudz dīvaini. Vispirms viņš pateicīgi uzsmaidīja misteram Torpam, it kā ari viņa kvēlākā vēlēšanās būtu pavēstīt visiem lieliskos pierādījumus, kas viņam likuši noticēt, ka misters No­rels spēj burt; viņš jau atvēra muti, lai sāktu runāt, — tad pēkšņi sastinga. Ne­teikdams ne pušplēsta vārdiņa, viņš skatījās apkārt, it kā šie lieliskie pierādījumi, kas pirms brīža likās tik nesatricināmi, turpat viņa mutē būtu izkusuši, mēlei un zobiem nepaspējot satvert nevienu vienīgu, lai to ietērptu sakarīgā angļu teikumā. Viņš nomurmināja kaut ko par mistera Norela godīgo seju.

Jorkas burvjiem šis arguments nebūt nelikās pietiekams (un ja viņiem būtu bijusi tā laime skatīt misteru Norelu vaigā, tas viņus, iespējams, pārliecinātu vēl mazāk). Tāpēc Torps pagriezās pret misteru Segundu un sacīja:

Mister Segund, arī jūs redzējāt Norelu. Kāds ir jūsu ieskats?

Tikai tagad džentlmeņi pamanīja, cik bāls ir misters Segunds, un daži no Jorkas burvjiem atcerējās, ka viņš nebija atbildējis uz to sveicienu, it kā ne­spētu pietiekami sakopot domas.

Vai jūs neesat sasirdzis, ser? — saudzīgi apvaicājās misters Torps.

Nē, nē, — nomurmināja misters Segunds, — ir jau labi. Paldies.

Taču viņš izskatījās tik apstulbots, ka viens no džentlmeņiem piedāvāja vi­ņam savu krēslu un kāds cits aizgāja sadabūt glāzi malvāzijas, savuties viegli uzbudināmais džentlmenis ar smilškrāsas matiem — tas pats, kurš vēlējās kai­sīt efeju lapas mistera Norela ceļā, — klusībā loloja cerību, ka misters Segunds ir noburts un viņi tūlīt ieraudzīs kaut ko neiedomājamu!

Misters Segunds nopūtās un sacīja:

Es jums pateicos. Esmu vesels, lai gan visu pēdējo nedēļu jūtos ļoti grūt­sirdīgs un skumīgs. Misis Plīzensa dzirdīja mani ar marantas un lakricsakņu uzlijām, taču nekas nelīdzēja — tas gan mani nepārsteidz, jo es domāju, ka visa vaina ir man galvā. Nu jau ir labāk. Ja jūs, džentlmeņi, tagad vēlētos man jau­tāt, kāpēc es uzskatu, ka maģija ir atgriezusies Anglijā, tad man būtu jāsaka — tāpēc, ka es redzēju burvestību. Iespaids, ka es esmu redzējis buršanu, visspēcigāk palicis šeit un šeit… — (Misters Segunds pielika roku pie uzacīm un pie sirds.) — Un tomēr… es zinu, ka neko neesmu redzējis. Kamēr mēs bijām pie Norela, viņš neko nedarīja. Tādēļ man laikam jāteic, ka būšu to nosapņojis.

Jauns izsaucienu birums no Jorkas biedrības džentlmeņu mutēm. Blāvais džentlmenis blāvi smaidīja un apvaicājās, vai kādam kaut kas ir kļuvis skaid­rāks. Tad misters Torps iekliedzās:

Žēlīgais Dievs! Cik neldzīgi mēs uzvedamies, te sēdēdami un strīdēda­mies, vai Norels spēj vai nespēj burt. Mēs taču visi, liekas, esam saprātīgas būt­nes, un atbilde, bez šaubām, ir pavisam vienkārša: mēs lūgsim, lai viņš pamato savus apgalvojumus, parādīdams mums kādu burvestību.

