Svešzemniece

3 vīrietis meža

E

s viņus ieraudzīju jau pa lielu gabalu. Divi vai trīs kiltos ģērbu­šies vīrieši kā plēsti joņoja pāri nelielai kucītei. Tālumā skanēja blīkšķi; miglaini apjautu, ka tie ir šāvieni.'

Biju pārliecināta, ka joprojām redzu halucinācijas, kad troksnim pa pēdām, vicinot pa gaisu musketes, parādījās pieci seši vīri sarkanos kamzoļos un biksēs līdz ceļgaliem. Samirkšķināju plakstus un blenzu šajā parādībā. Pacēlu roku un izslēju acu priekšā divus pirkstus. Redzēju divus pirkstus viss, kā nākas. Redze skaidra. Piesardzīgi paošņāju gaisu. Stipra plaukstošu lapu smarža un viegla dvesma, kas uzvējoja no āboliņa pudura turpat man pie kājām. Nekādu ožas halucināciju.

Aptaustīju galvu. Nekur nekas nesāpēja. Tātad diez vai tas ir sma­dzeņu satricinājums. Pulss mazliet paātrināts, bet stabils.

Pēkšņi attālo bļaustīšanos nomainīja cits troksnis. Dimdēja pakavi, un tieši man virsū traucās vairāki zirgi ar jātniekiem kiltos ģērbtiem skotiem, kas kaut ko jodelēja gēlu valodā. Es pamuku malā tik žigli, ka par fiziskiem ievainojumiem, šķiet, nevarēja būt ne runas, lai arī kāds būtu mans garīgais stāvoklis.

Un tad, kad viens no sarkansvārčiem, kuru bija nogrūdis zemē bēgošs skots, uzrausās kājās un teatrāli kratīja nopakaļ zirgiem dūri, es visu sapratu. Protams. Filmēšana! Nogrozīju galvu par savu neattapību. Viss ir gaužām vienkārši, šeit tiek uzņemta kostīmfilma. Bez šaubām, kārtējā par tēmu ""skaistais princis" virsājā".

Labi. Lai kāda būtu filmas mākslinieciskā vērtība, grupa man pal­dies neteiks, ka kadros esmu ieviesusi vēsturei neatbilstošus elementus.

Kāpos atpakaļ mežā, jo gribēju ar plašu loku apiet klajumu un nokļūt uz ceļa, kur biju atstājusi mašīnu. Taču iet izrādījās grūtāk, nekā biju iedomājusies. Koki nebija nekādi lielie, un pameža augi ķērās man drē­bēs. Nācās uzmanīgi spraukties starp tievajām atvasēm un laiku pa laikam atbrīvot zaros ieķērušos svārku stērbeles.

Ja viņš būtu čūska, tad es būtu uzkāpusi viņam virsū. Vīrietis tievo kociņu saaudzē stāvēja tik kluss, it kā pats būtu viens no tiem, un es viņu pamanīju tikai tad, kad kāds ar zibenīgu kustību satvēra manu roku.

Otra roka uzgūla manai mutei, un es atmuguriski tiku ievilkta ozolu birzī, kaut ari, panikas pārņemta, sparīgi turējos pretī. Gūstītājs, lai kas viņš ari būtu, likās augumā nebija diez ko garāks par mani, bet loti spēcīgs. Es saodu vieglu puķu, līdzīgu kā lavandas smaržūdens, aro­mātu sajaukumā ar asāku vīrieša sviedru dvaku. Taču, kamēr aiz mums sakļāvās koku zari, ievēroju, ka roka un apakšdelms, kas turēja manu vidukli, šķiet tādi kā redzēti.

Purinot galvu, es atbrīvojos no delnas, kas sedza manu muti.

- Frenk! es iebļāvos. Nolādēts, ko tu te āksties? Mani plosīja pret­runīgas jūtas atvieglojums, ka esmu satikusi vīru, un dusmas par rup­jajām izdarībām. Tā kā joprojām nebiju atguvusi līdzsvaru pēc piedzīvotā akmeņu lokā, man nebija noskaņojuma nodoties skarbām spēlītēm.

Rokas atlaidās, bet, jau griežoties apkārt, es jautu, ka kaut kas nav kārtībā. Tā lika domāt ne vien svešais odekolona aromāts, bet vēl kaut kas netveramāks. Es stāvēju kā sastingusi un jutu, ka mati uz skausta slienas stāvus.

- Jūs neesat Frenks, es nočukstēju.

- Nē, neesmu gan, vīrietis piekrita, ar neslēptu interesi pētot mani. Taču man ir brālēns ar tādu vārdu. Tomēr šaubos, kundze, vai jūs mani sajaucāt ar viņu. Mēs necik daudz neesam līdzīgi.

Lai kam ari līdzinātos šī vīrieša brālēns, pats viņš varēja būt pat Frenka brālis. Tāds pats lokans, kalsns augums un smalki kauli, tādi paši klasiski sejas vaibsti, taisnas uzacis un brūnas acis un tādi paši tumši, pierei gludi pārķemmēti mati.

Vienīgi šim vīrietim mati bija gari un sasieti pakausī ar ādas sik­sniņu. Čigāniski tumsnējā ādas krāsa liecināja, ka iedegums ieēdies uz palikšanu, tas iegūts daudzu mēnešu, nē, gadu garumā, dzīvojot zem klajas debess, ne tas zeltainais tonis, kādu Frenks bija ieguvis mūsu brīvdienu laikā Skotijā.

- Kas jūs tāds esat? es noprasīju, jūtoties pavisam neomulīgi. Frenkam gan bija neskaitāmi radi un paziņas, taču domāju, ka ģimenes atzaru, kas dzīvoja Lielbritānijā, es pazinu. Skaidrs, ka viņu vidū nebija neviena, kas izskatītos tā kā šis svešinieks. Frenks taču noteikti būtu ieminējies, ja Hailendā dzīvotu kāds tuvs radagabals, vai ne? Ko runāt par ieminēšanos, viņš nebūtu licies mierā, ka mums šis cilvēks jāap­ciemo, ņemot līdzi parasto ģenealoģisko shēmu un piezīmju krājumu, jo Frenku ne uz mirkli nepameta alkas uzzināt itin visus sīkumus, ko dzimtas vēsture varētu atklāt par slaveno Melno Džeku Rendelu.

Svešinieks par atbildi uz manu jautājumu savilka uzacis.

- Kas es esmu? Kundze, tādu pašu jautājumu es varētu uzdot jums, turklāt ar nesalīdzināmi lielāku pamatojumu. Viņš ar acīm mani gan­drīz aptaustīja, tās slīdēja man pāri no galvas līdz kājām, ar nekaunī­gas atzinības izteiksmi sejā viņš noskatīja plāno, peoniju ziedu raksta katūna kleitu, un pēdīgi skatiens, kas pauda savādu uzjautrinājumu, apstājās man pie kājām. Es neizpratu šo skatienu, bet tas darīja mani ārkārtīgi nervozu, tāpēc es kāpos atpakaļ, līdz biju spiesta apstāties, kad atdūros pret koka stumbru.

Vīrietis pēdīgi novērsās un pagriezās sāņus. Jutos tā, it kā viņš būtu palaidis mani vaļā, un es izdvesu atvieglojuma nopūtu; līdz šim brīdim nebiju pat apzinājusies, ka esmu aizturējusi elpu.

Viņš bija pagriezies, lai paņemtu savus svārkus, kas bija pārmesti pār maza ozoliņa apakšējo zaru. Notraucis no svārkiem dažas sausas lapas, viņš vilka tos mugurā.

Laikam jau biju noelsusies, jo vīrietis atkal paskatījās uz mani. Svārki bija tumšsarkanā krāsā, ar garu aizmugurējo daļu, bez atlokiem un priekšpusē aizāķējami. Atloku dzeltenbrūnie apšuvumi nosedza krietnas sešas collas no piedurknes garuma, un pie viena uzpleča karā­jās neliels zeltītas pīnes līkums. Tas bija dragūnu formas tērpa frencis, virsnieka frencis. Tad es attapos protams, viņš taču bija aktieris no tās kompānijas, ko biju redzējusi otrpus mežam. Lai gan īsais zobens, ko viņš šobrīd stiprināja pie jostas, likās daudz īstāks nekā līdz šim redzētie rekvizīti.

Kļāvos pie koka, kas auga man aiz muguras, tas sniedza man mieri­nošu atbalstu. Kā aizsargājoties sakrustoju rokas uz krūtim.

- Velns un elle, kas jūs tāds esat? es vēlreiz noprasīju. Šoreiz jau­tājums izskanēja ķērcienā, kas pat manām ausīm izklausījās pilns baiļu.

It kā nebūtu dzirdējis, vīrietis ignorēja manu jautājumu un nestei­dzīgi āķēja ciet savu frenci. Tikai beidzis darboties, viņš atkal pievērsa uzmanību man. Roku krūtīm piespiedis, viņš izsmējīgi man paklanījās.

- Es, kundze, esmu Džonatans Rendels, eskvairs, Viņa Majestātes 8. dragūnu pulka kapteinis. Jūsu padevīgs kalps, kundze.

Metos skriet. Elpa sēca man krūtīs, kad lauzos cauri ozolu un alk­šņu biežņai, neliekoties ne zinis ne par kazenājiem, ne nātrēm, ne akmeņiem, ne kritušiem koku stumbriem, nemanot neko, kas trāpījās ceļā. Kaut kur aiz muguras dzirdēju kliedzienu, bet, panikas pārņemta, nespēju noteikt, no kuras puses tas skan.

Kā akla traucos uz priekšu, zari skrāpēja man seju un rokas, potī­tes mežģījās, kad iekāpu bedrītēs vai uzminu uz akmeņiem. Galvā nebija vietas nevienai racionālai domai; gribēju tikai tikt tālāk no svešā vīrieša.

