Svešzemniece

29 vēl mazliet atklātības

Vakaros, kad galds bija novākts, mēs kopā ar Mareju pāri sēdē­jām dzīvojamā istabā, draudzīgi tērzējām par šo un to vai klau­sījāmies Dženijas stāstos.

Šovakar bija mana kārta, un Dženija ar īanu kā apburti klausījās, kamēr es izstāstīju piedzīvojumu ar Maknebu māti un sarkansvārčiem.

- "Labais Kungs zina, ka puikas vajag slānīt, citādi viņš nebūtu tajos sadzinis velnu." Es tā iejutos Maknebu mātes lomā, ka mani skatītāji kliedza "bravo".

Dženija izslaucīja no acīm smieklu asaras.

- Ak kungs, tas gan ir tiesa. Un viņa to labi zina. Cik viņai to puiku īsti ir, īan, vai astoņi?

īans piekrītoši pamāja ar galvu.

- Jā, vismaz. Nekad nevaru atcerēties, kā viņus visus sauc; kad mēs ar Džeimiju bijām bērni, likās, ka vienalga, vai mēs medījām, makšķerē­jām vai peldējāmies, vienmēr tur bij arī kāds pārītis Maknebu.

- Jūs kopā uzaugāt? es iejautājos. Džeimijs un īans apmainījās ar platiem, sazvērnieciskiem smaidiem.

- O jā, mēs pazinām viens otru, Džeimijs nosmēja. īana tēvs bij Lelibrokas pārvaldnieks tāpat kā īans tagad. Vairākas reizes savā nemierīgajā bērnībā esmu stāvējis plecu pie pleca ar šeit klātesošo Mareja kungu un centies izskaidrot vienam no minētajiem tēviem, kāpēc reizēm ir citādi, nekā izskatās, vai, ja tas neizdevās, kāpēc apstākļi var mainīt lietas būtību.

- Un, kad neizdevās arī tas, īans pārņēma stāstījuma pave­dienu, atceros tādu pašu daudzumu gadījumu, kad, pārliecies pāri žogam, blakus šim te Freizera kungam klausījos, kā viņš pilnā galvā 1 'ļauj, kamēr es gaidīju savu kārtu.

- Nekad! Džeimijs nikni noliedza. Es nekad nebļāvu.

- Sauc, kā gribi, draugs, īans atteica, bet troksni tu sacēli varenu.

- Jūs abus varēja dzirdēt jūdzēm tālu, iejaucās Dženija. Un ar bļaušanu jau nebija gana. Džeimijs nekad nepārstāja skaidrot savu tais­nību līdz brīdim, kad bija jāliecas pāri žogam.

- Jā, Džeimij, tev vajadzēja kļūt par advokātu. Bet es nezinu, kāpēc es tev vienmēr ļāvu runāt. īans nogrozīja galvu. Tu vienmēr panāci to, ka beidzās sliktāk, nekā sākumā šķita.

Džeimijs atkal smējās.

- Tu runā par torni?

- Jā. īans pagriezās pret mani un pamāja uz rietumiem, kur pau­gurā aiz mājas pacēlās senlaicīgais akmens tornis.

- Tā bij viena no Džeimija labākajām aizstāvības runām, viņš sacīja, izbolījis acis. Šitais prātvēders pateica Braienam, ka ar fizisku spēku pierādīt savu uzskatu pareizību ir necivilizēti. Miesas sodi ir bar­bariski, viņš teica, turklāt vecmodīgi. Pērt kādu par to, ka viņa rīcības sekas neatbilst taviem nolūkiem, nav "kon-konstruktīvs tieši tā, kon­struktīvs sods"…

Tagad mēs smējāmies jau visi.

- Vai Braiens tevi uzklausīja? es gribēju zināt.

- 0 jā. īans pamāja ar galvu. Es tikai stāvēju Džeimijam blakus un māju ar galvu, kamēr viņš apklusa, lai ievilktu elpu. Kad Džeimijam beidzot aptrūka sakāmā, tēvs tā kā ieklepojās un sacīja, ka viņš sapro­tot. Tad pagriezās un kādu brīdi vērās ārā pa logu, šūpodams siksnu un mādams ar galvu, it kā risinātu kādu uzdevumu. Mēs tur stāvē­jām, plecs pie pleca, kā jau Džeimijs sacīja, un svīdām. Beidzot Braiens pagriezās un lika mums iet viņam līdzi uz stalli.

