Džonatans Streindžs un misters Norels

22 Zižļu bruņinieks

1808. gada februāris

Džonatans Streindžs nemaz nebija līdzīgs savam tēvam. Viņš nebija naudas- kārs, nebija uzpūtīgs, nebija ķildīgs un īgns. Tomēr, lai gan viņam nebija uzkrī­tošu trūkumu, arī viņa labās īpašības, iespējams, būtu tikpat grūti raksturot. Veimutas viesībās un Bātas salonos elegantā sabiedrība, ar kuru viņš tur sagā­jās, viņu pastāvīgi atzina par "apburošāko cilvēku pasaulē", taču ar šiem vār­diem bija domāts vienīgi tas, ka viņš jauki tērzēja, labi dejoja, medīja un spēlēja kārtis gluži tā, kā pieklājas džentlmenim.

Skatīts vaigā, viņš bija visai gara auguma un tika uzskatīts par labi noaugušu. Daži sprieda, ka viņš ir glīts, taču tās nekādā ziņā nebija visu domas. Viņa sejai bija divas vainas: garš deguns un ironiska izteiksme. Taisnība arī, ka viņa mati bija rūs­gani, un visi taču zina, ka tādu, kam ir rudi mati, neparko nevar uzskatīt par glītu.

Ap to laiku, kad nomira viņa tēvs, Džonatana Streindža prātu izpilnām nodarbināja domas par to, kā lai pārliecina kādu jaunu dāmu iziet pie viņa par sievu. Tēva nāves dienā, pārrododoties mājās no Šrūsberī un no kalpu mutēm izdzirdot šo jaunumu, viņam visupirms iešāvās prātā jautājums, kā tagad būs mainījušās viņa bildinājuma izredzes. Vai tagad iespēja, ka viņa teiks jā, ir lie­lāka? Vai tomēr mazāka?

Precību lietai būtu vajadzējis nokārtoties vieglāk par vieglu. Draugi par abu pušu izvēli izteicās atzinīgi, un jaunās dāmas brālis — viņas vienīgais tuvi­nieks — laimīgu iznākumu vēlējās tikpat kvēli kā pats Džonatans Streindžs. Lorensam Streindžam gan bija lieli iebildumi — jaunā dāma bija mazturīga, — taču nosaldams viņš bija liedzis sev iespēju likt dēla ceļā nopietnus šķēršļus.

Taču, kaut arī Džonatans Streindžs jau vairākus mēnešus bija neapstrīdams jaunās dāmas precinieks, saderināšanās — ko ik stundu gaidīja visi abu draugi un paziņas — vēl arvien nebija notikusi. To kavēja ne jau tas, ka iecerētā Džonatanu Streindžu nemīlētu: viņš bija itin pārliecināts, ka mīl gan, — taču brī­žiem šķita, ka viņa jaunajā Streindžā ieskatījusies tikai tālab vien, lai ar viņu ķīvētos. Streindžs gribēdams nespēja tam atrast nekāda iemesla. Pēc paša ieska­tiem, uzlabodams savu uzvedību, viņš bija izpildījis visas savas izredzētās vēl­mes. Kārtis un citas azartspēles viņš vairs nespēlēja gandrīz nemaz un tikpat kā bija atmetis dzeršanu — pudele dienā un varbūt vēl kāds malks, kas tad tas ir! Viņš bija izredzētajai pavēstījis, ka viņam nav iebildumu biežāk iet uz baznīcu, ja tas viņu iepriecinātu — varbūt pat reizi nedēļā — kaut divreiz, ja viņa tā vēlas, — taču jaunā dāma atsacīja, ka šis jautājums lai paliekot uz viņa paša sirdsapziņas, tādās lietās citiem neesot nekādas teikšanas. Džonatans Streindžs zināja, ka lēdijai nepatīk viņa biežie braucieni uz Bātu, Braitonu, Veimutu un Čeltnemu, un viņš apzvērēja, ka viņai neesot iemesla baidīties no turienes dā­mām — tās gan esot visnotaļ apburošas, nav vārdam vietas, taču viņa acīs tikpat kā tukša vieta. Mīļotā attrauca, ka viņu tas itin nemaz neuztraucot. Šis jautājums viņai pat neesot ienācis prātā. Gluži vienkārši viņa vēloties, lai viņš atrastu kādu labāku nodarbi, ar ko aizpildīt savu laiku. Viņa nebūt negribot sprediķot, un visā grāfistē būtu grūti atrast vēl kādu, kuram svētki patiktu tikpat ļoti kā viņai, — bet bezgalīgi svētki? Vai tiešām viņš neko citu nevēlas? Vai viņam ar to pietiek?

