Svešzemniece

20 klajie lauki

Divas dienas pēc uzbrukuma mēs atkal pagriezāmies uz zieme­ļiem. Pamazām tuvojāmies vietai, kur bija norunāta tikšanās ar Horoksu, Džeimijs palaikam nogrima domās, varbūt apsvēra, cik nozimīgas būs angļu dezertiera atnestās ziņas.

Hjū Manro vairs netiku redzējusi, bet iepriekšējā nakti es pamodos un, kaut ari bija tumšs, manīju, ka Džeimija nav man blakus zem segas. Centos palikt nomodā, lai sagaidītu viņu atgriežamies, bet, kad mēness slīga uz rietu, miegs mani tomēr uzveica. No rīta vīrs ciešā miegā gulēja man blakus, kad es uz segas atradu nelielu sainīti tas bija plāna papīra vīstoklītis, kas sastiprināts, caurdurot ar dzeņa astes spalvu. Kad rūpīgi attinu papīru, es ieraudzīju lielu gabalu neapstrādāta dzintara. Viena mala tomēr bija noslīpēta gluda, un pa šo "lodziņu" varēja redzēt trauslu, tumšu, mūžīgā lidojumā sastingušu spāriti.

Nogludināju papīru. Uz nosmulētās baltās virsmas kaut kas bija uzvilkts maziem, pārsteidzoši elegantiem burtiņiem.

- Kas tur rakstīts? es jautāju Džeimijam, pētot savādos burtus un zīmes. Laikam gēlu valodā.

Viņš samiegojies paslējās uz elkoņa un nopētīja papīru.

- Tā nav gēlu valoda. Tas ir latīniski. Manro agrāk, pirms turku gūsta, bij skolotājs. Tas ir pantiņš no Katulla.

…da mi basia mille, diende centum, Dein mille altera, dein secunda centum…

Tulkojot viegls sārtums iekrāsoja viņa ausu ļipiņas:

Lai mīlas skūpsti kavējas Uz mūsu lūpām, sāc un skaiti! Tūkstotis un simts, tad Simts un tūkstotis vēl klāt.

- Nu, tas ir mazliet cēlāks teksts nekā veiksmes cepumā, es uzjautrināta noteicu.

- Ko? Džeimijs nesaprata.

- Nepievērs uzmanību, es pasteidzos attraukt. Vai Manro nodeva Horoksam ziņu no tevis?

- Jā. Viss sarunāts. Mēs satiksimies kādā man zināmā miestiņā, kas atrodas kalnos pāris jūdžu virs Legkrimas. Pēc četrām dienām, ja pa to laiku nekas neatgadlsies.

Piezīme par to, ka kaut kas varētu noiet greizi, darīja mani mazliet bažīgu.

- Vai tu domā, ka tas ir droši? Nu, vai tu uzticies Horoksam?

Džeimijs sēdēja, berzēdams no acīm miega atliekas un mirkšķinā­dams plakstus.

- Vai es uzticos angļu dezertierim? Ak Dievs, nē. Domāju, ka viņš mani pārdotu Rendelam, tiklīdz mēs šķirtos, tikai viņš, redz, pats nevar iet pie angļiem. Dezertierus pakar. Nē, es Horoksam neuzticos. Tāpēc jau devos Dūgalam lidzi šajā ceļojumā, nevis runāju ar Horoksu viens pats. Ja tam vīram kas nelāgs aiz ādas, tad man vismaz ir sabiedrotie.

- Ā! Es nebiju pārliecināta, ka, ņemot vērā pašreizējās attiecības starp Džeimiju un viņa viltīgajiem tēvočiem, Dūgala klātbūtne būtu kāda drošības ķīla.

- Nu, ja tu tā domā, es šaubījos. Cerams, ka Dūgals vismaz neizmantos izdevību, lai tevi nošautu.

- Viņš reiz šāva gan uz mani, Džeimijs pasmējās, pogādams ciet kreklu. Tev vajadzēja to zināt, jo tu pārsēji ievainojumu.

Tobrīd ķemmēju matus un man izkrita ķemme no rokām.

- Dūgals! Es domāju, ka tevi sašāva angļi!

- Nu, angļi šāva uz mani, viņš palaboja. Nav jau pareizi teikt, ka Dūgals bij tas šāvējs; patiesībā tas droši vien bij Ruperts viņš ir tas no

Dūgala vīriem, kuram šaušana padodas vislabāk. Nē, kad mēs mukām no angļiem, es attapos, ka neesam tālu no Freizeru zemēm, un iedomā­jos varbūt izmantot izdevību. Tāpēc es iecirtu zirgam sānos piešus un pagriezos pa kreisi, apejot Dūgalu un pārējos. Ņem vērā, ka gāja vaļā pamatīga šaudīšanās, bet lode, kas man trāpīja, lidoja no aizmugures. Tobrīd Dūgals, Ruperts un Mērtegs atradās man aiz muguras. Bet visi angļi priekšā. Patiesībā, kad nogāzos no zirga un noripoju no kalna, es gandrīz iekritu viņu nagos. Viņš pārliecās pār ūdens spaini, ko biju atnesusi, un iešļakstīja sev sejā pāris sauju auksta ūdens. Tad papuri­nāja galvu, lai izkratītu no acīm ūdeni, un smaidīdams, ar mirdzošām lāsēm biezajās skropstās un uzacīs vērās manī.

