Džonatans Streindžs un misters Norels

12 Angļu maģijas gars mudina misteru Norelu steigties palīgā Lielbritānijai

1807. gada decembris

Kādā decembra dif.nā Čīpsaidā sadūrās divu vezumnieku rati. Viens, kas bija piekrauts ar heresa vīna mucām, apgāzās. Kamēr važoņi strīdējās, kurš no abiem vainīgs, daži garāmgājēji pamanīja, ka no vienas mucas tek heress. Ātri vien bija saradies vesels pulks dzērēju ar kausiem un krūzēm, kurās sasmalstīt heresu, un ar ķekšiem un laužņiem, lai izbakstītu caurumus vēl veselajās mucās. Rati un pūlis drīz aizsprostoja visu Čīpsaidu, un arī visās tuvējās ielās karietes netika uz priekšu: tās rindu rindām stāvēja Poultrijā, Trednīdl-strītā, Bartolomjū-leinā un tāpat otrā pusē, Oldersgeitā, Ņūgeitā un Pāternoster-rovā. Nebija iespē­jams noticēt, ka šis kariešu, zirgu un cilvēku ņudzeklis reiz atkal izirs.

Viens no abiem važoņiem bija glīts no vaiga, otrs bija resns, un izvillojušies abi ņēmās dzīrot kā Bakhs un Silēns. Viņi sadomāja uzjautrināties paši un ielīk­smot savus sekotājus, un sāka vērt vaļā visu kariešu durvis, lai redzētu, ko tur iekšā dara bagātnieki. Kučieri un sulaiņi lūkoja nepieļaut tādu nekaunību, taču pūlis bija pārāk liels, lai to varētu apturēt, un pārāk apskurbis, lai ņemtu galvā pātagas cirtienus, ko izdāļāja piktākie no kučieriem. Vienā no karietēm resnais važonis atrada misteru Norelu un iekliedzās: — Opā! Vecais Norels!

Abi važoņi ierāpās karietē, lai spiestu misteram Norelam roku, no galvas līdz kājām apdvestu ar heresa tvaikiem un apliecinātu, ka viņi šajā pašā brīdī aizvāks visu no ceļa, lai viņš — francūžu blokādes varonis — varētu doties tālāk. Šo solījumu viņi turēja: cienījamu cilvēku zirgi tika izjūgti un viņu karietes ievilka un iestūma ādmiņu pagalmos un citos nejaukos kaktos vai iegrūda netīrās šķērsielās, kur tās iestiga dubļos un no tām noberzās viss zeltījums; un, kad važoņi un viņu draugi bija šādi iztīrījuši misteram Norelam viņa triumfa ceļu, tie pavadīja viņa karieti līdz pašam Hanover-skvēram, visu laiku jūsmīgi auro­dami, mezdami gaisā cepures un sacerēdami par viņu dziesmas.

Likās, mistera Norela veikums visus ir bezgala pacilājis. Liela daļa francūžu flotes vienpadsmit dienas bija ar viltību iespundēta ostās; briti pa to laiku va­rēja pēc sirds patikas būrāt pa Biskajas līci, Anglijas kanālu un Vācu jūru un tika paveikti lieli darbi. Visos Francijas impērijas nostūros bija iesūtīti spiegi, vēl citi spiegi atgriezās Anglijā ar ziņām par Bonaparta nodomiem. Britu tir­gotāju kuģi bija vienā mierā izkrāvuši Holandes un Baltijas ostās savu kafiju, kokvilnu un svešzemju garšvielas.

Klīda runas, ka Napoleons Bonaparts pārmeklē Franciju, gribēdams arī sev sadabūt kādu burvi — taču bez panākumiem. Ministri Londonā bija gluži apstulbuši no atklājuma, ka pēdīgi arī viņi izdarījuši ko tādu, ko tauta atzīst par labu.

Misters Norels tika uzaicināts uz Admiralitāti un padomes zālē dzēra ma­deiras vīnu. Viņš sēdēja krēslā pie kamīna un ilgi, omulīgi tērzēja ar jūrlietu ministru lordu Malgreivu un Admiralitātes pirmo sekretāru misteru Horroksu. Virs kamīna bija kokgrebumi, kuros bija attēloti navigācijas instrumenti un ziedu vītnes, un misters Norels tos ļoti apbrīnoja. Viņš stāstīja par brīnišķīga­jiem kokgrebumiem Hartfjū abatijas bibliotēkā.