Šis priekšlikums bija tik saprātīgs, ka burvji uz brīdi apklusa, lai gan nevar sacīt, ka visiem tas šķita atbalstāms — nebūt ne. Vairākiem burvjiem (viens no viņiem bija doktors Fokskāstls) šī doma itin nemaz nepatika. Ja viņi aicinās Norelu parādīt kādu burvestību, kazi, viņš tiešām to izdarīs. Šie kungi nekā­roja redzēt burvestības savām acīm: viņi vēlējās vienīgi lasīt par tām grāmatās. Citi uzskatīja, ka jau ar tādu nieku vien Jorkas magi padarīs sevi par apsmieklu. Tomēr pēdīgi lielākā daļa burvju piekrita misteram Torpam:

— Pats mazums, džentlmeņi, ko mēs kā zinātnieki varam darīt, — mēs varam dāvāt misteram Norelam iespēju mūs pārliecināt.

Un tā tika nolemts, ka vajag aizrakstīt misteram Norelam vēl vienu vēstuli.

Visiem burvjiem bija pilnīgi skaidrs, ka misters Hanifūts un misters Segunds darbojušies pagalam neveiksmīgi un vismaz vienā ziņā — saistībā ar mistera Norela apbrīnojamo bibliotēku — izcēlušies ar apbrīnojamu ģeķību: viņi tā arī nespēja neko skaidru un saprotamu pastāstīt. Ko viņi redzējuši? O, grāmatas, daudz grāmatu. Ļoti daudz grāmatu? Jā, laikam gan, tai brīdī viņiem šķitis, ka to ir ļoti daudz. Retas grāmatas? Ē, ļoti iespējams. Vai viņiem atļauts tās izņemt no plaukta un pašķirstīt? Vai, nē, tik tālu mistera Norela laipnība nesniedzās. Bet nosaukumus viņi redzēja? Jā, nenoliedzami. Nu labi, tad kā sauca grāma­tas, kuras viņi redzēja? Viņi nezināja; nespēja atcerēties. Misters Segunds iztei­cās, ka vienai no grāmatām nosaukums sācies ar burtu "B", bet turpat arī viņa zināšanas beidzās. Tas bija ļoti dīvaini.

Misters Torps pats grasījās aizrakstīt misteram Norelam, taču augšistabā bija atlicin burvju, kas ieskatīja, ka galvenais ir atdarīt misteram Norelam par viņa nekaunību, un šie džentlmeņi gluži pamatoti sprieda, ka labākais veids, kā misteru Norelu aizskart, ir uzticēt vēstules rakstīšanu doktoram Foks- kāstlam. Domāts — darīts. Pagāja cik necik laika, un pienāca īgna atbildes vēstule.

1807. gada 1. februāris

Hartfjū abatija, Jorkšīra Ser,

pēdējo gadu laikā man divas reizes ir bijis tas gods saņemt vēstuli no Jorkas Mācīto burvju biedrības džentlmeņiem, kas centās ar mani iepazīties. Tagad pienākusi trešā vēstule ar paziņojumu, ka biedrība ir neapmierināta. Rādās, ka zaudēt Jorkas burvju labvēlību ir tikpat viegli, kā to iegūt, un nedz vienā, nedz otrā gadījumā iemeslus nav iespējams uzminēt. Atbildot uz Jūsu vēstulē iz­teikto apsūdzību, ka esmu pārspīlējis savas spējas un piedēvējis sev dāvanas, kādu man šķietami nevar būt, varu sacīt tikai vienu: dažs labs gan steidzas par savām neveiksmēm paļāt apkārtējās pasaules nepilnības, nevis vaino pats savu nezināšanu, taču patiesība ir tāda, ka mūsu laikos maģija ir tikpat iespējama kā jebkuros citos, un to es pēdējo divdesmit gadu laikā ar pilnīgu gandarījumu esmu pierādījis neskaitāmas reizes. Bet kāda ir mana alga par to, ka sava aroda mākslu esmu mīlējis vairāk nekā citi? Par to, ka esmu čaklāk studējis, tiekda­mies savā amatā sasniegt pilnību? Tagad tiek izplatītas nevalodas, ka es esmu lielībnieks, manas profesionālās spējas noniecina un manus vārdus apšauba. Jādomā, Jūs nebūsit sevišķi pārsteigts uzzinot, ka šādos apstākļos man nav lielas vēlēšanās jelkādā veidā izdabāt Jorkas burvju biedrībai, jo īpaši piepra­sījumā demonstrēt burvestību. Jorkas Mācīto burvju biedrība pulcēsies nāka­majā ceturtdienā; tad arī pavēstīšu Jums par saviem nodomiem.

