Džonatans Streindžs un misters Norels

48 Gravīras

1816. gada februāra beigas/marta sākums

Jūs lisat kļuvis citāds. Man trūkst vārdu.

Tiešām? Cik dīvaini, ka jūs tā sakāt. Varbūt esmu mazliet kalsnāks, taču nekādas citas pārmaiņas neesmu pamanījis.

Nē, jūsu vaibsti ir citādi, jūsu sejas izteiksme… vēl kaut kas.

Streindžs pasmaidīja. Pareizāk sakot, viņš kaut kā sašķobīja seju, un sers Volters nolēma, ka viņš smaida. Sers Volters nespēja atcerēties, kā Streindžs bija smaidījis agrāk.

Šajās melnajās drānās, — Streindžs sacīja, — es izskatos pēc noklīduša bērinieka, kas it kā nolādēts blandās pa Londonu un biedē ļaudis, liekot tiem atcerēties viņu mirstīgumu.

Abi džentlmeņi oija ieradušies Bedforda kafijas namā Kovent-gārdenā. Šo vietu sers Volters bija izraudzījies tāpēc, ka iepriekš viņi bieži bija te lieliski iz­klaidējušies, cerēdams, ka varbūt Streindža oma šajās sienās kurniet uzlabo­sies. Tomēr šādā vakarā pat Bedforda nebija necik jautri. Ārā auksts, melns vējš pēc sava prāta raustīja gājējus un trieca tiem acīs blīvu, melnu lietu. Kafijas iestādījums bija pilns ar slapjiem, nelaimīgiem džentlmeņiem, no kuru drānām cēlās tāda kā drūma, piejūkusi migla, un apkalpotāji pūlējās to kliedēt, pie­mēzdami arvien jaunas ogļu šķipeles un liedami džentlmeņu rīklēs arvien jau­nas vircota karstvīna glāzes.

Ienācis pa durvīm, sers Volters bija uzgājis Streindžu drudžainā ātrumā skribelējam piezīmju grāmatiņā.

Tātad maģiju jūs neesat metis pie malas? — viņš jautāja, pamājis uz grā­matiņu.

Streindžs nosmēja.

Sers Volters nosprieda, ka tas nozīmē "nē", un nopriecājās, jo sers Volters bija cieši pārliecināts, ka vīrietim ir vajadzīga profesija un lietderīgas, pastāvī­gas nodarbes dziedē tādas vainas, pret kurām citas zāles nenieka neiespēj. Vienīgi viņam īsti nepatika šis smējiens — tas bija ass un pilns rūgtuma, tādus smieklus viņš no Streindža nekad nebija dzirdējis. — Vienkārši jūs teicāt… — viņš iesāka.

Ē, ko tikai es neesmu teicis! Man mēdza uzrasties visdīvainākās domas. Arī pārmērīgas bēdas, gluži tāpat kā jebkas cits, var itin labi izraisīt pamatīgu ārprātību. Patiesību sakot, es krietnu laiku nebiju gluži pie pilna prāta. Patie­sību sakot, biju mazliet sajucis. Bet, kā jau jūs redzat, tagad tas ir beidzies.

Nē — sers Volters neko tādu neredzēja.

Sakot, ka Streindžs bija kļuvis citāds, nebija pasacīts gluži viss. Kaut kādā ziņā viņš bija tāds pats kā allaž. Viņš smaidīja tikpat bieži kā agrāk (lai gan smaids nebija gluži tas pats). Viņš runāja tikpat ironiskā un nevērīgā toni kā bija runājis arvien (taču izskatījās, ka viņš vispār nepievērš uzmanību tam, ko saka). Viņa vārdi un sejas izteiksme bija tieši tādi kā draugiem bija palicis prātā — vien izskatījās, ka viņš to visu tēlo kā lomu, turpretim viņa domas un sirds ir pavisam citur. Streindžs raudzījās uz visiem, slēpdamies aiz sarkastiska smaida, un neviens nezināja, par ko viņš domā. Viņš izskatījās pēc burvja vairāk nekā jebkad iepriekš. Tas bija ļoti savādi, un neviens nezināja, ko par to lai domā, taču kaut kādā ziņā Streindžs tagad vairāk atgādināja Norelu.

Uz kreisās rokas zeltneša viņam bija sēru gredzens ar smalku brūnu matu cirtu, un sers Volters ievēroja, ka Streindžs nemitīgi pieskaras gredzenam un groza to.

Abi pasūtīja krietnas pusdienas — bruņurupuča zupu, trīs vai četrus bif­štekus, zoslēnu tauku mērcē, nēģus, austeres ar visām čaulām un nedaudz biešu salātu.

Priecājos, ka esmu atgriezies, — bilda Streindžs. — Tagad, būdams šeit, es grasos kaitēt, cik vien spēšu. Pārāk ilgi viss ir noticis pēc Norela prāta.

Viņš jau tāpat bezmaz jūk prātā ik reizi, kad tiek pieminēta jūsu grā­mata. Vienā laidā visiem prašņā, vai kāds nezina, par ko tajā ir.

Ā, bet grāmata ir tikai ziediņi! Turklāt tā vēl tik drīz nebūs pabeigta. Mums būs jauns žurnāls. Marejs grib pēc iespējas ātrāk izdot pirmo numuru. Pats par sevi saprotams, tas būs visaugstākā labuma izdevums. Tā nosaukums būs Famulusun tajā būs publicēti mani uzskati par maģiju.

Un tie laikam gan ļoti atšķiras no Norela uzskatiem?

Kā gan citādi! Es vēlos pētīt maģiju racionāli, atsvabinoties no visiem Norela uztieptajiem ierobežojumiem un aizliegumiem. Nešaubos, ka, visu rūpīgi pārskatot, ātri vien atklāsies jauni, visnotaļ interesanti ceļi. Jo padomājiet pats: kas galu galā ir mūsu tā dēvētā angļu maģijas atjaunotne? Ko mēs ar Norelu vispār esam paveikuši? Noauduši kaut kādas ilūzijas no mākoņiem, lietus, dū­miem utt. — kas var būt vēl vienkāršāks! Apveltījuši nedzīvus priekšmetus ar dzīvību un valodu — mjā, tas gan, varu jums apliecināt, ir visai sarežģīts dar­biņš. Uzsūtījuši ienaidniekiem vētras un negaisus — man trūkst vārdu, lai pa­teiktu, cik tā ir elementāra maģija. Kas tad vēl? Gara ainu uzburšana — jā, tas būtu iespaidīgi, ja kāds no mums prastu to izdarīt puslīdz meistarīgi, bet mēs neprotam! Lūk! Tagad salīdziniet šo nožēlojamo rēķinu ar aureātu burvestībām!

