Džonatans Streindžs un misters Norels

25 Burvja audzināšana

1809. gada septembris/decembris

PirmajA Streindža mAcekubas laika dienā viņš bija uzaicināts Hanover-skvēra namā uz agrajām brokastīm. Kad abi burvji bija apsēdušies pie galda, misters Norels pavēstīja:

Es atļāvos uz ātru roku uzmest jums studiju plānu trim četriem tuvāka­jiem gadiem.

Dzirdot par trim vai četriem gadiem, Streindžs nedaudz saduga, taču neko neteica.

l'rīs vai četri gadi ir tik īss laiks, — misters Norels nopūzdamies tur­pināja, — ka es pie labākās gribas nespēju iedomāties, ka mēs gūsim ievēroja­mus panākumus.

Viņš iedeva Streindžam vismaz duci papīra lapu. Katru trijos stabiņos klāja mistera Norela sīkais, kārtīgais rokraksts; katrā stabiņā bija garš dažādu maģi­jas paveidu saraksts.1' Pats par sevi saprotams, misters Norels savu mācību programmu bija izstrādājis, bal­stīdamies uz Prānsisa Satona-Grova monogrāfiju De Generibus Artium Magicarutn Anglorum.

Paskatījies uz bezgalīgajām rindiņu virknēm, Streindžs noteica, ka apgūs­tamā ir vairāk, nekā viņš domājis.

Ak, kā es jūs apskaužu, ser! — atsaucās misters Norels. — Nudien! Ma­ģijas prakse sniedz vienvienīgi sarūgtinājumus un vilšanos, turpretim studijas dāvā nemitīgu līksmību! Par jūsu biedriem un skolotājiem kļūst visi dižākie Anglijas burvji. Neatlaidīgu pūliņu alga ir plašākas zināšanas, bet pats labākais ir tas, ka mēnešu mēnešiem nevajag pat skatīties uz līdzcilvēkiem, ja pašam nav tādas vēlēšanās!

Misters Norels labu brīdi gremdējās šī svētlaimīgā stāvokļa apcerē, tad at- mulsa un ierosināja vairs ne brīdi neliegt abiem Streindža izglītošanas prieku un nekavējoties doties uz bibliotēku, lai ķertos pie studijām.

Mistera Norela bibliotēka atradās otrajā stāvā. Tā bija burvīga telpa, iekār­tota saskaņā ar saimnieka gaumēm, un saimnieks diendienā nāca uz to pēc remdinājuma un atveldzes. Misters Drolaits bija pārliecinājis misteru Norelu paklausīt modēm un novietot nelielus spoguļus visādos ērmotos kaktos un leņķos. Tas nozīmēja, ka acis nemitīgi sastapās ar spoži sudrabotām gaismas atspīdām vai pilnīgi negaidītā vietā pēkšņi ieraudzīja pa ielu ejoša cilvēka at­spulgu. Sienas klāja gaišzaļas tapetes ar zaļu ozollapu un mezglainu ozolzaru rakstu, bet griestos bija izveidots kupols, kas bija apgleznots tā, lai atgādinātu mežnoras lapotni pavasarī. Visas grāmatas bija iesietas vienādos gaišas teļādas vākos, uz muguriņām glītiem sudraba burtiem iespiežot nosaukumus. Visā šajā izsmalcinātībā un saskaņā bija negaidīti ieraudzīt grāmatu rindās daudz spraugu, un neviens vien plaukts bija pavisam tukšs.

Streindžs un misters Norels apsēdās pie kamīna.

Ja atļausit, ser, — ierunājās Streindžs, — es gribētu iesākumā uzdot jums dažus jautājumus. Atzīšos, ka tas, ko viņdien dzirdēju par elfiem, mani ārkār­tīgi pārsteidza, un es vēlētos jūs lūgt man mazliet pastāstīt par šo tematu. Kā­dām briesmām burvis pakļauj sevi, izmantodams elfu pakalpojumus? Un kāds ir jūsu ieskats par to noderīgumu?

To noderīgums allaž ir nesamērīgi pārspīlēts, turpretim briesmas no­vērtētas daudz par zemu, — atbildēja misters Norels.

Ak tā? Vai jūs pievienojaties ieskatam, ka elfi ir dēmoni? — vaicāja Streindžs.

Gluži pretēji. Esmu itin pārliecināts, ka vispārējās domas par tiem ir pa­reizas. Vai jūs zināt, ko par šo tematu rakstījis Čeistons? Es nebrīnīšos, ja atklāsies, ka Čeistons ir nonācis ļoti tuvu patiesībai. [36] [1] Ričards Čeistons (1620—1695). Čeistons rakstīja, ka gan cilvēkiem, gan elfiem piemīt prāta spējas un maģijas spējas. Cilvēku prāts ir spēcīgs, bet maģija kusla; elfiem viss ir otrādi: maģija tiem padodas visnotaļ dabiski, taču pēc cilvēku mērauklas tic lielākoties uzskatāmi par garā vājiem.

Nē, nē, mani iebildumi pret elfiem ir pavisam citāda rakstura. Sakiet lūdzu, mister Streindž, kālab, pēc jūsu domām, Anglijas maģija tik lielā mērā ir atkarīga — vai šķiet atkarīga — no elfu palīdzības?

Streindžs brīdi apsvēra atbildi.

Man liekas, tāpēc, ka visas Anglijas maģijas pirmsākums ir karalis Krauk­lis, un viņš bija izglītojies elfu galmā, burvestības mācījies tur.