— Un tomēr, milord, — misters Norels sacīja, — es jūs apskaužu. Nudien! Tik smalks jūsu profesijas instrumentu atveidojums! Arī man gribētos tādu pašu. Kas vēl izskatās tik iespaidīgi? Manuprāt, uzsākot dienas darbus, nekas cilvēku tā neiedvesmo kā glītā kārtībā salikti viņa amata rīki — vai to atveidi no krietna Anglijas ozolkoka. Taču patiesībā burvim vajag ļoti maz instrumentu. Es jums atklāšu mazu noslēpumu, milord: jo vairāk priekšmetu burvis nēsā sev līdzi — visādus krāsainus pulverus, izbāztus kaķus, burvju cepures un tā joprojām, — jo lielāks blēdis viņš galu galā izrādīsies!

Bet kādi, pieklājīgi apvaicājās misters Horrokss, kādi tad esot tie nedaudzie burvim vajadzīgie rīki?

Ak! — atteica misters Norels. — Gandrīz nekas nav vajadzīgs. Ja nu vie­nīgi sudraba trauks burvju ainām.

Debestiņ! — iesaucās misters Horrokss. — Es laikam būtu gatavs atdot jebko, lai tikai redzētu tādu burvestību! Un jūs, milord? Ak, mister Norel, vai mēs nevarētu izlūgties, lai jūs sudraba traukā mums parādāt kādu burvju ainu?

Citkārt misters Norels būtu pēdējais cilvēks pasaulē, kas piekristu apmieri­nāt šādu dīku ziņkārību, taču viņam tik ļoti glaimoja uzņemšana Admiralitātē (un abi džentlmeņi bija sarunājuši viņam veselu kaudzi komplimentu), ka viņš gandrīz uzreiz bija ar mieru, un kalps tika nosūtīts sadabūt sudraba trauku:

Sudraba trauku apmēram pēdas diametrā, — norādīja misters Norels, — un tajā vajag ieliet tīru ūdeni.

Pirms neilga laika Admiralitāte bija nosūtījusi trim kuģiem pavēli sapul­cēties uz dienvidiem no Gibraltāra, un lordam Malgreivam ļoti gribējās zināt, vai tie ir sastapušies; varbūt misteram Norelam būtu iespējams to uzzināt? Mis­ters Norels neko neapsolīja, taču teicās mēģināt.

Kad atnesa trauku un misters Norels pār to noliecās, lordam Malgreivam un misteram Horroksam šķita, ka neviens cits skats tik pārliecinoši nespētu uzburt angļu maģijas seno godību; viņi šķitās atgriezušies dižajā Stoksija, Godblesa un karaļa Kraukļa laikmetā.

Pēkšņi sudraba trauka ūdens virsma pārtapa ainā — trīs kuģi traucas pa zilas jūras viļņiem. Anglijas decembra pakrēslī iezaigojās spēcīgā, tīrā Vidus­jūras gaisma, apmirdzot trīs džentlmeņu sejas ap trauku.

Tur viss kustas! — lords Malgreivs pārsteigumā iesaucās.

Tā tiešām bija. Pa zilajām debesīm slīdēja bezgala jauki, balti mākoņi, kuģi vagoja viļņus un uz tiem rosījās sīki cilvēciņi. Lords Malgreivs un misters Hor­rokss bez pūlēm sazīmēja viņa majestātes flotes kuģus "Vinčesteras Katrīna", "Laurkoks" un "Kentaurs".

Vai, mister Norel! — izsaucās misters Horrokss. — "Kentaurs" ir mana brālēna kuģis. Vai jūs nevarat man parādīt kapteini Berriju?

Misters Norels pamīņājās, šņācoši ievilka elpu un ieurbās sudraba traukā ar liesmojošu skatienu,— un mazpamazām ūdens virsū parādījās sārtvaidzīgs, zeltmatains pāraudzis ķerubs, kas patlaban gāja pa kvarterklāju. Jā, misters Horrokss apliecināja, tas tiešām esot viņa brālēns kapteinis Berrijs.

Cik labi viņš izskatās! — klaigāja misters Horrokss. — Kā es priecājos, ka viņš ir pie labas veselības!

Kur viņi atrodas? Vai to jūs varat pateikt? — lords Malgreivs vaicāja misteram Norelam.

Man ar nožēlu jāatzīst, — misters Norels atbildēja, — ka burvju ainu iz­saukšana ir pati neprecīzākā māksla pasaulē. [19] es priecājos, ka man bija tas gods jūsu gaišībai parādīt dažus viņa majestātes kuģus. Vēl vairāk es priecājos, ka parādīju tieši tos kuģus, kurus jūs vēlējāties, — atklāti sakot, tas ir vairāk, nekā biju cerējis, — taču baidos, ka neko vairāk es jums nevaru pateikt.' Pēc četriem gadiem Pireneju kara laikā līdzīgu kritiku par šo maģijas paveidu izteica mistera Norela skolnieks Džonatans Streindžs.

