Džonatans Streindžs un misters Norels

4 Angļu maģijas draugi Agrs

1807. gada pavasaris

Iztēlojieties, ja jums nav grūti, cilvēku, kurš no rīta līdz vakaram sēž bibliotēkā; sīka auguma cilvēciņu, kura personībai nepiemīt nekāds sevišķs valdzinājums. Viņam priekšā uz galda guļ grāmata. Pastāvīgi atjaunoti rakstāmspalvu krājumi, nazis to asināšanai, tinte, papīrs, burtnīcas — viss pa rokai. Istabā vienmēr ir iekurts kamīns — viņš nespēj iztikt bez uguns, viņam salst. Istaba mainās līdzi gadalaikiem; viņš nemainās. Pa trim augstiem logiem paveras skats uz Anglijas laukiem, kas pavasarī ir rāmi, vasarā jautri, rudenī sērīgi un ziemā drūmi, kā jau Anglijas ainavai pieklājas. Tomēr gadalaiku mija viņā nemodina interesi — viņš gaužām reti paceļ acis no grāmatas lappusēm. Kā visi džentlmeņi, viņš neatstāj novārtā mocionu: sausā laikā iet garā pastaigā cauri parkam un garām birzītci; ja laiks ir slapjš, pastaiga ir īsa, turpat pa dzīvžoga ietverto aleju. Taču ne krūmi, ne parks, ne birzīte viņu nesaista. Bibliotēkā uz galda viņu gaida grāmata; viņa acīm šķiet, ka tās joprojām seko burtu rindām, prāts joprojām pārcilā iztirzājumu, pirksti niezēt niez, gribēdami atkal turēt sējumu rokās. Reizi mēnesī vai retāk viņš satiekas ar kaimiņiem — jo šeit ir Anglija, šeit kai­miņi neparko neļaus cilvēkam dzīvot netraucēti, lai cik apnicīgs bozeklis viņš būtu. Tie brauc pie viņa uz mājām, atstāj viņa kalpiem vizītkartes, aicina viņu uz vakariņām vai dejām savās viesībās. Šo cilvēku nodomi visbiežāk ir labda­rīgi — viņi ir iedomājušies, ka cilvēkam nāk par ļaunu allaž būt vienam, — un vēl viņiem kārojas uzzināt, vai viņš kopš iepriekšējās reizes nav mainījies. Nē, nav. Viņam ar kaimiņiem nekas nav runājams, un viņu uzskata par pašu gar­laicīgāko cilvēku visā Jorkšīrā.

Tomēr mistera Norela sausajā sirsniņā mājoja tik kvēla dziņa palīdzēt ma­ģijai atgriezties Anglijā, ka pat misters Hanifūts par to justos gandarīts, un tieši tāpēc, lai šī dziņa varētu nest ilgi gaidītos augļus, misters Norels grasījās doties uz Londonu.

Čaildermass teica, ka brīdis ir labvēlīgs, un Čaildermass pazina pasauli. Čail­dermass zināja spēles, ko bērni spēlē uz ielu stūriem, — spēles, ko citi pie­augušie sen aizmirsuši. Čaildermass zināja, par ko, pie kamīna sēdēdami, domā veci ļaudis, kaut arī viņiem gadu gadiem neviens nav to jautājis. Čail­dermass zināja, ko jaunekļi saklausa bungu rīboņā un tauru skaņās, kas liek tiem atstāt mājas un stāties zaldātos, — un viņš zināja, cik mazs ir tas slavas biķerītis un cik liela tā grūtumu muca, kas viņus tur gaida. Ieraudzījis uz ielas smalku advokātu, Čaildermass spēja pateikt, kas viņam kabatās. Un, to visu zinādams, Čaildermass vīpsnāja; šis tas no visa, ko viņš zināja, izraisīja viņā smieklus, bet nekas no visa, ko viņš zināja, nemodināja viņā žēlumu ne par pušplēstu grasi.

Un tāpēc, kad Čaildermass savam saimniekam teica: — Jābrauc uz Lon­donu! Jābrauc ar steigu! — misters Norels viņam ticēja.

— Vienīgais, kas man lāgā nepatīk, — misters Norels īgņojās, — ir tas, ka jūs pamudinājāt Segundu uzrakstīt par mums Londonas avīzēm. Viņš noteikti sarakstīs aplamības — vai par to jūs esat padomājis? Atļaušos uzskatīt, ka viņš lūkos uztiept savus skaidrojumus. Šīs sugas pētnieciņi nekad nespēj noturēties, nepielikuši klāt kaut ko no sevis. Viņš izteiks minējumus — aplamus minē­jumus — par to, kādas burvestības es izmantoju Jorkā. Vai tad ap maģiju jau tāpat nav samelsts vesels ačgārnību jūklis, ka mums vajadzētu vēl pievienot savējās? Vai tiešām mums šis Segunds ir nepieciešams?

