Džonatans Streindžs un misters Norels

59 Leikrota, vakara vilks

1817. gada janvāris

Kādu janvāra vidus ritu dakteris Greistils iznāca pa savas pagaidu mītnes sānu durvīm un apstājās, lai izlīdzinātu cimdus. Pacēlis acis, viņš gluži nejauši pamanīja, ka pretējā nama durvīs 110 vēja patvēries kāds maza auguma vīrietis.

Visas Venēcijas durvjailas ir gleznainas — un reizēm tādi ir arī cilvēki, kas tajās stāv. Varēja redzēt, ka svešinieks nepavisam nav no bagātniekiem, tomēr viņam nepārprotami gribas izskatīties švītīgam. Viņa drānas bija stipri vecas un novalkātas, taču viņš bija centies tās uzskaistināt, nospodrinādams visu, kas spēja spīdēt, un nobirstēdams visu, kas spīdēt nejaudā. Vecos, padzeltēju­šos cimdus viņš bija tik cītīgi balsinājis ar kritu, ka uz durvju vērtnēm aiz viņa bija palikuši balti pirkstu nospiedumi. Pirmajā acu uzmetienā šķita, ka viņš uzposies, kā jau īstam švītam pienākas — gara pulksteņķēde, piekariņu saišķis un lornete,— taču, raugoties mirkli ilgāk, atklājās, ka pulksteņķēdes patiesībā nav, ir bezgaumīga zelta lente, ko viņš bija cītīgi sakārtojis cilpā pie pogcau­ruma. Tāpat pulksteņa piekariņi izrādījās pavisam kas cits — saišķī savērtas alvas sirdis, krusti un Svētās Jaunavas talismani; tādus Itālijas ielu tirgoņi pārdod par pāris frankiem gabalā. Tomēr pati spožākā bija lornete. Visiem švītiem un dendijiem patīk lornetes: viņiem tās vajadzīgas, lai neizpratnē noraudzītos uz tiem, kuri nav tik smalki. Laikam vīrelis bez lornetes jutās kā bez biksēm, tādēļ tās vietā bija pakāris lielu karoti.

Dakteris Greistils rūpīgi ielāgoja visas šīs ērmības, lai vēlāk ar tām uzjaut­rinātu draugus. Tad viņš atcerējās, ka viņam Venēcijā ir viens vienīgs draugs — Streindžs, un Streindžu tādas lietas vairs neinteresē.

Pēkšņi ērmotais vīrelis atstāja savu patvērumu. Viņš pienāca pie daktera, piešķieba galvu un angliski jautāja:

Jūs esat dakteris Greifīlds?

Tas dakteri tik ļoti pārsteidza, ka viņš uz brīdi zaudēja valodu.

Jūs esat dakteris Greifilds? Burvja draugs?

Jā, — dakteris brīnīdamies atbildēja. — Bet mani sauc nevis Greifilds, ser, bet gan Greistils.

Tūkstoškārt atvainojos, mīļo dakteri! Kāds nejēga man nepareizi patei­cis jūsu vārdu! Aiz kauna nezinu kur dēties. Ticiet man, jūs esat pēdējais cil­vēks uz pasaules, kuru es vēlētos aizvainot! Mana cieņa pret ārstu profesiju ir bezgalīga! Un tagad jūs še stāvat visā savā radziņu likšanas un pulsa skaitīšanas godībā, jūs te stāvat un sakāt sev: "Kas ir šī dīvainā persona, kas uzdrošinās nākt man klāt uz ielas, it kā es būtu kāds parasts cilvēks?" Ļaujiet man stādīties priekšā! Esmu ieradies no Londonas — mani atsūtīja mistera Streindža draugi, kas padzirdēja, cik ārkārtīgi cietušas viņa gara spējas, un tik ļoti uztraucās, ka atļāvās to vaļību raidīt mani šurp, lai es uzzinātu, kā viņš jūtas!

Hmm, — novilka dakteris. — Taisnību sakot, es būtu vēlējies, lai viņi uztrauktos vairāk. Pirmo reizi aizrakstīju viņiem decembra sākumā — jau pagājis pusotrs mēnesis, ser! Pusotrs mēnesis!

Jā, tik tiešām! Tas ir briesmīgi, vai nav tiesa? Viņi ir paši kūtrākie radī­jumi pasaulē! Domā tikai paši par savām ērtībām! Turpretim jūs esat palicis te, Venēcijā — kā burvja vienīgais īstenais draugs! — Vīrelis uz brīdi apklusa. — Tas ir tiesa, pareizi? — viņš jautāja pavisam citādā balsī. — Viņam nav citu draugu, jūs esat vienīgais?

Nu, vēl ir lords Bairons… — dakteris Greistils iesāka.

Bairons! — vīrelis iebrēcās. — Vai tā var būt? Ak Dievs! Traks, un vēl drau­gos ar lordu Baironu! — Izklausījās, ka viņš nespēj izšķirties, kas ir ļaunāk.

— O, mīļo dakteri Greistil! Man jāuzdod jums simtiem jautājumu! Vai te ir kāda vieta, kur mēs varētu aprunāties zem četrām acīm?

Viņiem tieši aiz muguras bija daktera nama sānu durvis, taču dakterim šis vīrelis ar katru brīdi nepatika arvien vairāk. Lai cik sirsnīgi dakteris vēlējās palī­dzēt Streindžam un Streindža draugiem, viņam nebija nekādas vēlēšanās ieaici­nāt šo zelli viesos, tādēļ viņš tikai nopurpināja, ka viņa kalps esot izgājis izpildīt kādu uzdevumu. Tepat, dažas ielas tālāk, esot maza kafejnīciņa; varbūt viņi va­rētu doties turp?

Vīrelis ar platiem smaidiem pauda savu nedalīto piekrišanu.

Viņi devās uz kafejnīcu. Turp vajadzēja iet gar kanālu. Vīrelis gāja dakterim pa labi roki, kanāla pusē. Viņš visu laiku runāja, bet dakteris lūkojās apkārt. Kādu- brīd, raudzīdamies ūdenī, viņš ieraudzīja, ka uz līdzenas vietas parādās vilnis — viens pats vilnis. Jau tas vien bija dīvaini, taču viss turpmākais bija vēl pārstei­dzošāks. Vilnis brāzās uz viņu pusi, pāršļācās pāri kanāla akmens malai un mainīja izskatu: ūdens pirksti sniecās pēc vīreļa kājām, likās, tie vēlas ieraut viņu kanālā. Sajutis slapjumu, tas izgrūda lāstu un palēca sānis, taču, pēc visa sprie­žot, neko neparastu nemanīja; arī dakteris par redzēto nebilda ne vārda.

Šai aukstajā, drēgnajā janvāra dienā mazā kafejnīciņa bija tīkams patvērums. Tā bija silta un piedūmota — varbūt maķenīt patumša, tomēr tas bija omulīgs pakrēslis. Brūnās sienas un griesti bija nokvēpuši no vecuma un tabakas dū­miem, taču uz tumšā fona jautri spulgoja vīna pudeles, blāzmoja alvas kausi, spoži gozējās glazētie māla trauki un spoguļu zeltītie ietvari. Uz akmens plāk­šņu grīdas pie plīts gulēja slapjš, apslincis spaniels. Kad dakteris ar spieķi netī­šām nobrauca tam gar ausi, tas pakratīja galvu un nošķaudījās.