- Viņš iedeva mums katram slotu, suku un spaini un parādīja, lai ejam uz torni, Džeimijs turpināja stāstu. Teica, ka es esot viņu pār­liecinājis un tāpēc viņš izdomājis "konstruktīvāku" sodu.

īans lēnām izbolīja acis, it kā celdams tās augšup pa torņa rupji tēstajiem akmeņiem.

- Tornis ir sešdesmit pēdu augsts, ja mēra no zemes, un trīsdesmit pēdu apkārtmērā, ar trijiem stāviem. Viņš, man paskaidrojis, smagi nopūtās. Mēs to noslaucījām no augšas līdz apakšai un noberzām no apakšas līdz augšai. Vajadzēja piecas dienas, un es vēl tagad klepojot jūtu puvušu auzu salmu garšu mutē.

- Trešajā dienā tu mēģināji mani nogalināt, Džeimijs atgādi­nāja, par to, ka esmu ievilcis mūs tādā ķezā. Viņš uzmanīgi pieskā­rās galvai. Man virs auss bij pamatīgs pušums, kur tu man iebelzi ar slotu.

- Nu labi jau, labi, īans mierīgi atteica, tas bij tad, kad tu man otru reizi salauzi degunu, tāpēc mēs bijām izlīdzinājušies.

- Protams, Marejs neko neaizmirst. Džeimijs nogrozīja galvu.

- Paga, paga! Es pa vienam pieliecu pirkstus. Tu saki, ka Freizeri ir stūrgalvīgi, Kempbeli ir bailīgi, Makenziji ir šarmanti, bet viltīgi un Greiemi ir stulbi. Kāda tad ir Mareju raksturīgākā īpašība?

- Kaujā uz viņiem var paļauties, Džeimijs un īans vienā balsī iesaucās un sāka smieties.

- Tā ir, Džeimijs izsmējies apstiprināja, atliek vien cerēt, ka viņi ir tavā pusē. Un abi vīrieši atkal ļāvās smieklu lēkmei.

Dženija, skatoties uz vīru un brāli, nosodoši papurināja galvu.

- Un mēs vēl neesam pat dzēruši vīnu, viņa sacīja. Tad nolika šuvekli un ar mokām piecēlās kājās. Nāc man līdzi, Klēra! Paskatīsi­mies, vai Kruķa kundze uzcepusi kādus cepumus, ko piekost pie port­vīna.

Kad mēs pēc stundas ceturkšņa nācām atpakaļ, nesot paplātes ar ēdienu, dzirdēju, ka īans jautā:

- Tad tev nekas nav pretī, Džeimij?

- Pret ko?

- Ka mēs apprecējāmies bez tavas piekrišanas nu, es ar Dženiju. Dženija, kas gāja man pa priekšu, pēkšņi apstājās pie dzīvojamās

istabas durvīm.

No dīvāniņa, kur, izstiepies un kājas sacēlis uz spilvena, gulēja Džeimijs, atskanēja īss spurciens.

- Tā kā es tev nepaziņoju, kur atrodos, un tev nebija ne jausmas, kad… ja vispār… es atgriezīšos, diez vai es varu tev pārmest, ka mani negaidīji.

Redzēju īanu no sāniem, kad viņš liecās pāri grozam ar malkas šķi­ļam. Viņa garajā, labsirdīgajā sejā bija iegūlusi viegla raižu grimase.

- Nu, es domāju, ka tā nav pareizi, īpaši tāpēc, ka esmu kroplis…

Šoreiz spurciens bija skaļāks.

- Labāku vīru Dženija nemaz nevarēja dabūt, pat ja tu būtu zaudē­jis abas kājas un piedevām vēl rokas, Džeimijs noņurdēja. īana gaišā seja sakautrējoties mazliet pietvīka. Džeimijs noklepojās un nocēla kājas no spilvena, paliecās uz priekšu, lai paceltu iekura gabaliņu, kas bija izkritis no groza.

- Nez kā tu vispār sadūšojies precēties, ņemot vērā, ka tik slikti par sevi domā? viņš jautāja, un viens mutes kaktiņš savilkās uz augšu.

- Apžēliņ, vecīt, īans atbildēja, tu domā, ka man kāds prasīja? Stāties pretī Freizeriem? Viņš papurināja galvu un uzsmaidīja drau­gam.