Jūsu padevīgais kalps Gilberts Norels

Tas viss bija diezgan nepatīkami un noslēpumaini. Maģijas teorētiķi bažīgi gaidīja, ko gan nākamo viņiem atsūtīs praktizējošais burvis. Taču misters No­rels viņiem atsūtīja tikai advokātu — smaidīgu, luncīgu, pavisam parastu advo­kātu, vārdā Robinsons, advokātu akurātās melnās drānās un akurātos kazādas cimdos, advokātu ar dokumentu, kam līdzīgu džentlmeņi no Jorkas burvju biedrības nekad nebija redzējuši: tas bija līguma uzmetums, izstrādāts saskaņā ar Anglijas sen aizmirsto maģisko likumu kodeksu.

Misters Robinsons iesoļoja "Senās zvaigznes" augšistabā tieši astoņos un, liekas, zināja, ka viņu tur gaidīs. Viņam Konij-strītā bija kantoris un divi klerki. Daudziem džentlmeņiem viņa seja bija pazīstama.

— Kungi, — misters Robinsons smaidīja, — es jums atzīšos, ka šo doku­mentu lielā mērā sastādīja mans klients, misters Norels. Es neesmu taumatur- ģisko likumu zinātājs, un kurš gan mūsdienās tāds ir? Tālab es uzdrošinos cerēt, ka, ja esmu kļūdījies, jūs neatteiksities mani palabot.

Vairāki Jorkas burvju biedrības locekļi izgudrēm palocīja galvu.

Misters Robinsons bija smalks cilvēks. Viņš bija tik tīrīgs, veselīgs un ar visu apmierināts, ka gluži vai spīdēja, — bet tādas lietas piederas vienīgi elfiem vai eņģeļiem, turpretim advokāta ārienē drīzāk mulsina. Viņš ļoti goddevīgi izturējās pret džentlmeņiem no Jorkas burvju biedrības, teicās neko nezinām par maģiju, taču sprieda, ka tā droši vien ir sarežģīta zinātne, kas prasa krietni nopūlēt prātu. Tomēr līdz ar profesionālu pazemību un patiesu apbrīnu pret

Jorkas burvjiem misters Robinsons izrādīja omulīgu lepnumu par to, ka šie dižie prāti tagad rimsies pārdomāt dziļas un noslēpumainas zintis un klausī­sies, kas viņam sakāms. Viņš uzlika uz deguna zelta acenes, un viņa starojošā persona iemirdzējās vēl spožāk.

Misters Robinsons pavēstīja, ka misters Norels ir apņēmies parādīt burves­tību noteiktā vietā un noteiktā laikā.

Cerams, džentlmeņi, ka jums nav iebildumu pret to, ka vietu un laiku izvēlas mans klients?

Džentlmeņi neiebilda.

Tādā gadījumā tas notiks katedrālē pēc divām nedēļām piektdienā. [5]

Misters Robinsons paziņoja, ka misters Norels esot lēmis tā: ja izrādīsies,

ka viņš nespēj nodemonstrēt burvestību, tad viņš publiski atsauks savus ap­galvojumus, ka ir praktizējošs burvis un ka viņš vispār ir burvis, un apzvērēs vairs nekad šādus apgalvojumus neizteikt.

