Džonatans Streindžs un misters Norels

23 Ēnu nams

1809. gada jūlijs

Kādu 1809. gada vasaras dienu pa putekļainu Viltšīras lauku ceļu devās divi jātnieki. Virs galvas žilbinošā zilumā pletās debesjums, zem tā dziļās ēnās un miglainos debesu nesaudzīgās gaismas atspulgos gulēja Anglija. I.iela zirgkas- taņa bija izplājusi pār ceļu melnu ēnu; kad abi ceļotāji tajā iejāja, ēna viņus aprija pavisam, atstājot vienīgi abu balsis.

…un kad jūs beidzot kaut ko publicēsit? — viens jautāja. — Vajag pub­licēties, jūs taču zināt. Esmu daudz par šo jautājumu domājis un uzskatu, ka ikviena moderna burvja pirmais uzdevums ir izdot savus uzskatus. Brīnos, kā­pēc Norels neko nav publicējis.

Gan jau viņš to izdarīs, — atbildēja otrs. — Bet es? Kurš tad gribēs lasīt to, ko es esmu sarakstījis? Šajos laikos, kad Norels ik nedēļas izdara kādu jaunu brīnumu, būtu muļķīgi iedomāties, ka maģijas teorētiķa darbs kādu varētu sevišķi ieinteresēt.

Ak, jūs esat pārāk pieticīgs, — aizrādīja pirmā balss. — Nevajag visu atstāt Norela ziņā. Arī Norels nespēj paveikt visu.

Spēj. Un viņš to arī dara,— nopūtās otrā balss.

Cik patīkami sastapt senus draugus! Jā, tur jāj misters Hanifūts un misters Segunds. Bet kāpēc viņi sēdušies seglos? Šis vingrinājums viņiem abiem neiet pie sirds, un abi jāšanai nododas ļoti reti — misters Hanifūts ir pārāk vecs, bet misters Segunds pārāk trūcīgs. Turklāt vēl tik karstā dienā! Tādā tveicē misters Hanifūts vispirms nosvīst, pēc tam viņam sāk kniest visas maliņas un uz ādas parādās sarkanas pūtītes; misteram Segundam tik žilbinošā saulē noteikti drīz apsāpēsies galva. Un ko abi dara Viltšīrā?

Bija gadījies tā, ka pūlēdamies kaut kā pestīt sīko akmens tēlu un meiteni, kam matos bija efeju lapas, misters Hanifūts bija nonācis pie atklājuma. Viņš uzskatīja, ka ir atradis slepkavu — tas esot kāds eivberietis. Tāpēc viņš bija devies uz Viltšīru pētīt vecus dokumentus Eivberī draudzes baznīcā. — Ja es atklāšu, kas viņš bija, — misters Hanifūts bija paskaidrojis misteram Segun­dam,— tad varbūt tas man palīdzēs atklāt, kas bija šī meitene un kādas tumšas dziņas viņam lika to nonāvēt. — Misters Segunds bija devies draugam līdzi, arī izskatījis visus dokumentus, un palīdzējis misteram Hanifūtam tikt skaid­rībā ar latīņu ierakstiem. Taču, kaut arī misters Segunds mīlēja vecus doku­mentus (jums neizdotos atrast nevienu, kas tos mīlētu vēl vairāk) un visnotaļ cerēja, ka mistera Hanifūta meklējumi sekmēsies, sirds dziļumos viņš apšau­bīja, vai septiņi piecus gadu simteņus veci latīņu vārdi spēj mest gaismu pār cilvēka mūžu; misters Hanifūts turpretim bija pats optimisms. Pēc tam mis­teram Segundam ienāca prātā, ka, ja jau reiz viņi ir devušies uz Viltšīru, vajag izmantot izdevību un apmeklēt Ēnu namu: tas atradās šajā grāfistē un neviens no abiem to nebija redzējis.

Mēs visi atceramies, kā mums par Ēnu namu stāstīja skolotājs. Šis vārds uz­bur neskaidrus priekšstatus par maģiju un drupām, tomēr vien retais no mums kurmet skaidri atminas, kālab tas ir tik svarīgs. Patiesībā maģijas vēsturnieki vēl šobaltdien strīdas par tā nozīmi — un dažs noteikti pasteigsies jums pa­vēstīt, ka nozīmes tam nav nekādas. Šajā namā nav risinājies neviens ievērojams Anglijas maģijas vēstures notikums; tālāk, no diviem burvjiem, kas šajā namā dzīvoja, viens bija šarlatāns, bet otrs — sieviete: neviena no šīm pazīmēm nebija tāda rekomendācija, ko pēdējo gadu džentlmeņi — burvji un maģijas vēsturnieki — uzlūkotu ar labvēlību, un tomēr pēdējo divu gadsimtu laikā Ēnu nams bija izdaudzināts par vienu no maģiskākajām Anglijas vietām.

Tas bija celts sešpadsmitajā gadsimtā, un tā īpašnieks bija Gregorijs Absaloms, karaļa Henrija VIII un karalieņu Marijas un Elizabetes galma vēsturnieks. Ja to, vai burvis ir veiksmīgs, mēs mērosim pēc tā, cik daudz brīnumainu lietu tas paveicis, tad Absaloms vispār nebija nekāds burvis, jo visbiežāk viņa buram­vārdi bija un palika tukša skaņa. Toties, ja mēs pievērsīsim uzmanību burvja nopelnītās naudas daudzumam un par savu olekti ņemsim to, tad Absaloms pavisam noteikti minams pašu dižāko Anglijas burvju vidū, jo, dzimis trū­kumā, viņš no šīs pasaules šķīrās kā ļoti bagāts cilvēks.

Par vienu no viņa krāšņākajiem varoņdarbiem uzskata to reizi, kad viņš pār­liecinājis Dānijas karali par lielu riekšavu briljantu nopirkt buramvārdus, ar kuru palīdzību, kā apgalvoja Absaloms, Zviedrijas karaļa miesa pārvērtīsies par ūdeni. Pats par sevi saprotams, neko tādu ar šiem vārdiem nebija iespējams panākt, toties par naudu, ko Absaloms ieguva, pārdodams pusi dārgakmeņu, viņš nopirka Ēnu namu. To viņš iekārtoja ar turku tepiķiem un Venēcijas spo­guļiem, stiklu un simt citām brīnišķīgām lietām; un tad, kad nams bija pabeigts, tajā sāka notikt — vai varēja notikt — vai arī vispār nenotika — pagalam dīvainas lietas. Daži zinātnieki uzskata — un citi neuzskata —, ka maģija, ko Absaloms izlikās darām pēc savu klientu pasūtinājuma, sāka patvaļīgi parādī­ties viņa namā.

