Svešzemniece

1 jauns sākums

Nešķita, ka šajā vietā kāds varētu pazust, vismaz ne no pirmā acu uzmetiena. Bērda kundzes pansija līdzinājās tūkstošiem citu Hailendas viesu māju, kur 1945. gadā varēja dabūt gultu un brokastis; tīra un klusa, ar izbalējušām ziedu rakstu tapetēm, spodrām grīdām, tualetē atradās karstā ūdens aparāts, kas darbojās, ja tajā iemeta monētu. Pati Bērda kundze bija ducīga un runātīga, viņai nebija iebildumu, ka Frenks dzīvojamā istabā tapetes ar sīko rozīšu rakstu aizsedza, nokraujot pie sienas desmitiem ķīpu ar grāmatām un dokumentiem, kurus viņš visur vadāja līdzi.

Ejot ārā, priekšnamā satiku Bērda kundzi. Viņa mani apturēja, satverot ar tuklo roku aiz elkoņa, tad noglauda man matus.

- Mīļo stundiņ, Rendela kundze, jūs tak nevarat iet uz ielas šitādā paskatā! Ļaujiet man te drusku piekārtot. Tā! Nu jau ir labāk. Ziniet, māsīca man stāstīja par tiem jaunajiem ilgviļņiem, viņa esot izmēģinā­jusi, izskatās smuki un turas stingri, vienkārši sapnis; varbūt nākam­reiz jums vajadzētu tos pamēģināt.

Man pietrūka dūšas pateikt, ka manu gaišbrūno, sprogaino matu izlaidība bija tikai un vienīgi dabas kļūda, nevis ilgviļņu ruļļu ražo­tāju neprasme. Viņas pašas cieši "iecepinātās" lokās šāda nepiedienība nebija skārusi.

- Jā, tā arī turpmāk darīšu, Bērda kundze, es meloju. Bet es eju tikai lejā uz ciemu, mēs ar Frenku sarunājām tur satikties. Uz tēju būsim atpakaļ. Izspruku pa durvīm un steidzos projām pa taku, iekams saimniece bija paguvusi pamanīt vēl kādas nepilnības manā nekārtīgajā ārienē. Pēc četriem gadiem, ko nodienēju Lielbritānijas Bru­ņotajos spēkos kā medmāsa, priecājoties, ka pienācis gals formas tērpu un kartīšu laikiem, es aizrāvos ar koši rakstainām, plānām kokvilnas kleitiņām, kas bija pilnīgi nepiemērotas brišanai pa viršu laukiem.

Es gan nebiju plānojusi tik daudz laika veltīt staigāšanai; manas domas vairāk rosījās ap rītiem, kad varēšu ilgāk pagulēt, un garām, dīkām pēcpusdienām, kuras pavadīšu gultā ar Frenku, protams, ne jau miegā. Taču izrādījās, ka nav viegli saglabāt atbilstošu, romantiski tvīksmīgu noskaņu, kad aiz durvīm čakli darbojas Bērda kundze ar putekļsūcēju.

"Tas noteikti ir visnetīrākais paklājs visā Skotijas kalnienē," Frenks bija ieminējies no rīta, kad mēs gulējām gultā un klausījāmies, kā gai­tenī nikni rūc putekļsūcējs.

"Gandrīz tikpat netīrs kā mūsu saimnieces iztēle," es biju vienis­prātis ar vīru. "Varbūt tomēr vajadzēja braukt uz Braitonu." Brīvdienas, pirms Frenks sāks vēstures pasniedzēja darbu Oksfordā, bijām izvēlē­jušies pavadīt Hailendā tāpēc, ka karš Skotijā, kā mums šķita, nebija atstājis gluži tik daudz postījumu kā citās Lielbritānijas daļās, un tāpēc, ka te varētu būt mazāk jūtamas pēckara neprātīgās jautrības izpaus­mes, kas bija saindējušas gandrīz visas iecienītākās atpūtas vietas.

Tāpat ari mēs, kaut nebijām to apsprieduši, jutām, ka te būs sim­boliska vieta, kur atjaunot mūsu laulību; pirms septiņiem gadiem mēs Hailendā apprecējāmies un pavadījām divu dienu medusmēnesi, bet drīz pēc tam sākās karš. Mierīgs patvērums, mēs spriedām, kur no jauna iepazīt vienam otru, neaptverot, ka Skotijas populārākie sporta veidi brīvā dabā ir golfs un makšķerēšana, bet zem jumta tenkošana. Un, ja līst tik bieži kā Skotijā, tad cilvēki ļoti daudz laika pavada zem jumta.

"Kur tu iesi?" es jautāju, kad Frenks piecēlās sēdus.

"Ļoti negribētos sagādāt vecajai dāmai vilšanos," viņš atbildēja. Sēdēdams uz mūžvecās gultas malas, viņš viegli pašūpojās augšā lejā, un atsperes atsaucās ar ritmisku čīkstēšanu. Putekļsūcēja rūkoņa gai­tenī spēji apklusa. Vēl pāris reižu pašūpojies, Frenks izdvesa skaļu, teatrālu vaidu un atmuguriski ievēlās gultā, atsperēm protestā notrinkšķot. Es, nespēdama valdīt smieklus, ķiķināju spilvenā, lai neiztraucētu aiz durvīm valdošo absolūto klusumu.

Frenks savilka uz augšu uzacis.

"Tev tagad vajadzētu ekstāzē elsot, nevis ķiķināt," viņš mani čuk­stus norāja. "Viņa vēl nodomās, ka esmu slikts mīlētājs."

"Ja gribi sagaidīt, lai es ekstāzē elsoju, tad tev tas jādara ilgāk," es aizrādīju. "Divas minūtes neko vairāk par ķiķināšanu nav pelnījušas."

"Ak tu neiejūtīgā skuķe. Neaizmirsti, ka es te braucu atpūsties."

"Sliņķis tāds. Ja nekļūsi drusciņ čaklāks, tev nemūžam neizdosies izaudzēt jaunu zaru savam dzimtas kokam."

Frenka kaislīgā aizraušanās ar ģenealoģiju bija vēl viens iemesls, kāpēc brīvdienām bijām izvēlējušies Hailendu. Nosmulēta papīra skranda, kuru mans vīrs visur staipīja līdzi, vēstīja, ka kādam no viņa apnicīgajiem senčiem 18. gadsimtā vai varbūt 17. gadsimta vidū bijis šāds vai tāds sakars ar šo apgabalu.

"Ja es savā dzimtas kokā palikšu kā bezbērnu stumbenis, tad tā pil­nīgi noteikti būs mūsu nenogurdināmi čaklās namamātes vaina. Galu galā mēs esam precējušies gandrīz astoņus gadus. Frenks juniors būtu pilnīgi likumīgs bērns, pat ja tiktu ieņemts bez aculiecinieku klātbūtnes."

"Ja viņš vispār tiks ieņemts," es pesimistiski novilku. Nedēļu pirms došanās uz patvērumu Hailendā mēs kārtējo reizi bijām piedzīvojuši vilšanos.

