Džonatans Streindžs un misters Norels

30 Roberta Faindelma grāmata

1812. gada janvāris/februāris

Burvja saimei jābūt nedaudz ērmotai, nav vārdam vietas, tomēr visērmīgākais mistera Norela namā neapšaubāmi bija Čaildermass. Nevienā citā Londonas mājā nebija tāda kalpa. Vienudien viņu varēja manīt rosāmies kā visparastāko sulaini: novācam netīru tējas tasi un noslaukām no galda drupačas. Nākamajā dienā viņš pārtrauca veselu baru admirāļu, ģenerāļu un augstmaņu, lai pavēs­tītu, kādā ziņā tic pavisam noteikti alojas. Reiz misters Norels bija publiski no­strostējis Devonšīras hercogu, kas nebija apklusis, kad vārdu ņēma Čaildermass.

Kādā miglainā dienā 1812. gada janvāra beigās Čaildermass ienāca Hanover- skvēra nama bibliotēkā, kur misters Norels bija iegrimis darbā, un īsi paziņoja, ka dodas prom darīšanās, kad atgriezīsies — nav zināms. Pēc tam, devis pārē­jiem kalpiem visdažādākos norādījumus par to, kas jāpaveic, kamēr viņa nebūs, Čaildermass uzlēca zirga mugurā un aizjāja.

Trijās turpmākajās nedēļās misters Norels saņēma no viņa četras vēstules: viena pienāca no Ņūarkas Notingemšīrā, otra no Jorkas, kas atradās Jorkšīras austrumos, trešā no Ričmondas Jorkšīras ziemeļos un ceturtā no Sefildas Jork­šīras rietumos. Taču vēstulēs bija runa tikai par darīšanām, un par Čaildermasa mīklaino ceļojumu nekas skaidrāks nekļuva.

Viņš atgriezās kādu vakaru februāra otrajā pusē. Kad Čaildermass ienāca pa durvīm, Laselzs un Drolaits, ieturējuši Hanover-skvērā vakariņas, kopā ar mis­teru Norelu sēdēja salonā. Viņš nāca taisnā ceļā 110 staļļa: zābaki un bikses bija dubļaini un mugurā vēl aizvien salijušie svārki.

Dieva dēļ, kur jūs bijāt? — misters Norels noprasīja.

Jorkšīrā, — Čaildermass atbildēja, — vācu ziņas par Vinkulu.

Jūs redzējāt Vinkulu? — ziņkāri taujāja Drolaits.

Nē.

Vai jūs zināt, kur viņš ir? — jautāja misters Norels.

Nē.

Vai jūs atradāt Vinkula grāmatu? — apvaicājās Laselzs.

Nē.

Pfe! — noteica Laselzs. Viņš ar netīksmi skatījās uz Čaildermasu. — Ja vēlaties dzirdēt manu padomu, mister Norel, neļaujiet misteram Čailderma- sam nosist laiku Vinkula dēļ. No Vinkula jau gadiem ilgi nav ne ziņas, ne mi­ņas. Visticamāk, viņš ir miris.

Čaildermass apsēdās uz dīvāna kā cilvēks, kam ir visas tiesības to darīt, un sacīja:

Kārtis apgalvo, ka viņš nav miris. Kārtis apgalvo, ka viņš ir dzīvs un grā­mata joprojām ir pie viņa.

Kārtis! Kārtis! — iebrēcās misters Norels. — Es jums tūkstoš reižu esmu teicis, ka nespēju paciest pat šo priekšmetu pieminēšanu! Esiet tik laipns, aizvāciet tās no manas mājas un vairs nekad neņemiet mutē šo vārdu!

Čaildermass uzmeta saimniekam saltu skatienu.

Tad jūs gribat dzirdēt, ko es uzzināju, vai varbūt negribat? — viņš no­prasīja.

Misters Norels nīgri pamāja ar galvu.

Labi, — noteica Čaildermass. — Jūsu interešu vārdā, mister Norel, es uzņēmos pūles uzlabot savu pazīšanos ar visām Vinkula sievām. Man jau sen likās gandrīz neticami, ka vismaz viena no viņām nezinātu ko mums noderīgu. Man šķita, ka vajag tikai vadāt viņas uz dzertuvēm, izmaksāt pietiekami daudz džina un galu galā kāda no viņām man to atklās. Un man bija taisnība. Pirms trim nedēļām Nena Pērvisa man pastāstīja ko tādu, kas man beidzot ļāva no­nākt uz pēdām Vinkula grāmatai.