Čaildermass no saviem augstumiem apveltīja saimnieku ar savu tumšo ska­tienu un vēl tumšāko smaidu un atbildēja, ka, viņaprāt, tas ir gan nepieciešams.

Vai jūs man nepateiktu, ser, — viņš jautāja, — vai jūs pēdējā laikā neesat dzirdējis par kādu kungu no flotes, vārdā Beinzs?

Man liekas, es zinu, kas ir šis cilvēks, — teica misters Norels.

Ak tā! — atsaucās Čaildermass. — Un kā jums gadījās par viņu uzzināt?

Atbilde nesekoja uzreiz.

Nu labi, — negribīgi novilka misters Norels. — Es laikam esmu manījis kapteiņa Beinza vārdu kādā 110 laikrakstiem.

Leitnants Hektors Beinzs dienēja uz fregates "Ziemeļu valdnieks", — sacīja Čaildermass. — Divdesmit viena gada vecumā viņš Rietumindijā kādā kaujā zaudēja kāju un divus vai trīs rokas pirkstus. "Ziemeļu valdnieka" kaptei­nis un daudzi jūrnieki šajā kaujā gāja bojā. Apgalvojums, ka leitnants Beinzs pārņēma kuģa vadību un deva komandas jūrniekiem, kamēr kuģa ārsts grieza viņam nost kāju, droši vien ir krietni pārspīlēts, taču nav noliedzams, ka viņš tiešām atveda briesmīgi cietušo kuģi no Rietumindijas, uzbruka ar dārgumiem piekrautam spāņu kuģim, nolaupīja visas bagātības un pārradās dzimtenē kā varonis. Viņš pameta jauno dāmu, ar kuru bija saderinājies, un apprecēja citu. Tāds ir stāsts par kapteini Beinzu, ko varēja lasīt Morning Post. Un tagad es jums pateikšu, kas notika tālāk. Beinzs nāca no ziemeļiem tāpat kā jūs, ser; viņš bija cēlies no nezināmas ģimenes, un viņam nebija augsti stāvošu draugu, kas atvieglotu viņa dzīvi. Drīz pēc laulībām viņš kopā ar savu jauno sievu devās uz Londonu, apmetās pie kaut kādiem draugiem Sīkoul-leinā, un tur pie viņiem nāca viesi, kas pārstāvēja visus iespējamos rangus un sabiedriskos stāvokļus. Viņi ieturēja vakariņas pie vikontešu galdiem, viņu veselībai uzdzēra Parlamenta locekļi, un kapteinim Beinzam tika apsolītas visas iespējamās protekcijas un aizgādnības. Šos panākumus, ser, es izskaidroju ar vispārējo atzinību un cieņu, ko viņš iemantoja ar avīzes raksta palīdzību. Bet varbūt jums Londonā ir draugi, kas izdarīs jums tādus pašus pakalpojumus, un nemaz nevajag traucēt laikrak­stu redaktorus?

Jūs ļoti labi zināt, ka man tādu nav, — pikti attrauca misters Norels.

Misters Segunds tikām ilgi un grūti rakstīja vēstuli redaktoram un bēdājās,

ka nespēj sirsnīgāk slavēt misteru Norelu. Londonas laikraksta lasītāji taču no­teikti gaidītu kādu vārdu par mistera Norela lieliskajām īpašībām un nesapra­tīs, kāpēc viņš nav tās pieminējis.

Pienācīgā laikā Times tika publicēta vēstule ar nosaukumu: "NEPARASTI NOTIKUMI JORKĀ: AICINĀJUMS ANGĻU MAĢIJAS DRAUGIEM". Misters Se­gunds noslēdza savu ziņojumu par burvestību Jorkā ar vārdiem, ka angļu maģijas draugiem, bez šaubām, jābūt pateicīgiem par šīm alkām pēc galējas no­šķirtības, kas iezīmīgas mistera Norela raksturam, — jo tās veicinājušas viņa studijas un pēdīgi vainagojušās ar apbrīnojamo burvestību Jorkas katedrālē —, taču, rakstīja misters Segunds, viņš aicina visus angļu maģijas draugus kopā ar viņu lūgt misteru Norelu vairs nenoslēgties no pasaules, lai vienatnē nodotos pētījumiem, bet gan ieņemt vietu uz lielās valsts lietu skatuves un uzsākt jaunu lappusi Anglijas maģijas vēsturē.