Man jūs jābrīdina, — dakteris iesāka pēc tam, kad viesmīlis bija atnesis kafiju un brendiju, — ka Venēcijā par misteru Streindžu melš dažnedažādas blēņas. Ļaudis apgalvo, ka viņš saaicinājis pie sevis raganas un uztaisījis sev kalpu no uguns. Gan jau jūs sapratīsit, ka uz šīm aplamībām nav ko klausīties, bet labāk esiet gatavs. Jūs redzēsit, ka viņš diemžēl ir pārvērties uz slikto pusi. Būtu muļķīgi izlikties, ka tā nav, — tomēr sirdi viņš vēl arvien ir tāds pats. Visas viņa lieliskās īpašības, visi viņa tikumi nekur nav pazuduši. Man par to nav ne ma­zāko šaubu.

Ak tā? Bet sakiet, vai tiesa, ka viņš apēdis savas kurpes? 'Liesa, ka viņš vai­rākus cilvēkus pārvērtis stiklā un pēc tam apmētājis ar akmeņiem?

Viņš — apēdis savas kurpes? — dakteris izsaucās. — Kas jums to sastāstījis?

O, daudzi — misis Kendela-BIēra, lords Poups, sers Galahads Denehijs, Anderhilas jaunkundze… — vīrelis nosauca veselu rindu angļu, īru un skotu lēdiju un džentlmeņu, kuri patlaban uzturējās Venēcijā un tuvīnajās pilsētās.

Dakteris Greistils neko nesaprata. Kā Streindža draugiem bija ienācis prātā vispirms uzklausīt šos cilvēkus?

Bet vai tad jūs nedzirdējāt, ko es tikko sacīju? Tieši par tādām nejēdzī­gām blēņām es runāju!

Vīrelis laipni pasmējās:

Pacietību! Pacietību, mīļo dakteri! Mans prāts asuma ziņā atpaliek no jūsējā. Kamēr jūs savu vingrinājāt anatomijas un ķīmijas studijās, mans laisko- jās dīkdienībā. — Un viņš vēl itin ilgi tarkšķēja par to, ka nekad nav nodevies sistemātiskām mācībām un dzinis izmisumā savus skolotājus, viņam šai jomā nepavisam neesot dotību.

Tomēr dakteris Greistils vairs ij nepūlējās klausīties. Viņš domāja. Dakteris ieģidās, ka pirms brīža vīrelis bija lūdzis, lai viņam ļauj stādīties priekšā, taču kaut kā bija piemirsis to izdarīt. Dakteris jau grasījās apvaicāties pēc sarunu biedra vārda, taču piepeši vīrelis uzdeva jautājumu, kuru izdzirdot dakterim visas citas domas pagaisa no prāta:

Jums laikam ir meita, pareizi?

Lūdzu piedošanu?

Vīrelis, acīmredzot nospriedis, ka dakteris ir pakurls, to pašu atkārtoja skaļāk.

Jā, bet… — dakteris gribēja ko sacīt.

Un runā, ka jūs esot viņu aizsūtījis prom no Venēcijas?

Vai tu re? Runā? Kas runā? Kāds manai meitai ar to sakars?

Ā! Bet ziniet, runā, ka viņa aizbraukusi uzreiz pēc tam, kad burvis saju­cis prātā. Tas vedina domāt, ka jūs baidījāties, vai viņš tai nenodarīs pāri!

Jūs to, jādomā, esat uzzinājis no misis Kendelas-Blēras un tiem pārējiem? — noprasīja dakteris Greistils. — Muļķu bars, nekas vairāk!

O, droši vien! Bet jūs taču aizsūtījāt meitu prom?

Dakteris neatbildēja.

Vīrelis piešķieba galvu vispirms uz vienu, tad uz otru pusi. Viņš pasmaidīja, itin kā zinādams kādu noslēpumu un grasīdamies apžilbināt pasauli, to at­klājot. — Jūs jau laikam zināt, ka Streindžs ir nogalinājis savu sievu?

Ko? — Dakterim aptrūkās vārdu. Tad no viņa mutes izlauzās dīvains smiekliņš. — Neticu!

O, bet jums jātic gan, — vīrelis pieliecās dakterim tuvāk. Aiz uzbudinājuma viņa acis spīdēja kā pogas. — Tas ir visiem zināms! Kundzes īstais brālis — ļoti cienījams cilvēks — baznīckungs — kāds misters Vudhops — kundzes nāves brīdī bija klāt un visu redzēja pats savām acīm!

Ko redzēja?

Dažnedažādus aizdomīgus apstākļus. Kundze bija nožāvētā. Viņa bija caurcaurēm noburta un nezināja ne rīta, ne vakara. Un neviens neko nesaprata. Tas viss bija viņas vīra roku darbs. Viņš, bez šaubām, mēģinās ar maģiskiem paņēmieniem izsprukt no soda, bet to nepieļaus misters Norels, kuru nabaga kundzes bēdīgais liktenis dzen izmisumā, pilnīgā izmisumā! Misters Norels ir cieši apņēmies saukt Streindžu pie tiesas par visiem viņa noziegumiem.

Dakteris papurināja galvu.

Sakiet, ko sacīdams, es vienalga šiem apmelojumiem neticēšu. Streindžs ir godīgs cilvēks!

O, kā tad! Taču nodarbošanās ar maģiju ir bijusi par postu arī stiprā­kiem prātiem. Ja maģija nonāk nepareizās rokās, tā var iznīcināt visas labās īpa­šības un kāpināt visas ļaunās. Viņš pretojās savam skolotājam — tik pacietīgam, gudram, cildenam, krietnam…

Citu pēc cita virknēdams apzīmētājus, vīrelis, liekas, bija pilnīgi aizmirsis, ko grasījās sacīt: daktera Greistila caururbjošais skatiens bija viņu izsitis no sliedēm.

Dakteris nošņācās.

Nudien dīvaini, — viņš lēni bilda. — Jūs apgalvojat, ka jūs atsūtījuši mistera Streindža draugi, taču piemirsāt man pateikt, kas ir šie draugi. Nu gan interesanti draugi, kas visās malās klāsta, ka cilvēks ir slepkava.

Vīrelis cieta klusu.

Varbūt jūs atsūtīja sers Volters Pouls?

Nē, — vīrelis svārstīgi atbildēja, — tas nebija sers Volters.

Tad varbūt mistera Streindža mācekļi? Neatceros, kā viņus sauca.

Neviens neatceras. Viņi ir tik neievērojami, ka viņus nav iespējams pa­turēt prātā.

Vai tie bija viņi?

Nē.

Misters Norels?

Svešinieks neatbildēja.

Kā jūs sauc? — noprasīja dakteris Greistils.

Vīrelis pagrozīja galvu, taču, nopratis, ka no tik tieši uzdota jautājuma ne­izdosies izvairīties, atbildēja:

Drolaits.

Ho, ho! Tad nu gan atradies soģis! O, jūsu vārdam nudien būs liels svars iepretim godīga cilvēka vārdam, iepretim tam, ko sacīs paša hercoga Velingtona burvis! Kristofers Drolaits! Visā Anglijā izdaudzinās melis, zaglis un krāpnieks!

Drolaits piesarka un apvainojies blisināja acis.

Un kur jūsu paša gods? — viņš šņāca. — Streindžs ir bagātnieks, un jūs esat sataisījies viņam izprecināt savu meitu! Lai nu kas būtu runājis, mīļo dakteri!

Uff! — dakteris dusmīgi nopukstējās un piecēlās kājās. — Es personiski ieradīšos pie katras Veneto angļu ģimenes. Es piekodināšu, lai neviens ar jums nerunā! Tagad es eju prom, bet es nenovēlēšu jums laburītu! Es no jums neat­vadīšos! — Un, to paziņojis, viņš nosvieda uz galda dažas monētas un aizsoļoja.