Viņš atbildēja, ka esot gluži vienisprātis un pērn visu laiku dzīries izvēlēties tādu vai citādu amatu vai varbūt uzsākt sistemātiskas studijas. Nodomiem pašiem par sevi nebija ne vainas: viņš bija grasījies atrast kādu talantīgu, trūcīgu dzej­nieku un kļūt par tā aizgādni, bija posies studēt jurisprudenci, dzīries doties uz Laimrīdžisu un meklēt pārakmeņojumus, nopirkt čuguna lietuvi, apgūt čuguna liešanu, izjautāt vienu pazīstamu zelli par jaunajiem lauksaimniecības paņēmieniem, studēt teoloģiju un pabeigt lasit to aizraujošo grāmatu par mehānikas zinātnēm — viņš bija gandrīz drošs, ka atceras, kur pirms diviem trim gadiem to atstājis: uz maza galdiņa tēva bibliotēkas tālākajā kaktā. Taču izrādījās, ka visas šīs ieceres traucē īstenot nepārvarami šķēršļi. Talantīgi, trū­cīgi dzejnieki bija sastopami retāk, nekā viņš bija domājis; [27] [1] pēc visa spriežot, domas par karjeru dzejas laukā Streindžs tomēr neatmeta uzreiz. Džons Segunds savā "Džonatana Streindža dzīvē" (Džona Mareja apgādā, Londona, 1820) stāsta, ka pēc neveiksmes dzejnieka meklējumos Streindžs nolēmis pats rakstīt dzejas: "Pir­majā dienā viss veicās ļoti labi: no brokastlaika līdz vakariņām viņš, tērpies rītasvārkā, sēdēja savā garderobes istabā pie maza rakstāmgalda un vērā ņemamā ātrumā aprakstīja vairākus dučus ceturtdaļloksnes lieluma lapu. Ar saviem pantiem viņš bija visnotaļ apmieri­nāts, un līdzīgās domās bija arī viņa sulainis, kas pats bija literāts; tas neliedza saimniekam padomu āķīgos jautājumos, kas skāra metaforas un retoriku, un, skraidīdams pa istabu, uzlasīja pa gaisu lidojošos papīrus, salika tos pēc kārtas un pēc tam dieba uz pirmo stāvu, lai sevišķi aizgrābjošas vietas nolasītu priekšā savam draugam, jaunākajam dārzniekam. Streindžs rakstīja patiešām apbrīnojami ātri; kalps pat apgalvoja, ka, tuvinot delnu Streindža galvai, viņš jutis karstumu, ko izstarojis milzīgais jaunrades spars. Otrā dienā Streindžs apsēdies, lai uzrakstītu vēl kādas piecdesmit lappuses, taču uzreiz nonācis sprukās, nespēdams izdomāt atskaņu vārsmai "…sniedz mīlestībai roku!" — "Necirst koku" nelikās visai daudzsološs va­riants, "ausis nokust" bija tīrās blēņas, bet "zibens spoku" nederēja pilnīgi un galīgi. Streindžs nocīnījās veselu stundu, neko nespēja izdomāt, lai izvēdinātu galvu, devās izjādē un vairs nekad pat nepaskatījās uz savu dzejojumu."

likumu grāmatas bija garlaicīgas; viņš nekādi nespēja atcerēties, kā sauca to zelli, kas kaut ko saprata no lauksaimniecības, un dienā, kad viņš bija nobriedis doties uz Laim­rīdžisu, lija.

Un tā tālāk, un tā joprojām. Streindžs atzinās jaunajai dāmai, cik ļoti nožē­lojot, ka jaunībā nav kļuvis par jūrnieku. Nekas cits viņa sirdij nebūtu tik tuvs! Taču viņa tēvs neparko nebūtu piekritis, un tagad viņam jau bija divdesmit astoņi gadi. Domāt par karjeru flotē bija daudz par vēlu.

Neparasti nesamierināmo jaunkundzi sauca Arabella Vudhopa, un viņas nelaiķa tēvs bija vikārs Svētā Svizina baznīcā Klanberī. [28] [1] ciems piecu vai sešu jūdžu attālumā no Streindžu nama.

Kad Lorenss Streindžs

atdeva Dievam dvēseli, viņa bija aizbraukusi paciemoties pie draugiem uz kādu Glosteršīras ciemu, kur viņas brālis bija vikārs. Bēru dienas rītā Streindžs saņēma viņas vēstuli ar līdzjūtības apliecinājumiem. Tajā bija viss, kas vajadzīgs: līdzjūtību bāreņos palikušajam dēlam papildināja izpratne, ka misters Streindžs, seniors, ne tuvu nebija priekšzīmīgs tēvs. Taču vēstulē bija vēl kas vairāk. Ara- bellai par Streindžu nebija mierīgs prāts. Viņa nožēloja, ka atrodas tik tālu no Šropšīras. Neesot labi, ka Streindžs tādā brīdī ir viens pats, bez draugiem.

Streindžs nešaubījās ne mirkli. Diezin vai vēl kādu reizi apstākļi būs tik lab­vēlīgi. Vairs nekad Arabellu nepārņems tik liels bažīgs maigums, un viņš pats vairs nekad nebūs tik bagāts. (Streindžs īsti neticēja iecerētās apgalvojumiem, ka viņa mantas stāvoklis to nepavisam neinteresē.) Starp tēva bērēm un bildi­nājumu laikam bija vēlams ieturēt pienācīgu pauzi. Trīs dienu likās pilnīgi pie­tiekami, un ceturtās rītā viņš lika sulainim sakravāt viņa drēbes, staļļapuisim pavēlēja padot zirgu un devās uz Glosteršīru.

Sev līdzi viņš bija paņēmis jauno kalpu. Streindžs bija sīki un smalki izrunā­jies ar šo zelli un nolēmis, ka tas ir uzņēmīgs, atjautīgs un spējīgs. Jaunais kalps jutās glaimots, ka izraudzīts tieši viņš (kaut arī godkārības gars viņam čuk­stēja, ka tas ir gluži dabiski). Bet tagad, kad jaunais kalps bija paveicis likteņa lemtos milžu gāšanas varoņdarbus — tagad, kad viņš, tā sakot, bija atvadījies no mītiem un atgriezies ikdienas pasaulē, iespējams, būtu parocīgi piešķirt viņam vārdu — kā jebkuram mirstīgajam. Viņu sauca Džeremijs Džonss.

Pirmajā ceļā pavadītajā dienā viņiem gadījās vien paši parastākie piedzīvo­jumi, ar kuriem jāsastopas katram ceļotājam: viņi sabārās ar vīru, kas gluži bez iemesla uzrīdīja viņiem suni, un satraucās par Streindža zirgu, kas pēkšņi iz­skatījās slimīgs, taču vēlāk, pēc rūpīgākas aplūkošanas, izrādījās veselāks par veselu. Otrajā dienā no rīta viņu ceļš veda pa jauku ainavu — pār lēzeniem pakalniem, cauri ziemīgam mežam un garām pārticīgām, sakoptām fermām. Džeremijs Džonss vingrinājās ar pareizu olekti iemērot augstprātību, kāda piedien nule lielu mantojumu saņēmuša džentlmeņa kalpam, bet Džonatans Streindžs do­māja par Vudhopas jaunkundzi.