Jā, es piekrītu, ka tam visādā ziņā ir saistība ar karali Kraukli, — sacīja misters Norels,— taču, manuprāt, citāda, nekā jūs domājat. Mister Streindž, lūdzams, paturiet prātā, ka visu to laiku, kamēr karalis Krauklis valdīja Ziemeļ- anglijā, viņš bija arī Elfu valsts karalis. Lūdzams, neaizmirstiet, ka neviens karalis nekad nav valdījis pār divām tik atšķirīgām ciltīm. Lūdzams, atcerieties, ka viņš bija ne tikai dižs burvis, bet arī dižs karalis, — šo faktu gandrīz visi vēsturnieki atstājuši bez ievērības. Pēc manām domām, nav apšaubāms, ka viņa galvenās rūpes bija abu viņa pavalstnieku cilšu saliedēšana — un to viņš, mister Streindž, paveica, tīšuprāt pārspīlēdams elfu nozīmīgumu maģijā. Šādi viņš vairoja savu cilvēku cilts pavalstnieku cieņu pret elfiem, nodrošināja saviem elfu pavalst­niekiem lietderīgu nodarbošanos un lika abām ciltīm meklēt vienai otras sa­biedrību.

Jā, — Streindžs domīgi novilka, — saprotu.

Man izskatās, — misters Norels turpināja, — ka pat dižākie no aureātu burvjiem nepareizi novērtēja to, cik lielā mērā cilvēku maģijā vajadzīgi elfi. Atcerieties Peilu! Savus elfu kalpus viņš uzskatīja par tik nepieciešamiem aro­dam, ka rakstīja — viņa lielākie dārgumi esot trīs vai četri elfu cilts pārstāvji, kas dzīvoja viņa namā! Tomēr manis paša piemērs nepārprotami liecina, ka gandrīz visas cienījamās burvestības ir lieliski uzburamas bez neviena vienīga elfa palīdzības! Kam no visa tā, ko esmu paveicis, ir bijis nepieciešams elfu cilts atbalsts?

Es jūs sapratu, — atsaucās Streindžs, kas bija nospriedis, ka mistera No­rela pēdējais jautājums ir retorisks. — Un man jāatzīst, ser, ka šī ideja man ir pilnīgs jaunums. Nevienā grāmatā man par to nav iznācis lasīt.

Man arī, — paziņoja misters Norels. — Bez šaubām, ir dažas maģijas jomas, kurās bez elfu palīdzības nekas nav iesākams. Var gadīties tādas reizes — un es no visas sirds ceru, ka tās būs retas, — kad mums gribot negribot jāiesaista darbā šīs kaitīgās radības. Pats par sevi saprotams, jāievēro visstingrākā piesardzība. Katrs elfs, ko mēs ataicināsim, gandrīz pavisam noteikti jau būs strādājis kāda angļu burvja labā. Tas nelūgts nosauks mums visu to dižo burvju vārdus, kuriem kalpojis, un uzskaitīs pakalpojumus, ko tiem sniedzis. Tas daudz labāk nekā mēs zinās, kā šādai sadarbībai jānotiek un kādas ir pareizās proce­dūras. Tā mēs nonākam — nonāksim — neizdevīgos apstākļos. Ticiet maniem vārdiem, mister Streindž, par angļu maģijas pagrimumu nekur nezina tik labi kā Citzemē.

Tomēr vienkāršie cilvēki par elfiem ļoti jūsmo, — prātoja Streindžs, — un varbūt, laiku pa laikam liekot kādu no tiem pie darba, mūsu amats iemantotu lielāku atzīšanu. Pret maģijas izmantošanu karā joprojām ir pārāk daudz aiz­spriedumu.

Ā! Kā tad! — pikti iesaucās misters Norels. — Ļaudis tic, ka maģija sā­kas un beidzas ar elfiem! Par burvja meistarību un zināšanām viņi vispār nedomā! Nē, mister Streindž, tas elfu izmantošanai nav pietiekams iemesls! Drīzāk jau otrādi! Pirms simt gadiem maģijas vēsturnieks Valentīns Mondejs noliedza Citzemes pastāvēšanu. Pēc viņa domām, visi, kas apgalvoja, ka ir tajā pabijuši, melo. Šai ziņā viņam, protams, nebija taisnība, tomēr es jebkurā ga­dījumā pret viņa nostāju izturos ar lielām simpātijām un vēlētos, kaut tāds ieskats izpelnītos plašāku atzīšanu. Jā, protams, — misters Norels domīgi turpināja, — vēlāk Mondejs sāka noliegt Amerikas pastāvēšanu, pēc tam noraidīja arī Fran­ciju un tā joprojām. Ja pareizi atceros, atstādams šo pasauli, viņš jau sen bija atteicies no Skotijas un sācis apšaubīt Kārlailu… Man te ir viņa grāmata… [37] [1] Valentīns Mondejs. "Zilā grāmata: mēģinājums atmaskot izplatītākos melus un blē­dības, ar kurām angļu burvji krāpj karaļa pavalstniekus un cits citu", 1698.— Misters Norels piecēlās un paņēma to no plaukta. Tomēr viņš nesteidzās to iedot Streindžam.

Brītiņu klusējis, Streindžs ievaicājās:

Vai jūs iesakāt man izlasīt šo grāmatu?

Jā, jā. Manuprāt, jums tiešām derētu to izlasīt, — atbildēja misters Norels.

Streindžs gaidīja, taču Norels joprojām stāvēja ar grāmatu rokā un skatījās uz to, it kā viņam nebūtu ne jausmas, ko tagad lai dara.

Tad jums vajadzētu man to iedot, ser, — Streindžs delikāti sacīja.

Jā, jā, — atsaucās misters Norels. Viņš piesardzīgi pienāca pie Streindža, brīdi turēja grāmatu izstieptā rokā un tad pēkšņi sašķieba to un aši iemeta Streindžam saujā ar dīvainu kustību, it kā tā nebūtu nekāda grāmata, bet gan putnēns, kas, ar nagiem ieķēries viņa delnā, neparko nevēlas iet pie kāda cita un jāaizmāna prom ar mānīšanu. Viņš bija tik ļoti nodevies šim manevram, ka laimīgā kārtā nepacēla acis uz Streindža seju — tas ar pūlēm valdīja smieklus.

