Svešzemniece

17 mēs satiekam ubagu

Nākamajā rītā pamodāmies diezgan vēlu, tāpēc saule jau bija augstu debesis, kad mēs izgājām no iebraucamās vietas, lai šoreiz dotos uz dienvidiem. Aplokā neredzēja gandriz neviena zirga, un ari mūsu virus nekur nemanīja. Es skaļā balsi nobrīnījos, kur visi pali­kuši.

Džeimijs pasmaidīja.

- Droši es nezinu, bet varu uzminēt. Sardze vakar aizjāja uz to pusi, viņš norādīja uz rietumiem, tāpēc es teiktu, ka Ruperts ar večiem pagriezies uz to pusi. Viņš norādija uz austrumiem.

- Lopi, redzot, ka joprojām neko nesaprotu, viņš īsi izmeta. Zemes īpašnieki un zemturi maksā sardzei par to, ka viņi uzmana un dabū atpakaļ nolaupītos lopus. Bet, ja sardze devusies uz rietumiem, uz Legkrimu, tad visi ganāmpulki austrumpusē ir neapsargāti nu vis­maz daļēji. Tajā pusē ir Grāntu zemes, un Ruperts ir viens no labāka­jiem lopu zagļiem, ko pazīstu. Tie sekos viņam, kur vien viņš dosies, neizdvešot ne skaņas. Un, tā kā te nav nekā, ko darīt, tad laikam viņu urdījis nemiers.

Ari pats Džeimijs likās nemierīgs un gāja ātrā solī. Cauri virsājam vijās briežu taka, un iešana bija diezgan viegla, tāpēc man nebija grūti tikt līdzi. Pēc brīža mēs iznācām tīrelī, kur varējām iet blakus.

- Kā tad paliek ar Horoksu? es pēkšņi iejautājos. Legkrimas pie­minēšana man atsauca atmiņā angļu dezertieri un iespējamos jaunu­mus. Tev taču vajadzēja ar viņu satikties Legkrimā, vai ne?

Džeimijs palocīja galvu.

- Jā. Bet tagad es nevaru turp jāt, jo gan Rendels, gan sardze devās turp. Pārāk bīstami.

- Vai kāds cits nevar uz Legkrimu doties tavā vietā? Vai tu nevie­nam neuzticies?

Džeimijs paskatījās uz mani un pasmaidīja.

- Nu, tev es uzticos. Tā kā tu pagājušajā nakti mani tomēr nenomušlji, laikam jau varu tev uzticēties. Tomēr baidos, ka viena tu uz Legkrimu doties nevari. Nē, ja nepieciešams, Mērtegs to izdarīs manā vietā. Bet, iespējams, ka man izdodas atrast citu izeju, tad jau redzēs.

- Tu uzticies Mērtegam? es pārjautāju. Man ar šo šmulīgo vīreli nebija īpaši draudzīgas attiecības, jo viņš, mani nolaupīdams, vairāk vai mazāk bija vainīgs pie pašreizējās ķezas. Tomēr Džeimiju ar Mērtegu, nenoliedzami, vienoja savdabīga draudzība.

- 0 jā. Viņš izbrīnīts uzmeta man skatienu. Mērtegs pazīst mani visu mūžu viņš laikam ir mana tēva otrās pakāpes brālēns. Viņa tēvs bija mans…

- Tu gribi teikt, ka viņš ir Freizers, es steigšus pārtraucu šo rad­niecības jautājumu šķetināšanu. Biju domājusi, ka viņš ir no Makenzijiem. Kad es tevi satiktu, viņš bija kopā ar Dūgalu.

Džeimijs piekrītoši pamāja ar galvu.

- Jā. Kad nolēmu atgriezties no Francijas, es atlaidu Mērtegam ziņu un lūdzu sagaidīt mani piekrastē. Lūpas savilkās šķībā smaidā. Redzi, es nezināju, vai tas, kurš mēģināja mani piebeigt, nav Dūgals. Un katram gadījumam es nevēlējos viens pats satikties ar vairākiem Makenzijiem. Man nebija patikas beigt dzīvi viļņos, kas mani izskalotu Skajas krastā, ja tas viņiem bija padomā.

- Skaidrs. Tātad Dūgals nav vienīgais, kas paļaujas uz aculieci­niekiem.

Džeimijs pamāja ar galvu.

- Liecinieki ir ļoti noderigi.

Tīreļa otrā pusē slējās šķību klinšu virkne, ilgstošā šļūdoņu staigā­šana šurpu turpu bija tajās atstājusi rētas un iedobumus. Dziļākajos bija salijis lietus, un šos mazos ezeriņus ieskāva biezi saauguši dadži, biškrēsliņi un spirejas, kuru ziedi atspoguļojās rāmajā ūdenī.

Šīs sterilās bezzivju ūdens bedres izraibināja ainavu un kļuva par •.lazdiem neuzmanīgiem ceļotājiem, kas tumsā itin viegli varēja iekrist kadā no tām, un tad nelaimīgais bija spiests pavadīt nakti tīreli slap­jumā un neērtībās. Mēs apsēdāmies pie vienas tādas lāmas ieturēt mal­tīti, kas sastāvēja no maizes un siera.