Tagad, kad beidzot bija klāt atkalredzēšanās diena, viņš sāka šaubīties par to, kāda uzņemšana viņu gaida. Labi, ka viņa bija kopā ar brāli — labo, krietno Henriju, kuram šis precību nodoms likās tikai un vienīgi apsveicams un kurš, Streindžs nenieka nešaubījās, cītīgi mudināja māsu grozīt prātu un tam piekrist.

Tomēr viņš nebija pārliecināts par šiem draugiem, pie kuriem Arabella vieso­jās: par šo garīdznieku un viņa sievu. Viņš par tiem neko nezināja, taču kā ikkatrs jauns, bagāts un patvaļīgs vīrietis izjuta dabisku neuzticību pret Baznīcas kal­piem. Kas zina, kādas pārmērīgu tikumu un nevajadzīgas uzupurēšanās idejas viņi diendienā Arabellai uztiepj?

Zemā saule meta garas jo garas ēnas. Koku zaros un vagās dzirkstīja ledus un sarma. Pamanījis zemnieku aram lauku, Streindžs nāca uz domām par ģi­menēm, kas dzīvoja uz viņa zemes un kuru labklājība allaž bija Vudhopas jaunkundzes rūpju priekšmets. Viņam prātā sāka veidoties iedomāta saruna. — Un ko jūs grasāties darīt savu nomnieku labā? — viņa jautās. — Nomnieku labā1— viņš pārjautās. — Jā, — viņa sacīs. — Kā jūs atvieglosiet to rūpestus? Jūsu tēvs atņēma tiem katru nopelnīto peniju. Viņš padarīja to dzīvi par elli. — Es zinu, — Streindžs atbildēs, — nekad neesmu attaisnojis tēva rīcību. — Vai jūs jau esat samazinājis nomas maksu?— viņa gribēs zināt. — Vai esat runājis ar draudzes padomi? Vai esat domājis par nabagmājām vecajiem ļaudīm un par skolu bērniem?

"Tādas runas par nomas maksām, nabagmājām un skolu ir pagalam nesa­prātīgas," Streindžs pūcīgi domāja. "Galu galā mans tēvs nomira tikai pagāju­šās nedēļas otrdienā."

Tas nudien ir jocīgi! — ieminējās Džeremijs Džonss.

Hrrim? — atrūca Streindžs. Izrādījās, ka abi apstājušies pie baltiem vār­tiem. Ceļmalā bija glīta, balti nokrāsota mājiņa. Tā bija nesen uzcelta, tai bija sešas sienas un gotiski logi.

Kur tad nodevu savācējs? — Džeremijs Džonss jautāja.

Hmm? — atkal norūca Streindžs.

Šī ir sarga mājiņa, ser. Redziet, tur ir lapiņa, kur rakstīts, cik mums jā­maksā. Bet neviena nav. Vai man tāpat atstāt sešus pensus?

Jā, jā. Kā vēlies.

Tā nu Džeremijs Džonss atstāja ceļa nodevu uz mājiņas sliekšņa un atvēra vārtus, lai viņi abi ar Streindžu varētu iziet tiem cauri. Simt jardu tālāk viņi iejāja ciemā. Tajā bija sena akmens baznīca, ko zeltīja ziemas saule, vecu, greizu skābaržu aleja, kas veda sazin kur, un apmēram divdesmit glīti akmens namiņi, no kuru skursteņiem kūpēja dūmi. Gar ceļu tecēja upīte. Tās krastos auga sausa, dzeltena zāle, kuras stiebrus rotāja ledus karuļi.

Kur visi cilvēki? — jautāja Džeremijs.

Ko? — pārvaicāja Streindžs. Viņš paskatījās apkārt un ieraudzīja pa kā­das mājiņas logu lūkojamies divas mazas meitenes. — Tur, — viņš atbildēja.

Nē, ser. Tie ir bērni. Bet kur ir pieaugušie? Nevienu neredz.

Tik tiešām: neredzēja gan. Pa ceļu svarīgi soļoja pāris vistas, uz salmiem vecos divričos sēdēja kaķis un pļavā ganījās daži zirgi, taču nekur nebija cil­vēku. Taču tiklīdz Streindžs un Džeremijs izjāja no ciema, šī dīvainā apstākļa iemesls kļuva skaidrs. Apmēram simt jardu aiz pēdējā nama pie kailā dzīvžoga bija sastājies paliels pūlītis. Sanākušajiem rokās bija visdažādākie ieroči — dzirkles, sirpji, nūjas un bises. Tas viss izskatījās ļoti savādi, draudīgi un reizē mazliet smieklīgi. Gribot negribot nāca prātā, ka ciems nolēmis doties karā pret vilkābelēm un pliederiem. Cieminiekus visā savu staru spožumā apspīdēja slīpā ziemas saule, apzeltot to drānas, ieročus un ērmoti vērīgās sejas. Pa zemi stie­pās garas, zilas ēnas. Pūlītis bija pilnīgi kluss, un, ja kāds sakustējās, tad darīja to ļoti piesardzīgi, kā baidīdamies sacelt troksni.

Jājot garām, Streindžs un Džeremijs paslējās kāpšļos un izstiepa kaklus, gribēdami redzēt, uz ko ciema ļaudis tā skatās.

Pavisam jocīgi! — Džeremijs izsaucās, kad viņi bija tikuši garām. — Tur nekā nebija!

Bija gan, — atbildēja Streindžs, — tur bija cilvēks. Nebrīnos, ka tu viņu neredzēji. Arī man sākumā šķita, ka zemē guļ krūma sakne, taču tas pavisam noteikti bija cilvēks — pelēks, kārns, visu vēju appūsts blandoņa.

