Svešzemniece

6 kolama " liela zāle "

Ieradās zēns, kuru Ficgibonas kundze sauca par mazo Aleku, un aizveda mani vakariņās. Tās tika pasniegtas garā, šaurā zālē, kur gar sienām bija nolikti galdi; pa velvētajām durvīm abos ēdamzāles galos plūda nepārtraukta kalpotāju straume, kuri nesa ar ēdieniem pie­krautus koka šķīvjus, paplātes un krūkas ar dzērienu. Vasaras sākumā saule rietēja vēlu, un tās stari strāvoja zālē pa augstajiem, šaurajiem logiem; zem tiem pie sienas turekļos bija saspraustas lāpas, kuras iedegs, kad dienasgaisma izdzisis.

Starp logiem sienas sedza karogi un tartāni, akmens mūrus izrai­bināja pledi un visdažādāko krāsu ģerboņi. Pretēji telpas greznumam vairums ļaužu, kas bija sanākuši te ieturēt vakariņas, bija ģērbušies praktiskās pelēku un brūnu toņu drēbēs vai ari gaišbrūni un zaļi rūtai­nos medību kiltos; šādas klusinātas krāsas labi derēja, lai varētu paslēp­ties viršos.

Kad Aleks veda mani uz telpas tālāko galu, jutu sev mugurā duramies ziņkārīgus skatienus, tomēr lielākā tiesa ēdāju pieklājīgi raudzījās savos šķīvjos. Likās, te nekādi noteikumi netiek ievēroti; ļaudis ēda, kā gribēja, ņēma ēdienu no lielajām bļodām vai ar saviem koka šķīvjiem devās uz zāles otru galu, kur divi jaunekļi milzīgā pavarda mutē uz iesma cepa veselu aitu. Ap galdiem sēdēja apmēram četrdesmit cilvēku, un varbūt vēl kādi desmit apkalpoja. Skaļi skanēja sarunas, galvenokārt gēlu valodā.

Kolams jau sēdēja zāles galā, īsās kājas paslēpis aiz saskrāpēta ozolkoka galda. Kad es parādījos, viņš pieklājīgi palocīja galvu un ar rokas mājienu aicināja sēsties sev kreisajā pusē blakus apaļīgai, glītai sarkanmatei, kuru viņš man stādīja priekšā kā savu sievu Letīciju.

- Un šis ir mans dēls Heimišs, Makenziju klana vadonis sacīja, uzlicis roku uz izskatīga septiņus astoņus gadus veca sarkanmataina zēna pleca, kurš novērsa skatienu no servējamā trauka tikai tik ilgi, lai ar īsu galvas mājienu parādītu, ka mani redzējis.

Ar interesi aplūkoju zēnu. Viņš līdzinājās visiem līdz šim redzē­tajiem Makenziju vīriešiem tāda pati plata seja ar plakaniem vaigu kauliem un dziļi iegrimušām acīm. Faktiski, ja neņemtu vērā atšķirīgo matu krāsu, Heimišs varētu būt sava tēvoča Dūgala, kas sēdēja viņam blakus, mazāka kopija. Divas pusaugu meitenes, kas atradās Dūgalam pie otriem sāniem un ķiķināja un iedunkāja viena otru, kad tika iepa­zīstinātas ar mani, bija viņa meitas Mārgareta un Eleonora.

Dūgals veltīja man īsu, bet draudzīgu smaidu, tad paķēra šķivi, kurā ar karoti gribēja iebraukt viena no viņa meitām, un pagrūda uz manu pusi.

- Nemaz vairs neproti uzvesties, skuķi? viņš rājās. Viesiem priekšroka!

Es nedroši saņēmu man piedāvāto lielo raga karoti. īsti nezināju, kāds ēdiens tiks pasniegts, tāpēc, ieraudzījusi uz šķīvja veselu rindu parastās un tik labi pazīstamās kūpinātās siļķes, sajutu gandrīz vai atvieglojumu.

Nekad nebiju mēģinājusi ēst siļķi ar karoti, bet neko tādu, kas atgā­dinātu dakšu, es uz galda neredzēju un neskaidri apjautu, ka karotes ar zariem ikdienā nelietos vēl dažu labu gadu.

Vērojot vakariņotājus pie citiem galdiem, redzēju, ka gadījumos, kad karote izrādījās nelietojama, gaļas nogriešanai vai kaulu notīrīšanai lietā tika likts vienmēr pa rokai esošais duncis. Tā kā dunča man nebija, tad es apņēmos ēst piesardzīgi un paliecos uz priekšu, lai ar karoti paņemtu siļķi, bet pamanīju, ka manī apsūdzoši raugās tumšzi­lās Heimiša acis.

- Tu nenoskaitīji lūgšanu, viņš paskarbi aizrādīja, mazo seju savilcis bargā grimasē. Acīmredzot puika mani uzskatīja par pagānu ja ne pavisam samaitātu, tad katrā ziņā bez sirdsapziņas.

- Ē… varbūt tu būtu tik labs un noskaitītu to manā vietā? es ris­kēju izteikt priekšlikumu.

Rudzupuķu zilās acis izbrīnā iepletās, bet, brīdi apdomājies, viņš piekrītoši pamāja ar galvu un lietišķi salika rokas lūgšanā. Heimišs nikni noskatīja ap galdu sēdošos, pagaidīja, kad visi būs izrādījuši pie­tiekamu cieņu, un nolieca galvu. Apmierināts viņš noskandēja:

Dažiem ir gaļa, ko nevar ēst. Un daži var ēst, kas to grib, Mums ir gaļa, un mēs varam ēst, Un tāpēc lai slavēts Dievs. Āmen.

Pacēlusi acis no savām godbijīgi saliktajām rokām, es nejauši uztvēru Kolama skatienu un uzsmaidīju viņam, liekot saprast, ka atzi­nīgi novērtēju viņa atvases pašcieņas pilno izturēšanos. Kolams noslēpa smaidu un nopietni palocīja galvu pret dēlu.

- Ļoti labi, puis. Vai nepasniegsi mums maizi?

Sarunas pie galda aprobežojās ar retiem lūgumiem kaut ko padot, jo visi ķērās pie ēšanas. Jutu, ka man ēstgriba vēl nav pilnībā atgriezu­sies daļēji satriecošo apstākļu dēļ, kādos biju nokļuvusi, un daļēji tāpēc, ka man, ja runājam atklāti, siļķe diez ko negāja pie dūšas. Taču jēra gaļa gan bija laba un maize tikko cepta, ar kraukšķīgu garoziņu un lielām svaiga, nesālīta sviesta pikām garšoja brīnišķīgi.

- Ceru, ka Makteviša kungs jūtas labāk, es ierunājos, kad uz mir­kli iestājās klusums. Ienākot es viņu neredzēju.

- Maktevišs? Letīcijas šaurās uzacis savilkās virs apaļajām, zila­jām acīm. Drīzāk jutu nekā redzēju, ka Dūgals pievērš man skatienu.

- Jaunais puisis Džeimijs, viņš strupi izmeta un atkal pievērsās jēra kaulam, ko turēja rokā.