Šajā ezeriņā vismaz mājoja putni: bezdelīga noplanēja tuvu ūdens virsmai, lai padzertos, tārtiņi un kuitalas ar garajiem knābjiem taustīja dubļaino krastu zemi, meklējot kukaiņus.

Es iemetu dubļos putniem maizes drusciņas. Kuitala aizdomīgi noskatīja vienu, bet, kamēr domāja, aša bezdelīga aizšāvās tai gar pašu knābi, paķēra maizi un aizbēga. Kuitala sabužināja spalvas un atkal saka čakli rakņāties pa dubļiem.

Džeimijs parādīja man tārtiņu, kas netālu no mums klaigāja, vilk­dams pa zemi spārnu, it kā tas būtu lauzts.

- Viņam te kaut kur tuvumā ir ligzda, es teicu.

- Tur. Viņam vajadzēja rādīt vairākas reizes, līdz es beidzot ligzdu ieraudzīju seklu iedobi diezgan atklātā vietā, bet četras plankumai­nās olas tik ļoti līdzinājās lapām piebirušajam krastam, ka, samirkšķi­nājusi acis, es atkal tās pazaudēju.

Paņēmis nūju, Džeimijs viegli pabikstīja ligzdu, izkustinot vienu olu. Tārtiņu māte satraukta gandrīz nostājās viņam ceļā. Džeimijs pietupās un vairs nekustējās, ļaujot putnam klaigāt un šaudīties uz priekšu un atpakaļ. Tad gaisā kaut kas nozibēja un viņš turēja putnu rokā, kas pēkšņi sastinga.

Viņš runāja ar putnu gēlu valodā, kaut ko šņāca un ar vienu pirk­stu glāstīja mīksto, lāsumaino muguriņu. Tārtiņš lielajā rokā izskatī­jās maziņš un pilnīgi sastindzis, pat atspulgi viņa apaļajās acīs likās nekustīgi.

Džeimijs saudzīgi nolika tārtiņu zemē, bet tas nekustējās, līdz viņš pateica vēl dažus vārdus un lēnām putna priekšā pavicināja roku. Tad tārtiņš aši palēcās un iemuka zālē. Džeimijs noskatījās, kā spārnainis aizskrien, un gluži neapzināti pārkrustījās.

- Kāpēc tu tā darīji? es gribēju zināt.

- Ko? Viņš satrūkās; mani, šķiet, viņš bija aizmirsis.

- Tu pārmeti sev krustu, kad putns aizlidoja. Es gribēju zināt, kāpēc.

Džeimijs, mazliet samulsis, paraustija plecus.

- Ak nu. Tikai tāda veca pasaka. Par to, kāpēc tārtiņi tā kliedz un vaimanā pie savām ligzdām. Viņš pamāja uz ezeriņa otru krastu, kur cits tārtiņš uzskatāmi demonstrēja to, par ko Džeimijs stāstīja. Domās nogrimis, viņš kādu bridi vēroja putnu.

- Tārtiņiem ir dzemdībās mirušu sieviešu dvēseles, viņš sacīja un bikli iesāņus paskatījās uz mani. Ļaudis stāsta, ka viņi tā klaigā un skraida ap savu ligzdu, jo netic, ka mazie patiešām izšķīlušies; viņi vienmēr sēro par zaudēto vai meklē pamesto bērnu. Džeimijs notu­pās pie ligzdas un bikstīja ar nūju ovālo olu, pamazām to pagriežot tā, ka smailais gals rādija uz ligzdas vidu tāpat kā pārējām olām. Viņš palika tupus pat tad, kad ola bija atlikta atpakaļ, ielicis nūju klēpī un skatīdamies pāri ezera rāmajam ūdens klajam.

- Laikam jau tikai tāds ieradums, viņš pēc brīža atkal ierunā­jās. Es to izdarīju, kad biju daudz jaunāks, kad pirmo reizi dzirdēju šo stāstu. Protams, es neticēju, ka viņiem ir dvēsele, pat toreiz, bet zini, mazliet cieņas… Džeimijs pacēla skatienu pret mani, un pēkšņi viņa lūpas savilkās smaidā. Tagad esmu to darījis tik bieži, ka pat neievēroju. Zini, Skotijā ir daudz tārtiņu. Viņš piecēlās un aizsvieda nūju. Ejam tālāk; es gribu parādīt tev kādu vietu, netālu no virsot­nes. Viņš saņēma manu elkoni, lai palīdzētu tikt laukā no ieplakas, un mēs devāmies augšup pa nogāzi.

Es biju dzirdējusi, ko viņš teica vaļā palaistajam tārtiņam. Kaut ari gēlu valodā sapratu tikai dažus vārdus, seno sveicienu biju dzirdējusi pietiekami bieži, lai tagad to pazītu. Lai Dievs tev stāv klāt, māt.

Jauna, dzemdībās mirusi māte. Bērns palicis dzīvs. Es pieskāros Džeimija rokai, un viņš palūkojās uz mani.

- Cik vecs tu toreiz biji? es jautāju.

Viņš veltīja man ašu smaidu.

- Astoņi gadi. Katrā ziņā no krūts jau biju atšķirts.

Pēc tam viņš klusēdams veda mani kalnā. Tagad mēs bijām iznākuši lēzenos, ar viršiem noaugušos pakalnos. Aiz tiem ainava spēji mainījās, likās, ka starp kalnu kļavām un lapeglēm burtiski no zemes iznirušas milzīgas granīta bluķu kaudzes. Mēs pārgājām kalna kaupri un atstā­jām aiz muguras ezeriņus ar raudošajiem tārtiņiem.