"Kad mums ir tik daudz spirdzinoša svaiga gaisa un veselīga ēdiena, mēs nemaz nevaram izvairīties no ieņemšanas!" Vakariņās bija pasniegta siļķe, cepta. Pusdienās bija siļķe, marinēta. Un sīvais aro­māts, kas cēlās augšup gaitenī, gandrīz nepārprotami vēstīja, ka arī brokastīs būs siļķe, kūpināta.

"Ja vien tu neesi iecerējis atkārtot savu izrādi Bērda kundzes izglī­tošanai," es ieminējos, "tev būtu laiks sākt ģērbties. Vai tad desmi­tos neesi sarunājis tikties ar to cienīgtēvu?" Vietējās draudzes vikārs Dr. Redžinalds Veikfīlds bija apsolījis ļaut Frenkam izpētīt bezgala sais­tošus kristību reģistrus, un kur vēl spožās izredzes, ka mācītājs būs izracis kādas apsvilušas armijas depešas vai kaut ko tamlīdzīgu, kur būtu minēts bēdīgi slavenais sencis.

"Pasaki vēlreiz, kā sauca to tavu vecvecvecvecvectēvu?" es jautāju. "To, kurš te klīda vienas sacelšanās laikā? Nevaru atcerēties, kā viņu dēvēja par Villiju vai Valteru."

"Patiesību sakot, viņš bija Džonatans." Manu pilnīgo vienaldzību pret dzimtas vēsturi Frenks uztvēra mierīgi, taču viņš vienmēr bija modrs, gatavs izmantot manu vismazāko ziņkārības izpausmi, uzska­tot to par iemeslu, lai izklāstītu visus līdz šim zināmos faktus par pir­majiem Rendeliem un viņu atzariem. Pogājot kreklu, vira acis iespīdējās fanātiska lektora entuziasmā.

"Džonatans Vulvertons Rendels Vulvertons nāk no viņa mātes tēvoča, nenozīmīga Saseksas bruņinieka. Taču vairāk viņu pazina pēc uzkrītošās iesaukas "Melnais Džeks", to viņš ieguva armijā, visticamāk, šeit." Es nometos gultā uz vēdera un izlikos, ka krācu. Nelikdamies ne zinis par manām izdarībām, Frenks turpināja savu zinātnisko ekseģēzi.

"Savu dienesta pakāpi viņš nopirka trīsdesmito gadu vidū tas ir, 18. gadsimta 30. gados un kļuva par dragūnu kapteini. Spriežot pēc vecajām vēstulēm, ko man atsūtīja māsīca Meja, armijā viņš guvis panākumus. Otrajam dēlam tā ir laba izvēle; jaunākais brālis, arī ievē­rojot tradīciju, kļuva par palīgmācītāju, bet par viņu es vēl neko daudz neesmu noskaidrojis. Zini, Sendringemas hercogs ļoti slavējis Džeku Rendelu par viņa darbību pirms 1745. gada otrās jakobītu sacelša­nās laikā." Tas bija paskaidrojums muļķiem, tas ir, man. "Tu taču zini, "skaistais princis" Čārlijs un visa tā būšana."

"Diez skoti ir pamanījuši, ka zaudējuši troni," es neļāvu Frenkam pabeigt, piecēlos sēdus un mēģināju savaldīt matus. "Es skaidri dzir­dēju, kā krodzinieks vakar mūs nosauca par Armaliešiem."

"Nu kāpēc gan lai viņš tā nedarītu?" Frenku tas nesatrauca. "Galu galā tas nozīmē tikai "angļi" vai, ļaunākajā gadījumā, "svešzem­nieki", un mēs esam gan vieni, gan otri."

"Es zinu, ko tas nozīmē. Man bija iebildumi vienīgi pret viņa balss toni."

Frenks kumodes atvilktnē meklēja siksnu.

"Viņš bija dusmīgs, jo es teicu, ka alus ir švaks. Teicu: lai iegūtu īstu kalniešu brūvējumu, mucā jāiemet vecs zābaks un šķidrums pēc tam jāizfiltrē caur labi pavalkātām apakšbiksēm."

"Tad tāpēc rēķins bija tik liels!"

"Nu, es izteicos mazliet izmeklētākā formā, bet tikai tādēļ, ka gēlu valodā nav vārda, kas apzīmētu apakšbikses."

Es ieintriģēta pastiepu roku pēc savējām.

"Kāpēc nav? Vai tad senie gēli veļu nevalkāja?"

Frenks uzmeta man divdomigu skatienu.

"Vai tu neesi dzirdējusi veco dziesmu par to, ko skoti velk zem kiltiem?"

"Acīmredzot ne jau garās apakšbikses," es sausi noteicu. "Varbūt man, kamēr tu nosit laiku ar vikāriem, iet pameklēt kādu vietējo veci kiltos un pajautāt?"

"Tikai uzmanies, lai tevi nearestē, Klēra! Svētā Džailza koledžas dekānam tas gaužām nepatiktu."

Sagadījās tā, ka neviens kiltos ģērbies vecis neslaistījās pa pilsētas skvēru, nedz ari ko meklēja veikalos ap to. Taču tur bija vairāki citi cil­vēki, tādas pašas mājsaimnieces kā Bērda kundze, kuras bija sanākušas iepirkts. Šīs pļāpīgās, tenku kārās un konservatīvi apdrukātā kokvilnā ģērbušās sievas pildīja veikalus ar omulīgu sirsnību; viņas veidoja tādu kā buferi pret auksto rīta dūmaku, kas valdīja uz ielas.

Tā kā man pašai savu māju, ko uzturēt kārtībā, vēl nebija, tad mani pirkumi bija nenozīmīgi, bet es labprāt aplūkoju no jauna piepildītos plauktus, un prieku man sagādāja jau tas vien, ka atkal pārdošanai bija izlikts tik daudz mantu. Ilgi bija valdījis taupības režīms, kad nācās iztikt bez pavisam ikdienišķām lietām, piemēram, ziepēm vai olām, un vēl ilgāks laiks pagājis, kad vajadzēja samierināties, ka trūkst sīku luksuspreču, tādu kā smaržas L'Heure Bleu.

Kavējos pie skatloga ar saimniecības piederumiem izšūtiem trauku dvieļiem, tējkannu sildītājiem, krūkām un glāzēm, kaudzi visai neizskatīgām pīrāgu veidnēm un trīs vāžu komplektu.

Man nekad mūžā nebija piederējusi vāze. Kara laikā es, protams, biju dzīvojusi medmāsu kopmītnēs, vispirms Pembrukas hospitālī, vēlāk lauka hospitālī Francijā. Bet vēl pirms tam mēs nekur nebijām nodzīvojuši pietiekami ilgi, lai attaisnotos tāda priekšmeta iegāde. Ja man būtu piederējusi vāze, es iedomājos, tēvocis Lems to būtu piebēris ar antīku podu lauskām, iekams es paspētu tur ielikt margrietiņu pušķi.

Kventins Lemberts Bīčems. Arheoloģijas studentiem un draugiem viņš bija vienkārši "K". Savukārt "Doktors Bīčems" zinātnieku aprindās.

kurās viņš grozījās, lasīja lekcijas un dzīvoja. Bet man tikai un vienīgi tēvocis Lems.