Kaut kas smags trāpīja man pa krustiem, un es kritu uz priekšu, nostiepos garšļaukus tā, ka aizsitās elpa. Rupji tiku apgriezta uz mugu­ras, un kapteinis Džonatans Rendels uzmetās ar ceļiem man virsū. Viņš smagi elsa un skrējienā bija pazaudējis zobenu. Švītīgais virsnieks izskatījās saburzījies, netīrs un briesmīgi nikns.

- Nolādēts, vai iedomājāties, ka varēsiet aizmukt? viņš noprasīja. Bieza tumši brūno matu šķipsna bija noslīgusi pāri pierei, vēl vairāk pastiprinot nepatikamo līdzību ar Frenku.

Rendels paliecās uz priekšu un satvēra mani aiz rokām. Lai gan vēl joprojām īsti nebiju atguvusi elpu, es visiem spēkiem centos atbrīvo­ties, bet panācu tikai to, ka uzrāvu uzbrucēju sev virsū.

Viņš zaudēja līdzsvaru un visā augumā uzkrita man virsū, atkal piespiežot mani pie zemes. Lai cik neticami tas liktos, šķita, ka viņa dusmas pagaisušas.

- 0, tev tas patīk, vai ne? viņš iesmējās. Es ar lielāko prieku tev pakalpotu, merģelīt, bet sanācis tā, ka tu esi izvēlējusies visnepiemēro­tāko bridi. Vīrieša svars spieda manus gurnus pie zemes, un mugurā sāpīgi dūrās neliels olis. Es sāku locīties, lai atbrīvotos no sāpēm. Vīrie­tis kļāva savus gurnus pie manējiem un ar rokām turēja manus plecus pie zemes. Man no aizvainojuma atdarījās mute.

- Ko tu… es iesāku, bet viņš nolieca galvu un ar skūpstu aprāva manus protestus. Mēle ietriecās man mutē un ar nekaunīgu familiaritāti pētīja, taustoties, spiežoties dziļāk, atkāpjoties un atkal metoties uzbrukumā. Tad, tikpat pēkšņi kā sācis, viņš atliecās.

Rendels viegli paplikšķināja man pa vaigu.

- Tīri patīkami, merģelīt. Varbūt vēlāk, kad man būs brīvs brītiņš tevi kārtīgi apkalpot.

Tagad jau biju atguvusi elpu un liku to lietā. Iekliedzu uzmākulim tieši ausī, un viņš sarāvās, it kā es būtu iedūrusi viņam ar nokaitētu adatu. Izmantoju bridi un triecu ar saliektu celi viņam pa neaizsargāto sānu, nogrūžot viņu garšļaukus uz satrūdējušo lapu paklāja.

Neveikli uzslējos stāvus. Rendels veikli pavēlās un bija kājās reizē ar mani. Izmisīgi vēros apkārt, meklēdama ceļu uz glābiņu, bet mēs bijām nonākuši pie viena no tiem augstajiem granīta klintsbluķiem, kas Skotijas kalnienē gluži vai izaug no zemes. Vajātājs bija notvēris mani vietā, kur klints siena liecās uz iekšu, veidojot seklu iedobi. Atspiedis izplestas rokas pret iedobes malām, viņš aizšķērsoja man ceļu, bet glītā, tumsnējā seja pauda vienlaikus dusmas un ziņkāri.

- Pie kā tu biji? viņš skarbi prasīja. Pie tā sazin kāda Frenka? Manā rotā nav neviena Frenka. Vai arī tas ir kāds vietējais? Rendels nicīgi iesmējās. Tava āda nesmird pēc mēsliem, tātad ar algādzi tu neesi pinusies. Turklāt tu izskaties mazliet dārgāka, nekā šejienes zem­nieki var atļauties.

Es savilku rokas dūrēs un izslēju zodu. Lai kas šim jokdarim bija padomā, es to netaisījos paciest.

- Man nav ne mazākās jausmas, par ko jūs runājat, un es būtu pateicīga, ja jūs nekavējoties ļautu man iet! es teicu savā visval­donīgākajā virsmāsas toni. Tas parasti iedarbojās uz nepaklausīgiem sanitāriem un jauniem interniem, bet likās, ka kapteini Rendelu mana izturēšanās tikai uzjautrina. Es apņēmīgi apspiedu bailes un apjukumu, kas drebēja man zem ribām kā izbiedētu vistu bars.

Viņš lēnām grozīja galvu, atkal mani sīki pētīdams.

- Vēl mazliet jāpagaida, merģelīt. Es sev jautāju, viņš draudzīgi sacīja, kādēļ gan padauza, kas izgājusi no mājas kreklā, ir apāvusi kurpes? Turklāt diezgan smalkas, viņš piebilda, pametis skatienu uz manām vienkāršajām, brūnajām kurpēm.

- Ko! es iekliedzos.

Virsnieks izlikās kurls pret manu izsaucienu. Skatiens bija atgrie­zies pie manas sejas, pēkšņi viņš spēra soli uz priekšu un satvēra mani aiz zoda. Es ieķēros viņa rokā un parāvu.

- Laid vaļā! Vīrieša pirksti bija stipri kā tērauds. Nepievēršot uzmanību manām pūlēm atbrīvoties, viņš grozīja manu seju uz vienu un otru pusi, lai to apspīdētu gaistošā pēcpusdienas gaisma.

- Ada nudien kā dāmai, viņš purpināja. Paliecies uz priekšu, viņš paošņāja gaisu. Un matos franču smaržas. Tad tvēriens atlaidās un es sāku dusmīgi berzēt zodu, it kā gribēdama izdzēst pieskārienu, ko joprojām jutu uz ādas.

- To var nopirkt par tava patrona naudu, viņš pie sevis prātoja, taču arī valoda tev kā dāmai.

- Milzīgs paldies! es izsmējīgi pateicos. Nost no ceļa! Mani gaida vīrs; ja neatgriezīšos desmit minūšu laikā, viņš nāks mani meklēt.

- Ak vīrs? Nicīgā apbrīna viņa sejā mazinājās, taču pavisam neiz­zuda. Un kā tad, lūgtum, sauc tavu vīru? Un kur viņš ir? Kāpēc viņš ļauj savai sievai vienai un pusplikai klīst pa meža biezokņiem?

Līdz šim biju mēģinājusi apklusināt to smadzeņu daļu, kas plīsa vai gabalos, cenšoties kaut cik sakarīgi izskaidrot pēcpusdienas notiku­mus. Tagad tai uz brīdi izdevās izlauzties brīvībā un pavēstīt, ka, par spīti šo pašu smadzeņu izdarītajiem, manuprāt, absurdajiem secinā­jumiem, iekulšos vēl lielākās nepatikšanās, ja nosaukšu šim cilvēkam Frenka uzvārdu, tādu pašu kā svešajam. Tāpēc es atstāju Rendela jau­tājumu bez ievērības un centos paspraukties viņam garām. Bet viena viņa muskuļotā roka aizšķērsoja ceļu un otra sniedzās pēc manis.

Piepeši gaisā kaut kas nošvīkstēja, man gar acīm nozibēja neskaidra ēna un atskanēja dobjš būkšķis. Kapteinis Rendels gulēja man pie kājām zem kustīgas masas, kas izskatījās pēc veca, skrandās saplēsta pleda vikšķa. No vīstokļa izšāvās brūna, kā akmens cieta dūre, un, spriežot pēc krakšķa, kas tūlīt atskanēja, tā ar milzu spēku triecās pret kaulu. Kapteiņa kājas nospodrinātajos, brūnajos stulmeņos, kas visu laiku bija spirinājušās pa gaisu, spēji norima.

Attapos, ka man pretī veras divas spožas, melnas acis. Stiegrainā roka, kas uz laiku bija pārtraukusi kapteiņa nevēlamos uzmanības apliecinājumus, turējās man pie delma kā piesūkusies dēle.

- Sasodīts, un kas jūs tāds būtu? man pārsteigumā izlauzās. Mans glābējs, ja es viņu varētu tā godāt, augumā bija dažas collas īsāks par mani un diezgan kārns, bet kailās rokas, kuras neapsedza noskrandušais krekls, izskatījās kā muskuļu kamoli, un stāvs radīja iespaidu, ka viņš veidots no tāda paša elastīga materiāla kā gultas atsperes. Nekāds skaistulis ar bakurētaino seju, zemo pieri un šauro žokli viņš vis nebija.

- Nāc šu'. Viņš paraustīja mani aiz rokas, un es paklausīgi sekoju, jo biju gluži apdullusi no straujās notikumu maiņas.

Mans jaunais pavadonis veikli atbrīvoja mums ceļu cauri alkšņu biežņai, apmeta loku ap lielu akmensbluķi, un mēs atradāmies uz takas. Aizaugusi ar irbulenēm un viršiem un tik līkumota, ka nekad nebija redzama vairāk kā sešas pēdas uz priekšu, tomēr tā pilnīgi noteikti bija taka, kas veda stāvus augšā uz kalna kori.

Tikai tad, kad jau uzmanīgi kāpām lejup otrā kalna pusē, es beidzot biju atguvusi pietiekami daudz elpas un spriešanas spēju, lai pajautātu, uz kurieni mēs ejam. Nesaņēmusi no ceļabiedra atbildi, es atkārtoju jau skaļāk:

- Pie velna, uz kurieni mēs ejam?

Man par lielu izbrīnu, vīriņš saviebies apcirtās riņķī un nogrūda mani no takas. Kad pavēru muti, lai protestētu, viņš aizspieda to ar plaukstu, norāva mani zemē un uzvēlās virsū.

Atkal! man caur galvu izšāvās doma, un es sāku izmisīgi raustīties augšā lejā, cenšoties atbrīvoties, bet tad saklausīju to, ko skrandainis bija dzirdējis jau agrāk, tāpēc paliku rāmi guļam. Cilvēku sasaukšanās, soļu dunēšana un šļakstināšanās. Tās nepārprotami bija angļu balsis. Sparīgi cīnījos nokratīt roku, kas sedza manu muti. Iecirtu gūstītāja plaukstā zobus, un man pietika tikai tik daudz laika, lai aptvertu, ka viņš ar pirkstiem ēdis marinētu siļķi, kad kaut kas atsitās man pret pakausi un viss satumsa.

