Svešzemniece

9 saiets

šķita, ka mana dzīve ieiet, ja ne stingri noteiktā ritmā, tad vis­maz pamazām iegūst aptuvenas aprises. Cēlos rītausmā, kopā ar citiem pils iedzīvotājiem lielajā zālē ieturēju brokastis, tad, ja Fica kundze neatsūtīja man pacientus, devos uz milzīgajiem pils dār­ziem. Tur pastāvīgi strādāja vairākas sievietes ar veselu baru palīgu, dažāda vecuma zēnu, kuri visu laiku pārvietojās, staipot atkritumus, instrumentus un mēslu kravas. Es parasti dārzā strādāju dienā, dažkārt palīdzēju virtuvē sagatavot tikko novākto ražu vai nu tūlītējai apēša­nai, vai glabāšanai, ja vien kāds negadījums nelika steigties uz "Baciļu perēkli", kā biju iesaukusi Bītona šausmu kambari.

Laiku pa laikam, izmantodama Aleka ielūgumu, es apmeklēju staļ­ļus vai aploku un ar prieku vēroju, kā zirgiem lieliem kušķiem nokrīt savēlusies ziemas vilna un kā tie, ēdot pavasara zāli, kļūst spēcīgi un viņu spalva spīdīga.

Gadījās, ka, dienas darbu nogurdināta, tūlīt pēc vakariņām likos gultā. Šad tad, ja spēju noturēt acis vaļā, pievienojos ļaudīm, kas pulcē­jās lielajā zālē, lai klausītos stāstus, dziesmas un arfas vai dūdu mūziku. Stundām ilgi kā apburta varēju klausīties barda velsieša Gvilina balsī, kaut ari visbiežāk man nebija ne jausmas, ko viņš runā.

Pamazām pils iemītnieki aprada ar manu klātbūtni un es pieradu pie viņiem, dažas sievietes sāka bikli izrādīt vēlmi sadraudzēties un iesaistīt mani sarunās. Skaidri varēja redzēt, ka cilvēkus moka ziņkāre, kas es tāda esmu, bet uz visiem nedroši uzdotajiem jautājumiem es atbildēju, variējot to stāstu, ko biju atklājusi Kolamam, un pēc laiciņa

cilvēki samierinājās, ka neko vairāk neuzzinās. Aptvērušas, ka es kaut ko saprotu no zālītēm un dziedināšanas, sievietes lūdza man padomu, kā ārstēt dažādas kaites, kas bija piemeklējušas viņu bērnus, vīrus un mājdzīvniekus, vairumā gadījumu nozīmības ziņā pēdējos divus atstā­jot apmēram vienā līmenī.

Bez parastajiem jautājumiem un tenkām bieži tika spriests par tuvojošos Saietu, ciemojoties aplokā, biju dzirdējusi arī veco Aleku to pieminam. Nospriedu, ka Saiets ir nozīmīgs notikums, un, redzot, kādos mērogos noris gatavošanās, par to vēlreiz pārliecinājos. Uz liela­jām virtuvēm nepārtrauktā straumē plūda produkti, lopkautuves šķūnī aiz vieglu dūmu aizsega, kas aizbaidīja mušas, karājās vairāk nekā divdesmit kautķermeņi ar nodīrātu ādu. Pils pagrabā sanesa ar ratiem atvestos alus kublus, no ciema dzirnavām piegādāja maisus ar bīdeļmiltiem pīrāgu cepšanai, un katru dienu no dārziem, kas atradās ārpus pils mūriem, nesa ar ķiršiem un aprikozēm pilnus grozus.

Mani uzaicināja piedalīties vienā no šīm augļu lasīšanas ekspedīci­jām kopā ar vairākām jaunām sievietēm no pils, un es ar lielāko prieku ielūgumu pieņēmu, jo ļoti gribēju izrauties no akmens mūru biedējošās ēnas.

Dārzs bija skaists, un es sajūsmināta staigāju pa Skotijai raksturīgi vēsā rīta dūmaku, meklēju koku mitrajās lapās paslēpušos košos ķiršus un gludās, apaļīgās aprikozes, katru augli es viegli saspiedu pirkstos, lai noteiktu, vai tas ir nogatavojies. Mēs ņēmām tikai tos labākos, pie­krāvām pilnus grozus sulojošu augļu, ēdām, cik gāja vēderā, un pārējo nesām uz pili, kur no tiem gatavoja kūkas un pīrāgus. Milzīgie pielie­kamā plaukti bija gandrīz pilni ar cepumiem, liķieriem, šķiņķiem un citādām delikatesēm.

- Cik daudz cilvēku tad parasti ierodas uz Saietu? es jautāju Mag­dalēnai, vienai no meitenēm, ar kuru biju iedraudzējusies.

Viņa, savilkusi strupo, vasarraibumaino degunu, apdomājās.

- īsti nezinu. Iepriekšējais lielais Saiets Leohas pilī notika pirms ga­diem divdesmit vai vairāk, un tad te bij, nu, varbūtam divi simti vīru nu, tas bij tad, kad nomira vecais Džeikobs un Kolams kļuva par pilskungu. Šogad varētu būt vairāk; bij laba raža, un ļaudis būs atlikuši kādu nebūt mazumiņu naudas, tāpēc daudzi ņems līdzi sievas un bērnus.

Dalībnieki jau pamazām saradās pili, lai ari biju dzirdējusi, ka Saieta oficiālā daļa zvēresta nodošana, "jakts" un spēles nesāksies vēl vaii akas dienas. Kolama izcilākie zemturi un nomnieki tika izmitināti pašā pili, bet trūcīgākie karakalpi un zemnieki izveidoja nometni papuvē pie strauta, kas ietecēja pils dīķi. Netālu no tilta ceļojoši skārdnieki, č igāni un sīkpreču tirgotāji bija uz ātru roku sarīkojuši gadatirgu. Gan pils iedzīvotāji, gan ļaudis no netālā ciema pa vakariem, kad dienas darbi apdarīti, bija sākuši te iegriezties, lai nopirktu kādu darbarīku vai greznumlietu, paskatītos žonglieru uzstāšanos un paklausītos jaunākās baumas.

Es cītīgi vēroju, kā ļaudis nāk un iet, tīšuprāt bieži apmeklēju staļ­ļus un aploku. Tagad tie bija stāvgrūdām pilni, jo pils staļļos bija dota pajumte arī viesu zirgiem. Cerēju, ka Saieta saceltā jucekļa un nekār­tību dēļ man nebūs grūti atrast izdevību aizbēgt.