AICINĀJUMS ANGĻU MAĢIJAS DRAUGIEM radīja sensāciju, jo sevišķi Lon­donā. The Times lasītājus līdz sirds dziļumiem satrieca mistera Norela panā­kumi. Visi vēlējās skatīt misteru Norelu vaigā; jaunas dāmas žēloja Jorkas nabaga sirmos džentlmeņus, kurus viņš bija tā nobiedējis, un sapņoja pašas piedzīvot tādu izbīli. Ir viegli saprast, ka šāda izdevība visticamāk vairs neradīsies: mis­ters Norels bija nolēmis pēc iespējas ātrāk pārcelties uz Londonu.

Sameklējiet man māju, Čaildermas, — viņš izrīkoja. — Sameklējiet man māju, kas apmeklētājiem vēstīs, ka maģija ir cienījams amats — cienījams ne mazāk kā jurisprudence un nesalīdzināmi vairāk nekā medicīna.

Čaildermass dzedri apvaicājās, vai misters Norels vēlas, lai viņš atrod tādu būvi, kas liktu domāt, ka maģija ir tikpat cienījama kā Baznīca?

Misters Norels (kurš zināja, ka pasaulē ir tāda lieta kā humors, citādi par to nerakstītu grāmatās, taču nekad mūžā humoru nebija sastapis un roku tam nebija spiedis) brīdi pārlika un tad atbildēja, ka nē, gluži to laikam viņi ne­varētu apgalvot.

Un tālab Čaildermass (iespējams, nospriedis, ka pasaulē nekas nav tik cie­nījams kā nauda) iemitināja savu saimnieku kādā namā Hanover-skvērā, turpat, kur meklējami citu bagāto un mantīgo mitekļi. Nav manā varā spriest, kāds varētu būt jūsu ieskats, taču mana sirds Hanover-skvēra dienvidpusē neiesilst; nami šeit ir tik šauri 1111 augsti — ne mazāk par Četriem stāviem —, un visi ga­rumā izstieptie, drūmie logi ir tik vienādi, 1111 katrs nams tik ļoti līdzinās kai­miņu namam, ka viss kopā atgādina augstu mūri, kas aizsedz gaismu. Turpretim misters Norels (nebūdams tik izlepis kā es) ar savu jauno māju bija apmierināts, vai vismaz tik apmierināts, cik to iespēj džentlmenis, kas vairāk nekā trīsdesmit gadu nodzīvojis lauku muižā liela parka vidū (bet parku savu­kārt iejož plaša mežu un fermu zemes tiesa), — citiem vārdiem, džentlmenis, kura acis, pa logu raugoties, nekad nav ērcinājis skats uz cita īpašumu.

— Šī, protams, ir ļoti maza māja, Čaildermas, — viņš sacīja, — tomēr es nesūdzos. Jūs jau zināt, ka es par savām ērtībām necik daudz neraizējos.

Čaildermass atbildēja, ka šī māja ir lielāka nekā daudzas citas.

Patiešām? — misters Norels bija bezgala pārsteigts. Visvairāk misteru Norelu satrieca tas, cik maza ir bibliotēka — tajā nepietiktu vietas pat trešdaļai no visām grāmatām, ko viņš uzskatīja par pilnīgi nepieciešamām; kur lon­donieši glabā savas grāmatas? viņš jautāja Čaildermasam. Varbūt viņi vispār nelasa?

Nodzīvojis Londonā tikai trīs nedēļas, misters Norels saņēma vēstuli no kā­das misis Godsdonas; šīs dāmas vārdu viņš dzirdēja pirmoreiz.

"…Zinu, tas ir pilnīgi neiedomājami, ka es rakstu Jums, gluži nepazīsta­mam cilvēkam, — Jūs, bez šaubām, sev jautājat: "Kas ir šī nekaunīgā persona? Es neko par tādu nezinu!" un uzskatāt mani par briesmīgi pārdrošu utt., u.tjpr., bet Drolaits man ir labs draugs, un viņš apgalvo, ka Jūs esot sirsnīgākais cil­vēks pasaulē un Jums nebūs iebildumu. Es nespēju sagaidīt, kad man beidzot izdosies ar Jums iepazīties, un uzskatītu par bezgala lielu godu, ja Jūs piekristu pagodināt ar savu sabiedrību manas viesības ceturtdien vakarā. Lai netīksme pret ļaužu pilnām telpām neattur Jūs no ierašanās — es neieredzu burzmu kā rūgtu nāvi un uz tikšanos ar Jums uzaicināšu vienīgi pašus tuvākos draugus…"

Šāda veida vēstule nekādā ziņā nevarēja atstāt uz misteru Norelu labvēlīgu iespaidu. Viņš ļoti ātri to izlasīja, netīksmē nosēkdamies, nolika malā un atkal ķērās pie grāmatas. Pēc brīža uz rīta darbiem ieradās Čaildermass. Viņš izlasīja misis Godsdonas vēstuli un apjautājās, kā misters Norels vēlas uz to atbildēt.