Pēkšņi naksnīgajā dūmakā man tieši priekšā iznira akmens māja. Tikai gar cieši aizdarīto slēģu malu spiedās tieva gaismas stldziņa. Man nebija ne jausmas, cik ilgi biju bez samaņas, tāpēc nevarēju pateikt, cik tālu bijām no Kreignedana kalna vai Invernesas. Es sēdēju savam gūstītājam priekšā uz zirga, rokas man bija piesietas pie seglu loka; tā kā ceļa nebija, tad virzījāmies uz priekšu lēnām.

Laikam jau samaņu biju zaudējusi tikai uz īsu bridi; nekādus sim­ptomus, kas liecinātu par smadzeņu satricinājumu, nejutu, vienīgās sekas no trieciena pa galvu bija sāpīgs pakausis. Mans sagūstltājs, pēc dabas nerunīgs, uz maniem jautājumiem, prasībām un skarbajām pie­zīmēm bija atbildējis ar visiem gadījumiem piemērotu skotiem rakstu­rīgu ņurdienu, ko fonētiski vislabāk varētu attēlot kā "mmmfmmmm". Ja man būtu kaut mazākās šaubas par šī cilvēka tautību, tad to kliedēšanai pietiktu ar šo skaņu vien.

Kamēr zirgs, nedroši liekot soļus, starp akmeņiem un irbulenēm meklēja ceļu, manas acis pamazām bija pieradušas pie biezējošās krēs­las, tāpēc es, no teju pilnīgas tumsas nonākusi apgaismotajā mājā, kas man šķita žilbinoši gaiša, jutos kā triecienu saņēmusi. Kad atkal atguvu skaidru redzi, konstatēju, ka vienīgo telpu apgaismo uguns pavardā, vairākas sveces un bīstama, vecmodīga petrolejas lampa.

- Kas tev tur ir, Mērteg?

Zebiekstei līdzīgais vīriņš sagrāba mani aiz rokas un izstūma gais­mas lokā, kur es stāvēju un mirkšķināju plakstus.

- Spriežot pēc valodas, kāda Ārmaliešu merga, Dūgal. Istabā atradās vairāki vīrieši, un visi, šķiet, blenza uz mani daži ziņkāri, citi ar nepārprotamu iekāri. Pēcpusdienas notikumu gaitā mana kleita bija saplēsta vairākās vietās, un es aši novērtēju bojājumus. Pametusi skatienu lejup, redzēju, ka pa vienu plīsumu skaidri jautās krūts apa­ļums, un vīriem tas noteikti nepaslīdēja garām nemanīts. Nolēmu, ka, cenšoties savilkt plīsuma malas kopā, tikai vēl vairāk pievērsīšu sev uzmanību, tāpēc es uz labu laimi izvēlējos kādu seju un droši skatījos tajā, tādējādi cerot novērst vai nu vīrieša, vai savu uzmanību.

- Mm, smuka gan, kaut ar' Armaliete, noteica resns, aptauko­jies vīrelis, kas sēdēja pie pavarda. Viņš turēja rokā maizes ņuku un pat nepapūlējās to nolikt malā, tuvojoties man. Ar delnas virspusi viņš pastūma uz augšu manu zodu un atbidīja no sejas matus. Dažas dru­patas no maizes donas aizbira man aiz kleitas. Arī pārējie vīri sanāca ap mani, lērums rūtainu brunču un spurainu ūsu, kas stipri oda pēc sviedriem un alkohola. Tikai tad es pamanīju, ka viņi visi ģērbušies kiltos tas likās savādi pat šai Hailendas daļā. Vai es būtu nejauši iekļuvusi kādas klana biedrības sanākšanā vai varbūt karavīru salido­jumā?

- Panāc nu šu', zeltenīt. Netālu no loga pie galda sēdēja liela auguma vīrietis ar tumšu bārdu, viņš nepiecēlās, bet aicināja mani pie sevis. Spriežot pēc valdonīgās izturēšanās, viņš varēja būt šī bara vadī­tājs. Vīri negribīgi, tomēr, acīmredzot respektējot Mērtega kā sagūstītāja tiesības, pašķīrās, kad viņš stūma mani tuvāk bārdainim.

Tumsnējais vīrs mani uzmanīgi nopētīja. Glīts, es nodomāju, un nav naidīgi noskaņots. Taču starp uzacīm viņam bija iegrauzušās rūpju rievas, un šādu seju redzēt dusmās savilktu gan man negribētos.

- Kā tevi sauc, zeltenīt? Balss skanēja pārsteidzoši viegli tik liela auguma cilvēkam; no mucai līdzīgā krūškurvja es būtu sagaidījusi dobju basu.

- Klēra… Klēra Bīčema, es stādījos priekšā, intuitīvi izlēmusi nosaukt savu meitasvārdu. Ja viņi cerēja uz izpirkšanas maksu, tad es nevēlējos palīdzēt, minot uzvārdu, kas varētu novest pie Frenka. Nebiju pārliecināta, ka vēlos, lai šie skarbie vīri zinātu, kas es esmu, iekams nezinu, kas ir viņi. Un kas jūs tādi esat… Melnīgsnējais nepie­vērsa man uzmanību, tādējādi radot situāciju, kas man loti drīz sāka apnikt.

- Bošāma? Biezās uzacis savilkās, un visi pārējie izbrīnā sakustē­jās. Tas taču ir franču vārds, vai ne? Faktiski viņš bija manu uzvārdu izrunājis pareizā franču valodā, lai gan es to pateicu tā, kā mēdz runāt angļi "Bīčema".

- Jā, pareizi, mazliet izbrīnīta, atbildēju.

- Kur tu atradi šo meiču? Dūgals noprasīja, spēji pagriezies pret Mērtegu, kas atspirdzinājās no ādas blašķes.

Mazais, melnīgsnējais vīrelis paraustīja plecus.

- Kreignedana pakājē. Viņa kašķējās ar zināmo dragūnu kapteini, kuru es sagadīšanās dēļ pazīstu, viņš vēl piebilda. Likās, viņi netika gudri, vai šitā preilene ir padauza vai nav.

Dūgals vēlreiz mani cieši noskatīja, īpašu uzmanību veltot raibajai kokvilnas kleitai un izturīgajām kurpēm.

- Skaidrs. Un kāds bija dāmas viedoklis šajā diskusijā? viņš apjautājās, izsmējīgi uzsverot vārdu "dāma", bet man tas bija vienalga. Ievēroju, ka viņa skotu izcelsme valodu neietekmēja tik stipri kā vīram, vārdā Mērtegs, bet akcents bija pietiekami jūtams, un šis vārds izklau­sījās gandrīz kā "dēma".

Likās, ka Mērtegs uzskata to par drūmu joku; vismaz viens plāno lūpu kaktiņš savilkās uz augšu.

- Šī teica, ka neesmot. Kapteinis gan šaubījās, taču viņš bija noska­ņots to pārbaudīt.

- Mēs ar' varam darīt tāpat, ja tiktāl nonāks. Resnais ar melno bārdu, zobus atiezis smaidā, paspēra soli uz manu pusi, rokas jau gramstījās gar siksnu. Es steigšus atkāpos, cik tālu varēju, un, ņemot vērā mājiņas izmērus, daudz tas nebija.

- Nu jau pietiks, Rupert. Dūgals joprojām nikni lūrēja uz mani, bet balsī skanēja zināma varas apziņa, un Ruperts, komiski saviebis seju vilšanās grimasē, pārtrauca savus gājienus.

- Man nepatīk varas darbi, turklāt mums nav laika. Priecājos dzir­dēt šo uzvedības kodeksa postulātu, lai cik apšaubāma morāle būtu tā pamatā, tomēr mazliet nervozēju, redzot atklāti baudkārās grimases pā­rējo vīru sejās. Jutos neērti, it kā būtu iznākusi cilvēkos apakšveļā. Un, kamēr man nebija ne mazākās nojautas, ko šie Hailendas bandīti sado­mājuši, man viņi likās sasodīti bīstami. Es iekodu mēlē, lai apvaldītu vairākas visai nesaprātīgas piezīmes, kas grasījās izsprukt pār lūpām.

- Ko teiksi, Mērteg? Dūgals prasīja manam sagūstītājam. Ruperts, redz, viņai neiepatikās.

- Tas vēl neko nenozīmē, iebilda maza auguma vīrs ar papliku pauri. Viņš nepiedāvāja maksāt. Nevari tak gaidīt, lai sievišķis ņemtu pretī tādu kā Ruperts bez kārtīgas samaksas uz priekšu. ŠI piebilde viņa biedros izraisīja pamatīgu smieklu brāzmu. Taču Dūgals ar strupu rokas mājienu aprāva jautrību un pamāja ar galvu uz durvīm. Plikpau­ris, joprojām smaidīdams, paklausīgi izslīdēja ārā tumsā.

Mērtegs, kurš nebija pievienojies smējējiem, pieri saraucis, mani pē­tīja. Viņš papurināja galvu, un plānā matu šķipsna uz pieres sašūpojās.

- Nē. Viņš bija pieņēmis lēmumu. Nav ne jausmas, kas vai kāda viņa varētum būt, bet lieku uz savu labāko kreklu, ka padauza viņa nav. Tādā gadījumā es cerēju, ka viņa labākais krekls nav tas, kas viņam šobrīd mugurā, jo neizskatījās, ka uz to būtu vērts derēt.

- Nū, tu jau gan zināsi, Mērteg, tu šīs esi redzējis veseliem lēve­ņiem, Ruperts pazobojās, bet Dūgals īgni viņu apklusināja.

- Ar to tiksim skaidrībā vēlāk, viņš asi noteica. Mums šonakt vēl krietns gabals jānojāj un kaut kas jādara ar Džeimiju, šitāds viņš zirgā nevar kāpt.