- Patiesību sakot, Dūgalam nācās krietni pacīnīties, lai dabūtu mani atpakaļ. Es gulēju zemē, galīgi nederīgs, Dūgals stāvēja man bla­kus, ar vienu roku aiz siksnas cenšoties piesliet mani kājās un ar otru, kurā turēja zobenu, sitās ar dragūnu, kurš domāja, ka viņam ir zāles pret visām manām kaitēm. Dūgals viņu nogalināja un mani uzvēla savam zirgam mugurā. Džeimijs papurināja galvu. Tajā brīdī es neko daudz neapjēdzu; spēju domāt tikai par to, cik zirgam grūti tikt kalnā ar četrsimt mārciņu smagu nastu uz muguras.

Es šokēta izslējos.

- Bet… ja gribētu, Dūgals būtu varējis tevi toreiz nogalināt.

Džeimijs papurināja galvu un paņēma no Dūgala palienēto bār-

dasnazi. Viņš nedaudz pakustināja spaini, lai ūdens virsma izveidotu gludu spoguli, savilka seju mokpilnā grimasē, kādu vīrieši parasti saverkšķī skujoties, un sāka skrāpēt vaigus.

- Nē, savu kaujinieku acu priekšā viņš to nevarēja. Turklāt Dūga­lam un Kolamam jau nevajadzēja mani nobeigt īpaši jau Dūgalam.

- Bet… Man atkal sāka dūkt galva, kā aizvien, kad saskāros ar skotu ģimenes dzīves mudžekļiem.

Džeimijs runāja neskaidri, jo bija izslējis zodu un piešķiebis galvu, lai tiktu klāt nelielajai rugāju audzei pazodē.

- Lelibrokas dēļ, viņš turpināja skaidrot, ar brīvo roku taustot, vai kādi bārdas kušķīši nav izbēguši nazim. Redzi, muižai ir auglīga zeme, turklāt tā atrodas kalnu pārejas pašā augšā. Tā ir vienīgā lieto­jamā pāreja Hailendā desmit jūdzes uz abām pusēm. Ja nonāks līdz vēl vienam dumpim, tad būs izdevīgi, ka tev pieder tāds īpašums. Un, ja es nomirtu puisī, tad zeme, visticamāk, aizietu atpakaļ Freizeru rokās.

Viņš pasmaidīja, braucīdams kaklu.

- Nē, es brāļiem Makenzijiem sagādāju nopietnas galvassāpes. No vienas puses, ja es apdraudu mazā Heimiša tiesības uz vadoņa vietu, tad viņi grib, lai esmu beigts un pagalam. No otras puses, ja neap­draudu, tad viņi grib, lai kara gadījumā es kopā ar savu īpašumu būtu viņu, nevis Freizeru sabiedrotais. Tāpēc, redz, viņi vēlas palīdzēt man satikties ar Horoksu. Es ar Lelibroku neko lielu nevaru iesākt, kamēr esmu izsludināts ārpus likuma, kaut arī zeme joprojām pieder man.

Es satinu segas, apjukusi grozot galvu par sarežģītajiem un bīs­tamajiem apstākļiem, kurus Džeimijs uztvēra šķietami bezrūpīgi. Un pēkšņi man iešāvās prātā, ka tagad tas attiecas ne tikai uz Džeimiju. Es pacēlu galvu.

- Tu teici, ka zeme atkal nonāktu Freizeru īpašumā, ja tu nomirtu neapprecējies, es ierunājos. Bet tagad tu esi precējies. Tad kurš…

- Tiesa, Džeimijs, šķībi smaidīdams, māja ar galvu. Viņa mati rīta saules staros liesmoja zelta un vara krāsās. Ja mani tagad nobeigs, Armaliet, tad Lelibroka būs tava.

Kad migla iztvaikoja, rīts izvērtās skaists un saulains. Putni rosījās pa viršiem, un pārmaiņas pēc ceļš bija plats un smilts mīksti būkšķēja zem zirgu pakaviem.

Kāda paugura virsotnē Džeimijs piegrieza savu zirgu man cieši bla­kus. Un pamāja ar galvu pa labi.

- Vai redzi to mazo klajumiņu tur lejā?

- Jā. Tas bija neliels, priedēm, ozoliem un apsēm apaudzis zemes ielāpiņš netālu no ceļa.

- Tur zem kokiem ir avotstrauts un mīksta zāle. Ļoti jauka vietiņa.

Neizpratnē es paskatījos uz Džeimiju.

- Pusdienām vēl tā kā par agru, vai ne?

- Ne jau tas man bij padomā. Pirms dažām dienām nejauši biju atklājusi, ka mans vīrs nekad nebija mācējis piemiegt vienu aci. Tāpēc viņš ļoti nopietni kā liela, sarkana pūce samirkšķināja abus plakstus.

- Un kas tieši tev padomā? es painteresējos. Manam aizdomīgaļ.im skatienam pretī vērās nevainīgas, bērnišķīgas, zilas acis.

- Man tikai ienāca prātā, nez kā tu izskatītos… zālē… zem kokiem… pie ūdens… ja tev svārki būtu savilkti līdz ausim.

- Ē… es nokremšļojos.