Kura no visām ir Nena Pērvisa? — gribēja zināt Laselzs.

Pirmā. Viņa pastāstīja par kādu atgadījumu pirms divdesmit vai trīsdes­mit gadiem, kad viņa bija tikko izgājusi par sievu pie Vinkula. Abi pļēgurojuši kādā dzertuvē. Visu naudu nodzēruši, krodzinieks uz parāda vairs nav devis, tādēļ atlicis vien doties atpakaļ uz mājām. Tā ģeņģerēdami pa ielu, viņi renstelē ieraudzījuši vēl lielāku žūpu bērtuli. Vecais bijis piedzēries līdz nāvei. Viņam visapkārt skalojies netīrais ūdens, tas tecējis viņam pāri sejai, un brīnums, ka viņš vēl nebija noslīcis. Kaut kāda iemesla pēc plencis piesaistījis Vinkula uz­manību — licies, it kā viņš to pazītu. Vinkuls piegājis klāt, pieliecies un cieši skatījies uz to. Tad sācis smieties un no visa spēka iespēris vecajam. Nena gri­bējusi zināt, kas viņš tāds esot. Vinkuls atbildējis, ka šo saucot Klegs. Viņa prasī­jusi, kā Vinkuls šo pazīstot, un dabūjusi dzirdēt niknu atbildi, ka viņš šo Klegu nepavisam nepazīstot. Nekad neesot pazinis! Un vēl jo vairāk, tas Nenai sacījis, viņš arī netaisoties šo pazīt! īsi sakot, pasaulē nav nicināmāka radījuma par Klegu! Kad Nena pīkstējusi, ka tas neesot diezcik izsmeļošs paskaidrojums, Vin­kuls īdzīgi atzinies, ka vecais esot viņa tēvs. Neko vairāku no viņa neesot bijis iespējams izspiest.

Bet kāda man gar to daļa? — iejaucās misters Norels. — Kāpēc jūs ne­pajautājāt šīm Vinkula sievām par grāmatu?

Čaildermass izskatījās visai saērcināts.

Es pajautāju gan, ser. Pirms četriem gadiem. Iespējams, jūs atceraties, es jums par to stāstīju. Neviena no viņām par grāmatu neko nezināja.

Pikti atmetis ar roku, misters Norels lika noprast, ka Čaildermass drīkst runāt tālāk.

Pēc dažiem mēnešiem Nena sēdējusi traktierī, kur kāds lasījis priekšā avīžrakstu par nāvessoda izpildi Jorkā. Nenai ejot pie sirds kārtīgi karātavu stāsti, un šis raksts viņu sevišķi aizgrābis, tādēļ ka pakārtā vārds esot bijis Klegs. Tas viņai iespiedies atmiņā, un vakarā viņa pastāstījusi Vinkulam. Tavu brī­numu, atklājies, ka Vinkuls jau visu zina un nāvinieks tiešām esot viņa tēvs. Vinkuls esot priecājies par Klega pakāršanu. Teicis, ka Klegs to esot pārpārēm pelnījis. Pieminējis, ka Klegs esot vainīgs drausmīgā noziegumā — nekas tik briesmīgs Anglijā pēdējos simt gados neesot pastrādāts.

Kas tas par noziegumu? — interesējās Laselzs.

Sākumā Nena neatcerējās, — Čaildermass atbildēja. — Taču pēc uzstā­jīgas izprašņāšanas un solījuma izmaksāt vēl kādu džinu, viņa atcerējās gan. Viņš esot nozadzis grāmatu.

Grāmatu! — iebrēcās misters Norels.

Ai, mister Norel! — sauca Drolaits. — Tā droši vien ir tā pati grāmata! Tā noteikti ir Vinkula grāmata.

Tā pati? — misters Norels jautāja.

Manuprāt, jā, — atbildēja Čaildermass.

Bet vai šī sieviete zināja, kas tā par grāmatu? — misters Norels tincināja.

Nē, Nena neko vairāk nespēja pastāstīt. Tāpēc es sēdos zirga mugurā un devos uz ziemeļiem, kur Klegu tiesāja un pakāra, un Jorkā izrakos cauri Ce­turkšņa sesiju tiesas arhīvam. Vispirms es atklāju, ka Klegs ir dzimis Jorkšīrā, Ričmondā. Tā gan! —Vinkuls zīmīgi palūkojās uz misteru Norelu. —Vismaz pēc izcelsmes Vinkuls ir jorkšīrietis. [49] [1] Jorkšīrā ietilpa karaļa Kraukļa Ziemeļanglijas karaļvalstī. Ja Čaildermass un Norels būtu zinājuši, ka Vinkuls, gluži tāpat kā viņi, nāk no ziemeļu grāfistēm, abi būtu izturējušies pret viņu ar lielāku cieņu.