1 Famulus — latīņu vārds, kas nozīmē 'kalps', it sevišķi 'burvja kalps'.

Viņi atmodināja ozolu un kļavu birzis un kopā ar tām devās pret saviem ienaid­niekiem; viņi uzbūra sev sievas un kalpus no ziediem; viņi pārvērtās par pelēm, lapsām, kokiem, upēm utt.; viņi darija sev kuģus no zirnekļu tīmekļiem, namus no rožu krūmiem…

Jā, jā! — iejaucās sers Volters. — Es saprotu, cik ļoti jums gribas izmē­ģināt visus šos burvestību veidus. Taču, lai gan man tiešām nepatīk tā sacīt, varbūt Norelam tomēr ir taisnība. Ne visi maģijas paveidi ir mūsu dienām pie­mēroti. Pārvērtības un tā joprojām bija īsteni vietā senos laikos. Man jums jāteic, ka tās tiešām ļoti labi atdzīvina teiksmas. Bet, Streindž, jūs taču nevēlaties tās piekopt? Džentlmenim nepiedien pārvērsties. Džentlmenis nenolaidīsies tik zemu, lai izliktos par to, kas viņš nav. Jūs pats nemūžam nebūsit ar mieru izska­tīties pēc beķera vai laternu aizdedzinātāja…

Streindžs smējās.

Nu, redzat! — sers Volters neatlaidās. — Tad padomājiet pats, cik daudz ļaunāk būtu pārtapt par suni vai cūku. [84] [1] Sers Volters izsaka plaši izplatītas bažas. Pārvērtību maģiju ļaudis vienmēr ir uztvēruši ar aizdomām. Aureāti to lielākoties izmantoja, ceļodami pa Blfu valsti vai citām zemēm ārpus Anglijas robežām. Viņi apzinājās, ka ar pārvērtību maģiju ļoti bieži saistās dažneda­žādas nelikumības. Piemēram, 1232. gadā Londonā kāda augstmaņa sieva vārdā Sesilija de Valbruka izdzirdēja pie savas guļamistabas durvīm skrāpēšanos un atrada pie tām skaistu alvaspelēku runci. Viņa paņēma to pie sevis un nosauca par seru Lavdeju. Runcis ēda viņai no rokas un gulēja viņas gultā, bet tas vēl nebija viss — tas visur viņai sekoja, gāja līdzi pat uz baznīcu, kur gulēja un ņurrāja, saritinājies uz viņas svārku stērbeles. Kadu dienu Sesiliju de Valbruku kopā ar runci uz ielas ieraudzīja burvis, vārdā Volters de Ceps. Viņam uzreiz radās aizdomas. Piegājis Sesilijai klāt, viņš sacīja: "Kundze, šis kaķis, kas jums seko,— baidos, ka tas nemaz nav kaķis." l ika sameklēti vēl divi burvji, un burvju trijats ar seru Volteru priekš­galā noskandēja pār seru Lavdeju buramvārdus. Runcis atguva savu īsto izskatu — izrādī­jās, ka viņš ir nenozīmīgs burvelis, vārdā Džoslīns de Snitons. Drīz pēc tam Džoslīns stājās Londonas Mazpūķu tiesas priekšā, un viņam piesprieda sodu — labās rokas nociršanu.

Jūs tīšuprāt izvēlaties neiespējamus gadījumus.

Ak tā? Lūdzu, lai būtu lauva! Vai jūs vēlētos pārvērsties par lauvu?

Iespējams. Varbūt. Varbūt arī ne. Bet tam nav nekādas nozīmes! Es pie­krītu, ka pārvērtību burvestības ir tāds maģijas paveids, kurā jārīkojas taktiski, bet tas taču nenozīmē, ka tās nevarētu būt lietderīgas. Pajautājiet hercogam Velingtonam, vai viņam nebūtu gribējies pārvērst izlūkvirsniekus par lapsām

vai pelēm un ielaist francūžu nometnē! Varat man ticēt, viņš vis nebūtu tik mazdūšīgs.

Neesmu pārliecināts, vai jums būtu izdevies panākt, lai Kahūns Grānts ir ar mieru pārvērsties par lapsu. [85] [1] iepriekš jau tika minēts, kā pulkvežleitnanta Kahūna Granta lielā mīlestība uz purpur- sarkano mundieri 1812. gadā viņu noveda pie krišanas francūžu gūstā.

O, Grānts itin labprāt kļūtu par lapsu, ja vien viņam ļautu būt lapsai mundierī. Nē, nē, mums noteikti jāpievēršas aureātiem. Daudz cītīgāk jāpēta Džona Askglāsa dzīve un maģija, un kad mēs…

To gan nedariet. Pat nedomājiet!

Ko? Ko jūs runājat?

Esmu pati nopietnība, Streindž. Visā visumā man pret aureātiem nekas nav iebilstams. Jā, nudien, lielumis es ieskatu, ka jums ir taisnība. Angļi ļoti lepojas ar savu seno maģisko vēsturi — ar Godblesu, Stoksiju, Peilu un citiem. Angļiem nepatīk savos laikrakstos lasīt Norela noniecinošos spriedelējumus par senatnes burvju veikumu. Bet jūs iebrauksit otrā grāvī. Pārāk daudz runu par citiem karaļiem saērcinās Kabinetu. Jo sevišķi tagad, kad mūs kuru katru brīdi var iznīcināt joannīti.

Joannīti? Kas tie vēl par joannītiem?

Ko? Augstā debess, Streindž! Vai jūs vispār kādreiz ieskatāties laikrakstos?

Streindžs maķenīt sapīka:

Maģijas studijas aizņem lielāko daļu 110 mana laika. Patiesībā visu. Tur­klāt, vai zināt, pagājušajā mēnesī manai nolaidībai bija īpašs attaisnojums.