- Pateikšu Dūgalam, ka iesim pēc ūdens. Viņš aiztraucās uz priekšu un drīz vien atgriezās ar ūdens pudelēm, ko bija savācis no citiem zirgiem. Dzirdēju, ka Ruperts mums sauc nopakaļ kaut ko gēlu valodā, bet vārdus nespēju izšķirt.

Laukumiņu es sasniedzu pirmā. Noslīdējusi no zirga, es atlaidos zālē un aizvēru acis, vairoties no žilbinošās saules. Brīdi vēlāk Džeimijs man blakus pievilka grožus un nolēca zemē. Viņš uzplāja ar plaukstu zirgam pa sānu, lai tas iet, grožiem velkoties pa zemi, ganīties blakus manējam, tad nometās uz ceļiem. Es pastiepu rokas un uzvilku viņu sev virsū.

Diena bija silta, gaisā tvanēja zāles un ziedu smaržas. Un arī Džei­mijs smaržoja kā tikko plūkts zāles stiebrs, asi un saldi.

- Mums tas jādara ātri, es sacīju. Citādi viņi brīnīsies, kāpēc mēs tik ilgi smeļam ūdeni.

- Neko viņi nebrīnīsies. Džeimijs jau prasmīgi raisīja vaļā mana ņiebura auklas. Viņi zina.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Vai tad nedzirdēji, ko Ruperts uzsauca, kad devāmies projām?

- Dzirdēju, bet nesapratu, ko viņš saka. Mana gēlu valoda bija tiktāl uzlabojusies, ka sapratu vienkāršus vārdus, bet sarunāties es vēl ilgi nespēšu.

- Tad labi. Tavām ausīm tie vārdi nebij piemēroti. Atbrīvojis no apģērba manas krūtis, viņš piekļāva tām seju, sūca un viegli kodīja, līdz es vairs nespēju izturēt un, parāvusi uz augšu svārkus, paslīdēju viņam apakšā. Pēc karstās un primitīvās kopošanās uz klints es jutos neizskaidrojami bikla un kautrējos mīlēties nometnes tuvumā, bet meži bija pārāk biezi, lai droši varētu doties tālu no pārējiem. Mēs abi jutām vieglo un patīkamo atturēšanās sasprindzinājumu un, būdami pārlie­cināti, ka tuvumā nav ziņkāru acu un ausu, tiecāmies viens pēc otra ar tādu spēku, ka no asiņu straujās joņošanas tirpa lūpas un pirksti.

Mēs jau tuvojāmies kulminācijai, kad Džeimijs pēkšņi sastinga. Atvērusi acis, es redzēju viņa seju, kas uz saules fona izskatijās tumša, un tajā bija pilnigi neaprakstāma izteiksme. Viņam pie deniņiem vidēja kaut kas melns. Manas acis beidzot aprada ar spožo gaismu, un es redzēju, ka melnais ir musketes stobrs.

- Slienies augšā, elles ērzeli! Stobrs strauji sakustējās, atsitoties pret Džeimija deniņiem. Viņš ļoti lēnām piecēlās kājās. Nobrāzuma vietā sakrājās asins lāse, kas spilgti izcēlās uz baltās sejas.

Viņi bija divi; spriežot pēc apdriskātajām formas tērpu atliekām, sarkansvārču dezertieri. Abi bruņojušies ar pistolēm un musketēm un stipri uzjautrinājās par to, ko veiksme likusi viņiem ceļā. Džeimijs pie­cēlās ar paceltām rokām, jo krūtīs dūrās musketes stobrs, bet tikai ar lielām pūlēm viņam izdevās saglabāt bezkaislīgu sejas izteiksmi.

- Varēji tak ļaut šim pabeigt, Harij, viens no vīriem ieteicās. Viņš plati smaidīja, atsedzot sabojājušos zobus. Šitāda pārtraukšana pašā vidū kaitē veselībai.

Runātāja biedrs iebakstīja Džeimijam krūtīs ar musketi.

- Man viņa veselība ir pie vienas vietas. Un drīz arī viņam pašam tā būs vienaldzīga. Man ir iekāriens nogaršot kumosiņu no šitā, viņš īsi pamāja manā virzienā, un man netīk būt otrajam, kur nu vēl aiz tāda skotu kuces dēla kā šitais.

Tas ar bojātajiem zobiem iesmējās.

- Es nebūtu tik izlepis. Nu tad žmiedz viņu nost un darām, kas jādara.

Harijs, īsa auguma, ducīgs šķielacis, mani pētidams, bridi apdomā­jās. Es joprojām sēdēju zemē, ceļus pievilkusi pie krūtim un svārkus cieši saņēmusi pie potītēm. Biju mēģinājusi aizpogāt ņieburu, taču krietna daļa no krūtīm bija redzama. Pēdīgi strupais arī iesmējās un ar rokas mājienu paaicināja savu biedru.

- Nē, lai paskatās. Nāc šu', Arnold, un turi viņu uz grauda! Arnolds, joprojām plati smaidīdams, paklausīja. Lai sagatavotos, Harijs nolika musketi zemē un arī pistoles siksnu nometa turpat.

Spiežot svārkus pie kājām, es uzdūros kādam cietam priekšmetam labās puses kabatā. Tas bija Džeimija dotais duncis. Vai es spētu to izmantot? Jā, pilnīgi noteikti, es izlēmu, skatīdamās uz Harija pūtaino, baudkāro ģīmi.