- Vienu dienu Dženija atnāca pie manis uz lauku, kur laboju salū­zušu ratu riteni. Es izrāpoju no ratu apakšas viss vienos mēslos un redzēju, ka viņa tur stāv un izskatās kā krūms, kas pielidojis pilns ar taureņiem. Viņa mani noskatīja no galvas līdz kājām un sacīja… īans apklusa un pakasīja galvu. Nu, es nezinu, ko tieši viņa sacīja, bet bei­dzās ar to, ka Dženija mani bučoja, par spīti visiem mēsliem, un teica: "Nu tad labi, Svētā Mārtiņa dienā precēsimies." īans tēlotā padevībā noplātīja rokas. Es turpināju skaidrot, kāpēc mēs neko tādu nevaram darīt, bet attapos jau priestera priekšā sakām: "Es ņemu tevi, Dženit"… un zvēru pildīt vairākus neticamus solījumus.

Džeimijs smiedamies šūpojās uz krēsla.

- Jā, to sajūtu es pazīstu, viņš sacīja. Liekas, ka iekšā ir tuk­šums, vai ne?

īans pasmaidīja, atkal juzdamies brīvi.

- Un kā vēl. Es vēl joprojām to jūtu, kad Dženija pēkšņi stāv uz kalna pret sauli vai ar mazo Džeimiju rokās un mani neredz. Es viņu redzu un domāju: "Ak Dievs, vecīt, viņa nevar būt tavējā, nekad." Viņš papurināja galvu, tā ka brūnie mati krita uz pieres. Tad viņa pagrie­žas un uzsmaida man… Viņš pats smaidīdams paskatījās uz svaini.

- Nu tu jau pats zini. Redzu, ka tev ar Klēru ir tāpat. Viņa ir… kaut kas īpašs, vai ne?

Džeimijs pamāja ar galvu. Smaids nepazuda no viņa sejas, bet izteiksme kaut kā tomēr mainījās.

- Jā, viņš klusi atbildēja. Jā, tā ir.

Pie vīna un cepumiem Džeimijs un īans turpināja kavēties atmiņās par kopīgo bērnību un saviem tēviem. īana tēvs bija nomiris tikai pērnā gada pavasari, atstājot dēlu vienu pašu vadām muižu.

- Vai tu atceries, kā tavs tēvs uznāca mums virsū pie avota un lika iet viņam līdzi uz kalvi, lai paskatāmies, kā labo ratu ilksi?

- Jā, un viņš nevarēja saprast, kāpēc mēs visu laiku izvairāmies un trinamies…

- Viņš laiku pa laikam jautāja, vai tev nevajag iet uz mazmā­jiņu…

Abi vīrieši tik ļoti smējās, ka nespēja pabeigt stāstu, tāpēc es paska­tījos uz Dženiju.

- Krupji, viņa kodolīgi noteica. Katram no viņiem aiz krekla bija pieci vai seši krupji.

- Ak kungs, īans elsa. Kad viens no tiem uzrāpoja tev pa kaklu un ielēca ēzē, es domāju, ka man būs gals klāt.

- Tā arī nesaprotu, kāpēc tēvs vairākas reizes neapgrieza man sprandu. Džeimijs grozīja galvu. Brīnums, ka man vispār izdevās izaugt.

īans domīgi paskatījās pats uz savu atvasi, kas pie kamīna čakli darbojās ar koka klucīšiem, cenšoties uzlikt tos citu virs cita.

- Nevaru iedomāties, kā es tikšu galā, kad pienāks laiks un man vajadzēs kult pašam savu dēlu. Tas ir… viņš ir tik mazs. īans bezpalī­dzīgi pamāja uz strupo augumiņu, kuslais kakliņš bija pieliekts, cītīgi darbojoties.

Džeimijs skeptiski noskatīja savu mazo vārdabrāli.

- Jā, gan jau ar laiku viņš būs tāds pats razbainieks kā mēs ar tevi. uilu galā pat es kādā bridi noteikti izskatijos mazs un nevainigs.

- Jā, negaidīti ierunājās Dženija, pienākusi, lai ieliktu vīram rokā .ilvas kausu ar sidru. Viņa noglāstīja brālim galvu.