Bet nav jau runa par pagājušo mēnesi vien. Ziemeļu grāfistēs joannīti urdās jau četrus gadus.

Jā, bet kas viņi tādi ir?

Tie ir amatnieki, kas nakts vidū iezogas fabrikās un sabojā mašīnas. De­dzina fabrikantu namus. Rīko kaitīgas sapulces un kūda vienkāršo tautu dum­poties, izlaupa tirgus laukumus. [86] [1] vienkāršā tauta Anglijas ziemeļos uzskatīja, ka pēdējos gados ir diezgan cietusi, — un tas nebija bez pamata. Trūkuma un bezdarba dēļ bija vēl pieaudzis vispārējais posts, ko iz­raisīja karš ar francūžiem. Kad karš bija beidzies, viņu labklājību sāka apdraudēt jaunas briesmas — apbrīnojamās mašīnas, kas lēti ražoja dažnedažādas preces un atstāja viņus bez darba. Tādēļ nav jābrīnās, ka amatnieku vidū atradās tādi, kas centās iznīcināt šīs mašīnas, lai nepaliktu bez iztikas līdzekļiem.

A, mašīnlauži! Jā, jā, tagad es zinu, par ko jūs runājat. Jūs vienkārši ap­mulsinājāt mani ar to ērmoto vārdu. Kāds tad mašinlaužiem sakars ar karali Kraukli?

Daudzi no tiem ir — vai vismaz tā apgalvo — viņa sekotāji. Uz katras iz­postītas fabrikas sienas viņi uztriepj ģerboni ar kraukli lidojumā. Viņu vado­ņiem ir pilnvaru vēstules, ko it kā parakstījis Džons Askglāss, un viņi apgalvo, ka tas drīz atgriezīsies, lai atjaunotu savu Ņūkāslas karaļvalsti.

Un valdība to ņem nopietni? — Streindžs neticēja savām ausīm.

Nē, protams! Tik smieklīgi mēs neesam. Mēs baidāmies no kaut kā daudz ikdienišķāka — īsi sakot, no revolūcijas. Džona Askglāsa karogs plīvo visos zie­meļos, no Notingemas līdz Ņūkāslai. Zināms, mums tur ir spiegi un ziņotāji, mēs zinām visu, ko šie dumpinieki domā un dara. O, es nemaz negribu teikt, ka viņi visi tic drīzai Džona Askglāsa pārnākšanai. Lielais vairums ir tikpat saprātīgi kā mēs ar jums. Taču viņi zina, kāda vara viņa vārdam ir vienkāršajā tautā. Rolijs Fišers-Dreiks, viņš ir ievēlēts 110 Hempšīras, Parlamentā ir ierosi­nājis ar likumu aizliegt "lidojošā kraukļa" karogu. Bet mēs nevaram aizliegt cilvēkiem pacelt viņu likumīgā karaļa karogu. [87] [1] Būtu grūti atrast vēl labāku ilustrāciju ērmotajām attieksmēm, kādas Londonas valdī­bai bija ar karaļvalsts ziemeļu grāfistēm. Valdība pārstāvēja Anglijas karali, taču Anglijas karalis bija karalis tikai valsts dienvidos. Ziemeļdaļā viņš juridiski bija scnešals un aplieci­nāja likuma varu līdz tam laikam, kad labpatiks atgriezties Džonam Askglāsam. — Sers Volters nopūtās un iedūra dakšiņu bifšteka šķēlē. — Citās valstīs, — viņš turpināja, — par karaļiem, kas at­griežas grūtos laikos, stāsta teiksmas. Tikai Anglijā viņi ir ierakstīti konstitūcijā.

Streindžs pavicināja dakšiņu, nespēdams sagaidīt, kad ministrs ļaus viņam ņemt vārdu:

Bet tas viss taču ir politika! Man ar to nav nekāda sakara. Es negrasos aicināt tautu no jauna pasludināt Džona Askglāsa karaļvalsti. Vienīgais, ko es vēlos, ir mierīgi un racionāli izzināt viņa veikumu maģijas jomā. Kā mēs varam atjaunot angļu maģiju, ja nesaprotam, ko īsti gribam atjaunot?

Lūdzu, studējiet aureātus, bet Džonu Askglāsu atstājiet neziņas tumsībā, kur viņu jau iegrūdis Norels.

Streindžs papurināja galvu:

Norels saģiftējis jums prātu, samusinājis jūs pret Džonu Askglāsu. No­rels jūs visus nožāvējis.

Brīdi viņi ēda klusēdami, tad Streindžs iejautājās:

Vai es jums esmu stāstījis, ka Vindzoru pilī ir viņa portrets?

Kā portrets?

Askglāsa. Jocīga freska uz vienas pieņemšanu zāles sienas, gleznojis kāds itāliešu mākslinieks. Tur plecu pie pleca attēloti Edvards 111 un Džons Askglāss — karalis karavīrs un karalis burvis. Pagājuši gandrīz četrsimt gadi, kopš Džons Askglāss devās prom no Anglijas, un angļi joprojām nespēj izšķirties, dievināt viņu vai ienīst.

Kā tad! — sers Volters pikti atsaucās. — Ziemeļniekiem gan viss ir skaidrs. Tie kaut rit būtu gatavi apmainīt Vestminsteras valdīšanu pret viņa varu.66 Pats par sevi saprotams, laika gaitā ir bijis daudz viltvāržu, kas uzdevās par Džonu Askglāsu un lūkoja atkarot Ziemeļanglijas karaļvalsti. Slavenākais no viņiem bija kāds jauneklis, vārdā Džons Vāravs, kuru 1487. gadā kronēja Daremas katedrālē. Viņu atbalstīja ļoti daudzi ziemeļu dižcilši un arī daži labi elfi, kas bija palikuši karaļa pilsētā Ņūkāslā. Vāravs bija ļoti glīts puisis ar īsteni karaliskām manierēm. Viņš pieprata vienkāršas bur­vestības, un viņa sekotāji elfi viņa klātbūtnē mīļuprāt uzbūra arī ko sarežģītāku, un tas tika piedēvēts viņam. Džons Vāravs bija klejojošu burvju pāra dēls. Zēna gados viņu kādā gada­tirgū pamanīja Heksemas grāfs, kuram iekrita acīs tas, cik bērns bija līdzīgs teiku aprakstī­tajam Džonam Askglāsam. Hcksems samaksāja vecākiem septiņus šiliņus un dabūja zēnu. Ne māti, ne tēvu Vāravs vairs nekad neredzēja. Heksems turēja viņu slepenā vietā Anglijas ziemeļos un mācīja viņam karaliskas zinības. 1486. gadā grāfs cēla Vāravu gaismā un tas uzsāka savu neilgo valdīšanu Ziemeļanglijas karaļa kārtā. Lielākā nelaime bija tā, ka pārāk daudzi zināja par krāpšanu. Drīz Vāravs un Heksems sastrīdējās. 1490. gadā Heksems pēc Vārava pavēles tika nogalināts. Četri Heksema dēli sametās kopā ar Dienvidanglijas karali Henriju VII, uzbruka Vāravam un 1493. gadā sakāva viņu kaujā pie Veksapas. Vāravu ieslo­dzīja Londonas Tauerā un 1499. gadā sodīja ar nāvi.