Admiralitāte bija tik sajūsmināta par visiem mistera Norela varoņdarbiem, ka lords Malgreivs un misters Horrokss itin drīz sāka lūkoties pēc vēl kāda darbiņa, ko uzdot burvim. Pirms dažām dienām viņa majestātes flote bija sa­ņēmusi gūstā francūžu līnijkuģi ar ļoti smalku priekšgala rotājumu — jūras vāravu ar koši zilām acīm, koraļļsārtām lūpām, krāšņu, zeltainu matu ērkuli, ko mākslinieciski rotāja koka jūraszvaigznes un krabji, un asti, ko viscaur klāja sudraba glazūra, it kā tā būtu veidota no piparkūku mīklas. Bija zināms, ka pirms krišanas angļu rokās šis kuģis bija pabijis Tulonā, Šerbūrā, Antverpenē, Roterdamā un Dženovā, tādējādi vārava zināja visai daudz par ienaidnieka fortifikācijām un grandiozajiem kuģubūves plāniem, ko nule bija sācis īstenot imperators Napoleons Bonaparts. Misters Horrokss palūdza misteru Norelu noburt vāravu, lai tā sāktu runāt. Misters Norels to izdarīja. Taču, ieguvusi ru- nasspējas, vārava nebūt nevēlējās atbildēt uz kaut kādiem jautājumiem. Viņa uzskatīja sevi par nesamierināmu angļu ienaidnieci un augstākajā mērā prie­cājās par runas dāvanām, kas beidzot ļāva viņai pavēstīt, cik ļoti viņa tos ienīst. Visu mūžu pavadījusi starp matrožiem, jūras vārava zināja ļoti daudz aizvai­nojošu izteicienu un steidzās apveltīt ar tiem katru, kam gadījās nonākt viņas tuvumā, kliegdama lāstus, kas izklausījās pēc mastu un brangu čīkstoņas lielā vējā. Ar angļu noķengāšanu vien viņai nebija diezgan. Vāravai pa ķērienam nonāca trīs matroži, kuriem bija uzdots paveikt šādus tādus darbus uz kuģa, un tā nevilcinādamās sagrāba viņus ar savām lielajām koka rokām un iemeta ūdenī.

Misters Horrokss, kas bija aizbraucis uz Portsmutu ar viņu aprunāties, stipri nomocījās un paziņoja vāravai, ka nevilcinādamies sacirstu viņu gabalos un nokurinātu sārtā. Taču jūras vārava, kaut arī francūziete, bija ļoti drosmīga dāma un atcirta, ka gribētu gan redzēt to, kurš mēģinātu viņu sadedzināt. Un viņa cirta ar asti uii draudīgi vicināja rokas, un visas koka jūraszvaigznes un krabji viņai matos sabozās.

Izeja no sarežģījumiem atradās, kad vest vāravu pie prāta aizsūtīja glīto, jauno kapteini, kas bija saņēmis gūstā francūžu kuģi. Tas spēja viņai skaidrā un sapro­tamā franču valodā izskaidrot, ka briti cīnās par taisnu lietu, turpretim fran­cūžus apmājuši briesmīgi maldi. Kas lika vāravai mainīt ieskatus — kapteiņa pārliecinošie vārdi, vai glītā seja, par to man grūti spriest, taču viņa pastāstīja misteram Horroksam visu, ko tas vēlējās zināt.

Ar katru jaunu dienu misters Norels sabiedrības acīs sasniedza arvien jau­nus atzīšanas augstumus, un uzņēmīgam gravierim, vārdā Holends, — viņa tir­gotava atradās Svētā Pāvila baznīcas pagalmā — ienāca prātā pasūtināt mistera Norela gravīru, ko pēc tam pārdot tirgotavā. Gravīrā burvis bija attēlots visai trūcīgi apģērbušās jaunas dāmas sabiedrībā: tā stāvēja vienā vaļīgā krekliņā. Ap jaunās dāmas augumu, klāt nepieskaroties, vijās un vērpās liels daudzums stīvas, tumšas matērijas, un vēl lielāka krāšņuma labad viņai krītošajās matu cirtās bija iesprausts pusmēness. Daiļava turēja misteru Norelu (ko viss notie­košais manāmi pārsteidza) aiz rokas un sparīgi vilka viņu augšup pa kāpnēm, uzstājīgi rādot uz cienījama vecuma dāmu, kas sēdēja kāpņu augšgalā. Cienī­jamā dāma, gluži tāpat kā jaunā, bija uzposusies krekliņā un drapērijās, ko glīti papildināja romiešu kareivju ķivere viņai galvā; viņa nekautrēdamās lēja asa­ras, bet viņai pie kājām ar drūmu sejas izteiksmi gulēja vecīgs lauva, viņas vie­nīgais biedrs. Šai gravīrai, kuras nosaukums bija "Angļu Maģijas Gars mudina misteru Norelu steigties palīgā Lielbritānijai", bija grandioza piekrišana, un mēneša laikā misters Holends pārdeva gandrīz septiņsimt novilkumus.