Savas dzīves gaitas Klegs sācis kā virves- dejotājs ziemeļu grāfistu gadatirgos, taču dejošana uz virves nav tāds arods, ko viegli savienot ar dzeršanu — un Klegs bija ievērojams žūpa —, drīz viņam vajadzēja meklēt citu darbu. Atgriezies Ričmondā, viņš salīga par kalpu kādā turīgā fermā. Viņš strādāja labi, saimnieks pamanīja, cik viņš ir apķērīgs, un pamazām sāka uzticēt viņam arvien vairāk pienākumu. Laiku pa laikam viņš pļēguroja nelāgā sabiedrībā, un šajās reizēs nekad nemeta mieru pēc vienas vai divām pudelēm. Dzēra tik ilgi, līdz mucas izsusēja un pagrabi bija tukši. Dienām

ilgi viņš dzīvoja kunga prātā, un šajā laikā bija spējīgs uz visiem iespējamiem pārkāpumiem — zaga, spēlēja uz naudu, kāvās, postīja īpašumu — taču viņš gādāja, lai šīs mežonīgās dēkas notiktu labi tālu 110 fermas, un allaž sagudroja savai prombūtnei kādu puslīdz pieklājīgu aizbildinājumu, tādēļ viņa saim­nieks, fermeris, nemaz nenojauta, ka ne viss ir tik skaisti kā izskatās; saimes ļaudis gan visu zināja. Fermeri sauca Roberts Faindelms. Viņš bijis kluss, laipns, cienījams cilvēks — tādi viegli uzķeras uz Klegam līdzīgu neģēļu āķa. Ferma Faindelma ģimenei piederēja paaudžu paaudzēs, taču sensenos laikos ietilpa Izbijās abatijā…

Misters Norels noelsās un saknosījās.

Laselzs pievērsa viņam jautājošu skatienu.

Izbijās abatija bija viena no karaļa Kraukļa citadelēm, — misters Norels paskaidroja.

Tāpat kā Hartfjū, — paturpināja Čaildermass.

Tiešām? — Laselzs bija pagalam izbrīnīts. [50] [1] Laselzs nav vienīgais, kas izteicis izbrīnu par ērmoto apstākli, ka misters Norels, kurš necieta pat karaļa Kraukļa vārda pieminēšanu, dzīvojis namā, kā būvei akmeņi izlauzti no zemes pēc Karaļa norādījumiem, dzīvojis muižā, kas reiz bija Karalim labi pazīstams īpašums. — Atzīšos, ka pēc visa, ko jūs par viņu esat sacījis, mani pārsteidz tas, ka jūs dzīvojat namā, kas ar viņu ir tik cieši saistīts.

Jūs nesaprotat, — ērcīgi atmeta misters Norels. — Runa ir par Jorkšīru, par Džona Askglāsa Ziemeļanglijas karaļvalsti, kurā viņš dzīvoja un valdīja trīs gadu simteņus. Tur būs grūti atrast tādu ciemu — pat tādu pļavu —, kas nav ar viņu kaut kādā ziņā saistīta ciešām saitēm.

Čaildermass stāstīja tālāk:

Faindelma ģimenei piederēja vēl kaut kas tāds, kas reiz bija glabājies abatijā — acuraugs, ko viņiem bija uzticējis pēdējais abats un ko dzimtas galva allaž nodeva savam dēlam kopā ar zemi.

Maģijas grāmata? — misters Norels nespēja nociesties.

Ja tas, ko man Jorkšīrā stāstīja, ir taisnība, tad tā nebija vienkārši maģi­jas grāmata. Tā bija Burvju Grāmata. Grāmata, ko pats ar savu roku sarakstījis karalis Krauklis.

Pilnīgs klusums.

Vai tas ir iespējams? — Laselzs jautāja misteram Norelam.

Misters Norels neatbildēja. Viņš sēdēja, dziļi iegrimis domās, pilnīgi aiz­mirsis apkārtni, apcerot šo jauno un nebūt ne patīkamo iespēju.

