Svešzemniece

28 skūpsti un apakšbikses

pamazām es atradu savu vietu saimniecības ikdienas ritmā. Tā kā Dženija vairs nespēja izstaigāt lidz nomnieku mājām, tad šo pie­nākumu uzņēmos es, reizēm man līdzi nāca staļļu zēns, reizēm Džeimijs vai īans. Ņēmu līdzi ēdienu un zāles, kā nu mācēdama, ārstēju saslimušos un devu padomu, kā uzlabot veselību un higiēnu, ieteiku­mus, kurus uzņēma ar lielāku vai mazāku pateicību.

Lelibrokā es staigāju pa māju un apkārtni, darot darbus, kur varēju būt noderīga, galvenokārt dārzā. Turklāt Lelibrokā vēl bija ne tikai mazais, skaistais košumdārzs, bet arī garšaugu dārziņš un milzīgs sakņu dārzs jeb dārzenājs, kas nodrošināja muižu ar rāceņiem, kāpos­tiem un kabačiem.

Džeimijs, lai atgūtu nokavēto laiku, bija visur darbistabā ar grā­matvedības dokumentiem, laukos ar nomniekiem un zirgu stallī ar īanu. Man likās, ka aiz tā slēpjas kaut kas vairāk par pienākumu vai peļņu. Mums drīz būs jādodas projām; viņš gribēja visu ievirzīt sliedēs, lai darbi paši ritētu, kamēr viņš būs projām, līdz viņš līdz mēs varē­sim atgriezties te uz visiem laikiem.

Es zināju, ka mums būs jādodas projām, tomēr mierīgajā Lelibrokā, Dženijas, īana un mazā Džeimija dzīvespriecīgajā sabiedrībā es jutos, kā beidzot pārnākusi mājās.

Kādu ritu pēc brokastīm Džeimijs piecēlās no galda un paziņoja, ka došoties uz ielejas otru galu, jo gribot apskatīt zirgu, ko Mārtiņš Meks pārdodot.

Dženija stāvēja pie bufetes un pagriezās, saraukusi uzacis.

- Vai tu domā, ka tas ir droši, Džeimij? Pēdējā mēneša laikā pa visu novadu vazājušās angļu sardzes.

Viņš paraustīja plecus un paņēma svārkus, ko bija uzlicis uz krēsla atzveltnes.

- Būšu uzmanīgs.

- Paklau, Džeimij, ierunājās īans, ienācis ar malkas klēpi kamī­nam. Es gribēju jautāt… vai tu šorīt vari aizkāpt līdz dzirnavām? Vakar bij ienācis Džoks un teica, ka kaut kas sagājis dēlī ar ratu. Es uzmetu aci, bet divatā mēs netikām gudri. Man liekas, ratā zem ūdens iepinušies kādi mēsli.

Māsasvīrs viegli uzsita pa savu koka kāju un uzsmaidīja man.

- Staigāt es, paldies Dievam, varu, jāt arī, bet peldēt nejaudāju. Es tikai šļakstos un bradāju pa riņķi kā vabole.

Džeimijs nolika svārkus atpakaļ uz krēsla un pasmaidīja par svaiņa salīdzinājumu.

- Nav jau tik ļauni, īan, ja tāpēc viss rīts nav jāpavada ledainā dzir­navu dīķī. Labi, es aiziešu. Viņš pagriezās pret mani.

- Vai negribi nākt man līdzi, Armaliet? Rīts tāds smuks, un tu vari paņemt savu kurvīti. Viņš pameta ironisku skatienu uz milzīgo klūgu grozu, ko es ņēmu līdzi, ejot lasīt zālītes. Iešu uzvilkt kreklu. Tūlīt nākšu. Viņš devās uz kāpnēm un vingri uzskrēja augšā, lecot pa trim pakāpieniem uzreiz.

Mēs ar īanu sasmaidījāmies. Ja viņš nožēloja, ka viņam tādi varoņ­darbi tagad liegti, tad prasmīgi slēpa aiz prieka par Džeimija spēku pārpilnību.

- Cik labi, ka viņš ir atgriezies, īans sacīja.

- Kaut mēs varētu te palikt, es pažēlojos.

Maigi brūnajās acīs pavīdēja satraukums.

- Bet jūs taču nedosieties projām tūlīt?

Es papurināju galvu. Nē, tūlīt vēl ne. Bet labu laiku pirms sāk snigt. Džeimijs bija nolēmis, ka vislabāk mums būtu doties uz Bjūliju Freizeru klana sēdekli. Varbūt viņa vectēvs lords Lavets varēs ko darīt mūsu labā; ja ne, tad vismaz spēs mums palīdzēt tikt uz Franciju.