Ceļš ieveda viņus tumšā ziemas mežā. Džeremiju Džonsu mocīja ziņkārība, kas gan varētu būt šis cilvēks un ko ciema ļaudis grasās ar viņu darīt. Streindžs dažas reizes kaut ko nedomādams atbildēja, taču drīz vien viņa domas atkal pievērsās Vudhopas jaunkundzei.

"Labāk nemaz neuzsākt runas par tām pārmaiņām, kam jānotiek pēc tēva nāves," viņš prātoja. "Tas ir pārāk bīstami. Vispirms vajag runāt par kaut ko vieglu un neitrālu — piemēram, par to, kādi piedzīvojumi mums gadījās pa ceļam. Paga, ar ko viņu varētu uzjautrināt?" Viņš pacēla acis. Visapkārt bija tumši, slapji zari. "Nē, kaut kam taču bija jābūt." Viņš atcerējās, ka pirms Herfordas bija redzējis vējdzirnavas, kurām vienā spārnā bija ieķērušies sarkani bērnu svārciņi. Spārniem griežoties, svārciņi te vilkās pa slapjo sniegu un dubļiem, te lidoja pa gaisu kā košsarkans karogs. "Gluži kā sazin kāda alegorija. Pēc tam es viņai pastāstīšu par tukšo ciemu un meitenītēm, kas sēdēja pie loga un skatījās pa aizkaru spraugu, vienai rokā bija lelle, otrai — koka zirdziņš. Pēc tam bija tas klusais pūlis un gulētājs pie dzīvžoga."

Vai! — viņa noteikti iesauksies. — Nabadziņš! Kas viņam bija atgadījies?

Nezinu, — Streindžs atbildēs. — Bet jūs taču noteikti apstājāties un viņam pa­līdzējāt? — viņa jautās. — Nē, — Streindžs sacīs. — Vai! — viņa atkal iesauksies…

Stāvi! — Streindžs iesaucās un pievilka pavadas. — Tas nekam neder! Mums jāgriežas atpakaļ. Man nav mierīgs prāts par to cilvēku, kas gulēja dzīvžogā.

Ā! — priecīgi atsaucās Džeremijs Džonss. — Cik labi, ka jūs tā sakāt. Man arī nav mierīgs prāts.

Tev jau droši vien neienāca prātā paņemt līdzi pistoles, vai ne? — Streindžs jautāja.

Nē, ser.

Velns par sten… — Streindžs iesāka, taču laikus attapās: Vudhopas jaun­kundze neatzina lādēšanos. — Bet nazi? Vai kaut ko tamlīdzīgu?

Nē, ser, nekā tāda nav. Bet neraizējieties! — Džeremijs nolēca 110 zirga un ieskrēja pamežā. — Es nolauzīšu pāris zarus un uztaisīšu mums bozes — tās būs gandrīz tikpat labas kā pistoles.

Zemē gulēja daži resni zari, ko kāds bija nocirtis birzītē un turpat pametis. Džeremijs vienu pacēla un iedeva Streindžam. Diez vai tas izskatījās pēc bozes — drīzāk pēc zara, pie kura vēl turējās lapas.

Mjā, — Streindžs domīgi novilka. — Nu, droši vien tas ir labāk nekā nekas. Džeremijs paņēma arī sev tādu pašu zaru, un, šādi apbruņojušies, viņi jāja

atpakaļ uz ciemu, kura pievārtē uz ceļa bija savācies klusējošais pūlis.

Ei, tu! — Streindžs uzsauca, uzrunāšanai izvēlējies gana kreklā tērptu vīru, kas bija satinies neskaitāmās adītās šallēs un galvā uzlicis platmaļu cepuri. Viņš pāris reizes izteiksmīgi novēzēja bozi, cerēdams, ka tas izskatās draudīgi.

Kas te?…

Tai pašā brīdī vairāki no pūļa pagriezās un pielika pirkstu pie lūpām. Pie Streindža pienāca kāds cits vīrs, ģērbies kārtīgāk nekā pirmais, brūnos kokvilnas samta svārkos. Ar pirkstiem pieskāries cepurei, viņš ļoti klusi sacīja:

Piedodiet, ser, vai jūs nevarētu aizvest zirgus drusku notālāk? Tie cilā kājas, un vēl tie ļoti skaļi elpo.

Bet… — Streindžs iesāka.

Kuš, ser! — vīrs čukstēja. — Tā nevajag! Jūsu balss ir pārāk skaļa. Jūs viņu pamodināsiet.

Ko es pamodināšu?

To cilvēku, kas guļ dzīvžogā, ser. Viņš ir burvis. Vai tad jūs neesat dzir­dējis, ka, ja uzmodina burvi no miega, sapņi no viņa galvas var aiziet pasaulē?

Un kas zina, kādas šausmas viņš tur sapņo! — čukstus piebalsoja kāds cits.

Bet kā… — Streindžs iesāka. Atkal vairāki no pūļa pagriezās, dusmīgi sa­vilkuši uzacis, un ar zīmēm rādīja, lai viņš runā klusāk.

Bet kā jūs zināt, ka viņš ir burvis? —Streindžs čukstēja.

Ā! Viņš Monkgretonā ir jau divas dienas, ser. Viņš visiem stāsta, ka ir burvis. Pirmajā dienā viņš samānīja mūsu bērnus un lika, lai tie nozog mātei no pieliekamā pīrāgus un alu, ko viņš atdošot elfu karalienei. Vakar viņš va­zājās ap Fārvaterholu — tā ir mūsu muiža, ser. Misis Morrova — viņa tur dzīvo — samaksāja, lai viņš izzīlē viņai nākotni, bet viņš pateica vienīgi, ka francūži nošāvuši viņas dēlu, kapteini Morrovu,— un tagad nabaga kundze ir nolikusies gultā un teic, ka vairs necelšoties augšā līdz pašai nāves stundiņai. Tā nu saprotiet, ser, ka mēs viņu vairs negribam redzēt. Mēs gribam viņu dzīt prom. Un ja viņš neies, aizdabūsim viņu uz darba namu.