Saule karsēja arvien stiprāk, un apmēram pēc stundu ilgas laušanās i auri brikšņiem kaut ari Džeimijs bija tas, kurš atbrīvoja ceļu, es |utos piekususi.

Sameklējām ēnainu vietiņu kailas klints pakājē. Tā man nedaudz .itgādināja to vietu, kur biju satikusi Mērtegu un šķīrusies no kapteiņa Rendela. Te tomēr bija patīkami. Džeimijs teica, ka mēs esot vieni, |d visapkārt nepārtraukti dziedāja putni. Ja kāds tuvotos, gandrīz visi putni pārtrauktu dziedāt, tikai sīļi un kovārņi kliegtu spalgus trauk­smes brīdinājumus.

- Vienmēr slēpies mežā, Ārmaliet, Džeimijs deva man padomu.

Ja pati nekustēsies, tad putni tev ļoti laicīgi dos ziņu, ka kāds tuvojas.

Viņš rādīja man sīli, kurš kokā mums virs galvas ķērca, un, pagrie­žot galvu, mūsu skatieni sastapās. Un mēs sēdējām kā sastinguši i/stieptas rokas attālumā, tomēr nesaskaroties, gandrīz pat neelpojot. Pēc kāda laiciņa mēs sīlim apnikām un tas aizlaidās. Džeimijs pirmais novērsās, viņš tik tikko manāmi drebēja, it kā viņam saltu.

Sēņotnē zem papardēm balti vīdēja sēņu bārkstainās cepurītes. Džeimijs pastiepa taisnu rādītājpirkstu, norāva vienai cepurīti un, apdomājot nākamos vārdus, šķirstīja sporu lapiņas. Kad viņš runāja, rūpīgi izvēloties vārdus kā tagad -, tad gandrīz zaudēja vieglo skotu akcentu, kas parasti bija jūtams viņa valodā.

- Es nevēlos… tas ir… es negribu teikt… Džeimijs pēkšņi pacēla acis un bezpalīdzīgi pasmaidīja. Es tikai negribēju tevi aizvainot, ja izklausītos, it kā tev ir liela pieredze ar vīriešiem. Bet būtu muļķīgi izlikties, ka tu šajās lietās neesi gudrāka par mani. Es gribēju pajautāt, lūk, ko, vai tā ir… parasti? Tā kā mums, kad es tev pieskaros, kad tu… guli ar mani? Vai starp sievieti un vīrieti vienmēr ir tā?

Par spīti saraustītajam jautājumam, es skaidri sapratu, ko viņš domā. Gaidot atbildi, Džeimijs tieši un atklāti raudzījās man acīs. Es gribēju novērsties, bet nevarēju.

- Apmēram tā ir bieži, es teicu, bet tad man vajadzēja apklust, lai noklepotos. Bet nē. Nē, tas nav… parasti. Man nav ne jausmas, kāpēc, bet nav. Tas ir… citādi.

Džeimijs mazliet atslāba, it kā es būtu apstiprinājusi kaut ko tādu, ko viņš ļoti gribējis zināt.

- Es jau tā domāju. Gulējis ar sievietēm es neesmu, bet… ē… esmu daudzas aizskāris. Viņš bikli pasmaidīja un papurināja galvu. Tas nav bijis tā, tas ir, agrāk esmu sievieti apskāvis un skūpstījis un… nu. Viņš pamāja ar roku, it kā nodzēšot un. Tas nudien bija ļoti patīkami. Sirds sitās kā negudra, elpa aizrāvās un tā tālāk. Bet tas nepavisam nebija tā, kā apskaujot un skūpstot tevi. Man likās, ka viņa acis ir ezeru un debess krāsā un ari tikpat dziļas.

Džeimijs pastiepa roku un pieskārās manai apakšlūpai, viegli novel­kot tai gar malu.

- Viss sākas tāpat, bet pēc brīža, viņš runāja ļoti klusi, it kā es pēkšņi rokā turētu dzīvu liesmu. Pieskāriens, pirkstam slīdot pa lūpu līniju un glāstot zodu, kļuva stiprāks. Un vienīgais, ko es gribu, ir mesties iekšā, lai tā mani aprij.

Iedomājos, ka vajadzētu pastāstīt, ka viņa pieskāriens apsvilina manu ādu un pilda manas dzīslas ar uguni. Bet es jau liesmoju un kvē­loju kā lāpa. Es aizvēru acis un jutu svelošo pieskārienu virzāmies uz vaigu, deniņiem, ausi, kaklu, un, kad Džeimija rokas apskāva manu vidukli un pievilka ciešāk, es nodrebēju.

Izskatījās, ka Džeimijs skaidri zina, kurp mēs ejam. Beidzot viņš apstājās milzīgas, apmēram divdesmit pēdas augstas klints piekājē, kuru kā kārpas klāja akmens puni un sagraizīja dziļas plaisas. Tajās bija iesakņojušies biškrēsliņi un mežrozes un viļņojās kā pārdroši izkārti dzelteni karodziņi pret akmeni. Džeimijs saņēma manu roku un ar galvu norādīja uz klints sienu, kas slējās mums priekšā.