Tas nav vajadzīgs, — laipni iebilda misters Torps. — Mēs netīkojam viņu sodīt; mēs vienkārši vēlamies pārliecināties, vai viņa apgalvojumi atbilst patiesībai.

Mistera Robinsona starojošais smaids kļuva mazliet blāvāks, it kā viņam būtu bilstams kas diezgan nepatīkams un viņš īsti nezinātu, kā lai to labāk iesāk.

Pagaidiet, — ierunājās misters Segunds. — Mēs vēl neesam dzirdējuši, kāda ir līguma otra puse. Mēs nezinām, ko viņš grib no mums.

Misters Robinsons palocīja galvu. Pēc visa spriežot, misters Norels vēlējās, lai ikviens un ikkatrs Jorkas biedrības burvis apņemas to pašu. Citiem vārdiem, ja burvestības demonstrējums izdosies, otrai līdzējai pusei, neceļot iebildumus, jāizklīdina Jorkas burvju biedrība un neviens no viņiem vairs nekad nedrīkst dēvēties par burvi. Galu galā, teica misters Robinsons, tas būtu tikai taisnīgi, jo misters Norels taču būs pierādījis, ka ir vienīgais īstais Jorkšīras burvis.[1] Dižā Jorkas baznīca ir gan katedrāle (proti, baznīca, kurā atrodas bīskapa vai arhi­bīskapa sēdeklis), gan minstere (proti, baznīca, ko senatnē dibinājuši misionāri). Dažādos laikmetos tā dēvēta te vienā, te otrā vārdā. Agrīnajos gadsimtos to biežāk sauca par minsteri, tomēr mūsdienās Jorkas iedzīvotāji dod priekšroku vārdam katedrāle, tādējādi uzsverot, ka viņu baznīca ir pārāka par baznīcām tuvējās Riponas un Beverlijas pilsētiņās: minsteres Riponā un Beverlijā gan ir, taču katedrāles nav.

Vai mums būs kāds trešais, kāda neatkarīga persona, kas izšķirs, vai burvestība ir nolikusi? — vaicāja misters Torps.

Šis jautājums misteru Robinsonu samulsināja. Advokāts no sirds cerot, ka džentlmeņi neņems ļaunā, ja viņš kaut ko ir pārpratis, bet viņš esot domājis, ka visi še sanākušie ir burvji.

Kā tad, kā tad, māja ar galvu Jorkas biedrības locekļi, mēs visi esam burvji.

Ja reiz tā, minēja misters Robinsons, tad jau, savām acīm ieraudzīdami bur­vestību, viņi laikam gan to pazīs? Tad jau laikam neviens cits to nespēs izšķirt labāk par viņiem pašiem?

Kāds cits džentlmenis gribēja zināt, kas tā ir par burvestību, ko Norels gra­soties demonstrēt. Misters Robinsons daudzkārt pieklājīgi atvainojās un iz­vērsti aizbildinājās: viņš nespējot viest šai jautājumā skaidrību, viņš diemžēl nezinot.

Būtu lieki apgrūtināt lasītāju pacietību, atstāstot ilgos līkloču pārspriedu­mus, pēc kuriem džentlmeņi 110 Jorkas burvju biedrības piekrita parakstīt mis­tera Norela līgumu. Daudzi to izdarīja aiz lepnības: viņi bija publiski pavēstī­juši par savu neticību tam, ka Norels spēj burt, publiski izaicinājuši Norelu to darīt — šādos apstākļos atkāpšanās no sacītā izskatītos sevišķi muļķīgi — vis­maz tā viņiem likās.

Misters Hanifūts turpretim parakstījās tieši tāpēc, ka ticēja Norela burvja spējām. Misters Hanifūts cerēja, ka misters Norels ar šo demonstrējumu izpel­nīsies vispārēju atzinību un pēc tam izmantos savas burvestības Anglijas labā.