Šis sarunas beidzamā daļa bija izskanējusi skaļi un aizkaitināti. Viesmīļi un kafijas dzērēji ziņkārīgi noskatījās uz Drolaitu, kurš palika sēžam vienatnē. Viņš nogaidīja tik ilgi, līdz bija izredzes nesaskrietics ar dakteri uz ielas, un arī izgāja no kafejnīciņas. Viņam ejot garām, kanāla ūdens uzvedās bezgala ērmoti. Viļņu vāli uzblīda un dzinās viņam pakaļ, lāgu lāgiem tie šāvās uz priekšu un, šļācolies pāri kanāla malai, uzbruka viņa kājām. Tomēr Drolaits neko nepa­manīja.

Dakteris Greistils savu vārdu turēja. Viņš apstaigāja visus britu namus Venēcijā un piekodināja ar Drolaitu nerunāt. Drolaitu tas neuztrauca. Viņš pievērsās kalpiem, viesmīļiem un gondoljeriem. No pieredzes viņš zināja, ka šī cilvēces daļa bieži zina daudz vairāk nekā to saimnieki, un, ja izrādījās, ka viņi nezina vis, nebija liela bēda — Drolaits spēja to vērst par labu, pats kaut ko pastāstī­dams. Itin drīz pulka ļaužu nešaubījās, ka Streindžs nogalinājis savu sievu, Svētā Marka katedrālē mēģinājis ar varu apprecēt Greistilas jaunkundzi un tas viņam nav izdevies vienīgi tādēļ, ka ieradušies austriešu kareivji; un vēl viņi ar lordu Baironu norunājuši, ka turpmāk abi turēs kopīgas sievas un mīļākās.

Drolaits par Streindžu melsa visu, kas vien viņam ienāca prātā, taču izgudro­tājs viņš bija vājš, tādēļ ar prieku pieķērās katrai baumu kripatai, katram do­mas galiņam viņa ziņu avotu prātos.

Kāds gondoljers iepazīstināja viņu ar koloniālpreču tirgotāja Segati sievu Mariannu — Bairona mīļāko. Drolaits ar tulka starpniecību apbēra viņu ar kom­plimentiem un atklāja skandalozus noslēpumus par Londonas smalkajām dā­mām, kuras, kā viņš apgalvoja, neesot ne pustik daiļas kā Marianna Segati. Viņa savuties pastāstīja, ka, ja varot ticēt lordam Baironam, Streindžs neizejot no istabas, dzerot vīnu un brendiju un skaitot buramvārdus. Tas nebija necik inte­resanti, taču Marianna piemetināja to mazumu, ko viņa zināja par burvi no Bairona poēmas: kā tas brāļojas ar ļauniem gariem un stājas pretī ir dieviem, ir cilvēcei. Drolaits neminstinādamies pievienoja šīs izdomas savam melu klāstam.

Tomēr Venēcijā bija viens cilvēks, pēc kura vaļsirdības Drolaits jo īpaši tī­koja, — šis cilvēks bija Frenks. Daktera Greistila sirdīgos vārdus viņš bija ņēmis ļaunā un drīz vien izlēmis, ka labākā atriebe būtu pamudināt kādu no viņa saimes ļaudīm uz nodevību. Tā nu Drolaits aizrakstīja Frenkam, uzaicinādams viņu uz vīna pagrabiņu San Polo apkaimē, — un pats mazliet izbrīnījās, kad Frenks piekrita.

Norunātajā stundā Frenks bija klāt. Drolaits pasūtināja krūku skāņa sarkan­vīna un pielēja abu glāzes pilnas.

Frenk? — viņš liegā, iejūtīgā balsī uzņēma valodas. — Es pirms dažām dienām runāju ar tavu saimnieku — tu jau droši vien zini. Liekas, viņš ir visai nešpetns večuks. Cerams, tu, pie viņa dzīvodams, nejūties slikti? Es par to iemi­nējos tikai tāpēc, ka labs mans draugs — viņu sauc Laselzs — pavisam nesen sūdzējās, cik Londonā esot grūti atrast krietnus kalpus un, ja kāds palīdzēšot viņam uziet labu sulaini, viņš būšot gatavs samaksāt gandrīz jebkādu summu.

Ak tā! — atsaucās Frenks.

Kā tu domā, Frenk, vai tev patiktu dzīvot Londonā?

Frenks domīgi zīmēja uz galda riņķus ar izlijušu vīnu. — Varbūt, — viņš atbildēja.

Redzi, — Drolaits dedzīgi turpināja, — ja tu man mazulietiņ izlīdzētu, tad es varētu pastāstīt savam draugam, cik tu esi pakalpīgs, un viņš uzreiz sa­prastu, ka tu esi tieši tas cilvēks, kurš viņam vajadzīgs!

Kā jums vajag izlīdzēt? — Frenks jautāja.

Ā, tas viens darbiņš ir pavisam vienkāršs — nav nekā vienkāršāka! Tik­līdz es tev pastāstīšu, tu ar vislielāko prieku to izdarīsi — tu to izdarītu pat bez atlīdzības. Saproti, Frenk, man bail, ka ar tavu saimnieku un viņa meitu drīz var notikt kaut kas briesmīgs. Burvis tur uz viņiem briesmīgi ļaunu prātu. Es mē­ģināju tavu saimnieku brīdināt, bet viņš savā stūrgalvībā negribēja klausīties. Man naktīs nenāk miegs, par to domājot — nolāpīts, kāds es esmu nejēga, ka nepratu izteikties. Bet viņi tev uzticas, Frenk. Tu varētu pāris reižu ieminēties — ne saimniekam, labāk viņa māsai vai meitai — par to, kāds ļaundaris ir Streindžs, un tad viņi kļūtu modri. — Pēc tam Drolaits pastāstīja par Arabellas Strein- džas noslepkavošanu un Streindža—Bairona paktu par sievu kopību.

Frenks apdomīgi palocīja galvu.

Mums jābūt piesardzīgiem, šis burvis var pastrādāt jebko, — Drolaits klāstīja. — Visus pārējos viņš uzpircis ar saviem meliem un viltu — jo sevišķi tavu saimnieku. Tāpēc mums ar tevi par katru cenu jāievāc ziņas, lai mēs varētu atklāt pasaulei viņa nekrietnos nodomus. Frenk, saki, vai tev prātā nav palicis kāds zīmīgs vārds, kas burvim neviļus pasprucis, vai kaut kas nav modinājis tavas aizdomas?

Hm, tagad, kad jūs tā sakāt… — Frenks pakasīja pakausi. — Ir viena lieta…

Tiešām?

Es nevienam par to neesmu teicis. Pat saimniekam nestāstīju.

Teicami! — Drolaits smaidīja.

Tikai es lāgā nepratīšu izstāstīt. Būs labāk, ja es jums parādīšu.

O, protams, protams! Kurp jādodas?

Tikai jāiziet ārā. No šejienes varēs redzēt.

Frenks un Drolaits izgāja no tavernas, un Drolaits sāka lūkoties apkārt. Viņš redzēja pavisam parastu Venēcijas skatu. Tieši priekšā bija kanāls, otrā krastā — rūsgana baznīca. Pie kādām vaļējām durvīm kalpone plūca baložus, zemē pelē­cīgi bālganā lokā krita netīras spalvas. Visur juku jukumis jaucās ēkas, skulp­tūras, veļas auklas un puķu podi, bet tālumā augstu gaisos slējās Tumsības gludais vaigs.

Hm, laikam no šejienes tomēr nevar saskatīt, — atzinās Frenks. — Mājas ir priekšā. Paejiet pāris soļus uz priekšu, tad ļoti labi būs redzams.