- Kā mazs bērniņš tu biji ļoti mīļš, Džeimij. Atceros, kā stāvēju pie lavas gultiņas. Tev nevarēja būt vairāk par diviem gadiem, tu gulēji, sūkādams īkšķi, un mēs visi bijām vienisprātis, ka smukāku puisīti neesam redzējuši. Tev bij apaļi vaidziņi un brīnišķīgas, sarkanas spro­gas.

Smukais puisītis ieguva interesantas nokrāsas sārtumu vaigos un, vairīdamies no mana skatiena, izdzēra sidru.

- Taču ilgi tā nepalika, Dženija turpināja, pazibinādama baltus zobus uz brāļa pusi ironiskā smaidā. Cik tev bij gadu, kad dabūji pirmo pērienu? Septiņi?

- Nē, astoņi. Džeimijs uzmeta kvēlojoša iekura kaudzītei jaunu pagali. Jēziņ, kā man sāpēja. Divpadsmit sitieni pa dibenu, bet tēvs nepiekāpās, visu no sākuma līdz galam. Viņš nekad nemazināja sodu. Džeimijs attupās uz papēžiem un ar delnas virspusi berzēja degunu. Vaigi viņam bija pietvīkuši, un acis spoži spīdēja no piepūles.

- Pēc tam tēvs uz brīdi atgāja malā un apsēdās uz akmens, kamēr es nomierinājos. Kad es beidzu gaudot un pārgāju uz tādu slapju šņurkāšanos, viņš mani piesauca sev klāt. Tagad, ja padomāju, atceros, ko viņš man sacīja. Varbūt tu to varēsi izmantot, kad pienāks laiks maza­jam Džeimijam, īan. Džeimijs, lai labāk atcerētos, aizvēra acis.

- Viņš nostādīja mani sev starp ceļiem, lika skatīties viņam acīs un teica: "Tā ir pirmā reize, Džeimij. Man to vajadzēs darīt atkal, varbūt simts reizes, līdz tu būsi izaudzis par vīru." Tad Džeimijs iesmējās un turpināja: "Mans tēvs to darīja apmēram tikpat bieži, un tu esi tāds pats stūrgalvīgs cietpauris kā es."

Vēl viņš teica tā: "Teikšu, ka dažreiz man patiks tevi pērt, tas atka­rīgs no tā, ko tu būsi sadarījis. Bet biežāk gan man tas nepatiks. Bet es to tomēr darīšu. Tāpēc atceries, puis. Ja tava galva izdomās nerātnī­bas, tad dibens par to samaksās." Tad viņš mani apskāva un piebilda: "Tu esi brašs zēns, Džeimij. Ej nu mājās, un lai māte tevi mierina." Es atvēru muti, lai kaut ko teiktu, bet viņš mani apsteidza: "Nē, es zinu, ka tev tas nav vajadzīgs, bet to vajag viņai. Ej nu." Tā es atnācu mājās un mamma man iedeva maizi ar ievārījumu.

Dženija pēkšņi sāka smieties.

- Es tikko atcerējos, ka tētiņš mēdza stāstīt par tavu pēršanu, Džeimij, un ko viņš tev teica. Viņš teica, ka tad, kad viss bijis cauri un viņš tevi aizsūtījis mājās, tu esi nogājis pusceļu un pēkšņi apstājies, lai viņu pagaidītu.

Kad tēvs pienācis pie tevis, tu esot paskatījies uz augšu un teicis: "Es tikai gribēju pajautāt, papiņ, vai šoreiz tev tas patika?" Un, kad viņš teicis "nē", tu esot pamājis ar galvu un noteicis: "Labi. Man arī tas diez ko nepatika."

Mēs kādu bridi visi smējāmies, tad Dženija paskatījās uz brāli un papurināja galvu.

- Tēvam ļoti patika šo atgadījumu stāstīt. Viņš vienmēr teica, ka tu, Džeimij, viņu iedzīšot kapā.

Jautrība pagaisa no Džeimija sejas, un viņš pievērsa skatienu liela­jām plaukstām, kas gulēja uz ceļiem.

- Jā, viņš klusi atzina. Un tā arī notika, vai ne?

Dženija ar īanu pārmija samulsušus skatienus, un arī es nodūru galvu, raugoties sev klēpī, nezinādama, ko teikt. Kādu brīdi bija dzir­dama tikai uguns sprakšķēšana kamīnā. Tad Dženija, pametusi ašu ska­tienu uz īanu, nolika savu glāzi un pieskārās brāļa celim.