Vairākus džentlmeņus parakstīt pamudināja netiešs norādījums (to bija izteicis pats Norels un aplinkus nodeva Robinsons), ka neparakstīdami viņi vairs nebūs uzskatāmi par īstiem burvjiem.

Tā Jorkas burvji turpat augšistabā cits pēc cita parakstīja mistera Robin- sona atgādāto dokumentu. Palika tikai misters Segunds.

Es neparakstīšu, — viņš teica. — Maģija ir mana dzīve, un, kaut arī mis­ters Norels ar pilnām tiesībām var mani saukt par neprašu, ko es iesākšu, ja man tā būs liegta?

Klusums.

Ak tā! — sacīja misters Robinsons. — Hm, tas ir… Vai jūs esat pilnīgi pārliecināts, ser, ka nevēlaties parakstīt dokumentu? Jūs pats redzat, visi jūsu kolēģi ir to izdarījuši. Jūs paliekat vienīgais.

Pilnīgi pārliecināts, — atbildēja misters Segunds. — Pateicos.

Ak tā! — sacīja misters Robinsons. — Tādā gadījumā man jāatzīstas, ka es lāgā nezinu, kā rīkoties. Mans klients nav devis man norādījumus, ko darīt, ja tikai daļa džentlmeņu parakstīsies. Rīt pārrunāšu šo lietu ar klientu.

Daži dzirdēja doktoru Fokskāstlu izsakāmies misteram Hārtam vai Han- tam, ka nepatikšanām ar šo jaunpienācēju neesot un neesot gala.

Tomēr pēc divām dienām misters Robinsons ieradās pie doktora Fokskāstla ar ziņu, ka misters Norels šoreiz atstās bez ievērības mistera Segunda atteik­šanos parakstīt; viņš uzskatīs, ka līgums noslēgts ar visiem Jorkas burvju bied­rības locekļiem, izņemot misteru Segundu.

Naktī pirms mistera Norela burvestības demonstrējuma Jorkā sniga. No rīta pilsētas netīrumi un dubļi bija pazuduši, to vietā bija nācis žilbinošs bal­tums. Pakavi un soļi dunēja apslāpēti un pat jorkiešu balsis izklausījās citādi šai baltajā klusumā, kas uzsūca katru skaņu.

Misters Norels bija norādījis ļoti agru stundu. Jorkas burvji katrs savā namā brokastoja vieni paši. Viņi klusēdami raudzījās, kā kalpones ielej kafiju, lauž maizītes, atnes sviestu. Sievas, māsas, meitas, vedeklas un brāļameitas, kas parasti veica šos mazos darbiņus, vēl gulēja; nebija tīkamās sieviešu pļāpāšanas, ko Jorkas biedrības burvji izlikās ļoti nicinām, bet kas patiesībā viņu ikdienas dzīvē skanēja kā jauks un mīlīgs piedziedājums. Arī brokastu istabas, kurās šie džentlmeņi sēdēja, kopš vakardienas bija mainījušās. No ziemas tumsas nebija ne miņas, visu piepildīja biedējoša gaisma — ziemas saule, kas daudzkārt atstarojās no apsnigušās zemes. Baltais galdauts žilbināja acis. Rožu pumpuri, ar kuriem bija rotātas meitas glītās kafijas tasītes, šai gaismā it kā dejoja. No brāļameitas sudraba kafijkannas lēkāja saules zaķīši, un vedeklas smaidošās porcelāna ganītes bija pārtapušas spožu eņģeļu pulkā. Likās, uz galda ir lau- miņu sudrabs un kristāls.