Tagad misters Norels vairs nedevās vizītēs tik bieži kā agrāk; viņš palika mājās un pieņēma visdažādākās ievērojamās personas, kas bija ieradušās ap­liecināt viņam savu cieņu. Nebija nekas neparasts, ja pie Hanover-skvēra nama vienā rītā piebrauca piecas vai sešas ģerboņiem rotātas karietes. Misters Norels bija tikpat nerunīgs un tramīgs kā vienmēr, un, ja nebijis mistera Drolaita un mistera Laselza, kariešu īpašniekiem šie apciemojumi noteikti liktos ļoti žā- vaini. Lai tā nenotiktu, misters Drolaits un misters Laselzs pilnā mērā pārņēma gādību par sarunām. Jā, mistera Norela atkarība no šiem abiem džentlmeņiem kļuva jo dienas, jo lielāka. Čaildermass reiz izteicās, ka tikai ļoti ērmots burvis pieņemtu darbā Drolaitu, taču tagad misters Norels pastāvīgi izmantoja viņa pakalpojumus: Drolaits nemitīgi braukāja mistera Norela karietē visur, kurp burvis viņu sūtīja. Katru dienu agri no rīta viņš ieradās Hanover-skvērā, lai pastāstītu misteram Norelam, par ko pilsētā runā, kurš cēlies cieņā, kurš kritis, kurš iekūlies parādos, kurš iemīlējies, un drīz misters Norels, kas viens pats sē­dēja savā bibliotēkā, Londonas norises pārzināja tikpat labi kā priekšzīmīga galvaspilsētas namamāte.

Tomēr vēl pārsteidzošāka bija dedzība, ar kādu Anglijas maģijas lietai node­vās misters Laselzs. Tā gan bija pavisam vienkārši izskaidrojama. Misters La­selzs bija viens no tiem nemierīgajiem džentlmeņiem, kuri nicina jebkādu pastāvīgu darbu. Brīnišķīgi apzinādamies savas izcilās dotības, viņš nekad ne­bija papūlējies apgūt kādas noteiktas iemaņas vai zināšanas, un trīsdesmit deviņu gadu vecumu bija sasniedzis, būdams pilnīgi nepiemērots jebkuram amatam vai nodarbošanās veidam. Paraudzījies apkārt, viņš redzēja, ka vīri, kas bija čakli nopūlējušies visus savus jaunības gadus, ir sasnieguši stāvokli, kas apveltī viņus ar varu un ietekmi, un nav šaubu, ka viņš tos apskauda. Tādēļ mis­ters Laselzs ar lielu labpatiku kļuva par laikmeta dižākā burvja galveno padom­nieku un uzklausīja cieņpilnos jautājumus, ko viņam uzdeva karaļa ministri. Bez šaubām, viņš ļoti centās izrādīt, ka ir tas pats bezrūpīgais, vienaldzīgais džentlmenis, kāds bija iepriekš, taču patiesībā ar lielu greizsirdību sargāja savu jauniegūto svarīgumu. Kādu vakaru Bredfordā viņi abi ar Drolaitu bija nonākuši pilnīgā vienprātībā. Tik klusam džentlmenim kā misters Norels, viņi nolēma, pilnīgi pietiek ar diviem draugiem, un tālab viņi noslēdza savienību, lai aizstā­vētu viens otra intereses un nepieļautu, lai kāda cita persona iemanto jebkādu ietekmi uz burvi.

Tieši misters Laselzs pirmais mudināja misteru Norelu apsvērt iespēju no­drukāt savus ieskatus. Nabaga misteru Norelu vienā laidā ērcināja cilvēku ap­lamie priekšstati par maģiju, un viņš mūžīgi sūkstījās par vispārējo nezināšanu šajās lietās.