Atteikt,— misters Norels attrauca.

Tad, lūk, kā? Vai man uzrakstīt, ka jūs jau esat uzaicināts citur? — Čail­dermass gribēja zināt.

Ja jūs tā vēlaties — lūdzu.

Un vai jūs tiešām esat uzaicināts citur? — Čaildermass tincināja.

Nē, — misters Norels atbildēja.

Ak tā! — Čaildermass izsaucās. — Tad varbūt jūs no šī uzaicinājuma atsakāties tāpēc, ka jums ir kaudzēm ielūgumu citās dienās?

Man nav nekādu ielūgumu. Jūs pats to ļoti labi zināt. — Lasījis vēl ap­mēram minūti vai divas, misters Norels noprasīja (acīmredzot savai grāma­tai): — Jūs vēl arvien esat te?

Esmu gan, — atbildēja Čaildermass.

Ak mūžs, — misters Norels noteica. — Kas tad ir? Kas par lietu?

Man likās, jūs dodaties uz Londonu, lai parādītu cilvēkiem, kāds ir moderns burvis. Ja jūs taisāties visu laiku sēdēt mājās, viņiem būs grūti to ieraudzīt.

Misters Norels neko neteica. Viņš vēlreiz paņēma vēstuli un pārlaida tai acis.

Drolaits,— viņš pēdīgi sacīja. — Ko viņa ar to grib teikt? Es nevienu Dro- laitu nepazīstu.

Nezinu, ko viņa ar to grib teikt, — attrauca Čaildermass, — toties zinu ko citu: šobrīd nevajag būt pārāk smalkiem.

Misis Godsdonas viesību vakarā pulksten astoņos misters Norels savos la­bākajos pelēkajos svārkos sēdēja karietē, lauzīdams galvu par misis Godsdonas dārgo draugu Drolaitu; te viņu no pārdomām iztraucēja atģieda, ka zirgi vairs nekust uz priekšu. Palūkojies pa logu, viņš laternu gaismā ieraudzīja lielu ļaužu, kariešu un zirgu jūkli. Ieskatīdams, ka Londonas ielu mudžeklis visiem liekas tikpat mulsinošs kā viņam, misters Norels gluži dabiski sliecās pieņemt, ka viņa kučieris un sulainis ir apmaldījušies, un, dauzīdams pa karietes jumtu ar spieķi, kliedza:

Deivij! Lūkas! Vai jūs nedzirdējāt, ko es teicu? Uz Mančester-strītu! Kāpēc jūs savlaicīgi neuzzinājāt, kā uz turieni jābrauc?

Lūkass no bukas atsaucās, ka viņi jau esot uz Mančester-strītas, bet vaja­dzēšot gaidīt viņu kārtu — te esot vesela kariešu rinda, kas vēlas apstāties pie tās mājas durvīm.

Pie kādas mājas? — kliedza misters Norels.

Pie tās, uz kuru viņi braucot, atbildēja Lūkass.

— Nē, nē! Tu kaut ko jauc, — neticēja misers Norels. — Viesības būs šau­ram lokam.

Tomēr misis Godsdonas namā misters Norels acumirklī nokļuva vismaz simt misis Godsdonas tuvāko draugu pulkā. Priekšnams un viesistabas bija cilvēku pārpildītas, un ar katru brīdi viņu saradās arvien vairāk. Misters No­rels bija ļoti izbrīnīts, bet, sakiet, kas te ko brīnīties? Šīs bija smalkas Londonas viesības, un tās ne ar ko neatšķīrās no citām viesībām, kas katru mīļu dienu no­tika pusducī galvaspilsētas namu.

Ak, kā lai apraksta Londonas viesības? Visā mājā žilbinošā pārpilnībā deg sveces kristāla kroņlukturos, eleganti spoguļi trīskāršo un četrkāršo gaismu, līdz nakts kļūst gaišāka par dienu; uz balti klātiem galdiem lepnās piramīdās dižo­jas daudzkrāsaini siltumnīcas augļi; rokrokā pa pāriem, apbrīnas pilnu skatienu pavadītas, pastaigājas dārgakmeņos mirdzošas debesu būtnes. Taču sutoņa ir neizturama, šaurība un troksnis gandrīz tikpat drausmīgs; nav vietas, kur apsēs­ties, un gandrīz nav, kur stāvēt. Jums gadās zāles otrā galā ieraudzīt jūsu labāko draugu, jums sirds ir pilna un gribas visu izstāstīt, bet, apžēliņ, kā lai pie viņa nokļūst? Ja jūs esat laimesbērns, tad varbūt vēlāk drūzmā viņu sastapsiet un paspiedīsiet viņam roku, pirms ļaužu straumes aiznesīs jūs katru uz savu pusi. Piktu, nosvīdušu svešinieku ielenkumā jūsu izredzes ar kādu saturīgi parunā­ties ir gluži tādas pašas kā Āfrikas tuksnesī. Jūsu vienīgā vēlēšanās ir pasargāt mīļāko tērpu no paša ļaunākā, kas ar to var notikt ļaužu biežņā. Visi sūdzas par karstumu un smacīgo gaisu. Visi apgalvo, ka tas ir absolūti neizturami. Bet, ja tik briesmīgas ir viesu ciešanas, tad ko lai saka tie nelaimīgie, kas nav ielūgti? Mūsu mokas ir nieks, padomājiet par viņu izmisumu! Un rīt mēs viens otram teiksim, ka tās bija burvīgas viesības.