Misters Norels palika stāvam un skumīgi lūkojās uz savu grāmatu otram bur­vim rokā.

Taču izskatījās, ka līdz ar šķiršanos no vienas grāmatas viņa piemeklējuma grūtākā daļa ir beigusies. Fēc pusstundas viņš ieteica Streindžam izlasīt kādu citu grāmatu, piecēlās un bez liekas jezgas mierīgi atnesa to. Ap dienvidu viņš jau norādīja Streindžam uz plauktiem un ļāva viņam pašam paņemt no tiem grāmatas. Līdz vakaram misters Norels bija savācis Streindžam prāvu grāmatu kaudzi un uzdevis līdz nedēļas beigām visas izlasīt.

Vesela sarunās un studijās aizvadīta diena bija greznība, ko viņi varēja at­ļauties reti; parasti viņiem prāvs dienas cēliens pagāja, uzņemot mistera Norela viesus — vai nu tie bija smalkās sabiedrības pārstāvji, ar kuriem misters Norels joprojām uzskatīja par vajadzīgu saieties, vai džentlmeņi no dažādām valdības nozarēm.

Kad bija pagājušas divas nedēļas, mistera Norela sajūsmai par jauno mā­cekli nebija ne gala, ne malas.

Viņam vajag tikai vienu reizi kaut ko paskaidrot, — Norels stāstīja se­ram Volteram, — un viņš visu uzreiz saprot! Es labi atceros, cik daudzas nedēļas reiz nopūlējos, nekādi netikdams skaidrībā ar Peila "Hipotēzēm par nākotnes pareģošanu", turpretim misteram Streindžam šīs ārkārtīgi sarežģītās teorijas apgūšana prasīja nedaudz vairāk par četrām stundām!

Sers Volters pasmaidīja.

Tik tiešām apbrīnojami! Tomēr jūs, manuprāt, pārāk zemu novērtējat savus sasniegumus. Misteram Streindžam ir tā priekšrocība, ka viņam grūtāko paskaidro skolotājs, turpretim jums tāda nebija — jūs sagatavojāt viņam ceļu un darījāt viņa tekas gludas un līdzenas.

Ak, jā! — atsaucās misters Norels. — Taču, kad mēs ar misteru Strein­džu apsēdāmies, lai vēl mazliet pārspriestu "Hipotēzes", es atskārtu, ka tās pielietojamas daudz plašāk, nekā es līdz šim biju domājis. Saprotiet, tieši viņa jautājumi ļāva man ieraudzīt doktora Peila idejas jaunā gaismā!

Tad man jāsaka, ser, — es priecājos, ka esat atradis draugu, kura prāts tik labi saskan ar jūsu paša prātu, — sacīja sers Volters. — Kas gan var būt vēl tīkamāki

Es jums pilnīgi piekrītu, ser Volter, — sauca misters Norels. — Pilnīgi piekrītu!

Streindža sajūsma par misteru Norelu bija mazliet mērenāka. Viņu pastā­vīgi ērcināja Norela garlaicīgās runas un ērmotā izturēšanās, un ap to pašu stundu, kad misters Norels seram Volteram cēla Streindžu vai debesīs, Streindžs sūdzējās par Norelu Arabellai:

Es vēl aizvien nesaprotu, ko lai par viņu domā. Viņš ir pats ievēroja­mākais šā laikmeta cilvēks, bet reizē arī pats apnicīgākais. Šorīt mums divas reizes vajadzēja pārtraukt sarunu, jo viņam likās, ka bibliotēkā skrabinās pele — viņš briesmīgi neieredz peles. Divi sulaiņi, divas kalpones un es pārbīdījām visas mēbeles, meklējot peli, un viņš tikmēr stāvēja pie kamīna, gluži stīvs aiz bailēm.

Vai viņam ir kaķis? — vaicāja Arabella. — Viņam vajadzētu ieviest kaķi.

Ak mūžs, tas nepavisam nav iespējams! Kaķus viņš necieš vēl vairāk nekā peles. Viņš man teica — ja viņam nelaimīgā kārtā gadoties nonākt telpā, kurā ir kaķis, tad stundas laikā viņš viss apsitoties ar sarkanām pumpām.

Misters Norels tik tiešām vēlējās sniegt savam māceklim vispusīgas un pa­matīgas zināšanas, taču visu mūžu izkoptie slepenības un izvairības paradumi nebija tik viegli atmetami. Decembrī, kādu dienu, kad no smagiem, zaļgani pelēkiem mākoņiem mīkstām pārslām krita sniegs, abi burvji sēdēja mistera Norela bibliotēkā. Lēnā snigšana aiz logiem, kamīna siltums un lielā heresa glāze, ko viņš pagalam neapdomīgi bija pieņēmis, kad misters Norels to pie­dāvāja, — tas viss kopā padarīja Streindžu ļoti smagnēju un miegainu. Viņš bija atspiedis galvu rokā, acis gandrīz aizvērušās.

Misters Norels runāja.

Daudzi burvji, — viņš sacīja, salicis rokas kā jumtiņu, — ir mēģinājuši noglabāt burvju spējas kādā fiziskā priekšmetā. Tas nav nekas sarežģīts, un priekšmetu burvis var izvēlēties pēc patikas. Koki, dārgakmeņi, grāmatas, lodes, cepures — kas tikai savu reizi nav izmantots šim nolūkam. — Misters Norels sarauca pieri un paskatījās uz savu pirkstu galiem. — Noglabājot daļu savu burvju spēju kaut kādā priekšmetā, burvis cer nodrošināties pret šo spēju samazināšanos, kas ir neatvairāmas vecuma un slimību sekas. Man pašam vairākas reizes ir bijis liels kārdinājums tā izdarīt: saaukstēšanās vai iekaisis kakls var nelabojami iedragāt manas spējas. Tomēr pēc vispusīgām pārdomām es nolēmu, ka šāda spēju sadalīšana nepavisam nav ieteicama. Ņemsim par piemēru gredzenus. Gredzenus to nelielā izmēra dēļ izsenis uzskata par sevišķi piemērotiem šāda veida maģijai. Gredzenu var nēsāt pirkstā gadiem ilgi, un neatskanēs ne vismazākā piezīme — tas būtu citādi grāmatas vai akmens ga­dījumā —, un tomēr vēsture nezina gandrīz nevienu burvi, kurš, apveltījis ar savām spējām un mākām burvju gredzenu, nebūtu to pazaudējis un pēc tam bijis spiests pārvarēt neiedomājamas grūtības, lai to atgūtu. Atcerēsimies kaut vai to divpadsmitā gadsimta Notingemas maģistru, kura meita spēka gredzenu noturēja par visparastāko spīguli, uzmauca to pirkstā un devās uz svētā Mateja gadatirgu. Šī nevērīgā jaunkundze…