Taču man būs jāgaida līdz pēdējai sekundei, un mani māca šaubas, vai Džeimijs spēs tik ilgi savaldīties. Skaidri redzēju, ka viņa sejā raks­tīta vēlme Hariju nogalināt; drīz vien, es paredzēju, viņš rīkosies.

Negribēju rādīt savu seju, bet samiedzu acis un skatijos uz vīru, cik stingri vien varēju, domās pavēlot viņam nekustēties. Džeimijam uz kakla izspiedās dzīslas un seja piesarka tumšsarkana, bet es manīju, drīzāk gan nojautu, galvas mājienu, ka viņš manu domu ir sapratis.

Kad Harijs spieda mani pie zemes un mēģināja savilkt uz augšu svārkus, es pretojos, vairāk gan lai dabūtu roku uz dunča spala nekā lai nokratītu izvarotāju. Viņš man sāpigi iesita pa seju, lai palieku mierā. Mans vaigs dega, un acis asaroja, bet roka, paslēpta svārku ielocēs, žņaudza dunča spalu.

Es, skaļi elsodama, atlaidos uz muguras. Koncentrējos uz mērķi, cenšoties visu pārējo no prāta izdzēst. Jādur mugurā; attālums bija pārāk niecīgs, lai mēģinātu pārgriezt rīkli.

Netīri pirksti ieķērās man gurnos, pūloties tos paplest. Acu priekšā redzēju Ruperta strupo pirkstu duram Mērtegam ribās, un ausīs ska­nēja viņa balss: "Te, zeltenīt, zem apakšējām ribām, pie paša mugur­kaula. Dur stipri, uz augšu nierēs, un viņš būs gar zemi."

Bija jau gandrīz īstais brīdis; Harija smakojošā elpa pretīgi silta skāra manu seju un pirksti taustījās gar manām kailajām kājām, bet pats viņš bija koncentrējies tikai uz vienu mērķi.

Paskaties labi, buciņ, kā tas darāms, viņš elsa, tava draugaļa vaidēdama prasīs vēl, iekams…

Ar strauju kustību apķēru ar kreiso roku izvarotāja kaklu, lai viņš nevarētu atrauties; augstu pacēlu roku ar nazi un dūru no visa spēka. Trieciena atsitiens aizvibrēja līdz plecam, un man gandrīz izkrita dun­cis no rokas. Harijs iesmilkstējās un sāka grozīties, lai tiktu projām. Akli biju mērķējusi pārāk augstu, un nazis bija noslīdējis gar ribu.

Tagad apstāties es vairs nevarēju. Par laimi, svārki bija uzrauti, tādēļ manas kājas bija brīvas. Ar tām cieši apviju nosvīdušā Harija gur­nus, neļaujot viņam piecelties vēl dažas dārgas sekundes, kas man bija nepieciešamas, lai durtu otrreiz. Triecu dunci ar izmisuma spēku un šoreiz trāpīju īstajā vietā.

Rupertam izrādījās taisnība. Harijs noraustījās mīlas akta pretīgā parodijā, tad bez skaņas sabruka ļenganā kaudzē man virsū, asins strūkla no brūces mugurā pamazām apsīka.

Notikumi, kas risinājās uz zemes, vienu mirkli bija novērsuši Arnolda uzmanību, bet satracinātajam skotam, ko viņš turēja stobra galā, tas bija gana ilgs laiks. Tajā brīdī, kad biju tiktāl sakopojusi domas, lai izlocītos no mirušā Harija apakšas, Arnolds jau bija pievie­nojies savam biedram viņsaulē, rīkle bija akurāti pārgriezta no auss līdz ausij ar sgian dhu, ko Džeimijs nēsāja zeķē.

Džeimijs nometās ceļos man blakus un izvilka mani no liķa apak­šas. Mēs abi drebējām nervu sasprindzinājuma un šoka dēļ un vairākas minūtes, nesakot ne vārda, gulējām apskāvušies. Vēl joprojām nespējot runāt, viņš mani piecēla un aiznesa projām no abiem miroņiem uz pļa­viņu aiz apšu audzes.

Tur nolika mani zemē un neveikli noslīga man blakus, it kā kājas būtu atteikušās darboties. Es jutu aukstu atsvešinātību, it kā man cauri kauliem pūstu ziemas vējš, un pastiepu pēc viņa rokas. Džeimijs pacēla galvu, kas bija gulējusi uz ceļiem, seja šķita nogurusi, un viņš skatījās uz mani kā uz svešinieci. Kad uzliku rokas Džeimijam uz pleciem, viņš piekļāva mani cieši pie krūtīm, izdvešot kaut ko vidēju starp vaidu un šņukstu.

Tad mēs mīlējāmies mežonīgi, sasprindzinātā klusumā, neapval­dīti un jau pēc pāris mirkļiem beidzām, jo mūs dzina man neizpro­tama vajadzībā, bet es zināju, ka jāpakļaujas tai, vai arī mēs zudīsim viens otram uz mūžīgiem laikiem. Mēs to darījām ne jau mīlestības, bet nepieciešamības dēļ, it kā apzinātos: ja kāds no mums paliktu viens, to nebūtu iespējams izturēt. Vienīgi saplūšanā mēs varējām smelties spēku, jutekļu kairinājumā varējām noslīcināt atmiņas par nāvi un izvarošanas mēģinājumu.