- Džeimij, viņa sacīja. Tā nebij tava vaina.

Viņš paskatījās uz māsu un padrūmi pasmaidīja.

- Nebij? Kurš tad bij vainīgs?

Dženija dziļi ievilka elpu un izgrūda:

- Es.

- Ko? Izbrīnā un apjukumā Džeimijs blenza māsā.

Viņa bija kļuvusi mazliet bālāka nekā parasti, bet savaldījās.

- Es teicu, ka tā bij mana vaina tikpat, cik citu cilvēku. Tā dēļ… tā dēļ, kas notika ar tevi, Džeimij. Un ar tēvu.

Viņš uzlika roku māsas plaukstai un viegli to paberzēja.

- Negvelz nu muļķības, skuķēn, Džeimijs sacīja. Tu darīji visu, ko varēji, lai mani izglābtu; tev taisnība ja tu nebūtu gājusi kopā ar Rendelu, viņš droši vien būtu mani nobeidzis uz vietas.

Pētot brāļa seju, Dženijas apaļīgo pieri sagrumboja raižpilna gri­mase.

- Nē, es nenožēloju, ka ievedu Rendelu mājā… pat ja viņš būtu… nu nē. Bet ne jau tur tā lieta. Dženija saņemdamās atkal dziļi ievilka elpu.

- Kad ienācām iekšā, es aizvedu to nelieti uz savu istabu. Es… es īsti nezināju, kas būs… es nebij… gulējusi ar vīrieti. Viņš likās ļoti nervozs, tāds savāds. Viņš iegrūda mani gultā un tad stāvēja, sevi berzēdams. No sākuma nodomāju, ka patiešām esmu viņu ar celi savainojusi, kaut ari zināju, ka tik stipri nemaz nesitu. Pietvīkušiem vaigiem viņa iesā­ņus pameta skatienu uz īanu, tad atkal steigšus pievērsa acis klēpim.

- Tagad es zinu, ka viņš mēģināja… sevi sagatavot. Es negribēju viņam rādīt, ka esmu nobijusies, tāpēc piecēlos gultā sēdus un skatījos uz viņu. Likās, ka tas Rendelu sadusmo, un viņš pavēlēja man aizgriez­ties. Es negribēju un turpināju skatīties.

Dženijas seja tagad bija tādā krāsā kā rozes, kas ziedēja pie durvīm.

- Viņš… atpogājās, un es… nu, es sāku smieties.

- Ko tu darīji? Džeimijs neticīgi pārjautāja.

- Smējos. Tas ir… Viņas skatiens izaicinoši vērās brālī. Es labi zināju, kā vīrieši veidoti. Biju pietiekami bieži redzējusi pliku gan tevi, gan Villiju un ari īanu. Bet viņš… Dženijas lūpās parādījās tikko jau­šams smaids par spīti acīm redzamajām pūlēm to nomākt. Viņš izska­tījās tik smieklīgs, sarkanu ģīmi drudžaini sevi berzēdams un tikai pa pusei…

īans izdvesa tādu kā gārdzošu skaņu, Dženija iekoda lūpā, bet tad drosmīgi turpināja:

- Viņam nepatika, ka es smejos, es to redzēju, tāpēc smējos vēl trakāk. Tad viņš metās man virsū un norāva man kleitu. Es iesitu viņam pa seju, viņš man pa žokli tā, ka man pašķīda zvaigznītes gar acīm. Tad viņš it kā apmierinājumā norūcās un sāka rāpties pie manis gultā. Man pietika tikai tik daudz prāta, lai es atkal sāktu smieties. Es pieslējos uz ceļiem, un… es viņu kaitināju. Teicu, ka viņš nav īsts vīrietis un ar sievieti viņam nekas nesanāks. Es…

Viņa vēl vairāk nolieca galvu, tā ka tumšās cirtas karājās pāri lies­mojošajiem vaigiem. Viņa runāja klusi, gandrīz čukstus.

- Es… pavēru kleitas skrandas un… ķircināju viņu ar savām krūtīm. Teicu, ka viņam ir bail no manis tāpēc, ka viņš nevar pieskarties sievie­tei, bet tikai priecāties ar zvēriem un maziem zēniem…

- Dženij! Džeimijs bezpalīdzīgi purināja galvu.

Viņa pacēla galvu, lai paskatītos uz brāli.