Ar Geilisu Dankenu es iepazinos vienā no augļu lasīšanas talkām. Zem alkšņa saknēm uzgāju nelielu bariņu mušmiru un meklēju vēl. Koši sarkanās cepurītes drūzmējās nelielos pulciņos, pa četrām piecām sēnēm kopā, bet šajā dārza daļā garajā zālē es atradu tādus vairākus. Kamēr es, meklējot sēnes, virzījos uz dārza malu, te pieliecoties, te nometoties četrrāpus, lai savāktu trauslos kātiņus, augļu lasītāju balsis kļuva klusākas.

- Tās it kā ir jiftīgas, man aiz muguras kāds ierunājās. Es izslējos, jo, lasot mušmires, biju pieliekusies, un sāpīgi atsitu galvu pret priedes zaru, zem kura sēnes auga.

Kad acis noskaidrojās, redzēju, ka lielā smējēja ir slaida auguma jauna sieviete, varbūt dažus gadus vecāka par mani, gaišiem matiem un ādu, ar neredzēti skaistām, zaļām acīm.

- Piedod, ka smejos par tevi, viņa atvainojās, vaigos ievelkoties bedrītēm, un nokāpa iedobumā, kur stāvēju es. Nespēju noval­dīties.

- Laikam jau izskatos jocīga, es diezgan nelaipni atteicu, berzē­dama sāpošo vietu, kur biju sasitusi galvu. Paldies par brīdinājumu, bet es zinu, ka šīs sēnes ir indīgas.

- Ak tā? Un kuru tad tu grasies piebeigt, ko? Varbūt savu viru? Ja izdosies, pasaki man, un es ari pamēģināšu. Viņas smaids bija lipīgs, un es pamanīju, ka ari es esmu sākusi smaidīt.

Es paskaidroju, ka svaigas sēņu cepurītes patiešām ir indīgas, bet no žāvētām sēnēm var pagatavot pulveri, kas ļoti labi palīdz apturēt asiņošanu, ja uzkaisa uz brūces. Tā vismaz teica Fica kundze; un viņai es uzticējos vairāk nekā Deivija Bītona "Dziednieka rokasgrāmatai".

- Ko tu neteiksi! Jaunā paziņa joprojām smaidīja. Un vai tu zināji, ka šīs… viņa pieliecās un izslējās ar sauju sīku zilu ziediņu ar sirdsveida lapiņām, izsauc asiņošanu?

- Nē! Es satrūkos. Kam tad vajag izsaukt asiņošanu?

Sieviete paskatījās uz mani ar sejas izteiksmi, kas liecināja, ka viņas

pacietības mērs tūlīt būs pilns.

- Nu taču, lai tiktu vaļā no negribēta bērna. Šis puķītes izsauc mēnešreizes, bet tikai pašā sākumā. Ja par vēlu, tad gan sieviete, gan bērns var aiziet pie tēviem.

- Šķiet, tu daudz zini par tādām lietām, es sacīju, joprojām neap­mierināta, ka izrādījos muļķe.

- Šo un to. Meičas no ciema mēdz nākt pie manis ar šādām lietām, gadās ari pa kādai precētai sievai. Ļaudis sauc mani par raganu. Viņa tēlotā izbrīnā iepleta savas skaistās acis. Bet smaids no lūpām neno­zuda. Taču, tā kā mans vīrs ir apgabala prokurors, tad viņi nerunā pārāk skaļi.

- Un tas jaunais puisis, ar kuru tu kopā te ieradies, viņa turpi­nāja, atzinīgi pamājot ar galvu, tas, kura ieēdināšanai gatavots dažs labs mīlas dzēriens. Vai viņš ir tavējais?

- Manējais? Kurš? Tu domā… ē… Džeimiju? Es satrūkos.

Jaunā sieviete izskatījās uzjautrināta. Viņa apsēdās uz izgāzta koka stumbra un izklaidīgi tina ap rādītājpirkstu gaišo matu šķipsnu.

- Nūjā. Ne mazums meiteņu labprāt izvēlētos puisi ar tādām acīm un matiem, tas nekas, ka par viņa galvu izsludināta atlīdzība un viņam nav plika graša pie dvēseles. Taču tēvi, protams, var būt citādās domās.

- Bet es, viņa turpināja, vērdamās tālumā, esmu lietišķa sie­viete. Es apprecēju vīrieti, kuram ir skaista māja, atlikts kāds mazumiņš naudas un ari stāvoklis sabiedrībā. Ja runājam par matiem, viņam tādu nav, un acis, nekad neesmu ievērojusi, kādas tās ir, toties viņš mani netraucē bieži. Svešā pastiepa grozu, ko turēja rokā, lai varu redzēt, kas tur iekšā. Pašā apakšā gulēja četri sakņu bumbuļi.

- Malvas saknes, viņa paskaidroja. Mans virs laiku pa laikam cieš no māgas kaites. Smirdina gaisu kā vērsis.

Nolēmu neturpināt sarunu par šo tēmu, kamēr neesam aizrunāju­šās pārāk tālu.

- Es vēl neesmu stādījusies priekšā, teicu un pastiepu roku, lai palīdzētu sievietei piecelties. Mani sauc Klēra. Klēra Bīčema.

Delna, kas saņēma manējo, bija slaida, ar slaikiem, baltiem pirk­stiem, tomēr ievēroju, ka to gali notriepti, droši vien ar to augu un ogu sulu, kas gulēja grozā blakus malvas saknēm.

- Es zinu, kas tu esi, viņa noteica. Kopš ieradies pilī, ciemā no ļaužu valodām dūc kā bišu spietā. Mani sauc Geilisa, Geilisa Dankena. Viņa ielūkojās manā grozā. Ja tu meklē balgan-buachrach, es varu parādīt, kur tās aug griezdamās.

Es pieņēmu laipno piedāvājumu, un mēs kādu brīdi klejojām pa nelielām graviņām ap augļu dārzu, čamdījām zem satrunējušiem stum­briem un rāpojām pa zaigojošu ezeriņu krastiem, kur bagātīgi auga šīs sīkās suņusēnes. Geilisa ļoti labi pārzināja vietējos augus un to medicī­nisko pielietojumu, kaut arī daži no viņas ieteikumiem man likās, maigi izsakoties, visai apšaubāmi. Piemēram, es negribēju ticēt, ka sangvinārijai varētu būt tik spēcīga iedarbība, lai uz tava sāncenša deguna parā­dītos kārpas, un tikpat neticami man likās, ka meža sārmene varētu pārvērst krupjus par baložiem. Kad zintniece stāstīja šos stāstus, acīs viņai dega nerātna uguntiņa, un tas liecināja, ka viņa pārbauda, cik pla­šas ir manas zināšanas, vai varbūt gribēja rast apstiprinājumu vietējo aizdomām, ka man piemīt burvju vara.