Gadījās tā, ka misters Norels ieradās reizē ar kādu ļoti vecu dāmu. Kaut arī augumā sīka un pēc izskata nejauka, viņa acīm redzami bija ļoti svarīga per­sona (viscaur rotājusies ar briljantiem). Kalpi saskrēja viņai apkārt, un misters Norels iesoļoja mājā, neviena nepamanīts. Viņš iegāja ļaužu pilnā istabā un tur uz maza galdiņa ieraudzīja punša trauku. Dzerot punšu, viņam ienāca prātā, ka viņš nevienam nav nosaucis savu vārdu un tātad neviens nezina, ka viņš ir šeit. Misters Norels netika gudrs, kā labāk rīkoties tālāk. Pārējie viesi bija aiz­ņemti, apsveicinoties ar saviem draugiem, bet pieiet klāt kādam no kalpiem un pašam pieteikties — nē, tādam varoņdarbam misters Norels nebija gatavs;

kalpotāju lepnās sejas un neaprakstāma pārākuma apziņa lika viņam justies melnam un maziņam. Zēl gan, ka neviens no Jorkas burvju biedrības kādrei­zējiem biedriem te nebija un neredzēja, cik nožēlojams un neiederīgs Norels jutās; viņiem uzreiz būtu daudz līksmāks prāts. Bet tāpat jau ir ar mums visiem. Pazīstamos apstākļos mēs izturamies braši un nepiespiesti, taču pietiek nokļūt tādā vietā, kur mēs nevienu nepazīstam un neviens nepazīst mūs… I.ai Dievs žēlīgs, cik nelāgi mēs jūtamies!

Misters Norels klīda no zāles uz zāli, vēlēdamies vienīgi tikt no šejienes prom, kad pēkšņi viņam pussolī apstāties lika no svešas mutes atskanējis paša vārds un šāds noslēpumains izteikums: — …apgalvo, ka viņš nekad nerādās ļaudīs, neietērpies noslēpumainā naktszilā mantijā, ko rotā pārpasaulīgi simboli! Taču Drolaits, kas šo Norelu ļoti labi pazīst, teica, ka…

Te valdīja tāds troksnis, ka var tikai brīnīties, kā misteram Norelam vispār izdevās kaut ko sadzirdēt. Runātāja bija jauna dāma, un misters Norels sāka sparīgi staipīt kaklu uz visām pusēm, mēģinādams viņu ieraudzīt, taču bez panākumiem. Interesanti, ko vēl par mani ir sastāstījuši, viņš domāja.

Palūkojies sānis, viņš ieraudzīja blakus stāvam dāmu un džentlmeni. Viņa izskatījās gluži neievērojama — cienījama kundze, pēc izskata spriežot, gadus četrdesmit vai piecdesmit veca, turpretim viņš bija kungs, kādus Jorkšīrā bieži negadās redzēt. Augumā pasīks un smalki ģērbies ļoti labos melnos svārkos un gluži apbrīnojami baltā kreklā; kaklā, iekārtas melnā samta lentītē, bija mazas sudraba acenes. Viņa sejas panti bija ļoti pareizi un visai glīti, mati — īsi un tumši, bet āda ļoti tīra un balta — vienīgi vaigos manīja tikko jaušamu sār­tumu. Tomēr galvenā viņa rota bija acis: lielas, skaisti veidotas, tumšas un tik spožas, ka zvīļoja gandrīz kā izkausētas. Tās iemaloja ļoti garas, ļoti tumšas skropstas. Viņa izskatā netrūka sievišķīgu iezīmīšu, ko viņš bija ieviesis paša spē­kiem, tomēr acis un skropstas bija dabas dotas.

Misters Norels vērīgi ieklausījās viņu tērzēšanā, gribēdams zināt, vai abi nerunā par viņu.