Tas šķiet ļoti prātīgi, — čukstēja Streindžs. — Bet es nesaprotu, kā…

Tai brīdī cilvēks, kas gulēja dzīvžogā, atvēra acis. Pūlis klusi, vienbalsīgi noelsās un vairāki pakāpās soli atpakaļ.

Gulētājs izlīda no dzīvžoga. Tas nebija viegli, jo dzīvžogs — vilkābeles dzelk­šņi, pliedera zari, efejas stīgas, āmulis un raganas slota — bija ielavījies viņa drēbēs un matos; pa nakti tas bija pielīmējies viņam klāt ar ledu. Svešais apsē­dās. Neizskatījās, ka viņu kaut drusciņ pārsteigtu publikas klātbūtne; kur nu, pēc viņa uzvedības gandrīz šķita, ka tieši to viņš arī gaidījis. Viņš paskatījās uz visiem pēc kārtas un vairākas reizes nievīgi nosprauslojās.

Tad burvis izbrauca ar pirkstiem caur matiem, izvākdams no tiem sausās lapas, žagariņus un dažas spīļastes. — Es izstiepu roku, — viņš it kā savā nodabā murmināja. — Anglijas upes pagriezās un tecēja atpakaļ. — Viņš atraisīja kaklautu un izzvejoja pāris zirnekļu, kas bija iemitinājušies viņam zem krekla. Kamēr viņš ar to nodarbojās, varēja redzēt, ka viņa kaklu rotā dīvains zilu līniju, punktu, krustiņu un aplīšu raksts. Viņš atkal savīstīja kaklautu vietā un, ar to pašu veiksmīgi pabeidzis savu tualeti, piecēlās kājās.

Mani sauc Vinkuls, — viņš paziņoja. Ņemot vērā, ka viņš nupat bija pār­laidis nakti dzīvžogā, viņa balss bija aprīnojami skaļa un skanīga. — Desmit dienas esmu gājis uz rietumiem, meklēdams cilvēku, kuram lemts kļūt par dižu burvi. Pirms desmit dienām es redzēju šī cilvēka attēlu un tagad pēc zinā­mām mistiskām pazīmēm redzu, ka tas esi tu!

Visi skatījās apkārt, gribēdami redzēt, kurš tad tas ir.

Adītajās šallēs satīstītais virs gana kreklā pienāca pie Streindža un paraus­tīja viņu aiz svārku stērbeles.

Viņš domā jūs, ser.

Mani? — Streindžs bija bezgala pārsteigts.

Vinkuls nāca uz Streindža pusi.

Divi burvji būs Anglijā, — viņš sacīja.

Pirmais no manis baidīsies, otrais alks mani redzēt,

Pirmo izrīkos zagļi un slepkavas, otrais pats nesīs sev postu,

Pirmais apraks savu sirdi tumšā mežā zem sniega, taču vienalga jutīs, kā sāp,

Otrais savu lielāko dārgumu redzēs naidnieka rokās…

Jā, es sapratu, — Streindžs viņu pārtrauca. — Un kurš tad es esmu, pir­mais vai otrais? Nē, nē, vari neteikt. Tam nav nozīmes. Abas iespējas izklausās vienlīdz baigas. Ja tu tiešām gribi, lai es kļūstu par burvi, tad man jāteic, ka tu varēji pacensties un manu nākotni iztēlot vilinošāku. Es ceru drīz apprecēties, un dzīve tumšos mežos zagļu un slepkavu ielenkumā nešķiet gluži piemērota, lai neteiktu vairāk. Labāk jau izraugies sev kādu citu.

Es tevi neizraudzījos, burvi! Tu jau sen esi izredzēts.

Nu, lai kurš arī bija šis raudzītājies, viņam nāksies pievilties.

Vinkuls palaida šo piezīmi gar ausīm un ar stingru roku satvēra Streindža zirga pavadas, lai tas nesadomātu doties prom. Tad viņš no sākuma līdz bei­gām noskandēja visu pareģojumu, ar kuru jau bija uzstājies mistera Norela priekšā Hanover-skvēra bibliotēkā.

Streindžs to uzklausīja ar gluži tādu pašu iejūsmu, un, kad Vinkuls bija bei­dzis, viņš noliecās un ļoti lēni, ļoti skaidri paziņoja:

Es nezinu nevienus buramvārdus!

Vinkuls neatbildēja. Jau likās, ka viņš tomēr atzīs, ka šis gan ir vērā ņemams šķērslis tam, lai Streindžs kļūtu par dižu burvi. Par laimi, viņam tūdaļ ienāca prātā risinājums: viņš iebāza roku azotē un izvilka pāris salmiem aplipušas papīra lapiņas.

Raugies! — viņš ierunājās vēl noslēpumaināk un iespaidīgāk nekā līdz šim. — Man te ir daži buramvārdi, ar kuriem… Nē, nē! Es nevaru tos tev atdoti — (Streindžs jau bija izstiepis roku un grasījās ņemt ciet lapiņas.) — Tie ir ļoti vērtīgi. Lai tos iegūtu, esmu gadiem cietis mokas un izturējis lielus pār­baudījumus.

Cik? — jautāja Streindžs.

Septiņi šiliņi un seši pensi, — Vinkuls atbildēja.

Labi.

Jūs taču netaisāties viņam maksāt, ser? — iejautājās Džeremijs Džonss.

Ja viņš par to liks mani mierā, tad taisos gan, ar lielāko prieku.