Par spīti tam, ka Geilisa laiku pa laikam pavilka mani uz zoba, viņa likās patīkama sarunu biedre, asprātīga un jautra, kaut ari uz dzīvi raudzījās mazliet ciniski. Šķiet, viņa par visiem ciemā, apgabalā un pilī zināja visu, ko bija vērts zināt; sēņojot mēs retumis apstājāmies atvilkt elpu, un šajos brīžos Geilisa mani izklaidēja ar sūdzībām par vīra "māgas vainu" un smieklīgām, nedaudz ļaunprātīgām tenkām.

- Ļaudis melš, ka Heimišs neesot sava tēva dēls, viņa negaidīti ieminējās, runājot par Kolama vienīgo atvasi, sarkanmataino septi­ņus astoņus gadus veco puišeli, kuru biju redzējusi zālē pie vakariņu galda.

Ši ziņa mani īpaši nepārsteidza, jo pati jau biju izdarījusi secinā­jumus. Brīnījos vienīgi par to, ka ir tikai viens bērns ar apšaubāmu paternitāti, jādomā, ka Letīcijai veicies vai arī viņa bija gana gudra, lai laikus sameklētu tādu cilvēku kā Geilisa. Un es visai nesaprātīgi atklāju savus minējumus Geilisai.

Viņa atmeta garos, gaišos matus un sāka smieties.

- Nē, pie manis viņa nenāk. Tici man, gaišmatainajai Letīcijai nav vajadzīga šāda palīdzība. Ja vietējiem ievajadzētos kādu raganu, tad viņi darītu prātīgāk, ja lūkotos pēc tās pilī, nevis ciemā.

Ļoti gribēju mainīt šo tēmu pret kādu drošāku, tāpēc ierunājos par pirmo, kas iešāvās prātā.

- Ja Heimišs nav Kolama dēls, tad kurš ir tēvs? es jautāju, rāpjo­ties pāri lielu akmeņu kaudzei.

- Nu taču! Tas jaunais puisis. Sieviete pagriezās pret mani, mazā mute bija savilkta izsmējīgā smīnā, un košzaļās acis nerātni zibēja. Džeimijs.

Dārzā es atgriezos viena pati un satiku Magdalēnu, kurai mati spraucās no lakata apakšas un acis bailēs bija plati ieplestas.

- Ak te tu esi, viņa atvieglojumā izdvesa. Mēs jau gājām atpa­kaļ uz pili, kad attapos, ka esi pazudusi.

- Cik laipni, ka nācāt mani meklēt. Es pacēlu grozu ar ķiršiem, ko biju atstājusi zālē. Bet es ceļu zinu.

Magdalēna purināja galvu.

- Vienai pa mežu staigājot, mīļā, ļoti jāsargājas, jo uz Saietu sabraukuši visi tie amatnieki un citādi ļauži. Kolams vēlējis… Pēkšņi meitene aizšāva roku mutei priekšā.

- Paturēt mani acīs? es klusā balsī pabeidzu iesākto teikumu. Viņa negribīgi pamāja ar galvu, acīmredzot baidīdamās, ka apvainošos. Paraustīju plecus un mēģināju Magdalēnai mierinoši uzsmaidīt.

- Nu, laikam jau tas ir saprotami, es noteicu. Galu galā Kolams taču par to, kas esmu un kā te nonācu, zina tikai no manis pašas stāstītā. Ziņkārība guva virsroku pār manu veselo saprātu, un man izspruka jautājums: Un kas, pēc viņa domām, es esmu? Bet Magda­lēna spēja tikai purināt galvu.

- Tu esi angliete, bija vienīgais, ko meitene pateica.

Nākamajā dienā es uz augļu dārzu vairs negāju. Ne jau tāpēc, ka

man būtu liegts pamest pili, bet tādēļ, ka pēkšņi daudzi no iemītnie­kiem saindējās ar ēdienu un man vajadzēja kļūt par ārsti. Izdarījusi cietēju labā visu, ko spēju, es devos meklēt nelaimes izraisītāju.

Vainīgs izrādījās bojāts vērsis, ko atgādāja no kautuves šķūņa. Nākamajā dienā biju šķūnī un klāstīju galvenajam kūpinātājam visu, ko domāju par pienācīgām gaļas apstrādes metodēm, kad man aiz mugu­ras atsprāga durvis, uzgāžot virsū biezu dūmu vilni, no kā man aizsitās elpa.

Es pagriezos un caur asaru miglu saskatīju Dūgala Makenzija stāvu, kas draudīgi vīdēja aiz degošo ozola pagaļu dūmu mākoņiem.

- Pārraugi lopu slaktēšanu tāpat kā dakterēšanu, ko, gaspažiņ? viņš izsmējīgi jautāja. Drīz visa pils būs zem tava papēža un Fica mātei vajadzēs meklēt citu darbu.

- Man nav nekādas vēlēšanās saistīties ar tavu draņķa pili, es atcirtu, slaucīdama asarojošās acis, un uz kabatlakata palika sodrēju svītras. Vienīgais, ko vēlos, ir tikt no šejienes projām, cik drīz vien iespējams.

Dūgals, joprojām smīnēdams, manierīgi nolieca galvu.

- Nu, iespējams, ka man būs izdevība piepildīt tavu vēlēšanos, kun­dze. Vismaz uz laiku.

Es žņaudzīju mutautu un skatījos uz vīrieti.

- Ko tas nozīmē?

Viņš noklepojās un ar roku izgaiņāja dūmus, kas tagad mācās viņam virsū. Dūgals izveda mani no šķūņa un pagrieza ar seju uz staļļiem.

- Tu vakar Kolamam sacīji, ka tev vajag sārmenes un citādus savā­dus lakstus, vai ne?

- Jā, lai pagatavotu zāles tiem, kas saindējušies. Kas tad ir? es, aizvien vēl aizdomu mākta, stingri noprasīju.

Viņš labsirdīgi paraustīja plecus.

- Tikai tas, ka es dodos uz ciemu pie kalēja jāapkal trīs zirgi. Prokurora sieva ir tāda kā zintniece, un viņai ir dažādas zālītes. Gan jau būs ari tādas vienkāršas drapes, kādas tev vajadzīgas. Un, ja vēlies, kundze, vari jāt ar vienu no zirgiem uz ciemu.

- Prokurora sieva? Dankena kundze? Es uzreiz jutos labāk. Kār­dinājumam tikt projām no pils, kaut uz īsu bridi, nebija iespējams pre­toties.

Steigšus noslaucīju seju un netīro kabatlakatu aizbāzu aiz jostas.

- Laižam! es iesaucos.

Kaut arī diena bija pelēka un debesis apmākušās, īsā izjāde lejup uz Kreinsmūras ciemu sagādāja man prieku. Ari Dūgals bija labā omā un visu ceļu pļāpāja niekus un jokoja.