īans nomierinājies pamāja ar galvu.

- Jā, skaidrs. Bet jums vēl ir dažas nedēļas laika.

Bija skaista, saulaina rudens diena, gaiss dzirkstošs kā sidrs, un debesis tik zilas, ka varētu tajās noslīkt. Mēs gājām lēnām, jo es lasīju vēlīnus mežrožu ziedus un dipsaku galvas, un par šo to pļāpā­jām.

- Jaunnedēļ ir Ceturkšņa rentes diena, Džeimijs ieminējās. Vai tava jaunā kleita būs gatava?

- Es ceru. Kāpēc prasi, vai tas ir tik liels notikums?

Viņš man uzsmaidīja un paņēma no manis grozu, kamēr es pielie­cos noraut biškrēsliņa kātu.

- Nu, tā varētu teikt. Zināms, ne tik krāšņs kā Kolama godi, bet visi Lelibrokas nomnieki ieradīsies maksāt renti un izrādīt cieņu jaunajai Lelibrokas kundzei.

- Laikam jau viņi brīnīsies, ka esi apprecējis anglieti.

- Domāju, ka daži tēvi būs vīlušies; pirms mani saņēma ciet un aizveda uz Fortviljamu, es te lakstojos ap vienu otru zelteni.

- Vai nožēlo, ka neapprecēji vietējo meitu? es koķetēju.

- Ja tu gaidi, ka es teikšu "jā", viņš uztvēra manu noskaņu, bridi, kad tev rokā cūku kaujamais dūcis, tad tu slikti domā par manu veselo saprātu.

Es nometu dunci, ko biju paņēmusi augu rakšanai, atplētu rokas un stāvēju gaididama. Kad viņš beidzot mani palaida vaļā, es atkal pielie­cos pēc dunča un paķircinājos:

- Visu laiku prātoju, kā tas nākas, ka tu tik ilgi paliki nevainīgs. Vai tad visas Lelibrokas meitas ir tik neglītas?

- Nē, viņš sacīja, acis samiedzis spožajā saulē. Tur vainīgs mans tēvs. Reizēm mēs abi mēdzām vakaros pastaigāties pa laukiem un tad runājām par visu ko. Kad biju pietiekami vecs, lai kaut kas tāds varētu atgadīties, viņš man pastāstīja, ka vīrietim jāatbild par savu sēto sēklu, jo viņa pienākums ir rūpēties par sievieti un aizsargāt viņu. Un, ja es neesmu gatavs to darīt, tad man nav tiesības uzvelt sievietes pleciem nastu par savas rīcības sekām.

Džeimijs pameta skatienu atpakaļ uz māju. Un uz mazo dzimtas kapsētu netālu no torņa, kur bija apbedīti viņa vecāki.

- Viņš sacīja, ka vīrieša dzīvē vislieliskākais ir gulēt ar sievieti, kuru mīl, Džeimijs klusi teica. Viņš man uzsmaidīja, un acis viņam bija tikpat zilas kā debesis virs galvas. Tēvam bija taisnība.

Viegli pārlaidu pirkstus viņa vaigam līdz zodam.

- Diezgan nežēlīgi pret tevi ir likt tev tik ilgi gaidīt, es ieminējos.

Džeimijs pasmaidīja, spirdzinošais rudens vējš plivināja kiltus

viņam ap ceļiem.

- Nu, Baznīca gan māca, ka pašapmierināšanās ir grēks, bet mans tēvs sacīja, ka, pēc viņa domām, ja jāizvēlas apgānīt sevi vai kādu nabaga sievieti, tad kārtīgs vīrs nesīs upuri.

Izsmējusies es papurināju galvu un teicu:

- Nē. Nē, neko vairāk es neprasīšu. Tomēr tu saglabāji nevainību.

- Tikai pateicoties Dieva žēlastībai un tēvam, Armaliet. Man liekas, kopš četrpadsmit gadu vecuma man galvā nebij nekā cita kā vien skuķi. Bet tad mani aizsūtīja uz Bīnečadu pie Dūgala.

- Un tur meiteņu nebija? es painteresējos. Man likās, ka Dūgalam bija meitas.

- Kā tad. Četras gabalas. Divas jaunākās nav nekādas glītās, bet vecākā bij traki smuka. Pāris gadu vecāka par mani, Mollija. Un mana uzmanība viņai diez kā neglaimoja. Es lūrēju uz Molliju pāri vakariņu galdam, bet viņa augstprātīgi manī noraudzījās un jautāja, vai man esot katars. Tādā gadījumā man esot jāliekas gultā, bet, ja ne, viņa būtu ļoti pateicīga, ja es aizvērtu muti, jo viņa ēdot nevēloties skatīties man rīklē.