Galu galā viņš ierunājās, taču izklausījās, ka viņš nevis atbild uz Laselza jautājumu, bet izrunā savas pārdomas:

Grāmata, kas piederējusi karalim Krauklim vai pat viņa paša sarakstīta, — tā ir viena no lielākajām niekkalbībām visā angļu maģijā. Dažs labs jau bija ieņēmis galvā, ka ir to atradis vai zina, kur tā paslēpta. Viens otrs no šiem nel­gām bija gudrs cilvēks, kas būtu varējis sarakstīt vērtīgus pētījumus, taču tā vietā sagandēja savu dzīvi, dzīdamies pakaļ Karaļa grāmatai. Bet tas vēl neno­zīmē, ka šāda grāmata kaut kur nevar atrasties…

Un, ja tāda ir bijusi, — Laselzs tirdīja, — un ja tā atrastos, — ko tad?

Misters Norels pašūpoja galvu un neko neatbildēja.

Viņa vietā atbildēja Čaildermass:

Tad visa Anglijas maģija būtu jāpārskata, ņemot vērā to, kas tajā iz­lasāms.

Laselzs savilka vienu uzaci.

Tā ir taisnība?

Misters Norels vilcinājās un varēja redzēt, ka viņam ļoti gribas atbildēt, ka tā nav vis taisnība.

Vai jūs ticat, ka tā bija Karaļa grāmata? — Laselzs pievērsās Čailder- masam. Tas paraustīja plecus.

Faindelms katrā ziņā tam ticēja. Es Ričmondā sameklēju divus vecīšus, kas jaunībā bija kalpojuši pie Faindelma. Pēc viņu vārdiem, Karaļa grāmata bija Faindelma mūža lepnums. Visupirms viņš esot bijis Grāmatas Sargātājs, un tikai pēc tam vīrs, tēvs, fermeris, viss pārējais. — Čaildermass uz brīdi ap­klusa. — Lielākais gods un smagākā nasta, kas šajā laikmetā uzticēta cilvēkam,— viņš noņurdēja. — Pēc visa spriežot, pats Faindelms zināmā mērā bija tāds kā maģijas teorētiķis. Viņš pirka grāmatas par maģiju un maksāja kādam Nortal- lertonas burvim par skološanu. Bet viena lieta gan man likās ļoti interesanta — abi vecie kalpi apgalvoja, ka Faindelms nebija Karaļa grāmatu lasījis un vien ļoti aptuveni noskārtis, kas tajā rakstīts.

Ak tā! — klusītēm iesaucās misters Norels.

Laselzs un Faindelms pagriezās pret viņu.

Tātad viņš nespēja to izlasīt, — misters Norels novilka. — Mjā, tas ir ļoti… — Viņš apklusa un sāka zīžļāt nagus.

Varbūt tā bija latīniski, — ieminējās Laselzs.

Un kāpēc jūs domājat, ka Faindelms neprata latīņu valodu? — īdzīgi at­meta Čaildermass. — Tāpēc vien, ka viņš bija fermeris…

Ak, nē jel, es negribēju neko sliktu teikt par visiem fermeriem, ticiet man, — Laselzs sāka smieties. — No lauksaimniecības noteikti ir savs labums. Bet ļoti maz ir tādu fermeru, kas izpelnījušies ievērību ar klasisko valodu zinā­šanām. Vai šis cilvēks vispār spētu saprast, ka grāmata ir latīniski?

Čaildermass atcirta, ka Faindelms neapšaubāmi būtu pazinis latīņu va­lodu. Viņš neesot bijis muļķis.

Uz to Laselzs dzedri atbildēja, ka ne mirkli neesot apgalvojis pretējo.

Ķīviņš pieņēmās spraigumā, taču abus spēji apklusināja misters Norels, lēni un domīgi sacīdams:

Kad karalis Krauklis ieradās Anglijā, viņš neprata ne lasīt, ne rakstīt. Tajos laikos lasītpratēji bija retums — arī starp karaļiem. Un karalis Krauklis bija izaudzis elfu saimē, kur rakstība netika lietota. Viņš nekad nebija redzējis rakstītus vārdus. Viņa jaunie kalpi no cilvēku cilts ierādīja viņam burtus un paskaidroja, kam tie vajadzīgi. Bet tolaik viņš vēl bija jauns, pavisam jauniņš, iespējams, ne vecāks par četrpadsmit vai piecpadsimt gadiem. Viņš jau bija iekarojis valstis divās pasaulēs, un viņa rīcībā bija visas burvestības, pēc kurām burvis var kārot. Viņš bija augstprātības un lepnības apmāts. Viņam nebija vē­lēšanās lasīt citu domas. Kas gan bija citu domas salīdzinājumā ar to, ko zināja viņš pats? Tādēļ viņš atteicās mācīties lasīt un rakstīt latīniski — viņa kalpi gribēja, lai viņš to dara, — un izgudroja pats savus burtus, lai paglabātu savas domas vēlākiem laikiem. Droši vien šī rakstība viņa prāta darbību atspoguļoja precīzāk nekā latīņu valoda. Tas bija pašā sākumā. Bet, jo ilgāk viņš uzturējās Anglijā, jo vairāk mainījās, vairs nebija tik liels klusētājs, tik liels vientuļnieks — mazāk atgādināja elfu un vairāk līdzinājās cilvēkam. Galu galā viņš piekrita mācīties lasīt un rakstīt tāpat kā pārējie cilvēki. Taču viņš neaizmirsa arī savu alfabētu — "Karaļa burtus", kā to iedēvēja ļaudis, — un iemācīja to nedau­dziem tuvākajiem burvjiem, lai tie labāk izprastu viņa burvestības. Karaļa burtus pieminējis Mārtiņš Peils, arī Belāziss, bet nedz viens, nedz otrs nebija redzējis ir ne spalvas vilcienu. Ja saglabājies kāds fragments, turklāt rakstīts ar paša Karaļa roku, tad katrā ziņā… — misters Norels atkal apklusa.

Oho, mister Norel! — bilda Laselzs. — Jūs šovakar mums sagādājat vienu pārsteigumu pēc otra! Tā apbrīnot cilvēku, par kuru jūs arvien esat iztei­cies tikai ar naidu un nicinājumu!

Mana apbrīna ne par mata tiesu nesamazina manu ienaidu! — asi atteica misters Norels. — Es teicu, ka viņš bija ievērojams burvis. Es neteicu, ka viņš bija kārtīgs cilvēks vai ka es priecājos par viņa ietekmi uz Anglijas maģiju. Tur­klāt nupat jūs dzirdējāt manus privātos ieskatus, kas nav domāti izplatīšanai. Čaildermass zina. Čaildermass saprot.

Misters Norels pameta bailīgu skatienu uz Drolaitu, taču Drolaits jau pirms laba brīža bija pārstājis klausīties — tad, kad atklājās, ka Čaildermasa stāstā nav neviena augstākās sabiedrības pārstāvja, bet vienvienīgi Jorkšīras fermeri un dzērāji kalpi. Šimbrīžam viņš bija ļoti aizņemts: ar nēzdodziņu spodrināja savu tabakdozi.

Tad Klegs šo grāmatu nozaga? — Laselzs jautāja Čaildermasam. — Vai uz to ved viss jūsu stāsts?

Var teikt arī tā. 1754. gada rudenī Faindelms iedeva Klegam grāmatu un lika to nogādāt kādam vīram Derbīšīras kalnājā, Bretonas ciemā. Kāpēc viņam to vajadzēja, man nav zināms. Klegs devās ceļā, un pēc dienas vai divām nonāca Šefildā. Viņš iegriezās traktierī un sasitās kopā ar kādu vīru, pēc amata kalēju, kuru tai apkaimē daudzināja par gandrīz tikpat lielu dzērāju. Abi sāka dzert uz sacensībām. Tās ilga divas dienas un naktis. Sākumā viņi vienkārši dzēra un ska­tījās, kuram vairāk lien iekšā, taču otrā dienā sāka slēgt trakas skurbuļa derības. Kaklā stāvēja muca ar sālītām siļķēm. Klegs paziņoja, ka Šefīldas kalējs jau nu gan nespēšot pa siļķu grīdu noiet no vienas sienas līdz otrai. Pa šo laiku trak­tierī jau bija saradušies skatītāji, un te nu visi dīkdieņi un bolaČi izgāza siļķes no mucas un noklāja grīdu ar zivīm. Kalējs sāka iet pa krogus telpu un gāja, līdz visu grīdu klāja smirdošas sašķaidītas siļķes un kalējs bija vienās asinīs no ne­skaitāmiem kritieniem. Tad kalējs izaicināja Klegu noiet pa traktiera jumta kori. Ap to laiku Klegs jau veselu dienu bija pavadījis dzēruma skurbulī. Nezin cik reižu skatītājiem šķita, ka viņš tūlīt nokritīs un nolauzīs savu muļķa kaklu, tomēr viņš noturējās uz jumta. Pēc tam Klegs sakūdīja kalēju izcept un apēst savus zābakus — kalējs to izdarīja —, un visbeidzot kalējs uzmusināja Klegu apēst Roberta Faindelma grāmatu. Klegs saplēsa to stērbelēs un apēda pa vienai vien.