- Redzi pakāpienus, Armaliet? Kā tu domā, vai tiksi augšā? Patie­sībā pakāpieni bija neskaidri nojaušami izciļņi, kas ar klints sienu vei­doja taisnu leņķi. Daži no pakāpieniem bija plakani, pēc skata diez­gan droši, bet daži tikai tādi izvirzījumi, kur ķērpjiem uzmesties. Es nezināju, vai pakāpieni radušies dabiskā ceļā vai tiem kāds palīdzējis, bet pieļāvu, ka varbūt tomēr ir iespējams pa tiem uzrāpties augšā pat garos svārkos un cieši piegulošā ņieburā.

Vairākkārt paslīdot, saskrāpējoties un Džeimijam šad tad no mugur­puses piepalīdzot, man izdevās tikt augšā kraujā, tur es apstājos, lai pavērtos apkārt. Skats bija pasakains. Austrumos pacēlās tumšs klinšu masīvs, bet tālu lejā, dienvidu pusē, kalni lēzeni noslīga plašā, kailā tīreli. Klints virsotne no visām pusēm liecās uz iekšu, vidū izveidojot seklu bļodu. Bļodas centrā melnēja aplis ar apdegušu un kvēpiem apli­pušu zaru paliekām. Tātad mēs šeit nebijām pirmie apmeklētāji.

- Vai tu pazīsti šo vietu? Džeimijs nostājās mazliet iesāņus, vēroja mani un baudija manu sajūsmu. Viņš ar nožēlu paraustīja plecus.

- O jā. Es šajā Hailendas daļā pazīstu gandrīz visas vietas. Nāc šurp, varēsi te apsēsties un redzēt ceļu, kurš iet gar kalnu. No šejienes bija redzama ari iebraucamā vietā; lielā attāluma dēļ tā bija sarāvusies un atgādināja no spēļu klucīšiem celtu leļļu namiņu. Pie ceļa zem kokiem ganījās daži sapīti zirgi, kas, no šejienes raugoties, bija tikai mazi brūni un melni zirnīši.

Virsotnē koki neauga un saule karsēja man muguru. Mēs sēdējām blakus, kājas pārkāruši pāri klints malai, un draudzīgi dzērām no vie­nas pudeles alu, ko Džeimijs pirms došanās ceļā bija saprātīgi izcēlis no akas iebraucamās vietas pagalmā.

Koku te nebija, bet mazāki augi, kas spēja atsperties šajās bīsta­majās spraugās un laist saknes plānajā augsnes kārtiņā, šur tur bija izdīguši un drosmīgi cēlās augšup pretī karstajai pavasara saulei. Mazs margrietiņu pudurītis bija patvēries klints aizvējā netālu no manas rokas, es to pastiepu un vienu ziediņu noplūcu.

Kaut kas klusi iedūcās, ziediņš nolēca no kātiņa un nokrita man uz ceļa. Es stulbi blenzu uz to, bet prāts nespēja izskaidrot šo ērmoto uzvedību. Džeimijs, kura reakcija bija nesalīdzināmi ātrāka par manējo, jau gulēja uz vēdera zemē.

- Gulies! viņš pavēlēja. Lielā roka satvēra manu elkoni un norāva zemē blakus viņam. Kad ievēlos sūklim līdzīgajā sūnā, es ieraudzīju sev virs galvas klints spraugā iestrēgušu bultu, kuras gals vēl šū­pojās.

Es sastingu, baidoties pat paskatīties apkārt, un mēģināju vēl cie­šāk piespiesties pie zemes. Džeimijs nekustīgi gulēja man blakus, tik rāms, it kā pats būtu akmens. Pat putni un kukaiņi šķita aprāvuši savas dziesmas, gaiss stinga, elpu aizturējis un gaidpilns. Pēkšņi Džeimijs sāka smieties.

Viņš piecēlās sēdus un, sagrābis bultu aiz kāta, uzmanīgi izvilka no klints spraugas. Es redzēju, ka bultai bija piesietas iešķeltas dzeņa astes spalvas un zem tām puscollu platā joslā bija uztīts zils diegs.

Nometis bultu malā, Džeimijs pielika rokas taurītē pie mutes un iekliedzās, pārsteidzoši labi atdarinādams zaļās dzilnas kliedzienu. Tad nolaida rokas un gaidīja. Pēc brīža kaut kur no ielejas atskanēja atbil­des sauciens, un Džeimija seja atplauka platā smaidā.

- Tavs draugs? es mēģināju minēt. Viņš pamāja ar galvu, ska­tiens nenovērsās no šaurās takas uz klints.

- Hjū Manro, ja vien kāds cits nav sācis taisīt tādas pašas bultas.

Mēs vēl mirkli pagaidījām, bet neviens uz takas neparādījās.

- Ā, Džeimijs klusi izsaucās un apcirtās tieši istajā brīdī, lai nostātos aci pret aci ar galvu, kas lēnām cēlās pāri klints malai mums aiz muguras.