Vēl savas tiesības uz Džona Askglāsa troni vairāk vai mazāk veiksmīgi pieteica Pīrss Blek- mors un Deivijs Sanšosīrs. Pēdējo biežāk dēvēja vienkārši par Vasaras karali, jo vēl arvien nav zināms, kas viņš patiesībā bija. Viņš pirmo reizi parādījās Sanderlendas apkaimē 1536. gada maijā drīz pēc tam, kad Henrijs VII likvidēja klosterus. Tiek uzskatīts, ka viņš, iespējams, bijis mūks kādā no lielajām ziemeļu abatijām — Fauntinzā, Rivo vai Hartfjū. Atšķirībā no Vārava un Blekmora Vasaras karalim nebija ziemeļu augstmaņu atbalsta un viņš ari nemē­ģināja to iegūt. Viņam sekoja vienkāršā tauta. Zināmā mērā var sacīt, ka viņš bija nevis burvis, bet drīzāk mistiķis. Viņš dziedināja slimos un mācīja saviem atbalstītājiem bijāt dabu un meža zvērus — šis credo drīzāk atgādina divpadsmitā gadsimta burvja Tomasa Godblesa ieskatus, Džons Askglāss neko tādu nav sludinājis. Vasaras karalis ar savu skrandaiņu bandu pat nemēģināja ieņemt Ņūkāslu, patiesībā viņš vispār neko nemēģināja ieņemt. Visu 1536. gada vasaru viņš kopā ar savu draudzi klejoja pa Ziemeļangliju, un it visur viņam piebiedrojās arvienjauni sekotāji. Septembrī Henrijs VIII raidīja pret viņu karaspēku. Vasaras karaļa draudze nebija gatava kaujai. Lielais vairums aizbēga atpakaļ uz savām mājām, tomēr daži palika, lai cīnītos par savu karali, un tika nokauti pie Pantifrektas. Varbūt Vasaras karalis bija kritušo vidū, bet varbūt viņš vienkārši pazuda.

7 Mums gan var likties, ka apspriešanās ar mirušiem burvjiem ir kaut kas ārkārtējs, tomēr šai maģiskajai norisei ir visaugstākajā mērā cienījama vēsture. Mārtiņš Peils apgal­voja, ka maģiju mācījies no Vinčesteras Katrīnas (kura bija Džona Askglāsa skolniece). Kat­rīna no Vinčesteras bija mirusi divsimt gadu pirms Mārtiņa Peila dzimšanas. Pats Džons Askglāss esot sarunājies ar Merlinu, ar burveni 110 En-Doras, ar Mozu un Āronu, ar Jāzepu no Arimatejas un citiem seniem un godājamiem burvjiem.

Apmēram pēc nedēļas klajā nāca Famulus pirmais numurs. Divu dienu laikā viss laidiens bija izpārdots viena sensacionāla raksta dēļ. Misters Marejs, kurš visā drīzumā grasījās publicēt Streindža "Angļu maģijas vēstures un prakses" pirmo sējumu, laimīgs gaidīja prāvu peļņu. Rakstā, kas bija tā satrau­cis sabiedrību, bija stāstīts, kā burvji var atmodināt mirušos, lai no tiem iegūtu derīgas ziņas. Šis skandalozais (taču bezgala saistošais) temats izraisīja tik mil­zīgu interesi, ka klīda runas par vairākām jaunām dāmām, kas kritušas ģībonī no tā vien, ka uzzinājušas par Famulus atrašanos mājā.7 Neviens neticēja, ka misters Norels kaut ko tādu būtu atļāvis publicēt, tādēļ visi, kam misters No­rels nebija simpātisks, ar īpašu patiku iegādājās jauno žurnālu.

Hanover-skvēra namā misters Laselzs lasīja to priekšā misteram Norelam:

"…kur burvim trūkst mākas un zināšanu — un šie vārdi attiecas uz vi­siem modernajiem burvjiem, mūsu Nacionālais Ģēnijs kopš senajiem laikiem šai ziņā ir nožēlojami panīcis, — ir visnotaļ ieteicams izsaukt kādu garu, kas dzīves laikā bijis burvis vai vismaz apliecinājis zināmas dotības šai mākslā, ļa mēs paši nezinām, kā virzīties uz priekšu, vislabākais ir paaicināt kādu, kam piemīt zināšanas un kurš tādā reizē spētu mums panākties pretim."

Viņš visu izpostīs! — Norels mežonīgās dusmās iekliedzās. — Viņš grib mani iznīcināt!

Tas tiešām ir ļoti ērcinoši, — Laselzs nesatricināmā mierā atzīmēja, — un viņš taču zvērēja seram Volteram, ka pēc sievas nāves ir metis maģijai mieru.

Ā! Mēs visi varam nomirt — puse Londonas var nozust no zemes vir­sus, bet Streindžs burs, kā būris, — viņš tur neko nevar padarīt. Viņš ir burvis līdz matu saknēm, viņš vairs nevar apstāties. Bet maģija, pēc kuras viņš dze­nas, ir ļauna! Un es nezinu, kā lai viņu no tās attur!

Mister Norel, lūdzams, nomierinieties, — atteica I.aselzs, — gan jau jūs drīz kaut ko izdomāsit.