- Pamazām sāku saprast, kā tu varēji palikt nevainīgs, es teicu, parāvusi uz augšu brunčus, lai uzkāptu uz žoga šķērskoka. Bet visas taču nebija tādas.

- Nē, Džeimijs domīgi sacīja un pastiepa roku, lai palīdzētu man tikt pāri žogam. Mollijas jaunākā māsa Tabita bija krietni draudzī­gāka. Viņš, kavēdamies atmiņās, pasmaidīja.

- Tibija bij pirmā meitene, kuru es noskūpstīju. Pareizāk būtu teikt, ka viņa bij pirmā meitene, kas noskūpstīja mani. Nesu viņas vietā no kūts uz pienotavu divus spaiņus piena un visu laiku kalu plā­nus, kā dabūt viņu aiz durvīm, jo no turienes viņa nevarēs aizbēgt, un noskūpstīt. Bet man bij aizņemtas rokas, un, lai es tiktu iekšā, durvis vajadzēja atvērt viņai. Un tā sanāca, ka beigu beigās es tiku iespiests aizdurvē, Tiba pienāca, saņēma mani aiz ausīm un noskūpstīja. Un izšļakstīja pienu, viņš vēl piebilda.

- Izklausās pēc neaizmirstamas pirmās pieredzes, es nosmējos.

- Šaubos, vai viņai tā bij pirmā reize. Džeimijs smaidīja. Tiba bij zinošāka par mani. Bet nekāda lielā mācīšanās mums nesanāca; aptu­veni pēc pāris dienām Tibas māte pieķēra mūs pieliekamajā kambari. Viņa neko neteica, tikai uzmeta man niknu skatienu un lika Tibijai iet klāt galdu, bet gan jau viņa bij pastāstījusi Dūgalam.

Ja Dūgals Makenzijs bija tik ašs uz atmaksas pieprasīšanu par mā­sas goda aizskaršanu, varu tikai minēt, ko viņš spētu izdarīt, aizstāvot meitu.

- Man skrien šermuļi pār muguru. Arī es smaidīju.

- Man ar', Džeimijs nodrebinājās. Tā kā sakaunējies viņš iesāņus uzmeta man skatienu.

- Tu jau zināsi, ka jauni zēni dažkārt no rītiem pamostas ar… nu, ar… Viņš nosarka.

- Jā, es zinu, lietišķi noteicu. Tāpat ir arī divdesmit trīs gadus veciem večiem. Vai tu domā, ka es neievēroju? Tu pietiekami bieži esi man to parādījis.

- Mmphmm. Nu, nākamajā rītā pēc tam, kad Tibas māte mūs pie­ķēra, es pamodos rītausmā. Biju sapņojis par viņu… par Tibu, ne jau par viņas māti un nemaz nebiju pārsteigts, ka sajutu sev uz daikta roku. Bet brīnums bij tas, ka tā nebij mana roka.

- Un arī Tibijas ne?

- Nē, zināms, ka ne. Viņas tēva.

- Dūgala? Pie joda…?

- Nu, es atvēru acis un viņš, ļoti mīļi smaidīdams, raudzījās manī no augšas. Tad apsēdās uz gultas malas un mēs jauki papļāpājām kā tēvocis ar māsasdēlu, kā audžutēvs ar audžudēlu. Viņš ļoti priecājo­ties, ka es dzīvoju viņa mājā, jo viņam pašam dēla nav, un tā tālāk. Ka visai ģimenei es ļoti patīkot. Cik stipri viņam sāpētu, ja es tādas jaukas, nevainīgas jūtas, ko viņa meitas jūt pret mani, izmantotu ļaun­prātīgi, bet viņš, protams, esot laimīgs, ka varot man uzticēties kā paša dēlam.

Un visu laiku, kamēr viņš tā runāja un es gulēju, vienu roku Dūgals I arēja uz dunča, bet ar otru bij satvēris manus pautus. Tāpēc es teicu "|ā, krusttēv" un "nē, krusttēv", un, kad viņš aizgāja, es satinos segā un sapņoju par cūkām. Un lidz sešpadsmit gadu vecumam, kad ierados l.eohā, nevienu meiteni vairs neskūpstīju.

Džeimijs smaidīdams skatījās uz mani. Mati viņam bija atsieti uz pakauša ar ādas sloksni, bet īsākie uz galvvirsas, kā parasti, spurojās un skaidrajā, dzidrajā gaisā vizuļoja sarkani zeltaini. Ceļā no Leohas uz Kreignedanu viņa āda bija ieguvusi tumsnēju bronzas toni, un tagad viņš izskatījās pēc rudens lapas, kas jautri griežas vējā.