Lūpas galvai savilkās smaidā, kas pauda prieku un atklāja šķībus zobus, bet seja staroja sajūsmā, ka izdevies mūs pārsteigt. Galva pati atgādināja ķirbi, un šo līdzību vēl pastiprināja oranži brūnā, sasprē­gājusī āda, kas sedza ne tikai seju, bet arī visu apaļo, kailo pauri. Taču jāsaka, ka nav daudz ķirbju, kas varētu lepoties ar tādu leknu bārdas kušķi, nedz arī ar tādām spoži zilām acīm. Zem bārdas parādījās rokas ar strupiem pirkstiem un netīriem nagiem un veikli uzrāva augšā klauna augumu vispārējai apskatei.

Visumā ķermenis atbilda galvai, jo stipri atgādināja Helovīna rūķi. Ļoti plati, bet uzkumpuši un slīpi pleci, viens ievērojami augstāks par otru. Arī viena kāja šķita mazliet īsāka par otru, piešķirot negaidītajam viesim tādu kā lēkājošu, nevienmērīgu gaitu.

Manro, ja viņš patiešām bija Džeimija draugs, kā likās, bija ģērbies kārtu kārtās savilktās lupatās, ogās krāsots izbalējis audums spiedās laukā pa plīsumiem bezveidīgā apģērba gabalā, kas varētu būt sieviešu uzsvārcis.

Pie jostas viņam nebija sporana arī pati josta nebija nekas vai­rāk par apspurušu auklas galu, no kuras ar galvām uz leju nokarājās divi spalvaini ķermeņi. Tā vietā viņam pār krūtīm bija pārmests biezs, pārsteidzoši labs, ja salīdzināja ar pārējo apģērbu, ādas maks. Pie i.i siksnas šūpojās vairāki mazi metāla piekariņi: ar reliģiju saistītas medaļas, militāri apbalvojumi, varbūt vecas uniformas pogas, nodilusas monētas, kurās izdurti caurumi un kuras piešūtas pie siksnas, un t ris vai četri mazi taisnstūra formas metāla gabaliņi, apsūbējuši pelēki un ar ieskrāpētām mīklainām zīmēm.

Džeimijs piecēlās kājās brīdī, kad šis ērmotais radījums bez trokšņa pārlēca pāri klintsradzēm, kas viņus šķīra, un abi vispirms sirsnīgi apskāvās, tad sāka stipri zvetēt viens otram pa muguru, veicot savādu vīriešu apsveicināšanās rituālu.

- Kā tad klājas Manro namā? apvaicājās Džeimijs, beidzot atkā­pies, lai apskatītu savu veco draugu.

Manro nolieca galvu un smaidīdams izdvesa dīvainu klakšķinošu troksni. Tad, savilcis uzacis, pamāja uz mani un noplivināja savas īsās roķeles jocīgā, graciozā, jautājošā žestā.

- Mana sieva, Džeimijs pavēstīja un viegli pietvīka, vienlaikus sakautrējies un lepns par šādu iepazīstināšanu. Apprecējos tikai pirms divām dienām.

Pēc šīm ziņām Manro smaids papletās vēl platāks, un viņš izpildija ārkārtīgi sarežģītu, graciozu paklanīšanos, kurā ietilpa aša rokas pie­sišana pie galvas, sirds un lūpām, un viņš beidza šo manevru gandrīz horizontālā stāvoklī uz zemes man pie kājām. Izpildījis šādu satrie­cošu vingrojumu, viņš veikli kā akrobāts pielēca kājās un atkal uzblieza Džeimijam pa muguru, šoreiz tas noteikti bija apsveikums.

Tad Manro rokas sāka dejot ārkārtīgi interesantu baletu, mājot uz sevi, tad uz mežu, uz mani un atkal uz sevi ar tādu žestu un kus­tību bagātību, ka es tik tikko spēju izsekot lidojošajām rokām. Biju jau agrāk redzējusi runājam kurlmēmus cilvēkus, bet nekad tik ātri un gra­ciozi.

- Ak tad tādas tās lietas! Džeimijs iesaucās. Tagad bija viņa kārta "izdauzīt" draugam uz muguras apsveikumu. Nav brīnums, ka vīrieši kļūst imūni pret virspusējām sāpēm, es nospriedu. Tas noteikti ir no šīs nepārtrauktās klapēšanas.

- Viņš arī ir apprecējies, Džeimijs paskaidroja, pagriezies pret mani. Pirms sešiem mēnešiem, ar kādu atraitni o jā, ar resnu atraitni, viņš palaboja, atbildot uz izteiksmīgu Manro žestu, no Dabhlēras ciema, un viņai ir seši bērni.

- Cik jauki, es pieklājīgi paudu savu prieku. Vismaz izskatās, ka viņi dabū labi paēst. Es norādīju uz trušiem, kas karājās Manro pie jostas.

Viņš uzreiz atraisīja vienu līķi un sniedza man ar tādu starojošas labvēlības izteiksmi sejā, ka jutos spiesta to pieņemt, smaidot un cerot, ka dzīvnieciņa kažokā nemitinās blusas.

- Kāzu dāvana, Džeimijs paskaidroja. Pašā laikā, Manro. Tev arī jāpieņem no mums dāvana. To pateicis, viņš no sūnu gultas izcēla vienu alus pudeli un deva draugam.

Pieklājīgās izdarības beidzās ar to, ka mēs visi sēdējām un drau­dzīgi kopā tukšojām trešo pudeli. Džeimijs un Manro turpināja pļāpāt un tenkot, saruna nekādā ziņā nebija mazāk raita tāpēc, ka runāja tikai viens.