- Džeimijs? Kas tad viņam vainas? Letīcijas pilnīgā seja bažīgi savilkās.

- Nekas, tikai tāda skramba, mīļā, Kolams mierinoši sacīja. Viņš pameta pāri galdam skatienu uz brāli. Bet kur tad viņš ir, Dūgal? Varbūt man tikai likās, ka tumšajās acīs pavīd aizdomas.

Kolama brālis, joprojām nenovērsis acis no šķīvja, paraustīja plecus.

- Aizsūtīju uz staļļiem, lai palīdz vecajam Alekam kopt zirgus. Man šķita, ka šajos apstākļos tā viņam būs piemērotākā vieta. Dūgals pacēla galvu un ieskatījās brālim acīs. Tev varbūt ir kas cits padomā?

Kolams, šķiet, šaubījās.

- Uz staļļiem? Nūjā… tu viņam tā uzticies?

Dūgals nevērīgi ar delnu noslaucīja muti un pastiepās pēc maizes kukuļa.

- Ja tev, Kolam, mani rīkojumi nepatīk, tad domā pats.

Kolams uz mirkli saknieba lūpas, tomēr tikai noteica:

- Nē, laikam jau viņam tur būs labi, un atkal pievērsās maltītei.

Arī mani māca šaubas, vai staļļi ir piemērota uzturēšanās vieta cil­vēkam ar šautu brūci, bet šajā sabiedrībā savu viedokli izteikt nevēlē­jos. Nolēmu, ka rīt no rīta uzmeklēšu minēto jauno cilvēku un pati pār­liecināšos, vai viņš ir pietiekami labi aprūpēts, cik nu šādos apstākļos tas ir iespējams.

No pudiņa es atteicos un, aizbildinādamās ar nogurumu, kas nepa­visam nebija melots, devos projām. Biju tik pārguruši, ka gandrīz nedzirdēju Kolama sacīto:

- Nu tad arlabunakti, Bīčemas kundze. Aizsūtīšu kādu, kas jūs rīt atvedīs uz "Lielo zāli".

Viena no kalponēm, redzēdama, ka es taustos pa gaiteni, meklē­dama ceļu uz savu istabu, laipni parādīja man gaismu. Viņa no savas sveces aizdedzināja to, kas stāvēja uz galda, un blāva, drebelīga gaisma apspīdēja sienu lielos akmeņus, uz mirkli radot iespaidu, ka atrodos kapenēs. Bet, kad kalpone aizgāja, es atvilku izšūto aizkaru, un līdz ar vēsā gaisa plūsmu no loga šī sajūta pagaisa. Centos pārdomāt noti­kušo, taču mans prāts atteicās darboties un bija ar mieru apsvērt vie­nīgi domu par miegu. Paslīdēju zem segām, nopūtu sveci un, vērojot mēness nesteidzīgo slīdēšanu pa debesjumu, aizmigu.

Un atkal būdīgā Ficgibonas kundze bija tā, kas mani no rīta modi­nāja un atnesa, šķiet, pilnīgu tualetes piederumu klāstu, kāds pienākas augstdzimušai skotu dāmai. Svina ķemmes, ar ko iekrāsot tumšākas uzacis un skropstas, podiņus ar kalmju sakņu pulveri un risu pūderi, pat stienīti, kas, manuprāt, bija paredzēts līnijas vilkšanai uz plaks­tiem, kaut nekad nebiju tādu redzējusi, un aizvākotu, ar zelta gulbjiem rotātu smalka porcelāna dozīti, kurā bija franču vaigu sārtums.

Tas vēl nebija viss, Ficgibonas kundze bija sagādājusi ari zaļi svīt­rainus svārkus, zīda ņieburu, dzeltenas smalkvilnas zeķes, lai es varētu nomainīt pašaustās drānas, ko biju dabūjusi iepriekšējā dienā. Nezi­nāju, kas ir "Lielā zāle", tomēr likās, ka tas ir svarīgs notikums. Man radās kārdinājums uzstāt, ka iešu pati savās drēbēs, vienkārši tāpat, lai atšķirtos, bet pietika ar atmiņām, kā resnais Ruperts bija uztvēris manu apģērbu, lai atturētos no šāda soļa.

Turklāt man tīri labi patika Kolams, par spīti tam, ka viņš acīm­redzot bija nolēmis mani tuvākajā nākotnē paturēt šeit. Nu, to mēs vēl redzēsim, es nodomāju, cenšoties ar vaigu sārtumu uzlabot savu izskatu. Dūgals ieminējās, ka jauneklis, kuru biju ārstējusi, atrodas staļļos, vai ne? Tur droši vien ir zirgi, un ar tiem var aizjāt projām. Nolēmu tūlīt pēc "Lielās zāles" uzmeklēt Džeimiju Maktevišu.

Izrādījās, ka "Lielā zāle" tieši tas arī ir ēdamzāle, kur dienu iepriekš biju ieturējusi vakariņas. Tikai tagad tā bija pārveidota: galdi, soli un ķebļi piebīdīti pie sienām, Kolama galda vietā bija nolikts varens grebumiem rotāts krēsls no tumša koka, pārklāts, šķiet, ar Makenziju pledu tumšzaļā un melnā krāsā ar pavisam smalku gaiši sarkanu un baltu līniju rūtīm. Sienas rotāja akmeņozolu zariņi, un grīdas flīzes sedza svaigu niedru klājiens.

Aiz tukšā krēsla stāvēja gados jauns dūdinieks un pūta nelielas dūdas, kas vairāk gan elsa un sēca. Netālu no muzikanta bija izvietoju­šies, cik varēju spriest, Kolama padotie: pret sienu laiski balstījās vīrs ar kalsnu seju, rūtainās biksēs un krokotā kreklā; neliela auguma plik­pauris smalkos brokāta svārkos acīmredzot bija kaut kas līdzīgs rakst­vedim, jo sēdēja pie maza galdiņa, nodrošinājies ar tintes pudelīti, spal­vām un papīru; divi spēcīgi tēvaiņi kiltos izturējās kā miesassargi; bet mazliet nomaļus savu vietu bija ieņēmis viens no lielākajiem vīriešiem, kādu jebkad biju redzējusi.

Blenzu uz milzi ar zināmu bijību. Cietie, melnie mati bija noau­guši tik zemu uz pieres, ka teju saplūda ar ķerrainajām uzacīm. Līdzīgs ērkulis sedza varenās rokas, ko atklāja atrotītās krekla piedurknes. Atšķirībā no citiem pilī redzētajiem vīriešiem milzenis nebija bruņojies, izņemot mazu duncīti aiz zeķes; strupais spals melno sprogu biežņā zem koši rūtaino bikšu īsajām starām bija tikko manāms. Plata ādas siksna apjoza vidukli, kas noteikti bija aptuveni četrdesmit collas resns, taču ne medību dunča, ne zobena viņam nebija. Par spīti varenajam augumam, tēvaiņa sejas izteiksme bija visai miermīlīga, un likās, ka viņš dzen jokus ar kārno vīreli, kurš blakus spēkavīram izskatījās kā sīka marionete.