- Un kā bij ar tevi, mana daiļā Ārmaliet? viņš jautāja. Vai pui­kas skrēja tev pakaļ, mēles izkāruši, vai ari tu biji kautrīga un bikla?

- Ne tik kautrīga kā tu, es piesardzīgi sacīju. Man bija astoņi gadi.

- Jezebele! Kurš tad bij tas laimīgais?

- Tūristu gida dēls. Tas notika Ēģiptē. Viņam bija deviņi gadi.

- 0, tad tu neesi vainojama. Tevi paveda vecāks vīrietis. Un noteikti viens sasodīts pagāns.

Ielejā mūsu acīm pavērās dzirnavas, tās bija gleznainas, sienas klāja dzeltens apmetums, pie vienas kvēloja tumšsarkanu vīnstīgu rež­ģis, zaļie slēģi, tīri, kaut arī mazliet pabalējuši, bija atvērti, lai ielaistu dienasgaismu. Ūdens priecīgi šalca, pa slūžām zem stāvoša dzirnu rata gāzdamies dīķī. Tur peldēja pīles, un ceļā uz dienvidiem te bija nolai­dušies atpūsties krūklis un gaigala.

- Skaties! es ierunājos, apstādamās kalna virsotnē, satvērusi Džeimija roku, lai arī viņš apstātos. Vai nav skaisti?

- Būtu daudz smukāk, ja dzirnu rats grieztos, viņš noburkšķēja. Tad palūkojās manī un pasmaidīja.

- Jā, Ārmaliet. Šī ir skaista vieta. Bērnībā es te nācu peldēties… aiz upes pagrieziena ir plats līcis.

Drīz vien, paejot dažus soļus uz leju, cauri vītolu priekškaram to varēja ieraudzīt. Un arī zēnus. Viņi bija četri, šļakstināja ūdeni, peldēja un klaigāja, pliki kā zirņi.

- Brrr, es, vērodama peldētājus, nodrebinājos. Rudenim laiks bija loti labs, tomēr gaiss bija pietiekami dzeldīgs, lai es priecātos, ka esmu paņēmusi lakatu. Jau skatoties vien, man asinis stingst dzīslās.

- Ak tā? Džeimijs nobrīnījās. Nu tad ļauj man tās uzsildīt.

Pametis skatienu uz zēniem upē, viņš atkāpās lielas kastaņas ēnā.

Apņēmis mani ap vidu, viņš ari mani ievilka ēnā.

- Tu nebiji pirmā zeltene, kuru bučoju, viņš klusi sacīja. Bet zvēru, ka būsi pēdējā. Un viņš liecās pretī manai uz augšu pavērstajai sejai.

Pēc steidzīgas iepazīstināšanas ar melderi, kurš iznāca no sava mitekļa, es devos atvilkt elpu uz dzirnavu dīķi, bet Džeimijs tikmēr vai­rākas minūtes klausījās paskaidrojumus, kas noticis ar dzirnavu ratu. Pēc tam melderis iegāja dzirnavās, lai mēģinātu pagriezt dzirnakmeni no iekšpuses, bet Džeimijs brīdi stāvēja un domīgs vērās tumšajā ar ūdenszālēm aizaugušā dīķa dzelmē. Beidzot, paraustījis plecus, viņš sāka vilkt nost drēbes.

- Neko nepadarīsi, viņš izmeta man adresētu piezīmi. īanam taisnība zem slūžām kaut kas iestrēdzis. Man būs jānirst un… Es noelsos, un viņš apklusa, tad pagriezās pret krastu, kur es sēdēju, noli­kusi grozu sev blakus.

- Un kas tev vainas? Džeimijs man stingri noprasīja. Vai nekad agrāk neesi redzējusi vīrieti apakšbiksēs?

- Ne… gluži… tādās! Smieklu dēļ es nevarēju parunāt, tomēr dažus vārdus man izdevās izteikt. Pieļāvis, ka vajadzēs nirt, Džeimijs zem kiltiem bija uzvilcis īsu apģērba gabalu, kas bija neiedomājami vecs, šūts no sarkana flaneļa, bet vēlāk salāpīts ar neaptverami plaša klāsta krāsu un materiālu ielāpiem. Acīmredzot šīs apakšbikses sākumā bija piederējušas cilvēkam, kura viduklis bijis par vairākām collām resnāks nekā Džeimijam. Bikses šļauganās ielocēs bistami karājās pār plakano vēderu uz pašiem gurnu kauliem.

- Vai tās piederēja tavam vectēvam? es minēju, neveiksmīgi cen­šoties apspiest ķiķināšanu. Vai ari vecaimātei?