Es iesaistījos tikai retumis, jo nespēju saprast Manro roku zīmes, kaut ari Džeimijs darīja, ko varēja, gan tulkojot, gan paskaidrojot, lai arī es varētu piedalīties sarunā.

Vienā brīdī Džeimijs piedūra īkšķi pie taisnstūra svina gabaliņiem, kas rotāja Manro siksnu.

- Esi kļuvis likumīgs, ko? viņš jautāja. Vai arī tas paredzēts tikai gadījumiem, kad medījuma tā trūcīgāk? Manro klanījās un māja ar galvu kā rotaļu klauns.

- Kas tie tādi ir? es painteresējos.

- Bļembaki.

- Ak, protams! es iesaucos. Piedod, ka pajautāju.

- Tie nozīmē, ka viņam atļauts ubagot, Armaliet, Džeimijs paskaidroja. Atļauja derīga tikai vienas draudzes robežās un tikai vienu dienu nedēļā. Katrai draudzei ir sava emblēma, lai vienas drau­dzes ubagi nevar paņemt pārāk daudz dāvanu no citas.

- Šķiet, sistēma ir diezgan elastīga, es sacīju, skatīdamās uz Manro četriem svina piekariņiem.

- Ak, nu redzi, Manro nav parasts gadījums. Viņš brauca jūrā un krita turku gūstā. Daudzus gadus viņš noairēja uz galeras un vēl dažus nodzīvoja verdzībā Alžīrā. Tur viņš zaudēja mēli.

- Vai to… izgrieza? Mani viegli šķebināja.

Likās, ka Džeimiju šī doma neuztrauc, bet viņš Manro pazina jau

sen.

- Nūjā. Un salauza kāju. Muguru ari, Manro? Nē, Džeimijs izla­boja, noskatījies vairākas Manro rādītas zīmes, muguras lūzums bij nelaimes gadījums, kad viņš lēca no mūra Aleksandrijā. Taču pēdas… tas gan bij turku darbs.

Es nemaz nevēlējos to zināt, bet likās: gan Džeimijs, gan Manro vai mirst aiz vēlmes man šo gadījumu izstāstīt.

- Labi, es samierinājos. Kas notika ar pēdām?

Ar zināmu lepnumu Manro norāva apvalkātās koka tupeles un zeķes, parādot platas, izgriezušās pēdas ar sabiezējušu un sasprēgājušu ādu, uz kuras balti plankumi mijās ar koši sarkaniem.

- Verdoša eļļa, Džeimijs stāstīja. Tādā veidā viņi mēģina pie­spiest sagūstītos kristiešus pāriet musulmaņu ticībā.

- Izskatās, ka tas ir ļoti iedarbīgs līdzeklis, es sacīju. Un tāpēc viņš drīkst ubagot vairākās draudzēs? Lai atmaksātu par mokām, kas ciestas kristietības dēļ?

- Nūjā, tieši tā. Džeimijs acīm redzami ļoti priecājās, ka tik ātri spēju novērtēt situāciju. Manro ar vēl vienu dziļu paklanīšanos pauda savu apbrīnu, un tam sekoja ļoti izteiksmīgas, ja arī ne visai pieklā­jīgas, roku kustības, kas, cik sapratu, slavināja manus fiziskos do­tumus.

- Paldies, vecais. Nūjā, es noteikti ar viņu lepošos. Džeimijs, redzot manas savilktās uzacis, taktiski pagrieza Manro tā, lai viņa mugura būtu pret mani un lidojošie pirksti paslēpti. Un tagad pastāsti man, kas notiek ciemā.

Abi vīri savirzījās tuvāk un ar pieaugošu dedzību turpināja vien­pusējo sarunu. Tā kā Džeimija daļa aprobežojās tikai ar rūcieniem un izsaucieniem, kas apliecināja interesi, es maz ko nojautu par runātā saturu, tāpēc kavēju laiku, pētot sikos klinšu augus, kas spraucās ārā no laktai līdzīgā akmens, uz kura sēdējām.

Biju pielasījusi pilnas kabatas ar žibulīšiem un raudeni, kad abi bei­dzot bija izrunājušies un Hjū Manro piecēlās, lai ietu projām. Pēdējo reizi paklanījies man un iebelzis pa muguru Džeimijam, viņš aizšļūca līdz klints malai un pazuda tik veikli, kā viens no nelegāli nomedīta­jiem trušiem iespruktu savā alā.

- Tev nu gan ir vienreizīgi draugi, es teicu.

- Nūjā. Hjū ir lāga zellis. Pērn es ar viņu un vēl dažiem biju medī­bās. Kļuvis par likumīgu ubagu, viņš tagad darbojas viens, bet pienā­kumi liek viņam pārvietoties pa vairākām draudzēm; viņš zina visu, kas notiek starp Ardagu un Česthilu.

- Arī to, kur atrodas Horokss? es minēju.

Džeimijs palocīja galvu.

- Nūjā. Un viņš aiznesīs no manis viņam ziņu par tikšanās vietas maiņu.

- Tas visai glīti apved ap stūri Dūgalu, es secināju. Ja viņam būtu ienācis prātā paturēt tevi ķīlā par Horoksa liecību.

Džeimijs atkal piekrītoši pamāja ar galvu, un viens lūpu kaktiņš savilkās smaidā.