Dūdinieks pēkšņi sāka spēlēt vispirms no dūdām atskanēja tāda kā atrauga, kurai sekoja ausis plosošs spiedziens, un tikai tad beidzot radās skaņas, kas attāli atgādināja melodiju.

Zālē atradās trīsdesmit četrdesmit cilvēku, visi likās sakopušies un uzvilkuši labākas drēbes salīdzinājumā ar tiem ļaudīm, kas te vakar ieturēja maltīti. Visu galvas pagriezās uz telpas tālāko galu, un, mirkli pakavējies, lai ļautu melodijai ieskanēties drošāk, zālē iesoļoja Kolams, un dažus soļus aiz viņa sekoja Dūgals.

Abi brāļi Makenziji nepārprotami bija šai ceremonijai par godu saģērbušies tumšzaļos kiltos un laba piegriezuma svārkos Kolams gaišzaļos, Dūgals rūsganos -, abiem pār krūtīm bija pārmests pleds, uz viena pleca nostiprināts ar lielu dārgakmeņiem rotātu brošu. Kolama tumšie mati šodien bija atlaisti vaļā, rūpīgi ieziesti ar eļļu un kārtīgās sprogās slīga līdz pleciem. Dūgala mati joprojām bija sapīti bizē, kas bija gandrīz tieši tādā pašā krāsā kā svārku rūsganais atlass.

Kolams lēnā solī gāja cauri zālei, mādams ar galvu un uzsmaidī­dams sejām abpus ejai. Palūkojusies uz telpas otru malu, es redzēju vēl vienu velvi, netālu no Kolama krēsla. Viņš, protams, būtu varējis ienākt pa tām, nevis pa tālākajām durvīm. Tātad šī kroplo kāju izrādīšana un lempīgā gāzelēšanās garajā ceļā līdz krēslam nebija nejaušība. Tāpat nejauši nebija izcelts uzkrītošais kontrasts ar stalto, spēcīgo jaunāko brāli, kurš, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, sekoja Kolamam un apstājās savā vietā aiz viņa krēsla.

Klana vadonis apsēdās un, mirkli nogaidījis, pacēla roku. Dūdu vai­manas ar sirdi plosošu vaidu apklusa, un "Lielā zāle" sākās.

Drīz kļuva skaidrs, ka "Lielā zāle" ir regulārs notikums, kura laikā Leohas pilskungs spriež taisnu tiesu pār saviem zemturiem un nomnie­kiem, uzklausa viņu sūdzības un atrisina domstarpības. Šis pasākums norisa pēc noteiktas dienaskārtības plikpaurainais rakstvedis nolasīja vārdus un lietā iesaistītās puses pēc kārtas nāca priekšā.

Daži jautājumi tika izskatīti angliski, tomēr vairākums sarunu risi­nājās gēlu valodā. Biju jau pamanījusi, ka šajā valodā ievērojamu lomu spēlē acu bollšana un, lai radītu lielāku uzsvaru, kājas pieciršana, tādēļ pēc dalībnieku izturēšanās man bija grūti noteikt, cik nopietna ir izska­tāmā lieta.

Tikko biju nospriedusi, ka kāds diezgan sagrabējis klana loceklis ar milzigu sporanu, kura izgatavošanai patērēta vesela āpša āda, apvaino savu kaimiņu pats mazākais slepkavībā, ļaunprātīgā dedzināšanā un sievas zagšanā, kad Kolams savilka uzacis un aši kaut ko nobēra gēlu valodā, bet gan sūdzētājs, gan atbildētājs par to smējās, vēderus turēdami. Beidzot sūdzētājs izslaucīja acis, pamāja ar galvu un sniedza pretiniekam roku, bet rakstvedis tikmēr, zoss spalvai skrapstot kā peļu nadziņiem, steigšus visu iereģistrēja.

Es biju dienaskārtības piektais punkts. Nodomāju, ka šī secība bija rūpīgi izrēķināta, lai parādītu sanākušajiem, cik svarīga ir mana klāt­būtne pilī.

Manis dēļ izskatīšanas laikā tika lietota angļu valoda.

- Bīčemas kundze, esiet tik laipna un iznāciet priekšā, izsauca rakstvedis.

Ficgibonas kundzes lielās rokas pagrūsta pilnīgi lieki -, es neveikli izgāju laukumiņā iepretī Kolamam un visai neprasmīgi izpildīju reve­ransu, jo biju redzējusi tā darām citas sievietes. Man iedotās kurpes nebija labajai un kreisajai kājai, bet tikai garenas formas ādas apavi, kas apgrūtināja graciozu kustību veikšanu. Pūlis ziņkārē saviļņojās, kad Kolams izrādīja man cieņu, pieceļoties no krēsla. Viņš piedāvāja man roku, ko es satvēru, lai nenokristu uz deguna.

Kad izslējos no reveransa, domās lādēdama neveiklās čabatas, mans skatiens atdūrās Dūgala krūtīs. Acīmredzot viņam kā manam sagūstītājam vajadzēja oficiāli lūgt, lai mani pieņem pilī vai tur gūstā atkarībā no tā, kā uz to skatās. Ar zināmu interesi gaidīju, kā brāļi ir nolēmuši izskaidrot manu atrašanos šeit.

- Ser, Dūgals sāka ar formālu paklanišanos Kolamam, mēs lūdzam jūsu iejūtību un žēlastību attiecībā uz šo dāmu, kurai nepiecie­šams uzticams un drošs patvērums. Klēra Bīčemas kundze, angļu dāma no Oksfordas, kas pēc tam, kad viņai uzbruka lielceļa laupītāji un viņas kalps nodevīgā kārtā tika nonāvēts, iebēga jums piederošajos mežos, kur es un mani vīri viņu atradām un izglābām. Mēs lūdzam, lai Leohas pils piedāvā šai dāmai patvērumu, līdz… Dūgals apklusa, tad cinisks smaidiņš sašķobīja viņa lūpas, …viņas angļu piederīgajiem tiek pazi­ņots par viņas atrašanās vietu un tiek nodrošināta pārvietošana bez apdraudējuma.

Manai uzmanībai nepaslīdēja garām uzsvars uz vārda "angļu", un es nešaubījos, ka nevienam visā zālē ari ne. Tātad mana klātbūtne jāpa­cieš, tomēr jābūt piesardzīgiem. Ja Dūgals būtu sacījis, ka mani radi ir franči, tad es tiktu uzskatīta par draudzīgu vai, ļaunākajā gadījumā, par nekaitīgu ienācēju. Iespējams, ka tikt projām no pils būs grūtāk, nekā biju iedomājusies.

Kolams galanti man paklanījās un piedāvāja baudīt neierobežotu viesmīlību pie viņa pieticīgā pavarda vai kaut ko tādā garā. Vēlreiz pakniksēju, šoreiz jau man veicās labāk, un, ziņkārīgu, bet puslīdz draudzīgu skatienu pavadīta, devos atpakaļ uz savu vietu.