Vispirms mēs iegriezāmies pie kalēja, kur Dūgals atstāja trīs zirgus, tāpēc man vajadzēja sēsties zirgā viņam aiz muguras, lai pa Lielo ielu dotos uz Dankenu māju. Tā bija iespaidīga četrstāvu koka ēka ar ele­gantām svina stikla logu rūtīm slīpēts stikls ūdeņainos violetos un zaļos toņos divos apakšējos stāvos.

Geilisa uzņēma mūs ar lielu prieku, laimīga, ka atradusies sabied­rība tik drūmā dienā.

- Cik brīnišķīgi! viņa iesaucās. Man taisni vajadzēja kādu iemeslu, lai ietu uz bēniņiem un šo to pakārtotu! Anna!

Pa durvīm, kuras iepriekš nebiju pamanījusi, jo tās bija paslēptas aiz skursteņa, izšāvās maza auguma pusmūža sieviete ar seju kā zie­mas ābols.

- Aizved Klēras kundzi uz bēniņiem, Geilisa pavēlēja, un tad atnes mums spaini ar avota ūdeni. Liec aiz auss, no avota, nevis no laukuma akas! Viņa pagriezās pret Dūgalu. Esmu atlikusi spēci­nošu līdzekli, ko apsolīju tavam brālim. Vai iznāksi man līdzi uz brīdi virtuvē?

Es sekoju kalpones sēžamvietai, kas atgādināja ķirbi, augšā pa šaurām koka kāpnītēm, kas pēkšņi izbeidzās garā, plašā bēniņu telpā. Atšķirībā no pārējās mājas te bija sīkrūšu lodziņi, šobrīd aizvērti, lai nenāktu iekšā mitrums, tomēr pa tiem ieplūda krietni vairāk gaismas nekā moderni krēslainajā viesistabā lejasstāvā.

Bija skaidrs, ka Geilisa labi prata savu zintnieces amatu. Istaba bija apgādāta ar gariem augu žāvējamiem rāmjiem, kas apvilkti ar plānu audumu un izvietoti virs neliela pavarda, lai žāvētu augus karstumā, un vaļējiem plauktiem gar sienām, kurās izurbti caurumi labākai gaisa cirkulācijai. Gaiss bija piesātināts ar izsmalcināto, aso žūstoša bazi­lika, rozmarīna un lavandas smaržu. Vienu sienu aizņēma pārsteidzoši moderna lete, un uz tās bija redzams ievērojams krājums miezeru, piestu, bļodu un karošu viss nevainojami tīrs.

Geilisa, pietvīkusi no kāpšanas pa kāpnēm, bet smaidoša priekā par gaidāmo garo pēcpusdienu, kad varēs jaukt zālītes un patenkot, parādī­jās tikai pēc krietna brīža.

Sāka viegli līt, lietus lāses izraibināja augstos logus, bet te pavardā kūrās uguns un bija ļoti mājīgi. Geilisas sabiedrība man sagādāja lielu prieku; viņa uz pasauli raudzījās visai ciniski un savus uzskatus pauda ar asu mēli, bet tas bija atspirdzinošs pretstats pilī mītošo klana sie­viešu saldajām, biklajām runām, turklāt bija skaidri redzams, ka Gei­lisa, būdama sieviete, kas dzīvo tādā mazā miestā, ir labi izglītota.

Viņa zināja par visiem skandāliem, kas pēdējo desmit gadu laikā bija izcēlušies vai nu ciemā, vai pilī, un citu pēc cita stāstīja man uzjautrinošus atgadījumus. Savādi, ka par mani viņa tikpat kā neko nejautāja. Nodomāju, ka varbūt tas nav viņai raksturīgi; to, ko vēlēsies par mani zināt, viņa pajautās citiem.

Jau kādu laiciņu biju ievērojusi, ka no ielas skan troksnis, bet izskaidroju to ar cieminieku atgriešanos no svētdienas mises; dievnams atradās ielas galā pie akas, un Lielā iela savienoja baznīcu ar laukumu, kur saplūda mazākas takas un celiņi.

Tā bija sanācis, ka, jājot uz smēdi un vērojot ieleju no augšas, īsi­nāju laiku, salīdzinot ciema izkārtojumu ar apakšdelma un plaukstas skeletu; Lielā iela bija spieķakauls, gar tā malām bija izkārtojušās tir­gotavas un darbnīcas un turīgāko iedzīvotāju mājas. Sv. Mārgaretas iela bija elkoņa kauls, kādā šaurākā ieliņā, kas veda paralēli Lielajai ielai, atradās smēde, ādu ģērētava un citu mazāk smalku amatnieku un meistaru darbnīcas. Ciema laukums (kurš kā visi ciema laukumi, kurus savā mūžā biju redzējusi, nebija taisnstūris, bet ovāls) veidoja delnas un pirkstu kaulus, bet vairāki zemesceļi ar nelielām mājiņām kļuva par pirkstu falangām ar locītavām.

Dankenu nams, kā pienākas prokurora rezidencei, slējās centrālā laukuma malā. Tā atrašanās vietu diktēja gan ierēdņa sabiedriskais sta­tuss, gan ērtības; laukumu varēja izmantot tiem tiesu gadījumiem, kad vai nu sabiedrības intereses, vai juridiskas nepieciešamības dēļ sanāca vairāk cilvēku, nekā spēja uzņemt Artūra Dankena ierobežotais darba kabinets. Un, kā Dūgals paskaidroja, tas bija izdevīgi arī jaunās siekstas dēļ, tā bija pieticīga izskata koka konstrukcija, kas novietota uz neliela akmens paaugstinājuma laukuma centrā, turpat blakus bija uzsliets koka stabs, kuru izmantoja aiz lielas taupības kā pēršanas vietu, Maija svētku stabu vai karoga mastu, tur varēja arī piesiet zirgu, kā nu kuro reizi vajadzēja.

Troksnis ārpusē bija kļuvis skaļāks un krietni juceklīgāks, nekā varētu sacelt ļaudis, kas mierīgi atgriežas no dievnama, lai ieturētu maltīti. Geilisa nepacietībā izsaucās, nolika malā zāļu trauciņus un atgrūda logu, lai paskatītos, kas par iemeslu tādai trokšņošanai.

Es nostājos viņai blakus pie loga, redzēju, kā baznīcas apmeklēju­mam saposušos tunikās, svārkos un aubēs ļaužu priekšgalā soļo druknais tēvs Beins, priesteris, kas kalpoja gan ciema baznīcā, gan pilī. Viņš bija aizturējis kādu apmēram divpadsmit gadus vecu puiku, viņa saplēstās bikses un notraipītais krekls liecināja, ka viņš ir ādmiņa palīgs. Priesteris turēja viņu aiz apkakles, bet tas radīja zināmas grū­tības, jo puika bija nedaudz garāks par bargo gūstītāju. Pūlis abiem sekoja pa mazu gabaliņu, nosodoši dūkdams kā garāmslīdoša negaisa tūce, kas seko zibens šautrai.