Kādā 1610. gada mēnesnīcas naktī divas kalpones paskatījās pa augšstāva logu un ieraudzīja, ka zālienā lielā aplī dejo divdesmit vai trīsdesmit daiļas dāmas un izskatīgi džentlmeņi. 1666. gada februārī īrs, vārdā Valentīns Greitreikss, gaitenītī pie lielās veļas gludinātavas senebreju valodā sarunājās ar praviešiem Mozu un Aronu. 1667. gadā misis Pēnelope Čelmortona, viesodamās šajā namā, ieskatījās spogulī un ieraudzīja trīs vai četrus gadus vecu meitenīti. Viņas acu priekšā bērns izauga, kļuva vecāks, un viņa pazina pati sevi. Misis Čelmortonas atspulgs turpināja novecot, līdz spogulī viņai pretī raudzījās izkaltis līķis. Šie un simtiem citu līdzīgu stāstu ir Ēnu nama slavas pamats.

Absalomam bija viendzimtais bērns, meita, vārdā Marija. Viņa bija nākusi pasaulē Ēnu namā un nodzīvoja tajā visu mūžu, vien izretis to atstādama uz dienu vai divām. Kamēr viņa bija jauna, namā viesojās karaļi un vēstnieki, zinātnieki, kareivji un dzejnieki. Pat pēc viņas tēva nāves daudzi devās uz to, lai redzētu Anglijas maģijas norietu, tās pēdējo savādo uzplaukumu ilgas zie­mas priekšvakarā. Gadiem ejot, apmeklētāju kļuva arvien mazāk, nams sanīka un sāka brukt, bet dārzs atgriezās neskartās dabas klēpi. Taču Marija Absa- loma neparko nebija ar mieru atjaunot sava tēva namu. Pat saplīsušo trauku suķes palika guļam uz grīdas. [30] [1] Daži pētnieki (viņu vidū arī Džonatans Streindžs) apgalvo, ka, ļaudama namam aiziet postā un sabrukt, Marija Absaloma ļoti labi apzinājusies, ko dara. Viņi aizstāv viedokli, ka Absalomas jaunkundze tā rīkojās saskaņā ar izplatītu uzskatu, ka visas sabrukušās ēkas pie­der karalim Krauklim. Tādējādi, jādomā, izskaidrojams fakts, ka maģija Ēnu namā pēc nama sabrukšanas kļuva spēcīgāka.

"Viss cilvēces veikums, visas pilsētas, visas impērijas, visi pieminekļi reiz sairs pīšļos. Pat manu mīļo lasītāju nami — kaut uz dienu, kaut stundu — sabruks un kļūs par ēkām, kuru akmeņi ir mūrēti ar mēness javu, logailas ir zvaigžņu mirdzums un mēbeles — putekļains vējš. Ir sacīts, ka lai dienā, tai stundā mūsu nami nonāk karaļa Kraukļa valdījumā. Kaut arī mēs apraudam Anglijas maģijas norietu, apgalvojam, ka tā sen ir pametusi mūs un taujā­jam cits citam, kā mēs varējām zaudēt kaut ko tik dārgu, neaizmirsīsim, ka tā gaidīs mūs, kad vairs nebūs ari Anglijas, un kādudien mēs no karaļa Kraukļa nespēsim aizbēgt tāpat kā mūsu dienās nespējam viņu ataicināt atpakaļ." Džonatans Streindžs. "Angļu maģijas vēs­ture un prakse" Džona Marcja apgādā, Londona, 1816.

Gadā, kad Marijai Absalomai apritēja piecdesmit, efejas bija saaugušas tik vareni un izplatījušās tik tālu, ka ar tām bija pilni visi skapji, un grīda gandrīz visā namā bija slidena un grūti staigājama. Putnu dziesmas nama iekšpusē skanēja tikpat skaļi kā ārpusē. Viņas simtajā gadskārtā gan nams, gan pati burvja meita bija grausti — taču nedz viens, nedz otra nebija pagalam. Viņa nodzī­voja vēl četrdesmit deviņus gadus, un tad kādu vasaras rītu nomira savā gultā, un viņai visapkārt bija liela oša lapu ēnas un saules atvizma.

Šai karstajā pēcpusdienā, steigdamies uz Ēnu namu, misters Hanifūts un misters Segunds mazliet bažījās, ka misters Norels var padzirdēt par šo viņu izbraukumu (jo misters Norels, kas saņēma godbijīgas vēstules no admirāļiem un ministriem un uzņēma tos savās mājās, ar katru stundu kļuva arvien par arvien svarīgāku personu). Viņi baidījās, vai Norels neuzskatīs, ka misters Hani­fūts ir lauzis līgumu. Tāpēc, lai pēc iespējas mazāk ļaužu zinātu par viņu no­domu, viņi nevienam nebija teikuši, kurp dodas, devās ceļā pašā rīta agrumā, kājām aizgāja līdz kādai fermai, kur noīrēja zirgus un tad ar ļoti lielu līkumu devās uz Ēnu namu.

Izjājuši cauri baltai, putekļainai alejai, viņi nokļuva pie augstiem vārtiem. Misters Segunds nokāpa no zirga un devās tos atvērt. Vārti bija kalti no izmeklēta Kastīlijas čuguna, taču tagad koši spīdēja, gluži sarkani no rūsas, un to sākotnē­jās aprises bija gaužām sakrumpušas un sarukušas. Kad misters Segunds atrāva roku, uz tās bija putekļainas pēdas, it kā miljoniem izkaltētu un pūderī saberztu rožu ziedu būtu sablīvējušies un sastājušies fantastisku vārtu formā. Čuguna skrudzes reiz bija rotājuši arī mazi bareljefi, taču to ļaunīgās, smejošās sejas bija sadilušas un sarkanas kā spirkstis, it kā tai elles daļā, kurā šie pagāni tagad mā­joja, saimniekotu pagalam nevērīgs dēmons, kas savus cepļus kurina pārāk karstus.