Drolaits paspēra dažus soļus.

Te? — viņš jautāja, joprojām skatīdamies apkārt.

— Jā, tieši tur, — Frenks atsaucās — un iegrūda viņu kanālā.

Atskanēja pamatīgs plunkšķis.

Frenks vēl mazliet pakavējās turpat, lai izkliegtu dažas vērtējošas piezīmes par Drolaita raksturu un paradumiem, nosaukdams viņu par melīgu, zaglīgu blēdi, par zemisku suni, par riebīgu, gļēvulīgu nelieti, par čūsku un par cūku. Frenks visnotaļ atviegloja sirdi, taču Drolaitam šie novērojumi laikam gan aiz­gāja gar ausīm — viņš atradās zem ūdens un tos nedzirdēja.

Ūdens uzbruka viņam ar lielu niknumu, sadzeldams malu maliņas un pavisam aizsizdams elpu. Viņš krita duļķainās dzīlēs. Drolaits neprata peldēt un bija pār­liecināts, ka noslīks, taču jau pēc dažām sekundēm stipra straume sagrāba viņu un lielā ātrumā aizrāva prom. Kā nu gadījās, kā ne, bet ūdens strāvas laiku pa laikam iznesa viņu virspusē, un Drolaitam izdevās iekampt pa malkam gaisa. Mirklis pēc mirkļa aizritēja galējās šausmās, viņš pilnīgi neko nespēja darīt, lai izglābtos. Reiz brāzma pameta viņu augšup, un Drolaits paspēja ieraudzīt sau­lainu kanālmalu (vieta viņam nebija pazīstama); viņš pamanīja, kā pret akme­ņiem triecas balts, putās sakults ūdens, kā tas gāžas virsū namiem un cilvēkiem; pamanīja izbīli cilvēku sejās. Drolaits noģida, ka nav iznests jūrā, kā bija baidījies, tomēr pat tagad viņam nekļuva skaidrs, ka šī straume nekādā ziņā nav dabiska. Brīžam tā viņu sparīgi rāva kaut kur prom; brīžam viss sajuka, un Drolaits ne­šaubījās, ka gals klāt. Tad uzreiz šķita, ka viņš ūdenim apnicis: strāva vienā mir­klī apstājās un izmeta viņu uz kaut kādām akmens kāpnēm: viņš nomanīja vienīgi kaut kādas ēkas un aukstumu.

Drebēdams pie visām miesām un rīstīdamies, Drolaits kampa gaisu, un, tik­līdz kaut cik atguva elpu, tā uzreiz pārlaida pār lūpu lielu daudzumu auksta sālsūdens. Fēc tam viņš ilgu laiku gluži vienkārši gulēja, acis aizvēris: tā cilvēks varētu dusēt pie sirdsmīļotās krūts. Prātā nebija itin nevienas domas, ļa viņš vispār kaut ko vēl gribēja, tad varbūt vienīgi palikt guļus un nekad necelties. Daudz, daudz vēlāk viņš atģida, pirmkārt, ka šie akmeņi droši vien ir ļoti ne­tīri, un otrkārt, ka viņš ir briesmīgi nosalis. Viņš sāka prātot, kāpēc ir tik kluss un neviens nenāk viņu glābt.

Tad pieslējās sēdus un atvēra acis.

Visapkārt bija tumsa. Varbūt viņš bija izmests kādā tunelī? Pagrabā? Var­būt pazemē? Lai kā arī būtu, vienalga viss bija ļoti briesmīgi, jo viņam nebija ne mazākā priekšstata, kā viņš te nokļuvis un kā tiks laukā. Pēc mirkļa vaigu skāra dzestra vēja dvesma, viņš pacēla galvu un ieraudzīja baltas, ziemīgas zvaig­znes. Nakts!

— Nē, nē, nē! — viņš ievaimanājās, tad šņukstēdams atkal noslīga uz ka­nālmalas akmeņiem.

Apkārtējie nami bija tumši un pilnīgi mēmi. Vienīgās dzīvās, spožās būtnes bija zvaigznes debesīs. Zvaigznāji Drolaitam atgādināja milzīgus, mirdzīgus burtus — nepazīstama alfabēta rakstu zīmes. Kas zina, varbūt burvis pārvērtis zvaigznes par burtiem un ar tiem uzrakstījis viņam zavestu. Lai kurp viņš pa­lūkojās, bija tikai melnā Nakts, zvaigznes un klusums. Nekur logos nebija gais­mas, un, ja tas, ko Drolaits bija dzirdējis, tiešām bija patiesība, nevienā no šiem namiem nebija iedzīvotāju — ja nu vienīgi kaut kur glūnēja burvis.

Viņš milzīgi negribīgi piecēlās kājās un pārlaida skatienu apkaimei. Lidzās bija neliels tiltiņš. Aiz tā starp augstiem, tumšiem namu mūriem tumsā nozuda ieliņa. Vai nu jādodas turp, vai jāiet pa ietvi gar kanālu. Ūdeņus klāja zvaigžņu apkala, tas izskatījās ārkārtīgi spokains un draudīgs. Drolaits izšķīrās par mazo ieliņu un tumsu.

Viņš šķērsoja tiltiņu un iegāja starp namiem. Ieliņa gandrīz tūlīt pat izveda laukumā. No tā uz visām pusēm veda vairākas citas ieliņas. Kurp lai dodas? Iztēle uzzīmēja visas melnās ēnas, kurām vajadzēs iet garām, visas mēmās durvjailas. Un ja nu viņš nekad no šejienes neizkļūs? No bailēm kļuva nelabi ap dūšu.

Laukuma malā slējās baznīca. Pat zvaigžņu blāvajā gaismā tās fasāde likās gigantiska, uzblīdusi no kolonnām un spuraina no statujām. Eņģeļi, izpletuši spārnus, turēja pie lūpām bazūnes; zem akmens baldahīna rokas pretī stiepa kāda krēslaina figūra; no tumšām arkām uz Drolaitu raudzījās aklas acis.

"Kā es varu būt drošs, ka tur neslēpjas burvis?" viņš domāja, tad ņēmās pēc kārtas apskatīt visus melnos tēlus, lai pārliecinātos, ka neviens no tiem nav Džo­natans Streindžs. Reiz sācis, viņš vairs nespēja mest mieru: likās, tiklīdz viņš uz brīdi novērsīs acis, tēli mainīsies. Kad viņam jau gandrīz bija izdevies sev iegal­vot, ka var droši pagriezt baznīcai muguru un iet prom, skatiens aiz kaut kā aizķērās — aiz tikko jaušami citādas tumsas kādā durvjailā. Viņš ieskatījās uz­manīgāk. Uz pakāpieniem kāds gulēja. Cilvēks. Izstiepies kņūpus uz akme­ņiem itin kā paģībis, rokas sakrustojis uz pakauša.

Drolaits brīdi — ak, bet likās, paiet vesela mūžība! — gaidīja, kas notiks tālāk.

Nekas nenotika.

Tad zibens ātrumā nāca atskārta: burvis ir miris! Laikam trakuma lēkmē padarījis sev galu! Drolaitu pārņēma milzīgs prieks un atvieglojums, un viņš savā jūsmībā skaļi iesmējās. Mēmajā klusumā šie smiekli izklausījās savādi. Durvjailā gulošais pat nepakustējās. Drolaits lēnām gāja tuvāk, līdz jau bija noliecies pār saļimušo. Elpas vilcieni nebija dzirdami. Ak, kāpēc viņam nebija spieķa, varētu šo pabakstīt.