Pēc tam mēs, cieši apskāvušies, saņurcīti, asinīm notriepušies un, par spīti saules siltumam, dreboši, gulējām zālē. Džeimijs kaut ko mur­mināja, balss skanēja tik klusi, ka uztvēru tikai vienu vārdu "piedod".

Nav tava vaina, es dudināju, glāstot viņa matus. Viss kārtībā, mums abiem nekas nekaiš. Jutos kā sapnī, it kā nekas ap mani nebūtu īsts, un neskaidri apjautu aizkavēta šoka simptomus.

- Es nerunāju par to, viņš iebilda. Ne par to. Tā bij mana vaina… Tik muļķīgi te ierasties un kārtīgi neapskatīties. Un ļaut tev… taču es nedomāju to. Es domāju… piedod, ka tikko tevi tā izmantoju. Paņemt tevi tā, tik drīz pēc… kā tāds dzīvnieks. Piedod, Klēra… nezinu, kas… nespēju turēties pretī, bet… Ak kungs, tu esi tā nosalusi, mo duinne, tavas rokas ir kā ledus. Nāc, es sasildīšu!

Ari šoks, es miglaini secināju. Savādi, ka dažiem cilvēkiem tas rada vajadzību runāt. Citi tikai klusēdami trīc. Kā es. Es piespiedu Džeimija muti sev pie pleca, lai apklusinātu.

- Viss kārtībā, es atkārtoju atkal un atkal. Viss kārtībā.

Pēkšņi mums pāri krita ēna un mēs abi salēcāmies. Tur stāvēja

Dūgals un, rokas uz krūtīm sakrustojis, nikni lūrēja uz mums. Tad pie­klājīgi novērsa skatienu, kamēr es sasēju kleitas auklas, un, pieri sarau­cis, skatījās uz Džeimiju.

- Nu paklau, puis, papriecāties ar sievu ir makten labi, bet, ja mums visiem tevi jāgaida ilgāk par stundu, un tik ļoti aizrauties, ka nedzirdat mani nākam, tā tu, puis, kādu dienu iekulsies nepatikšanās. Kāds taču varēja nemanot pienākt no muguras un pielikt tev pie galvas pistoli…

Viņš aprāva savu tirādi un sāka skatīties, kā es histērijā vārtos pa zāli. Džeimijs, sarkans kā biete, paveda Dūgalu aiz apšu aizsega un klusā balsī visu paskaidroja. Es turpināju nevaldāmi ķiķināt, beidzot iebāzu mutē kabatlakatiņu, lai slāpētu troksni. Pēkšņā emociju izlā­dēšanās kopā ar Dūgala sacīto man acu priekšā nolika Džeimija seju, kāda tā bija tajā brīdī, un es nespēju rimties. Es smējos un kunkstēju, līdz sāka sāpēt sāni. Beidzot es apsēdos, slaucīju ar mutautu acis un redzēju, ka Dūgals ar Džeimiju stāv man blakus un abi ar vienādām sejas izteiksmēm nosodoši raugās manī. Džeimijs uzrāva mani kājās un, kaut joprojām žagojos un palaikam iespurcos, veda uz vietu, kur mūs gaidīja vīri ar zirgiem.

Izņemot ieilgušu tieksmi histēriski smieties par neko, likās, ka nekādas nepatīkamas sekas tikšanās ar dezertieriem nav atstājusi, taču es ļoti piesardzīgi allaž turējos nometnes tuvumā. Dūgals centās man iestāstīt, ka bandīti nemaz tik bieži Hailendas ceļos negadās tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tādu ceļinieku, ko būtu vērts aplaupīt, nav daudz, bet es pamanīju, ka, veicot ikdienišķus darbus, piemēram, ejot pēc malkas vai ūdens, meža trokšņi mani biedēja, un es steidzos atpa­kaļ, lai pēc iespējas ātrāk redzētu un dzirdētu Makenziju vīrus. Tāpat es atklāju, cik mierinoši, ja naktī tepat blakus skan krākšana, un zaudēju pēdējās kautrības paliekas par neuzkrītošo rosīšanos zem mūsu segām.

Vēl joprojām baidījos palikt viena, kad pēc dažām dienām pienāca laiks tikties ar Horoksu.

- Man jāpaliek? Es neticēju savām ausīm. Nē! Es došos tev līdzi.

- Tas nav iespējams, Džeimijs kārtējo reizi pacietīgi atkārtoja.

- Lielākā tiesa vīru ar Nedu, kā jau paredzēts, dosies uz Legkrimu ievākt nomu. Bet Dūgals ar dažiem vīriem pavadis mani uz tikšanos, ja nu Horokss būtu sadomājis kādu nelietību. Taču tu Legkrimas tuvumā rādīties nedrīksti; tur varētu būt Rendela rokaspuiši, un es nebrīnītos, ja viņš tevi nolaupītu. Turklāt man nav ne jausmas, kas tikšanās laikā var atgadīties. Nē, netālu no ceļa līkuma ir birztala tur daudz koku un zāles, ari ūdens tur ir. Tev būs ērti, līdz es ieradīšos tev pakaļ.

- Nē, es iespītējos. Iešu tev līdzi. Kaut kāds neizprotams lep­nums liedza man atzīties, ka man bez viņa būs bail. Bet es labprāt pateicu, ka baidos par viņu.