Aiz vārtiem bija tūkstoš bāli sārtu rožu, augstas, līganas saulainu gobu, ošu un kastaņu kraujas un zilas jo zilas debesis. Tur bija četri stalti čukuri un vesela biežņa garu, pelēku skursteņu un logu ar akmens režģiem. Taču Ēnu nams jau krietni ilgāk par gadsimtu bija drupu nams; šobrīd tas bija celts tiklab no sud­rabaina smilšakmens, kā no no pliederiem un mežrozēm, un vienlīdz daudz tajā bija gan dzelzs un koka, gan vasaras smaržaino vēju.

— Izskatās kā Citzemē, — misters Segunds teica un aiz sajūsmas piespieda seju pie vārtiem, pretī saņemdams to nospiedumu, pēc visa spriežot — rožu pulverī.2z Runājot par "Citzemi", ļaudis parasti domā Elfu valsti vai ko tikpat aptuvenu. Savie­sīgām sarunām šāda noteiksme ir laba gana, turpretim burvim jāradinās būt precīzākam. Kā zināms, karalis Krauklis valdīja trīs karaļvalstis: pirmā bija Ziemeļanglijas valsts, kurā ietilpa Kamberlenda, Nortamberlenda, Darema, Jorkšīrā, Lankašīra, Derbīšīra un daļa No- tingemšīras. Abas pārējās dēvēja par "citām Karaļa zemēm". Viena bija daļa no Elfu valsts, bet par otru parasti uzskatīja novadu viņpus Elles un reizēm dēvēja to par "Rūgtzemi". Karaļa ienaidnieki apgalvoja, ka viņš to nomājis no Lucifera.

Viņš atvēra vārtus un aiz pavadām ieveda savu zirgu. Misters Hani­fūts sekoja. Pie akmens baseina abi piesēja zirgus un devās izpētīt dārzu.

Šo vārdu — "dārzs"— Ēnu nama apkārtne gan, iespējams, nebija pelnījusi, lau gadu simteni neviens to nebija kopis. Tomēr tas nebija arī mežs un nebija atmata. Angļu valodā nav vārda, ar kuru apzīmēt burvja dārzu divus gadsim­tus pēc burvja nāves. Tas bija krāšņāks un jūklaināks nekā jebkurš dārzs, ko misters Segunds un misters Hanifūts līdz šim bija redzējuši.

Misteru Hanifūtu bezgala sajūsmināja viss, ko viņš redzēja. Viņš pacilāti ieklie­dzās, ieraugot varenu gobu aleju, kurā koki gandrīz līdz viduklim grima koši sārtu uzpirkstīšu jūrā. Viņš skaļi apbrīnoja glītu akmens kalumu — lapsu, kas zobos turēja bērnu. Viņš jautri čaloja par šīs vietas neparasti maģisko gaisotni un paziņoja, ka pat misteram Norelam te būtu, ko mācīties.

Taču patiesībā misters Hanifūts pret gaisotnēm nebija sevišķi vērīgs; savuties misteram Segundam pamazām kļuva neomulīgi. Viņam šķita, ka Absaloma dārzs viņu kaut kā savādi ietekmē. Vairākas reizes, kamēr viņi abi ar misteru Hanifūtu pastaigājās, viņš bija gatavs vērt muti, lai uzrunātu kādu, ko domājās pazīstam, vai pēkšņi ieraudzīja vietu, kurā jau, liekas, bija uzturējies. Taču allaž, jau gandrīz atcerējies, ko grasās sacīt, viņš atskārta, ka tas, ko viņš notu­rējis par draugu, patiesībā ir tikai ēna rožu krūma ziedos: daudzkārt redzētās galvas aprises bija tikai bāliem ziediem nobārstīts rožu zars, roka — cits zars. Vieta, ko misters Segunds šķitās pazīstam tikpat labi kā savas bērnības mājas, bija nejaušs dzeltena krūma, līganu pliedera zaru un asa, saules apmirdzēta mājas stūra apvienojums. Turklāt viņš netika gudrs, kas bija šis draugs un kas tā par vietu. Lauzīdams galvu, viņš tik ļoti nomocījās, ka pēc pusstundas aici­nāja misteru Hanifūtu uz brītiņu piesēst.

Mīļais draugs! — misters Hanifūts satraucās. — Kas noticis? Vai jūs ne­jūtaties labi? Jūs esat ļoti bāls — jums trīc rokas! Kāpēc jūs agrāk neko neteicāt?

Misters Segunds pielika delnu pie pieres un neskaidri atbildēja kaut ko par burvestību, kas tūlīt varētu notikt. Viņam pavisam noteikti šķietot, ka tā arī esot visa vaina.

Burvestība? — misters Hanifūts iesaucās.— Bet kāda gan burvestība te varētu notikt? — Viņš tramīgi palūkojās apkārt: ja nu aiz kāda koka slēpjas misters Norels? — Man gan gribētos domāt, ka jūs vienkārši ir novārdzinājusi dienas tveice. Man arī ir ļoti karsti. Bet mēs gan esam ēzeļi, kāpēc mēs tādā kar­stumā staigājam apkārt? Var taču atpūsties! Var atspirdzināties! Vajag tikai apsēsties ēnā pie lieliem kokiem — jā, jā, pie tādiem kā šie — pie jauka, burz- guļojoša strautiņa — tāda, kā šis, — visi zina, ka labāku vietu atpūtai nevar ne iedomāties! Nāciet, mister Segund, pasēdēsim!

Viņi apsēdās zālītē pie brūna strauta. Siltais, maigais gaiss un rožu smarža apremdināja un nomierināja misteru Segundu. Viņa plaksti aizkrita ciet. Viņš tos atvēra. Aizvēra. Atvēra, lēni un smagi…

Gandrīz uzreiz bija klāt sapnis.

Viņš stāvēja kaut kādā tumšā telpā un redzēja durvju aiļu. Tā bija izcirsta no sudrabpelēka akmens, kas blāvi mirdzēja itin kā mēnesnīcas gaismā. No aplo- dām pretim raudzījās divi jaunekļi (vai varbūt viens jauneklis, jo abās pusēs viņš bija viens un tas pats). Jauneklis it kā nāca ārā no sienas, un Džons Segunds uz­reiz atģieda, ka viņš ir burvis. Seja īsti nebija saskatāma, varēja vien nojaust, ka tā ir skaista. Galvā viņam bija cepure ar asu knābi un diviem kraukļa spārniem.