Kad jāiznāk tai viņa grāmatai?

Mareja sludinājumos sacīts, ka pirmais sējums nāks klajā augustā.

Pirmais sējums!

O, jā! Vai tad jūs nezinājāt? Kopā būs trīs sējumi. Pirmajā sabiedrībai tiks izklāstīta visa angļu maģijas vēsture, otrajā sīki izskaidrota tās iedaba un trešajā likti pamati tās praksei nākotnē.

Misters Norels nostenējās, nokāra galvu un paslēpa seju plaukstās.

Zināms, — Laseizs domīgi sacīja, — lai cik kaitīgs arī būs grāmatas teksts, vēl vairāk mani biedē graviras…

Gravīras? — pārbīlī iekliedzās misters Norels. — Kādas gravīras?

Ak, jā, — Laseizs bija gatavs stāstītājs, — Streindžs atradis kaut kādu iebraucēju vai tamlīdzīgu plukatu, kas mācījies pie visiem labākajiem Itālijas, Francijas un Spānijas meistariem, un maksā viņam neprātīgas naudas summas, lai tas viņam izgatavotu gravīras.

Kādas gravīras? Kas tajās attēlots?

Jā, tiešām — kas? — Laseizs nožāvājās. — Man nav ne mazākās nojaus­mas. — Viņš atkal paņēma rokās Famulus un klusībā atsāka lasīšanu.

Misters Norels sēdēja, iegrimis dziļās domās, un grauza nagus. Pēc kāda brīs­niņa viņš paraustīja zvana auklu un lika, lai atnāk Čaildermass.

Austrumos no Londonas atrodas Spitlfīldsas priekšpilsēta, ko tuvu un tālu daudzina par vietu, kur auž brīnišķīgu zīdu. Nekur citur Anglijā netop un ne­taps tik smalks un labs zīds kā Spitlfīldsā. Aizlaikus te cēla krietnus namus, ku­ros uz dzīvi apmetās prasmīgi audēji, zīda tirgoņi un krāsotāji, kas piekopa savu amatu un dzīvoja pārticībā. Diemžēl, lai ari zīds, kas mūsu laikos nāk no Spitlfīldsas audēju stellēm nav ne par dzīparu sliktāks kā agrāk, šī apkaime ir stipri gājusi uz leju. Nami ir netīri un nolaisti. Turīgie tirgoņi pārvākušies uz Islingtonu, Klerkenvelu un (ja viņi ir ļoti turīgi) uz Marīlebonas draudzi rietu­mos. Šoslaikus Spitlfīldsā dzīvo nebūļi un plikadīdas, un to kā sērga apsēduši puišeļi, zagli un citi kārtīgu pilsoņu mieram neciešami subjekti.

Kādu sevišķi drūmu dienu, kad, vairodams dubļu lāmas, netīrās ielas pie- šļāca auksts, pelēks lietus, Spitlfīldsas Elder-strītā iegriezās kāda kariete, kas ap­stājās pie augsta, šaura nama. Gan kučieris, gan sulainis, kas pavadīja karieti, bija tērpušies dziļās sērās. Sulainis nolēca no bukas, izplēta melnu lietussargu un, turēdams to sev priekšā, atvēra durtiņas, pa kurām izkāpa Džonatans Streindžs.

Streindžs uz mirkli apstājās uz trotuāra, sakārtodams melnos cimdus un pārlaizdams skatienu Elder-strītai. Ja neņēma vērā divus sētas krančus, kas sparīgi rakās pabiru kaudzē, iela bija pilnīgi tukša. Tomēr Streindžs turpināja skatīties apkārt, līdz pievērsās kādai durvju ailai ielas pretējā pusē.

Aila pilnīgi ne ar ko neizcēlās — tā bija ieeja kaut kādā noliktavā vai tam­līdzīgā namā. Trīs apdeldēti pakāpieni veda uz pamatīgām, melnām durvīm, virs kurām slija prāvs frontons. Durvis bija viscaur nolipinātas ar nospurušām teātru afišām un paziņojumiem, kas lasītājam vēstīja, ka tādā un tādā datumā tādā un tādā traktierī tiks izsolīta mistera tāda un tāda, eskvaira (bankrotējis), mantība.

Džordž, — Streindžs uzrunāja sulaini, kas turēja lietussargu, — vai tu zīmē?

Piedodiet, ser?

Vai tu esi mācījies zīmēt? Vai tu izproti zīmēšanas pamatus? Priekšplā­nus, sānu plaknes, perspektīvu un tamlīdzīgas lietas?

Es, ser? Nē, ser.

Zēl. Redzi, man bērnībā tas bija jāmācās. Varu zīmēt gan ainavas, gan portretus — ļoti veiklus un ļoti garlaicīgus. Gluži tādus pašus kā jebkura cita izglītota amatiera darinājumi. Tavai nelaiķa saimniecei, atšķirībā no manis, bija liegti dārgu zīmēšanas skolotāju pakalpojumi, toties pēc manām domām viņai bija daudz lielākas dotības. Viņas zīmētie cilvēku un bērnu akvareļi smal­kiem zīmēšanas meistariem iedvestu šausmas. Tie atrastu, ka viņas figūras ir pārāk kokainas un krāsas pārāk spilgtas. Toties misis Streindžai bija talants attē­lot raksturīgo gan sejās, gan augumos, viņa spēja saskatīt kaut ko apburošu un asprātīgu arī gluži ikdienišķās norisēs. Viņas darbos ir kas ļoti dzīvīgs un jauks, tie… — Streindžs aprāvās un brīdi klusēja. — Par ko es pirmīt runāju? Ā, pa­reizi. Zīmēšana māca rūpīgi ieskatīties, un šis paradums dienās izrādās node­rīgs. Teiksim, lūk, šīs durvis…

Sulainis palūkojās uz durvīm.

…Šodien ir auksts, tumšs, lietains. Uz ielas ir ļoti maz gaismas, un tādēļ gandrīz nekrīt ēnas. Kurš katrs spriestu, ka šo durvju ailā jāvalda vienmērīgai tumsai; nevienam nevarētu ienākt prātā, ka tur būs ēna — es runāju par to tumšo ēnu, kas krīt no kreisās uz labo pusi, un tālab ailas kreisais stūris visu laiku paliek melns kā nakts. Un domāju, ka nebūšu kļūdījies, sacīdams tā: ja šodien būtu gaiša diena, ēna kristu pretējā virzienā. Nē, šī ēna ir caur un cauri dīvaina. Nekas tāds dabā nav iespējams.