Piepeši un bez brīdinājuma cilvēks pagriezās uz muguras.

Drolaits pārbīlī ievēkšķējās.

Klusums. Tad Streindžs nočukstēja:

Es tevi pazīstu!

Drolaits lūkoja iesmieties. Viņš allaž smējās, lai apremdinātu savus upurus. Smiekli taču iedarbojas nomierinoši, vai tad ne? Būsim draugi, un tā tālāk. Tomēr viņam no mutes izlaudzās vienīgi kluss kvieciens.

Streindžs piecēlās un piegāja Drolaitam klāt. Tas kāpās atmuguriski. Zvaig­žņu gaismā burvja seja bija labāk saskatāma. Drolaits sāka sazīmēt pazīstamus vaibstus. Streindža kājas bija basas. Svārki un krekls bija vaļā, bija redzams, ka burvis vairākas dienas nav skuvies.

Es tevi pazīstu, — Streindžs vēlreiz čukstēja. — Tu esi… Tu esi… — Viņš ar pirkstu galiem zīmēja gaisā kaut kādas maģiskas zīmes. — Tu esi I.eikrota!

Kas? Leikro… — Drolaits atkārtoja.

Tu esi Vakara Vilks! Tu medī cilvēkus! Tavs tēvs bija hiēna un māte — lauvene! Tev ir lauvas rumpis un šķelti nagi! Tu nespēj atskatīties pār plecu. Tev ir tikai viens garš zobs un nav aukslēju, bet tu spēj pieņemt cilvēka izskatu un ar cilvēka balsi aizvilināt |audis sev līdzi!

Nē, nē! — Drolaits kunkstēja. Viņš gribēja turpināt, gribēja apgalvot, ka nepavisam nav tāds, Streindžs ārkārtīgi alojas, taču mute bija pārāk izkaltusi un šļaugana, viņš vairs nespēja izrunāt vārdus.

Bet tagad, — Streindžs vienā mierā paziņoja, — es tev atdošu tavu īsto izskatu. — Viņš pacēla rokas: — Abrakadabra!

Drolaits nogāzās gar zemi, nelabā balsī kliegdams, toties Streindžam uznāca tik lieli smiekli — drausmīgi, ārprātīgi smiekli —, ka viņš nespēja noturēties kājās un salīcis ģeņģerēja pa laukumu.

Pēdīgi viena pārbīlis un otra jautrība atlaidās; Drolaits atģida, ka tomēr nav pārs'ērsts par šaušalīgu, murgainu radību, un Streindžs nomierinājās, pat kļuva itin bargs.

l.eikrota, — viņš čukstēja. — Piecelies!

Drolaits, vēl arvien kunkstēdams, uzslējās kājās.

Leikrota, kāpēc tu še ieradies? Nē, pagaidi! Es pats zinu, — Streindžs uz­sita knipi. — Es tevi šurp atvedu. Leikrota, atbildi man: kāpēc tu mani izspiego? Vai es jelkad esmu darījis ko slepenu? Kāpēc tu neatnāci pie manis un nepa­jautāji, ko gribēji zināt? Es būtu tev visu pastāstījis.

Viņi lika man tā darīt. Laseizs un Norels. Laseizs samaksāja manus parā­dus, un es tiku ārā no Karaļa sola cietuma.1 Es vienmēr esmu bijis jūsu draugs, — Drolaits sadurstījās; maz ticams, ka pat trakais spētu noticēt tādiem meliem.

Streindžs pacēla galvu, it kā spivi noskatīdamies uz Drolaitu, taču viņa vaib­sti Tumsībā nebija saskatāmi.

Leikrota, es biju traks! — viņš sēca. — Vai viņi tev pateica? Jā, tā tiešām bija. Es biju traks un atkal tāds kļūšu. Bet, kopš tu ieradies šajā pilsētā, es vairs neesmu… es neesmu izmantojis dažas burvestības, lai, tevi sastopot, būtu pie pilna prāta. Kā agrāk. Lai es tevi pazītu un zinātu, kas man tev jāpasaka. Es Tum­sībā esmu daudz uzzinājis, Leikrota, un klausies, kas man zināms: viens pats es to nespēšu. Es atgādāju tevi šurp, lai tu man palīdzētu.

Vai tiešām! Cik jauki! Es darīšu visu! Paldies! Paldies! — Taču, jau šos vārdus sacīdams, Drolaits prātoja par to, cik ilgi Streindžs grasās viņu še turēt; tā viņa domas pievērsās ūdenim.

Kā… Kā tur bija… — Likās, Streindžs īsti nespēj sakopot domas. Viņš vē- zēja rokas pa gaisu. — Kā sauc Poula sievu?

Lēdija Poula?

Jā, bet… kāds bija viņas meitas uzvārds?

Emma Vintertone?

Jā, pareizi. Emma Vintertone. Kur viņa ir?

Viņu nosūtīja uz Jorkšīru un ielika trakonamā. Tas ir liels noslēpums, bet man izdevās izdibināt. Karaļa sola cietumā es iepazinos ar vienu vīru, kura dēla sirdspuķīte šuj mantijas, un viņa visu zināja, tāpēc ka šuj lēdijai Poulai drēbes, — Jorkšīrā ir ļoti auksti. Tas nosaukums sākas ar Stār… — es gribēju

' Cietums, kurā Drolaitu par parādiem ieslodzīja 1814. gada novembrī.

teikt, trakomājas nosaukums, nevis Jorkšīras. Pagaidiet! Es jums pateikšu! Zvēru, es zinu! Stārkros-hola!

Stārkrosa? Esmu šo nosaukumu dzirdējis.

Jā, jā, zināms! Tās saimnieks ir jūsu draugs. Viņš agrāk bija burvis Ņū- kāslā vai Jorkā, kādā no tām ziemeļu pilsētām, — es tikai neatceros, kā viņu sauca. Liekas, misters Norels viņam kaut kā sagandēja dzīvi — varbūt ari ne reizi vien. Tāpēc, kad lēdija Poula zaudēja prātu, Čaildermass nolēma kaut cik izlīdzināt pāridarījumu un iegalvoja seram Volteram, ka viņš ir uzticams tra­konama uzraugs.

Iestājās klusums. "Vai Streindžs kaut ko no tā saprata?" prātoja Drolaits. Tad burvis ierunājās:

Emma Vintertone nav jukusi, lai gan tā izskatās. Pie visa vainīgs Norels. Viņš pats nespēja uzmodināt lēdiju no miroņiem un izsauca elfu, bet par atlī­dzību atdeva elfam visas tiesības uz lēdiju Poulu. Tas pats elfs mēģināja aizvilt Anglijas karali un ir apbūris vēl vismaz divus viņa majestātes pavalstniekus; viena no viņiem ir mana sieva! — Brīdi klusējis, viņš runāja tālāk. — Tavs pir­mais uzdevums, Leikrota, ir pastāstīt to, ko es tev tikko teicu, Džonam Čail­dermasam un nodot viņam šo!

Streindžs kaut ko izņēma no svārku kabatas un iedeva Drolaitam. Tā bija maza lādīte, līdzīga tabakdozei, vienīgi mazliet garenāka un šaurāka nekā lielais vairums tabakdožu. Drolaits iebāza to kabatā.

Streindžs smagi nopūtās. Likās, pienākums runāt sakarīgi viņam prasa pār­lieku daudz spēka.

Otrs uzdevums… Tavs otrais uzdevums ir nodot ziņu visiem Anglijas burvjiem. Vai tu saproti, ko es saku?

O, jā! Bet…

Ko — bet?

Bet viens vien ir.

Kas ir viens?