Misteram Segundam, kad viņš savā Lēdijas Pekitas ieliņā pabāza galvu pa trešā stāva logu, ienāca prātā, ka varbūt Norels jau ir pabūries un tas viss ir viņa roku darbs. Augšā atskanēja draudīga dārdoņa, un viņš ātri ierāva galvu iekšā, paspēdams izvairīties no sniega lēveņa, kas pēkšņi gāzās no jumta. Misteram Segundam nebija kalpones, gluži tāpat kā viņam nebija arī sievas, māsas, mei­tas, vedeklas vai brāļameitas, toties viņa saimniece, misis Plīzensa, cēlās agri. Pēdējo divu nedēļu laikā viņa daudzreiz bija dzirdējusi, kā īrnieks, sēdēdams pie grāmatām, smagi nopūšas, un cerēja uzmundrināt viņu ar brokastīm, kas sastāvēja no divām tikko ceptām siļķēm, tējas ar svaigu pienu un baltmaizes ar sviestu uz balti zila porcelāna šķīvja. Šā paša augstsirdīgā nodoma mudināta, viņa piesēda patērzēt. Redzēdama, cik izmisis misters Segunds izskatās, misis Plīzensa izsaucās:

Ak! Kā es neciešu to veci!

Misters Segunds nebija misis Plīzensai minējis, ka misters Norels ir vecs, taču viņa domāja, ka tā noteikti ir. Pēc mistera Segunda stāstītā viņa sprieda, ka misters Norels ir vecs sīkstulis, tikai rauš nevis zeltu, bet maģiju; mūsu stās­tījuma gaitā es ļaušu lasītājam pašam izlemt, cik patiesīgs bija šis mistera No­rela portrets. Ari es, tāpat kā misis Plīzensa, sīkstuļus allaž iztēlojos vecus. Grūti pateikt, kāpēc tā, jo gados jaunu sīkstuļu noteikti ir tikpat daudz cik vecu. Runājot par to, vai misters Norels tiešām bija vecs, — viņš bija no tiem cil­vēkiem, kas ir veci jau tad, kad viņiem aprit septiņpadsmit.

Misis Plīzensa runāja tālāk:

Kad nelaiķa misters Plīzenss vēl bija dzīvs, viņš arvien teica, ka visā ļorkā neviens necep maizi, kas līdzinātos manai, un ari citi cilvēki bija tik laipni un sacīja, ka nekad mūžā nav ēduši tik gardu maizi, lāču es arvien esmu gata­vojusi garšīgi, tāpēc ka nemīlu neko darīt pa roku galam, un, ja kāds 110 tiem Arābijas pasaku ērmotajiem gariem tagad izlīstu, rau, no šīs pašas tējkannas un ļautu man izteikt trīs vēlēšanās, es jau nu gan nebūšu tik nejauka, lai mē­ģinātu liegt arī citiem cept maizi, — un, pat ja viņiem maize izdotos tikpat labi kā man, es nedomāju, ka tas mani aizvainotu: nē, jo labāk viņiem pašiem! Are, kungs, nogaršojiet, — viņa sacīja, pastumdama šķīvi ar daudzināto maizi īrnie­kam tuvāk. — Man nepatīk, ka jūs esat tā nomērējis. Ļaudis runās, ka Hetija Plīzensa vairs neprot saimniekot. Nevajag būt tik nomāktam, kungs! Jūs neesat parakstījis to nekrietno dokumentu, un, kad citi džentlmeņi būs spiesti no maģijas atteikties, jūs varēsit turpināt. Jā, es no sirds ceru, mister Segund, ka jūs gaida lieli atklājumi, un tad varbūt šis misters Norels, kas uzskata sevi par ļoti gudru, būs priecīgs, ja varēs uzskatīt jūs par biedru; tad viņam vajadzēs nožēlot savu muļķīgo lepnību.

Misters Segunds pasmaidīja un pateicās viņai:

Tomēr es nedomāju, ka gluži tā būs. Mana lielākā nelaime ir tā, ka man trūkst studiju līdzekļu. Man pašam ir ļoti maz grāmatu, un, kad biedrība tiks izklīdināta… zināms, nevaru spriest, kas notiks ar tās grāmatām, taču diezin vai tās nonāks manās rokās.