Ierāvos ēnās netālu no pavarda, cerot patverties no vīru uzmanī­bas. Pirms mēs iegājām mājā, par Mērtegu sauktais vīrelis bija atsējis man rokas. Varbūt izdosies klusiņām pazust, kamēr bandīti būs aiz­ņemti ar citiem darbiem. Visa uzmanība bija pievērsta jaunam puisim, kas sakņupis sēdēja uz ķebļa kaktā. Kamēr mani iztaujāja, viņš gandrīz nebija pacēlis skatienu, bet, galvu nokāris un ar roku aptvēris plecu, sāpēs šūpojās šurpu turpu.

Dūgals saudzīgi atstūma roku, kas turēja plecu. Kad viens no vīriem pavilka nost pledu, atklājās netīrs, ar asins traipiem izraibināts lina krekls. Kusls vīriņš ar kuplām ūsām pienāca puisim no mugurpuses ar nazi rokā, satvēra kreklu aiz apkakles, pārgrieza tā priekšu un pie­durkni, un audums noslīdēja no pleca.

Es un vairāki vīri noelsāmies. Plecs bija ievainots; augšā bija dziļa brūce ar saplosītām malām, un pa jaunā vīrieša krūtīm plūda asinis. Bet visbriesmīgāk izskatījās locītava. Vienā malā bija izspiedies draus­mīgs puns, un roka karājās pilnīgi neiedomājamā leņķī.

Dūgals nokremšļojās.

- Mmphmm. Izmežģīta, nabaga zellis. Jauneklis pirmo reizi pacēla galvu. Kaut arī sāpēs sašķobīta un apaugusi sarkaniem bārdas rugājiem, tā bija stipra un labsirdīga cilvēka seja.

- Musketes lode izsita mani no segliem, un es uzgāzos uz izstiep­tas rokas. Ar visu svaru, un atskanēja krakš!

- Kā tad, ka krakš. Ūsains skots, kurš, spriežot pēc runas veida, bija baudījis kaut kādu jel izglītību, taustīja puiša plecu, liekot viņam sāpēs saviebties. Ievainojums ir nieks. Lode izgājusi ārā, brūce ir tīra asinis plūst diezgan brīvi. Vīrs paņēma no galda netīru lupatu vīkšķi un noslaucīja asinis. Taču es īsti nezinu, ko lai iesāk ar izmežģī­jumu. Mums vajadzēs balbieri, kas to kārtīgi ievilktu vietā. Tā tu neva­rēsi jāt, vai ne, Džeimij, puis?

Musketes lode? es truli domās atkārtoju. Balbieris?

Ievainotais nobālējis purināja galvu.

- Jau tāpat, mierīgi sēžot, ellīgi sāp. Zirgā es netikšu. Viņš samiedza acis un iekoda apakšlūpā.

Nepacietīgi sarunā iejaucās Mērtegs:

- Bet te tak ar' nevaram viņu atstāt. Sarkansvārči pa tumsu pēdas diez ko neredz, bet agrāk vai vēlāk, kaut ar' slēģi ir ciet, viņi šito būdu uzies. Un ar šiten tādu caurumu kamiesī Džeimiju diezi vai kāds notu­rēs par algādzi.

- Nekreņķējies nu velti, Dūgals attrauca. Man ne prātā nenāk viņu te atstāt.

Ūsainis nopūtās.

- Tad nekā. Mums jāmēģina iespiest locītavu atpakaļ. Mērteg un Rupert, turiet viņu; es pamēģināšu.

Līdzjūtīgi skatījos, kā viņš, saņēmis jaunekļa plaukstas locītavu un elkoni, spiež roku uz augšu. Leņķis bija pilnīgi nepareizs, sāpes noteikti bija drausmīgas. Jaunajam vīrietim seja pludoja sviedros, bet viņš tikai pavisam klusi ievaidējās. Pēkšņi viņš sakņupa uz priekšu un nenokrita uz grīdas vien tāpēc, ka vīri viņu turēja.

Viens atkorķēja ādas blašķi un pielika Džeimijam pie lūpām. Es stāvēju krietni tālu, bet pat es saodu stipru alkohola dvaku. Džeimijs klepoja un rīstījās, tomēr norija dzintaraino šķidrumu, atlikušo daļu uzlejot sev uz krekla.

- Nu ko, mēģinām vēlreiz, puis? plikpauris jautāja. Vai var­būt šoreiz lai velk Ruperts, viņš ieteica, pagriezies pret drukno ban­dītu.

Ruperts, šādi uzrunāts, izlocīja pirkstus, it kā grasītos mest baļķi, un saņēma jaunekļa plaukstu pie pamatnes, viņš nepārprotami gatavo­jās ievilkt locītavu ar spēku; skaidrs, ka šādas izdarības roku pārlauztu kā slotas kātu.

- Neuzdrošinieties! Profesionālas dusmas pārmāca domas par bēgšanu, es metos uz priekšu, nemanīdama apkārt stāvošo vīru iztrū­cinātos skatienus.

- Ko tas nozīmē? noskaldīja plikpauris, acīm redzami saniknots par manu iejaukšanos.

- Ja jūs tā darīsiet, tad salauzīsiet viņam roku, es cirtu pretī. Paejiet, lūdzu, malā! Ar elkoni atbīdīju Rupertu un pati saņēmu puiša locītavu. Slimnieks izskatījās tikpat izbrīnījies kā pārējie, bet nepretojās. Nospriedu, ka viņa roka ir ļoti silta, bet drudža nav.

- Augšdelma kauls jāsagriež noteiktā leņķī, tikai tad tas ieslīdēs atpakaļ locītavā, es piepūlē izdvesu, velkot delnas locītavu uz augšu un elkoni uz iekšu. Jaunais skots bija liela auguma, roka bija smaga kā svina pielieta.

- Tagad nāks visnepatīkamākais, es brīdināju pacientu. Apņēmu ar plaukstu elkoni, sagatavojusies raut to uz augšu un iekšā.

Džeimija lūpas sakustējās, gluži smaids tas nebija.

- Trakāk jau vairs nevar sāpēt. Dari, kas jādara. Tagad sviedri klāja ari manu seju. Pleca locītavas ievilkšana ir smags darbs pat vis­labākajos apstākļos. Liela auguma vīrietim, kurš izmežģījis roku pirms vairākām stundām, muskuļi jau satūkuši un velk locītavu uz leju, tāpēc šī manipulācija prasīja visus manus spēkus. Uguns bija bīstami tuvu; cerams, ka mēs abi neievelsimies pavarda mutē, ja locītava ielēks ar rāvienu.

Pēkšņi plecs klusi nostrinkšķēja šņirks! un locītava ieslīdēja savā vietā. Slimnieks izskatījās ļoti izbrīnījies. Neticēdams viņš pacēla roku, lai pārbaudītu, ka viss kārtībā.

- Vairs nesāp! Sejā atplauka plats sajūsmas un atvieglojuma smaids, bet vīri sāka klaigāt un aplaudēt.

- Nekur nepaliks, gan vēl sāpēs. No piepūles biju nosvīdusi, bet jutos lepna par rezultātu. Vairākas dienas plecs vēl būs jutīgs. Divas trīs dienas jūs nedrīkstat stiept locītavu; kad atkal to darīsiet, sāciet pavisam lēnām. Ja sāk sāpēt, uzreiz pārtrauciet un katru dienu lieciet siltas kompreses.

Dodot padomus, kā turpmāk rīkoties, es pamanīju, ka slimnieks godbijīgi klausās, bet pārējie vīri mani pētīja, un viņu skatienos jautās dažādas jūtas no apbrīnas līdz neslēptām aizdomām.

- Redziet, es esmu medmāsa, es paskaidroju, nez kādēļ juzdama, ka vajag aizstāvēties.

Dūgala un arī Ruperta skatiens noslīdēja līdz manām krūtīm un palika tur kā piekalti šausmu pilnā aizrautībā. Viņi saskatījās, tad Dūgals atkal pievērsās manai sejai.

- Lai būtu kā būdams, viņš sacīja, saraucis uzacis. Ja tu esi zīdītāja, tad šķiet, pieproti arī ārstēšanu. Vai vari savest kārtībā puikas brūci, lai viņš var sēdēt zirgā?

- Jā, varu ievainojumu pārsiet, teicu visai skarbi. Ja vien jums ir, ar ko. Bet ko jūs domājāt, sakot, ka esmu zīdītāja? Un kāpēc jūs vis­pār iedomājaties, ka gribu jums palīdzēt?

Man neviens nepievērsa uzmanību, jo Dūgals vērsās pie kaktā ierā­vušās sievietes, uzrunājot viņu, kā es nojautu, gēlu valodā. Vīru bara apstāta, agrāk nebiju viņu ievērojusi. Manuprāt, sieviete bija savādi ģērbusies garos, noskretušos lindrakos un garpiedurkņu blūzē, ko daļēji paslēpa kaut kas līdzīgs korsetei vai kamzolim. Viss bija tāds nosmulēts, arī seja. Pārlaidusi skatienu telpai, es pamanīju, ka mājā nav ne elektrības, ne arī kādas santehnikas ierīces; varbūt šai netīrībai bija attaisnojums.

Sieviete aši pakniksēja un teciņiem garām Rupertam un Mērtegam aizsteidzās līdz pavardam, kur stāvēja krāsota koka lāde; viņa sāka pa to rakņāties, līdz beidzot izslējās ar nožēlojamu lupatu vīšķi rokā.

- Nē, tas neder. Es ar nepatiku aptaustīju lupatas. Brūce vis­pirms jādezinficē un tad, ja nav sterilu pārsienamo materiālu, jāpārsien ar tīru audumu.

Klātesošie izbrīnā savilka uzacis.

- Dezinficēt? mazais vīrelis lēnām izrunāja šo vārdu.

