Svešzemniece

30 sarunas pie pavarda

Lai kādas domstarpības Dženijas atklāsmes bija radījušas starp viņu un īanu, likās, ka tās ir nolīdzinājušās. Nākamās dienas vakarā mēs pēc maltītes kādu brīdi pakavējāmies dzīvojamā istabā Džeimijs ar īanu stūrī pie plūškoka vīna karafes pārrunāja saimniecības lietas, kamēr Dženija, sacēlusi pietūkušās potītes uz spilvena, beidzot atvilka elpu. Es mēģināju pierakstīt dažas no receptēm, ko viņa izmeta pār plecu ikdienas darbu steigā, un tagad es viņai jautāju, lai viss būtu precīzi.

Vienas lapas augšējā malā es uzrakstīju:

KARBUNKULU ĀRSTĒŠANA

Trīs dzelzs naglas vienu nedēļu mērcē skābā alū. Piemet sauju ciedru skaidu, ļauj nosēsties. Kad skaidas nogrimušas, maisījums ir gatavs. Smērē trīs reizes dienā, sākot ar mēness ceturkšņa pirmo dienu.

Otra lapa iesākās ar ierakstu:

VASKA SVECES

Iztecina no šūnām medu. Izņem, cik iespējams, beigtās bites. Lielā katlā saliek šūnas, pielej nedaudz ūdens un izkausē. Nosmeļ bites, spārnus un citus gružus. Nokāš un atkal liek katlā. Pusstundu maisa, tad ļauj nostāvē­ties. Nolej ūdeni; to izmantos saldināšanai. Vēl divas reizes skalo ar ūdeni.

Man piekusa roka, un es pat nebiju tikusi līdz sveču liešanai, tad vēl vajadzēja savīt dakti un izkārt sveces, lai žūst.

- Dženij! es uzsaucu. Cik daudz laika vajag, lai izlietu sveces, ieskaitot visus darbus?

Viņa ielika klēpī mazo krekliņu, ko šuva, un sāka rēķināt.

- Pusi dienas vāc šūnas, divas dienas tecina medu vienu, ja ir karsts, vienu dienu attīra vasku, ja tā ir daudz, bet, ja tas ir ļoti netīrs, tad divas. Pusi dienas gatavo daktis, vienu vai divas dienas veido formas, pusi dienas vasku kausē, salej formās un izkar sveces žāvēties. Viss kopā, teiksim, nedēļu.

Pēc dienas darbiem samierināties ar lampas blāvo gaismu un pilošo zoss spalvu tas nu bija par daudz prasīts. Apsēdos blakus Dženijai un apbrīnoju mazo krekliņu, ko viņa izšuva ar gandrīz neredzamiem dūrieniem.

Apaļais vēders pēkšņi izspīlējās uz augšu, jo iemītnieks mainīja pozu. Es skatījos kā apburta. Nekad nebiju uzturējusies grūtnieces tuvumā ilgāku laiku un nebiju iedomājusies, ka tur iekšā risinās tik enerģiska darbība.

- Vai gribi pataustīt? Dženija piedāvāja, redzot manu ciešo ska­tienu, kas bija pievērsts viņas viduklim.

- Nu… Saņēmusi manu roku, viņa stingri to piespieda piebriedu­šajam vēderam.

- Te. Pagaidi bridi; drīz viņš atkal spers. Zini, viņam nepatīk, ka es tā atgāzusies guļu uz muguras. Viņš kļūst nemierīgs un sāk grozīties.

Un patiešām pārsteidzoši enerģisks grūdiens pacēla manu roku par vairākām collām.

- Apžēliņ! Cik viņš stiprs! es iesaucos.

- Jā. Dženija ar zināmu lepnumu noglāstīja vēderu. Viņš būs labs, kā brālis un tēvs. Sieviete uzsmaidīja īanam, kura uzmanība nekavējoties no zirgu vairošanās rekordiem pārslēdzās uz sievu un nākamo bērnu.