Misteram Norelam paspruka šausmu kliedziens. Pat Laselzs pārsteigumā noblisināja acis.

Pēc pāris dienām, — Čailclermas stāstīja tālāk, — Klegs atžirba un atjē­dza, ko ir pastrādājis. Viņš aizkūlās uz Londonu, un tur pēc četriem gadiem uztaisīja bērnu kādai Vopingas traktiera meičai, kas kļuva par Vinkula māti.

Bet viss taču ir skaidrāks par skaidru! — iesaucās misters Norels. — Grā­mata nemaz nav zudusi! Šo melu gabalu par dzeršanas sacīksti Klegs tikai iz­domāja, lai slēptu Faindelmam, kas patiesībā notika. Patiesībā viņš grāmatu piesavinājās un pēc tam atdeva dēlam! Ja tikai mēs spētu noskaidrot…

Bet kāpēc? — jautāja Čaildermass. — Kāpēc viņam vajadzētu uzņemties tādas pūles, lai sagādātu grāmatu dēlam, kuru viņš nebija redzējis un kas viņam bija gluži vienaldzīgs? Turklāt, kad Klegs uzsāka savu ceļu uz Derbīšīru, Vin­kuls vispār vēl nebija piedzimis.

Laselzs nokremšļojās.

Reizi par visām reizēm, mister Norel, es piekrītu misteram Čailderma- sam. Ja Klegam vēl bija šī grāmata vai arī viņš zināja, kur to var atrast, viņš no­teikti būtu to cēlis priekšā tiesai un lūkojis par to ietirgot sev dzīvību.

Un ja Vinkulam tēva noziegums ienesa tik lielu labumu, — papildināja Čaildermass, — tad kāpēc viņš neieredzēja tēvu? Kāpēc viņš līksmojās, kad tēvu pakāra? Roberts Faindelms nešaubījās, ka grāmata ir iznīcināta,— tas nu reiz ir skaidrs. Nena man stāstīja, ka Klegs pakārts par grāmatas zādzību, taču Roberts Faindelms necēla pret viņu apsūdzību zādzībā. Faindelms apsūdzēja viņu grāmatas slepkavībā. Klegs bija pēdējais, ko Anglijā pakāra par grāmatas slepkavību. [51] [1] Grāmatas slepkavība ir vēlīns Anglijas maģisko likumu kodeksa papildinājums. Par apzinātu maģijas grāmatas iznīcināšanu pienākas tāds pats sods kā par kristīga cilvēka slep­kavību.

Tad kā Vinkuls var apgalvot, ka viņam ir šī grāmata, ja viņa tēvs to ap­ēda? — Laselzs izbrīnīts jautāja. — Tas nav iespējams!

Roberta Faindelma mantojums kaut kādā ceļā ir nonācis pie Vinkula, bet es nemēģināšu izlikties, ka saprotu, kā tas notika, — sacīja Čaildermass.

Bet tas cilvēks no Derbīšīras? — piepeši ievaicājās misters Norels. — Jūs teicāt, ka Faindelms sūtīja grāmatu kādam derbīšīrietim.

Čaildermass nopūtās.

Pa ceļam uz Londonu es izjāju cauri Derbīširai. Izmetu līkumu cauri Bretonas ciemam. Kaila pakalna galā trīs nameļi un iebraucamā vieta. Lai kas arī bija cilvēks, ko Klegam vajadzēja uzmeklēt, viņš jau sen ir miris. Man tur neko neizdevās uzzināt.

Stīvens Bleks un džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas sēdēja mistera Vor­tona kafijas iestādījuma augšistabā, kluba "Rītausmas zēni" sanāksmju vietā.

Džentlmenis, kā jau itin bieži, runāja par savām lielajām simpātijām pret Stīvenu.

Un te man nāk prātā, — viņš sacīja, — ka es jau daudzus mēnešus gra­sos tev atvainoties un sniegt paskaidrojumus.

Man atvainoties, ser?