Ir tikai viens burvis, ser. Jūs esat šeit, tātad iznāk, ka Anglijā ir palicis tikai viens burvis.

Streindžs, liekas, pārdomāja šo izteikumu.

Mani mācekļi, — viņš atbildēja. — Mani mācekli ir burvji. Visi, kas jeb­kad ir vēlējušies kļūt par Norela mācekļiem, ir burvji. Čaildermass. Segunds.

Hanifūts. Tie, kas pasūtina maģijas žurnālus. Agrāko burvju biedrību locekļi. Simtiem! Varbūt pat tūkstošiem! Norels viņus noliedza, Norels viņus apklusi­nāja, bet viņi vienalga ir burvji. Pasaki viņiem… — Streindžs pārlaida plaukstu pār pieri un vairākas reizes dziļi ievillka elpu. — Koki runā ar akmeņiem; ak­meņi runā ar ūdeņiem. Tas nav tik grūti, kā mēs domājām. Pasaki viņiem, kas rakstīts debesīs. Saki, lai viņi uzrunā lietu! Visi senie Džona Askglāsa sabied­rotie nekur nav pazuduši. Es sūtīšu vēstnešus, lai tie akmeņiem, debesīm un lietum atgādinātu senos solījumus. Pasaki… — Taču Streindžs atkal nespēja atrast īstos vārdus. Viņš vilka gaisā kaut kādas zīmes. — Es nespēju to izteikt, — viņš sacīja. — Leikrota, vai tu saproti?

Jā. O, jā! — atsaucās Drolaits, kaut arī ne mazākajā mērā neapjēdza, par ko Streindžs runā.

Labi. Tad atkārto, ko es tev liku viņiem pateikt. Atkārto manu vēsti!

Drolaits paklausīja. Gadu gadiem vācis un atstāstījis neģēlīgas baumas par

saviem paziņām, viņš bija labi iepraties paturēt prātā vārdus un faktus. Pirmo vēsti viņš atkārtoja pilnīgi precīzi, taču no otrās pāri bija palikuši tikai pāris kropli teikumi par burvjiem, kas stāv lietū un skatās uz akmeņiem.

Es tev parādīšu, — noteica Streindžs, — un tad tu sapratīsi. Leikrota, ja tu izpildīsi šos trīs uzdevumus, es ļaušu tev aiziet sveikā un neatriebšos. Es tev neko nedarīšu. Nodod šīs trīs vēstis, un vari atsākt savas naksnīgās medības, vari atkal ķest rīklē cilvēkus.

Pateicos! Pateicos! — Drolaits aizgūtnēm tencināja, taču drīz viņu pār­ņēma baiga atskārta. — Trīs! Bet, ser, jūs man pateicāt tikai divas vēstis!

Trīs vēstis, Leikrota, — Streindžs gurdi atkārtoja. — Tev jānodod trīs vēstis.

Jā, bet trešo jūs man nepateicāt!

Streindžs neko neatbildēja. Kaut ko sev zem deguna murminādams, viņš aizgriezās.

Par spīti tam, cik Drolaits bija pārbijies, viņam ārkārtīgi gribējās sagrābt burvi aiz čupra un krietni sapurināt. Viņš būtu tā darījis, ja vien cerētu, ka no tā būs kāda jēga. Aiz žēluma pašam pret sevi viņam sāka birt asaras. Viņš neizpildīs trešo uzdevumu, un Streindžs viņu nogalinās, kaut arī tā nebūs viņa vaina!

Leikrota! — Streindžs pēkšņi pagriezās atpakaļ. — Es gribu dzert! Atnes man ūdeni!

Drolaits paskatījās apkārt. Laukuma vidū bija aka. Viņš steidzās pie tās un uzgāja vecu, briesmīgu dzelzs kausu, kas sarūsējušā ķēdē bija pieķēdēts pie akmeņiem. Pastūmis malā akas vāku, viņš izvilka ūdens spaini un iemērca tajā kausu. Viņam derdzās tam pieskarties. Dīvainā kārtā pēc visa, kas šodien ar viņu bija noticis, visvairāk viņam riebās šis dzelzs kauss. Viņš visu mūžu bija mīlējis skaistas lietas, bet tagad apkārt bija vienas vienīgas šausmas. Pie visa vainīgs burvis! Kā viņš to ienīda!

Ser? Burvja kungs? — viņš pasauca. — Ja gribat padzerties, jums būs jā­nāk šurp, — un paskaidrodams parādīja ķēdi.

Streindžs pienāca viņam klāt, taču sniegto kausu nepaņēma, toties izvilka no kabatas mazu pudelīti. To viņš iedeva Drolaitam.

Iepilini ūdenī sešus pilienus! — viņš pavēlēja.

Drolaits izvilka korķīti. Rokas tik briesmīgi trīcēja, ka viņš baidījās, vai viss neizlīs zemē. Streindžs nelikās manām; Drolaits iekratīja ūdenī vairākus pilienus.

Streindžs paņēma kausu un izdzēra ūdeni. Kauss izkrita viņam 110 rokām. Drolaits noskārta — kā, viņam pašam nebija skaidrs, — ka burvis ir kļuvis ci­tāds. Uz zvaigžņoto debesu fona bija redzams, kā viņa stāvs sagumst, galva no­karas. Varbūt viņš ir piedzēries, Drolaitam ienāca prātā. Bet vai tad cilvēks var apreibt no pāris pilieniem? Turklāt viņš neoda pēc stipriem dzērieniem; viņš oda kā cilvēks, kas vairākas nedēļas nav mazgājies un mainījis veļu; vēl bija arī kāda cita smaka — tā bija uzradusies pirms mirkļa — vecuma un pussimt kaķu smaka.

Drolaitam ap dūšu kļuva savādi. Šāda sajūta viņam agrāk bija brīžos, kad teju, teju vajadzēja iedarboties burvestībai. Visapkārt it kā atvērās neredzamas dur­vis; no liela tāluma pūta vēji, kas sev līdzi nesa mežu, tīreļu 1111 purvu smaržas. Ne sauktas, ne aicinātas prātā uzpeldēja dažādas ainas. Nami viņam apkārt vairs nebija tukši. Likās, tiem vairs nav sienu, viņš redzēja, kas ir to iekšienē. Katrā tumšajā telpā bija — ne gluži cilvēks — kāda Būtne, kāds Sens Gars. Vienā istabā bija Uguns, citā — Akmens; vēl citās — I.ietusgāze, Putnu bars, Kalna Nogāze; kaut kur bija Mazs Radījums ar tumšām un dzalkstīgām acīm; un vēl, un vēl…

Kas viņi ir? — Drolaits apstulbis čukstēja. Viņš pamanīja, ka mati uz galvas saslējušies stāvus kā elektrizēti. Pēc tam viņu pārņēma jauna, tikpat dī­vaina sajūta: itin kā viņš kristu, taču reizē stāvētu kājās. Laikam krišus krita viņa prāts.

Viņam šķita, ka viņš stāv kāda Anglijas kalna nogāzē. Lija lietus; ūdens strā­vas gaisā locījās kā baigi rēgi. Viņš salija un sadila, izstīdzēja kā lietus šalts. Lietus aizskaloja visas domas, aizskaloja atmiņas, visu, kas labs un kas ļauns. Viņš aiz­mirsa, kā viņu sauc. Viss aizplūda prom kā dubļi no akmens vaiga. Lietus atdeva viņam savas domas un atmiņas. Sudrabotas ūdens svēdras audās nokalnē kā smalkas mežģīnes, kā rokā asinsvadi. Aizmirsis, kas viņš ir, kas reiz bijis, viņš pār­tapa lietus svēdrās, līdz ar lietu krita zemē.