Misters Segunds ēda maizi (kas tiešām bija tik garda, kā apgalvoja nelaiķa misters Plīzenss un viņa draugi) un siļķes un klāt piedzēra tēju. Ēdiena spēja apremdēt raižpilnu sirdi acīmredzot bija lielāka, nekā viņš agrāk bija domājis, jo viņš pamanīja, ka jūtas mazliet labāk. Šādi spēcināts, viņš vilka mugurā mē­teli, uzlika cepuri, aptina ap kaklu šalli un uzvilka cimdus, un pa piesniguša­jām ielām lāčoja turp, kur atradās mistera Norela izraudzītā vieta — Jorkas katedrāle.

Es ceru, ka visi mani lasītāji zina, kāda izskatās sena angļu pilsētiņa, citādi var gadīties, ka viņi nespēs saprast, ar cik gudru ziņu misters Norels saviem šīs dienas brīnumiem bija izraudzījies tieši šo vietu. Jāpatur prātā, ka senā bīs­kapa pilsētā liela, veca baznīca nav vienkārši ēka starp citām ēkām: katedrāle ir pati galvenā ēka — tā ir lielāka, skaistāka un svinīgāka nekā pārējās. Pat mo­dernajos laikos, kad senās bīskapa pilsētas reizēm ir eleganti apgādājušās ar visādiem laicīgiem namiem, sanāksmju un biedrību zālēm (arī Jorkā tādu ne­trūka), augstāk par tiem slejas katedrāle — mūsu sentēvu dievbijības lieciniece; rodas iespaids, ka tik diža celtne lielumā pārsniedz pašu pilsētu. Steidzoties savās gaitās pa šauro ielu mudžekli, katedrāle viegli nozūd skatam, taču pēkšņi pilsēta pašķiras un, raugi, tur tā ir, daudz augstāka un lielāka par visām pārē­jām ēkām; tad tu atskārt, ka esi nokļuvis pilsētas sirdī, ka visas ielas un ieliņas katra savā veidā ved šurp, uz vietu, kas glabā noslēpumus: daudz dziļākus par tiem, kurus zina misters Norels. Tā domāja misters Segunds, tuvodamies kated­rālei un apstādamies pie tās rietumu fasādes lielās, domīgi zilgās ēnas. Šurp jau nāca arī doktors Fokskāstls: viņš valdonīgi izpeldēja gar stūri kā resns, melns burinieks. Samanījis misteru Segundu, viņš uzņēma kursu uz mūsu ceļabiedru un novēlēja tam laburītu.

Varbūt jūs, ser, — doktors Fokskāstls sacīja, — būtu tik laipns un stā­dītu mani priekšā misteram Norelam? Es visai labprāt vēlētos iepazīties ar šo džentlmeni.

Ar lielāko prieku, ser, — misters Segunds atbildēja un palūkojās apkārt. Sniega dēļ lielākā daļa jorkiešu bija palikuši savās mājās un pavisam nedaudzi tumši stāvi linkāja pāri baltajam klajam, kas pletās lielās, pelēkās baznīcas priekšā. Ieskatoties vērīgāk, atklājās, ka tie ir vai nu džentlmeņi no Jorkas Mācīto burvju biedrības, vai arī priesteri un katedrāles saimes ļaudis — ķesteri un pērminderi, apakškormeistari, dekāni, šķērsjoma slaucītāji un citi darbarūķi, kurus to pavēlnieki bija izdzinuši sniegā aptecēt baznīcas soli.

Es tiešām vēlētos jums pakalpot, ser, — bilda misters Segunds, — taču misteru Norelu neredzu.

Tomēr kāds bija ieradies.