Ko? — piepeši iekliedzās Streindžs.

Ko? — iztrūcies atkārtoja misters Norels.

Streindžs uzmeta otram džentlmenim asu, jautājošu skatienu. Misters No­rels, maķenīt sabijies, lūkojās viņam pretī.

Lūdzu piedošanu, ser, — Streindžs sacīja, — bet vai es sapratu jūs pareizi? Vai mēs runājam par burvju varu, kas ar zināmiem paņēmieniem tiek piešķirta gredzeniem, akmeņiem, amuletiem un tamlīdzīgām lietām?

Misters Norels piesardzīgi palocīja galvu.

Bet jūs it kā sacījāt, — Streindžs iesāka un aprāvās. — Proti, — viņš atta­pās un tālāk runāja ne tik sparīgi, — jūs it kā pirms dažām nedēļām man sacī­jāt, ka burvju gredzeni un akmeņi ir tīrās fantāzijas.

Mistera Norela acis izbīlī iepletās.

Iespējams, es varbūt pārpratu, — sacīja Streindžs.

Misters Norels neteica ne vārdiņa.

Es pārpratu, — Streindžs atsāka. — Atvainojiet, ser, ka es jūs pārtraucu. Turpiniet, lūdzams!

Taču misters Norels, gan milzīgi atvieglots, ka Streindžs pats atradis atbildi, vairs nejaudāja turpināt savu runu un ierosināja iedzert tēju; misters Streindžs ļoti labprāt piekrita. [38] [1] Stāsts par Notingemas maģistra meitu (misters Norels pie tā vairs nekad neatgriezās) ir uzmanības vērts, tādēļ būs lasāms šeit.

nonākusi vēl tikai līdz Gantorpai, viņa ieraudzīja briesmīgu skatu. Neliela birztala vienmērīgi dega, viscaur uguns liesmu apņemta. Meitenei acīs un rīklē koda melni, sīvi dūmi, taču koki stāvēja un nesadega. No meža atskanēja dobjš vaidiens, it kā koki kliegtu neizturamās mokās. Maģistra meita paraudzījās apkārt, meklēdama kādu, kas viņai varētu izskaidrot šo dīvaino ainu. Garām gāja jauns malkascirtējs, un tas viņai pastāstīja: "Pirms divām nedēļām pa ceļam uz Sērgartonu šai birztalā iegriezās atpūsties Mārgareta Forda. Viņa atsēdās tās koku paēnā, padzērās no tās strauta un paēda tās riekstus un ogas, taču, jau dzīrusies uz iešanu, viņa ar kāju aizķērās aiz saknes un pakrita, bet, kad viņa cēlās augšā, kāda mežrozīte bija tik nekaunīga, ka saskrāpēja viņai roku. Tā nu viņa nobūra birztalu un nozvērējās, ka tā degs ugunī uz laiku laikiem."

Maģistra meita pateicās malkascirtējam un gāja tālāk. Viņai sagribējās dzert, un viņa pietupās, lai ar riekšavu pasmeltos no upes. Piepeši no ūdens izslējās sieviete — vai kāda būtne, kas ļoti līdzinājās sievietei. Tās augumu viscaur klāja zivs zvīņas, viņas āda bija pelēka un plankumaina kā forelei, bet mati pārvērtušies dīvainā smailu foreles spuru mudžeklī. Likās, viņa raugās uz maģistra meitu ar niknumu, taču aukstās, apaļās zivs acis un stīvā zivs āda nebija piemērotas cilvēciskas sejas izteiksmes atspoguļošanai, tādēļ bija grūti saprast.

"Ai! Lūdzu, piedodiet!" izbijusies atvainojās maģistra meita.

Sieviete atvēra muti, atklādama zivs rīkli un riebīgu zivs zobu rindas, taču, pēc visa sprie­žot, nespēja izdvest ne skaņas. Pēc tam viņa apmeta kūleni un atkal ienira ūdeni.

Sieviete, kas upmalā mazgāja veļu, maģistra meitai paskaidroja:

"Tā ir Džoslīna Trenta, kurai dzīvē bija ļoti misējies — viņa bija izgājusi par sievu pie vīrieša, kas patīk Mārgaretai Fordai. Aiz greizsirdības Mārgareta Forda viņu nobūra, un tagad nabaga Džoslīnai dienu un nakti jādzīvo upes seklumā, lai viņas apburtā āda un miesa neizžūtu; viņa neprot peldēt un visu laiku briesmīgi baidās 110 noslīkšanas."

Maģistra meita pateicās veļas mazgātājai un gāja tālāk.

Pēc tam maģistra meita nonāca I loverinhemas ciemā. Kāds vīrs un viņa sieva, kas abi bija saspiedušies maza ponija mugurā, ieteica viņai labāk neiet ciemā iekšā un apveda mei­teni tam apkārt pa šaurām sānieliņām un takām. Stāvēdama pakalniņa galā, maģistra meita palūkojās lejup un redzēja, ka visiem cieminiekiem acis aizsietas ar bieziem lakatiem. Tie nebija pieraduši pie šī pašu uztieptā akluma un nemitīgi ieskrēja ar pieri sienā, klupa pār soliņiem un divričiem, sagriezās ar nažiem un citiem rīkiem un apdedzinājās ar uguni. Galu galā visi bija brūčaini un rētaini, taču neviens neņēma nost apsēju.