- Nūjā, apmēram tā.

Arī šoreiz jau tuvojās vakariņu laiks, kad atgriezāmies iebrauca­majā vietā. Taču tagad pagalmā stāvēja Dūgala lielais melnis un pieci citi zirgi un apmierināti gremoja sienu.

Dūgals pats krogā ar skābu alu skaloja ceļā pieputējušo rīkli. Viņš pamāja man ar galvu un strauji pagriezās, lai apsveicinātos ar māsas­dēlu. Taču viņš neko neteica, tikai stāvēja un, galvu piešķiebis, pētoši raudzījās uz Džeimiju.

- Ak tā, viņš beidzot apmierināti noteica kā cilvēks, kurš uzmi­nējis grūtu mīklu. Tagad es zinu, ko tu man atgādini, puis. Tad viņš pagriezās pret mani.

- Vai esi kādreiz redzējusi briedi, kad beidzas riesta laiks, zeltenīt? viņš sazvērnieciski jautāja. Šie nabaga lopiņi vairākas nedēļas ne ēd, ne guļ, tam neatliek laika, jo jādzen projām citi tēviņi un jāap­kalpo mātītes. Riesta laika beigās no viņiem palikuši tikai kauli un āda. Viņiem ir dziļi iegrimušas acis, un vienīgais no locekļiem, kas nedreb no noguruma, ir…

Pēdejie vārdi pazuda rēcienu kori, kad Džeimijs rāva mani augšā pa kāpnēm. Lejā uz vakariņām mēs negājām.

Krietni vēlāk, jau pusmiegā, es jutu Džeimija roku apskaujam manu vidukli un silto elpu skaram kaklu.

- Vai tas kādreiz pāries? Vai es kādreiz tevi negribēšu? Viņa roka pastiepās, lai glāstītu manas krūtis. Pat tad, kad tikko esmu tevi palaidis vaļā, es tik ļoti tevi alkstu, ka krūtis sažņaudzas un pirksti kņud, kā gribu tev pieskarties.

Džeimijs saņēma tumsā manu seju un ar īkšķiem glāstīja uzacu lokus.

- Kad turu tevi rokās un jūtu, ka tu, tā drebot, gaidi, lai es tevi paņemu… Ak kungs, es gribu sagādāt tev prieku, līdz tu zem manis sāc kliegt un atveries man. Un, kad es gūstu baudu no tevis, man ir sajūta, ka caur savu daiktu esmu devis tev savu dvēseli.

Džeimijs uzvēlās man virsū un pavēra manas kājas, es mazliet sarā­vos, kad viņš ienāca manī. Viņš klusi iesmējās:

- Jā, man arī drusku sūrst. Vai tu gribi, lai es pārtraucu? Par atbildi es aptvēru viņa gurnus ar kājām un pievilku tuvāk.

- Vai tu varētu? es jautāju.

- Nē. Nevaru.

Mēs abi sākām smieties un lēnām šūpojāmies, tumsā lūpas un pirk­sti taustīja viens otra augumu.

- Tagad es saprotu, kāpēc baznīca to sauc par sakramentu, Džei­mijs sapņaini sacīja.

- Šito? Es satrūkos. Un kāpēc?

- Nu, vismaz par svētumu, viņš turpināja. Kad esmu tevī, es jūtos kā pats Dievs.

Es tik skaļi smējos, ka Džeimijs gandrīz izslīdēja ārā. Viņš pārtrauca un sagrāba manus plecus, lai es paliktu mierā.

- Kas tur tik smieklīgs?

- Man grūti iedomāties, ka Dievs darītu kaut ko tādu.

Džeimijs atsāka kustēties.

- Nu, ja jau Dievs radījis cilvēku pēc savas līdzības, es iedomājos, ka viņam ari tas ir. Un viņš sāka smieties, atkal zaudēdams ritmu. Kaut arī tu ne visai atgādini Svēto Jaunavu, Armaliet.

Mēs apskāvušies kratījāmies smieklos, tad atraisījāmies un aizvēlāmies katrs uz savu pusi.

Atguvies Džeimijs uzplikšķināja man pa gurnu.

- Nometies uz ceļiem, Armaliet.

- Kāpēc?

- Ja tu neļausi man būt garīgam šajā lietā, tad tev vajadzēs samie­rināties ar manu pirmatnējo dabu. Es būšu zvērs. Viņš iekoda man kaklā. Vai tu gribi, lai es kļūstu par zirgu, lāci vai suni?

- Par ezi.

- Par ezi? Un kā tad eži mīlējās? viņš noprasīja.

Nē, es domāju. Es to nevarēšu. Nespēšu. Bet es to izdarīju.

- Ļoti uzmanīgi, es atbildēju, bezpalīdzīgi ķiķinot. Tā, tagad mēs zinām tikai to, cik vecs viņš ir, es nodomāju.

Džeimijs sakņupa, sēkdams no smiekliem. Beidzot viņš apvēlās un nostājās uz ceļiem, meklēdams uz galda kramu. Kad dakts iedegās un liesma cēlās augstāk, viņš istabas tumsā kvēloja kā sarkans dzintars.

Džeimijs atkal nometās gultas kājgalī, raudzīdamies manī ar smaidu, jo es, joprojām atlaidusies spilvenos, raustījos smieklos. Viņš ar delnas virspusi paberzēja seju un pieņēma tēloti bargu izteiksmi.