- Tu pats teici, ka neviens nezina, kas var notikt tikšanās laikā, es atgādināju. Negribu te gaidīt un visu dienu satraukumā lauzīt galvu, vai ar tevi nav noticis kas slikts. Ļauj man iet tev līdzi, es lūdzos.

- Apsolu, ka tikšanās laikā es nerādīšos. Bet es negribu palikt te viena un visu dienu raizēties.

Džeimijs nepacietīgi nopūtās, bet vairs nestrīdējās. Taču, kad nonā­cām pie birztalas, viņš pieliecās, satvēra mana zirga pavadu, piespiežot to nogriezties no ceļa pļavā. Tad, noslīdējis no zirga, piesēja abus grožu pārus pie krūma. Neliekoties ne zinis par maniem skaļajiem iebildu­miem, viņš pazuda aiz kokiem. Es spītīgi atteicos kāpt zemē. Viņš nevar piespiest mani palikt, es domāju.

Beidzot viņš iznāca uz ceļa. Pārējie jau bija aizjājuši krietnu gabalu uz priekšu, bet Džeimijs, paturējis prātā mūsu neseno piedzīvojumu klajumā, nebija ar mieru iet projām, iepriekš kārtīgi nepārbaudījis birztalu, metodiski pārmeklējot koku saaudzi un ar nūju izbakstot garo zāli. Atgriezies viņš atsēja zirgus un ielēca seglos.

- Tur ir droši, viņš sacīja. jāj uz birzi, Klēra, un paslēpieties abi ar zirgu. Tiklīdz viss būs nokārtots, es atjāšu pēc tevis. Nevaru pateikt, t ik ilgi tas būs, bet pirms saulrieta.

- Nē! Es te nepalikšu. Nespēju paciest domu, ka man būs jānīkst mežā, nezinot, kas notiek. Nesalīdzināmi labāk es būtu tur, kur man draud briesmas, nekā stundām ilgi drebināties, gaidot un lauzot galvu. Viena.

Džeimijs dega nepacietībā doties projām, tomēr savaldījās. Viņš uzlika roku man uz pleca.

- Vai tu nesolīji man klausīt? viņš jautāja, viegli mani sapurinot.

- Jā, bet… Grasījos teikt, ka solīju to tikai tāpēc, ka man nebija citas izejas, bet Džeimijs jau grieza mana zirga galvu uz biežņas pusi.

- Tas ir ļoti bīstami, Klēra, un es nepieļaušu, ka tev draud bries­mas. Es būšu ļoti aizņemts un nejaudāšu vienlaikus kauties un aiz­stāvēt tevi, ja tik tālu nonāks. Redzot manu dumpīgo skatienu, viņš iebāza roku seglu somā un sāka pa to vandīties.

- Ko tu tur meklē?

- Virvi. Ja tu mani neklausīsi, tad piesiešu tevi pie koka, kamēr tieku atpakaļ.

- To tu nedarīsi!

- Darīšu gan! Bija skaidri redzams, ka viņš runā nopietni. Es negribīgi padevos un dusmīga pievilku grožus. Džeimijs, jau pagrie­zies, lai dotos projām, pieliecās, lai nobučotu mani uz vaiga.

- Uzmanies, Ārmaliet. Tev ir duncītis? Labi. Atgriezīšos, tiklīdz varēšu. Ak, vēl kas.

- Kas tad? es īgni noprasīju.

- Ja tu aiziesi no birztalas, iekams atnākšu tev pakaļ, tad es ar zobena siksnu noraušu ādu no tavas plikās pakaļas. Visu ceļu līdz Bārgrenenai iet kājām nav patīkami. Atceries, viņš man viegli ieknieba vaigā, tie nav tukši draudi. Un tā arī bija. Es lēnām jāju uz koku puduri; kad atskatījos, redzēju, kā Džeimijs aiztraucas, zemu pieliecies seglos, saplūdis ar zirgu, un aiz muguras viņam plandās pleda gali.

Zem kokiem bija vēsi; ieejot ēnā, mēs abi ar zirgu atvieglojumā uzelpojām. Bija viena no tām retajām dienām Skotijā, kad saule no balināta musllna krāsas debesim lej svelmi un pulksten astoņos rīta dūmaka jau ir iztvaikojusi. Birztalā jandalēja putni; ozolu audzītē krei­sajā pusē zīlīšu bars meklēja barību, un netālu balsi locīja, manuprāt, stērste.

Vienmēr esmu bijusi dedzīga amatiere putnu vērotāja. Ja man jātup te, līdz manam valdonīgajam, pavēlnieciskajam, stūrgalvīgajam vīra kungam labpatiks izbeigt riskēt ar savu stulbo galvu, varu izmantot laiku, mēģinot vērot putnus.

Es sapinu zirgu un ļāvu tam savā vaļā plūkt lekno zāli birzs malā, zinādama, ka tālu tas neies. Dažas pēdas no kokiem zāle spēji izbei­dzās, jo to nomāca uzbāzīgie virši.

Šajā laukumiņā, kur juku jukām auga skuju koku un ozolu atva­ses, bija ideāla vieta putnu vērošanai. Es klīdu starp kokiem, joprojām vārīdamās dusmās uz Džeimiju, bet pamazām, klausoties mušķērāja raksturīgajā čik un sila strazda skarbajā pļāpāšanā, sāku nomieri­nāties.