"Ak vai!" teica sieva. "Hoverinhemas priesteris bija tik pārdrošs, ka no kanceles no­sodīja Mārgaretas Fordas ļaunos darbus. Bīskapi, abati un lielgabali — visi cieta klusu, bet šis sīkais vecītis neliecās viņas priekšā, un par to viņa nolādēja visu ciemu. Viņiem lemts visu laiku jo dzīvi redzēt to, no kā viņi visvairāk baidās. Šie nabadziņi redz, kā viņu bērni mirst badā, viņu vecāki sajūk prātā, viņu mīļie viņus izsmej un nodod. Sievas un vīri redz otru mirstam no nežēlīga slepkavas rokas. Un tāpēc, lai arī šīs ainas viņiem tikai rādās, ciema ļaudis ir aizsējuši acis, citādi tas, ko viņi redz, laupītu viņiem prātu."

Grozīdama galvu par Mārgaretas Fordas drausmīgajām ļaundarībām, maģistra meita turpināja ceļu uz Džona Forda muižu, kur atrada Mārgaretu un viņas kalpones ar vēzdām rokās dzenam govis uz vakara slaukšanu.

Maģistra meita bezbailīgi piegāja pie Mārgaretas Fordas. Tā acumirklī pagriezās un iesita viņai ar vēzdu.

"NekrietnelE!" viņa iesaucās! "Es zinu, kas tu esi! Mans gredzens man visu pastāstīja. Es zinu, ka tu grasies man melot — man, kas tev neko ļaunu nav darījusi! Tu grasies lūgties, lai es tevi pieņemu par kalponi! Es zinu, ka tu esi nodomājusi nozagt manu gredzenu! Tad klausies! Esmu gredzenu nobūrusi ar stiprām burvestībām. Ja kāds zaglis būs tāds muļķis, ka tam pieskarsies, vienā mirklī no visas zemes salidos bites, lapsenes un citi kukaiņi un sāks dzelt; no debesīm nolaidīsies ērgļi, vanagi un citi putni un sāks viņu knābt, un pēc tam no meža izskries lāči, vepri un citi meža zvēri, kas saplosīs viņu gabalos un iemīdīs zemē!"

Tad Mārgareta Forda pamatīgi iekaustīja maģistra meitu un pavēlēja kalponēm likt to pie darba virtuvē.

Mārgaretas Fordas kalpones — nožēlojamas, ietramdltas sievietes — uzdeva maģistra meitai pašus smagākos darbus un ik reizi, kad Mārgareta Forda tās iekaustīja vai izbāra — bet tas gadījās ļoti bieži, — tās atviegloja sirdi, tāpat atdarīdamas maģistra meitai. Tomēr maģistra meita neļāvās mazdūšībai. Viņa palika Fiskertonā un vairākus mēnešus strādāja virtuvē, lauzī­dama galvu, kā lai ar viltu piespiež Mārgaretu Fordu nomest gredzenu zemē vai pazaudēt.

Mārgareta Forda bija cietsirdīga sieviete, viņa viegli ņēma ļaunā, un, reiz modinātas, viņas dusmas vairs nebija remdējamas. Taču viņa dievināja mazus bērnus: izmantoja katru izdevību, lai paauklētu zīdaiņus un, paņēmusi bērnu uz rokām, kļuva mīlīgāka par mīlīgu. Viņai pašai bērnu nebija un neviens, kas viņu pazina, nešaubījās, ka tās viņai ir lielas bēdas. Ļaudis sprieda, ka labu tiesu maģijas viņa iztērējusi, pūlēdamās ieņemt bērnu, taču visi pūliņi bijuši velti.Kādu dienu Mārgareta Forda rotaļājās ar kaimiņmāju mazo meitenīti, valododama, ka ja viņai kādreiz būtu bērniņš, viņa gribētu meitiņu ar pienbaltu ādu, zaļām acīm un vara krāsas cirtām (Mārgareta Forda bija rudmate ar zaļām acīm).

"Ā!" nevainīgi ieminējās maģistra meita. "Eperstonas ķestera sievai ir tieši tāda meitiņa, pats burvīgākais bērniņš visā pasaulē."

Tad Mārgareta Forda lika, lai maģistra meita aizved viņu uz Eperstonu un parāda ķeste- rienes meitiņu, un, ieraudzījusi, ka tā tiešām ir pats mīlīgākais un burvīgākais bērniņš pa­saulē (gluži kā maģistra meita bija sacījusi), viņa līdz nemaņai pārbiedētajai mātei paziņoja, ka ņems bērnu sev līdzi.

Atņēmusi ķesterienei bērniņu, Mārgareta Forda pārvērtās līdz nepazīšanai. Viņa no rīta līdz vakaram aprūpēja mazuli, rotaļājās ar to un dziedāja tai dziesmiņas. Nu Mārgareta Forda dzīvoja laimīga un apmierināta. Viņa daudz retāk nekā agrāk izmantoja burvju gre­dzenu un gandrīz nekad nekliedza uz citiem.

Tā viss turpinājās, lidz Notingemas maģistra meita bija nodzīvojusi pie Mārgaretas Fordas gandrīz gadu. Tad kādu vasaras dienu Mārgareta Forda, maģistra meita, bērniņš un citas kalpones upmalā ieturēja palaunadzi. Paēdusi Mārgareta Forda atlaidās rožu krūma ēnā. Diena bija karsta, un viņas visas jutās miegainas.