- Tēvam, viņš salti atteica, augstprātīgi manī raugoties. Tu taču nedomāji, ka sievas un savu nomnieku acu priekšā bridīšu ūdeni pliks kā ola, vai ne?

Ar milzīgu pašcieņu Džeimijs saņēma vienā rokā lieko audumu un brida dīķi. Iedams pa ūdeni blakus ratam, viņš novērtēja situāciju, tad dziļi ievilka elpu un ienira; pēdējais, ko es no viņa redzēju, bija sarka­nās flaneļa apakšbikses, piepūtušās kā balons. Dzirnavnieks, izliecies pa logu, sauca uzmundrinājumus un norādījumus, tiklīdz gludā, slapjā galva iznira virspusē, lai ieelpotu.

Dīķa krasts bija biezi apaudzis ar mitrumu mīlošiem augiem, un es ar savu dunci raku malvas saknes un mazās, smalklapainās vīgriezes. Grozs jau bija līdz pusei pilns, kad aiz muguras izdzirdēju pieklājīgu kāsu.

Kāsētāja bija ļoti veca vai vismaz tāda izskatījās. Viņa balstījās uz vilkābeles nūju, savīkstljusies drānās, kuras viņa noteikti valkāja jau pirms divdesmit gadiem, bet tagad sarukušajam stāvam tās bija daudz par platu.

- Labs ritiņš, vecā sieviete sveicināja, vairākkārt pamādama ar galvu. Iestivināts balts galvas auts noslēpa gandrīz visus matus, tikai dažas tēraudsirmas šķipsnas bija izsprukušas savā vaļā un pielipušas pie vaigiem līdzīgiem sažuvušiem ābolišiem.

- Labrīt, es atņēmu sveicienu un jau cēlos kājās, bet viņa spēra dažus soļus uz priekšu un pārsteidzoši graciozi noslīga man blakus zemē. Cerēju, ka viņa spēs atkal piecelties.

- Es esmu… iesāku, bet nebiju lāgā atvērusi muti, kad svešā mani pārtrauca.

- Tu, protama lieta, esi jaunā kundzene. Esmu Makneba kundze vecā Makneba, tā mani sauc, jo, redz, manas vedeklas tak ar' ir Mak­neba kundzes. Ar kārnu roku viņa pavilka sev tuvāk manu grozu un ieskatījās tajā.

- Malvas sakne… jā, tā labi der pret baušlaku. Bet to tu gan, zeltenīt, labāk nebrūķē. Viņa piebikstīja ar pirkstu mazam, brūnganam bumbulim. Izskatās pēc lilijas saknes, bet nav.

- Kas tad tā ir? es jautāju.

- Čūskmēlīte. Ja šito apēd, zeltenīt, tad jāvārtās pa istabu. Viņa izņēma bumbuļus no groza un ar plunkšķi sameta ūdenī. Tad iecēla grozu sev klēpī un lietpratīgi izrakņāja tā saturu, bet es skatījos daļēji man nāca smiekli, bet daļēji jutos aizkaitināta. Ziņkāri apmierinājusi, veča atdeva grozu man.

- Nu, priekš ārmaliešu sievišķa esi gana gudra, viņa mani novēr­tēja. Vismazam atšķir pātaini no balandas. Viņa pameta skatienu uz dīķi, kur bija parādījusies Džeimija galva, gludena kā ronim, tad atkal pazudusi zem dzirnavām. Redzu, ka pilskungs nav apņēmis tevi tikai aiz smukā ģīmja vien.

- Paldies, es pateicos un nolēmu uztvert to kā komplimentu. Vecās sievas acis, asas kā adatas, bija piekaltas manam viduklim.

- Grūta vēl neesi? vecā Makneba skaidri un gaiši noprasīja.

- Aveņu lapas, tā ir laba lieta. Sauju aveņu lapu pasautē kopā ar mežrožu augļiem, dzer augošā mēnesi, no ceturkšņa līdz pilnam. Kad mēness dilst, no pilna līdz pusei, ņem drusku bārbales un izskalo dzemdi.

- 0, es iesaucos, nu…

- Man pilskungam ir viena lūgšana, vecā turpināja. Bet skatos, ka šimbrīžam viņš ir aizņemts, tamdēļ es to pateikšu tev.

- Labi, vārgā balsi piekritu, neredzēdama iespēju viņu apturēt.

- Mans mazdēls, sieviete sacīja, ieurbusies mani ar mazajām, pelēkajām acīm, kas izmēra un spožuma ziņā atgādināja akmentiņus,

- mans mazdēls, nu, Rebijs… man viņu pavisam ir sešpadsmit gabali, un trijus sauc par Robertiem, bet viens ir Bobs, otrs Robs un mazais Rebijs.

- Apsveicu, pieklājīgi iestarpināju.