Sulainis palūkojās uz kučieri, meklēdams palīga, bet tas bija cieši nolēmis neiesaistīties un neatlaidīgi raudzījās tālumā.

Saprotu, ser, — izstomīja sulainis.

Streindžs vēl arvien vērās uz durvjailu ar tikpat ieinteresētu un domīgu se­jas izteiksmi. Tad viņš uzsauca:

Čaildermas? Vai tas esat jūs?

Viss palika, kā bijis, taču pēc brīža tumšā ēna, ko tik rūpīgi bija pētījis Streindžs, ņēma un sakustējās. Tā atlobījās no durvīm kā slapjš palags no gultas, reizē mai­nīdama apveidus, sarukdama un pārvērzdamās, līdz pēdīgi kļuva par cilvēku: par Džonu Čaildermasu.

Čaildermass pasmaidīja savu greizo smaidu:

Mjā, ser, būtu bijis velti cerēt, ka man izdosies ilgi no jums slēpties.

Streindžs nospurcās.

Es gaidīju jūs jau pirms nedēļas vai vēl agrāk. Kur jūs kavējāties?

Saimnieks tikai vakar mani atsūtīja.

Un kā klājas jūsu saimniekam?

Ak, slikti, ser, gaužām slikti. Viņš vārguļo, mokās ar iesnām, galvassā­pēm un locekļu trīcēšanu. Kā parasti, kad ir ļoti noskaities. Un neviens nespēj viņu apkaitināt tik stipri kā jūs.

Man prieks to dzirdēt.

Starp citu, ser, es gribēju jums sacīt. Hanover-skvērā jūs gaida mazliet naudas. Jūsu honorāri no Valsts kases un Admiralitātes par 1814. gada pēdējo ceturksni.

Streindžam pārsteigumā acis iepletās apaļas.

Vai tiešām Norels ir ar mieru atdot man to, kas man pienākas? Riju do­mājis, ka šai naudai ne gailis pakaļ nedziedās.

Čaildermass pasmaidīja.

Misteram Norelam par to nekas nav zināms. Vai man šovakar atnest?

Katrā ziņā. Es pats nebūšu mājās, bet atdodiet Džeremijam. Sakiet, lū­dzu, Čaildermas, man nudien gribas to zināt: vai Norels zina, ka jūs staigājat apkārt, kļūdams neredzams un pārvērzdamies par ēnu?

O, man ir gadījies šo to iemācīties. Es jau divdesmit sešus gadus kalpoju pie mistera Norela. Lai pilnīgi neko neiemācītos, man būtu jābūt briesmīgam aunapierem.

Protams, protams. Bet ne jau par to es jautāju. Vai Norels zina?

Nē, ser. Viņš nojauš, taču zināt viņam negribas. Burvim, kurš savas die­nas vada, ieslēdzies starp grāmatām, ir vajadzīgs kāds, kas viņa vietā skraidītu apkārt.» Ne visu iespējams uzzināt sudraba bļodā ar ūdeni, jūs pats to saprotat.

Hmm. Labs ir, tad uz priekšu, cienītais! Izdibiniet to, kas jums uzdots!

Nams izskatījās ļoti nolaists, gandrīz neapdzīvots. Logi un sienas bija ļoti

netīri, visi slēģi aizdarīti. Streindžs un Čaildermass palika uz ietves, bet sulainis kāpa augšā un pieklauvēja pie durvīm. Streindžam bija viņa lietussargs, savu­kārt Čaildermass pret lietus šaltīm palika pilnīgi vienaldzīgs.

Kādu brīdi nekas nenotika, taču drīz vien sulainis ciešāk pievērsās durvīm un uzsāka sarunu ar kādu personu, ko pārējie neredzēja. Lai kas arī bija šī per­sona, Streindža sulainis par to nebija augstās domās: viņa sarauktā piere, sānos iespiestās rokas, bardzīgā uzstāšanās — viss lika domāt par vissīvāko neiecietību.

Pēc kāda brīža durvis atvēra ļoti sika, ļoti netīra un ļoti iztrūkusies kalpo- nīte. Džonatans Streindžs, Čaildermass un sulainis devās iekšā, un katrs pa kārtai uzmeta viņai skatienu; tik daudzu staltu un svarīgu personu skatieni nabadzīti pārbiedēja vai līdz nemaņai.

Streindžs nepūlējās likt sevi pieteikt — nepavisam neizskatījās, ka mazā kal- ponīte spētu to izdarīt. Licis Čaildermasam sekot, Streindžs uzskrēja pa kāpnēm un taisnā ceļā devās iekšā vienā no istabām. Tur, nespodrā gaismā, kas nāca no liela daudzuma sveču, kuras dega tādā kā miglā — likās, šai mājai ir pašai savi, neatkarīgi laika apstākļi, — viņi uzgāja gravieri mesjē Minervuā un viņa pa­līgu mesjē Forsalkjē.

Mesjē Minervuā nebija liels vīrs: augumā viņš bija visai pasīks. Viņam bija gari mati, tumši, mirdzoši un mīksti kā brūna zīda šķetere. Tie sniedzās viņam līdz pleciem un krita sejā, kad viņš noliecās pār darbu — proti, gandrīz visu laiku. Arī acis viņam bija neparastas — lielas, valgas un brūnas, tās liecināja, ka viņš ir dienvidnieks. Mesjē Forsalkjē ārienes ziņā bija uzkrītošs pretstats savam ārkārtīgi pievilcīgajam saimniekam. Viņam bija kaulains ģīmis ar dziļi iedu- bušām acīm, skūta, blāviem rugājiem klāta galva. Tomēr šim kārnajam, gan­drīz ģindenīgajam subjektam piemita brīnum izsmalcinātas manieres.