Pārliecinājusies, ka Mārgareta Forda cieši aizmigusi, maģistra meita paņēma cukurotu plūmi un parādīja to mazulītei. Bērniņš itin labi zināja, ko dara ar cukurotām plūmēm: tas plati atvēra mutīti un maģistra meita iemeta tajā plūmi. Tad, palūkojusies, ka citas kalpones neredz, viņa, cik vien ātri varēdama, novilka burvju gredzenu Mārgaretai Fordai no pirksta.

Tad viņa sāka kliegt:

"Vai! Vai! Kundze, mostieties! Mazule paņēma jūsu gredzenu un iebāza mutē! Ak, mīļā bērniņa dēļ, atburiet to! Atburiet gredzenu!"

Mārgareta Forda pamodās un ieraudzīja, ka bērniņa vaigs ir uztūcis, taču pirmajā brīdī bija tik miegaina un pārsteigta, ka nesaprata, kas notiek.

Garām palidoja bite, maģistra meita rādīja uz to ar pirkstu un iekliedzās. Arī visas pārējās kalpones sāka kliegt.

"Ātrāk, kundze, lūdzu,ātrāk!" kliedza maģistra meita. "Vai!" viņa pacēla galvu. "Tur jau tuvojas ērgļi un vanagi! Vai!" viņa palūkojās tālumā. "Tur jau skrien lāči un mežavepri, tie tūlīt saplosīs nabaga mazulīti gabalos!"Mārgareta Forda uzsauca gredzenam pavēli atburties, tas acumirklī paklausīja, un gan­drīz tai pašā brīdī bērns norija cukuroto plūmi. Kamēr Mārgareta Forda un kalpones lūdzās un pierunāja mazuli, kamēr visas purināja meitenīti, lai tā atvemtu burvju gredzenu, No­tingemas maģistra meita skriešus metās gar upi uz Notingemas pusi.

Tālāk viss noticis tāpat kā parasti. Sapratusi, ka ir apmānīta, Mārgareta Forda trickusi maģistra meitai pa pēdām zirgus un suņus. Vairākas reizes šķitis, ka maģistra meita būs pagalam — jātnieki bija viņai gandrīz blakus un suņi cieši aiz muguras. Taču nostāsts mums apgalvo, ka viņai palīdzējuši visi Mārgaretas Fordas burvestību upuri: I loveringemas iemīt­nieki norāvuši no acīm apsējus un, par spīti šaušalīgajām ainām, kas vīdēja viņu acu priekšā, steigušies būvēt barikādes Mārgaretas Fordas ceļā; nabaga Džoslīna Trenta izliekusies no upes un mēģinājusi ieraut Mārgaretu Fordu duļķainajā ūdenī; degošā birztala apmētājuši viņu ar liesmojošiem zariem.

Gredzens atkal nonāca pie Notingemas maģistra. Tas vērta par labu visas Mārgaretas Fordas ļaundarības, atjaunoja savu labo slavu un atguva bagātību.

Šim stāstam ir arī cita versija, kurā netiek pieminēts ne burvju gredzens, ne mūžam de­gošā birztala, tajā nav arī feniksa — patiesībā vispār nav nekādu brīnumu. Saskaņā ar šo versiju Mārgareta Forda un Notingemas maģistra meita (kuras vārds bija Donāta Torela) nebūt nebija ienaidnieces — viņas vadīja burveņu sadraudzību, kam Notingemširā div­padsmitajā gadsimtā bija liela ietekme. Hjū Torcls, Notingemas maģistrs, nostājās pret šo sadraudzību un, netaupīdams spēkus, centās to iznicināt (kaut arī tās biedre bija viņa mie­sīga meita). Viņam tas gandrīz izdevās, taču sievietes atstāja savas mājas, tēvus un vīrus, un pārcēlās uz dzīvi mežā, kur viņas savā aizsardzībā ņēma Tomass Godbless, par Hjū Torelu daudz dižāks burvis. Šī ne tik krāšņā nostāsta versija nekad nav bijusi tik iecienīta kā pirmā, taču tieši to par patiesu atzina Džonatans Streindžs, kurš izklāstījis to savā "Angļu maģijas vēsturē un praksē".

Gadatirgus, uz kuru jaunā dāma devās, notika Notingemā, svētā Mateja svētkos. Viņa jauki pavadīja dienu, staigājot starp tirgus būdām un iegādādamās nēzdogus, mežģīnes un virces. Pievakarē viņai gadījās strauji pagriezties, lai vēlreiz palūkotos uz. itāliešu akrobātiem,kas darbojās viņai aiz muguras, un viņas apmetņa stērbele noplīvojot trāpīja garām ejošai zosij. Nešpetnā radība sāka vicināt spārnus un brēkdama metās meitenei virsū. Aiz pārsteiguma jaunkundzei no pirksta noslīdēja tēva gredzens, kas iekrita uzbrucējas atplestajā knābī, un zoss, sev par pārsteigumu, to norija. Iekams Notingemas maģistra meita paguva bilst kaut vārdiņu vai ko iesākt, zosu gans ar vicu aizdzina zosi, un abi nozuda pūlī.

Zosi nopirka vīrs, vārdā Džons Fords, kurš to aiznesa uz savām mājām Fiskertonas ciemā, un nākamajā dienā viņa sieva Mārgareta Forda zosi nokāva, noplūca un izķidāja. Guzā viņa atrada smagu sudraba gredzenu ar greizu, dzeltenu dzintaru. Viņa to nolika uz galda blakus trim vistas olām, ko 110 rīta bija atnesusi 110 kūts.