Mana tēva vienīgais brālis un tolaik mans vienīgais dzīvais radi­nieks. Viņš palika ar mani, piecgadīgu meitēnu, "uz rokām", kad vecāki gāja bojā autoavārijā. Tā kā viņš tobrīd gatavojās doties uz Tuvajiem Austrumiem, tad ieturēja tik garu pauzi, lai sarīkotu bēres, atbrīvotos no manu vecāku atstātā nekustamā īpašuma un piereģistrētu mani kār­tīgā meiteņu internātskolā. Taču es kategoriski atteicos to apmeklēt.

Saskāries ar nepieciešamību atlauzt manus tuklos pirkstiņus no mašīnas durvju roktura un ar varu uzstiept pa skolas kāpnēm, tēvocis Lems, kurš ciest nevarēja jebkādus personiskus konfliktus, bija bezpa­līdzīgi nopūties, tad pēdīgi paraustījis plecus un izmetis pa logu savu prātīgo lēmumu kopā ar manu nesen pirkto salmenīcu.

"Pretīga," viņš nopurpināja, atpakaļskata spoguli noraugoties, kā salmenīca jautri aizripo, auto strauji uzņemot ātrumu. "Man vienmēr riebušās sieviešu cepures." Tad tēvocis palūkojās lejup uz mani un ar savu nikno skatienu gluži vai piekala mani pie sēdekļa.

"Vienu ņem vērā," viņš teica draudīgā tonī. "Tu nedrīksti spēlēties ar manām persiešu kapu figūriņām. Jebko, tikai ne to. Saprati?"

Apmierināta pamāju ar galvu. Un devos viņam līdzi uz Tuvajiem Austrumiem, Dienvidameriku un vairākiem desmitiem citu pētniecī­bas vietu visā pasaulē. Mācījos lasīt un rakstīt no žurnāliem gatavotu publikāciju melnrakstiem, rakt atejas bedres, vārīt ūdeni un vēl vairā­kas citas lietas, kas jaunai, augstdzimušai dāmai nebūtu jāprot, līdz iepazinos ar glīto, tumšmataino vēsturnieku, kurš nāca konsultēties pie tēvoča Lema jautājumos par franču filozofijas saistību ar ēģiptiešu reli­ģisko praksi.

Pat pēc kāzām mēs ar Frenku piekopām nomadisku fakultātes asis­tenta dzīvesveidu, ceļojot starp konferencēm kontinentā un pagaidu dzīvokļiem, līdz kara sākumā Frenku aizsūtīja uz Virsnieku treniņno­metni un Izlūkošanas vienību M16, bet mani uz medmāsu kursiem. Kaut arī bijām precēts pāris gandrīz astoņus gadus, jaunais nams Oksfordā būs mūsu pirmā īstā mājvieta.

Cieši iespiedusi padusē rokassomiņu, es iesoļoju veikalā un nopirku vāzes.

Frenku es satiku Lielās ielas un Džerisaidas ceļa krustojumā, un tālāk mēs gājām kopā. Ieraudzījis manu pirkumu, viņš sarauca uzacis.

- Vāzes? Viņš pasmaidīja. Brīnišķīgi. Varbūt tagad tu beigsi likt puķes manās grāmatās.

- Es nelieku puķes, bet paraugus. Un tieši tu ieteici man pievērsties botānikai. Lai man būtu nodarbošanās, jo vairs nav jāstrādā par med­māsu, es atgādināju.

- Tiesa. Frenks vēlīgi pamāja ar galvu. Bet es nezināju, ka ikreiz, kad atvēršu kādu uzziņu grāmatu, man klēpī birs lapas. Kā sauca to briesmīgi trauslo brūno plēksnīti, ko tu biji ielikusi Taskemā un Benksā?

- Gārša. Labi der pret hemoroīdiem.

- Jau gatavojies manam nenovēršamajam vecumam? Cik tu esi apdomīga, Klēra.

Mēs smiedamies iegājām pa vārtiņiem, un Frenks palaida mani pa priekšu, ļaujot pirmajai uzkāpt pa šaurajām kāpnītēm.

Pēkšņi viņš satvēra manu roku.

- Skaties! Neiekāp!

Es uzmanīgi cēlu kāju pāri brūngani sarkanam traipam uz augšējā pakāpiena.

- Cik savādi, es teicu. Bērda kundze katru rītu noberž kāpnītes; redzēju pati savām acīm. Kā tu domā, kas tas ir?

Frenks pieliecās pie pakāpiena un viegli paošņāja.

- Pēc pirmā skata liekas, ka tās ir asinis.

- Asinis! Es atlēcu soli atpakaļ. Kā asinis tās ir? Nervozi palū­kojos uz māju. Tu domā, ka Bērda kundzei gadījusies kāda nelaime? Nespēju iedomāties, ka mūsu pedantiskā saimniece atstātu asins trai­pus žūstam uz sliekšņa, ja vien nav gadījusies kāda nopietna liksta, tāpēc man iešāvās prātā, ka dzīvojamā istabā šobrīd ieperinājies traks slepkava ar cirvi rokā un tagad gatavojas mesties mums virsū ar klie­dzienu, no kura šermuļi skrien pār kauliem.

Frenks papurināja galvu. Viņš pastiepās uz pirkstgaliem, lai pāri dzīvžogam ieskatītos kaimiņu dārzā.

- Diezin vai. Tāds pats traips redzams ari uz Kolinsu kāpnēm.

- Patiešām? Piegāju tuvāk Frenkam, jo gribēju gan palūkoties pāri dzīvžogam, gan ari gūt morālu atbalstu. Nez vai Hailenda būtu tā vieta, kur varētu notikt masu slepkavības, taču šaubos, vai tādi ļau­dis, izvēloties vietu saviem briesmu darbiem, balstījās uz loģiskiem apsvērumiem. Tas ir visai… nepatīkami, es izteicu savu vērtējumu. Blakusmājā nebija manāmas dzīvības pazīmes. Kā tu domā, kas no­ticis?

Frenks, pieri saraucis, brīdi prātoja, tad, kā pēkšņas iedvesmas pār­ņemts, uzplāja ar plaukstu pa bikšu staru.

- Man šķiet, es zinu! Pagaidi mani te. Atstājis mani stāvam pie sliekšņa, viņš izšāvās pa vārtiņiem un rikšiem vien metās projām pa ceļu.

Pēc īsa brīža viņš atgriezās, laimīgs, ka viņa pieņēmums bija apstip­rinājies.

- Jā, tā ir, tā jābūt. Tādi ir visām mājām šajā ielā.

- Kas tad? Visās ielauzies maniaks? Es runāju diezgan skarbi, jo aizvien vēl jutos satraukta, ka tiku tā pēkšņi pamesta viena pie liela asins traipa.

Frenks sāka smieties.

- Nē, tas ir upurēšanas rituāls. Kolosāli! Viņš jau bija nometies četrrāpus zālē un ar interesi pētīja traipu.

Šāds izskaidrojums man nelikās neko daudz labāks par maniaku. Notupos vīram blakus un no smakas saraucu degunu. Mušām vēl bija par agru, bet pāris lielo, gauso Hailendas odu gan riņķoja ap asins lāmu.

- "Upurēšanas rituāls", ko tu ar to gribi teikt? es gribēju zināt. Bērda kundze kārtīgi apmeklē baznīcu, un visi kaimiņi tāpat. Zini, te nav nekāda druīdu kalna vai kaut kā tamlīdzīga.