- Gribu, lai pilskungs ņem šo pie sevis par staļļa puiku.

- Nu, es nezinu…

- Saproties, tēva dēļ. Viņa paliecās uz priekšu, kā klāstīdama noslēpumu. Es jau nesaku, ka stingrībai būtu kāda vaina; aizvien esu teikusi, ja taupīsi rīksti, izlaidīsi bērnu, un labais Kungs zina, ka puikas vajag slānīt, citādi viņš nebūtu tajos sadzinis velnu. Bet, kad nonāk tik tālu, ka liek bērnam gulēt uz plīts, kad uz sejas ir manas dūres lieluma zilums un tikai par to, ka paņem no šķīvja lieku plāceni, tad…

- Tu gribi teikt, ka Rebija tēvs bērnu sit? es iejaucos.

Vecā pamāja ar galvu, apmierināta ar manu saprātu.

- Nuka. Vai tad es neteicu? Viņa pacēla roku. Es nebūtum neko sacījusi. Vīra dēls ir viņa ziņā, un viņš labāk zina, kas darāms, bet… nu, Rebijs ir man dikteni mīļš. Un vai puika vainīgs, ka tēvs dzer kā lops, lai cik liels negods mātei to teikt…

Veča brīdinoši izslēja pirkstu taisnu kā nūja.

- Neteikšu, ka Ronalda tēvs retums nebūtu drusku par daudz uzņē­mis uz krūts. Bet nekādām pret mani vai bērniem nepacēla roku, nekā­dām, vecā Makneba domīgi piebilda. Pēkšņi viņa piemiedza man ar aci, mazie vaidziņi bija apaļi un stingri kā vasaras āboli, tā ka es varēju redzēt, kāda dzīvespriecīga un pievilcīga meitene viņa bijusi.

- Vienu reižu viņš man iesita gan, sieviete atklāja man noslē­pumu, bet es paķēru bakstīkli no pavarda un iebelzu šim pa galvu. Viņa smieklos sašūpojās. Likās, būšu šo nogalējuši, sāku vaimanāt un turēju klēpī viņa galvu, ko nu iesākšu, palikusi atraitnēs ar diviem bērniem? Bet viņš attapās, viņa lietišķi sacīja, un nekad vairam man nepiedūra ne pirksta un bērniem ar'. Es laidu pasaulē trīspadsmit, zini, vecā palepojās. Un izaudzināju desmit.

- Apsveicu, es teicu no sirds.

- Aveņu lapas, viņa atkārtoja, iedrošinoši uzliekot man uz ceļa roku. Piemini manus vārdus, zeltenīt, aveņu lapas līdzēs. Un, ja ne, nāc pie manīm un es tev savārīšu dziru no ehinācijas, kabaču sēklām un kultas jēlas olas. Tas aizraus tava vīra sēklu taisni uz dzemdi, zini, un uz Lieldienām būsi apaļa kā ķirbis.

Es, mazliet notvīkuši, noklepojos.

- Mmphmmm. Un tu gribi, lai Džeimijs, tas ir, pilskungs, pieņem tavu mazdēlu pie sevis par staļļu puiku, lai viņš tiktu prom no tēva?

- Nuka. Jau tagad Rebijs ir varens strādnieks, un pilskungs nebūs…

Mūsu dzīvās sarunas vidū vecās sievas seja sastinga. Es atskatījos

pāri plecam un arī sastingu. Sarkansvārči. Dragūni, seši jātnieki uzma­nīgi rāpās paugurā uz dzirnavām.

Ar apbrīnojamu attapību Makneba kundze piecēlās un atkal apsē­dās uz Džeimija nomestajām drēbēm, visu apsedzot ar saviem plata­jiem brunčiem.

Man aiz muguras diķī kārtējo reizi ar plunkšķi iznira Džeimija galva un strauji ievilka elpu. Baidījos uzsaukt vai pakustēties, jo tā varēju pie­saistīt dragūnu uzmanību dīķim, bet nāves klusums, kas pēkšņi iestājās man aiz muguras, vēstīja, ka viņš pats pamanījis briesmas. Klusumu pārtrauca viens vienīgs čukstus pateikts, bet no sirds dziļumiem nācis vārds, kas aizlidoja pār ūdeni:

- Merde.

Mēs ar veco sievu sēdējām nekustēdamās un skatījāmies, kā kara­vīri nāk lejup no kalna. Pēdējā brīdī, kad viņi iegriezās ap dzirnavu stūri, viņa aši apcirtās pret mani un piespieda pie savītušajām lūpām kā stibu taisno pirkstu. Es nedrīkstēju runāt, tādējādi darot zināmu dragūniem, ka esmu angliete. Man nebija laika pat pamāt ar galvu, ka esmu sapratusi, kad jau dažas pēdas no mums parādījās dubļiem aplipuši pakavi.