- Jā, dezinficēt, es stingri noteicu; kaut ari viņš runāja kā izglī­tots cilvēks, man viņš likās drusku pastulbs. Brūce jāiztīra, un jāuz­liek zāles, kas iznīcina baciļus un veicina dzīšanu.

- Un kādas tās būtu?

- Piemēram, jods, es atbildēju. Redzot, ka pretim stāvošo cilvēku sejās apskaidrība neparādās, mēģināju vēlreiz. Tiomersāls? Karbola šķīdums? es minēju. Tad varbūt viskijs? Tagad vīru acīs uzplaik­snīja atvieglojums. Beidzot biju atradusi vārdu, kuru viņi, šķiet, pazina. Mērtegs iegrūda man rokā savu ādas blašķi. Nepacietīgi nopūtos. Es zināju, ka Hailenda ir primitīva nomale, bet tāda tumsonība šķita neti­cama.

- Klausieties, es teicu, cik savaldīgi vien spēju. Kāpēc nevar viņu vienkārši aizvest uz pilsētu? Tas taču nav tālu, un tur noteikti atrastos ārsts, kas ievainojumu apskatītu.

Sieviete pavērtu muti blenza manī.

- Kādu pilsētu?

Vīrs, kuru sauca par Dūgalu, nepievērsa uzmanību šai vārdu apmai­ņai, bet gar aizkara malu centās kaut ko saskatīt ārā tumsā. Tad palaida aizkaru vaļā un klusām piegāja pie durvīm. Kad Dūgals izgāja ārā, visi apklusa.

Pēc mirkļa viņš jau bija atpakaļ kopā ar plikgalvi, un līdz ar viņiem telpā ieplūda sīva tumšo priežu smarža. Par atbildi uz vaicājošajiem skatieniem Dūgals noraidoši papurināja galvu.

- Nē, tuvumā nekā nemana. Mēs tūdaļ dosimies ceļā, kamēr vēl ir

droši.

Ieraudzījis mani, viņš aprāvās un mirkli domāja. Drīz vien, pieņē­mis lēmumu, strupi pamāja ar galvu uz manu pusi.

- Viņa dosies mums līdzi, Dūgals paziņoja. Parakņājies pa lupatu kaudzi uz galda, viņš izvilka netīru strēmeli; izskatījās pēc kaklauta, kas reiz pieredzējis labākas dienas.

Likās, ka ūsainais gan negribēja ņemt mani līdzi uz turieni, kur viņi devās.

- Kāpēc mēs nevaram to spindzeli atstāt te?

Dūgals uzmeta viņam nepacietīgu skatienu, bet paskaidrot ļāva Mērtegam.

- Kas zin', kur sarkansvārči slapstās, bet gan jau ausmiņā būs klāt kā likts, un nav jau ar' nekāds lielais gabals, ja tā padomā. Ja sievišķis ir angļu okšķeris, mēs nevaram atstāt viņu te, lai šī izstāsta, kur mēs palikām. Bet, ja viņa ar šiem nav uz vienu roku… viņš šaubīgi mani noskatīja, …mēs nekādlgi nevaram meitieti vienā kreklā pamest to blandoņu ziņā. Aptaustījis mana apģērba audumu, viņš kļuva mazliet priecīgāks. Varbūt varētum dabūt par viņu izpirkšanas naudu; tas mazumiņš, kas viņai mugurā, ir makten smalks.

- Turklāt, Dūgals pārtrauca Mērtegu, ceļā viņa var noderēt; izskatās, ka kundzīte šo to saprot no dakterēšanas. Bet tagad mums nav laika ņemties ar pušumiem. Domāju, ka tev, Džeimij, vajadzēs doties ceļā nedezinficētam. Viņš uzsita jauneklim pa plecu. Vai ar vienu roku varēsi jāt?

- Kā ta.

- Malacis. Še! Viņš pameta man taukaino lupatu. Apsien brūci, bet aši. Tūlīt jāsim prom. Atvediet zirgus, viņš norīkoja vīru ar zebiek­stes ģīmi un resni, kuru sauca Ruperts.

Ar pretīgumu grozīju rokā lupatu.

- Tā neder, es pasūdzējos. Lupata ir netīra.

Kustību nepamanīju, bet attapos, kad lielais tēvainis bija sagrābis manu plecu un tumšās acis atradās collu no manām.

- Dari, ko tev liek!

Dūgals atlaida manu plecu un viegli pagrūda, tad aizsoļoja uz dur­vīm, pa kurām nupat bija izgājuši abi viņa rokaspuiši. Krietni satraukta un sabijusies, es pagriezos, lai pārsietu ievainojumu, cik labi vien pratu. Mana medicīniskā izglītība nepieļāva pat domu, ka varētu izmantot šo netīro šalli. Mēģināju noslēpt apjukumu un bailes, meklējot kaut ko pie­mērotāku, tomēr pēdīgi pēc neilgas, bet veltīgas rakņāšanās pa lupatu kaudzi nolēmu palikt pie mākslīgā zīda saitēm, kuras noplēsu no sava kombinē apakšējās malas. Lai arī šis pārsējs nebija sterils, tomēr nesa­līdzināmi tīrāks par jebkuru audumu, ko varēja atrast šajā mājā.

Slimnieka krekls bija vecs un jau labi pavalkāts, tomēr pārsteidzoši izturīgs. Nācās mazliet pacīnīties, līdz man izdevās pārplēst to, kas bija atlicis no piedurknes, un es sameistaroju no tās saiti, kur iekārt roku. Soli atkāpos, lai novērtētu savu improvizēto kaujas lauka pārsēju, un uzgrūdos lielajam vīram, kurš bija klusi ienācis un skatījās.

Viņš atzinīgi aplūkoja manu roku darbu.

- Labs darbiņš, zeltenīt. Nāc, mēs esam gatavi.

Dūgals pasniedza sievietei monētu un skubināja mani pamest māju; lēnākā soli un vēl mazliet pabāls mums sekoja Džeimijs. Piecēlies no soliņa, mans pacients izrādījās visai slaida auguma; vairākas collas garāks par Dūgalu, kurš ari nebija nekāds mazais.

Tumsā pie mājas melnbārdainais Ruperts un Mērtegs turēja aiz pavadām sešus zirgus un klusi bubināja tiem gēlu valodā mierinājuma vārdus. Mēness nebija redzams, bet zvaigznes atspidēja metāliskajās iejūga detaļās kā dzīvsudrabs. Es atgāzu galvu, un no brīnumiem man aizsitās elpa; nakts debesis bija biezi nokaisītas ar krāšņām zvaigznēm. Pārlaižot skatienu mežam, kas mūs ieskāva no visām pusēm, es pēkšņi sapratu. Tā kā tuvumā nebija nevienas pilsētas, kas izgaismotu debesis, zvaigznes netraucēti varēja valdīt pār nakti.

Un tad es sastingu kā zemē iemieta, mani pārņēma tāds aukstums, ko nevarēja norakstīt uz nakts dzestrumu. Nav pilsētas uguņu. "Kāda pilsēta?" sieviete mājā bija jautājusi. Tā kā kara gados biju pieradusi pie biežiem elektrības pārrāvumiem un uzlidojumiem, sākumā gaismas trūkumu nebiju ievērojusi. Bet tagad valdīja miers, un Invernesas ugu­ņus noteikti varēja redzēt jūdzēm tālu.

Vīru stāvi tumsā likās izplūduši. Apsvēru iespēju ieslīdēt starp kokiem, bet Dūgals, acīmredzot nojautis manas domas, satvēra mani aiz elkoņa un aizvilka pie zirgiem.

Džeimij, rausies nu augšā, viņš uzsauca. Meiča jās kopā ar tevi. Viņa pirksti saspieda manu elkoni. Tu varēsi turēt grožus, ja Džeimijam ar vienu roku neveiksies, bet raugies neatpalikt. Ja mēģināsi darīt kādas blēņas, es pārgriezīšu tev rīkli. Vai saprati?

Es tikai pamāju ar galvu, jo mute bija tik izkaltusi, ka nevarēju atbildēt. Balss neskanēja pārāk draudīgi, bet es ticēju katram Dūgala vārdam. Jo mazāk "mēģināt darīt kādas blēņas" mani vilināja tas, ka man nebija ne jausmas, ko es varētu darīt. Es nezināju ne to, kur atro­dos, ne to, kas bija mani ceļabiedri, ne to, kāpēc mēs dodamies projām tādā steigā, un arī to ne, uz kurieni mēs steidzamies, bet man nebija cita saprātīga piedāvājuma, lai nedotos viņiem līdzi. Es raizējos par Frenku, kurš noteikti jau sen mani meklē, bet likās, ka šis nav īstais bridis viņu pieminēt.

Dūgals droši vien juta piekrītošo galvas mājienu, jo palaida vaļā manu roku un pēkšņi pieliecās man tuvāk. Es stāvēju un stulbi blenzu viņā, līdz izdzirdu šņācienu:

- Kāju, skuķi! Dod savu kāju! Kreiso, viņš ar riebumu piebilda. Es steidzos izraut labo kāju no viņa rokas un ielikt tur kreiso. Ar klusu ņurdienu Dūgals uzstūma mani seglos Džeimijam priekšā, kurš ar veselo roku cieši pievilka mani sev klāt.

Kaut arī atrados visai neveiklā situācijā, priecājos par siltumu, kas plūda no jaunā skota auguma. Viņš oda pēc ugunskura dūmiem, asinīm un vīrieša, kas kādu laiku nav mazgājies, bet nakts gaiss spiedās cauri manai plānajai kleitai, tāpēc es biju laimīga, ka varu atspiesties pret Džeimij u.

Gandrīz bez trokšņa, tikai pavisam klusi iedžinkstoties pavadām, mēs uzsākām ceļu zvaigžņotajā naktī. Vīri nesarunājās, varēja vien jaust, ka visi izturas ļoti piesardzīgi. Tiklīdz tikām uz ceļa, zirgi uzņēma vieglu riksīti un mani sāka šūpot, jutos pārāk neērti, lai vēlētos runāt, pat ja kāds gribētu manī klausīties.