— …padomu, ko es lēdijai Dankombai devu saistībā ar viņas pašas meitu,— pasīkais džentlmenis teica. — Lēdija Dankomba bija atradusi meitai gluži ideālu vīru, džentlmeni ar deviņiem simtiem gadā! Taču muļķa meitene jau bija ieska­tījusies kaut kādā dragūnu kapteinī bez graša kabatā, un nabaga lēdija Dankomba aiz izmisuma nezināja, kur dēties. "Ak, jūsu gaišība!" es iesaucos, tiklīdz par to padzirdēju. "Neuztraucieties! Paļaujieties uz mani. Es neesmu nekāds ģēnijs un pasaules brīnums, kā jau jūsu gaišībai zināms, taču mani pieticīgie talanti noder tieši tādās lietās." Ak, kundze! Jūs smiesities, kad uzzināsiet, kā es atšķeti­nāju šos sarežģījumus! Uzdrošinos domāt, ka neviens cits nebūtu izgudrojis tik uzjautrinošu plānu! Es aizvedu Sūzenas jaunkundzi uz Bond-strītu, un mēs abi pavadījām ļoti patīkamu rītu Greja veikalā, pielaikodami viņai kaklarotas un auskarus. Viņa ir uzaugusi Derbīšīrā, un viņai nav bieži iznācis redzēt patie­šām ievērības cienīgas dārglietas. Pieļauju, ka tā bija pirmā reize, kad viņa nopietni domāja par tādām lietām. Pēc tam mēs ar lēdiju Dankombu pāris reižu ieminē­jāmies, ka, izejot pie kapteiņa Hērsta, viņai nebūs ne mazāko izredžu vēl kādu reizi iepirkties tik burvīgā tirgotavā, turpretim, kļuvusi par mistera Votsa sievu, viņa varēs izvēlēties pašas smalkākās lietiņas. Pēc tam es pacentos iepazīties ar kapteini Hērstu un pierunāju viņu atnākt man līdzi uz Būdla iestādījumu, bet tur — es negribu jūs maldināt, kundze, — tur spēlē kārtis! — Pasīkais džentl­menis ķiķināja. — Es aiztapināju viņam mazliet naudas, lai viņš varētu izmē­ģināt laimi, — jūs jau saprotat, tā nebija mana, lēdija Dankomba man bija to iedevusi tieši tādai vajadzībai. Mēs pabijām tur trīs vai četras reizes, un apbrī­nojami īsā laikā kapteiņa Hērsta parādi sasniedza — jā, kundze, man nav skaidrs, vai viņš jelkad no tiem izkulsies! Mēs ar lēdiju Dankombu viņam paskaidrojām, ka jaunai meitenei iziet pie vīrieša ar nelieliem ienākumiem ir gluži pieņe­mama lieta, bet pavisam kas cits ir līgavainis, kas līdz kaklam iestidzis parādos. Sākumā viņš nevēlējās mūs uzklausīt, sākumā viņš lietoja — kā to labāk pa­teikt?—visai militārus izteicienus, taču galu galā bija spiests atzīt, ka mūsu sa­cītais neapšaubāmi ir pareizs.

Misters Norels redzēja, ka cienījamā dāma vecumā starp četrdesmit un piec­desmit palūkojas uz pasīko džentlmeni ar manāmu netīksmi. Pēc tam viņa pa­klanījās, tikko jaušami un visai dzestri, un, ne vārda nesacīdama, ieslīdēja pūlī; pasīkais džentlmenis pagriezās uz pretējo pusi un tūlīt pat uzsauca sveicienu kādam draugam.

Pēc tam mistera Norela skatiens aizķērās pie pārlieku daiļas jaunas dāmas baltā un sidrabotā tērpā. Viņa klausījās stalta, glīta džentlmeņa stāstā un ļoti sirsnīgi smējās par katru tā vārdu:

— …un ja nu viņš atklās zem nama pamatiem divus pūķus — sarkanu un baltu, saķērušos mūžīgā cīņā, un šie pūķi simbolizēs bojāeju, kas gaida misteru

Godsdonu? Uzdrošinos minēt, — vīrietis laiski pasmaidīja, — ka tas jūs nebūt neapbēdinās.

Dāma sāka smieties vēl jautrāk nekā pirmīt, un misters Norels bija pagalam pārsteigts, pēc mirkļa izdzirdot, ka viņa tiek uzrunāta kā "misis Godsdona".

Misters Norels apdomājās un nosprieda, ka vajadzētu pieiet viņai klāt, taču dāma vairs nekur nebija redzama. Viņš bija apdullis no trokšņa un tik daudzu cilvēku ņudzoņas un grasījās doties prom, taču sagadīšanās pēc tieši tai brīdī drūzmēšanās pie durvīm bija sevišķi blīva; cilvēku straume viņu satvēra un aiznesa sev līdzi uz pretējo pusi. Viņš riņķoja un riņķoja pa zāli kā sausa lapa no­tekā, līdz, mezdams kārtējo loku, viņš ieraudzīja pie loga klusu stūrīti. Augsts, griezumiem rotāts melnkoka aizslietnis ar perlamutra inkrustācijām pa pusei apslēpa — ak, svētlaime! — grāmatskapi. Misters Norels ielavījās aiz aizslietņa, paņēma no plaukta Džona Neipjēra sarakstīto "Visas Svētā Jāņa Parādīšanās grāmatas izmeklēšanu" un sāka lasīt.