- Labi, sieviete. Redzu, ka pienācis laiks man likt lietā savu vīra varu.

- Ak tā?

- Jā. Viņš metās uz priekšu, sagrāba manus gurnus un paplēta. Es iespiedzos un mēģināju pacelt tos uz augšu.

- Nē, tā nedari!

- Kāpēc ne? Viņš visā garumā gulēja man starp kājām un skatījās uz mani. Rokas cieši turēja manus gurnus, neļaujot man tos saspiest.

- Nu saki, Armaliet! Kāpēc tu negribi, lai es to daru? Džeimijs paberzēja vaigu gar manas ciskas iekšpusi, asie rugāji skrāpēja maigo ādu. Esi godīga. Kāpēc ne? Viņš paskrāpēja otru pusi, liekot man spārdīties un izmisīgi locīties, lai izvairītos, bet bez panākumiem.

Es paslēpu seju spilvenā, kas pie mana pietvīkušā vaiga likās vēss.

- Nu, ja tev tā vajag zināt, purpināju, es nedomāju… nu, bai­dos, ka tas nav… nu, ož… Mana balss izgaisa neveiklā klusumā. Pēk­šņi man starp kājām kaut kas sakustējās, kad Džeimijs piecēlās. Viņš apskāva manus gurnus, noguldīja vaigu uz ciskas un smējās, līdz asa­ras sāka tecēt pa vaigiem.

- Jēzus, Armaliet, viņš beidzot spēja pateikt, sprauslādams no līksmības, vai tad tu nezini, kas ir pirmais, ko dara, kad iepazīstas ar jaunu zirgu?

- Nē… Es biju pilnībā apjukusi.

Viņš pacēla vienu roku, parādot kušķi kanēļa krāsas matu.

- Pāris reižu ar padusi nobrauc lopam gar degunu, lai viņš ieož tavu smaku un pierod un lai nebaidās no tevis. Džeimijs paslējās uz elkoņiem, lūkodamies pāri vēdera un krūšu apaļumiem.

- Tā tev vajadzēja izdarīt ar mani, Armaliet. Tev jau pašā sākumā vajadzēja iebāzt manu degunu sev starp kājām. Tad es nebūtu tik tra­mīgs.

- Tramīgs!

Viņš nolieca galvu un tīšuprāt ar seju braukāja uz priekšu un atpa­kaļ, sprauslājot un pūšot, it kā bubinātu ar zirgu. Es locījos un spēru viņam pa ribām, ar tikpat lieliem panākumiem es būtu varējusi spert pa ķieģeļu sienu. Beidzot viņš atkal piespieda manus gurnus pie gultas un palūkojās augšup.

- Nu, Džeimijs sacīja tonī, kas noraidīja visus iebildumus, guli rāma.

Es jutos kaila, ieņemta, bezpalīdzīga un it kā būtu gatava sada­līties gabalos. Džeimija elpa uz manas ādas pārmaiņus bija te silta, te vēsa.

- Lūdzu, es teicu, nezinādama, ko es ar to domāju: "lūdzu, izbeidz" vai "lūdzu, turpini". Tas nebija svarīgi, jo viņš nedomāja beigt.

Mana apziņa izšķīda vairākās atsevišķās izjūtās: lina spilvena raup­jums, kuru sadalīja izšūtas puķes; lampas petrolejas dvinga, kas jaucās ar vieglāku ceptas gaļas un alus aromātu, un vēl vieglāka svaiga vēsma no glāzē vīstošajām puķēm; vēsie sienas dēļi pret manu kreiso pēdu, stingrās rokas uz maniem gurniem. Izjūtas virmoja un saplūda kopā aiz

aizvērtajiem plakstiem kvēlojošā saulē, kas tūka un sarāvās un beidzot eksplodēja ar mēmu paukš, kas atstāja mani siltā un pulsējošā tumsā. Neskaidri dzirdēju, ka kaut kur ļoti tālu Džeimijs pieceļas sēdus.

- Nu, tā jau ir labāk, sacīja balss, vārdiem jaucoties ar elsām.

- Mazliet jāpapūlas, lai tevi pa īstam pakļautu, vai ne? Gulta nočīk­stēja, kad viņš pārvietoja svaru, un es jutu, ka mani ceļi tiek vēl vairāk pavērti.

- Ceru, ka neesi tik beigta, kā izskaties, balss, kas turpināja runāt, tuvojās. Es izliecos uz augšu, izdvešot neartikulētu skaņu, kad ārkārtīgi jutīgie audi tika noteikti pakļauti jaunam uzbrukumam.

- Jēzus Kristus, es izgrūdu. Man pie auss kāds klusi iesmējās.

- Es tikai teicu, ka jūtos kā Dievs, Armaliet, viņš nopurpināja,

- nekad neesmu teicis, ka es tas esmu.

Un vēlāk, kad austošā saule sāka kliedēt lampas nespodro gaismu, es pamodos no plūstoša miega, lai dzirdētu, ka Džeimijs atkal mur­mina: Vai tas kādreiz pāries, Klēra? Tā gribēšana? Mana galva atslīga uz viņa pleca.

- Es nezinu, Džeimij. Patiešām nezinu.