Viņi grib, lai es viņiem parādu māņu tēlus, — viņš gaudās, — vienra­džus, mantikoras un ko tik vēl ne. Manu burvestību lietderīgums viņiem ir gluži vienaldzīgs. Viņus interesē tikai paši aušīgākie maģijas paveidi!

Maģijas brīnumi, — bilda misters Laselzs, — padarītu jūsu vārdu sla­venu visā valstī, ser, taču ar tiem jūs nepanāksit, lai tiek izprasts jūsu viedoklis. Tālab nepieciešams nodrukāt jūsu ieskatus.

Iā, nudien! — dedzīgi atsaucās misters Norels. — Man tiešām ir nodoms sarakstīt grāmatu — gluži kā jūs iesakāt —, tikai es baidos, ka paies vēl daudzi gadi, līdz man būs gana daudz vaļas, lai pie ķertos pie šī darba.

O, es jums pilnīgi piekrītu — grāmatas sarakstīšana prasa milzum daudz pūļu, — gausi novilka misters Laselzs, — bet es nerunāju par grāmatu. Manu­prāt, pietiktu ar diviem vai trim rakstiem. Uzdrošinos minēt, ka jebkurš Londo­nas vai Edinburgas redaktors ar vislielāko prieku nodrukās katru raksta galiņu, ko jūs viņam nosūtīsit; izdevumu, ser, izvēlieties pats, taču, ja jūs vēlaties dzir­dēt manas domas, es ieteiktu izraudzīties "Edinburgas apskatu". Visā karaļval­stī būtu grūti atrast kādu namu ar pretenzijām uz smalkumu, kur to nelasītu. Kur nu vēl ātrāku veidu, kā padarīt jūsu uzskatus plašāk pazīstamus!

Misters Laselzs par šo lietu izteicās tik uzstājīgi un uzbūra tik vilinošas ainas — mistera Norela raksti uz katras bibliotēkas galda, mistera Norela domas tiek apspriestas katrā salonā —, ka, ja burvis pret "Edinburgas apskatu" nejustu tik nepārvaramu nepatiku, viņš tūdaļ pat sēstos un sāktu rakstīt. Diemžēl "Edin­burgas apskats" bija izdevums, kas ievērību izpelnījies galvenokārt ar saviem radikālajiem uzskatiem, ar valdības kritiku un iestāšanos pret karu ar Franciju — to visu misters Norels nekādā ziņā neatbalstīja.

Bez tam, — misters Norels norādīja, — man nepavisam nav vēlēšanās rakstīt recenzijas par citu grāmatām. Modernie sacerējumi par maģiju ir ārkār­tīgi kaitīga parādība, tie ir pilni ar meliem un aplamiem ieskatiem.

Tad tā arī uzrakstiet, ser! Jo tiešāk jūs izteiksities, jo vairāk priecāsies redaktori.

Bet es taču gribu, lai sabiedrība labāk pazīst manus uzskatus, nevis kaut kādus citus!

Ak, ser, — atsaucās misters Laselzs, — tieši izsakot spriedumus par citu darbiem un norādot citu kļūdas lasītājam var likt labāk izprast jūsu uzskatus. Kas var būt vēl vienkāršāks par to, kā cita grāmatu izmantot savu mērķu sasniegšanai. Vajag to pāris reižu pieminēt, bet visā atlikušajā rakstā pēc pa­tikas izklāstīt savas idejas. Ticiet man, tieši tā arī visi dara.

Hm, — domīgi noteica misters Norels, — jums droši vien ir taisnība. Tomēr nē. Visiem liksies, ka es ar savu vārdu atbalstu to, ko vispār nevajadzēja laist klajā.

Un no šīs nostājas misters Norels neatkāpās.

Laselzs bija vīlies; "Edinburgas apskats" daudzkārt pārspēja visus līdzinie­kus spožumā un asprātībā. Tā rakstus karaļvalstī kāri lasīja visi — no trūcī­gākā vikāra līdz pirmajam ministram. Salīdzinot ar "Edinburgas apskatu", visi citi izdevumi bija gaužām pliekani.

Viņš jau gandrīz bija nolēmis vispār atteikties no šīs idejas un puslīdz aiz­mirsis par to, kad negaidot saņēma vēstuli no jauna grāmattirgoņa, vārdā Marejs. Misters Marejs godbijīgi vaicāja, vai misters Laselzs un misters Drolaits nebūtu tik laipni un nepieņemtu viņu jebkurā viņiem ērtā dienā un stundā. Viņam, šis misters Marejs rakstīja, esot priekšlikums, kas saistoties ar misteru Norelu.