Līdz šim brīdim izskatāmās lietas, šķiet, interesēja tikai iesaistītās personas. Skatītāji, gaidīdami savu kārtu, klusiņām sarunājās. Mana parādīšanās izraisīja dažādus minējumus un, manuprāt, atzinīgu vēr­tējumu, tāpēc zālē sākās ieinteresēta murdēšana.

Bet tad pūlis satraukumā saviļņojās. Tukšajā laukumiņā iznāca dūšīgs vīrs, aiz rokas vilkdams jaunu meiteni. Pēc izskata spriežot, meitenei varēja būt gadu sešpadsmit, viņai bija glīta seja ar uzmestu lūpu un gari, ar zilu lenti pakausī sasieti dzelteni mati. Viņa negribīgi izgāja laukumiņā un stāvēja viena, kamēr vīrs viņai aiz muguras, vici­nādams rokas un laiku pa laikam norādīdams uz meiteni, kā ilustrējot savu apsūdzību, kaut ko klāstīja gēlu valodā. Visu runas laiku skatītāji klusām sarunājās.

Ficgibonas kundze, kuras druknais augums atradās uz stabila sola, ziņkārībā paliecās uz priekšu. Es pieliecos viņai pie auss un pačuk­stēju:

Ko viņa izdarījusi?

Apjomīgā sieva atbildēja, tikpat kā nepakustinot lūpas un nenovēr­šot acis no notikumiem zāles priekšā.

- Tēvs apsūdz meitēnu nepiedienīgā uzvedībā par pīšanos ar jauniem vīriešiem pret tēva gribu, nomurmināja Ficgibonas kundze, liecoties vēl tālāk uz priekšu. Tēvs grib, lai Makenzijs soda meitu par nepaklausību.

- Soda? Kādā veidā? es čukstēju, cik klusi varēju.

- Kuš!

Uzmanības centrā tagad atradās Kolams, kurš vēroja tēvu un meitu. Vērsdams skatienu te uz vienu, te otru, viņš sāka runāt. Pieri saraucis, Kolams asi uzsita ar pirkstu kauliņiem pa krēsla roku balstu, un pūlis nodrebēja.

- Viņš ir pieņēmis lēmumu, gluži lieki čukstēja Ficgibonas kun­dze. Un lēmuma saturs arī bija skaidrs; pirmo reizi darbībā iesaistī­jās milzis, viņš lēnām atsprādzēja ādas jostu, kas apjoza vidukli. Abi sargi saņēma pārbiedēto meiteni aiz rokām un pagrieza ar muguru pret Kolamu un viņas tēvu. Apsūdzētā sāka raudāt, bet nelūdzās. Ļaudis notiekošajā noraudzījās ar tādu dzīvu aizrautību, kādu parasti izraisa publiska nāves soda izpilde vai satiksmes negadījums. Pēkšņi kaut kur pūļa ārmalā pāri kāju šļūkāšanai un balsu murdoņai pacēlās balss, kas runāja gēlu valodā.

Galvas pagriezās, lai paskatītos, kas ir runātājs. Ficgibonas kundze izstiepa kaklu un, lai labāk redzētu, pat pacēlās uz pirkstgaliem. Nesa­pratu ne vārda no teiktā, bet man likās, ka dobjo, tomēr glāsmaino balsi, kas asi norija galotnes, es pazīstu.

Ļaužu drūzma pašķīrās, un brīvajā laukumiņā iznāca Džeimijs Maktevišs. Viņš ar cieņu nolieca galvu klana vadoņa Makenzija priekšā, tad teica vēl kaut ko. Likās, ka tas izraisa domstarpības. Visi Kolams, Dūgals, mazais rakstvedis un meitenes tēvs iesaistījās notikumos.

- Kas par lietu? es čukstus jautāju Ficgibonas kundzei. Mans pacients izskatījās krietni labāk nekā pēdējo reizi, kad viņu redzēju, taču, manuprāt, bija vēl pabāls. Kaut kur viņš bija atradis tīru kreklu; tukšā labā piedurkne bija salocīta un aizbāzta aiz kiltu malas.

Fica kundze notiekošo vēroja ar lielu interesi.

- Šis piedāvā izciest sodu merģeles vietā, viņa izklaidīgi izmeta, cenšoties kaut ko saredzēt gar kādu cilvēku, kas stāvēja mums priekšā.

- Ko? Bet viņš ir ievainots! Viņi taču nepieļaus kaut ko tādu! Runāju, cik nu ļaužu murdoņā klusi spēju.

Fica kundze papurināja galvu.

- Nezinu, meitēn. Viņi strīdas. Redzi, klana vīrietim ir atļauts izciest sodu cita cilvēka vietā, bet puisis nav Makenzijs.

- Ak tā? Nobrīnījos, naivi uzskatīdama, ka visi vīrieši, kas mani sagūstīja, nāk no Leohas pils.

- Zināms, Fica kundze nepacietīgi attrauca. Vai tad neredzi viņa tartānu?

Protams, kad viņa uz to norādīja, ari es redzēju. Lai gan Džeimijs bija ģērbies medību kiltos zaļos un brūnos toņos, krāsas bija citādas nekā pārējiem klātesošajiem vīriešiem. Tie bija tumšbrūni, gandrīz kā koka miza, ar smalku zilu svītriņu.

Acīmredzot Dūgala viedoklis izšķīra meitenes likteni. Padomdevēju pulciņš izjuka, un ļaudis apklusa gaidās. Abi sargi atlaida meiteni, kas iebēga atpakaļ drūzmā, bet Džeimijs pagāja uz priekšu un ieņēma viņas vietu starp vīriem. Ar šausmām skatījos, kā viņi sakustas, lai saņemtu puisi aiz rokām, bet viņš gēlu valodā uzrunāja vīrieti ar siksnu, un sargi atkāpās. Pārsteidzoši, bet uz mirkli viņa plato seju apgaismoja nerātns smaids. Vēl dīvaināk likās tas, ka milža sejā pazibēja atbildes smaids.

- Ko viņš teica? uzstājīgi prasīju savai tulkotājai.

- Siksnas vietā viņš izvēlas dūres. Vīrietis var izvēlēties, bet sie­viete ne.

- Dūres? Vairāk jautājumu uzdot man nebija laika. Soda izpildī­tājs atvēzēja dūrē savilkto roku kā tādu šķiņķa gabalu un iebelza Džeimijam pa vēderu, un puisis, palicis bez elpas, saliecās uz priekšu. Pagai­dījis, līdz Džeimijs iztaisnojas, vīrs atkal piegāja tuvāk un nobēra veselu kārtu asu sitienu sodāmajam pa ribām un rokām. Džeimijs nemaz nepūlējās aizstāvēties, tikai nostājās tā, lai trieciena laikā nezaudētu līdzsvaru un spētu noturēties kājās.

Nākamais sitiens bija mērķēts sejā. Kad Džēimija galva atkrita atpa­kaļ, es nevilšus saviebos un aizmiedzu acis. Soda izpildītājs starp sitie­niem ieturēja pauzes, sita tā, lai nenotriektu upuri zemē un lai sitieni netrāpītu pārāk bieži vienā un tajā pašā vietā. Tā bija zinātniski izstrā­dāta sišanas metodika, prasmīgi izveidota, lai radītu stipras sāpes, bet neatņemtu upurim darba spējas vai nesakroplotu. Viena acs Džeimijam ļ.iu pamazām aiztūka, elpa kļuva smaga, bet citādi likās, ka nekādu nopietnu ievainojumu nav.