Kāds vienatnē stāvēja sniegā tieši minsteres priekšā. Kāds šķita tumšs un ne gluži cienījams, un ar manāmu interesi raudzījās uz misteru Segundu un dok­toru Fokskāstlu. Pinkainie mati karājās pāri kāda pleciem kā melns ūdenskri­tums; kādam bija spēkpilna, kalsna seja, kas likās savādi greiza, gluži kā koka sakne, un garš, šaurs deguns; āda gan bija ļoti bāla, taču seja kaut kāda iemesla pēc izskatījās melnīgsnēja — varbūt tas bija tumšo acu dēļ, bet varbūt pie vai­nas bija garie, netīrie mati. Pēc brīža šis kāds pienāca pie burvjiem, pavirši palocījās un, lūdzis atvainot par traucējumu, sacīja, ka abi viņam aprakstīti kā džentlmeņi, kas šeit ieradušies tais pašās darīšanās. Viņa vārds esot Džons Čaildermass, viņš teica, un viņš esot mistera Norela pilnvarnieks dažos jautā­jumos (viņš gan nepaskaidroja, kādos).

Man gribas teikt, — misters Segunds domīgi ieminējās, — ka jūsu seja man ir pazīstama. Mēs laikam jau esam tikušies?

Kaut kas pavīdēja Čaildermasa tumšajos vaibstos, taču uzreiz pagaisa; vai tas bija sapīkums vai smiekli, nebija nosakāms.

- Es bieži ierodos Jorkā mistera Norela uzdevumā, ser. Iespējams, jūs esat mani redzējis kādā šīs pilsētas grāmatu tirgotavā?

Nē, — misters Segunds atbildēja. — Es esmu jūs redzējis… Varu jūs iz­tēloties… Kur? Ak! Tūlīt atcerēšos.

Čaildermass savilka vienu uzaci, it kā vēlētos sacīt, ka tas viņam liekas ļoti apšaubāmi.

Bet pats misters Norels taču ieradīsies? — iejautājās doktors Fokskāstls.

Čaildermass lūdza viņu atvainot, tomēr viņš nedomājot, ka misters Norels

ieradīsies; viņam nešķietot, ka misters Norels uzskatītu, ka viņam ir iemesls ierasties.

Ak tā! — iekliedzās doktors Fokskāstls. — lād viņš padodas? Tā, tā, tā. Nabaga džentlmenis. Viņš, jādomā, jūtas ļoti muļķīgi. Ak tā gan. Bet, katrā ziņā, tas bija cildens mēģinājums. Mēs viņam neņemsim to ļaunā. — No lielajiem priekiem, ka nebūs jāpieredz nekāda burvestība, doktors Fokskāstls kļuva augstsirdīgs.

Čaildermass vēlreiz lūdza viņu atvainot; rādās, ka doktors Fokskāstls diem­žēl būšot pārpratis. Misters Norels pavisam noteikti demonstrēs burvestību; viņš burs Hartfjū abatijā un buršanas rezultāts būs redzams )orkā. — Džentl­meņi, — Čaildermass sacīja doktoram Fokskāstlam, — nemīl atstāt savus ēr­tos krēslus pie kamīna, ja vien var to nedarīt. Jādomā, ser, arī jūs pats, ja vien būtu varējis sarīkot noskatīšanos savā viesistabā, nestāvētu šeit aukstumā un slapjumā.

Doktors Fokskāstls nošņācās, un skatiens, ko viņš veltīja Džonam Čailder- masam, liecināja, ka viņaprāt Džons Čaildermass ir ļoti nekaunīgs cilvēks.

Čaildermasu, kā likās, doktora Fokskāstla domas par viņa personu īpaši neuztrauca; patiesībā viņš šķita visnotaļ uzjautrināts. Viņš sacīja:

— Kungi, ir laiks. Lūdzami, ieņemiet vietas baznīcā. Uzdrošinos domāt, ka jūs nožēlosit, ja palaidīsiet kaut ko garām, kad no tā tik daudz kas atkarīgs.

Bija divdesmit pāri, un džentlmeņi no Jorkas burvju biedrības jau devās iekšā katedrālē pa dienvidu šķērsjoma durvīm. Vairāki pirms ieiešanas atska­tījās, it kā ar sirds siltumu atvadīdamies no šīs pasaules, īsti nezinot, vai vēl kādreiz to redzēs.