Pēc dažām dienām Laselzs un Drolaits tikās ar grāmattirgoni Laselza Braton- strītas namā. Misters Marejs bija uzņēmīgs un lietišķs cilvēks un nekavējoties izsklāstīja abiem savu priekšlikumu.

Mani kungi, es, gluži tāpat kā visi Britu salu iedzīvotāji, jūsmoju un prie­cājos par Anglijas maģijas neparasto uzplaukumu mūsu laikos. Manu apbrīnu izraisa arī jūsma, ar kādu angļu sabiedrība ir sveikusi par mirušu sen uzskatī­tās mākslas atdzimšanu. Esmu pārliecināts, ka maģijai veltīts periodisks izde­vums tiks lasīts visplašākajā lokā. Literatūra, politika, reliģija, ceļojumi — tas viss ir ļoti labi, tās vienmēr būs preses iecienītas tēmas —, taču maģijai — īstajai, praktiskajai maģijai, ko sludina misters Norels,— ir tās priekšrocības, kas piemīt kaut kam nebijušam. Kā jūs domājat, džentlmeņi, vai misters Norels manu priekš­likumu uzklausītu labvēlīgi? Esmu dzirdējis, ka misteram Norelam ir daudz kas sakāms šajās lietās. Protams, mēs visi skolā esam apguvuši mazliet maģijas vēs­tures un teorijas, taču Britu salās maģija nav praktizēta tik sen, ka nebaidīšos sacīt — mūsu skolas zināšanās ir daudz par daudz aplamību un pārpratumu.

Cik precīzi jūs to pateicāt, mister Marej! — iesaucās misters Drolaits. — Kā misters Norels priecātos, to dzirdēdams! Aplamības un pārpratumi — kā nag­lai uz galvas! Manu dārgo ser, allaž, kad cilvēkam ir tā laime baudīt mistera Norela sarunas — un man šis gods dāvāts bieži —, viņš uzzina, ka tieši tā arī ir!

Jau sen mistera Norela kvēlākā vēlēšanās ir bijusi sniegt plašākai pub­likai patiesāku priekšstatu par modernās maģijas stāvokli, — bilda misters Laselzs, — taču mūsu sirds vēlmes, ak vai, pārāk bieži nomāc pienākums sa­biedrības priekšā; misteru Norelu ļoti noslogo Admiralitāte un Kara ministrija!

Misters Marejs pieklājīgi atbildēja, ka visiem pārējiem apsvērumiem, bez šau­bām, jāatkāpjas kara vajadzību priekšā, un misters Norels, protams, ir Tautas Dārgums.

Taču es ceru, ka būs iespējams visu izkārtot tā, ka galvenā pienākumu nasta neguls uz mistera Norela pleciem. Mēs pieņemtu darbā redaktoru, kurš gatavos katru numuru, vienosies par rakstiem un recenzijām, izdarīs laboju­mus — to visu, bez šaubām, mistera Norela vadībā.

Jā, gluži tā! — piekrita Laselzs. — Neapstrīdami. Mistera Norela vadībā. Uz to mēs pastāvam.

Saruna beidzās ar pilnīgu abpusēju saprašanos, un Laselzs ar Drolaitu ap­solīja nevilcinoties aprunāties ar misteru Norelu.

Drolaits nolūkojās pakaļ misteram Marejam, kad tas gāja ārā pa durvīm.

Skots, — viņš noteica, kolīdz tās bija aizvērušās.

O, kā nu ne! — Laselzs atsaucās. — Bet tas nekas. Visai bieži skoti darī­jumos ir ļoti spējīgi, ļoti izmanīgi. Manuprāt, šī lieta var izdoties.

Viņš izskatījās itin cienījams — bezmaz kā džentlmenis. Ja ne tas dīvai­nais paradums kaut kur skatīties ar labo aci, bet kreisā tikmēr klejo apkārt pa istabu. Mani tas mazliet traucēja.

Viņš ir akls ar labo aci.

Ak tā?

Jā. Man Kanings stāstīja. Zēna gados viņam skolotājs iedūris acī spalvu nazīti.

Apžēliņ! Bet iedomājieties, dārgo Laselz! Vesels žurnāls, veltīts viena cil­vēka ieskatiem! Nemūžam neticētu, ka tas ir iespējams! Burvis nu gan būs ap­stulbis, kad mēs viņam pastāstīsim.

Misters Laselzs sāka smieties.

Viņam liksies, ka nekas nevar būt dabiskāks. Viņa godkārībai nav robežu.

Gluži kā Laselzs bija paredzējis, misteram Norelam šis ierosinājums nebūt

nešķita kaut kas nedzirdēts, toties viņš uz karstām pēdām sāka izgudrot visā­dus šķēršļus.