Es mocījos bailēs, ka tikai kāds no sitieniem atkal netraumē izmež­ģīto plecu. Manis liktais apsējs vēl nebija nokritis, bet ilgi tādu apieša­nos tas neizturēs. Cik ilgi tas vilksies? Telpā valdīja klusums, ko laiku pa laikam pārtrauca būkšķi, dūrei atsitoties pret cilvēka ķermeni, vai kluss ņurdiens.

- Engusiņš metīs mieru tikai tad, kad izsprāgs asinis, nočukstēja l ica kundze, acīmredzot nojautusi manu neizteikto jautājumu. Pa­rasti tad, kad salauž degunu.

- Tas ir mežonīgi, es nikni nošņācos. Vairāki netālu stāvošie cil­vēki veltīja man nosodošu skatienu.

Tobrīd Enguss laikam bija nolēmis, ka paredzētais soda laiks izsmelts. Viņš spēra soli atpakaļ un deva pamatīgu triecienu; Džei­mijs sašūpojās un nokrita uz ceļiem. Abi sargi metās klāt, lai nostādītu cietušo uz kājām, un, kad viņš pacēla galvu, redzēju, ka no sasista­jam lūpām tek asinis. Pūlis atvieglojumā noelsās, un soda izpildītājs, apmierināts ar savu darbu, atkāpās malā.

Viens no sargiem balstīja Džeimiju zem rokas, kamēr viņš purināja galvu, lai atgūtos. Meitene bija pazudusi. Piekautais pacēla galvu un ieskatījās acīs sitējam. Savādi, bet Džeimijs atkal, kā nu spēja, pasmai­dīja. Asiņainās lūpas sakustējās.

- Tencinu, viņš ar zināmām grūtībām izteica, ceremoniāli pakla­nījās milzim un devās projām. Ļaužu uzmanība atkal pievērsās Makenzijam un nākamajai lietai.

Redzēju, ka Džeimijs iziet pa durvīm zāles otrā galā. Tā kā mani vairāk interesēja pacients nekā te notiekošais, es, pateikusi pāris vārdu Ficgibonas kundzei, pametu viņu un spraucos cauri drūzmai pāri visai zālei, lai sekotu Džeimijam.

Atradu puisi nelielā pagalmiņā pils sānos, viņš stāvēja, atspiedies pret aku, un krekla apakšmalā slaucīja lūpas.

- Še, ņem šo, es sniedzu viņam savu kabatlakatiņu.

- Umm. Džeimijs paņēma mutautiņu, izdvešot troksni, ko es iztulkoju kā pateicību. Pie debesīm bija parādījusies bāla, ūdeņaina saule, un tās gaismā es uzmanīgi noskatīju jauno vīrieti. Pārsista lūpa un aiztūkusi acs likās esam smagākie ievainojumi, kaut arī uz zoda un kakla bija plankumi, kas drīz pārvērtīsies tumšos zilumos.

- Vai tev mute iekšpusē arī ir pušu?

- Mhm-mm. Viņš pieliecās, un es pavilku uz leju apakšžokli, tad saudzīgi atlocīju un apskatīju apakšlūpu. Blāvi vizmojošajā vaiga gļot­ādā bija dziļa rieva, un lūpas sārtajā iekšpusē varēja redzēt pāris nobrāzumu. Asinis sajaucās ar siekalām, sakrājās un sāka līt pāri lūpai.

- Ūdeni, Džeimijs izmocīja, slaucīdams asiņaino tērcīti, kas slī­dēja lejup pa zodu.

- Pareizi. Par laimi, uz akas grodiem stāvēja spainis un ragā izgrebts smeļamais. Džeimijs vairākas reizes izskaloja muti un izspļāva, tad aplaistīja ar ūdeni seju.

- Kāpēc tu tā darīji? es ziņkāri jautāju.

- Ko tad? Viņš izslējās un noslaucīja muti piedurknē. Tad piesar­dzīgi aptaustīja pārsisto lūpu un viegli saviebās.

- Kāpēc tu pieteicies izciest sodu meitenes vietā. Vai tu viņu pazīsti? Jutos diezgan neērti, uzdodot šo jautājumu, bet es patiesi gribēju zināt, kas slēpjas aiz šī donkihotiskā žesta.

- Es zinu, kas viņa ir. Taču runājušies neesam.

- Tad kāpēc tu tā darīji?

Džeimijs paraustīja plecus, ari šī kustība lika viņam saviebties.

- Merģelei saņemt sukas "Lielajā zālē" ir milzīgs kauns. Man tas kaulā nekož.

- Nekož kaulā? es neticīgi atkārtoju, skatoties sasistajā sejā. Pui­sis ar veselo roku uzmanīgi taustīja nozilinātos sānus, bet tad pacēla galvu un uzsmaidīja man ar vienu mutes kaktiņu.

- Nūjā. Skuķēns vēl pavisam jauniņš. Viņa būtu apkaunota savējo priekšā, un paietu ilgs laiks, iekams viņa tiktu tam pāri. Man sāp miesa, bet es neesmu stipri cietis; pēc pāris dienām atkal būšu vesels.

- Bet kāpēc tieši tu? es nerimos. Izskatījās, ka Džeimijam šis jau­tājums likās savāds.

- Un kāpēc ne? viņš atbildēja ar pretjautājumu.

"Kāpēc ne?" es gribēju teikt. Tāpēc, ka tu viņu nepazīsti, viņa tev nekas nav. Tāpēc, ka tu esi ievainots. Tāpēc, ka jābūt ļoti stipram, lai

nostātos ļaužu pūļa priekšā un vienalga kāda iemesla dēļ ļautu sist sev

pa seju.

- Nu, musketes lodes cauršauts trapecveida muskulis varētu būt labs aizbildinājums, es sausi noteicu.

Viņš izskatījās uzjautrināts, ar pirkstiem aptaustot pieminēto vietu.

- Ak, tad to sauc par trapecveida muskuli. Nezināju.

- Te nu tu esi, puis! Redzu, ka dakteri esi jau atradis; varbūtam manis te nemaz nevajag. Ficgibonas kundze gāzelēdamās iesprau­cās pa šauro eju pagalmā. Viņa nesa paplāti ar dažiem podiņiem, lielu bļodu un tīru linu dvieli.

- Es tikai pasmēlu ūdeni, neko citu neesmu darījusi, teicu. Ma­nuprāt, ievainojumi nav nopietni, bet nezinu, kā mēs varētu viņam palīdzēt, tikai nomazgāt seju.

- Ak, allaž jau kaut kas uzrodas, allaž kaut ko var līdzēt, sie­viete mierinoši sacīja. Nu, puis, paskatīsimies uz šito aci. Džeimijs paklausīgi apsēdās uz akas malas un pavērsa pret Fica kundzi seju. Pils saimniecības vadītājas tuklie pirksti saudzīgi izspaidīja violeto pietūkumu, tomēr miesā palika baltas iedobītes, kas drīz vien izzuda.