Viņš atģidās guļam zem zemes, zem Anglijas. Bija aizritējuši laiku laiki; viņā sūcās aukstums un lietus; viņā kustējās akmeņi. Klusumā un Tumsā viņš milža. Viņš kļuva zeme; kļuva Anglija. Lejup palūkojās zvaigzne, tā viņu uzrunāja. Ak­mens iztaujāja viņu, un viņš tam atbildēja akmens valodā. Viņam pie sāniem līču ločus meta upe; starp pirkstiem riesās kalni. Viņš atvēra muti un izelpoja pavasari…

Viņš atģidās ziemā, iespriests tumša meža biezoknī. Mūžīgi koki, tumši pīlāri, starp kuriem sniecas baltas, ziemīgas gaismas strēles. Viņš palūkojās lejup. Viņam cauri auga dzieti; tie stiepās augšup cauri viņa augumam, viņa rokām un kājām. Plaksti vairs nevērās ciet, tiem cauri zarojās zari. Ausīs šaudījās kukaiņi; mutē tīklus auda zirnekļi. Viņš apjauta, ka gadu gaitā saaudzis ar mežu. Viņš mežu pazina, un mežs pazina viņu. Vairs nebija izšķirams, kas bija mežs un kas cilvēks.

Viss bija kluss. Sniga. Viņš iekliedzās…

Melna tumsa.

Drolaits nāca pie atmaņas, itin kā iznirdams no tumšu ūdeņu dzelmes. Kas viņu atsvabinājis — Streindžs, mežs, vai varbūt pati Anglija —, to viņš nezināja, taču, juzdams tā otrā nicību, vienā rāvienā atguva pats savu prātu. Senie Gari atkāpās. Viņa domas un jūtas saruka un atkal bija cilvēciskas. Atminoties pie­dzīvoto, uzmācās reiboņi un nelabums. Viņš skatījās uz savām rokām un berzēja tās vietas, kur cauri bija dzinušies koki. Likās, viņš atkal ir vesels, bet au! sāpēja visas maliņas. Viņš iekunkstējās un paskatījās apkārt, meklēdams Streindžu.

Burvis tupēja mazliet tālāk; sakņupis pie mūra, viņš bubināja burvestības. Piesita pie sienas: akmens uzburba, mainīja apveidu, pārtapa krauklī; krauklis ieplēta spārnus un, skaļi nokārcies, aizlaidās pretim naksnīgajām debesīm. Burvis vēlreiz piesita pie mūra: vēl viens krauklis izlauzās no akmeņiem un aiz­lidoja gaisos. Tad vēl viens, un vēl, un vēl; cits pēc cita putni šķīlās un aiztrau- cās, līdz zvaigznes aizsedza melni spārni.

Streindžs pacēla roku, lai piesistu vēlreiz…

Burvja kungs, — Drolaits izdvesa, — jūs man nepateicāt, kāda ir trešā vēsts.

Streindžs atskatījās. Negaidot viņš sagrāba Drolaitu aiz svārkiem un pie­vilka klāt. Drolaitam sejā sitās Streindža nelabi smirdošā elpa, un viņš pirmo reizi saskatīja tā seju. Zvaigznes apmirdzēja spīvas, mežonīgas acis, kurās vairs nebija ne miņas no cilvēka saprāta.

Pasaki Norelam, ka es nāku! — Streindžs sēca. — Un tagad ej prom!

Tas nebija jāatkārto divreiz. Drolaits aizmetās tumsā. Liekas, kraukļi dzinās viņam pakaļ. Viņš neko neredzēja, bet juta to spārnu švīkstoņu un pušu šķeltā gaisa brāzmas. Tiltiņa vidū viņš piepeši ievēlās žilbinošā gaismā. Mirklī apkārt sāka dziedāt putni, skanēja ļaužu čalas. Cilvēki nāca un gāja savās dienišķajās gaitās. Nekādas baigas maģijas — šī bija brīnišķīgā, skaistā ikdienas pasaule.

Drolaita drānas vēl aizvien bija caurcaurēm slapjas no jūras ūdens, un ārā valdīja spīvs aukstums. Šo pilsētas daļu viņš nepazina. Neviens nepiedāvāja pa­līdzību, un viņš ilgi klīda apkārt, apmaldījies un pārguris. Vispēdīgi viņš izgāja pazīstamā laukumā un spēja atrast ceļu uz pieticīgo tavernu, kurā bija noīrējis istabu. Tur nonācis, Drolaits no spēku zuduma trīcēja pie visām miesām. Viņš nometa drānas un, cik nu iespēdams, noskaloja sāli. Tad iekrita šaurajā gultelē.

Divas dienas viņš nogulēja, kaisdams drudzī. Viņa sapņos bija pārpārēm vār­diem neaprakstāmu lietu, Tumsība, Maģija un Ilgi, Salti Zemes Laikmeti, un viņš visu laiku baidījās, ka pamodies atkal būs zem zemes virsus vai ziemišķa meža saknēs.

Trešās dienas vidū viņam pietika spēka piecelties un aiziet uz ostu. Tur viņš uzmeklēja angļu kuģi, kas devās uz Portsmutu, un parādīja kapteinim Laselza iedotās vēstules, kurās divi slavenākie Eiropas baņķieri ar parakstu bija aplie­cinājuši solījumu samaksāt lielu naudu kuģim, kas aizvedīs viņu uz Angliju.

Piektajā dienā viņš jau bija uz klāja un kuģoja atpakaļ.

Pār Londonu slīga plāna, salta migla, kas — vismaz tā likās Stīvenam — izsmē­jīgi atgādināja lieso, salto dzīvi, ko viņš dzīvoja. Pēdējās dienās burvekļu slogs nospieda viņu vēl smagāk nekā agrāk. Prieks, simpātijas un miers vairs nemē­dza viņu apciemot. Līdz maģijas vālos tītajai sirdij spēja izlauzties vienīgi pašas spīvākās jūtas — dusmas, vilšanās un sarūgtinājums. Arvien dziļāka kļuva at­svešinātības plaisma, kas nošķīra viņu no viņa angļu draugiem. Kaut džentl­menis ar matiem kā dzelkšņa pūkas bija viņa ļaunais ģēnijs, kad tas runāja par angļu lepnību un dižību, Stīvenam vairs nebija, ko bilst pretī. Pat skumjā "Zu­dusī cerība" reizēm likās ilgots patvērums no angļu uzpūtības un nenovīdības; tur Stīvenam vismaz nevajadzēja atvainoties par to, kāds viņš ir; tā bija vienīgā vieta, kur pret viņu izturējās kā pret gaidītu viesi.

Šai ziemas dienā Stivens bija aizgājis uz sera Voltera Poula stalli turpat Hārlij- strītā. Sers Volters pavisam nesen bija nopircis divus ļoti smalkus dzinējsuņus — par lielu prieku saimes ļaudīm, kuri nu labu daļu dienas slaistījās pa stalli, apbrīnodami suņus un katrs pēc sava gudrības un saprašanas mēra tērgādami par to, cik spējīgi tie izrādīsies medībās. Stīvens zināja, ka šo nelāgo paražu vaja­dzētu izskaust, taču izrādījās, ka patiesībā viņam viena alga. Šodien, kad sulai­nis Roberts uzaicināja viņu aiziet un paskatīties uz suņiem, Stīvenam ne prātā nenāca viņu norāt; nē, viņš uzlika cepuri, apvilka svārkus un gāja līdzi. Tā nu viņš stāvēja, nolūkodamies, kā Roberts kopā ar zirgu puišiem ņemas ap suņiem, juzdamies tā, it kā atrastos aiz bieza un netīra stikla rūts.