Lieliska iecere, — viņš sacīja, — taču diemžēl pilnīgi neīstenojama. Man nav laika rediģēt žurnālu, un tik svarīgu uzdevumu es diez vai varu uzticēt kā­dam citam.

Es biju gluži tādās pašās domās, ser, — piekrita misters Laselzs, — bet tad atcerējos par Portišedu.

Portišedu? Kas ir Portišeds? — tincināja misters Norels.

Hm, — atbildēja Laselzs, — agrāk viņš bija maģijas teorētiķis, bet…

Maģijas teorētiķis? — sabijies pārtrauca misters Norels. — Jums taču ir zināms, ko es par to domāju!

Ā, bet jūs nenoklausījāties līdz beigām, — Laselzs iebilda. — Viņš tik ļoti apbrīnoja jūs, ser, ka uzzinājis, ka jūs nosodāt maģijas teorētiķus, viņš ne­kavējoties pārtrauca studijas.

Ak tā? — misters Norels pārvaicāja, kļuvis mazliet mierīgāks.

Viņš ir izdevis pāris grāmatas. Neatceros, kādas — sešpadsmitā gadsimta maģijas vēsture bērniem vai kaut kas tamlīdzīgs. [20] [1] misters laselzs savā runā saputrojas un sakopo visas lorda Portišeda grāmatas vienā. Līdz 1808u gada sākumam, kad lords Portišeds pārtrauca maģijas studijas, viņš bija publi­cējis trīs grāmatas: "?.aka Belāzisa dzīve" Longmana apgādā, 1801, "Nikolasa Gubērta dzīve" Longmana apgādā, 1805, un "Karalis Krauklis: vēsturiski stāsti bērniem" ar Tomasa Bevika gravīrām Longmana apgādā, 1807. Abas pirmās bija zinātniski pētījumi par diviem seš­padsmitā gadsimta burvjiem. Ne par vienu no tām misters Norels nebija necik augstās domās, taču jo sevišķi viņam nepatika "Karalis Krauklis". Turpretim Džonatans Streindžs to uzskatīja par lielisku grāmatiņu. Man tiešām šķiet, ka lordam Portišedam jūs droši varat žurnālu uzticēt. Viņš nekādā gadījumā nenodrukās ko tādu, ko jūs neatbalstītu; viņu pazīst kā vienu no pašiem godprātīgākajiem cilvēkiem visā karaļvalstī. Viņa vislielākā vēlēšanās būs izdarīt jums pa prātam, par to varat būt mierīgs.3[1] "Apbrīnojami, ka tik bagāts cilvēks — jo lordam Portišedam piederēja krietna tiesa Anglijas teritorijas — savā dzīvē var būt tik bikls, taču tā tiešām bija. Turklāt viņš bija uzticīgs vīrs un desmit bērnu tēvs. Misters Streindžs man stāstīja, ka grūti bijis iedomāties jaukāku skatu par to, kā lords Portišeds rotaļājas ar saviem bērniem. Patiesībā ari viņš pats mazliet bija kā bērns. Ar visām savām neaptverami plašajām zināšanām viņš it nemaz ne­jaudāja pazīt ļaunumu — gluži tāpat, kā nespētu piepeši sākt saprast ķīniešu valodu. Viņš bija pats cildenākais lords visu britu aristokrātu vidū."

Džons Segunds, "Džonatana Streindža dzīve" Džona Mareja apgādā, 1820, Londona.

Misters Norels maķenīt negribīgi piekrita tikties ar lordu Portišedu un mis­ters Drolaits tam aizrakstīja, aicinādams viņa gaišību ierasties Hanover-skvērā.

Lordam Portišedam bija apmēram trīsdesmit astoņi gadi. Viņš bija ļoti garš un kalsns, ar garām, kalsnām rokām un kājām. Visbiežāk viņš bija tērpies gai­šos svārkos un bālas nokrāsas ceļgalbiksēs. Lords bija maiga radība, kam itin viss lika justies neērti: viņam lika justies neērti paša pārlieku garais augums, bijušā maģijas teorētiķa slava (būdams cilvēks ar gaišu prātu, viņš zināja, ka misters Norels viņu nosoda), tikšanās ar tik izsmalcinātiem augstākās pasaules cilvēkiem kā Drolaits un Laselzs, — bet tikšanās ar misteru Norelu — kas bija viņa elks — lika viņam justies pagalam neērti. Vienubrīd viņš tik briesmīgi sa­traucās, ka sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ; tā viņš ar savu garo augumu un gaišajām drānām ļoti atgādināja āra bērzu lielā vējā.