Abi bija bēgļi no Francijas, taču Spitlfīldsas iemītnieki nemūžam nespētu saskatīt smalko atšķirību starp bēgli un ienaidnieku. Visa apkaime zināja, ka mesjē Minervuā un mesjē Forsalkjē ir francūžu spiegi. Šī netaisnīgā slava viņiem sagādāja daudz ciešanu: Spitlfīldsas puišeļu un skuķu bariem lielākie svētki bija uzglūnēt abiem francūžiem, iekaustīt viņus un izvārtit dubļos — tās man­tas Spitlfīldsā bija atliku likām. Pieaugušie francūžu kaimiņi atveldzēja sirdi, bļaustīdamies, svilpdami un atteikdamies pārdot jebko noderīgu vai vajadzīgu. Streindžs bija nācis palīgā, uzstādamies kā vidutājs starp mesjē Minervuā un nama īpašnieku, un pierunājis pēdējo izrādīt lielāku izpratni pret mesjē Miner­vuā raksturu un apstākļiem, — kā arī nosūtījis Džeremiju Džonsu uz visiem apkaimes traktieriem dzert džinu un uzsākt sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem, lai visi uzzinātu, ka abu francūžu aizgādnis ir viens no diviem Anglijas burvjiem. "Un," Streindžs Džeremijam sacīja, pamācoši paceldams pirkstu, "ja viņi at­bild, ka Norels ir dižāks, nestrīdies pretī, bet norādi, ka es esmu ātrākas dabas un ļoti ņemu ļaunā necienīgu izturēšanos pret maniem draugiem." Mesjē Miner­vuā un mesjē Forsalkjē bija pateicīgi par šiem pūliņiem, taču, atrazdamies tik spiedīgos apstākļos, atklāja, ka viņu labākais draugs ir brendijs, ja to kārtīgi lieto no agra rīta līdz vēlam vakaram.

Viņi negāja ārā no Elder-strītas nama. Sargājoties no spitlfīldsiešu nevies- mīlības apliecinājumiem, slēģi dienu un nakti palika nolaisti. Abi dzīvoja un strādāja sveču gaismā un sen bija sarāvuši visas pazīšanās ar pulksteņiem. Ierau­got Streindžu un Čaildermasu, viņi manāmi izbrīnījās, būdami tādās domās, ka patlaban ir nakts vidus. Viņiem bija viena kalpone — sīciņā bārenīte ar lie­lajām acīm —, kas nesaprata, ko viņi saka, un ļoti baidījās no viņiem; kā viņu sauc, neviens no abiem nezināja. Taču nevērīgie, majestātiskie francūži iztu­rējās pret viņu laipni un bija piešķīruši meitenei istabiņu ar dūnu pēli un linu palagiem — tālab drūmais nams meitenei šķita visīstākā paradīze. Viņas gal­venais pienākums bija pienest gravieriem ēdamo, brendiju un opiju, pēc tam abi dalījās ar meitenīti, brendiju un opiju paturēdami sev, bet lielāko daļu ēdamā atdodami viņai. Vēl viņa stiepa un sildīja ūdeni, lai abi varētu nomazgāties un noskūties — jo francūži bija visai lepnīgi ļaudis. Toties pret netīrību un nekār­tību, kas valdīja visapkārt, viņi izturējās ar vislielāko vienaldzību, un labi vien bija, tāpēc ka no saimniecības lietām mazā bārenīte saprata tikpat daudz, cik no senebreju valodas.

Visur mētājās bieza papīra loksnes un tintē noķēpātas lupatas. Malu malās stāvēja alvas šķīvji ar aizvēsturiskām siera garozām un podi, kuros bija samesti spalvaskāti un ogles gabali. Tepat bija vecīga selerija, kas neveselīgi ilgi bija dzī­vojusi pārlieku ciešā tuvībā ar ogļu spaini. Sienu apšuvuma paneļi un tumšās, netīrās tapetes no vienas vietas bija nospraudītas ar gravīrām un skicēm — viena no tām bija sevišķi izdevies Streindža portrets.

Smulīgā dārziņā aiz nama auga ābele, kas agrāk bija lauku koks — tad iera­dās pelēkā Londona un aprija visus tās jaukos, zaļos kaimiņus. Kāds nezināms šā nama iemītnieks neizskaidrojamā čakluma lēkmē bija visus ābolus nolasījis un salicis uz palodzēm, kur tie stāvēja jau nezin kuro gadu — vispirms kļū­dami par veciem āboliem, pēc tam par uzblīdušiem ābolu līķiem un visbeidzot par ābolu rēgiem. Namam bija savs ļoti izteikts smārds — to veidoja tinte, pa­pīrs, ogles, brendijs, opijs, pūstoši āboli, sveces, kafija — un visam piejaukts neatkārtojamais aroms, ko izplata divi vīrieši, kuri dienu un nakti strādā visai šaurā telpā un kurus nekad, nekādos apstākļos neizdosies pierunāt atvērt logu.

Patiesībā Minervuā un Forsalkjē bieži aizmirsa, ka zemes virsū vispār ir tādas vietas kā Spitlfīldsa vai Francija. Viņi dienu no dienas dzīvoja Streindža grāmatas gravīru pasaulītē — un tā nudien bija ļoti savāda pasaule.

Tajā bija garas ailes, celtas drīzāk no ēnām, nevis no kā cita. Tumšas sprēgās sienās ļāva noskārst citas ailes, un likās, gravīrās no iekšpuses attēlots labirints vai kas līdzīgs. Citās lapās varēja redzēt platas kāpnes, kas veda lejup pie tum­šiem pazemes kanāliem. Skicēs bija attēlots plašs, tumšs tīrelis, pa kuru līku­moja aizmirsts ceļš. Likās, skatītājs uz to lūkojas no liela augstuma. Tālu, tālu priekšā uz ceļa bija ēna — vien švīka ceļa bālajā virsmā — pārāk tālu, lai varētu noģist, vai tur apstājies vīrietis, sieviete vai bērns, vai tā vispār ir cilvēciska būtne, taču tās atrašanās šai tukšājā kaut nezin kāpēc modināja lielu nemieru.

Vienā no gravīrām bija redzams kaut kas līdzīgs vientuļam tiltam pār neiz­mērojamu, miglainu tukšumu — varbūt pāri pašām debesīm —, un, kaut arī tilts bija mūrēts no tādiem pašiem laukakmeņiem kā ailes un kanāli, tam gar malām, tverdamās pie tilta lielajiem balstiem, vijās sīciņas kāpnītes. Šīs kāp­nītes izskatijās gaužām trauslas, likās, tās būvētas daudz nemākulīgāk nekā tilts, taču daudz jo daudz tādu vijās lejup cauri mākoņiem, Dievs zina kurp.