Džons Segunds iegāja pa durvīm un pirmajā brīdī redzēja vienīgi melnas de­besis, zvaigznes un vēju. Pēc tam viņš ieraudzīja, ka tomēr atrodas kādā istabā, taču tā visa gulēja drupās. Tomēr sienas, cik to bija palicis, rotāja gleznas, gobe­lēni un spoguļi, — taču cilvēki gobelēnos kustējās un sarunājās savā starpā un ne visi spoguļi rādīja to, kas bija redzams istabā: daži atspulgoja pavisam citas ainas.

Istabas tālākajā stūrī pie galda svārstīgā mēnesnīcas un sveču gaismas krusto­jumā sēdēja sieviete. Viņas kleita bija ļoti senatnīga; Džonam Segundam nemūžam nebūtu ienācis prātā, ka viena apģērba gabala šūdināšanai vajag — vispār ir iespējams— izmantot tik daudz drānas. Kleita bija savādā, senatnīgā, tumšzilā krāsā, un uz tās kā vēl viens zvaigžņu birums joprojām zaigoja pēdējie no Dāni­jas karaļa briljantiem. Kad Džons Segunds paspēra pāris soļu uz viņas pusi, sie­viete atskatījās— viņš ieraudzīja divas ieslīpas acis, kas bija izvietotas tālāk nekā parasti piedien daiļai sejai, un garu mutes šķiedumu, kas savilkās smaidā, kura nozīmi viņš nespēja uzminēt. Sveču atblāzmā viņas mati šķita tikpat sarkani, cik kleita bija zila.

Pēkšņi Džona Segunda sapnī ieradās vēl viena persona — modernās drānās ģērbies džentlmenis. Šis džentlmenis it nemaz nelikās pārsteigts, ieraugot smalki (kaut mazliet vecmodīgi) tērpto dāmu, toties pagalam apstulba, pamanījis Džonu Segundu; viņš izstiepa roku, saņēma Džonu Segundu aiz pleca un sāka kratīt…

Izrādījās, ka misters Hanifūts ir satvēris viņu aiz pleca un vieglītēm purina.

Lūdzu, piedodiet! — sacīja misters Hanifūts. — Bet jūs pa miegam klie­dzāt, un es nodomāju, ka varbūt jūs vēlētos pamosties.

Misters Segunds skatījās pretī ar zināmu apjukumu.

Es redzēju sapni, — viņš teica. — Ļoti neparastu sapni!

Misters Segunds pastāstīja savu sapni misteram Hanifūtam.

Kāda apbrīnojami maģiska vieta! — atzinīgi norādīja misters Hanifūts. — Tam vēl viens pierādījums ir jūsu sapnis — pilns ērmotu simbolu un priekš­nojautu!

Bet ko tas nozīmē? — misters Segunds jautāja.

Ā! — misters Hanifūts atsaucās un apklusa, lai brīdi padomātu. — Ak, tad jūs sakāt, ka dāma bija tērpusies zilā? Zila krāsa simbolizē — tā, tā, tūlīt atcerēšos — nemirstību, šķistību un uzticību; tā ir Jupitera krāsa, un tās metāls ir alva. Hntm! Un ko tas mums dod?

Manuprāt, neko, — misters Segunds nopūtās. — Paiesimies vēl!

Misters Hanifūts, kas dedzīgi vēlējās redzēt vēl kādus brīnumus, uzreiz pie­krita šim ierosinājumam un mudināja doties izpētīt Ēnu namu.

Žilbinošajā saulē nams it kā izgaroja, tas vidēja uz debesu fona kā augsta, zaļgani zila blāzma. Kad viņi tuvojās durvīm, kas veda uz lielo zāli, misters Segunds iekliedzās:

Ai!

Kāpēc jūs kliedzat? Kas atkal noticis? — misters Hanifūts sabijās.

Durvīm vienā un otrā pusē bija karaļa Kraukļa atveidi akmenī.

Es tos redzēju sapnī, — misters Segunds sacīja.

Lielajā zālē viņš apstājās un palūkojās visapkārt. Spoguļi un gleznas, ko viņš bija redzējis sapnī, jau sen bija pazuduši. Sienu drupas papildināja ceriņi un pliederi. Zirgkastaņas un oši veidoja zaļu un sudrabotu jumtu, kas virmoja un lāsumoja uz debesu zilgmes fona. Režģi tukšajos akmens logos pina smalki zel­tītas zāles stiebri un izspūrusi sarkanrīkiīte.

Zāles galā stāvēja divi spožajā saulē nesaviedējami cilvēki. Uz grīdas mētā­jās daži dīvaini priekšmeti, tādas kā maģiskas saslaukas: dažas ar buramvār­diem apskribelētas papīra loksnes, sudraba bļoda ar ūdeni un līdz pusei nodegusi svece senatnīgā misiņa svečturī.

Misters Hanifūts novēlēja abiem ēnainajiem stāviem laburītu; viens atbil­dēja pieklājīgā un nopietnā tonī, bet otrs iekliedzās:

Henrij, tas ir viņš! Tas zellis! Tas pats, par kuru es stāstīju! Vai tu nere­dzi? Sīkaudzis ar tik tumšiem matiem un acīm, ka gandrīz varētu nodomāt, ka viņš ir itālietis — matos gan vīd arī sirmums, — bet viņa seja ir tik atturīga un bikla, ka uzreiz ir skaidrs — viņš ir anglis! Novalkāti svārki, putekļaini un salā­pīti, aproces apdilušas, bet viņš mēģina to slēpt, apšķibīdams ar šķērēm! Ak! Henrij, tas noteikti ir viņš! Jūs, ser! — viņš piepeši uzkliedza misteram Segun­dam. — Kā jūs varat to paskaidrot?