Jā, Stīven. Gan tu, gan es neko uz šīs pasaules nevēlamies tik ļoti kā lēdi­jas Poulas laimi, bet burvja nekrietnā līguma dēļ man katru rītu jālaiž viņa atpakaļ uz viņas vīra namu, kur viņai jāvārgst garum garu dienu, līdz pašam vakaram. Bet tu, attapīgs būdams, bez šaubām, esi nolāgojis, ka tev šādu iero­bežojumu nav, un tu noteikti nesaproti, kāpēc es tevi neņemu pie sevis uz "Zudušo cerību", kur tu laimīgs dzīvotu mūžu mūžos.

Jā, es esmu par to domājis, ser, — Stīvens piekrita. Viņš uzreiz netur­pināja — no nākamā jautājuma varbūt bija atkarīga visa viņa nākotne: — Vai kaut kas neļauj jums to darīt?

Jā, Stīven. Savā ziņā neļauj gan.

Saprotu, — sacīja Stīvens. — Nudien, ļoti žēl.

Vai tu vēlies zināt, kas man to neļauj? — džentlmenis jautāja.

Jā, protams, ser! Kā gan citādi, ser!

Tad zini, — džentlmenis iesāka, savilkdams svinīgu un svarīgu vaigu, kas nepavisam nelīdzinājās viņa parastajai sejas izteiksmei, — zini, ka mēs, elfu cilts, zinām kādu nieku par nākotni. Nereti Liktenis mūs izredz būt par savu pareģojumu paudējiem. Sendienās mēs neliedzām palīga kristiešiem, lai tie iemantotu dižus un cildenus likteņus, — mēs palīdzējām Jūlijam Cēzaram, Alek­sandram Lielajam un Kārlim Lielajam, Viljamam Šekspīram, Džonam Veslijam un tā joprojām. [52] [1] Ne visi džentlmeņa pieminētie senatnes varoņi ir kristieši. Gluži tāpat kā mēs visdažā­dākās ciltis un tautas dēvējam vienkārši par "elfiem", viņi visbiežāk sauc mūs par "kris­tiešiem", nepiegriezdami vērību mūsu reliģijai, tautai vai ērai. Tomēr bieži mūsu zināšanas par nākamību ir miglainas un… — džentlmenis nikni novicināja roku, it kā notraukdams no sejas biezu zirnekļa tīklu, — …nepilnīgas. Sirsnīgi tevi mīlēdams, dārgo Stīven, es pētīju degošu pilsētu un kaujaslauku dūmus, cilāju asiņainas, pilošas mirēju iekšas, lai iz­zinātu tavu nākotni. Tev patiešām lemts būt karalim! Man jāteic, ka tas mani nepavisam nepārsteidz! Es jau no iesākuma ar stipru ticību ticēju, ka tu kļūsi karalis, un gaužām maz ticams, ka es varu aloties. Taču tas vēl nav viss — man liekas, es zinu, kura būs tava karaļvalsts. Dūmi un iekšas, un visas citas zīmes itin skaidri rāda, ka tai jābūt valstij, kurā tu jau esi bijis! Valstij, ar ko tevi saista ciešas saites.

Stīvens gaidīja.

Tu tiešām nesaproti? — džentlmenis nepacietīgi iekliedzās. — Tā ir An­glija! Man trūkst vārdu, lai tev izsacītu, kā es priecājos, kad man atklājās šis noslēpums!

Anglija! — Stīvens izsaucās.

Jā, Anglija! Un labāku karali Anglija nemaz nevar vēlēties. Tagadējais karalis ir vecs un akls, bet visi viņa dēli ir resnumā noēdušies pļēguri! Tagad tu saproti, kāpēc es nevaru tevi pavisam aizvest uz "Zudušo cerību". Būtu ļoti nepareizi tevi nolaupīt tavai likumīgajai karaļvalstij!

Stīvens pūlējās kaut ko saprast.

Bet vai šī karaļvalsts nevarētu būt kaut kur Āfrikā? — viņš pēdīgi vai­cāja. — Vai man nevarētu būt lemts atgriezties Āfrikā, un tad varbūt turienieši brīnumainā kārtā atzīs mani par kāda sava valdnieka pēcteci?

Iespējams, — šaubīdamies novilka džentlmenis. — Bet nē! Tā nevar būt. Redzi, tai jābūt karaļvalstij, kur tu jau esi bijis. Un tu nekad neesi bijis Āfrikā. Ak, Stīven! Kā es vēlos, lai brīnišķīgais likteņa lēmums beidzot īstenojas! Tai dienā, kad tu kļūsi par karali, Anglija kļūs manu daudzo valstu sabiedrotā — un mēs ar tevi dzīvosim jo draudzīgi un brālīgi. Tu tikai padomā, cik satriekti būs mūsu ienaidnieki! Padomā, kā dusmās nezinās kur dēties burvji! Kā viņi lādēs sevi par to, ka nav izturējušies pret mums ar lielāku cieņu!