Frenks piecēlās kājās un purināja no biksēm zāles stiebrus.

- Tik to vien tu zini, meitēn, viņš sacīja. Pasaulē nav otras tādas vietas, kur senas māņticīgas izdarības un burvestības būtu tā ievijušās ikdienas dzīvē kā Skotijas Hailendā. Baznīcā vai ārpus tās Bērda kundze ievēro vecās paražas un viņas kaimiņi tāpat. Ar mirdzoši nospodrinātās kurpes purngalu viņš pabakstīja asins traipu. Melna gaiļa asinis. Viņa sejā atspoguļojās apmierinājums. Redzi, mājas ir jaunas. No moduļiem.

Uzmetu vīram saltu skatienu.

- Ja tu iedomājies, ka tas visu izskaidro, tad tu maldies. Kāda nozīme tam, cik veca ir māja? Un kur, pie joda, visi palikuši?

- Krodziņā. Aiziesim paskatīties? Saņēmis aiz rokas, Frenks izvilka mani pa vārtiņiem, un mēs sākām iet pa Džerisaidas ceļu.

- Vecos laikos, viņš stāstīja, un arī vēl ne tik sen bija parasts, ceļot māju, nokaut kādu dzīvnieku un ielikt pamatos, lai pielabinātos vietējiem zemes gariem. Tu taču zini: "Pamatus lai viņš liek tai par sava pirmdzimušā un vārtus lai ieceļ tai par sava jaunākā dēla dzīvību!" Tas paradums ir vecs kā pasaule.

Šie vārdi uzdzina man šermuļus.

- Tad jau laikam viņi rīkojas kā ļoti mūsdienīgi un izglītoti cilvēki, ja tagad kauj tikai vistas. Tu gribi teikt, ka mājas ir salīdzinoši jaunas, tāpēc zem tām nekas nav apglabāts, un iedzīvotāji tagad cenšas šo trūkumu novērst?

- Jā, tieši tā. Frenks, likās, priecājās, ka esmu tik apķērīga, un paplikšķināja man pa muguru. Ja var ticēt vikāram, daudzi vietējie uzskata, ka karš daļēji sākās tāpēc, ka ļaudis novērsušies no savām sak­nēm un vairs nesper pareizos piesardzības soļus, piemēram, neapglabā māju pamatos upuri vai nededzina uz plīts asakas protams, ne jau mencu, viņš piebilda, aizrāvies ar stāstījumu. Mencu asakas nekad nededzina vai tu to zināji? citādi šo zivi nemūžam vairs neredzēsi. Tāpēc mencu asakas vienmēr ierok zemē.

- Paturēšu to prātā, es teicu. Pasaki, kas jādara, lai nekad vairs neredzētu siļķi, un es to tūlīt izdarīšu.

Frenks papurināja galvu, iegrimis vienā no atmiņu uzplūdiem. Tie bija īsi zinātniskās sajūsmas periodi, kad viņš zaudēja saikni ar apkār­tējo pasauli, sevi pilnībā veltīdams tam, lai no visiem iespējamiem avo­tiem smeltos zināšanas.

- Par siļķēm neko nezinu, viņš joprojām kavējās savās domās. Taču pret pelēm jāizkarina buntītes ar trīsulenēm. "Pakar trīsuli pie sienas, mājās peles nav nevienas," tu jau zini. No šīs paražas līķi māju pamatos cēlušies daudzi vietējie spoki. Zini Mauntdžeraldu, to milzīgo māju Lielās ielas galā? Tur mīt spoks, celtnieks, ko nogalināja, lai kā upuri iemūrētu pamatos. Kaut kad 18. gadsimtā. Nav nemaz tik sen, viņš domīgi piebilda. Stāsta, ka mājas īpašnieks pavēlējis uzcelt vispirms vienu sienu un no tās tika nomests akmens bluķis kādam no celtniekiem uz galvas droši vien par upuri izraudzījās nepatīkamu cilvēku; nelaiķi apbedīja pagrabā un virsū uzcēla māju. Viņš spokojas vietā, kur ticis nogalināts, izņemot savā nāves gadadienā un četrās Tra­dīciju dienās.

- Tradīciju dienās?

- Tās ir senas svinamās dienas, Frenks paskaidroja, joprojām ka­vēdamies savos iztēles pierakstos. Hogmonejs ir Jaunais gads, Vasa­ras saulgrieži, Maija diena un Visu svēto diena. Druīdi, auklas keramikas kultūras cilvēki, pirmie pikti cik mums zināms, viņi visi svinēja saules un uguns svētkus. Lai nu kā, svētajās dienās spoki tiek atbrīvoti un viņi var klejot, kur vien vēlas, var darīt labu vai ļaunu, kā iepatīkas. Frenks gausi paberzēja zodu. Tuvojas Maija diena tas ir ap pavasara saul­griežiem. Labāk esi vērīga, kad nākamajā reizē iesi garām kapiem. Viņa acis iedzirkstījās, un es sapratu, ka viņš ir iznācis no transa.

Es sāku smieties.

- Tad te ir vairāki vietējie rēgi?

Frenks paraustīja plecus.

- Es nezinu. Nākamreiz pajautāsim vikāram, labi?

Vikāru mēs satikām pavisam drīz. Viņš kopā ar citiem ciema iedzī­votājiem sēdēja krodziņā un dzēra alu, svinot māju iesvētīšanu.

Viņš jutās neērti, ka pieķerts, izrādot iecietību pagānisma izpaus­mēm, bet veikli atrunājās, nosaucot to par vietējo ieražu ar vēsturisku kolorītu, tāpat kā āboliņa valkāšana pie cepures.

- Vai zināt, tas ir aizraujoši! viņš mums pačukstēja, un es, pie sevis nopūtusies, atpazinu zinātnieka dziesmu, kas bija tikpat node­vīga kā strazda svilpošana. Atsaucoties radniecīgas dvēseles aicināju­mam, Frenks uzreiz metās akadēmiskā riesta dejā, un drīz vien viņi bija līdz kaklam iegrimuši seno māņticīgo ticējumu un mūsdienu reli­ģiju arhetipos un paralēlēs. Es paraustīju plecus, cauri pūlim izlauzos līdz bāram un atkal atpakaļ, katrā rokā nesot pa lielai glāzei atšķaidīta brendija.

No pieredzes zinādama, cik grūti novērst Frenka uzmanību no šādām sarunām, es vienkārši satvēru viņa roku, apliecu pirkstus ap glāzes kājiņu un atstāju viņu savā vaļā.

Bērda kundzi es atradu sēžam uz plata sola netālu no loga un drau­dzīgi tukšojam alus kausu kopā ar pavecāku vīru, kuru viņa man stā­dīja priekšā kā Kruķa tēvu.

- Par šo kungu es jau jums stāstīju, Rendela kundze, sieviete sacīja, acīm spoži mirdzot no alkohola un sabiedrības. Viņš pazīst visādīgus augus.

- Rendela kundze ļoti interesējas par puķītēm, viņa pastāstīja savam sarunu biedram, kurš pielieca galvu žestā, kas liecināja gan par pieklājību, gan kurlumu. Nospiež tās starp grāmatu lapām vai kā citādi.