Nabaga misters Segunds bija gluži satriekts: pilnīgi svešs cilvēks tik sīki ap­raksta yiņu pašu un viņa svārkus — turklāt apraksta tik necildinoši! Tas nu gan nebija pieklājīgi. Kamēr viņš tā stāvēja, pūlēdamies attapties, pratinātājs iegāja ēnā, ko pleta osis, kas veidoja zāles ziemeļu sienu, un misters Segunds pirmo reizi nomoda pasaulē skatīja vaigā Džonatanu Streindžu.

Misters Segunds maķenīt stomīgi (jo viņš apzinājās, cik dīvaini tas izklau­sīsies) atbildēja:

Man liekas, ser, es jūs redzēju sapnī.

Streindžs tikai saniknojās vēl briesmīgāk.

Ser, tas bija mans sapnis! Es atgūlos, grasīdamies to nosapņot! Varu to pierādīti, varu piesaukt lieciniekus, ka tas bija mans sapnis. Misters Vudhops, — viņš rādīja uz savu biedru, — redzēja, kā es to daru. Misters Vudhops ir garīdznieks, draudzes mācītājs Glosteršīrā — būtu pilnīgi neiedomājami ap­šaubīt viņa godavārdu! Esmu pārliecināts, ka Anglijā džentlmeņa sapņi ir viņa paša darīšana. Gan jau ir kāds sapņu aizsardzības likums, un ja nav — nu, tad Parlamentam nekavējoties vajag to pieņemt! Citiem nepieklājas bez uzaicinā­juma tajos ielauzties! — Streindžs apklusa, lai ievilktu elpu.

Ser! — dedzīgi iejaucās misters Hanifūts. — Es lūgtu jūs, runājot ar šo džentlmeni, izrādīt vairāk cieņas! Atšķirībā no manis, jums nav laimējies šo džentlmeni pazīt, bet, ja jums būtu tas gods, jūs uzzinātu, ka viņam nepavisam nav raksturīgi vēlēties aizskart citus!

Streindžs kaut ko neapmierināti atrūca.

Bet tas tiešām ir ļoti dīvaini, ka cilvēki var iekļūt cits cita sapņos, — ieru­nājās Henrijs Vudhops. — Tas taču nevarēja būt viens un tas pats sapnis?

Ak vai! Baidos, ka bija gan, — misters Segunds nopūzdamies atbildēja. — Jau ienākot šajā dārzā, man sāka likties, ka tas ir pilns ar neredzamām dur­vīm, un es gāju cauri tām visām, līdz pēdīgi aizmigu un nosapņoju sapni, kurā redzēju šo džentlmeni. Mani bija pārņēmis ārkārtīgs apjukums. Es zināju, ka ne jau es esmu atstājis visas šīs durvis vaļā un licis tām atvērties, taču tas mani neatturēja. Man gribējās tikai vienu — redzēt, kas ir aiz tām.

Henrijs Vudhops lūkojās misteram Segundam pretī tādām acīm, it kā tas nu viņam nebūtu saprotams.

Es tomēr nedomāju, ka tas varēja būt tas pats sapnis, — viņš skaidroja misteram Segundam, it kā tas būtu visai grūtgalvīgs bērns. — Ko jūs redzējāt?

Dāmu zilā kleitā, — misters Segunds atbildēja. — Man likās, tā varētu būt Absalomas jaunkundze.

Nu, protams, ka tā bija Absalomas jaunkundze! — Streindžs ļoti ērcīgi iekliedzās, it kā runas par tik acīm redzamām lietām viņa pacietībai būtu pārāk liels pārbaudījums. — Diemžēl šī dāma bija posusies tikties ar vienu džentlmeni. Pats par sevi saprotams, ieraugot divus, viņa iztrūkās un uzreiz nozuda. — Streindžs nogrozīja galvu. — Visā Anglijā nav vairāk par pieciem cilvēkiem, kas spēj cik necik burt, bet vienam no viņiem katrā ziņā jādodas šurp un jāiz­jauc mana tikšanās ar Absaloma meitu. Kaut kas neticams! Esmu pats nelai­mīgākais cilvēks Anglijā. Dieva dēļ, es rāvos melnās miesās, lai nosapņotu šo sapni. Man vajadzēja trīs nedēļas — pūloties no rīta līdz vakaram! — lai saga­tavotu ataicināšanas buramvārdus, un tad…

Bet tas taču ir lieliski! — viņu pārtrauca misters Hanifūts. — Tas ir ap­brīnojami! Apžēliņ! Arī pats misters Norels neko tādu nebūtu spējis!

Nebūt ne, — Streindžs pagriezās pret misteru Hanifūtu. — Tas nav tik sarežģīti, kā jums liekas. Vispirms vajag nosūtīt dāmai ielūgumu — te derēs jebkuri ataicināšanas buramvārdi. Es izmantoju Ormskērku. [31] [1] pariss ormskērks (1496—1587) — skolotājs Klerkenvelas ciemā netālu no Londonas. Sarakstījis vairākus traktātus par maģiju. Kaut arī Ormskērks nebija sevišķi oriģināls domā­tājs, Viņš bija čakls pētnieks un apņēmās savākt un sašķirot visus Anglijā atrodamos ataici­nāšanas buramvārdus, lai starp tiem atrastu kādus, kas iedarbotos bez misēkļiem. Šis darbs viņam prasīja divpadsmit gadu, un viņa mazajā namiņā sakrājās tūkstošu tūkstoši ar buramvārdiem aprakstītu papīra lapiņu. Misis Ormskērkai pret to bija lieli iebildumi, un nabaga sieviete kļuva par prototipu burvja sievas tēlam banālās komēdijās un otršķirīgos romānos — proti, viņa kļuva par bļaustigu, nelaimīgu megeru.

Buramvārdi, ko Ormskērkam galu galā izdevās izstrādāt, iemantoja plašu atzīšanu un tika daudzkārt izmantoti viņa paša gadsimtā un divos nākamajos; taču man nav gadījies dzirdēt, ka tie kaut reizi būtu pielietoti veiksmīgi, iekams Džonatans Streindžs ieviesa tajos savus labojumus un lika Marijai Absalomai parādīties viņa paša un mistera Segunda sapnī, — iespējams, Džonatana Streindža minēto iemeslu pēc.