- Zem ādas vēl asiņo. Tad jau dēles noderēs. Ficgibonas kundze nocēla bļodai vāku, un tur šķidrumā peldēja vairāki mazi, pāris collu Kari, tumši, pretīgi, gļotaini radījumi. Sieviete aši izcēla divus, vienu piespieda Džeimijam pie ādas tieši zem pieres kaula un otru zem acs.

- Redz, Fica kundze man skaidroja, viens zilums jau it kā ir uz palikšanu, tur dēles vairs nelīdzēs. Bet te, kur ir šitāds tūkums, kas it ka vēl nav samilzis, tur gan var līdzēt. Tas nozīmē, ka zem ādas vēl tek asinis un dēles var tās izsūkt.

Skatījos, un manī cīnījās gan apbrīna, gan riebums.

- Vai nesāp? es jautāju Džeimijam. Viņš papurināja galvu, un dēles pretīgi notirinājās.

- Nē. Tikai drusku tāds vēsumiņš, un viss. Ficgibonas kundze rīkojās ap savām burciņām un pudelēm.

- Bieži dēles lieto nepareizi, viņa man mācīja. Reizēm tās dikti labi palīdz, bet tur vajadzīga sava zināšana. Ja pieliek pie veca ziluma, tad šīs sūc veselās asinis un zilums nerūk. Tāpatās nedrīkst likt par daudz uz reizi; stipri slimu un to, kas jau tā zaudējis pulka asiņu, pada­rīs vājāku.

Klausījos ar cieņu pret saimniecības vadītājas zināšanām, cenšoties paturēt prātā visu noderīgo, lai ari no sirds cerēju, ka man dēles nekad nevajadzēs likt lietā.

- Nu, puis, izskalo muti ar šito; iztīrīs pušumus un veldzēs sāpes. Vītolu mizas tēja, viņa sāņus izmeta kā paskaidrojumu man, un maķenīt maltu kalmju sakņu. Es pamāju ar galvu; neskaidri atcerē­jos, ka sen, botānikas lekcijā, biju dzirdējusi, ka vītola miza satur sali­cilskābi, aspirīna aktīvo vielu.

- Vai vītola miza neveicinās asiņošanu? es pajautāju. Fica kundze atzinīgi pamāja ar galvu.

- Var gadīties. Reizum's tā notiek. Tādēļ pēc tās jādod sauja etiķī mērcētu asinszāļu; tā, ja vākta pilnmēnesī un kārtīgi samalta, aptur asiņošanu. Džeimijs paklausīgi izskaloja muti ar savelkošo šķīdumu, acis viņam asaroja no smaržīgā, bet asā etiķa smaržas.

Dēles jau bija pamatīgi piesūkušās un kļuvušas četras reizes resnā­kas. Tumšā, krunkainā āda tagad bija izstiepusies un spīdēja; tās atgā­dināja apaļus, nogludinātus oļus. Pēkšņi viena dēle atkrita un noripoja zemē man pie kājām. Ficgibonas kundze, par spiti savam apjomīgajam augumam, veikli pieliekusies, tārpiņu paķēra un iemeta atpakaļ bļodā. Otru dēli viņa satvēra aiz žokļiem, viegli pavilka, un dēles galva izstiepās.

- Par daudz stipri raut nedrīkst, meitēn, viņa pamācīja. Rei­zēm tās pārsprāgst. To iedomājoties, es nevilšus nodrebēju. Bet, ja viņas teju pierijušās, reizēm viegli nonāk nost. Ja ne, atstāj, gan jau pati atkritīs. Dēle patiešām viegli nonāca nost, vietā, kur bija turējusies, atstājot asins stīdziņu. Es nosusināju sīko brūcīti ar etiķa šķīdumā samērcēta dvieļa stūri. Ar izbrīnu redzēju, ka dēļu pielik­šana bija nākusi par labu; tūkums ievērojami nokrities, un acs vismaz daļēji bija pavērusies, kaut ari plakstiņš aizvien vēl bija nedaudz pietūcis. Fica kundze vērīgi nopētīja Džeimija seju un nolēma dēles vairs nelikt.

- Rīt tu, puis, izskatīsies briesmīgi, vari būt drošs, viņa purināja galvu, bet vismaz varēsi ar to aci redzēt. Tagadiņ vajadzētu tev uz plaksta drusku jēlas gaļas un kādu lāsi zupas ar alu māgā, lai būtu spēks. Nāc man līdzi uz ķēķi, un es tev kaut ko salūkošu. Fica kundze paņēma savu paplāti, bet vēl mirkli pakavējās.

- Tu gan, puis, esi labs. Zini, Leigēra ir mana mazmeita; paldies tev no manis. Taču, ja merģele nav galīgi izlaista, tad viņai pašai vajadzētu tev pateikties. Druknā sieva noglauda Džeimijam vaigu un smagi aiz­stāja projām.

Rūpīgi apskatīju ievainoto; arhaiskā medicīniskā palīdzība izrādījās pārsteidzoši iedarbīga. Pietūkums ap aci vēl bija manāms, bet zilums jau pavisam izbalējis, un brūce pārsistajā lūpā vairs bija vien tīra līnija, bez asinīm un tikai nedaudz tumšāka par apkārtējiem audiem.

- Kā tu jūties? es pajautāju.

- Labi. Laikam izskatījās, ka es ne visai tam ticu, jo Džeimijs, joprojām saudzēdams lūpu, pasmaidīja. Zini, tie ir tikai zilumi. Rādās, ka man atkal tev jāsaka paldies; sanāk tā, ka trīs dienu laikā tu esi mani dakterējusi trīs reizes. Tu noteikti domā, ka esmu īsts lempis.

Pieskāros violetajam plankumam uz viņa žokļa.

- Lempis gan tu neesi. Varbūt mazliet pārgalvīgs. Ar acs kaktiņu manīju tikko jaušamu sakustēšanos pie ieejas pagalmā; pazibēja kaut kas dzeltenzils. Meitene, vārdā Leigēra, mani ieraudzījusi, bikli atkāpās.

- Kāds laikam vēlas runāt ar tevi divatā, sacīju. Es nu iešu. Taču rīt varēs ņemt nost pārsēju no pleca. Tad es tevi uzmeklēšu.

- Jā. Vēlreiz paldies. Džeimijs uz atvadām viegli paspieda man roku. Ejot uz vārtiem, uzmetu meitenei ziņkāru skatienu. Tuvumā viņa bija vēl skaistāka, ar glāsmainām, zilām acīm un ādu kā rožu ziedla­piņas. Skatoties uz Džeimiju, viņa pietvīka. Izgāju no pagalma, prāto­dama, vai patiesībā jaunekļa drosmīgais solis maz bija tik nesavtīgs, kā sākumā domāju.