Mēs ar Geilisu skatījāmies no augšējā stāva loga, un tēvs Beins ar zēnu, ienākot mājā, pazuda zem mums. Ļaužu bars palika ārpusē mur­minot un grūstoties. Daži drosmīgākie aizķērās ar rokām aiz palodzēm un uzvilkās augšā, lai ieskatītos iekšā.

Geilisa ar blīkšķi aizsita logu, un uz mirkli gaidpilnā pūļa dūkšana uz ielas mitējās.

Visticamāk, apzadzies, viņa īsi izmeta un atgriezās pie zālīšu galda. Ādmiņu zeļļiem tā bieži gadās.

- Un kas ar viņu tagad notiks? gribēju zināt. Geilisa paraustīja plecus, burzīdama ar pirkstiem miezera traukā kaltētu rozmarīnu.

- Es teiktu, ka tas atkarīgs no Artūra māgas darbības. Ja brokastis bijušas labas, puika var tikt cauri ar pērienu. Bet, ja Artūram ir ciets vai uzpūties vēders, viņa riebumā saviebās, zeņķis, visticamāk, zaudēs ausi vai roku.

Mani pārņēma šausmas, bet neuzdrīkstējos tieši iejaukties. Biju svešiniece, turklāt vēl angliete, domāju, ka pret mani kā pils iemītnieci izturētos ar cieņu, tomēr biju redzējusi, ka daudzi ciema ļaudis sle­pus sev pārmeta zīmi, kas aizsargā pret ļaunu, kad gāju garām. Mana iejaukšanās zēna situāciju drīzāk padarītu vēl ļaunāku.

- Vai tu neko nevari darīt? es vaicāju Geilisai. Nu parunā ar savu vīru, palūdz, lai viņš ir… ē… iecietīgs!

Geilisa izbrīnīta atrāva skatienu no darba. Skaidri bija redzams, ka doma jaukties vīra darīšanās viņai nekad nebija ienākusi prātā.

- Kāda tev daļa gar to puiku? viņa jautāja, bet ziņkārīgi, nevis ar ļaunu zemtekstu.

- Protams, man ir daļa! es iesaucos. Viņš taču vēl tikai bērns; lai ko viņš būtu sastrādājis, palikt par kropli uz mūžu tas zēns nav pelnījis!

Geilisa savilka gaišās uzacis; acīmredzot šis arguments nebija pār­liecinošs. Tomēr viņa paraustīja plecus un pasniedza man miezeri.

- Drauga dēļ var visu, viņa sacīja un izbolīja acis. Tad pār­laida skatienu plauktiem un izvēlējās pudeli ar zaļganu šķidrumu, uz kuras etiķetes labi salasāmā, slīpā rokrakstā bija rakstīts PIPARMĒTRU TINKTŪRA.

- Iešu un iedošu Artūram zāles un pie viena paskatīšos, vai puikas labā var kaut ko darīt. Taču ņem vērā, varbūt jau ir par vēlu. Un, ja savu roku tur būs pielicis tas stulbais priesteris, viņš prasīs visbargāko sodu. Es tomēr pamēģināšu. Bet tu turpini. Rozmarīns jāberž veselu mūžību.

Kad viņa izgāja, es paņēmu miezeri un sāku automātiski berzt un smalcināt, tikpat kā nepievēršot uzmanību rezultātam. Aizvērtais logs klusināja trokšņus gan tos, ko radīja lietus, gan tos, ko sacēla lau­kumā sapulcējušies cilvēki; un kopā sanāca tāda ļaunu vēstoša pakšķoša murdēšana. Kā visi, kas mācījušies skolā, es biju lasījusi Dikensu. Arī citus pirms viņa rakstījušus autorus un to, kā viņi attēlojuši, cik nežēlīgi tajos laikos bija likumi, kurus piemēroja visiem ļaundariem neatkarīgi no vecuma un nodarījuma apstākļiem. Bet lasīt par bērnu kāršanu un sakropļošanu kā soda veidu, kad no tiem laikiem šķir ērti ilgs simts vai divu simtu gadu attālums, ir pavisam kas cits nekā klusiņām berzt miezerī zālītes, kad šāds notikums risinās dažas pēdas zem tevis.

Vai es spētu piespiest sevi iejaukties, ja tiktu piespriests sods zēnam par sliktu? Ar miezeri rokā piegāju pie loga un pūlējos kaut ko saskatīt ārā. Pūlis bija pieaudzis, jo tirgotāji un mājsaimnieces, pama­nījuši ļaužu pulcēšanos, arī iznāca Lielajā ielā, lai noskaidrotu, kas noti­cis. Jaunpienācēji klausījās, pieliekušies tuvāk, kamēr tie, kas te atradās visu laiku, atstāstīja sīkumus, tad iejuka drūzmā, un nu vairāk seju ar gaidpilnu izteiksmi raudzījās uz prokurora mājas durvīm.

Skatoties lejup uz cilvēkiem, kas pacietīgi stāvēja smalkajā lietū, gaidīdami spriedumu, es pēkšņi ļoti skaidri aptvēru kādu domu. Kā daudzi cilvēki, es ar šausmām biju dzirdējusi stāstus, kas pamazām no pēckara Vācijas atklīda līdz Lielbritānijai, stāstus par deportāci­jām, par masu slepkavībām, par koncentrācijas nometnēm un dedzi­nāšanām. Un, tāpat kā daudzi gadiem ilgi vēl pirms manis, es uzdevu sev jautājumu, kuru uzdos vēl pēc gadu desmitiem: "Kā cilvēki varēja to pieļaut? Viņiem vajadzēja zināt, vajadzēja redzēt smagās mašīnas, braukāšanu šurpu turpu, žogus un dūmus. Kā viņi varēja stāvēt un neko nedarīt?" Nu tagad es to zināju.

Šajā gadījumā uz kārts pat nebija likta dzīvība vai nāve. Un Kolama protežē statuss droši vien novērstu jebkādu fizisku uzbrukumu, kas būtu vērsts manā virzienā. Bet rokas, kas turēja porcelāna bļodu, kļuva miklas, iedomājoties, ka izeju ārā, viena un bezspēcīga, lai stātos pretī cienījamu un tikumīgu pilsoņu baram, kad visus pārņēmušas alkas pēc soda un asiņu izraisītajām trīsām, jo tas izgaiņātu ikdienas dzīves vien­muļību.