Bez šaubām, bija diezgan liela noņemšanās, pielāgojot Ormskērku, lai mēs ar Absalomas jaunkundzi manā sapnī ierastos vienlaikus, — Ormskērks ir tik neprecīzs, ka uzaicinātā persona var nākt jebkur un jebkurā laikā, un uzskatīt, ka viņas pie­nākums ir izpildīts, — jā, tas tiešām nebija viegls darbs, tomēr, ziniet, es jūtos visai apmierināts ar rezultātiem. Pēc tam man vajadzēja noburt pašam sevi un iegrimt maģiskā miegā. Es, protams, biju dzirdējis par šādam nolūkam izman­tojamiem buramvārdiem, taču jāatzīstas, ka neesmu tādus redzējis, tāpēc, āre, man nācās izgudrot pašam savus — visai vājus, ko tur liegties, bet kas cits man atlika?

Lai Dievs žēlīgs! — iesaucās misters Hanifūts. — Vai jūs gribat teikt, ka bezmaz visa šī maģija bija jūsu paša izgudrojums?

Ā! — atbildēja Streindžs, — nu… Man bija Ormskērks — es visam pa­matā ņēmu Ormskērku.

Hm, bet vai Hezers-Grejs nebūtu noderējis labāk nekā Ormskērks? — jautāja misters Segunds. [32] [1] rādās, ka šoreiz veselais saprāts ir misteru Segundu pametis. Čārlzs Hezers-Grejs (1712—1789) ir vēl viens vēsturnieks un burvis, kas publicējis izdaudzinātus ataicināšanas buramvārdus. Kod, kurā pirkstā gribi: gan Hezera-Greja, gan Ormskērka buramvārdi ir vienlīdz slikti — Atvainojiet! Es neesmu praktizējošs burvis, taču Hezers-Grejs salīdzinājumā ar Ormskērku man allaž licies daudz uzticamāks.

Ak tā? — atjautāja Streindžs. — Par Hezeru-Greju es, bez šaubām, esmu dzirdējis. Nesen sāku sarakstīties ar kādu Linkolnšīras džentlmeni, kurš apgalvo, ka viņa īpašumā esot Hezera-Greja "Mīnotaura anatomijas" eksemplārs. Tad jūs sakāt, ka Hezeru-Greju tiešām ir vērts palasīt?

Misters Hanifūts paziņoja, ka Hezeru-Greju lasīt nu gan neesot vērts — viņa grāmatele esot pilnīgas un galīgas blēņas; misters Segunds iebilda, un Streindžs arvien vairāk ieinteiesējās, pamazām aizmirsdams, ka viņam vajadzētu uz mis­teru Segundu dusmoties.

Un kurš tad spētu ilgi dusmoties uz misteru Segundu? Jāatzīstas, ka šai pa­saulē ir tādi cilvēki, kas necieš krietnumu un laipnību, cilvēki, kurus dziļi kaitina lēnprātība, — taču man ar prieku jāteic, ka Džonatans Streindžs nebija no viņu vidus. Misters Segunds atvainojās, ka sabojājis Streindža burvestību, un Streindžs smaidīdams un paklanīdamies aicināja misteru Segundu par to vairs nedomāt.

Es nejautāšu, vai jūs esat burvis, ser, — Streindžs sacīja misteram Se­gundam. — Par jūsu spējām liecina tas, cik viegli jūs iekļūstat citu sapņos. Bet jūs? — Streindžs uzrunāja misteru Hanifūtu. —Vai arī jūs, ser, esat burvis?

Nabaga misters Hanifūts! Tik ass jautājums tik vārīgā vietā! Sirdī viņš jopro­jām bija burvis, un atgādinājumi par zaudēto viņam bija sāpīgi. Misters Hanifūts atbildēja, ka viņš pirms pavisam nedaudziem gadiem bijis burvis. Taču viņam nācies pārtraukt burvestību studijas. Ak, cik nelabprāt viņš bija to darījis! Maģijas — krietnās angļu maģijas — studijas, pēc viņa domām, bija pati cilde­nākā nodarbošanās uz zemes.

Streindžs skatījās uz viņu ar jaušamu izbrīnu.

Ser, es jūs lāgā nesaprotu. Kurš varēja likt jums pārtraukt maģijas studi­jas, ja jūs pats to nevēlējāties?

Tad misters Segunds un misters Hanifūts pastāstīja par Jorkas Mācīto burvju biedrību un par to, kā misters Norels šo biedrību iznīcinājis.

Misters Hanifūts apvaicājās pēc Streindža domām par misteru Norelu.

Ā! — Streindžs smaidot atsaucās. — Misters Norels ir angļu grāmattir­gotāju svētais aizgādnis.

Kā, lūdzu, ser? — nesaprata misters Hanifūts.

Jā, tā ir, — sacīja Streindžs. — Mistera Norela vārds tiek skandināts no Ņū- kāslas līdz Penzansai, visur, kur pastāv grāmatu tirdzniecība. Grāmattirgonis smaida un klanās, un saka: "Ak, ser, jūs esat nokavējis! Man bija daudz grāmatu par dažādiem maģijas un vēstures jautājumiem, bet es tās visas pārdevu kādam ļoti mācītam Jorkšīras džentlmenim." Un tas arvien ir Norels. Ja ir vēlēšanās, var nopirkt grāmatas, ko Norels nav iegādājies. Es parasti atrodu, ka grāmatas, ko misters Norels nav iegādājies, ir teicams iekurs kamīnam.

Pats par sevi saprotams, misters Segunds un misters Hanifūts dedzīgi vēlē­jās labāk iepazīties ar Džonatanu Streindžu, un arī viņš, liekas, tikpat labprāt turpinātu ar viņiem sarunāties. Tādēļ, kad abas puses bija pārmijušas parastos jautājumus un atbildes ("Kur jūs esat apmeties?" — "Ā! Džordža viesnīcā Eiberī." — "Apbrīnojami. Mēs arī."), ātri vien tika izlemts, ka džentlmeņi četratā atgriezīsies Eiberī un kopā ieturēs pusdienas.

Kad visi devās ārā no Ēnu nama, Streindžs apstājās pie karaļa Kraukļa dur­vīm un ievaicājās, vai kāds no kungiem — misters Segunds vai misters Hani­fūts — ir bijis Karaļa senajā ziemeļnieku galvaspilsētā Ņūkāslā. Abi atbildēja noliedzoši.