Streindžs līkņāja ap šīm lapām, un viņa aizrautība līdzinājās atdevībai, ar kādu šim darbam nodevās pats Minervuā; Streindžs prašņāja, pēla, izteica ierosinājumus. Ar abiem gravieriem viņš sarunājās franciski. Viņam par pār­steigumu, Čaildermass visu lieliski saprata un pat uzdeva Minervuā pāris jau­tājumus tā dzimtajā valodā. Diemžēl franciski Čaildermass runāja ar tik stipru dzimtās Jorkšīras akcentu, ka Minervuā neko nesaprata un pavaicāja Strein­džam, vai Čaildermass neesot holandietis.

Zināms, — Streindžs Čaildermasam pie auss noteica, — viņiem viss iznāk ļoti latīnisks — gaužām atgādina Pallādio un Piranēzi darbus, bet viņi tur neko nevar padarīt — viņi tā ir mācīti. Kā tu esi mācīts, tā arī dari. Es kā burvis nekad nebūšu īsts Streindžs — vai vismaz nebūšu tikai Streindžs: manī ir pārāk daudz no Norela.

Ak tādas ainas jūs redzējāt Karaļa ceļos? — Čaildermass jautāja.

Jā.

Un kas tā par valsti, uz kuru ved šis tilts?

Streindžs noraudzījās uz Čaildermasu ar neslēptu ironiju.

Nezinu, ak, burvi. Kādas ir jūsu domas?

Čaildermass paraustīja plecus.

Es teiktu, uz Elfu valsti.

Iespējams. Bet man sāk likties, ka zeme, ko mēs dēvējam par Elfu valsti, pa­tiesībā sastāv no daudzām valstīm. Tikpat labi varētu sacīt, ka tilts ved "kaut kur".

Cik šie novadi ir tālu?

Netālu. Es izgāju no Kovent-gārdena un tos visus redzēju pusotras stun­das laikā.

Vai tās bija grūtas burvestības?

Nē, ne visai.

Un vai jūs man pateiksit, kādas tās bija?

Ar vislielāko labpatiku. Jums būs vajadzīgi atklāsmes buramvārdi — es izmantoju Donkāsteru. Pēc tam vieni kušanas vārdi, lai izkausētu spoguļa virsmu. Tajās grāmatās, kuras man gadījies redzēt, kušanas vārdu ir bez sava gala, bet, cik nu es spēju spriest, tie visi nekam neder, tādēļ man nācās izstrādāt pašam savus — ja vēlaties, varu jums uzrakstīt. Vispēdīgi, pār šiem abiem bu- ramvārdiem jāpārjumj takuzints burvestība. Tas ir svarīgi, citādi es šaubos, vai jūs kādreiz tiksit no turienes ārā. — Streindžs apklusa un ieskatījās Čailder­masam acīs. — Vai jūs saprotat?

Visnotaļ, ser.

Labi. — Iestājās klusums. To pārtrauca Streindžs:

Čaildermas, vai jums nav pienācis laiks atstāt mistera Norela dienestu un pārnākt pie manis? Nekādas blēņas par kalpošanu nav vajadzīgas. Jūs vien­kārši būtu mans māceklis un palīgs.

Čaildermass pasmējās.

Ha, ha! Paldies, ser. Paldies! Taču mums abiem ar misteru Norelu vēl ir šis tas nokārtojams. Vēl par agru. Turklāt man bail, ka es būtu ļoti slikts mā­ceklis — pat sliktāks par jums.

Streindžs smaidīdams domāja.

Laba atbilde, — viņš visbeidzot sacīja, — tomēr man diemžēl jāteic, ka pavisam pārliecinoša tā nav. Es neticu, ka jūs no visas tiesas spējat atbalstīt No­relu. Viens vienīgs burvis visā Anglijā! Vieni vienīgi ieskati par maģiju! Nav taču iespējams, ka jūs tam piekrītat! Jūsu raksturā pretrunu ir vismaz tikpat daudz cik manā! Nāciet pie manis un runāsim pretī kopā!

Bet tad taču, ser, man vajadzēs būt ar jums vienisprātis, vai ne? Es ne­zinu, kā beigsies jūsu sāncensība ar Norelu. Esmu jautājis kārtīm, taču atbilde liekas te šāda, te tāda. Nākotnē notiks kaut kas tik sarežģīts, ka manas kārtis nespēj to skaidri izteikt, un es nevaru izgudrot īsto jautājumu, ko tām uzdot. Klausieties, ko es darīšu. Došu jums solījumu. Ja jūs cictīsit neveiksmi un mis­ters Norels paliks uzvarētājs, es patiešām aiziešu 110 viņa dienesta. Es stāšos jūsu pusē, visiem spēkiem cīnīšos ar viņu, un es jau nu pratīšu viņu tirdīt, — tad Anglijā joprojām būs divi burvji un divi ieskati par maģiju. Bet, ja viņš zaudēs un jūs uzvarēsit, es stāšos preti jums. Vai tagad esat apmierināts?

Streindžs smaidīja.

Jā, tagad ir pietiekami pārliecinoši. Dodieties atpakaļ pie mistera Norela un nododiet viņam manus sveicienus. Sakiet, ka es ceru — viņš būs apmieri­nāts ar atbildēm, kuras es jums devu. Ja viņš vēlas zināt vēl kaut ko, jūs atradī­sit mani mājās rīt ap pulksten četriem.

Paldies, ser. Jūs izturējāties ļoti godīgi un atklāti.

Kāpēc lai es tā neizturētos? Tas jau ir Norels, kam patīk noslēpumainība, ne es. Es nepateicu jums neko tādu, par ko jau neesmu uzrakstījis savā grā­matā. Paies mēnesis, un visi karaļvalsts iedzīvotāji — vīri, sievas un bērni — varēs to izlasīt, pārdomāt un nonākt pie saviem spriedumiem. Nudien nespēju iedomāties, ko Norels varētu pastrādāt, lai to nepieļautu.