Sabijis tur visai neilgi, viņš nejauši pacēla acis un ieraudzīja stalto skaistuli, kas bija tērgājis ar misis Godsdonu, un pasīko, tumšo vīrieti, kas nebija žēlojis pūliņus, iznīcinot kapteiņa Hērsta nodomu apprecēt lēdijas Dankombas meitu. Abi aizgūtnēm runāja, taču drūzmēšanās un spaidīšanās visapkārt bija tik bries­mīga, ka staltais bez ceremonijām saķēra sīkāko aiz piedurknes un ievilka viņu stūrī aiz aizslietņa — tur, kur bija ierīkojies misters Norels.

Viņa te nav! — staltais paziņoja un katru vārdu uzsvēra, ar pirkstu iebakstot otram plecā. — Kur ir nešpetni zalgojošās acis, ko jūs mums solījāt? Kur transi, ko neviens 110 mums nespēj izskaidrot? Vai pār kādu ir nācis lāsts? Neizskatās vis. Jūs izsaucāt viņu kā garu 110 bezdibeņiem, bet viņš nav ieradies.

Es vēl šorīt ar viņu tikos, — sīkākais turējās pretī, — klausījos par brīnumainajām burvestībām, ar kurām viņš pēdējā laikā nodarbojas, un viņš apsolīja ierasties.

Jau ir pāri pusnaktij. Viņš neieradīsies. — Staltais atļāvās ļoti iecildīgu smaidu. — Atzīstieties: jūs viņu nepazīstat!

Te pasmaidīja sīkākais — viņa smaids necik neatpalika augstprātības ziņā (šie abi nepārprotami krustoja smaidus), — un viņš sacīja:

Neviens visā Londonā nepazīst viņu tik labi kā es. Man jāteic, ka es esmu mazliet — pavisam mazlietiņ — vīlies.

Ha! — izsaucās staltais. — Te visi uzskata, ka mēs esam ārkārtīgi nekrietnā veidā apkrāpti. Mēs ieradāmies, cerēdami redzēt kaut ko neparastu, bet tā vietā esam spiesti izklaidēties paši. — Viņa skatienam gadljas krist uz misteru No­relu, un viņš apsūdzēja: — Tas džentlmenis lasa grāmatu!

Sīkākais atskatījās un netīšām ar elkoni aizķērās aiz "Visas Svētā Jāņa Parā­dīšanās grāmatas izmeklēšanas". Viņš salti palūkojās uz misteru Norelu, kurš tādā šaurībā bija iekārtojies ar tik lielu grāmatu.

Es jau sacīju, ka esmu vīlies, — sīkākais turpināja, — bet pārsteigts gan es neesmu. Jūs viņu nepazīstat tik labi kā es. O, man jums jāsaka, viņš visnotaļ skaidri apzinās savu vērtību. Labāk nekā jebkurš cits. Cilvēks, kas pērk namu Hanover-skvērā, saprot, kā visam jānotiek. O, jā! Viņš ir nopircis namu Hanover- skvērā! Jūs laikam par to neesat dzirdējis? Viņš ir bagāts kā žīds. Viņam bija mūž­vecs tēvocis, vārdā Heitorntveits, tas nomira un atstāja viņam lērumu naudas. Bez visādiem citiem sīkumiem viņam pieder liela māja un plaša muiža — Hartfjū abatija Jorkšīrā.

Ha! — sausi atcirta staltais. — Dažam labam paveicās. Mūžveci, bagāti tēvoči, kas protas nomirt, gadās nepieklājīgi reti.

Tā gan, tā gan! — iesaucās sīkais. — Vieniem maniem draugiem, Gri- finiem, ir neiedomājami bagāts tēvocis, kuru viņi cītīgi aptekā gadu gadiem,— bet, lai arī viņš jau sākumā bija vismaz simt gadu vecs, joprojām nav nomiris un, kā rādās, ir sataisījies dzīvot mūžīgi, lai viņiem iespītētu, un visi Grifini paši tikmēr kļūst veci un cits pēc cita mirst, gauži vīlušies. Tomēr es nešaubos, ka jums, dārgais Laselz, gan nav vajadzības zūdīties par visādiem apnicīgiem večukiem —jūs taču esat pietiekami turīgs, vai ne?