- Nu un tad es to izdarīju. Neko citu es nevarēju izdomāt un redzēju, ka arī viņš nespēj sakarīgi domāt, bet es skaidri manīju ari to, ka viņš… nespēj. Es skatījos viņam uz bikšu priekšu un atkal smējos. Tad viņš abām rokām sagrāba manu kaklu, es atsitos ar galvu pret gul­tas stabu un… kad atjēdzos, viņš bij prom un tu līdz ar viņu.

Dženijas skaistajās, zilajās acīs mirdzēja asaras, kad viņa satvēra Džeimija rokas.

- Džeimij, vai tu man piedosi? Es zinu, ja nebūtu Rendelu tā sadusmojusi, tad viņš nebūtu pret tevi izturējies tik briesmīgi un vēl tēvs…

- Ak, Dženij, mīļā, mo cridh, nevajag. Džeimijs nometās uz ceļiem blakus māsai un piekļāva viņas seju sev pie pleca. īans viņai pie otra sāna izskatījās tā, it kā būtu pārvērties akmenī.

Džeimijs viegli šūpoja Dženiju, kamēr viņa raudāja.

- Kuš, balodīt! Tu rīkojies pareizi, Dženij. Tā nebij tava vaina un varbūt ari manējā ne. Roka glāstīja māsai muguru.

- Klausies, mo cridh. Viņš ieradās te nodarīt postu, tāda bija pavēle. Un nebūtu nekādas starpības, ko viņš būtu te atradis vai ko tu vai es būtu darījuši. Viņa uzdevums bija radīt nepatikšanas, sacelt laucinie­kus pret angļiem, viņam bij savi mērķi vai tam vīram, kurš maksā kapteinim algu.

Dženija beidza raudāt un apsēdās, skatīdamās uz brālī ar dziļu izbrīnu.

- Noskaņot ļaudis pret angļiem? Bet kāpēc?

Džeimijs nepacietīgi atmeta ar roku.

- Lai noskaidrotu, kuri atbalstītu princi Čārlzu, ja nonāktu līdz vēl vienam dumpim. Bet es neesmu noskaidrojis, kurā pusē stāv Rendela darba devējs. Kāpēc viņam vajag to zināt? Vai tādēļ, lai tie, kas seko princim, varētu tikt novēroti un varbūt viņiem varētu atņemt zemi, vai ari tādēļ, ka viņš pats Rendela saimnieks nolēmis piebiedroties princim un uzkurināt Hailendu karam, kad būs pienācis laiks. Es nezi­nāju, bet tagad tas nav svarigi. Viņš atglauda māsai no pieres matus.

- Svarigi ir tikai tas, ka jums nav noticis nekas ļauns un es esmu mājās. Drīz es atgriezīšos, lai paliktu pavisam, mo cridh. Es apsolu.

Sejai kvēlojot, viņa pacēla brāļa roku pie lūpām un to noskūpstīja. Dženija sataustīja kabatā mutautu un izšņauca degunu. Tad paskatījās uz īanu, kas joprojām sēdēja kā sasalis viņai otrā pusē, un viņa acīs dega aizvainojuma dusmas.

Viņa viegli pieskārās vīram pie pleca.

- Tu domā, ka man vajadzēja tev visu izstāstīt.

īans nepakustējās, bet turpināja skatīties uz sievu.

- jā, viņš klusi atzina. Tā es domāju.

Dženija nolika mutautiņu klēpī un saņēma abas īana rokas.

- īan, vīrs, es tev to nestāstīju, jo nevēlējos zaudēt arī tevi. Mans brālis bij prom un tēvs arī. Es nebiju gatava zaudēt vēl savas sirds asi­nis. Jo tu man esi dārgāks pat par mājām un ģimeni, mīļais. Viņa veltīja Džeimijam šķību smaidu. Un tas kaut ko nozīmē.

Viņa lūdzoši ieskatījās īana acīs, un es redzēju vīrieša sejā cīnāmies mīlestību un ievainotu lepnumu. Džeimijs piecēlās un pieskārās man pie pleca. Mēs klusi pametām istabu, atstājot viņus divatā pie dziesto­šās uguns.

Nakts bija skaidra, un mēness gaisma pludoja pa augstajiem logiem istabā. Es nespēju aizmigt un domāju, ka varbūt gaisma neļauj gulēt ari Džeimijam; viņš bija pavisam kluss, bet pēc elpas es jutu, ka viņš nav aizmidzis. Tad viņš pagriezās uz muguras un es dzirdēju, ka viņš klusi pie sevis iesmejas.