Šīs durvis ir tādas pašas, kādas tur var atrast uz katra stūra, — Streindžs noteica. — Pirmās tika izgatavotas, kad Karalis vēl bija Anglijā. Tai pilsētā, ej, kurp iedams, ir sajūta, ka no tumšas, putekļainas arkas pretī nāk Karalis. — Streindžs greizi nosmaidīja. — Viņš nāk uz tavu pusi, taču viņa seja vienmēr ir līdz pusei apslēpta, un viņš nekad tevi neuzrunā.

Pulksten piecos viņi sēdās pusdienot "Džordža" viesnīcas lielajā istabā. Misters Hanifūts un misters Segunds atrada, ka Streindžs ir visnotaļ patīkams galdabiedrs, mundrs un runīgs. Savuties Henrijs Vudhops cītīgi ēda un, kad bija paēdis, skatījās pa logu. Misters Segunds bažījās, vai viņš nejūtas atstāts novārtā, tādēļ uzrunāja garīdznieku un uzteica burvestību, ko Streindžs bija demonstrējis Ēnu namā.

Henrijs Vudhops bija pārsteigts.

Nebiju domājis, ka par to pienākas apsveikumi, — viņš sacīja. — Streindžs man neteica, ka tas ir kaut kas ievērības cienīgs.

Bet, dārgo ser! — iesaucās misters Segunds. — Kas zina, kad Anglijā pē­dējo reizi paveikts kaut kas tik grandiozs?

Ā! Es no maģijas neko nesaprotu. Tas laikam ir kaut kas diezgan mo­derns — esmu redzējis par maģiju rakstām Londonas avīzes. Taču garīdznieks lasīšanai nevar atvēlēt daudz laika. Turklāt es Streindžu pazīstu kopš bērnības, un zinu, ka viņš ir gaužām aušīgs pēc dabas. Brīnos, ka šī aizraušanās ar maģiju velkas jau tik ilgi. Gan jau viņam tā drīz apniks, gluži tāpat kā viss cits. — Pēc šiem vārdiem viņš piecēlās no galda un noteica, ka iziešot pastaigāties pa ciemu. Tad garīdznieks atvadījās no mistera Hanifūta un mistera Segunda un devās projām.

Nabaga Henrijs! — Streindžs bilda, kad misters Vudhops bija aizgājis. — Viņam noteikti bija šausmīgi garlaicīgi.

Tā bija liela pretimnākšana no jūsu drauga puses — piekrist kopā ar jums doties šajā braucienā, kaut arī tā mērķis viņu it nemaz neinteresēja, — piezīmēja misters Hanifūts.

Jā, tik tiešām! — atsaucās Streindžs. — Bet ziniet, viņš drīzāk jutās aici­nāts doties man līdzi tāpēc, ka dzīve mājās bija tik klusa. Henrijs ir uz dažām nedēļām ieradies pie mums viesos, taču mēs dzīvojam ļoti nomaļā vietā un es, baidos, esmu gandrīz visu laiku iegrimis savās studijās.

Misters Segunds apvaicājās, kad misters Streindžs sācis apgūt maģiju.

Pērnā gada pavasarī.

Bet jūs esat guvis tik lielas sekmes! — iesaucās misters Hanifūts. — Un nav pagājuši pat divi gadi! Dārgo mister Streindž, tas ir kaut kas apbrīnojams!

Ja? Vai jūs tā domājat? Man pašam šķiet, ka es tikpat kā neko neesmu sasniedzis. No otras puses, es nezināju, kur meklēt padomu. Jūs esat pirmie amatbrāļi, ko es sastopu, un es jūs godīgi brīdinu, es grasos vēl pusi nakts tirdīt jūs ar jautājumiem.

Mēs ar lielāko prieku jums palīdzēsim, cik tas būs mūsu spēkos, — atbil­dēja misters Segunds. — Bet es ļoti šaubos, vai mēs jums būsim cik necik no­derīgi. Mēs vienmēr esam bijuši tikai maģijas teorētiķi.

Jūs esat pārlieku pieticīgi! — paziņoja Streindžs. — Iedomājieties kaut vai, cik daudz jūs esat izlasījuši, salīdzinot ar mani!

Tā nu misters Segunds sāka piesaukt autorus, par kuriem Streindžs varbūt vēl neesot dzirdējis, un Streindžs sāka pierakstīt to vārdus un sacerējumu no­saukumus, darīdams to mazliet juceklīgi — brīžam piezīm ju grāmatiņā, brīžam uz rēķina par pusdienām un reiz pat uz delnas. Tad viņš sāka izprašņāt misteru Segundu par grāmatām.

Nabaga misters Hanifūts! Kā viņš ilgojās piedalīties šajā saistošajā sarunā! Kā viņš patiesībā piedalījās tajā, ar savām mazajām kara viltībām gan maldinādams tikai sevi pašu. — Pasakiet, ka viņam noteikti vajag izlasīt Tomasa Lančestera "Putnu valodu", — viņš teica, uzrunādams nevis Streindžu, bet misteru Segundu. — Ā, es zinu, ka jūs par viņu neesat augstās domās, — viņš izsaucās, — bet manuprāt no Lančestera var daudz mācīties.

Uz to Streindžs viņiem pavēstīja, ka ir visnotaļ pārliecināts, ka tikai pirms pieciem gadiem Anglijā bijuši četri "Putnu valodas" eksemplāri: viens kādā Glosteras grāmattirgotavā, otrs kāda burvju džentlmeņa bibliotēkā Kendelā, trešais piederējis Penzansas apkaimes kalējam, kurš to pieņēmis kā daļu no maksas par čuguna vārtu salabošanu un ar ceturto bijusi aizbāzta sprauga Da- remas katedrālei blakus uzceltas zēnu skolas logā.

Bet kur tad tie ir tagad? — iesaucās misters Hanifūts. — Kāpēc jūs neesat sev to iegādājies?

Vienmēr, kad es kādā no šīm vietām ierados, Norels bija paspējis tur pabūt pirms manis un visus nopircis, — atbildēja misters Streindžs. — Es šo cilvēku tā arī ne reizi neesmu redzējis, taču viņš ik solī izjauc manus nodomus. Tādēļ es tā pieķēros iecerei ataicināt kādu mirušu burvi un uzdot viņam — vai viņai — savus jautājumus. Man šķita, ka dāma pret manām grūtībām izturē­sies ar lielāku iecietību, tādēļ izvēlējos Absalomas jaunkundzi. [33] [1] viduslaikos mirušo atburšana bija labi zināms maģijas paveids un, cik noprotams, pastāvēja vienprātīgs ieskats, ka nelaiķa burvja gars ir gan vieglāk izsaucams, gan ar vislie­lāko labumu iztaujājams.