Nākamajā rītā, gaismai austot, mani pamodināja putnu čivināšana aiz loga un cilvēku rosība pilī, es apģērbos un, meklēdama ceļu, pa vējainiem gaiteņiem devos uz zāli. Tā atkal bija pārtapusi par ierasto ēdamtelpu, kur dalīja milzīgos grāpjos vārītu putru un tepat uz pavarda ceptus plāceņus, kurus pēc tam apzieda ar melases sīrupu. Kūpošā ēdiena smarža bija tik stipra, ka likās teju ar rokām aptaustāma.

Joprojām jutos izsista no līdzsvara un apjukusi, bet karstas brokastis spēcināja mani tiktāl, ka varēju mazliet sīkāk papētīt situāciju, kurā biju nokļuvusi.

Ficgibonas kundzi es atradu līdz grumbuļainajiem elkoņiem mil­tainā mīklā un paziņoju, ka meklēju Džeimiju, jo jānoņem pārsējs un jāapskata, kā dzīst šautā brūce. Viņa ar vienu lielās, miltiem notrieptās rokas mājienu pieaicināja kādu no saviem izpalīgiem.

- Alekiņ, aizskrej nu pēc Džeimija, jaunā zirgu puiša. Saki, lai nāk tev līdzi, jāapskata plecs. Mēs būsim zālīšu dārziņā. Skaļš knipis izdzina puiku klupšus meklēt manu pacientu.

Nodevusi mīklas mīcīšanu kalpones ziņā, Fica kundze noskaloja rokas un pievērsās man.

- Brisiņš paies, kamēr šie atnāks. Vai gribi iemest acis manā zālīšu dārziņā? Izskatās, ka tu ko saproti no zālītēm, un, ja vēlies, kādā vaļas brīdī vari man palīdzēt dārzā.

Garšaugu dārzs, vērtīgs ārstniecības un garšvielu avots, bija sau­dzīgi paslēpts iekšpagalmā, kas bija gana liels, lai tur iespīdētu saule, bet vienlaikus pasargāts no pavasara vējiem, turklāt tur bija arī aka. Rietumu robežu veidoja rozmarīna krūmi, dienvidos kuploja kumelītes, amaranti iezīmēja ziemeļu malu, pils mūris veidoja austrumu nožogo­jumu un kalpoja kā papildu aizsargs pret valdošajiem vējiem. Es pazinu vēlo krokusu zaļos pīķus un skābeņu maigās lapiņas, kas spraucās no leknās, tumšās augsnes. Fica kundze norādīja uz uzpirkstītēm, portulaku un sārmenēm, un vēl dažiem man nepazīstamiem augiem.

Pavasara nogale ir īstais stādīšanas laiks. Ficgibonas kundzei elkonī karājās grozs, pilns ar ķiploku galviņām no tām izaugs vasaras raža. Varenā sieva pasniedza man grozu un piķējamo mietiņu. Acīmredzot biju pietiekami ilgi slaistījusies pa pili; kamēr Kolams izdomās, ko ar mani iesākt, Fica kundze vienmēr spēja atrast darbu dīkām rokām.

- Še, sirsniņ. Iespraud tos tepatam dienvidu malā starp timiānu un uzpirkstītēm. Viņa parādīja, kā sadalīt galviņas atsevišķās daivi­ņās, lai neievainotu cieto miziņu, un kā stādīt. Likās pavisam vienkārši, vajadzēja tikai katru daiviņu iespraust zemē apmēram pusotras col­las dziļumā ar strupo galu uz leju. Fica kundze izslējās un nopurināja savus kuplos brunčus.

- Kādas pāris galviņas pietaupi, viņa ieteica. Sadali un stādi daivas pa vienai, vietumis pa visu dārzu. Ķiploki aizbiedē kukaiņus no citiem augiem. Der ari sīpoli un pelašķi. Un norauj novītušās samteņu galviņas, bet prom nemet, gan noderēs.

Samtenes, saplaukušas zeltainos burbuļos, ziedēja visās malās. Pajā brīdī, galīgi aizelsies no lielā skrējiena, pienāca puišelis, kuru Fica kundze bija aizsūtījusi pēc Džeimija. Viņš ziņoja, ka slimnieks atteicies pamest darbu.

- Viņš teic, puika elsa, daktera šim nevaj'got, neesot tik slims, bet tencina par piedomāšanu. Fica kundze par šo ne visai ieprieci­nošo vēsti tikai paraustīja plecus.

- Nu, ja ne, ne. Taču, ja tu, meitēn, gribi, vari aiziet pusdienlaikā līdz zirgu aplokiem. Ārstēšanas dēļ varbūt viņš darbu nepametīs, bet ēšanas dēļ gan, es tos jaunos pazīstu. Alekiņš pusdienlaikā atnāks tev pakaļ un aizvedīs līdz aplokam. Atstājusi mani stādām atlikušos ķip­lokus, Fica kundze aizpeldēja kā galeona, un mazais Aleks aizlēkāja ķiļūdenī aiz viņas.

Mierīgi nostrādāju visu rīta cēlienu, stādīju ķiplokus, rāvu nost pārziedējušo puķu galvas, raku nezāles un turpināju ikviena dārznieka nebeidzamo cīņu ar gliemežiem, zemesvēžiem un tamlīdzīgiem kai­tēkļiem. Tikai šeit cīņa notika kailām rokām, bez ķīmisko insekticīdu maisījumu palīdzības. Biju tā iegrimusi darbā, ka mazo Aleku, kas atkal bija parādījies, pamanīju tikai tad, kad viņš pieklājīgi noklepojās, lai piesaistītu manu uzmanību. Šis puika velti vārdus nešķieda, viņš paka­vējās tikai mazu bridi, es gandrīz nepaguvu piecelties un nopurināt smiltis no svārkiem, kad viņš jau pazuda pagalma vārtiņos.

Aploks, uz kuru zēns mani atveda, atradās leknā pļavā krietnu ga­balu no staļļiem. Netālu pa zālāju jautri spriņģoja trīs jauni kumeļi. Vel viens, tīra, bēra ķēvīte, stāvēja piesieta pie žoga ar vieglu segu pār muguru.

Ķēvītei no vieniem sāniem piesardzīgi klāt lavījās Džeimijs, un dzīv­nieks puiša tuvošanos vēroja ar lielām aizdomām. Viņš viegli uzlika nīku zirdziņam uz muguras, klusi kaut ko runāja, gatavs atkāpties, ja ķēvei tas nepatiktu. Tā izbolīja acis un nosprauslojās, bet nekustējās. I.enām Džeimijs pārliecās pāri segai, joprojām klusi bubinādams, un pakāpeniski nolaida svaru zirgam uz muguras. Ķēve tā kā drusku paslējās pakaļkājās, pamlņājās, bet Džeimijs neatkāpās, ierunādamies mazu drusciņu skaļāk.

Tieši tajā bridi ķēve pagrieza galvu un ieraudzīja tuvojamies mani ar zēnu. Saodusi briesmas, tā iezviedzās, saslējās pakaļkājās un apsvie­dās pret mums, spēcīgi triecot Džeimiju pret aploka žogu. Sprauslā­dama un spārdīdamās ķēve lēkāja un spārdīja pinekļus, kas neļāva viņai kustēties. Džeimijs, lādēdamies gēlu valodā, paripoja zem žoga un pagriezās, lai apskatītos, kas īsti iztraucējis viņu darbā.