Staltais izlēma nepievērst uzmanību šim nepiedienīgajam izlēcienam un dzedri aizrādīja:

Pēc visa spriežot, šis džentlmenis vēlas ar jums runāt.

Minētais džentlmenis bija misters Norels — pagalam pārsteigts, dzirdot, cik nekautrīgi tiek apspriests viņa īpašumu stāvoklis, viņš jau vairākas minūtes gaidīja izdevību bilst kādu vārdu.

Lūdzu piedošanu, — viņš sacīja.

Jā? — sīkākais asi atsaucās.

Es esmu misters Norels.

Staltais skaistulis un pasīkais džentlmenis pievērsa misteram Norelam aiz­skaroši tiešus skatienus.

Kad labu brīdi bija valdījis klusums, pasīkais džentlmenis, kura seja vis­pirms liecināja par aizvainojumu, pēc tam kļuva tukša un nupat sāka vēstīt par apjukumu, lūdza, vai misters Norels nevarētu atkārtot savu vārdu.

Misters Norels atkārtoja, un, to izdzirdējis, sīkais džentlmenis sacija:

Es nudien lūdzu piedošanu, bet… Tas ir… Ceru, ka atvainosit par tik ne­piedienīgu jautājumu, bet vai jūsu namā Hanover-skvērā gadījumā nav kāds, kas staigā viscaur melnā, kāds ar kalsnu seju, greizu kā dzīvžoga sakne?

Misters Norels brīdi domāja un tad atbildēja:

Čaildermass. Jūs runājat par Čaildermasu.

Ā, Čaildermass! — pasīkais iesaucās, it kā tagad gan viss būtu pilnīgi skaidrs. — Jā, protams! Kāds es biju muļķis! Tad tas ir Čaildermass! Ak, mister Norel! Nespēju vien izteikt, cik ļoti priecājos ar jums iepazīties! Mans vārds, ser, ir Drolaits.

Vai jūs pazīstat Čaildermasu? — nekā nesaprazdams, jautāja misters Norels.

Es… — misters Drolaits uz brīdi apklusa. — Es esmu redzējis, kā cilvēks, kuru es aprakstīju, iznāk no jūsu nama, un es… Ak, mister Norel! Es reizēm esmu tāds ēzelis! Es noturēju viņu par jums! Neapvainojieties, lūdzams, ser! Tagad, uz jums raudzīdamies, es skaidri redzu, ka viņš gan izskatās neprātīgs un romantisks, jā, tādus mēs iztēlojamies burvjus, bet jūsos manāms īsta pēt­nieka apcerīgums. LaseTz, ko jūs sakāt — vai tad misters Norels nav nopietns un nosvērts kā pētniekam klājas?

Staltais bez lielas degsmes piekrita.

Mister Norel, šis ir mans draugs misters Laselzs, — Drolaits iepazīstināja.

Misters Laselzs pavisam viegli palocījās.

Ak, mister Norel! — klaigāja misters Drolaits. — Jūs nevarat iedomā­ties, kādas mokas es šovakar cietu, zīlēdams, vai jūs ieradīsities vai ne! Pulksten septiņos es biju nobažījies tik briesmīgi, ka vairs nespēju izturēt! Jā, es izgāju ārā un devos uz to Glāshauz-strītas traktieri, lai iztaujātu Deiviju un Lūkasu un uzzinātu viņu ieskatus! Deivijs bija pārliecināts, ka jūs nekur nebrauksit, un, to izdzirdot, kā jau jūs spējat iztēloties, mani pārņēma galējs izmisums!

Deiviju un Lūkasu! — misters Norels atkārtoja pilnīgā apjukumā. (Var­būt ir vietā atgādināt, ka tā sauca mistera Norela kučieri un sulaini.)

Jā, jā! — misters Drolaits atsaucās. — Glāshauz-strītas traktieris, kā jums, bez šaubām, zināms, ir tā vieta, kur Deivijs un Lūkass dažkārt ietur vakariņas.—

Mistera Drolaita runas plūdi uz brīdi aprāvās — tieši uz tik ilgu brīdi, lai mis­ters Norels paspētu nomurmināt, ka nē, tas viņam nav zināms.

Es, spēkus netaupīdams, stāstu par jūsu neparastajām spējām visiem ma­niem neskaitāmajiem paziņām,—misters Drolaits turpināja. — Esmu bijis jūsu Jānis Kristītājs, ser, esmu darījis līdzenas jūsu tekas! Un es nesvārstīdamies apgalvoju, ka mēs ar jums esam lieli draugi, jo jau no paša sākuma nojautu, ka mēs, mīļais mister Norel, tādi kļūsim! Jūs pats redzat, man bija pilnīga taisnība — palūk, te nu mēs esam un visnotaļ omulīgi tērzējam!