Laucīte pēkšņi beidzās ne pārāk augstas kraujas malā. Izspraucos cauri jauno kociņu biežņai, un putnu dziesmas noslāpēja strauja ūdens čalas. Stāvēju pie mazas upītes no augstās kraujas robainajām klin­tīm lejup šļācās ūdenskritumi un, šļakatām šķīstot, satecēja brūni sid­rabainās lāmās. Apsēdos uz krasta, pārkāru kājas pāri malai virs ūdens, priecādamās par sauli, kas sildīja man seju.

Man pār galvu aiztraucās vārna, kurai cieši sekoja pāris erickiņu. Prāvais, melnais ķermenis līku loču šaudījās pa gaisu, cenšoties izvairī­ties no sīkajiem "iznīcinātājiem". Es pasmaidīju, skatīdamās, kā mazie, niknuma pārņemtie vecāki trenkā lielo putnu, un prātoju, vai vārnas vispār, ja viņām ļauj darīt, kā grib, prot lidot taisnā līnijā. Šī, ja ieturētu taisnu līniju, nonāktu tieši…

Es sastingu.

Tik karsti biju strīdējusies ar Džeimiju, ka līdz šai minūtei man nebija pielēcis, ka beidzot, pati no sevis, ir izveidojusies situācija, kuru es veltīgi biju mēģinājusi noorganizēt jau divus mēnešus. Es biju viena. Zināju, kur atrodos.

Paskatījos pāri avotam, un spožajā rīta saulē, kas lauzās cauri sar­kanajiem ošiem otrā krastā, man apžilba acis. Tātad tur bija austrumi, sirds sāka sisties straujāk. Austrumi bija tur, Legkrima man tieši aiz muguras. Legkrima bija četras jūdzes uz ziemeļiem no Fortviljamas. Un Fortviljama nav vairāk kā trīs jūdzes uz rietumiem no Kreignedana.

Tātad pirmo reizi kopš tikšanās ar Mērtegu es aptuveni zināju, kur atrodos ne vairāk kā septiņas jūdzes no tā nolādētā kalna un tā saso­dītā akmeņu loka. Septiņas jūdzes varbūt no mājām. No Frenka.

Es devos atpakaļ uz birzi, bet pārdomāju. Pa ceļu iet es neuzdrīkstē­jos. Tik tuvu Fortviljamai un vairākiem maziem apkārtnes miestiem bija pārāk liels risks satikt kādu cilvēku. Ar zirgu pa strauta krauju jāt nebija iespējams. Faktiski es pat šaubījos, vai pa to var iet kājām; klints dažās vietās bija gluda siena, kas pazuda putojošajā straumē bez jebkāda stingrāka pamata kājām, izņemot izkaisītu akmeņu spices, kas slējās ārā no straujā ūdens.

Bet tā pilnīgi noteikti bija taisnākā taka, kas veda virzienā, kurā gribēju doties. Un es neuzdrīkstējos mest pārāk lielu līkumu; brikšņos varēja ļoti viegli apmaldīties, un tikpat labi mani varēja pārtvert Džei­mijs vai Dūgals, kas atgrieztos no tikšanās.

Iedomājoties par Džeimiju, man pēkšņi sažņaudzās vēders. Ak Dievs, kā lai es to izdaru? Pamest viņu, ne ar vārdu nepaskaidrojot vai neatvainojoties? Pazust bez pēdām pēc visa tā, ko viņš manā labā ir darījis?

Ar šo domu es pēdīgi nolēmu atstāt zirgu. Tad viņš vismaz nodo­mās, ka neesmu viņu pametusi no laba prāta; viņš varētu pieļaut, ka mani saplosījuši meža zvēri piedūru roku duncim kabatā vai arī nolaupījuši ārpus likuma pasludinātie. Un, neatradis nekādas pēdas, viņš mani aizmirsīs un apprecēsies no jauna. Varbūt ar jauno Leigēru no Leohas pils.

Lai cik muļķīgi, bet es atklāju, ka, iedomājoties par Leigēru gultā ar Džeimiju, uztraucos tikpat stipri, kā domājot par viņa pamešanu. Nolādēju savu idiotismu, bet nespēju iedomāties Leigēras apaļo, mīlīgo seju pietvīkušu kvēlās ilgās un Džeimija lielās rokas iegrimstam viņas mēnesnīcas krāsas matos…

Piespiedu atvērt sakostos zobus un apņēmīgi noslaucīju no vaigiem asaras. Bezjēdzīgai spriedelēšanai man nebija ne laika, ne enerģijas. Man jāiet un tūlīt, kamēr tas iespējams. Varbūt šī ir labākā izdevība, kāda man vispār tiks dota. Cerams, ka Džeimijs mani aizmirsīs. Bet pagaidām man jāizmet viņš no prāta, citādi es nespēšu koncentrēties uz galveno, kas jau tāpat bija krietni sarežģīti.

Piesardzīgi virzījos lejup pa stāvo krastu, līdz sasniedzu ūdensmalu. Straumes čalošana noslāpēja augšā birztalā dziedošo putnu bal­sis. Iet bija grūti, taču te vismaz pietika vietas, lai pārvietotos pa pašu ūdensmalu. Krasts bija dubļains un akmeņu piebiris, bet tikt uz priekšu varēja. Redzēju, ka vēl tālāk man vajadzēs kāpt ūdenī un būs ļoti uzma­nīgi jālec no viena akmens uz nākamo, balansējot virs palu ūdeņiem, līdz krasts atkal būs tik plats, lai es varētu tikt malā.