Nepieciešamība cilvēkus pārvērš zvēru barā. Kopš laikiem, kad cil­vēki mitinājās alās bez matiem, vāji un bezpalīdzīgi un viņu vienīgais ierocis bija viltība -, viņi bija izdzīvojuši tikai tāpēc, ka turējās kopā; viņi, kā daudzi radījumi, kas citiem ir laupījums, zināja, ka drošību sniedz skaits, liels skaits. Un šī kaulu smadzenēs iesūkusies apziņa ir bara likuma pamatā. Jo neskaitāmus gadu tūkstošus atpalikt no bara, kur nu vēl nostāties pret to, nozīmēja nāvi tam, kurš to uzdrošinājās. Lai stātos pretī pūlim, vajadzēja kaut ko vairāk par drosmi; vajadzēja kaut ko tādu, kas sniedzas tālāk par cilvēka instinktu. Es baidījos, ka man tāda ieroča nav, un kaunējos par šīm bailēm.

Likās, ka pagājusi vesela mūžība, līdz atvērās durvis un ienāca Gei­lisa, viņa, kā parasti, izskatījās mierīga un nesatraukta, rokā viņai bija mazs ogles stienītis.

- Pēc vārīšanas vajadzēs šķidrumu izfiltrēt, viņa ierunājās, it kā turpinātu mūsu iepriekšējo sarunu. Domāju, liesim caur muslīnā ietītu ogli; tas ir vislabākais paņēmiens.

- Geilis! es nepacietīgi iesaucos. Nespīdzini mani. Kas notiks ar ādmiņa mācekli?

- Ak ar viņu. Viņa noraidoši pacēla uz augšu plecu, bet lūpu kak­tiņos iegūla nerātns smaids. Tad atmeta izlikšanos un sāka smieties.

- Tev būtu vajadzējis mani redzēt, Geilisa ķiķināja. Tas bija vienreizīgi, kaut arī man jāsaka tas pašai. Sievas gādīguma un sieviš­ķīgas laipnības iemiesojums, bišķi piemetu klāt mātišķu žēlumu. Ak, Artūr! viņa tēloja, -ja mūsu savienība būtu bijusi svētīta uz to gan, man jāsaka, nav ko cerēt, Geilisa uz mirkli nometa skumjo masku un ar galvas mājienu norādīja uz zālīšu plauktu, nu kā tu justos, mīļumiņ, ja pret tavu dēlu tā izturētos? Tikai izsalkums, bez šaubām, grūda puiku zagt. Ak, Artūr, vai tavā sirdī neatradīsies žēlastība un tu esi pats taisnī­guma iemiesojums?

Prokurora sieva uzmetās uz ķebļa un smējās, sitot ar dūri pa kāju. Cik žēl, ka te nevar spēlēt teātri!

Pūļa trokšņošanas raksturs atkal bija mainījies, tāpēc es, nepievērs­dama uzmanību Geilisas pašslavināšanai, piegāju pie loga, lai paskatī­tos, kas tur notiek.

Ļaužu drūzma pašķīrās, un starp priesteri un tiesnesi lēnām gāja ādmiņa zellis. Artūrs Dankens, piepūties no labvēlības, klanījās un māja ar galvu ievērojamākajiem cilvēkiem, kas stāvēja pūlī. Tēvs Beins, gluži otrādi, atgādināja sarūgušu kartupeli, brūnais ģīmis no aizvainojuma bija izsities puniem.

Mazā procesija virzījās uz laukuma vidu, kur ciema soģis Džons Makrejs panāca viņiem pretī. Bende atbilstoši savam amatam bija ģērbies atturīgi eleganti tumšās biksēs līdz ceļiem, svārkos un pelēka samta cepuri galvā (šajā gadījumā gan tā bija noņemta un paslēpta no lietus, saudzīgi pabāžot zem svārku stūra). Viņš nebija, kā sākumā biju iedomājusies, cietumsargs, lai arī vajadzības gadījumā šo amatu pildīja. Galvenokārt viņa pienākumos ietilpa tas, ko dara kārtībnieks, muit­nieks un, ja vajadzēja, bende; amata nosaukums pamatā bija saistīts ar soda izpildīšanu, ieslēdzot "siekstā", vai ķocīti, kas karājās viņam pie jostas un ar ko viņam bija tiesības paņemt daļu no katra graudu maisa un vēlāk to pārdot ceturtdienas tirgū; tā ari bija soģa alga.

To visu es biju uzzinājusi no viņa paša. Soģis tikai pirms dažām die­nām bija ieradies pilī, lai noskaidrotu, vai varu līdzēt pret sastrutojumu pie īkšķa naga, kas nekādi negribēja pāriet. Pārdūru augoni ar sterilu adatu, apziedu ar papeļu ziedu smēri un atklāju, ka Makrejs ir kautrīgs, pakluss vīrs ar patīkamu smaidu.

Taču šobrīd no smaida nebija ne vēsts; Makreja seja, kā prasīja gadījums, bija barga. Saprotams, es nodomāju, kurš gan grib redzēt smaidošu soda izpildītāju.

Ļaundari nostādīja uz paaugstinājuma laukuma centrā. Puika izska­tījās bāls un nobijies, bet nekustējās, kamēr Kreinmūras prokurors Atrūrs Dankens puslīdz cienīgi uzsvempa savu tuklo rumpi uz paaug­stinājuma un gatavojās pasludināt spriedumu.

- Kad es ienācu, tas pintiķis jau bija atzinies, man pie auss atska­nēja balss. Geilisa ar interesi skatījās man pār plecu. Tāpēc palaist viņu vaļā pavisam neizdevās. Taču es panācu iespējami vieglāko sodu: tikai stunda siekstā un viena auss pienaglota.

- Pienaglota auss! Pienaglota pie kā?

- Nu taču pie siekstas, protams. Viņa pašāva uz manu pusi ziņ­kāru skatienu, bet tad atkal pagriezās pret logu, lai vērotu, kā tiek izpil­dīts šis "saudzīgais" spriedums, ko bija panākusi viņa ar savu visžēlīgo iejaukšanos.

Drūzmēšanās ap kauna stabu bija tik liela, ka no sodāmā neko daudz nevarēja redzēt, tomēr pūlis mazliet pavirzījās atpakaļ, lai atbrī­votu soģim vietu, kur atvēzēties, naglojot ausi. Puika siekstas žokļos izskatījās bāls un sīks, bailēs drebēdams, viņš cieši aizmiedza acis un nevēra tās vaļā. Kad tika iedzita nagla (un to varēja dzirdēt pat cauri aizvērtajam logam), nosodītais izdvesa klusu, smalku smilkstu un es ari nodrebēju.