Tai pašā brīdī olas sāka drebēt, ieplaisāja un no katras izšķīlās kaut kas brīnumains. No pirmās olas izšķīlās stīgu instruments, kas bija līdzīgs violai, tikai tam bija rociņas un kā­jiņas un tas ar mazu lociņu pats uz sevis spēlēja saldu mūziku. No otras olas uzradās kuģītis no tīra ziloņkaula ar smalka, balta audekla burām un sidraba airiem, bet no pēdējās olas izspraucās cālis ar ērmoti sarkani zeltītu cekulu. Tas bija vienīgais brīnums, kas pieredzēja nākamo rītu. Viola pēc kādas stundas vai divām saplaisāja kā olas čaumula un sabirza skam- bās, ziloņkaula kuģīša buras ap saulrietu piepūtās, tas pacēlās gaisā un aizpeldēja, turpretim putnēns izauga un vēlāk izraisīja ugunssērgu, kurā sadega lielākā daļa Grentemas. Uguns­grēka ftikā tas tika manīts peldamies liesmās. Šis apstāklis lika domāt, ka putns bijis fēnikss.

Mārgareta Forda saprata, ka viņas rokās nonācis burvju gredzens, un nolēma likt to lietā. Nelaimīgā kārtā viņa bija caurcaurēm nekrietna sieviete, kas bija padabUjusi zem tupeles savu lēnprātīgo vīru, un ik dienas stundām ilgi perināja nodomus, kā atriebties ienaidnie­kiem. Džons Fords bija Fiskertonas muižnieks, un turpmākajos mēnešos viņš vairs nezi­nāja, kur likt zemes un bagātības, ar kurām viņu apdāļāja lepni kungi, kas baidījās no viņa sievas ļaunajām burvestībām.

Drīz baumas par brīnumiem, ko darīja Mārgareta Forda, nokļuva arī līdz Notingemai, kur Notingemas maģistrs gulēja savās cisās un gaidīja nāvi. Tik liela daļa viņa spēka bija noglabāta gredzenā, ka, palicis bez tā, viņš vispirms kļuva grūtsirdīgs, tad krita izmisumā un vispēdīgi sasirga. Kad runas par gredzenu beidzot sasniedza viņa ausis, viņš bija pārāk vārgs, lai kaut ko pasāktu.

Viņa meita bezgala nožēloja, ka ar savu neapdomību iegrūdusi ģimeni nelaimē, un tu­rēja par savu pienākumu lūkot atgūt gredzenu; nevienam neko neteikusi, viņa gar upmalu devās uz Fiskertonas ciemu.

Vakarā Streindžs stāstīja Arabellai par visu, ko misters Norels sacījis un ko uz to atbildējis viņš, Streindžs.

— Neko tik dīvainu nav iespējams pat iedomāties! Sapratis, ka esmu atklā­jis viņa blēdīšanos, viņš tā pārbijās, ka nezināja, ko lai saka. Man pašam vajadzēja izgudrot jaunus melus un pateikt viņam priekšā. Es biju spiests sa­zvērēties ar viņu pret sevi pašu!

Bet es nesaprotu, — bilda Arabella. — Kāpēc viņš runā sev pretī, un vēl tik ērmotā veidā?

Hā! Viņš ir noņēmies šo un to no manis slēpt. Tas ir pilnīgi skaidrs — un viņš laikam nespēj vienmēr paturēt prātā, kas ir noslēpums un kas nav. Atceries, es tev stāstīju, ka viņa bibliotēkā plauktos ir tukšas vietas? Zini, iz­skatās, ka tai pašā dienā, kad viņš pieņēma mani mācekļos, viņš bija licis šos

plauktus iztukšot un grāmatas aizsūtījis atpakaļ uz Jorkšīru, jo man tās lasīt būtu pārāk bīstami.

Žēlīgais Dievs! Bet kā tu to uzzināji? — Arabella, milzīgi pārsteigta, vaicāja.

Drolaits un Laselzs man pastāstīja. Ar varen lielu labpatiku.

Kādi bezgoži!

Misters Norels bija ārkārtīgi neapmierināts, kad uzzināja, ka Streindža izglī­tošanās uz dažām dienām jāpārtrauc, jo viņš kopā ar Arabellu meklēja māju, kur dzīvot.

— Vienīgā nelaime ir viņa sieva, — misters Norels nopūzdamies klāstīja Drolaitam. — Ja viņš nebūtu precējies, tad noteikti neiebilstu apmesties šeit pie manis.

Drolaits ļoti iztrūkās, padzirdēdams, ka misteram Norelam kaut kas tāds ienācis prātā, un, nodrošinādamies pret šīs domas atdzimšanu, viņš tālredzīgi brīdināja:

Ak, ser, ko jūs runājat! Neaizmirstiet, ka jūs strādājat Admiralitātes un Kara ministrijas uzdevumā —jūsu darbs ir tik svarīgs un konfidenciāls! Citas personas klātbūtne namā to ļoti traucētu.

Ā, bet misters Streindžs man palīdzēs! — atsaucās misters Norels.— Lie­dzot valstij mistera Streindža talantus, es rīkotos gaužām nepareizi. Ceturt­dien mēs ar misteru Streindžu kopā devāmies uz Admiralitāti un lūdzām, lai lords Malgreivs mūs pieņem. Likās, sākumā lords Malgreivs nejutās visai ieprie­cināts, ka esmu atvedis līdzi misteru Streindžu…

Viņa gaišība ir pieradis pie jūsu izcilās maģijas! Uzdrošinos minēt — viņš uzskata, ka amatierim — lai arī apdāvinātam amatierim — nav pieļau­jams jaukties Admiralitātes lietās.

…taču, uzklausījis mistera Streindža priekšlikumus par to, kā ar maģis­kiem līdzekļiem sakaut francūžus, viņš pagriezās pret mani ar platu smaidu sejā un sacīja: "Mister Norel, mēs ar jums jau sākām zaudēt sparu. Laikam taču bija vajadzīgas jaunas asinis, lai mēs neiesūnotu pavisam!"

Lords Malgreivs pateica ko tādu? Viņš tā runāja ar jums? — pārjautāja Drolaits. — Cik neiedomājama nekaunība! Ceru, ser, ka jūs sastindzinājāt viņu ar skatienu!