Par spīti visiem uztraukumiem viņam izdevās darīt zināmu, cik ļoti pagodi­nāts viņš jūtas par uzaicinājumu tikties ar misteru Norelu. Savukārt misteram Norelam lorda Portišeda bezgalīgā godbijība glaimoja tik ļoti, ka viņš laipni atļāva lordam atsākt maģijas studijas.

Saprotams, lords Portišeds par to ārkārtīgi nopriecājās, taču, izdzirdis, ka misters Norels vēlas, lai viņš stundām ilgi sēž paša mistera Norela salona kak­tiņā, kā sūklis uzsūkdams mistera Norela ieskatus par moderno maģiju, un pēc tam mistera Norela vadībā rediģē mistera Mareja jauno žurnālu, viņš, lie­kas, nespēja iztēloties vēl lielāku laimi.

Jaunais žurnāls ieguva nosaukumu "Angļu maģijas draugi", aizņemoties nosaukumu no mistera Segunda pērnajā pavasarī rakstītās vēstules laikrak­stam Times. Interesanti, ka neviens no rakstiem, kas tika publicēti "Angļu Maģijas Draugos", nepiederēja mistera Norela spalvai — izrādījās, ka viņš vispār nespēj pabeigt nevienu raksta galu: viņu nekad neapmierināja uzrakstī­tais. Burvis nespēja noticēt, ka nav pateicis ne pārāk daudz, ne pārāk maz. [21] [1] "Angļu maģijas draugi" pirmoreiz nāca klajā 1808. gada februārī un guva tūlītēju atzinību. 1812. gadā Norels un Laselzs lielījās, ka žurnāla tirāža pārsniegusi 13 000 eksem­plāru, taču nav zināms, cik dibināts ir šis skaitlis.

No 1808. līdz 1810. gadam redaktors vārda pēc bija lords Portišeds, taču var nešau­bīties, ka misters Norels un Laselzs enerģiski iejaucās redakcijas lietās. Starp Norelu un Laselzu pastāvēja zināma nesaprašanās jautājumā, kādai būt žurnāla vispārējai ievirzei. Misters Norels vēlējās, lai "Angļu maģijas draugi", pirmkārt, iedvestu britu lasītājam, cik nozīmīga ir modernā maģija, otrkārt, lai žurnāls labotu kļūdainos priekšstatus par maģijas vēsturi un treškārt, zākātu tos burvjus un burvju šķiras, kurus viņš neieredzēja. Misteram Norelam nebija ne mazākās vēlēšanās žurnāla lappusēs izskaidrot angļu maģijas metodes — citiem vārdiem, viņš it nemaz negrasījās to padarīt daudzmaz informatīvu. Lords Portišeds, kura apbrīna pret misteru Norelu nepazina robežu, par savu galveno redaktora pienākumu uzskatīja mistera Norela neskaitāmo norādījumu ievērošanu. Rezultātā "Angļu maģijas draugu" pirmie laidieni ir stipri garlaicīgi un nereti mulsinoši — pilni dīvainu noklusējumu, pretrunu un aplinku izteikumu. Savuties Laselzs ļoti labi saprata, ka žurnālu varētu izman­tot Anglijas maģijas atdzimšanas lietā, un centās padarīt tā toni vieglāku. Portišeda biklums viņu pamazām ērcināja arvien vairāk. Viņš veica veiklus manevrus, un kopš 1810. gada viņi ar lordu Portišedu kļuva par lidzredaktoriem.

Džons Marejs izdeva "Angļu maģijas draugus" līdz 1815. gadam, kad saķildojās ar mis­teru Norelu. Zaudējis Norela atbalstu, Marejs bija spiests pārdot žurnālu izdevējam Toma­sam Nortonam Longmanam. 1816. gadā Marejs un Streindžs iecerēja izdot "Angļu maģijas draugiem" konkurējošu izdevumu, ko nosauca par Famulus, taču iznāca tikai viens numurs.

Pirmajos žurnāla laidienos nopietns maģijas pētnieks neatradis nekā inte­resanta, un vienīgā cik necik aizraujošā lasāmviela tajos ir vairāki raksti, kuros Portišeds mistera Norela vārdā uzbrūk viņa ienaidniekiem: burvjiem džentl­meņiem, burvēm lēdijām, klejojošiem burvjiem, burvjiem brīnumbērniem, Jorkas Mācīto burvju biedrībai, Mančestras Mācīto burvju biedrībai, mācīto burvju biedrībām vispār, citiem burvjiem vispār.