Cieminieki tikām nolūkojās uz Streindžu un Džeremiju Džonsu ar visai

nelaipniem skatieniem. Abu parādīšanās bija vairāk vai mazāk sakritusi ar Vin­kula pamošanos, un visiem bija radušās aizdomas, vai tikai viņi nav spoki no Vinkula sapņiem. Cieminieki sāka pārmest cits citam Vinkula uzmodināšanu. Jau sākās ecēšanās, taču tad ieradās manāmi oficiāla persona ar manāmi sva­rīgu cepuri un paziņoja, ka Vinkulam kā trūkumcietējam esot jādodas uz darba namu. Vinkuls atcirta, ka ij nedomā nekur doties, jo nepavisam nav trūkumcie­tējs — viņam pieder septiņi šiliņi un seši pensi! Un viņš pagalam nekaunīgi pažvadzināja naudu oficiālajai personai pie deguna. Kad jau šķita, ka viena vai otra iemesla dēļ ies vaļā kautiņš, miers Monkgretonas ciemā tika atjaunots ar ļoti vienkāršiem līdzekļiem: Vinkuls pagriezās un devās uz vienu pusi, bet Streindžs un Džeremijs Džonss aizjāja uz otru.

Ap pieciem vakarā abi nonāca S. ciemā netālu no Glosteras un devās uz iebraucamo vietu. Streindžam bija atlicis tik maz cerību, ka viņa tikšanās ar Vudhopas jaunkundzi nesīs ko vairāk par izmisumu, ka viņš nolēma to novil­cināt līdz nākamajam rītam. Pasūtījis krietnas vakariņas, viņš apsēdās ērtā krēslā pie kamīna un paņēma laikrakstu. Tomēr drīz viņš atklāja, ka miers un ērtības Vudhopas jaunkundzes sabiedrību aizstāj pagalam slikti, atteicās no vakariņām un tūdaļ pat devās pie mistera un misis Redmondiem, lai kļūtu nelaimīgs pēc iespējas ātrāk. Mājās viņš sastapa tikai dāmas — misis Redmondu un Vudhopas jaunkundzi.

Mīlētāji reti mēdz būt saprātīgākās būtnes pasaulē, un mani lasītāji nebrī­nīsies, atklādami, ka Streindža prātojumi par Vudhopas jaunkundzi viņas por­tretu uzzīmējuši pilnīgi aplam. Kaut arī jāpiekrīt, ka viņa iedomātās sarunas ļāva noskārst viņas uzskatus, pēc tām nekādā ziņā nevarēja spriest par viņas raksturu un manierēm. Nē, viņa nudien nemēdza tirdīt sērojošus palicējus ar prasībām būvēt skolas un nabagmājas, un viņa necentās atrast vainas katrā vārdā, ko tie sacīja. Viņa nebija tik nedabiska.

Vudhopas jaunkundze sveica viņu pavisam citādi nekā piktā, bardzīgā lē­dija no viņa iedomām. Pat neiedomādamās pieprasīt, lai viņš nekavējoties vērš par labu visus ļaunos darbus, ko savā mūžā bija pastrādājis Streindža tēvs, viņa izturējās pret viņu bezgala sirsnīgi un, likās, ļoti priecājās, viņu sastopot.

Vudhopas jaunkundzei bija apmēram divdesmit divi gadi. Vispār viņa ne­bija sevišķi glīta. Viņas seja un augums nevarēja lepoties ar uzkrītoši pievil­cīgām iezīmēm, taču šī seja bija viena no tām, kas smejoties vai sarunājoties atdzīvojas un pilnīgi pārvēršas. Viņai bija možs raksturs, žigls prāts un spēja pamanīt smieklīgo. Viņa allaž steidzās smaidīt, un, tā kā smaids ir jebkuras dāmas labākā rota, Vudhopas jaunkundzei ne reizi vien bija izdevies aizēnot lēdijas, kas bija atzītas par triju grāfistu pirmajām skaistulēm.

Viņas draudzene, misis Redmonda, bija jauka, rāma četrdesmit piecus ga­dus veca dāma. Viņa nebija ne bagāta, ne daudz ceļojusi, ne īpaši gudra. Citos apstākļos viņa nespētu izdomāt, ko lai saka tik smalkam un pieredzējušam kungam kā Džonatans Streindžs, taču laimīgā kārtā nupat bija nomiris viņa tēvs un tālab vielas sarunām bija diezgan.

Jums tagad droši vien ir ļoti daudz darba, mister Streindž, — viņa bilda. — Atceros, kad nomira mans tēvs, es nezināju, pie kā ķerties vispirms. Viņam bija tik garš testaments! Mums virtuvē uz pavarda malas rindā stāvēja porce­lāna krūzes, un tēvs bija novēlējis katram no mūsu vecajiem kalpiem pa vie­nai, bet izteicies tik neskaidri, ka neviens nevarēja saprast, kam domāta kura krūze. Tāpēc kalpi sāka strīdēties, viņi visi gribēja dzelteno krūzi ar sārtajām rozēm. Ak! Man likās, es nemūžam nespēšu visu izdalīt. Vai jūsu tēvs atstājis daudz novēlējumu, mister Streindž?

Nē, kundze. Neviena. Viņš visus ienīda.

Ā! Tas gan ir labi, vai ne? Un ko jūs tagad darīsit?

Ko es darīšu? — Streindžs atkārtoja.

Vudhopas jaunkundze stāstīja, ka jūsu nabaga dārgais tēvs esot visu ko pircis un pārdevis. Vai jūs darīsiet to pašu?

Nē, kundze. Ja es varu rīkoties pēc sava prāta — un, manuprāt, es varu gan —, tad visi mana tēva darījumi tiks izbeigti pēc iespējas ātrāk.

Ak tā! Tad jau jūs droši vien nodosities lauksaimniecībai? Vudhopas jaunkundze stāsta, ka jums ir ļoti daudz zemes.

Ir gan, kundze. Bet es esmu mēģinājis ar to nodarboties un sapratu, ka lauksaimniecība man nav piemērota.

Ak tā! — izgudrēm noteica misis Redmonda.