- Labs rīts, dāmas, dragūnu vadītājs sveicināja. Viņš bija kaprālis, bet es ar prieku konstatēju, ka ne kaprālis Hokinss. Ātrs skatiens aplie­cināja, ka neviens karavīrs nav no Fortviljamas, un ciešais tvēriens, ar kādu biju sagrābusi groza rokturi, mazliet atlaidās.

- Mēs no augšas redzējām dzirnavas, dragūns sacīja, un nodo­mājām, varbūt var nopirkt kādu maisu ar miltiem. Viņš paklanījās mums abām, nezinādams, kuru uzrunāt.

Makneba kundze izturējās salti, bet pieklājīgi.

- Labrīt! Viņa pamāja ar galvu. Bet, ja esat nākuši pēc miltiem, domāju, ka dabūsiet vilties. Sudmalu rats ir pagalam. Varbūtam nākam­reiz, kad iegadīsieties šajā pusē.

- Ak tā? Kas tad lēcies? kaprālis, jauns, maza auguma vīrs ar veselīgu sejas krāsu, ieinteresējās. Viņš nogāja līdz dīķa malai, lai pa­skatītos uz ratu. Dzirnavnieks, kas izsprāga no mājas, lai ziņotu par pēdējiem jaunumiem par dzirnakmeni, ieraudzījis karavīru, steigšus atkal nozuda.

Kaprālis uzsauca vienam no saviem vīriem. Rāpjoties augšup pa no­gāzi, viņš pamāja otram karavīram, kurš padevīgi pieliecās, lai kaprālis var uzrausties viņam uz muguras. Pastiepjoties pirkstgalos, viņam ar abām rokām izdevās ieķerties niedru jumta malā, un šūpodamies viņš uzrausās uz tā. Visā augumā izslējies, viņš tikai ar grūtībām spēja aiz­sniegt lielo ratu. Ieķērās tajā ar abām rokām un mēģināja pakustināt. Tad kaprālis pieliecās un pa logu uzsauca dzirnavniekam, lai pagriež akmeni ar roku.

Es pavēlēju sev neskatīties uz slūžu pamatu. Protams, es nepārzi­nāju ūdensdzirnavu ratu darbības principus, bet baidījos: ja rats pēk­šņi padotos, tad apakšā viss tiktu saspiests. Acīmredzot manas bailes nebija veltas, jo Makneba kundze steigšus uzrunāja vienu no karavīīlem, kas bija palicis pie mums.

- Tev, puis, vajadzētu nocelt savu komandieri zemē. Viņš neko labu nepadarīs ne sudmalām, ne sev. Nav labi krāmēties gar lietām, no l< lirām neko nejēdz.

- Ak, kundzit, neraizējies, karavirs attrauca. Kaprālim Silversam Hempširā piederēja kviešu dzirnavas. Tas, ko kaprālis nezina par udensdzirnavām, ietilptu manā kurpē.

Mēs ar Makneba kundzi pārmijām satrauktus skatienus. Kaprā­lis vēl mazliet parāpoja pa jumtu, izmēģinot paraustīja un pagrūstīja ratu, tad nokāpa lejā pie mums. Viņš bija stipri sasvīdis, tāpēc vispirms noslaucīja savu sarkano seju ar lielu, nosmulētu mutautu un tikai tad mūs uzrunāja:

- No augšas nejaudāju ratu iekustināt, un tas muļķa dzirnavnieks, šķiet, nesaprot ne vārda angliski. Viņš pameta skatienu uz Makneba kundzes resno nūju un mezglainajiem pirkstiem, tad uz mani. Varbūt jaunā dāma var nākt pārtulkot?

Makneba kundze sargājoši izstiepa roku un satvēra manu pie­durkni.

- Tev, kungs, vajadzēs aizbildināt manu vedeklu. Viņai galviņā viss sagriezies, kopš pēdīgais bērnelis piedzima nedzīvs. Nav teikusi ne vārda veselu gadu, nabaga meitēns. Un es nevaru atstāt šo ni uz minūti, jo bail, ka bēdās neiemetas ūdeni.

Darīju, ko varēju, lai izskatītos vājprātīga, un pašreizējā situācijā tas nebija grūti.

Kaprālis izskatījās noraizējies.

- 0! viņš izmeta. Nu… Komandieris lēnā solī bija aizstaigājis līdz dīķa malai un, pieri saraucis, lūkojās ūdenī. Viņš izskatījās tieši tāds pats kā Džeimijs pirms stundas un acīmredzot tā paša iemesla dēļ.