- Par ko tu smejies? es jautāju.

Džeimijs pagrieza uz manu pusi galvu.

- Vai es tevi uzmodināju, Armaliet? Piedod. Es tikai kavējos atmi­ņās.

- Es nebiju aizmigusi. Pierausos viņam tuvāk. Šī gulta acīmre­dzot bija gatavota tajā laikā, kad visa ģimene gulēja uz viena matrača; gigantiskais pēlis noteikti bija aprijis simtiem zosu saražoto dūnu, un pārvietošanās starp kupenām bija tas pats, kas staigāt pa Alpiem bez kompasa. Ko tu atcerējies? es atgriezos pie sava jautājuma, kad beidzot droši biju sasniegusi vira sānus.

- Ak, visvairāk par tēvu. Par to, ko viņš teica.

Džeimijs salika rokas aiz galvas un domīgi vērās resnajās sijās, kas šķērsoja zemos griestus.

- Tas ir savādi, viņš turpināja, kamēr tēvs bij dzīvs, es daudz par viņu nedomāju. Bet, kad nu viņš ir miris, tas, ko tēvs tika teicis, liekas krietni nozīmīgāks. Džeimijs atkal īsi iesmējās. Es domāju par pēdējo pērienu.

- Ak, tas bija tik smieklīgi? es paironizēju. Vai tev kāds ir teicis, Džeimij, ka tev piemīt stipri savāda humora izjūta? Es meklēju pa gultu viņa roku, tad padevos un atgrūdu segas. Viņš sāka glāstīt manu muguru, un es, labpatikā klusi murrādama, ieritinājos viņam blakus.

- Vai tad tēvocis tevi nepēra, ja biji pelnījusi? viņš ziņkāri pajau­tāja. Es, to iedomājoties, ar mokām apvaldīju smieklus.

- Ak kungs, nē! Viņu tāda doma būtu šausminājusi. Tēvocis Lems neuzskatīja, ka bērni jāper, viņš domāja, ka jāmēģina viņiem visu izstāstīt kā pieaugušajiem. Džeimijs izgrūda skotu rīkles ņurdienu, rādīdams, cik muļķīga viņam šķiet šāda smieklīga iedoma.

- No tā radušies tavi rakstura trūkumi, bez šaubām. Viņš papliķēja man pa dibenu. Jaunībā neesi baudījusi pietiekamu stingrību.

- Kādi tad ir mani rakstura trūkumi? es gribēju zināt. Mēnesnīca bija gana spoža, lai es redzētu viņa smaidu.

- Gribi, lai uzskaitu visus?

- Nē. Es iebakstīju ar elkoni viņam ribās. Pastāsti man par savu tēvu. Cik tu toreiz biji vecs?

- Gadus trīspadsmit… varbūt četrpadsmit. Garš un vājš, ar pum­painu ģīmi. Neatceros, par ko mani pēra; tajā laikā es pērienu dabūju biežāk par to, ko biju teicis, nekā par to, ko biju izdarījis. Es atceros tikai to, ka mēs abi vārījāmies dusmās. Tā bij viena no reizēm, kad viņš mani pēra ar patiku. Džeimijs pievilka mani sev klāt un, apņēmis ar roku, piespieda sev pie pleca. Es glāstīju viņa plakano vēderu un spē­lējos ar nabu.

- Izbeidz, kut! Tu gribi dzirdēt vai negribi?

- Gribu. Ko mēs darīsim, ja mums kādreiz būs bērni, mēģināsim izrunāties ar viņiem vai sitlsim viņus? Pie šis domas mana sirds sāka pukstēt straujāk, lai ari nebija nekādu pazīmju, kas liktu domāt, ka tas ir tikai teorētisks jautājums. Džeimija rokas piespieda manas sev pie vēdera.

- Tas ir vienkārši. Tu mēģināsi izrunāties, un, kad būsi beigusi, es izvedīšu viņus ārā un nopēršu.

- Man likās, ka tev patīk bērni.

- Patīk jau ari. Es savam tēvam patiku, kad neuzvedos kā muļķis. Un viņš mani ari mīlēja pietiekami, lai izsistu no manis visas muļķī­bas, kad es uzvedos kā muļķis.