Iestājās klusums. Tikšķēja misis Redmondas pulkstenis, un uz kamīna režģa brakšķēja ogles. Misis Redmonda ņēmās atmudžināt kādu izšūšanas zīda šķe­teri, kas gulēja viņai klēpī un bija pagalam sapiņķējusies. Viņas melnais kaķis, pārpratis šo darbošanos, nolēma, ka tā ir spēle, un, piezadzies pie dīvāniņa, lūkoja medīt pavedienus. Arabella iesmējās, noķēra kaķi un sāka ar to rotaļāties. Tieši pēc tādiem omulīgiem vakariem mājās ilgojās Streindža sirds (tiesa, viņa sapņu ainās nebija misis Redmondas un, vai tajās ir kaķis, viņš vēl nebija izlēmis), jo vairāk tāpēc, ka savas bērnības namā viņš bija piedzīvojis tikai saltumu un īdzīgumu. Atlika vienīgi pārliecināt Arabellu, ka arī viņa vēlas gluži to pašu. Streindžu pārņēma kaut kas līdzīgs iedvesmai un viņš negaidot atkal uzrunāja misis Redmondu:

īsi sakot, kundze, es lēšu, ka būšu ļoti aizņemts. Es grasos apgūt ma­ģiju-

Maģiju! — iesaucās Arabella, skatīdamās uz viņu ar lielu pārsteigumu.

Likās, viņa grasās iztaujāt Streindžu sīkāk, taču šai bezgala interesantajā mir­klī priekšnamā atskanēja mistera Redmonda balss. Viņš bija ieradies kopā ar ciema vikāru Henriju Vudhopu — to pašu Henriju Vudhopu, kas bija gan Ara- bellas brālis, gan Džonatana Streindža bērnības draugs. Dabiski, sekoja iepa­zīstināšana un paskaidrojumi (Henrijs Vudhops nezināja, ka Streindžs grasās ierasties viesos), un Streindža negaidītais paziņojums tika piemirsts.

Džentlmeņi bija pārnākuši no draudzes sanāksmes, un, kad visi atkal bija sasēdušies salonā, misters Redmonds un Henrijs pavēstīja misis Redmondai un Arabellai dažnedažādas draudzes ziņas. Pēc tam viņi apjautājās, kāds bijis Streindža ceļojums, apsprieda ceļu stāvokli un to, kā klājas Šropšīras, Her- fordšīras un Glosteršīras fermeriem (jo šīs bija tās grāfistes, kurām Streindžs bija izjājis cauri). Septiņos tika ienesti tējas trauki. Klusumā, kas iestājās, kamēr visi ēda un dzēra, misis Redmonda atsāka sarunas, vērsdamās pie sava vira:

Mīļais, misters Streindžs grasās kļūt par burvi. — Viņa par to runāja kā par pašu dabiskāko lietu pasaulē, jo gluži tā viņai šķita.

Par burvi? — Henrijs bija pagalam pārsteigts. — Kā tev kaut kas tāds ienācis prātā?

Streindžs vilcinājās ar atbildi. Viņam negribējās stāstīt par īsto iemeslu — proti, ka ar savu nodomu darīt kaut ko nopietnu un zinātnisku viņš vēlējās at­stāt iespaidu uz Arabellu, — un prātā iešāvās tikai viens cits pamatojums:

Es iepazinos ar kādu cilvēku no Monkgretonas dzīvžoga, un viņš man teica, ka es esot burvis.

Atzinīgi novērtēdams joku, misters Redmonds sāka smieties.

Teicami! — viņš sacīja.

Es neko nesaprotu,— bilda Henrijs Vudhops.

Jūs laikam man neticat? — Streindžs jautāja Arabellai.

Ak, tieši otrādi, mister Streindž! — Arabella uzjautrināta smaidīja. — Tas visnotaļ izskatās pēc tā, kā jūs parasti rīkojaties. Tieši tik pamatīgu pamatu, uz kā būvēt savas dzīves namu, es no jums arī gaidītu.

Bet, ja reiz tu esi nolēmis apgūt kādu profesiju, — iebilda Henrijs, — es gan nesaprotu, kāpēc tev vispār to vajadzētu darīt, tagad, kad tu esi mantojis muižu, — kāpēc tu nevarēji izvēlēties kaut ko labāku par maģiju? Tai nav nekāda praktiska pielietojuma.

A,;man liekas, jūs alojaties! — atsaucās misters Redmonds. — Londonā ir kāds džentlmenis, kas sakauj francūžus, uzsūtīdams viņiem ilūzijas! Aizmirsu, kā viņu sauc. Pag, kā viņš dēvēja savu teoriju? Par moderno maģiju?

Bet ar ko tā atšķiras no veco laiku maģijas? — gribēja zināt misis Red­monda. — Un kuru piekopsit jūs, mister Streindž?

Jā, pastāstiet mums, mister Streindž! — Arabella draiski mudināja. — Kuru maģiju jūs piekopsit?

Pa druskai no abām, Vudhopas jaunkundzi Pa druskai no abām! — Pēc tam Streindžs uzrunāja misis Redmondu. — No tā vīra dzīvžogā es nopirku trīs buramvārdus. Varbūt jūs vēlaties kādus no tiem redzēt, kundze?

Vai, jā, protams!

Un jūs, Vudhopas jaunkundz? — Streindžs jautāja.

Kas tie ir par buramvārdiem?

Nezinu. Vēl neesmu tos izlasījis. — Džonatans Streindžs izņēma trīs Vinkula dotos buramvārdus no krūšu kabatiņas un iedeva dāmām.

Tie ir ļoti netīri, — aizrādīja Arabella.

Ak, mums, burvjiem, pret kādu nieku netīrumu nekas nav iebilstams. Tur­klāt man šķiet, ka tie ir ļoti veci. Seni, noslēpumaini buramvārdi, tādi kā šie te, bieži…

Augšā ir rakstīts datums. 1808. gada 2. februāris. Tas ir pirms divām nedēļām.

Tik tiešām? Nebiju pamanījis.