- Tiešām? Kruķa tēvs pārjautāja, ieinteresēts savilcis vienu spu­raino, balto uzaci. Man ir preses pie tam riktīgās augiem un tam­līdzīgi. Dabūju no brāļadēla, kad viņš bija atbraucis universitātes brīv­dienās. Atveda priekš manis, bet man nebija dūšas pateikt, ka nekad tādus verķus nelietoju. Zālītēm pats labākais ir karāties buntītēs, sapro­ties, vai atkal, ja izžāvē uz rāmja, tad saber marles kulītēs vai burkās, bet, kamdēļ zālītes jāspiež plakanas, man nav skaidrs.

- Nu varbūtās, lai paskatītos, Bērda kundze laipni piebilda. Ren­dela kundze uztaisīja jaukus paraudziņus no malvu un vijolīšu ziediem tāpatam kā tu, tad var salikt rāmī un pakārt pie sienas.

- Mmmphmm. Šķita, ka Kruķa tēva krunkainā seja pauž šī iztei­kuma apšaubāmo iespējamību. Nu, ja jums tās preses ģeldētu, kundzīt, varat dabūt, laipni lūgtu. Projām mest negribas, bet jāsaka, ka man nav, kur viņas likt.

Apgalvoju Kruķa tēvam, ka ar lielāko prieku izmantotu preses un vēl vairāk priecātos, ja viņš man parādītu, kur šajā apkaimē atrodami kādi retāki augi. Vecais vīrs, galvu piešķiebis kā piekūns, mirkli mani cieši nopētīja, bet laikam jau pēdīgi nosprieda, ka mana interese ir patiesa, un mēs sarunājām satikties no rīta, lai dotos ekspedīcijā uz tuvējo krūmāju. Es zināju, ka Frenks bija nodomājis visu dienu Invernesā pētīt kaut kādus reģistrus pilsētas mērijā, tāpēc nopriecājos, ka man būs iemesls neiet viņam līdzi. Manās acīs visi reģistri bija vienādi.

Drīz pēc tam Frenks atbrīvojās no vikāra sabiedrības un mēs trijatā ar Bērda kundzi devāmies mājup. Man negribējās pieminēt ar gaiļa asi­nīm apslacīto slieksni, bet Frenks no tādas atturības necieta un dedzīgi iztaujāja mūsu saimnieci par šo paražu.

- Laikam jau tā ir ļoti sena tradīcija? viņš minēja, ar nūju vilk­dams pa ceļmalas zāli. Balandas un retējs jau ziedēja, es redzēju, ka arī slotzara pumpuri drīz sprāgs vaļā; vēl nedēļa, un šīs puķes būs pilnos ziedos.

- Nu kā tad! Bērda kundze itin raiti tika uz priekšu savā gā­zelīgajā gaitā, neprasīdama žēlastību mūsu jaunajām kājām. Ne­viens nezina, cik sena, Rendela kungs. Tā sākusies jau pirms milžu laikiem.

- Milžu laikiem? es ieprasījos.

- Kā tad. Nu, Fins ar saviem karavīriem.

- Gēlu tautas pasakas. Frenka balss liecināja par interesi. Tā sa­kot, varoņi. Droši vien saknes meklējamas Skandināvijā. Šajā apkārtnē jūtama stipra ziemeļnieku ietekme, līdz pašai rietumu piekrastei. Zini, daži vietu nosaukumi ir skandināviskas izcelsmes, nevis gēlu.

Es izbolīju acis, juzdama, ka sekos vēl viens vēstures faktu izvir­dums, bet Bērda kundze mīlīgi pasmaidīja un iedrošināja Frenku, sacī­dama, ka tas esot tiesa, ka viņa bijusi ziemeļos un redzējusi Divu brāļu akmeni, un tas taču nāk no vikingu laikiem, vai ne?

- Laikā starp mūsu ēras 50. un 1300. gadu ziemeļnieki izkāpa šajā krastā simtiem reižu, Frenks sacīja, sapņaini lūkodamies uz apvārsni, vēja nestajā mākonī saskatot kuģi, kura priekšgals izgrebts kā pūķis. Vikingi. Un viņi atveda sev līdzi daudzus mītus. Šī zeme ir piemērota mītiem. Šķiet, tiem patīk šeit iesakņoties.

Tam es ticēju. Sāka krēslot, un tuvojās negaiss. Spokainajā gaismā zem mākoņiem pat gluži mūsdienīgās mājas ceļa malā izskatījās tikpat senas un biedējošas kā daudz pieredzējušais piktu akmens simts pēdu tālāk; tas stāvēja, sargādams krustceles, un bija tur stāvējis jau tūksto­šiem gadu. Likās, ka šādā naktī labāk sēdēt mājā aiz cieši aizdarītiem slēģiem.

Taču Frenks labāk vēlējās doties uz norunāto satikšanos ar Beinbridža kungu, juristu, kurš interesējās par vietējās vēstures dokumentiem, nekā sēdēt mājīgajā Bērda kundzes viesistabā un skatīties Pērtas ostas diapozitīvus. Atceroties savu iepriekšējo tikšanos ar Beinbridžu, es izvēlējos palikt pansijā kopā ar Pērtas ostu.

- Mēģini tikt mājās, pirms sākas negaiss, es pieteicu, uz atvadām noskūpstīdama viru. Un pasveicini no manis Beinbridža kungu.

- Mmm, jā. Jā, protams. Tīšuprāt vairoties no mana skatiena, Frenks uzvilka mēteli, paņēma no statīva lietussargu un izgāja.

Es aizvēru durvis, bet neaizslēdzu, lai viņš var tikt iekšā. Nestei­dzīgi atgriezos viesistabā, prātodama: Frenks noteikti izliksies, ka viņam sievas nav, un šim teātrim pievienosies arī Beinbridža kungs. Un tur nu es neko nevarēju pārmest.

Sākumā mūsu viesošanās Beinbridža kunga mājā vakar pēcpus­dienā ritēja gludi. Es biju kautrīga, pieklājīga, inteliģenta, bet neuz­krītoša, kopta un atturīgi ģērbusies tieši tāda, kādai vajadzēja būt ideālai pasniedzēja sievai. Līdz brīdim, kad tika padota tēja.

Pavērsu uz augšu labās rokas plaukstu un skumīgi pētīju milzīgu tulznu, kas aptvēra visu četru pirkstu pamatni. Galu galā nebija mana vaina, ka atraitnis Beinbridža kungs iztika ar lētu skārda tējkannu, ne­vis izmantoja kārtīgu fajansa kannu. Es nebiju vainīga ari pie tā, ka vecais jurists, vēlēdamies būt galants, lūdza man saliet tēju. Un arī pie tā, ka polsterētajam turētājam bija radies caurums un tādējādi sarkani nokaitētais kannas rokturis nonāca tiešā kontaktā ar manu roku.

Nē, es nolēmu. Tas, ka es nometu tējkannu, bija pilnīgi normāla reakcija. Tas, ka iemetu kannu namatēvam klēpī, bija tikai apstākļu sagadīšanās; kaut kur taču man vajadzēja to nomest. Bet mans izsau­ciens "pretīgā sūda kanna!", turklāt skaļāk par Beinbridža kunga sirdi plosošo kliedzienu, lika Frenkam pāri kūciņām raidīt uz mani niknu skatienu.