Mēs ar Geilisu, tāpat kā vairums no skatītājiem, atgriezāmies pie darba, bet es nespēju turēties preti kārdinājumam laiku pa laikam pie­celties un pamest skatu ārā pa logu. Daži dīkdieņi, kas gāja kauna sta­bam garām, uz mirkli apstājās, lai pakaitinātu upuri un apmētātu to ar dubļu pikām, šad tad kāds atturīgāks pilsonis izmantoja izdevību, ejot dienas gaitās, parūpēties par mazgadīgā noziedznieka morālo audzinā­šanu ar pāris labi izvēlētiem pārmetuma vai padoma vārdiem.

Līdz laikam, kad pavasara nogalē riet saule, bija atlikusi vēl stunda, un mēs pirmā stāva viesistabā dzērām tēju, kad klauvējieni pie dur­vīm ziņoja par apmeklētāja ierašanos. Lietusmākoņu dēļ diena bija tik tumša, ka grūti bija noteikt, cik zemu ir saule. Taču Dankenu mājā bija tāds brīnums kā pulkstenis, brīnišķīga ierīce no riekstkoka pane­ļiem, vara bumbām un ciparnīcas, kas bija rotāta ar eņģeļu kori, un tas rādīja, ka ir pusseptiņi.

Ķēķa meita atvēra durvis uz viesistabu un bez ceremonijām pazi­ņoja:

- Nāc teitan. Nākot iekšā pa durvīm, Džeimijs Maktevišs automā­tiski pielieca galvu, koši sarkanos matus lietus bija darījis tumšus kā apsūbējušu bronzu. Viņš bija ģērbies vecā, novalkātā mētelī, lai pasar­gātos no mitruma, bet padusē nesa smagu zaļa samta mēteli.

Kad es piecēlos un iepazīstināju viņu ar Geilisu, Džeimijs palocīja galvu.

- Dankena kundze, Bīčemas kundze. Viņš ar roku norādīja uz logu. Redzu, ka šodien te kaut kas atgadījies.

- Vai viņš vēl ir tur? es jautāju, cenšoties palūkoties ārā. Caur skatu kropļojošo viesistabas loga rūti no zēna varēja redzēt tikai tumšu apveidu. Viņš noteikti ir izmircis līdz ādai.

- Kā tad. Džeimijs pacēla un paturēja mēteli, lai varu uzvilkt to mugurā. Kolams domāja, ka tu arī vari izmirkt līdz ādai. Man ciemā bij šis tas darāms, tāpēc viņš atsūtīja tev mēteli. Tev jājāj atpakaļ kopā ar mani.

- Jauki, ka Kolams tik gādīgs, es izklaidīgi noteicu, domās jopro­jām kavēdamās pie ādmiņa mācekļa.

- Cik ilgi viņam tur jāpaliek? jautāju Geilisai. Cik ilgi puikam jāpaliek siekstā? es nepacietīgi piebildu, redzot viņas tukšo skatienu.

- Ak, puikam… Sieviete viegli sarauca pieri, ka biju ieminējusies par tik nesvarīgu sīkumu. Stundu, es jau teicu. Soģis jau būs viņu palaidis.

- Tā ir, Džeimijs apstiprināja. Es redzēju, kad nācu pāri lauku­mam. Tikai knēvelis vēl nav saņēmis dūšu atraut savu ausi no staba.

Man pavērās mute.

- Tu gribi teikt, ka naglu neviens neizvilks? Viņam, lai tiktu prom, tā jānoplēš?

- Nūjā, Džeimijs jautri izmeta. Vēl jau drusku viņš bīstas, bet gan jau drīz izšķirsies. Ārā ir slapjš, un nu sāk arī tumst. Mums jādodas ceļā, citādi no vakariņām nekas nebūs atlicis. Viņš paklanījās pret Geilisu un pagriezās uz durvju pusi.

- Pagaidi mazliet, viņa mani aizturēja. Tā kā mājās tevi vedīs tāds liels un stiprs puisis, tad iedošu lādi ar žāvētiem purva kāpostiem un citām vienkāršām zālītēm, ko apsolīju aizsūtīt uz pili Ficgibonas kundzei. Varbūt Makteviša kungs būs tik laipns?

Saņēmusi Džeimija piekrišanu, Geilisa pavēlēja kalpam no viņas darbistabas atnest lādi un iedeva viņam milzīgu kaltu dzelzs atslēgu. Kamēr kalps bija projām, viņa bridi kaut ko darīja pie neliela rakstām­galda telpas stūrī. Kad atnesa lādi, apjomīgu koka kasti ar dzelzs ska­vām, Geilisa bija zīmīti uzrakstījusi. Viņa aši apkaisīja to ar smiltim, salocīja, aizzīmogoja ar vasku pie sveces un iespieda vēstuli man rokā.

- Tā, viņa sacīja. Tas ir rēķins. Vai nodosi Dūgalam no manis? Viņš kārto visas naudas lietas. Nevienam citam nedod, citādi es nedē­ļām nesaņemšu naudu.

- Jā, protams.

Geilisa mani sirsnīgi apskāva un ar brīdinājumu nesasaldēties izva­dīja mūs pa durvīm.

Kamēr Džeimijs sēja lādi pie segliem, es stāvēju, patvērusies no lietus zem mājas dzegas. Lija stiprāk, un ūdens no jumta tecēja tik strauji, ka izskatījās kā vietām ieplēsts aizkars.

Nopētīju plato muguru un muskuļotos delmus, kad Džeimijs ar tikko manāmu piepūli pacēla smago lādi. Tad pavērsu skatienu uz paaug­stinājumu, kur ādmiņa māceklis, par spīti iedrošinājumiem no atkal sanākušajiem cilvēkiem, joprojām stāvēja, stingri piekalts. Protams, šī nav jauka meitene ar mēnesnīcas krāsas matiem, bet Džeimija rīcība Kolama tiesas laikā vedināja mani uz domām, ka viņš varētu just līdzi puikas mokām.

- Ē… Makteviša kungs? es nedroši ierunājos. Nekādas atbildes. Glītajā sejā nekas nemainījās; platā mute palika mierīga, zilās acis lūko­jās uz siksnu, ko viņš šobrīd nostiprināja.

- Ei, Džeimij? Es mēģināju vēlreiz, mazliet skaļāk, un viņš uzreiz pacēla galvu. Tātad patiesībā šis cilvēks nemaz nav Maktevišs. Nez kāds tad bija viņa īstais vārds.

- Jā? viņš vaicāja.

- Tu esi… ē… diezgan liela auguma, vai ne? es teicu. Viegls smaidiņš izlieca Džeimija lūpas, un viņš pamāja ar galvu, acīmredzot prāto­dams, ko esmu sadomājusi.

- Pietiekami, lai man būtu pa spēkam gandrīz it viss, viņš atbil­dēja.