Ko? — misters Norels bija nodevies savam stāstam, un viņam nebija vaļas pievērst uzmanību mistera Drolaita pļāpām. "O!" es viņam teicu. "Gluži manas domas, milord. Bet jūs vēl neesat dzirdējis citas mistera Streindža idejas! Jūs neesat dzirdējis ne pusi!"

Ne tikai Admiralitātei — arī Kara ministrijai un visām citām valdības iestādēm bija iemesls ar gavilēm sveikt Džonatana Streindža atnākšanu. Ļoti daudzas lietas, kas agrāk bija sarežģītas, pēkšņi kļuva vienkāršas. Karaļa mi­nistri jau sen loloja nodomus uzsūtīt Lielbritānijas ienaidniekiem nelāgus sap­ņus. Ārlietu ministrs pirmoreiz izteica šādu priekšlikumu 1808. gada janvārī, un vairāk nekā gadu misters Norels nostrādājās, ik nakti uzsūtīdams impera­toram Napoleonam Bonapartam nejaukus sapņus, taču nekas nenotika. Bo- naparta impērija nebija sabrukusi, un pats Bonaparts traucās kaujā tikpat aukstasinīgi kā līdz šim. Tā nu pēdīgi misteram Norelam tika norādīts mest mieru. Zem četrām acīm sers Volters un misters Kanings nosprieda, ka nodoms cietis neveiksmi tāpēc, ka misteram Norelam nebija talanta radīt šausmas. Misters Kanings sūkstījās, ka murgi, ko misters Norels bija uzsūtījis imperatoram (visbiežāk tie saturēja Bonaparta skapi paslēpušos dragūnu kapteini), diezin vai spētu nobiedēt pat viņa bērnu guvernanti, kur nu vēl vīru, kas iekarojis pusi Eiropas. Kādu laiku viņš mēģināja pārliecināt pārējos Ministru kabineta locekļus, ka vajag pasūtināt spilgtas šaušalas misteram Bekfordam, misteram Lūisam un misis Radklifai, un pēc tam likt, lai misters Norels tās iedēsta Bona­parta prātā. Tomēr ministri nosprieda, ka izmantot burvja pakalpojumus vēl ir pieņemami, taču nolīgt rakstniekus jau nozīmētu šaut pār strīpu: tik zemu valdība nenolaidīsies.

Parādoties Streindžam, šī iecere tika izcelta no aizmirstības. Streindžam un misteram Kaningam bija aizdomas, ka nekrietnais Francijas imperators tik ēteriskam kaitējumam kā sapņi stāv pāri, tādēļ viņi nolēma šoreiz ķerties pie tā sabiedrotā, Krievijas imperatora Aleksandra. Laimīgā kārtā Aleksandra galmā viņiem bija daudz draugu: krievu augstmaņi, kas bija sarausuši bagātību, pār­dodot Anglijai kokmateriālus un alktin alka pārdot vēl, kā ari kāda drosmīga un atjautīga skotu dāma, kas bija precējusies ar Aleksandra kambarsulaini.

Uzzinājis, ka Aleksandrs ir neparasti viegli ietekmējams cilvēks ar noslieci uz mistisku reliģiozitāti, Streindžs nosprieda viņam uzsūtīt sapni, kas būtu pilns ar savādām alegorijām un simboliem. Septiņas naktis pēc kārtas Aleksandrs redzēja sapni, kurā viņš kopā ar Napoleonu Bonapartu omulīgi sēdēja pie va­kariņu galda un viņiem pasniedza teicamu aļņa zupu. Taču, nogaršojis pirmo zupas karoti, imperators pielēca kājās un kliedza: "J'ai une Jaim qui ne saurait se satisfaire de potage,"5 un, pārvērties par vilcēni, vispirms apēda Aleksandra kaķi, pēc tam viņa suni, zirgu un vispēdīgi viņa daiļo mīļāko turcieti. Tad vil- ccne sāka citu pēc cita aprīt Aleksandra draugus un ģimenes locekļus, taču viņas vēders atvērās, un no tā izvēlās kaķis, suns, zirgs, turciete, draugi un ģimenes locekļi, taču drausmīgā, ķēmīgā izskatā. Vilcene arvien pieņēmās lielumā; kad tā jau bija tik liela kā Kremlis, viņa pagriezās — smagie pupi līgojas, visas iek­šas asiņainas— un nepārprotami grasījās aprīt visu Maskavu.

Nebūt nav negodīgi uzsūtīt viņam tādu sapni, kas vēsta, ka, uzticēda­mies Bonapartam, viņš alojas, un pēdīgi Bonaparts viņu nodos, — Streindžs skaidroja Arabellai. — Galu galā es viņam varu uzrakstīt vēstuli un to pašu pateikt ar vārdiem. Viņš tiešām alojas, un ir vairāk nekā skaidrs, ka agri vai vēlu Bonaparts viņu tiešām nodos.

Drīz no skotietes pienāca ziņa, ka krievu imperatoru ļoti satrauc tas, ko viņš redz sapnī, un viņš, gluži kā Bībeles ķēniņš Nebukadnecars, ir sūtījis pēc astrologiem un zintniekiem, lai tie viņam šos sapņus izskaidro, — un itin drīz tas tika izdarīts.

Tad Streindžs uzsūtīja Krievijas imperatoram jaunus sapņus.

Un, — viņš stāstīja misteram Kaningam, — es paklausīju jūsu ieteiku­mam un padarīju tos mīklainākus un grūtāk tulkojumus, lai imperatora pes- teļniekiem būtu ko pasvīst.

5 "Manu izsalkumu ar zupu nevarēs remdināt!"

Drīz nenogurdināmā misis Džanete Arčibaldovna Barsukova varēja atlaisl tīkamo ziņu, ka Aleksandrs pametis novārtā valsts un kara lietas, un augām dienām lauza galvu par saviem sapņiem un apspriež tos ar astrologiem un zintniekiem; ik reizi, kad pienāk kāda imperatora Napoleona Bonaparta vēs­tule, viņš nobāl un notrīc pie visām miesām.