- Vai pat kā viņa nekam nederīgais, sarkanmatainais tēvocis, viņa piebilda, mazliet pacēlusi balsi un man piebikstīdama.

- Ei? Džeimijs atrāva skatienu no rēķiniem. Vai tu runā ar mani?

- Nez kurš vārds viņu uztrauca sarkanmatainais vai nekam nede­rīgais? Dženija man pusbalsī vaicāja un atkal iebikstīja.

Džeimijam viņa sacīja saldā balstiņā:

- Nekas, mo cridh. Mēs tikai spriedām par iespēju, ka mazais diem­žēl varētu līdzināties savam tēvocim.

Minētais tēvocis pasmaidīja, pienāca pie mums un gribēja apsēsties uz spilvena, Dženija laipni noņēma kājas un ielika tās brālim klēpī.

- Pamasē kājas, Džeimij, viņa lūdza. Tev tas padodas labāk nekā īanam.

Viņš izpildīja māsas lūgumu, un Dženija svētlaimē atslīga dīvānā un aizvēra acis. Viņa nometa sīko krekliņu uz lielā vēdera, kas turpināja cilāties kā protestēdams. Džeimijs, tāpat kā es pirms brīža, apburts vēroja kustības.

- Vai tas nav nepatīkami? viņš jautāja. Ja tev vēderā kāds met kūleņus?

Dženija atvēra acis un saviebās, kad viņas vēders izstiepās.

- Mmm. Reizēm liekas, ka aknas saspārdītas zili melnas. Bet lielāko tiesu sajūta ir laba. Tas ir kā… Viņa saminstinājās, tad uzsmaidīja brālim. Grūti to izstāstīt vīrietim, kuram nav vajadzīgo daļu. Šaubos, vai varēšu tev aprakstīt, kā ir būt grūtai, tāpat kā tu nevari aprakstīt, kā ir tad, kad iesper pa pautiem.

- 0! To es tev varu aprakstīt. Viņš uzreiz saliecās, saķēris kāj­starpi, un, izdvesis pretīgi gārdzošu vaidu, izbolīja acis.

- Vai tā nav, īan? viņš jautāja, pagriezis galvu uz svaiņa pusi, kurš smiedamies sēdēja uz ķebļa, koka kāju atstutējis uz plīts.

Dženija uzlika kāju Džeimijam uz krūtīm un pagrūda, lai viņš izslie-

nas.

- Labi jau, labi, kumēdiņu rādītāj. Tādā gadījumā es priecājos, ka man nav pautu.

Džeimijs iztaisnojās un atstūma no acīm matus.

- Nē, patiesi, viņš visai ieinteresēts turpināja, vai atšķirība tikai tā, ka orgāni ir citi? Vai tu vari aprakstīt to Klērai? Galu galā viņa ir sieviete, kaut arī vēl nav nēsājusi bērnu.

Dženija vērtējoši noskatīja manu vidukli, un es atkal sajutu mazo dūrienu.

- Mmm, varbūt. Viņa runāja lēnām, kā apdomādamās. It kā āda būtu pavisam plāna. Sajūti visu, kas tev pieskaras, pat drēbju berzēšanos un ne tikai uz vēdera, bet uz kājām, sāniem un krūtīm. Neapzināti rokas pieskārās visam nosauktajam, novelkot uz batista krekla lokus ap pietūkušajiem apaļumiem. Krūtis liekas smagas un pilnīgas… un galiņos ir ļoti jutīgas. Mazie, strupie īkšķi apvilka ap krūtīm loku, un es redzēju, kā galiņi zem auduma saslienas.

- Un, protams, tu esi liela un neveikla, Dženija skumīgi pasmai­dīja, paberzēdama gurnu, kuru pirmīt bija uzsitusi uz galda malas. Tu aizņem vairāk vietas nekā agrāk.

Tomēr te… rokas sargājoši uzgūla vēdera augšdaļai, …protams, te visu jūtu visvairāk. Viņa glāstīja apaļo izspīlējumu, it kā jau glās­tītu bērna ādu, nevis savējo. īans ar acīm sekoja sievas rokām, kad tās slīdēja no augšas uz leju pa apaļo pauguru, atkal un atkal nogludinot audumu.