Man tomēr šķiet, ka jūs alojaties, ser. Es nevaru valdīt Anglijā. Es, bū­dams tāds… — Stīvens izstiepa uz priekšu rokas. Melnādains, viņš nodomāja. Skaļi viņš turpināja ar šādiem vārdiem: — Tikai jūs, ser, ar savu lielo labvēlību pret mani varat ieskatīt kaut ko tādu par iespējamu. Vergi nemēdz kļūt par karaļiem, ser.

Vergi, Stīven? Ko tu tur runā?

Es esmu dzimis verdzībā, ser. Kā daudzi no manas tautas. Mana māte bija verdzene Jamaikas muižā, kas piederēja sera Voltera vectēvam. Kad viņa parādi kļuva pārāk lieli, sers Viljams devās uz Jamaiku, lai pārdotu muižu, — un līdz ar citu īpašumu atveda uz Angliju manu māti. Pareizāk sakot, sers Vil­jams vēlējās viņu atvest, lai viņa kalpotu tā namā, taču ceļojuma laikā viņa dzemdēja mani un nomira.

Hā! — triumfējoši iesaucās džentlmenis. — Vārds vārdā kā es sacīju! Neģēlīgie angļi paverdzināja tevi un tavu cienījamo māti, viņi pazemoja tevi ar savām izdarībām!

Kā lai saka — jā, ser. Kaut kādā mērā tas ir tiesa. Bet tagad es vairs ne­esmu vergs. Dzīvodams uz Anglijas zemes, neviens vairs nevar būt vergs. Anglijas gaiss ir brīvības gaiss. Angļi ar to ļoti dižojas. — Bet visviens, viņš, to sacīdams, domāja, viņiem pieder vergi citās zemēs. Skaļi viņš teica: — Kopš tā brīža, kad sera Viljama sulainis mani kā sīku zīdainīti nonesa no kuģa, es esmu brīvs.

Bet mēs vienalga viņus sodīsim! — kliedza džentlmenis. — Mēs bez pū­lēm varam nonāvēt lēdijas Poulas vīru, bet pēc tam es nokāpšu Ellē un uzmek­lēšu viņa vectēvu, un tad…

Bet ne jau sers Viljams un sers Volters mūs paverdzināja! — Stīvens at­spēkoja. — Sers Volters arvien ir stingri iebildis pret vergu tirdzniecību. Un sers Viljams pret mani izturējās laipni. Viņš mani kristīja un izskoloja.

Kristīja? Ko? Pat vārdu tev ir uzspieduši tavi ienaidnieki? Tavs vārds ir verga zīme? Tad es tev kategoriski iesaku, sēžoties Anglijas tronī, to atmest un izvēlēties citu! Kādā vārdā tevi nosauca māte?

Nezinu, ser. Neesmu drošs, vai viņa mani vispār kaut kā nosauca.

Džentlmenis piemiedza acis par zīmi, ka viņš cītīgi domā.

Tā gan būtu dīvaina māte, — viņš purpināja, — kas nedotu savam bērnam vārdu. Nē, ir kāds vārds, kas tev pienākas. Patiesi pienākas. Tik daudz man ir skaidrs. Vārds, kurā tevi sauca māte tajos dārgajos brīžos, kad auklēja tevi savās rokās. Vai tiešām tu nevēlies uzzināt, kāds tas bija?

Kā nu ne, ser. Bet mana māte jau sen ir mirusi. Iespējams, viņa manu vārdu nepateica nevienai dzīvai dvēselei. Ari viņas pašas vārds ir gājis zudībā. Reiz, kad es vēl biju zēns, es seram Viljamam vaicāju, taču viņš nespēja to at­cerēties.

Pilnīgi skaidrs, ka viņš to lieliski zināja, taču savā ļaunprātībā negribēja tev sacīt. Lai atgūtu tavu vārdu, Stīven, vajadzīga ļoti neparasta persona — ārkārtīgi vērīga persona ar apbrīnojamiem talantiem un neiedomājami cēlu raksturu. īsi sakot, es. Jā, tieši to es darīšu. Apliecinādams savu mīlestību, es ap­ņemos noskaidrot tavu īsto vārdu!