Šķiet, mans ceļabiedrs nekādas neērtības nejuta, kaut arī labā roka nebija lietojama. Ar muguru jutu, ka viņš laiku pa laikam, vadot zirgu, pakustina kājas vai saspiež ceļgalus. Cieši iekrampējos seglu īsajā malā, lai noturētos zirga mugurā; es biju jājusi jau agrāk, bet nekādā gadī­jumā nebiju tik prasmiga jātniece kā Džeimijs.

Pēc kāda laika mūsu pulciņš sasniedza krustceles, kur uz brīdi apstājāmies, kamēr plikpauris ar vadītāju klusās balsīs apspriedās. Džeimijs pārmeta grožus pār zirga kaklu un ļāva tam tuvoties ceļmalai, kur auga zāle, bet pats man aiz muguras grozījās un locījās.

- Uzmanīgi! es aizrādīju. Negrozies tik stipri, citādi nokritīs pārsējs! Ko tu gribi?

- Dabūt pledu, lai apsegtu tevi, viņš atbildēja. Tu drebi. Bet ar vienu roku man nesanāk. Vai vari aizsniegt manu saspraudi?

Ar krietnu raustīšanu un neveiklu šļūkāšanu pa zirga muguru mēs beidzot dabūjām pledu. Džeimijs pārsteidzoši veikli to atlocīja, izplāja un uzmeta kā šalli sev uz pleciem. Tad abus galus pārklāja man un kār­tīgi pabāza zem seglu malas, nu mēs abi bijām silti ietinušies.

- Tā! viņš noteica. Vēl sasalsi ragā, kamēr tiksim galā.

- Paldies, es pateicos par segu. Bet uz kurieni mēs jājam?

Es nevarēju redzēt jaunā vīrieša seju viņš atradās man aiz mugu­ras -, bet kādu bridi viņš apdomājās.

Beidzot viņš īsi iesmējās.

- Taisnību sakot, zeltenīt, es nezinu. Kad būsim tikuši galā, tad jau laikam mēs to uzzināsim, vai ne?

Apkārtne man likās tā kā pazīstama. Es taču noteikti biju redzējusi šo mūsu priekšā iznirušo milzu klinšu blāķi, kas atgādina gaiļa asti?

- Koknemonas klints! es iesaucos.

- Kā ta\ tā pati, mans pavadonis piekrita, bet šis atklājums viņu atstāja vienaldzīgu.

- Vai angļi to neizmanto kā slēpni? es jautāju, cenšoties atcerē­ties vietējās vēstures garlaicīgās epizodes, ar kurām pēdējās nedēļās Frenks mani stundām ilgi baroja. Ja tuvumā ir angļu patruļa… es sastomījos. Ja tuvumā ir angļu patruļa, tad varbūt es rīkojos nepa­reizi, pievēršot šim faktam uzmanību. Tomēr, ja notiktu uzbrukums, tad mani nemaz nevar pamanīt kā atsevišķu cilvēku, jo mēs ar Džeimiju esam satinušies vienā pledā. Atkal atcerējos kapteini Džonatanu Rendelu un nevilšus nodrebinājos. Itin viss, ko biju pieredzējusi, kopš ienācu pa plaisu akmenī, vedināja izdarīt pilnīgi iracionālu secinājumu, ka mežā satiktais vīrietis patiesībā ir Frenka vectēvs sestajā augumā. Es stūrgalvīgi cīnījos pretī šim izskaidrojumam, bet nespēju rast citu, kas atbilstu faktiem.

Sākumā es domāju, ka vienkārši redzu dzīvāku sapni, bet Rendela skūpsts, it kā pazīstams un pilnīgi reāls, bija šo pieņēmumu izkliedējis. Tāpat es nevarēju nosapņot Mērtega sitienu pa galvu; sāpes pakausī saistījās ar nobrāzumiem uz ciskām, kas berzējās gar segliem, un tas nu nepavisam nelikās sapņaini. Tad vēl asinis; jā, es pietiekami labi pazinu asinis, lai būtu tās redzējusi sapnī jau agrāk. Bet nekad miegā nebiju jutusi asiņu dvaku šo silto, metālisko smārdu, kas joprojām uzvējoja no vīrieša, kas sēdēja man aiz muguras.

- JVū, viņš pamudināja zirgu, panāca vadoni un, piejājis blakus, sāka gēlu valodā klusi sarunāties ar masīvo ēnu. Zirgi palēnināja soli.

Pēc vadoņa zīmes Džeimijs, Mērtegs un mazais vīriņš ar pliko pauri atpalika, kamēr divi citi iecirta zirgiem sānos piešus un aizauļoja līdz klintij, kas slējās kādu ceturtdaļjūdzi tālāk labajā pusē. Debesīs bija parādījies pusmēness, un bija pietiekami gaišs, lai saskatītu ceļmalā augošās malvas lapas, bet klints plaisu mestās ēnas varēja slēpt jebko.

Tiklīdz auļojošo jātnieku silueti pārslīdēja klintij, no kādas iedobes uzsprakšķēja musketes šāviens. Man tieši aiz muguras atskanēja asinis stindzinošs kliedziens, un mūsu zirgs metās uz priekšu, it kā kāds tam būtu iedūris ar asu mietu. Pēkšņi mēs traucāmies pāri viršiem tieši uz priekšā esošo klinti, Mērtegs un otrs vīrs auļoja mums blakus, nakts gaisu pāršķēla spalgi kliedzieni un dobji auri, no kuriem mati slējās stāvus.

Turējos pie seglu loka, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Iepretī kuplam irbuleņu krūmam Džeimijs negaidīti pievilka grožus, sagrāba mani ap vidukli un bez ceremonijām iemeta krūmā. Zirgs spēji apcirtās un atkal aizjoņoja, metot loku klintij pa otru pusi. Saskatīju, ka jātnieks, zirgam pazūdot klints ēnā, bija zemu pieliecies seglos. Bet, kad zirgs, joprojām pilnos auļos, iznira no tumsas, segli bija tukši.

Klints virsmu izroboja ēnas; skanēja kliedzieni, un pa retam muskešu šāvieni, bet kas tur kustējās, vīri vai ēnas, ko meta nīkulīgi, akmensbluķu plaisās iesakņojušies ozoliņi, pateikt nevarēju.

Ar zināmām grūtībām izrausos no krūma un atbrīvoju matus un kleitu no asajām irbuleņu adatām. Nolaizīju saskrāpēto roku, prāto­dama, ko, pie joda, lai tagad daru. Varēju pagaidīt, līdz pie klints izšķi­ras kaujas liktenis. Ja uzvaru gūs vai vismaz paliks dzīvi skoti, tad viņi droši vien atgriezīsies pēc manis. Ja viņu nebūs, tad varbūt vērsties pie angļiem, bet tie itin labi varētu uzskatīt, ka esmu uz vienu roku ar sko­tiem, jo ceļoju kopā ar viņiem. Uz vienu roku, lai darītu to, par ko man nebija ne jausmas, bet viru izturēšanās pie mājiņas skaidri liecināja, ka to, ko viņi pasākuši, angļi, visticamāk, vērtētu negatīvi.

Varbūt šajā konfliktā labāk izvairīties no abām pusēm. Galu galā tagad es zināju, kur atrodos, man bija zināmas izredzes kaut arī vajadzētu iet kājām tikt līdz kādai pazīstamai pilsētai vai ciemam. Apņēmīgi devos uz ceļu, klūpot pār neskaitāmiem granīta gabaliem, nelikumīgām Koknemonas klints atvasēm.

Mēnesnīcas lietā gaisma bija maldinoša; kaut ari ļoti labi varēju saskatīt zemi, trūka dziļuma izjūtas; plakani augi un robaini akmeņi izskatījās vienā augstumā, tāpēc es nevajadzīgi augstu cēlu kājas pāri neeksistējošiem šķēršļiem un atsitu purngalus pret klints izvirzīju­miem. Gāju, cik ātri spēju, klausīdamās, vai man kāds neseko.

Kamēr tiku līdz ceļam, kaujas trokšņi jau bija apklusuši. Sapratu, ka klajā vietā esmu ļoti labi redzama, bet, ja gribēju nokļūt pilsētā, man nebija citas iespējas kā iet pa ceļu. Tumsā es nepratu noteikt virzienu, nekad nebiju Frenkam pajautājusi, kā orientēties pēc zvaigznēm. Iedo­mājoties par vīru, sagribējās raudāt, tāpēc es, lai novērstu uzmanību, centos rast loģisku izskaidrojumu pēcpusdienas notikumiem.

Likās prātam neaptverami, bet viss norādīja uz to, ka esmu nonākusi vietā, kur joprojām liela ietekme ir 18. gadsimta otrās puses paražām un politikai. Es domātu, ka tas ir kaut kāds karnevāls, ja vien jaunais vīrietis, vārdā Džeimijs, nebūtu tik smagi ievainots. Brūce bija tāda, kādu tiešām varēja radīt musketes lode. Arī vīriešu uzvedība mājiņā nesaskanēja ar spēles noteikumiem. Viņi bija nopietni vīri, dunči un zobeni bija īsti.

Vai te varētu būt kāds noslēgts anklāvs, kur ciema iedzīvotāji perio­diski izspēlē savu vēsturi? Biju dzirdējusi, ka kaut kas līdzīgs notiek Vācijā, taču Skotijā nekad. "Un to, ka aktieri cits citu apšauda ar musketēm, tu taču arī nekad neesi dzirdējusi, vai ne?" nepatīkami racionālais prāts paņirgājās.