Jutos saņēmusi iedrošinājumu un neuzkrītoši pievirzījos tuvāk, lai mani nejauši nesadzirdētu kāds no tiem, kas atklīduši no laukuma.

- Un ari pirksti tev ir stipri? es turpināju viņu tincināt.

Puisis pakustināja vienas rokas pirkstus, un viņa smaids kļuva platāks.

- Kā tad, tā ir gan. Vai tev gadījumā nav jāpārplēš daži kastaņi? Viņš skatījās uz mani no augšas, un acis dzirkstīja jautri un viltīgi.

Aši pametu skatienu viņam garām uz skatītāju pulciņu laukumā.

- Drīzāk vajadzētu izcelt no uguns. Es pacēlu galvu un ieraudzīju jautājošu zilo acu skatienu. Vai tu to vari?

Brīdi viņš, joprojām smaidīdams, raudzījās manī, tad paraustīja plecus.

- Tikai tad, ja kājiņa ir tik gara, ka var satvert pirkstos. Bet vai tu vari dabūt prom tos ļautiņus? Iejaukšanās nevienam nepatiks, turklāt neesmu savējais.

Nebiju iedomājusies, ka mana lūguma izpildīšana varētu apdraudēt Džeimiju, un es sāku šaubīties, bet likās, ka viņš ir gana azartisks, lai, par spīti briesmām, mēģinātu.

- Ja mēs abi pieietu tuvāk paskatīties un ja es, ieraugot tādu bries­mīgu skatu, noģībtu, kā tu domā…?

- Vai tad tu neesi pieradusi pie asinīm? Viena uzacs izsmējīgi savilkās uz augšu, un viņš pasmaidīja. Jā, tā būs labi. Un vēl labāk būtu, ja tu varētu nogāzties no tās bīnes.

Atklāti sakot, jutu nelielu nelabumu, ka būs jāskatās uz puiku, bet nebija tik traki, kā biju baidījusies. Nagla bija stingri iedzīta cauri auss augšējai daļai, tuvu pie malas, un ārā bija palikušas krietnas divas collas no naglas stūrainā kāta, bez galviņas. Asiņu gandrīz nemanīja, zēna seja liecināja, ka viņš jūtas slikti un ir pārbijies, bet stipras sāpes viņu nemocīja. Sāku jau domāt, ka Geilisai, kura uzskatīja šo par visai maigu sodu, varbūt bijusi taisnība, ja ņem vērā tālaika skotu jurispru­dences vispārējās tendences, taču manu uzskatu, ka sods ir barbarisks, tas nemainīja ne par mata tiesu.

Džeimijs neuzkrītoši spraucās cauri skatītāju bariņam. Pārmetoši viņš pakratīja galvu uz zēna pusi.

- Ei, tu puika! Viņš noklakšķināja mēli. Esi iekūlies pama­tīgā ķezā, ko? Džeimijs uzlika vienu lielo, stipro roku uz siekstas koka malas, it kā lai tuvāk apskatītu ausi. Ū, zeņķi, viņš paļājoši novilka, nav te, ko mocīties. Maķenīt parauj galvu sāņš, un viss cauri. Nu, vai palīdzēt? Viņš pastiepa roku, it kā gribētu satvert zēnu aiz matiem un paraut. Ādmiņa māceklis bailēs iesmilkstējās.

Sapratusi, ka Džeimijs man dod zīmi rīkoties, es atkāpos, tīšuprāt stipri uzminot uz kājas sievietei, kas stāvēja man aiz muguras, un, kad mana zābaka papēdis saspieda viņas metatarsālos kaulus, viņa sāpēs iekaucās.

- Lūdzu, atvainojiet, es izdvesu. Man… reibst galva! Lūdzu… Es novērsos no siekstas, paspēru divus trīs grīļīgus soļus un tvēros pie tuvāk stāvošo piedurknēm. Paaugstinājuma mala bija tikai sešas collas no manis; cieši pieķēros trauslai meitenei, kuru jau iepriekš biju noska­tījusi saviem nolūkiem, un ar galvu pa priekšu gāzos zemē, paraujot viņu sev līdzi.

Svārku un kliedzienu juceklī mēs ripojām pa slapjo zāli. Beidzot atlaidu meitenes blūzi un atkritu dramatiskā pozā ar izplestām rokām, lietus lāses kapāja manu augšup pavērsto seju.

No trieciena es patiesi biju palikusi bez elpas meitene bija uzkri­tusi man virsū -, un, klausoties, kā ap mani skan satrauktas balsis, es cīnījos pēc skābekļa. Man pāri gāzās pieņēmumi, priekšlikumi un satraukti izsaucieni stiprāk nekā ūdens gāzmas no debesīm, bet divas pazīstamas rokas piecēla mani sēdus, un es ielūkojos nopietnās, norū­pējušās zilās acīs, kad atvēru savējās. Viegla plakstu sakustēšanās deva man zīmi, ka uzdevums izpildīts, un es jau pati redzēju, ka ādmiņa zellis ar ausij piespiestu mutautu, pūļa, kas bija pagriezies pret jau­nās sensācijas vietu, nemanīts, lielā ātrumā joza uz savu mitekli.

Ciema iedzīvotāji, kas vēl nupat bija alkuši zēna asiņu, pret mani bija pati laipnība. Mani saudzīgi piecēla un ienesa atpakaļ Dankenu mājā, kur man iedeva brendiju un tēju, apsedza ar siltām segām un izrādīja līdzjūtību. Mani atlaida tikai tad, kad Džeimijs skaidri un gaiši pateica, ka mums jādodas projām, tad vārda tiešā nozīmē pacēla mani no dīvāna un, neņemdams vērā namatēva un namamātes izsaucienus, devās uz durvīm.

Atkal sēžot seglos Džeimijam priekšā (manu zirgu vedām aiz pava­das), es mēģināju pateikties par palīdzību.

- Tas nebija grūti, meitēn, viņš noraidīja manu pateicību.

- Bet tu riskēji, es paliku pie sava. Kad lūdzu tev palīdzēt, neie­domājos, ka tas var būt tev bīstami.

- Ak, Džeimijs izvairīgi atteica. Un pēc brīža, gandrīz vai smie­damies, piebilda: Tu taču nedomā, ka būšu lielāks zaķapastala nekā maza ārmaliešu merģele, vai ne?

Viņš paskubināja zirgus rikšos, jo ceļmalā ēnas jau biezēja krēslā. Pēc tam mēs daudz nerunājām. Un, kad sasniedzām pili, viņš atstāja mani pie vārtiem, vien klusā balsī nosmejoties:

- Visu labu, Ārmaliešu kundze. Bet man bija sajūta, ka dzimusi draudzība, kas bija mazliet nopietnāka nekā kopīga tenkošana zem ābeles.