- Sākumā liekas, ka vēders uzpūties, iesmējusies Dženija ar kāju pirkstiem iebakstīja brālim vēderā. Te… it kā pa vēderu šaudītos mazi burbulīši. Bet vēlāk tu jūti, ka bērns kustas kā zivs uz āķa un tad norau­jas… ar spēju rāvienu, bet tas notiek tik ātri, ka nemaz nezini, vai to juti. It kā iebilstot pret šo aprakstu, neredzamā būtne cilājās augšā lejā, radot punus vēderā te vienā, te otrā pusē.

- Laikam tagad jau tu droši zini, Džeimijs piebilda, ar apbrīnu vērodams kustības.

- Nūjā. Viņa uzlika roku uz viena puna, it kā gribētu to nomieri­nāt. Zini, viņš guļ četras stundas pēc kārtas. Reizēm, kad ilgu laiku nejūti kustības, uznāk bailes, ka viņš ir pagalam. Tad tu mēģini viņu pamodināt… roka stipri piespieda un par to uzreiz dabūja spēcīgu grūdienu pretējā virzienā, …un tu esi priecīga, ka tev atkal iesper. Bet ne jau tikai pats bērns. Tuvojoties beigām, tu jūties piepampusi viscaur. Tas nesāp… tikai esi tik piebrieduši, ka varētu pārsprāgt. Tāda sajūta, ka gribas, lai tev visur pieskaras, tā ļoti viegli. Dženija vairs neraudzījās uz mani. Viņas skatiens bija piekalts vīram, un es zināju, ka par mani vai brāli viņa ir aizmirsusi. Starp viņu un īanu val­dīja tuvība, it kā tas būtu bieži stāstīts stāsts un tomēr nekad neap­nīkošs.

Tagad viņas balss skanēja klusāk un rokas atkal pacēlās pie krūtim, smagām un uzkrītošām zem vieglā ņiebura.

- Un pēdējā mēnesi sāk parādīties piens. Tu jūti, kā piepildies, ikreiz pa mazai drusciņai, kad vien bērns sakustas. Un tad pēkšņi viss kļūst ciets un apaļš. Viņa atkal apņēma vēderu. Tad sāpju nav, tikai liekas, ka aizraujas elpa un krūtis kņud, it kā varētu pārsprāgt, ja pienu neizzīdīs. Viņa aizvēra acis un atliecās atpakaļ atkal un atkal, rit­miski glāstīdama lielo vēderu kā burvestību rituālā. Vērojot viņu, man ienāca prātā: ja raganas vispār pastāv, tad Dženita Freizere ir viena no viņām.

Dūmiem pilnais gaiss ietina istabu kā transā; sajūta, kas atrodas baudkāres pamatā, ir nevaldāmās alkas savienoties un radīt. Pat neska­toties es būtu varējusi saskaitīt katru matu uz Džeimija auguma, un zināju, ka katrs no tiem saslējies stāvus.

Dženija atvēra acis, pustumsā tās bija tumšas, un uzsmaidīja vīram, gausi, daudznozīmīgi lūpas izliecās nebeidzamā solījumā.

- Kad laiks tuvojas beigām un bērns bieži kustas, reizēm ir tāda sajūta kā tad, kad vīrs iegājis tevī un beidzot izlejas. Tad, kad jums abiem vienlaikus sākas pulsācija dziļi tavā klēpī, tas ir līdzīgi, tikai daudz varenāk; tas vibrē cauri dzemdes sienām un piepilda tevi. Tad bērns ir mierīgs un liekas, ka esi viņu ieņēmusi.

Pēkšņi Dženija pagriezās pret mani un burvju vara bija izgaisusi.

- Zini, to viņi dažreiz vēlas, viņa klusi sacīja, uzsmaidīdama man. Viņi vēlas atgriezties.