Atguvies no šoka, Beinbridža kungs izrādīja zināmu augstsirdību, raizējoties par manu roku un ignorējot Frenka mēģinājumus atvaino­ties par maniem izteicieniem, aizbildinoties ar faktu, ka es gandrīz divus gadus dienēju lauka hospitālī. "Baidos, ka mana sieva no jeņķiem piesavinājusies dažus… ē… kolorītus izteicienus," Frenks, nervozi smai­dīdams, taisnojās.

"Tiesa," es izspiedu caur sakostiem zobiem, tinot ap roku ūdeni samērcētu salveti. "Vīrieši, kuriem lasa no brūcēm šrapneļa šķembas, kļūst ļoti "kolorīti"."

Beinbridža kungs taktiski mēģināja novirzīt sarunu uz neitrālu vēs­turisku tematu, apgalvojot, ka viņu vienmēr interesējušas valodas, kas cauri gadsimtiem uzskatītas par necenzētu runu, variācijas, piemēram, viņš minēja "dies'pas'", kas ne pārāk sen izveidojies no frāzes "Dievs, pasargā!".

"Jā, protams," Frenks pateicīgi pieņēma piedāvāto izeju no neveiklās situācijas. "Cukuru nevajag, paldies, Klēra. Un kā tad ar "velna mil­tiem"? Pirmā daļa, protams, ir skaidra, bet "milti"…"

"Ziniet," iejaucās jurists, "man ienāca prātā, ka tas varētu būt kāds pārveidots sens vārds. Tam būtu kaut kāda jēga, vai ne?"

Frenks pamāja ar galvu, ļaujot šķipsnai nokrist pār pieri, zinātnie­kam tas gan nepiestāvēja. Viņš automātiski to atstūma. "Interesanti, kā lamāšanās evolucionē."

"Jā, un evolūcija vēl nav beigusies," es iesaistījos sarunā, uzmanīgi ar knaiblitēm paņemot cukura graudiņu.

"Ak tā?" Beinbridža kungs pieklājīgi atsaucās. "Vai saskārāties ar kādām interesantām variācijām savas… ē… kara pieredzes laikā?"

"0 jā," es sacīju. "Iecienītāko izteicienu es aizguvu no kāda jeņķa. Viņu sauca Viljamsons, šķiet, viņš bija no Ņujorkas. Viņš šo izteicienu lietoja ikreiz, kad mainīju viņam pārsēju."

"Un kāds tas bija?"

"Jēzus H. Rūzvelts Kristus," es atbildēju un akurāti iemetu cukura graudiņu Frenka kafijas tasē.

Pēc mierīgas un diezgan tīkamas pasēdēšanas ar Bērda kundzi es devos augšā uz savu istabu, lai sakārtotos pirms Frenka pārnākšanas. Es zināju, ka šeriju viņš nedzers vairāk par divām glāzēm, tāpēc pare­dzēju, ka drīz viņš būs mājās.

Cēlās vējš, un šķita, ka gaiss istabā ir elektrizēts. Vilku suku cauri matiem, tie sprakšķēja, metās mezglos un briesmīgi sapinkājās. Šovakar nesanāks simts reizes ķemmēt matus, es nodomāju. Šādos laikapstākļos apmierināšos ar zobu tlrišanu. Matu šķipsnas lipa pie vaigiem un spītīgi turējās pretī, kad mēģināju tās atglaust.

Krūze bija tukša. Frenks visu ūdeni bija izlietojis, pošoties uz tik­šanos ar Beinbridžu, un es nebiju piepildījusi krūzi no tualetes krāna. Paņēmu flakonu un dāsni ielēju sev plaukstā franču smaržūdeni. Aši saberzēju rokas, lai aromāts neizgaist, un izbraucu tās cauri matiem. Vēl kādu drusku uzpilināju uz ķemmes un atsukāju matus aiz ausīm.

Jā. Tā ir labāk, es nospriedu, grozīdama galvu, lai plankumainajā spogulī nopētītu rezultātu. Mitrums bija izkliedējis no matiem elek­trību, un tie tagad smagos, spožos viļņos apņēma manu seju. Iztvaiko­jušais alkohols bija atstājis gaisā ļoti patīkamu aromātu. Frenkam patiks, es nodomāju. Šis ir viņa iecienītākais parfīms.

Pēkšņi pavisam tuvu noplaiksnīja zibens, tam tūdaļ sekoja pērkona dārds, un mājā nodzisa gaisma. Klusi lādēdamās, es sāku čamdīties pa atvilktnēm.

Biju redzējusi kaut kur sveces un sērkociņus; Hailendā elektrības traucējumi gadījās tik bieži, ka sveces bija pirmās nepieciešamības prece visās pansiju un viesnīcu istabās. Biju tās redzējusi pat smalkā­kajos hoteļos, tur sveces smaržoja pēc sausseržiem un bija ievietotas matēta stikla svečturos ar vizuļojošiem piekariņiem.

Bērda kundzes piedāvātie gaismekļi bija nesalīdzināmi praktiskāki vienkāršas baltas sveces -, toties to bija daudz, un turpat atradās arī trīs aploksnītes ar sērkociņiem. Šādos apstākļos es nebiju sevišķi izvēlīga.

Nākamā zibens uzliesmojuma laikā es vienu sveci iestiprināju zilā keramikas svečturī uz tualetes galdiņa, tad apstaigāju istabu, iededzot pārējās, un drīz visu telpu pildīja maiga, lāktījoša gaisma. Ļoti roman­tiski, es nopriecājos un apdomīgi nospiedu lampas slēdzi, lai kādā nepiemērotā brīdī mūs nepārsteigtu pēkšņi uzradusies elektrība.

Sveces nebija nodegušas pat puscollu, kad atsprāga durvis un istabā iebrāzās Frenks. Vārda tiešā nozīmē, jo vēja brāzma, kas sekoja viņam augšā pa kāpnēm, nodzēsa trīs sveces.

Ar skaļu blīkšķi aizcirtās durvis, nodzēšot vēl divas sveces, un viņš, iegrūdis pirkstus izjukušajos matos, centās kaut ko saskatīt strauji sabiezējušajā puskrēslā. Es piecēlos un atkal aizdedzināju sveces, rāmā balsī izteikdama saudzīgas piezīmes par veidu, kā viņš iebrāzās istabā. Tikai tad, kad pagriezos pajautāt, vai Frenks nevēlas kaut ko iedzert, pamanīju, ka viņš izskatās bāls un satraukts.

- Kas noticis? Redzēji spoku?

- Zini, viņš vilcinoties atbildēja, nevaru apgalvot, ka neredzēju. Izklaidīgi viņš paņēma manu suku un pacēla uz augšu, gribēdams sa­ķemmēt matus. Bet tad nāsīs iesitās smaržūdens aromāts, viņš sarauca degunu, nolika suku un izvēlējās izmantot savu kabatas ķemmīti.

Pametu skatienu ārā pa logu, kur gobas locījās kā kārklu vicas. Mājas otrā pusē blīkšķēja nenostiprināts slēģis, un man ienāca prātā, varbūt mums vajadzētu aizvērt savējos, lai ari bija visai satraucoši vērot dabas plosīšanos aiz loga.