Es atskatījos uz klinti, lai novērtētu noieto attālumu, tad pavēros priekšā uz pamali, un man asinis sastinga dzīslās. Tur nekā nebija, vie­nīgi spalvām līdzīgās priežu skujas, kas uz zvaigžņu paklāja fona izska­tījās necaurredzami melnas. Kur palikušas Invernesas ugunis? Ja man aiz muguras atradās Koknemonas klints un es zināju, ka tā bija, tad Invernesai vajadzēja atrasties nepilnas trīs jūdzes uz dienvidrietu­miem. Šādā attālumā man vajadzēja redzēt pilsētas gaismu atblāzmu debesīs. Ja tā tur bija.

Dusmīgi sapurināju sevi un apņēmu ar rokām, lai sasildītos. Pat ja uz mirkli pieņemtu pilnīgi nesaprātīgo domu, ka esmu nokļuvusi citā laikā, Invernesa tagadējā vietā atrodas jau sešsimt gadu. Tā tur bija. Bet acīmredzot nebija gaismas. Šajos apstākļos tāds fakts nopietni lika apsvērt iespēju, ka elektriskā gaisma nav iespējama. Lūk, vēl viens pie­rādījums, ja man tādu vajadzēja. Pierādījums kam?

Man priekšā no tumsas iznira kāds stāvs, turklāt tik tuvu, ka es gandrīz uzskrēju tam virsū. Apslāpējusi kliedzienu, es pagriezos, lai mestos bēgt, bet liela roka sagrāba mani un turēja ciet.

- Nebīsties, zeltenīt. Tas esmu es.

- No tā jau es baidījos, nikni attraucu, lai ari patiesībā jutos atvieglota, ka tumšais tēls izrādījies Džeimijs. Viņš man neiedvesa tik lielas bailes kā pārējie, kaut viņš izskatījās tikpat bīstams. Tomēr puisis bija jauns, pat jaunāks par mani, es spriedu. Un no cilvēka, kurš pavi­sam nesen bijis mans pacients, bīties likās smieklīgi.

- Cerams, tu neesi samocījis savu plecu, sacīju hospitāļa virsmāsas pārmetošajā tonī. Ja izdotos runāt pietiekami autoritatīvi, varbūt varētu viņu pierunāt palaist mani vaļā.

- Šitais lērums manam kamiesim par labu vis nenāca, Džeimijs atzina, ar brīvo roku braucīdams plecu.

Tajā brīdī viņš iznāca mēnesnīcas apspīdētā laukumiņā, un es redzēju uz krekla priekšas izpletušos milzīgu asins traipu. Arteriālā asi­ņošana, uzreiz konstatēju, bet kāpēc tad viņš vēl nav pakritis?

- Tu esi ievainots! man izlauzās kliedziens. Tev atvēries pleca ievainojums vai arī esi dabūjis jaunu? Apsēdies, es apskatīšos! Stūmu viņu pie laukakmeņu kaudzes, aši prātā atkārtodama pirmās palīdzī­bas sniegšanas secību kaujas apstākļos. Pie rokas nebija nekādu pārsie­namo, izņemot manas drēbes. Es jau sniedzos pēc tā, kas bija atlicis no mana kombinē, lai apturētu asiņošanu, bet Džeimijs iesmējās.

- Nē, liecies nu mierā, zeltenīt. Šitās nav manas asinis. Nu, varbūt kāda lāsīte, viņš piebilda, ar nepatiku atraujot piemirkušo audumu no ādas.

Es noriju siekalas, juzdama vieglu nelabumu.

- Dūgals ar pārējiem jau gaida mūs pie ceļa. Ejam. Viņš paņēma mani pie rokas, tas bija ne tik daudz galants žests, cik līdzeklis pie­spiest mani iet līdzi. Nolēmu izmantot gadījumu un atspērusies turējos pretī.

- Nē! Nekur es neiešu!

Izbrīnījies par manu pretošanos, Džeimijs apstājās.

- Nāksi gan. Mana iespītēšanās, šķiet, viņu nemaz nesatrauca; patiesībā viņam nāca smiekli par to, ka iebilstu pret atkārtotu nolau­pīšanu.

- Bet ja nu es neiešu? Vai tu man pārgriezīsi rīkli? es uzstājīgi noprasīju. Viņš apsvēra visas iespējas un rāmā balsī atbildēja:

- Nu nē! Liekas, ka neesi smaga. Ja nenāksi ar labu, es tevi pārme­tīšu pār plecu un aiznesīšu. Vai to tu gribi? Jaunais vīrietis paspēra soli uz manu pusi, un es steidzīgi atkāpos. Man nebija ne mazāko šaubu, ka viņš, par spīti ievainojumam, to izdarītu.

- Nē! To tu nedrīksti; tu kaitēsi savam plecam.

Seju nevarēju skaidri saskatīt, bet mēness uzmirdzināja puiša bal­tos zobus, kad viņš savilka lūpas smaidā.

- Nu tad jau tas laikam nozīmē, ka nāksi man līdzi, ja nevēlies, lai es sev ko nodaru? Izmisīgi meklēju atbildi, bet nepaguvu. Viņš atkal stingri saņēma manu roku, un mēs devāmies uz ceļu.

Džeimijs cieši turēja manu plaukstu un ikreiz, kad es klupu pār akmeņiem vai augu kušķiem, uzrāva kājās. Pats viņš gāja tā, it kā grumbuļainais tīrelis būtu bruģēts ceļš gaišā dienas laikā. Šī puiša dzīs­lās rit kaķa asinis, es īgni nodomāju, tikai tāpēc viņš spēja man tik klusi piezagties tumsā.

Kā jau teikts, netālu mūs gaidīja pārējie vīri ar zirgiem; acīmredzot nebija nekādu zaudējumu vai ievainojumu, jo visi bija uz vietas. Ne pārāk glīti uzrāpos zirgam mugurā un atkal ievēlos seglos. Ar galvu nejauši iesitu Džeimijam pa sāpošo plecu, un viņš skaļi nosēcās.

Nepatiku par to, ka esmu noķerta, un pašpārmetumus, ka nodarīju sāpes Džeimijam, mēģināju noslēpt ar nekaunīgi uzmācīgu izturēšanos.

- Tā tev vajag, ka rīko tračus un dzenājies pa klintīm un krūmiem. Es tev teicu, lai nekustini to locītavu; tagad tev droši vien ir ne vien zilumi, bet arī muskuļu plīsumi.

Šķiet, mana rāšanās Džeimiju uzjautrināja.

- Nu ne jau no brīvas gribas. Ja es nebūtu kustinājis plecu, tad ne­kad vairs nekustinātu neko citu. Ar vienu roku varu nolikt gar zemi sarkansvārci nu, varbūt divus, viņš mazliet palielījās, bet ne jau trīs.

- Turklāt, viņš turpināja, piekļaujot mani ar sakaltušām asinīm klātajam kreklam, tu atkal varēsi pārsiet, kad tiksim galā.

- Tā tu domā, es vēsi atteicu, atraujoties no lipīgā auduma. Viņš uzklakšķināja zirgam, un mēs atkal devāmies ceļā. Viri pēc kaujas bija neganti labā noskaņojumā, bieži smējās un jokojās. Mana pieticīgā loma slēpņa atklāšanā tika briesmīgi slavēta, man par godu tika cilātas blašķes.

Ari man tika piedāvāta tā dzira, bet es sākumā atteicos, atrunājo­ties, ka man jau skaidrā prātā grūti noturēties seglos. Pēc vīru sarunām nopratu, ka tā bijusi neliela patruļa aptuveni desmit ar musketēm un zobeniem bruņojušies angļu karavīri.

Kāds padeva blašķi arī Džeimijam, un nāsīs man iesitās sīva grauz­dējuma dvaka. Dzert man negribējās, bet vieglais medus aromāts atgā­dināja, ka šausmīgi gribas ēst, turklāt jau labi sen. Kuņģis mulsinoši skaļi iekurkstējās, iebilzdams pret tādu nevērību.

- Ei, Džeimij! Māga tukša, ko? Vai ari tev līdzi ir dūdas? Ruperts uzsauca, kļūdīdamies trokšņa avota noteikšanā.

- Zini, vēders man tik tukšs, ka es varētu dūdas apēst, Džeimijs atsmēja, galanti uzņemoties vainu. Pēc mirkļa man priekšā atkal parā­dījās roka, kas turēja blašķi.

- Ierauj mazu malciņu, viņš man pačukstēja. Vēders pilnāks nekļūs, bet piemirsīsies, ka gribas ēst.

Un vēl šis tas, es cerēju. Pacēlu blašķi pie lūpām un noriju dažus malkus.

Manam pavadonim izrādījās taisnība viskijs sakūra nelielu uguns­kuru, kas mierinoši sildīja kuņģi, notrulinot izsalkuma dūrienus. Pār­maiņus gan turot grožus, gan tukšojot viskija blašķi, mums izdevās bez starpgadījumiem nojāt vairākas jūdzes. Taču netālu no kādas mājas drupām mana ceļabiedra elpa pakāpeniski pārvērtās aprautā elsošanā. Nedrošais līdzsvars, kurš līdz šim izpaudās kā ritmiska šūpošanās, negaidīti kļuva pavisam nestabils. Biju apjukusi; ja es nebiju apreibusi, tad diez vai viņš varētu būt piedzēries.

Apstājieties! Palīgā! es iebļāvos. Viņš krīt zemē! Atcerējos iepriekšējo neparedzēto nokāpšanu no zirga un nolēmu, ka nevēlos to atkārtot.

Mūs apstāja kustīgi, tumši stāvi, kas apjukuši kaut ko murmināja. Džeimijs slīdēja zemē ar galvu pa priekšu kā akmeņu maiss, bet, par laimi, kāds no vīriem viņu uztvēra. Kamēr es izrausos no segliem, pārējie jau bija nokāpuši no zirgiem un noguldījuši Džeimiju uz lauka.

- Elpo, kāda balss paziņoja.

- Tas nu gan ir labi, es ironiski izmetu, melnajā tumsā drudžaini cenzdamās sataustīt pulsu. Beidzot man izdevās, tas bija paātrināts, bet diezgan stiprs. Uzlikusi roku Džeimijam uz krūškurvja un pietuvi­nājusi ausi mutei, es jutu regulāru cilāšanos, un elsošana arī bija mazi­nājusies. Es izslējos.