Pēc brītiņa Dženija piecēlās un peldēja uz durvīm, pametot pāri plecam atpakaļskatienu, kas vilka īanu līdzi gluži kā kompasa adata uz ziemeļiem. Viņa uz mirkli apstājās pie durvīm, lai pagaidītu vīru, un paskatījās uz brāli, kurš joprojām sēdēja pie kamīna.

- Vai tu pieskatīsi uguni, Džeimij? Viņa izstaipījās, izlieca sāpošo muguru, un izliekums atkārtoja vēdera savādo apaļumu. īana pirkstu kauliņi spēcīgi nobrauca pa sievas muguru un iespiedās krustos, liekot viņai ievaidēties. Un prom viņi bija.

Es arī pacēlu rokas un izstaipījos, izbaudīdama nogurušo muskuļu izstiepšanos. Džeimija plauksta noslīdēja man gar sāniem un palika uz gurnu izliekuma. Es atspiedos pret viņu, pavilku uz priekšu rokas.

iztēlodamās, kā tās apņem piebriedušo vēderu ar manu vēl nedzimušo bērnu.

Kad es pagriezu galvu, lai saņemtu skūpstu, es ievēroju, ka dīvāna stūri saritinājies guļ mazs cilvēciņš.

- Paskaties! Viņi aizmirsuši mazo Džeimiju. Zēnam bija sava gul­tiņa vecāku istabā, kur viņš parasti gulēja. Šovakar viņš bija aizmidzis pie uguns, kamēr mēs, vīnu dzerdami, sarunājāmies, bet neviens nebija atcerējies aiznest mazo uz gultu. Lielais Džeimijs pagrieza mani pret sevi un atglauda man matus no sejas.

- Dženija nekad neko neaizmirst, viņš sacīja. Domāju, ka viņi ar īanu šobrīd pēc sabiedrības neilgojas. Rokas aizslīdēja līdz manu svārku aizdarei uz muguras. Gan jau puikam būs labi turpat.

- Bet ja nu viņš uzmostas?

Meklējošās rokas paslīdēja zem ņiebura, kas nu bija vaļā. Džeimijs sarauktu uzaci palūkojās uz māsasdēla guļošo augumu.

- Gan jau. Kādreiz viņam tas būs jāiemācās, vai ne? Tu taču negribi, lai viņš būtu tikpat nezinošs kā tēvocis. Viņš nometa uz grīdas pie kamīna vairākus spilvenus un nolaidās uz tiem, mani velkot līdzi.

Uguns liesmas kvēloja uz Džeimija muguras sidrabainajām rētām, it kā viņš patiesi būtu dzelzs vīrs, par kādu es viņu reiz nosaucu, jo likās, ka brūcēs var manīt mugurkaulu. Ar pirkstu izvilku pa visām šīm zīmēm, un viņš trīsēja zem mana pieskāriena.

- Vai tu domā, ka Dženijai ir taisnība? es vēlāk jautāju. Vai vīrieši patiešām vēlas atgriezties sievietes klēpī? Vai tāpēc jūs ar mums mīlējāties? Matus man pie auss sakustināja klusi smiekli.

- Nu, kad vedu tevi uz gultu, tas parasti nav pirmais, par ko do­māju, Ārmaliet. Ne tuvu. Bet vispār… Viņa rokas maigi apņēma manas krūtis un lūpas sakļāvās ap vienas galiņu. Bet es neteiktu, ka viņai pilnīgi nav taisnība. Reizēm… jā, reizēm liekas, tas būtu labi atkal no­kļūt tur iekšā, drošībā un… vienam. Laikam jau tāpēc, ka zinām, tas nav iespējams, mēs gribam radīt. Ja paši nevaram tur atgriezties, tad labākais, ko varam darīt, ir dot šo dārgo dāvanu mūsu dēliem, vismaz uz brītiņu… Viņš pēkšņi nodrebinājās kā suns, kas nopurina ūdeni.

- Nepievērs man uzmanību, Ārmaliet, viņš nomurmināja. Kad dzeru plūškoka vīnu, es kļūstu raudulīgs.