Te pēkšņi visi atlieca muguras un barā izgāja no staļļa. Stīvens nodrebinā- jās. Pieredze bija viņu mācījusi, ka tik nedabiska uzvešanās allaž vēsta, ka tūdaļ parādīsies džentlmenis ar matiem kā dzelkšņa pūkas.

Un tad jau viņš bija klāt. Šaurajā, tumšajā stallī uzreiz kļuva gaišs no sudra­boto matu mirdzuma, no zilo acu mestajiem zibšņiem un zaļo svārku košuma; viņš jau visā galvā runāja un smējās, ne mirkli nešaubīdamies, ka Stīvens par šo tikšanos ir tikpat priecīgs. Par suņiem viņš bija tādā pašā stāvā sajūsmā kā pirmīt kalpi, un mudināja Stīvenu tos apbrīnot kopā. Viņš runāja ar tiem suņu valodā, un suņi, jautri riedami, slējās pakaļkājās; izskatījās, ka šis svešais cilvēks viņiem ir mīļāks nekā jebkurš no tiem, kurus viņi līdz šim bija sastapuši.

— Man prātā nāk kāds 1413. gada notikums, — džentlmenis runāja, — kad es ierados dienvidos, lai apciemotu jauno Dienvidanglijas karali. Šis karalis, laipns un drošsirdīgs cilvēks, stādīja mani priekšā savam galmam, stāstīdams visiem par maniem neskaitāmajiem brīnumdarbiem, plašajām valstīm, par manu bruņ­niecisko raksturu un tā joprojām. Tomēr viens no viņa augstmaņiem nevēlējās noklausīties pamācošo un pacilājošo runu — viņš stāvēja savu sekotāju pulciņā, tenkodams un smiedamies. Mani — kā jau tu vari iedomāties — tāda uzveša­nās ļoti aizvainoja, un es nolēmu pamācīt viņiem godīgas manieres. Nākamajā dienā šis nekrietnelis Hetfildas meža apkaimē medīja zaķus. Es nemanīts pie­lavījās viņiem klāt, un man prātā iešāvās veiksmīga doma pārvērst medniekus zaķos, bet zaķus — medniekos. Vispirms suņi saplosīja gabalos savus saimnie­kus, un pēc tam zaķi — cilvēku izskatā — saprata, ka viņiem ir teicama izde­vība briesmīgi atriebties suņiem, kas bija tos dzenājuši un vajājuši. — Džentl­menis pieklusa, lai uzklausītu Stīvena cildinājumus par tik attapīgu rīcību, taču, iekams Stīvens bija paspējis bilst kaut vārdiņu, džentlmenis pats iesaucās: — O! Tu manīji?

Ko, ser? — Stīvens vaicāja.

Visas durvis nodrebēja!

Stīvens paskatījās uz staļļa durvīm.

Ei, ne jau šīs durvis! — džentlmenis iebrēcās. — Tās durvis, kas atrodas starp Angliju un citurieni! Kāds mēģina tās atvērt! Kāds ir runājis ar Debesīm, un tas nebiju es! Kāds dod pavēles Akmeņiem un Upēm, un tas neesmu es! Kurš to dara? Kurš tas ir? Nāc!

Džentlmenis sagrāba Stīvenu aiz rokas, un viņi it kā cēlās augšup: likās, abi piepeši nokļuvuši kalna vai ļoti augsta torņa galā. Hārlij-strītas staļļi izgaisa, un Stīvens ieraudzīja pavisam citas ainas — pēc mirkļa to vietā uzradās vēl citas, un vēl, un vēl. Te bija osta ar mastu biežņu, tik blīvu kā meža dzīļoksnis — likās, tā viņiem zem kājām aizlido prom un vietā uzreiz parādījās pelēka, ziemīga jūra un kuģi, kas pilnās burās traucās ar vēju, — pēc tam uzradās kādas pilsē­tas torņu smailes un krāšņie tilti. Dīvainā kārtā Stīvens nemaz nejuta, ka viņi pārvietotos: drīzāk šķita, ka pasaule lido viņiem pretim, bet viņi paši nekustas ne no vielas. Parādījās sniegoti kalni, pa kuriem steberēja sīciņi cilvēciņi — pēc tam stiklains, tumšu virsotņu ieskauts ezers — tad līdzena zeme, pa kuru. kā bērnu rotaļlietas bija izkaisītas mazas pilsētiņas un upītes.

Priekšā kaut kas vīdēja. Sākumā izskatījās, ka debesis uz pusēm pāršķēlusi melna švīka, taču, viņiem tuvojoties, tā kļuva par Melnu Stabu, kura pamats bija uz zemes virsus, bet virsotnes nebija vispār.

Stīvens un džentlmenis apstājās atvilkt elpu augstu virs Venēcijas (par to, uz kā viņi apstājušies, Stīvens bija noņēmies nedomāt). Saule laidās uz rietiem, ielas un nami apakš viņiem bija tumši, turpretim jūra mirdzēja gaismā, kurā jaukā saskaņā kopā jaucās rožaini, pienaini zili, topāzdzelteni un pērļbalti toņi. I.ikās, pilsēta peld zaigojošā tukšumā.

Melnais Stabs lielumis bija gluds kā obsidiāns, taču uzreiz virs namu jum­tiem no tā verda melnas mēles un pītes, kas slīdēja projām pa gaisu. Kas tās varētu būt, to Stīvena iztēle nespēja aptvert.

Vai tie ir dūmi, ser? Vai tas ir uguns tornis? — viņš jautāja.

Džentlmenis neatbildēja, taču, pamazām tuvojoties, Stīvens redzēja, ka tā nav

vis uguns. No Torņa ārā laidās melni tūkstoši. Kraukļi. Pulku pulkiem kraukļu. Tie cēlās Venēcijas debesīs un lidoja uz to pusi, no kuras bija ieradušies Stīvens un džentlmenis.

Viens bars traucās tieši viņiem virsū. Piepeši viņiem visapkārt gaisu kūla tūk­stoš spārnu švīkstoņa, visas skaņas apslāpēja džinkstoņa un rīboņa. Stīvenam acīs, degunā un mutē triecās putekļu un smilšu mākoņi. Viņš salīka un aizspieda degunu, lai nejustu briesmīgo smirdoņu.

Kad bars bija prom, viņš apstulbis vaicāja:

Kas tie tādi, ser?

Burvja radības, — džentlmenis atbildēja. — Viņš sūta tos uz Angliju ar pavēlēm Debesīm un Zemei, Upēm un Kalniem. Viņš sauc kopā visus senos Ka­raļa sabiedrotos. Drīz tie klausīs nevis man, bet angļu burvim! — No viņa mutes izlauzās baigs niknuma un izmisuma rēciens. — Es sodīju viņu tik briesmīgi, kā vēl nebiju sodījis nevienu savu ienaidnieku! Bet viņš joprojām turas man pretī! Kāpēc viņš nepakļaujas liktenim? Kāpēc nepadodas?

Esmu dzirdējis, ka dūšas viņam ir pārpārēm, — Stīvens sacīja. — Visi vienā balsī stāstīja par to, cik braši viņš cīnījies Pirenejos.

Dūšas? Ko tu mels? Tā nav nekāda dūša! Tā ir negantība, tīra negantība! Stīven, mēs esam bijuši nolaidīgi! Esam pieļāvuši, ka angļu burvji kāpj mums uz galvas. Mums jāizdomā, kā viņus satriekt! Ar divkāršu sparu jāpūlas, lai tevi iesēdinātu karaļa tronī!