- Domāju, ka tas ir tikai ģībonis, es teicu. Palieciet viņam zem kājām seglu somu un, ja jums ir ūdens, tad dodiet šurp. Ar izbrīnu redzēju, ka mani rīkojumi tika nekavējoties izpildīti. Acīmredzot puisis viņiem daudz nozīmēja. Noģībušais ievaidējās un atvēra acis, spožajā zvaigžņu gaismā tās likās kā melni caurumi. Vājajā apgaismojumā seja atgādināja galvaskausu, baltā āda bija cieši nostiepta pār asajiem kau­liem ap acu dobumiem.

- Man nav nekādas vainas, viņš sacīja, mēģinot piecelties. Tikai drusku sareiba galva. Es pagrūdu viņu atpakaļ, uzliekot roku uz krūtīm.

- Guli rāms, es pavēlēju. Ātri ar tausti viņu izmeklēju, tad paslējos uz ceļiem un pagriezos pret tumstošo apveidu, kurš, spriežot pēc apmēriem, bija šīs grupas vadonis Dūgals.

- Šautā brūce atkal asiņojusi, un šis idiots ir vēl arī sadurts. Domāju, ka nav nekā nopietna, bet asiņu zaudēts daudz. Krekls galīgi piemircis, tikai nezinu, cik no tām ir viņējās. Puisim nepieciešama atpūta un miers; mums jāpaliek te vismaz līdz rītam. Apveids izda­rīja noraidošu žestu.

- Nē. Garnizons tik tālu neuzdrošināsies nākt, bet no patruļas tomēr jāuzmanās. Atlikušas vēl piecpadsmit jūdzes. Bezkaislīgo seju pavērsis pret debesīm, Dūgals lēsa zvaigžņu kustību.

- Vēl piecas stundas pats mazākais -, bet ticamāk, ka septiņas. Mēs varam palikt tik ilgi, lai tu apturi asiņošanu un vēlreiz pārsien brūci, bet ne ilgāk.

Es, pikti purpinādama sev zem deguna, ķēros pie darba, bet Dūgals, klusi kaut ko noteicis, aizsūtīja vienu no ēnainajiem stāviem sargāt ceļmalā atstātos zirgus. Pārējie uz bridi atslāba, klusi pļāpāja un atkal cilāja blašķes. Zebiekstei līdzīgais Mērtegs man palīdzēja, plēsa strēme­lēs audumu, atnesa vēl ūdeni un pacēla slimnieku, kad vajadzēja apsiet pārsēju, jo Džeimijam pašam kustēties bija aizliegts, kaut ari viņš ņur­dēja, ka viņam nekas nekaišot.

- Tev kaiš gan, un nav jau arī brīnums, es pukojos, ļaujot vaļu bailēm un dusmām. Kāds idiots ļauj sevi sadurt un pat neapstājas, lai apkoptu brūci? Vai tu nevarēji pateikt, ka tev stipri tek asinis? Tev vei­cies, ka neesi pagalam, joņodams visu nakti pa laukiem, kaujoties, šau­joties un krītot no zirgiem… paliec rāms, sasodītais stulbeni! Auduma strēmeles, kuras izmantoju pārsiešanai, tumsā visu laiku kaut kur zuda. Tās slīdēja man no pirkstiem kā zivs, kas aizšaujas dzelmē, izsmējīgi pazibinot baltu vēderu. Kaut ari bija vēss, man norasoja kakls. Beidzot es nostiprināju vienu galu un pastiepu roku pēc otra, kas turpināja slīdēt projām pār slimnieka muguru. Nāc atpakaļ, tu… ak tu, nolādē­tais maitasgabals! Džeimijs bija pakustējies, un nostiprinātais gals atsējās.

Uz mirkli vīri satriekti apklusa.

- Jēziņ, izdvesa resnais Ruperts. Nekad mūžā neesmu dzirdējis sievišķi šitā lamājamies.

- Tad tu nepazīsti manu krustmāti Grizelu, sacīja cita, uzjautri­nāta balss.

- Nu, sieviete, tavam vīram vajadzētu tevi nosloksnēt, no tumsas zem kokiem atskanēja vēl kāda barga balss: Pāvils saka: "Sievas lai cieš klusu…"

- Paturiet savas pamācības pie sevis, es nošņācu, sviedriem pilot gar kaklu, un to pašu lai dara sasodītais Pāvils. Ar piedurkni noslaucīju pieri. Pagriez viņu uz kreiso pusi. Un, ja tu, es uzrunāju pacientu, pakustināsi kaut vienu muskulīti, kamēr es mēģinu tevi pārsiet, es tevi nožņaugšu.

- Jā, jā, viņš padevīgi nomurmināja.

Pēdējo strēmeli pavilku pārāk stingri, un viss pārsējs kārtējo reizi nomuka nost.

- Lai iet viss uz elli! es ieaurojos, dusmās triekdama dūri pret zemi. Atkal iestājās bijības pilns klusums, un tad, kad es tumsā taustījos pēc pārsēja vaļējiem galiem, atskanēja komentāri par manu nesievišķlgo izrunāšanos.

- Varbūt mums vajadzētu viņu sūtīt uz Svētās Annas klosteri, Dūgal, ieminējās viens no stāviem, kurš tupēja ceļmalā un kura seja nebija saskatāma. Neesmu dzirdējis Džeimiju lamājamies, kopš pametām piekrasti, un viņš agrāk brūķēja tādu muti, ka sita pušu pat jūrniekus. Laikam jau četri mēneši klosteri kaut ko iemāca. Tu tak vairs velti nevalkā Tā Kunga vārdu, vai ne, puis?

- Tu ar' pārstātu, ja tev savs grēks būtu jāizpērk, pusnakti guļot trīs stundas vienā kreklā uz akmens grīdas kapelā, turklāt vēl februāri, atbildēja ievainotais.

Visi sāka smieties, bet Džeimijs turpināja:

- Par sodu man vajadzēja gulēt tikai divas stundas, bet pagāja vēl divas, līdz es beidzot uzslējos kājās; jau nospriedu, ka mans… ē… ka esmu piesalis pie flīzēm, bet izrādījās, ka tikai kauli kļuvuši stīvi.

Viņš acīmredzot jutās labāk. Negribot pasmaidīju, tomēr turpināju runāt stingri.

- Klusē, citādi atkal sāks sāpēt. Džeimijs uzmanīgi pieskārās pār­sējam, bet es uzšāvu viņam pa pirkstiem.

- Oho, tu man draudi? viņš izaicinoši noprasīja. Un es vēl tev devu dzert savu viskiju.

Blašķe beidza ceļojumu pa riņķi. Nometies man blakus ceļos, Dūgals uzmanīgi to pagāza, lai slimnieks varētu iedzert. Uzvilnīja sīva gruzduma dvaka no ļoti jēla viskija, un es uzliku roku uz blašķes, to ap­turot.

- Vairs nekādu dzeršanu, es sacīju. Tagad vajadzīga tēja vai ļaunākajā gadījumā ūdens. Nevis alkohols.

Dūgals, neliekoties par maniem vārdiem ne zinis, izrāva blašķi man no rokas un ielēja ievērojamu šļuku asi smakojošā šķidruma rīklē slim­niekam, kas uzreiz sāka klepot. Pagaidījis tikai tik ilgi, lai zemē gulošais atgūst elpu, Dūgals padeva viņam blašķi vēlreiz.

- Izbeidz! Es atkal sniedzos pēc dziras trauka. Vai tu gribi, lai Džeimijs tā piedzeras, ka nevar piecelties?

Tiku nikni pagrūsta ar elkoni malā.

- Viena kašķīga maita! Mans pacients izklausījās uzjautrināts.

- Dari savu darbu, sieviete, Dūgals pavēlēja. Mums vēl šonakt labs gabals jājams, un puikam vajadzēs visus spēkus, ko viskijs var dot.

Bridi, kad pārsēji bija nostiprināti, ievainotais mēģināja piecelties sēdus. Es atgrūdu viņu atpakaļ un ar celi uzspiedu viņam uz krūtīm.

- Tu nedrīksti kustēties, es nikni uzbrēcu. Sagrābu Dūgala kiltu malu un stipri parāvu, liekot viņam palikt blakus man uz ceļiem.

- Paskaties uz to, es teicu, no visa spēka tēlodama virsmāsu. Iemetu viņam rokā samirkušā krekla vīstokli. Dūgals, riebumā iesau­cies, to nometa.

Saņēmu viņa roku un uzliku slimniekam uz pleca.

- Un te ari. Kāds asmens izdurts cauri tieši trapecveida muskulim.

- Durklis, ievainotais man palīdzēja.

- Durklis! es izsaucos. Un kāpēc tu man neko neteici?

Džeimijs paraustīja plecus un, klusi sāpēs novaidējies, apklusa.

- Jutu, ka ieduras, bet nezināju, vai stipri; necik daudz nesāpēja.

- Vai tagad sāp?

- Jā, viņš īsi atteica.

- Labi. Es biju briesmīgi dusmīga. Tā tev vajag. Varbūt tad tu zināsi, kā joņot pa laukiem, zogot jaunas sievietes, g-galējot cilvēkus un… Jutu, ka esmu muļķīgi tuvu asarām, un apklusu, lai atgūtu paš­savaldīšanos.

Dūgalam mūsu saruna sāka apnikt.

- Vai varēsi noturēties zirgā, puis?

- Viņš nekur nevar jāt! es nikni protestēju. Viņam jāguļ slim­nīcā. Viņš nekādā ziņā nevar…

Kā parasti, manos iebildumos neviens neklausījās.

- Vai varēsi jāt? Dūgals atkārtoja.

- Jā, ja nocelsiet man no krūtīm šito mergu un iedosiet tiru kreklu.