- Manuprāt, spokiem laiks ir pārāk vējains, es ieminējos. Vai tad viņiem nepatīk klusi, miglaini vakari kapsētās?

Frenks nedaudz sakaunējies iesmējās.

- Nu, laikam jau vainīgi Beinbridža stāsti un šerijs, ko iedzēru maz­liet par daudz. Droši vien viss ir kārtībā.

Mani pamodās ziņkāre.

- Ko tad tu tādu redzēji? es jautāju, apsēžoties uz soliņa pie spoguļgaldiņa. Mazliet saraukusi uzacis, es norādīju uz viskija pudeli, un Frenks bez kavēšanās sameklēja divas glāzes.

- Nu, atklāti sakot, tikai kādu vīrieti, Frenks sāka stāstīt, ielejot sev vienu mēriņu, man divus. Viņš stāvēja ārā uz ceļa.

- Ko, pie mājas? Es smējos. Tad jau noteikti būs spoks. Nespēju iedomāties, kurš cilvēks šādā laikā gribētu stāvēt ārā zem klajas debess.

Frenks pacēla virs glāzes krūzi, bet, kad ūdens nelija, veltīja man pārmetošu skatienu.

- Neskaties uz mani, es aizstāvējos. Tu izlēji visu ūdeni. Man, piemēram, nav iebildumu dzert neatšķaidītu. Un es iedzēru malku, lai pierādītu, ka tā patiesi domāju.

Izskatījās, ka Frenks juta kārdinājumu noskriet uz tualeti pēc ūdens, bet tad atmeta šo domu un turpināja stāstu, palaikam piesar­dzīgi iedzerdams malciņu, it kā glāzē būtu vitriols, nevis labākais Glenfiddich iesala viskijs.

- Jā, viņš stāvēja dārza malā, šaipus žogam. Man likās… Frenks saminstinājās, vērdamies savā glāzē, man likās, ka viņš lūkojas augšup uz tavu logu.

- Manu logu? Ārprāts! Nespēju nomākt drebuļus un devos aiz­vērt slēģus, lai ari šķita, ka nu jau vairs nav vērts. Frenks, joprojām runādams, sekoja man.

- Jā, es no lejas tevi redzēju. Tu ķemmēji matus un purpināji, jo tie slējās stāvus gaisā.

- Tādā gadījumā tas lūrētājs pamatīgi izsmējās, es dzēlīgi izmetu. Frenks papurināja galvu, taču pasmaidīja un pārlaida ar roku man pār matiem.

- Nē, viņš nesmējās. Patiesību sakot, viņš šķita par kaut ko bries­mīgi nobēdājies. Seju es nevarēju īsti saskatīt, bet tā likās pēc stājas. Es piegāju no aizmugures un, kad viņš nekustējās, pieklājīgi pajautāju, vai varu kā palīdzēt. Sākumā vīrietis izturējās tā, it kā nebūtu dzirdē­jis, un es nodomāju, ka varbūt arī nav dzirdējis vēja dēļ, tāpēc jautāju vēlreiz, gribēju uzsist viņam uz pleca, nu, lai pievērstu sev uzmanību, un pastiepu roku. Bet nepaguvu pieskarties, kad viņš pēkšņi apcirtās, pabrāzās man garām un aizsoļoja pa ceļu.

- Izklausās mazliet nepieklājīgi, bet ne īsti spocīgi, es izteicu savas domas un iztukšoju glāzi. Kā viņš izskatījās?

- Liela auguma, Frenks, pieri saraucis, pūlējās atcerēties. Skots, visā Hailendas godībā, netrūka ne sporana, ne ārkārtīgi skaistas pie­spraudes skrejoša brieža izskatā. Gribēju pajautāt, kur viņš tādu ņēmis, bet nepaguvu.

Frenks piegāja pie rakstāmgalda un ielēja sev vēl vienu glāzi viskija.

- Nu, šajā apkārtnē tāds apģērbs nav nekas neparasts, vai ne? Es tādus cilvēkus esmu šad tad redzējusi ciemā.

- Nēēē… Frenka balsī jautās šaubas. Nē, ne jau apģērbs likās ērmots. Kad viņš spraucās man garām, varu zvērēt, ka viņš bija pietie­kami tuvu, lai es sajustu pieskārienu piedurknei; bet es neko nejutu. Un biju gana ieinteresēts, lai pagrieztos un noskatītos, kā viņš aiziet. Viņš gāja pa Džerisaidas ceļu, bet pagriezienā tas vīrs… izgaisa. Tad gan man pārskrēja šermuļi.

- Varbūt uz sekundi kaut kas novērsa tavu uzmanību un skots iegāja ēnā, es minēju. Pie tā pagrieziena aug daudz koku.

- Varu zvērēt, ka ne uz mirkli nenovērsu skatienu, Frenks murmi­nāja. Tad pēkšņi pacēla galvu. Es zinu! Atceros, kāpēc man viņš likās tik savāds, lai arī tad to neapzinājos.

- Kāpēc? Man tas spoks pamazām jau sāka apnikt, un es vēlējos pievērsties saistošākām tēmām, piemēram, gultai.

- Vējš purināja kokus, bet viņa apģērbs kilti un pleds vispār neplandījās, sakustējās tikai tad, kad viņš gāja.

Mēs blenzām viens otrā.

- Nu… es beidzot pārtraucu klusumu, tas gan ir mazliet rēgaini.

Frenks paraustīja plecus un negaidīti pasmaidīja, liekot saprast, ka tēma izsmelta.

- Vismaz būs, ko nākamajā reizē pastāstīt vikāram. Varbūt tas ir vietējais spoks un mācītājs man atklās viņa asiņaino dzīvesstāstu. Frenks paskatījās pulkstenī. Es teiktu, ka būtu laiks likties gultā.

- Ir gan, es nomurmināju.

Vēroju spogulī, kā Frenks novelk kreklu un pastiepj roku pēc paka­ramā. Pēkšņi viņš pārtrauca ģērbšanos.

- Klēra, vai tu esi aprūpējusi daudzus skotus? viņš strupi nopra­sīja. Lauka hospitālī vai Pembrukā?

- Protams, mazliet apmulsusi atbildēju. Amjēnas hospitālī bija Sīforti un Kameroni, un tad mazliet vēlāk pēc Kānas mums bija daudz Gordonu. Vairums patīkami puiši. Vispār viņi dzīvi uztver stoiskā mierā, bet drausmīgi baidās no špricēm. Es pasmaidīju, jo atcerējos vienu īpašu gadījumu.

- Mums bija viens… patiesībā pavecs, iesīkstējis karavīrs no 3. Sīfortu brigādes kas necieta durstīšanu, īpaši dibenā. Stundām ilgi viņš jutās briesmīgi neērti, ka pielaidis sev klāt kādu ar adatu, un mēģināja mūs pierunāt, lai duram rokā, kaut arī injicēt vajadzēja muskulī. Atcerē­jusies kaprāli Čizemu, es iesmējos. Viņš man sacīja: "Ja man jāguļ ar ģīmi uz leju un pliku pakaļu, tad es gribu, lai meiča ir zem manis, nevis stāv man aiz muguras ar cepures adatu rokā!"