Es apmetos uz vēdera.

- Nu labi. Pastāsti man!

Džeimijs piecēlās sēdus un sabužināja spilvenus, tad ērti tajos atspiedās un atkal aizlika rokas aiz galvas.

- Nu, tēvs aizsūtīja mani pie žoga, kā parasti, man vienmēr vaja­dzēja iet pa priekšu, lai kārtīgi izjustu bailes un sirdsapziņas pārmetu­mus, kamēr gaidīju viņu, tā viņš teica. Bet viņš bij tik dusmīgs, ka nāca tūlīt aiz manis. Pārliecos pāri žogam un pacietu sodu, zobus sakodis un apņēmies, ka neizdvesīšu ne skaņas lai velns par stenderi, ja es ļaušu nojaust, cik ļoti man sāp. Iekrampējos ar pirkstiem žoga latā tā ka palika skabargas un jutu, ka seja kļūst sarkana no aizturētas elpas. Džeimijs dziļi ievilka gaisu, it kā lai kompensētu toreizējo skābekļa trū­kumu, un lēnām izpūta.

- Parasti es zināju, kad pēriens tuvojas beigām, bet šoreiz tēvs neapstājās. Ar mokām turēju muti ciet; pie katra sitiena es ņurdēju un jutu, ka acīs sariešas asaras, lai cik stipri es mirkšķināju plakstus, bet es turējos no visa spēka. Džeimijs bija kails līdz jostasvietai, viņa āda mēness gaismā gandrīz vizēja, kā apsarmojusi ar sīkiem, sudrabainiem matiņiem. Varēju redzēt pulsu sitamies zem krūšu kaula, vienmērīgu pulsāciju sev zem rokas.

- Nezinu, cik ilgi tas vilkās, viņš turpināja. Droši vien nemaz ne tik daudz, bet man likās, ka pagājusi vesela mūžība. Beidzot tēvs uz mirkli pārtrauca pēršanu un uzkliedza man. Viņš no dusmām bij zaudējis galvu, un es arī biju nikns, sākumā es tikai ar grūtībām saklau­sīju, ko viņš saka, bet tad sapratu.

Tēvs auroja: "Sasodīts, Džeimij! Vai tu nevari iekliegties? Tagad tu esi izaudzis un es vairs tevi nekad nepēršu, bet, pirms es metu mieru, gribu dzirdēt vēl vienu kārtīgu bļāvienu no tavas mutes, puis, tikai tik daudz, lai es varētu domāt, ka beidzot esmu tev kaut ko nodarījis!" Džeimijs iesmējās, izjaukdams pulsācijas ritmu.

- Šie vārdi mani tā satrauca, ka es iztaisnojos, apcirtos un uzbļāvu: "Nu, kāpēc tu uzreiz to neteici, vecais muļķi? AUUUUH"

Es attapos guļam zemē, ausīs man zvanīja, sāpēja žoklis, kur tēvs bij man iebelzis. Viņš, smagi elsdams, stāvēja man blakus, mati un bārda bij saslējušies stāvus. Tad viņš pastiepa roku un uzrāva mani kājās.

Tēvs pārlaida roku man pār žokli. Un teica, joprojām smagi elpo­dams: "Tas par to, ka nosauci savu tēvu par muļķi. Varbūt tev ir tais­nība, bet tas ir necienīgi. Ejam pirms vakariņām nomazgāties." Un nekad viņš vairs mani nepēra. Šad tad sakliedza uz mani, bet es kliedzu pretī, un tas bij kā vīram ar vīru.

Džeimijs priecīgi smējās, un es pasmaidīju pie viņa siltā pleca.

- Kaut es būtu pazinusi tavu tēvu, sacīju. Bet varbūt labāk tomēr ne, es pati sev iebildu, jo man iešāvās prātā kāda doma. Iespējams, viņam nebūtu paticis, ka tu precies ar anglieti.

Džeimijs apskāva mani ciešāk un uzvilka uz maniem kailajiem ple­ciem segu.

- Tēvs būtu domājis, ka beidzot esmu nācis pie prāta. Džeimijs glāstīja man matus. Viņš būtu cienījis manu izvēli, lai kāda tā būtu, bet tu… viņš pagrieza galvu un maigi noskūpstīja man pieri, …tu viņam būtu ļoti patikusi, mana Armaliet. Un es sapratu, ko šis žests nozīmē.