Misters Segunds nogrozīja galvu.

Kā zināšanu ieguves veids tas man liekas drīzāk dramatisks, nevis ērts. Vai jums nav padomā kāds vienkāršāks paņēmiens? Galu galā Anglijas maģijas Zelta laikmetā grāmatas bija daudz lielāks retums nekā tagad, tomēr cilvēkiem vienalga izdevās kļūt par burvjiem.

Lai saprastu, kā aureāti uzsāka burvju meistarības ceļu, — atbildēja Streindžs, — esmu studējis viņu dzīvesstāstus un maģijas vēsturi; pēc visa spriežot, tajos laikos cilvēks, kurš atklāja, ka viņam ir jele kādas burvja dotības, nekavējoties devās ceļā pie kāda cita, vecāka un pieredzējušāka burvja, un lū­dza, lai tas viņu pieņem mācekļos. [34] [1] vēsture zina ļoti nedaudzus burvjus, kas maģiju nebija mācījušies pie kāda cita meis­tara. Karalis Krauklis nebija pirmais burvis Britu salās. Pirms viņa bija citi — visupirms jāmin ievērojamais septītā gadsimta puscilvēks-pusdēmons Merlins —, taču laikā, kad ieradās karalis Krauklis, Anglijā burvju nebija. Par karaļa Kraukļa agrīnajiem gadiem ziņu ir maz, taču šķiet visnotaļ loģiski uzskatīt, ka gan maģiju, gan valdīšanas mākslu viņš bija apguvis F.lfu valsts karaļa galmā. Agrīnie magi viduslaiku Anglijā amatu mācījās karaļa Kraukļa galmā un pēc tam savukārt mācīja citus.

Par izņēmumu jāuzskata Notingemšīras burvis Tomass Godbless (1105?—1182). Par viņa dzīvi mums gandrīz nekas nav zināms. Nenoliedzami, viņš kādu laiku darbojies kopā ar karali Kraukli, taču, pēc visa spriežot, tas notika vēlākā viņa dzīves posmā, kad viņš jau daudzus gadus bija praktizējis maģiju. Iespējams, viņš ir vienīgais piemērs tam, ka par burvi var kļūt paša spēkiem — tāpat kā, bez šaubām, to iespējuši gan Gilberts Norels, gan Džo­natans Streindžs.

Tad jums jādodas pie mistera Norela un jālūdz viņa palīdzība! — iesau­cās misters Hanifūts. — Nudien! Ai, es saprotu, — redzot, ka misters Segunds grasās iebilst, — Norels ir nedaudz atturīgs, bet kas par to? Misters Streindžs no­teikti zinās, kā panākt, lai viņš pārvar savu biklumu. Lai kādi arī ir viņa trūkumi, Norels nav muļķis, viņš taču redzēs, cik ļoti izdevīgi ir tikt pie tāda palīga!

Misteram Segundam pret šo ieceri bija daudz kas iebilstams, tostarp viņš atgādināja, ka misters Norels necieš citus burvjus, taču misters Hanifūts, kas šo teicamo risinājumu bija izdomājis ar visu savam dedzīgajam raksturam piemītošo jūsmību, acumirklī uzskatīja to par savu kvēlāko vēlmi un nespēja ne iedomāties, ka varētu būt kādi šķēršļi, kas traucē to īstenot.

Ā! Es piekrītu, — viņš sacīja, — ka Norels nekad nav necik vēlīgi iztu­rējies pret maģijas teorētiķiem. Tomēr uzdrošinos apgalvot, ka sev līdzīgu viņš uzņems atplestām rokām.

Pašam Streindžam pret šo ideju nebija nekādu iebildumu: viņam gluži da­biski kārojās skatīt misteru Norelu vaigā. Patiesībā misteram Segundam gribot negribot radās aizdomas, ka Streindžs jau iepriekš bija par to prātojis, un tā nu misters Segunds ļāva, lai viņa šaubas un iebildumi pamazām tiek atspēkoti.

Šī Anglijai ir liela diena, ser! — sauca misters Hanifūts. — Tikai pado­mājiet, ko visu jau iespējis paveikt viens burvis, — un tagad iztēlojieties, cik daudz jaudās divi! Streindžs un Norels! Ak, cik labi tas izklausās! — Misters Hanifūts vēl vairākas reizes atkārtoja "Streindžs un Norels" un izskatījās tik ap­mierināts, ka Streindžam uznāca lieli smiekli.

Turpretim misters Segunds, kā daudzi lēnprātīgi cilvēki, diezgan viegli mai­nīja savas domas. Kamēr misters Streindžs — stalts, smaidošs un pašpārliecināts — stāvēja viņa priekšā, misters Segunds nenieka nešaubījās, ka Streindža talants gūs pelnīto atzinību — vai nu tas būs ar mistera Norela palīdzību, vai par spīti

viņa traucēšanai; taču nākamajā rītā, kad Streindžs un Henrijs Vudhops bija aizjājuši, viņam prātā atkal nāca visi burvji, kurus misters Norels, pūles netau­pīdams, bija iznīcinājis, un viņš sāka bažīties, vai viņi abi ar misteru Hanifūtu nav novirzījušu Streindžu uz aplama ceļa.

Man nedod mieru doma, — viņš sacīja, — ka mums daudz uzstājīgāk vajadzēja mudināt misteru Streindžu vairīties no mistera Norela. Mums vaja­dzēja nevis skubināt viņu uzmeklēt Norelu, bet gan ieteikt paslēpties!

To gan misters Hanifūts it nemaz nespēja saprast.

Paslēpties? Nevienam džentlmenim tāds padoms nebūtu pa prātam, — viņš sacīja, — un ja misters Norels tiešām sagribēs misteram Streindžam kaut kā kaitēt — bet es ļoti šaubos, vai kas tā varētu notikt, — tad misters Streindžs jau nu būs pirmais, kas par to uzzinās.