Frenks pasmaidīja, taču izskatījās mazliet sakaunējies, kā bieži gadījās, klausoties manos parupjajos stāstos par karu.

- Neraizējies, redzot šo skatienu, es viņu mierināju, pasnie­dzēju istabā pie tējas es to nestāstīšu.

Smaids kļuva gaišāks, un Frenks nostājās man aiz muguras pie spo­guļa, kur es sēdēju. Viņš noskūpstīja mani uz pakauša.

- Neraizējies, viņš mani mazliet paķircināja. Pasniedzēju istabā tevi mīlēs neatkarīgi no tā, ko tu stāstīsi. Mmmmm. Cik jauki smaržo tavi mati.

- Tad tev tomēr patīk? Par atbildi viņa rokas noslīdēja no maniem pleciem un saņēma plānajā naktskreklā tērptās krūtis. Spogulī redzēju viņa seju virs savējās, viņš bija atspiedis zodu man uz galvas.

- Man pie tevis patīk itin viss, Frenks piesmakušā balsī sacīja. Zini, sveču gaismā tu izskaties burvīga. Tavas acis ir kā kristālā iesal­dēti ķirši, bet āda vizmo kā ziloņkauls. Tu esi īsta sveču ragana. Varbūt man vispār vajadzētu atvienot lampas no elektrības.

- Būs grūti gultā lasīt, es iebildu, sirdij strauji sitoties.

- Es zinu labākas lietas, ko gultā var darīt, viņš nomurmināja.

- Ak tā? es teicu, piecēlos un apskāvu viņa kaklu. Un kas tās būtu?

Vēlāk, kad mēs gulējām, kopā saklāvušies, droši aiz aizvērtiem slēģiem, es atrāvu galvu no Frenka pleca un ierunājos:

- Kāpēc tu man pirmīt to jautāji? Nu, vai man ir bijusi kāda darī­šana ar skotiem tu taču noteikti zini, ka hospitāļos ievietoja visdažā­dāko tautību karavīrus.

Viņš sakustējās un maigi noglāstīja manu muguru.

- Mmm. Ak, patiesībā nekas. Vienkārši, ieraugot to zelli pie mājas, man iešāvās prātā, ka viņš varētu būt… Frenks sastomījās, apskāviens kļuva mazliet ciešāks, …ē… zini, ka tu varbūt esi viņu kopusi, varbūt… iespējams, viņš padzirdējis, ka tu esi te, un ieradies apraudzīt… vai tamlīdzīgi.

- Tādā gadījumā, es lietišķi sacīju, kāpēc viņš nenāca iekšā un nemeklēja mani?

- Nu, Frenka balss skanēja nevērīgi, varbūt viņš nevēlējās satikt mani.

Es paslējos uz elkoņa un raudzījos vīrā. Vienu sveci bijām atstā­juši degam, un es redzēju gana labi. Viņš bija pagriezis galvu un "tik nevērīgi" raudzījās uz "skaistā prinča" Čārlija hromolitogrāfiju, ar kuru Bērda kundze bija nolēmusi izrotāt mūsu istabas sienu.

Es satvēru viņu aiz zoda un pagriezu ar seju pret sevi. Tēlotā izbrīnā viņš iepleta acis.

- Vai tu gribi teikt, es uzstājīgi noprasīju, ka man ar to vīrieti, kas stāvēja pie mājas, bijusi tāda, tāda kā… es sastomījos, meklēdama īsto vārdu.

- Dēka? Frenks izpalīdzīgi piedāvāja.

- Romantiska interese? es pabeidzu teikumu.

- Nē, nē, nekādā gadījumā, viņš nepārliecinoši taisnojās. Atbrī­vojis seju no tvēriena, Frenks gribēja mani noskūpstīt, bet nu bija pie­nākusi mana kārta griezt prom galvu. Viņš ar varu noguldīja mani sev blakus.

- Tikai… viņš iesāka. Nu, zini. Klēra, pagājuši seši gadi. Mēs tikāmies tikai trīs reizes un pēdējā reizē tikai vienu dienu. Nebūtu nekāds brīnums, ja… saproti, visi zina, ka ārsti un medmāsiņas ārkārtas situācijās piedzīvo milzīgu sasprindzinājumu un… nu, es… tikai… nu, zini, es saprastu, ja kaut kas… ē… spontāns…

Es šo murmulēšanu pārtraucu, izraujoties brīvībā un strauji izlecot no gultas.

- Vai tu gribi teikt, ka esmu bijusi tev neuzticīga? es noprasīju skaidri un gaiši. Vai tā tu domā? Ja tā, tad vari tūlīt vākties ārā no šīs istabas. No šīs mājas! Kā tu uzdrīksties iedomāties kaut ko tādu? Es vārījos dusmās, un Frenks, piecēlies sēdus, pastiepa rokas pēc manis, lai mēģinātu nomierināt.

- Nepieskaries man! es noskaldīju. Pasaki: vai, balstoties uz faktu, ka svešs vīrietis nejauši paskatījies manā logā, tu domā, ka man ar kādu no slimniekiem ir bijusi svelmaina mīlas dēka?

Frenks izkāpa no gultas un apskāva mani. Paliku sastingusi kā Lata sieva, bet viņš nelikās mierā, glāstīja man matus un berzēja plecus, jo zināja, ka man tas patīk.

- Nē, neko tādu es nedomāju, viņš apgalvoja. Tad piekļāva mani ciešāk, un es mazliet atslābu, bet ne tik daudz, lai apskautu viņu.

Pēc krietna brīža Frenks murmināja manos matos:

- Nē, es zinu, ka tu neko tādu nedarītu. Es tikai gribēju teikt, ka, pat ja darītu… Klēra, tam nebūtu nozīmes. Es tevi tik ļoti mīlu. Tu neva­rētu izdarīt neko tādu, lai es pārtrauktu tevi mīlēt. Viņš saņēma rokās manu seju būdams tikai četras collas garāks par mani, Frenks viegli varēja ieskatīties man acīs un maigi sacīja: Piedosi? Viņa elpa, kurā tik tikko varēja jaust viskija sīvumu, skāra manu seju, un viņa lūpas, pilnīgas un aicinošas, atradās satraucoši tuvu.

Kārtējais uzliesmojums ārpusē vēstīja negaisa sākumu, un lietus gāzmas skaļi rībināja jumta plāksnes.

Lēni apskāvu vīra vidukli.

- "Nav žēlastībai jābūt piespiestai", es nocitēju. "Kā lietus maigs un divkārt svētīgs/Pār zemi nolīst tā…"

Frenks sāka smieties un palūkojās uz augšu; traipi uz griestiem, kas pārklāja cits citu, vēstīja, ka diez vai visu nakti varēsim nogulēt sausā gultā.

- Ja tāda ir tava žēlsirdība, viņš teica, negribētos redzēt tavu atriebību. Kā atbildot viņa vārdiem, pērkons nodārdināja kā mīnme­tēju zalve, un mēs abi, atguvuši labo noskaņu, sākām smieties.

Tikai vēlāk, klausoties, kā man blakus gultā vienmērīgi un dziļi elpo Frenks, es atkal sāku domāt. Kā jau biju teikusi, pat nepieļāvu domu par neuzticību no manas puses. Manas. Bet seši gadi, kā Frenks izteicās, bija ilgs laiks.