Kad Džeimijs ieraudzīja vainīgos, mežonīgo dusmu izteiksme sejā uzreiz pazuda un viņš pieklājīgi izrādīja prieku, lai arī es nojautu, ka šis nebija pats piemērotākais brīdis apciemojumam. Fica kundzes, kura patiešām pazina jaunus vīriešus, tālredzīgi sagatavotais pusdienu grozs ievērojami palīdzēja Džeimijam atgūt savaldīšanos.

- Ak, mierā, vella māte, viņš uzbrēca ķēvei, kas joprojām spraus­lāja un dancoja pinekļos. Ar draudzīgu dunku atlaidis Aleku, Džei­mijs pacēla noslīdējušo segu un, nopurinājis aploka putekļus, galanti noklāja to zemē, lai man būtu, kur apsēsties.

Es smalkjūtīgi izvairījos pieminēt neseno neveiksmi ar ķēvi, bet ielēju alu un piedāvāju maizes ņuku ar sieru.

Džeimijs visu uzmanību veltīja ēšanai, un tas man atgādināja, ka aizvakar nemanīju viņu ēdamzālē.

- Nogulēju, skanēja atbilde, kad apvaicājos, kur viņš bijis. Pēc tam kad atstāju tevi pilī, uzreiz likos uz auss un pamodos tikai vakar no rīta. Pēc "Lielās zāles" drusku pastrādāju, tad apsēdos uz siena kau­dzes, lai pirms vakariņām atvilktu elpu. Viņš iesmējās. Šorīt turpat pamodos, kad zirgs skrubināja man ausi.

Nospriedu, ka atpūta nākusi jauneklim par labu; vakar soda laikā iegūtie zilumi bija tumši, bet āda ap tiem veselīgā tonī, un ēstgriba viņam bija lieliska.

Noskatījos, kā Džeimijs nokopj maltītes atliekas, ar mitru pirksta galu uzlasot uz krekla sabirušās drupačas un apēdot tās.

- Tev gan ir veselīga ēstgriba, es nosmējos. Ja nebūtu nekā cita, tu droši vien ēstu zāli.

- Nebūtu pirmā reize, viņš visā nopietnībā sacīja. Negaršo slikti, tikai sāta gan nav.

Es satrūkos, tad nodomāju, ka viņš mani ķircina.

- Kad tas bija? es gribēju zināt.

- Aizpērnā ziemā. Man grūti klājās nu, zini, mežā ar… ar dažiem puišiem, kas devās sirojumos pāri robežai. Vairāk nekā nedēļu neveicās, un mums nebij nekāda prātīga ēdiena. Šad tad no algādža mājas dabūjām mazliet auzu putras, bet zemnieki paši ir tik trūcīgi, ka viņiem reti ir, ar ko dalīties. Ņem vērā, ka viņi vienmēr atradīs, ko iedot svešiniekam, bet divdesmit svešinieku ir maķenīt par daudz pat kalniešu viesmīlībai.

Pēkšņi Džeimija lūpas savilkās smaidā.

- Vai esi dzirdējusi… nē, nebūsi vis. Gribēju prasīt, vai esi dzirdē­jusi, kādu lūgšanu laucinieki skaita pie galda?

- Nē. Kāda tā ir?

Viņš papurināja galvu, lai atmestu matus no acīm, un nodeklamēja:

Laižam ēdienu ap galdu, Ēd, cik pulka apēst vari, Ēd, cik vari, neliec ķešā. Ēdam, ēdam. Āmen.

- Neliec ķešā? es uzjautrināta pārjautāju. Viņš uzsita pa sporanu, kas karājās pie jostas.

- Liec vēderā, nevis kabatā, viņš paskaidroja.

Džeimijs pastiepa roku, satvēra garu zāles stiebru un lēnām izvilka to no lapām. Tad nesteidzīgi virpināja to plaukstās tik ilgi, līdz mīkstās skaras nokrita no stiebra.

- Ziema togad atnāca vēlu un bij mīksta, tas bij labi, citādi mēs nebūtu izvilkuši. Allaž jau var slazdos noķert kādu pārīti trušu rei­zēm, ja nedrīkstējām kurt uguni, apēdām tos jēlus -, šad tad nomedī­sim briedi, bet tad dienām ilgi nekas netrāpījās.

Kvadrātveidīgie baltie zobi sakošļāja zāles stiebru. Es arī vienu norāvu un sāku knibināt. Zāle bija saldeni skāba, bet tikai collu tik mīksta, ka to varēja ēst; diez vai daudz sāta no tādas varēja iegūt.

Aizmetis pusēsto stiebru, Džeimijs norāva vēl vienu un turpināja stāstīt:

- Dažas dienas pirms tam bij uzsnidzis plāns sniedziņš; tikai tāda kārtiņa zem kokiem, bet visapkārt vieni dubļi. Es meklēju sēnes, tās lielās, oranžās, kas reizēm aug uz koku saknēm, kāja izbrauca cauri sniega garozai un atdūrās ar zāli apaugušā laucītē starp kokiem; lai­kam jau klajumiņā retumis iespīdēja saule. Parasti tādas laucītes atrada brieži. Viņi ar nagiem izkašņā sniegu un nograuž zāli lidz saknēm. To pleķīti viņi vēl nebij uzgājuši, un es iedomājos: ja jau brieži tā pār­laiž ziemu, kāpēc es nevarētu? Biju gana izsalcis, lai izvārītu un apēstu savus zābakus, ja nevajadzētu aut tos kājās, tāpēc es ēdu zāli, grauzu līdz saknēm kā brieži.

- Cik ilgi tu nebiji ēdis? es jautāju, apbrīnas un riebuma pār­ņemta.

- Trīs dienas ne miltumiņa; nedēļu tikai auzu putru sauja auzu un lāsīte piena. Jā, viņš sacīja, apcerīgi skatīdamies uz zāles stiebru rokā, ziemā zāle ir cieta un skāba ne jau tāda -, bet es par to nedo­māju. Viņš negaidīti man uzsmaidīja.

- Es daudz nedomāju ari par to, ka briežiem ir četras māgas, bet man tikai viena. Dabūju pamatīgas vēdergraizes, biju uzpūties kā bun­gas vairākas dienas. Kāds no vecākiem vīriem man vēlāk sacīja, ka zāli varot ēst tikai vārītu, bet toreiz es to nezināju. Un nebūtu jau arī sva­rīgi; pārāk stipri gribējās ēst, lai gaidītu. Džeimijs uzrausās kājās un sniedza roku, lai palīdzētu man piecelties.

- Labāk ķeršos atkal pie darba. Paldies par pusdienām, zeltenīt. Džeimijs atdeva man grozu un devās uz zirgu novietnēm, saule atspī­dēja jaunekļa matos kā zelta un vara monētu krājumā.

Es lēnām soļoju atpakaļ uz pili, domādama par vīriem, kas dzīvo aukstos dubļos un ēd zāli. Tikai ienākusi pagalmā, attapos, ka par ievai­noto plecu biju pavisam aizmirsusi.