Divas burvestības, ar kurām piespiest stūrgalvjus atstāt Londonu, — lasīja Arabella. — Kālab gan burvim vajadzētu dzīt cilvēkus ārā no Londonas?

Nezinu. Nav šaubu, ka Londonā tiešām ir pārāk daudz cilvēku, tomēr visus uzreiz izdzīt varētu būt pagrūti.

Bet šie buramvārdi ir briesmīgi! Pilni ar spokiem un šaušalām! Likt cilvēkiem domāt, ka viņus gaida mūža mīlestība, kaut arī patiesībā šie buram­vārdi neko tādu nenodrošina!

Parādiet! — Streindžs izķēra Arabellai no rokas nelāgos buramvārdus. Ātri pārlaidis tiem skatienu, viņš sāka taisnoties: — Ticiet man, es tos nopirku, pat nenojauzdams, kas tajos ir, — es vispār neko nezināju. Vienkārši tas cil­vēks, kas gribēja man tos pārdot, bija klaidonis bez graša pie dvēseles. Ar manu naudu viņam izdevās izglābties no darba nama.

Tas tiešām ir jauki. Bet viņa buramvārdi vienalga ir briesmīgi, un es ceru, ka jūs tos neliksiet lietā.

Bet pēdējie no šiem trim? Viena burvestība, ar kuru uzzināt, ko šai brīdī dara mans ienaidnieks. Man liekas, pret tiem jums nevarētu būt iebildumu? Drīkst, es pamēģināšu?

Bet vai izdosies? Jums taču nav ienaidnieku!

Cik man zināms, nav gan. Un tad jau var droši mēģināt, nekāds ļaunums no tā necelsies, vai ne?

Norādījumos bija pieprasīts spogulis un kaltēti ziedi, [29] [1] Acīmredzot misters Norels saīsinātā veidā izmantojis kādus Lankašīras buramvārdus no Pītera Voteršipa traktāta "Nāves bibliotēka" (1448). tāpēc Streindžs un Hen­rijs nocēla no sienas spoguli un noguldīja to uz galda. Ar ziediem bija grūtāk: tā kā bija februāris, misis Redmondai atradās vienīgi žāvēta lavanda, timiāns un kaltētas rozes.

Tādi būs labi? — viņa jautāja Streindžam.

Tas paraustīja plecos.

Kas to lai zina? Tā… — Viņš vēlreiz izlasīja norādījumus. — Ziedi jāsa­liek apkārt, ahā, lūk, šādi. Pēc tam man ar pirkstu spogulī jāuzvelk aplis. Jāsa­dala aplis četrās daļās. Trīsreiz jāpiesit pie spoguļa un jāsaka…

Streindž! — Henrijam Vudhopam bija diezgan,— kur tu dabūji šīs blēņas?

No viena cilvēka dzīvžogā. Henrij, kāpēc tu neklausies, kad tev stāsta?

Un vai viņš izskatījās pēc kārtīga cilvēka?

Kārtīga? Nē, ne visai. Viņš izskatījās, es drīzāk teiktu, pēc nosaluša cil­vēka. Jā, "nosalis" ir īsti piemērots vārds, un "izsalcis" arī.

Un cik tu par šiem buramvārdiem samaksāji?

Henrij! — iejaucās viņa māsa. — Vai tu nedzirdēji? Misters Streindžs tikko stāstīja, ka nopircis tos, izrādīdams žēlsirdību?

Tikām Streindžs izklaidīgi vilka spogulī apļus un dalīja tos četrās daļās. Pēk­šņi Arabella, kas sēdēja viņam blakus, pārsteigumā salēcās. Streindžs palūkojās lejup.

Mīļais Dievs! — viņš iekliedzās.

Spogulī bija redzama kāda telpa, taču tas nebija misis Redmondas salons. Telpa bija neliela, iekārtota bez pārliekas greznības, taču visnotaļ cienījami. Griesti — tic bija augsti — lika domāt, ka šis kabinets atrodas lielā un, iespē­jams, visai lepnā namā. Skapji bija pilni ar grāmatām, arī uz galdiem gulēja daudz grāmatu. Kamīnā kurējās uguns, un uz rakstāmgalda dega sveces. Pie galda sēdēja kāds cilvēks. Viņš bija gadus piecdesmit vecs un ģērbies vienkār­šos pelēkos svārkos: kluss, neievērojams cilvēciņš ar vecmodīgu parūku galvā. Viņa priekšā uz galda gulēja atšķirtas vairākas grāmatas, vienās viņš kaut ko lasīja un citās rakstīja.

Misis Redmonda! Henrij! — sauca Arabella. — Nāciet ātrāk! Skatieties, ko izdarījis misters Streindžs!

Bet kas tas, lūdzu, ir? — Streindžs neizpratnē jautāja. Viņš pacēla spo­guli un palūkojās apakšā, acīmredzot domādams, ka zem spoguļa, gatavs atbildēt uz viņa jautājumiem, sēž mazs džentlmenītis pelēkos svārkos. Kad spo­gulis tika nolikts atpakaļ, tajā joprojām bija redzama nepazīstamā istaba un nepazīstamais cilvēks. No tās nebija dzirdama ne skaņa, taču uguns kamīnā dejoja un džentlmenis, brillēm nozibot, pievērsās te vienai grāmatai, te otrai.

Kāpēc viņš ir jūsu ienaidnieks? — taujāja Arabella.

Man nav ne mazākās nojausmas.

Varbūt jūs esat viņam parādā naudu? —jautāja misters Redmonds.

Nedomāju vis.

Varbūt viņš ir baņķieris. Tā māja mazliet izskatās pēc bankas,— minēja Arabella.

Streindžs izplūda smieklos.

Klau, Henrij, beidz raukt pieri. Ja es tiešām esmu burvis, tad gaužām vājš. Citi burvestību meistari izsauc elfus un sen mirušu karaļu garus, turpretim es, kā rādās, esmu uzbūris baņķieri!