- Neko nevar darīt, Kolins, kaprālis sacīja vecākajam karavīram. Man būs jānirst un jāskatās, kas par vainu. Viņš novilka savus sarkanos svārkus un sāka pogāt vaļā krekla aproces. Mēs ar Makneba kundzi pārmijām baiļpilnus skatienus. Lai arī zem rata bija pietiekami daudz gaisa, lai paliktu dzīvs, bet drošai paslēptuvei tur katrā ziņā vie­tas nepietika.

Ne visai optimistiski apcerēju iespēju pārliecinoši notēlot epilep­sijas lēkmi, kad man virs galvas pēkšņi iekrakšķējās milzīgais rats. Ar tādu skaņu, it kā tiktu noslepkavots koks, lielais loks slaidi pagriezās, uz mirkli iestrēga, tad sāka vienmērīgi griezties, lāpstiņām jautri teci­not uz slūžām tērcītes.

Kaprālis pārtrauca izģērbšanos un sāka apbrīnot rata loku.

- Paskat, Kolins! Nez kas tur bija ieķēries?

It kā atbildot uz šo jautājumu, rata augšā kaut kas parādījās. Tas nokarājās no vienas lāpstiņas, ūdenim pilot no piemirkušajām sarkana­jām ielocēm. Lāpstiņa iesita pa straumi, kas tagad mutuļoja pie slūžām, priekšmets nokrita, un Džeimija tēva apakšbikses majestātiski aizpel­dēja pa dīķa virsmu.

Vecākais karavīrs ar nūju bikses izmakšķerēja un saviebies tās pasniedza savam komandierim, kas savukārt tās paņēma ar nūju kā cilvēks, kuram jāņem beigta zivs.

- Hm, viņš sacīja, kritiski nopētījis uz augšu pacelto apģērba gabalu. Nez no kurienes tās uzradās? Laikam būs aptinušās ap ilksi. Jocīgi, ka tāds sīkums var izraisīt tik lielu klapatu, vai ne, Kolins?

- Jā, kaprāl. Acīmredzot karavīrs neuzskatīja skotu dzirnavu rata darbību par saistošu tēmu, bet atbildēja pieklājīgi.

Pāris reižu apgrozījis bikses, kaprālis paraustīja plecus un izman­toja tās, lai noslaucītu netīrās rokas.

- Labs flaneļa gabals, viņš nopriecājās, izgriežot slapjo lupatu. Noderēs, lai noslaucītu zirglietas. Tāda kā piemiņas lieta, vai ne, Kolins? Un pieklājīgi paklanījies man un Makneba kundzei, viņš devās pie zirga.

Tikko dragūni bija nozuduši skatienam aiz kalna gala, kad šļakstināšanās dīķī ziņoja, ka no dzelmes augšā ceļas ūdens gars.

Džeimijs bija balts, it kā asiņu viņam nemaz vairs nebūtu, un zil­gans kā marmors, bet zobi klabēja tik stipri, ka tik tikko spēju saprast pirmos vārdus, kuri, protams, bija gēlu valodā.

Makneba kundzei gan neradās tādas grūtības, un viņas vecais žok­lis atkārās. Tad viņa to ar troksni aizvēra un ar dziļu cieņu paklanī­jās no ūdens iznirušajam kungam. Redzot viņu, Džeimijs nekāpa tālāk krastā, ūdens vēl joprojām pieklājīgi skalojās viņam ap gurniem. Viņš dziļi ievilka elpu, sakoda zobus, lai tie vairs neklabētu, un norāva vir­teni ūdenslēcu.

- Makneba kundze. Viņš paklanījās vecajai nomniecei.

- Kungs. Ari viņa atkal paklanījās. Jauka diena, vai ne?

- Mazliet p-pavēsa. Džeimijs uzmeta man skatienu. Es bezpalī­dzīgi paraustīju plecus.

- Mēs priecājamies redzēt tevi atpakaļ mājās, kungs, un ceram, puikas un es, ka drīzi varēsi te palikt pavisam.

- Es ari, Makneba kundze, Džeimijs pieklājīgi atbildēja. Viņš nikni lūrēja caur pieri uz mani un maja ar galvu. Es mīļi pasmaidīju.

Vecā sieva, nelikdamās ne zinis par šo saspēli, salika sakropļotās rokas klēpi un ar cieņu atlieca muguru.

- Es gribēju pilskungam izlūgties mazu nieku, viņa iesāka, tas ir par…

- Vecmāmiņ Makneba, Džeimijs viņu pārtrauca, draudīgi pasper­dams pussoli ūdeni, lai ko tu gribi, es to izdarīšu. Ar noteikumu, ka tu atdosi man kreklu, kamēr neesmu nosaldējis kādu locekli.