Es gāju līdz izmisumam gausi, rēķinādama, cik daudz laika man varētu būt. Džeimijs bija sacījis, ka atgriezīšoties tikai ap saulrietu. Līdz Legkrimai ir aptuveni trīs četras jūdzes, bet man nebija ne jausmas, kādi bija ceļi vai cik ilgi kārtosies lietas ar Horoksu. Ja viņš vispār iera­dīsies. Bet gan jau būs, es strīdējos sev pretī. Tā bija solījis Hjū Manro; lai cik ērmīgs bija šis ķēmīgais radījums, Džeimijs acīmredzot uzskatīja viņu par uzticamu informācijas avotu.

Kāja man noslīdēja jau no pirmā akmens upē, un es iešļūcu ledusaukstā ūdenī līdz celim un samērcēju svārkus. Izrausos krastā, pacēlu svārkus, cik augstu varēju, un novilku gan kurpes, gan zeķes. Iebāzu tās maisā, ko izveidoja augšup saceltie brunči, un atkal kāpu uz akmens.

Turoties ar kāju pirkstiem, man izdevās virzīties pa akmeņiem uz priekšu un nepaslīdēt. Taču svārku vīstokļi neļāva saskatīt, kur likt nākamo soli, tāpēc šad tad es iekāpu ūdenī. Kājas sala, un, kad pēdas kļuva nejūtīgas, uz akmeņiem noturēties kļuva arvien grūtāk.

Par laimi, krasts atkal kļuva platāks, un es ar prieku iebridu silta­jos, lipīgajos dubļos. īsi periodi ar puslīdz ērtu mīcīšanos pa dubļiem mijās ar krietni garākiem periodiem, kad vajadzēja bīstami lēkāt pa akmeņiem ledaini aukstajās krācēs, bet es ar atvieglojumu konstatēju, ka esmu pārāk nodarbināta, lai domātu par Džeimiju.

Pēc kāda laika man jau bija izstrādājusies shēma. Solis, noturēša­nās, pastāvēšana, paskatīšanās apkārt, lai atrastu vietu nākamajam solim. Solis, noturēšanās, pastāvēšana un tā tālāk. Laikam biju kļuvusi pašpārliecināta vai tikai jutos nogurusi, jo nervozēju un aizlēcu garām mērķim. Kāja bezpalīdzīgi noslīdēja gar dūņām apauguša akmens sanu. Izmisīgi vicināju rokas, cenšoties tikt atkal atpakaļ uz iepriekšējā akmens, bet biju jau pārāk daudz sasvērusies, tālab zaudēju līdzsvaru un ar visiem svārkiem, apakšsvārkiem un dunci iegāzos ūdenī.

Un gāzos vēl tālāk. Kaut arī strauts visumā bija tikai pāris pēdu dziļš, retumis parādījās ūdens izskalotas bedres. Tajā vietā, kur zaudēju pamatu zem kājām, bija tādas bedres mala, un, kad es iegāzos ūdenī, grimu kā akmens.

Biju tik apstulbusi no šoka, ko sagādāja ledainais ūdens, kas spie­dās man degunā un mutē, ka nespēju iekliegties. No kleitas ņiebura uzšāvās sudrabaini burbuļi un garām sejai traucās uz strauta virsmu. Kokvilna uzreiz piemirka, un aukstā ūdens tvēriens paralizēja man elpošanu.

Gandrīz tūlīt sāku spirināties, lai tiktu augšā, bet apģērba svars vilka mani uz leju. Drudžaini plosīju ņiebura auklas, bet nebija nekādu izredžu dabūt kaut ko nost, iekams esmu noslīkusi. Vairākas reizes mežonīgi un ļoti nepieklājīgi klusībā izteicu savas domas par šuvējām, sieviešu modi un garu svārku stulbumu, vienlaikus izmisīgi spārdījos, lai uzmācīgos lindrakus turētu pa gabalu no kājām.

Ūdens bija kristāldzidrs. Mani pirksti noslīdēja pa klints virsmu, izduroties cauri tumšām, glumām ūdenslēcu un aļģu šķieznām. "Slapjš kā ūdenszāles," Džeimijs bija teicis par manu…

Šī doma izrāva mani no panikas. Pēkšņi es aptvēru, ka velti sevi nogurdinu, cenšoties uzspārdīties līdz virsmai. Bedre nevarēja būt dzi­ļāka par astoņām vai deviņām pēdām; vajadzēja atslābināties, nolais­ties dibenā, atsperties ar kājām un uzšauties augšā. Ja paveiksies, mana galva iznirs virspusē un būs iespēja ievilkt gaisu, pat ja es vēlreiz noietu dibenā, es varētu tā lēkāt, līdz tiktu tuvāk malai, kur kārtīgi pieķertos pie klints.

Laišanās zemē bija mokoši lēna. Tā kā es vairs necentos tikt augšā, svārki man apkārt piepūtās kā baloni un peldēja acu priekšā. Es pasitu tos tālāk; jāatbrīvo seja. Plaušas jau gandrīz plīsa un acu priekšā grie­zās tumši plankumi, kad kājas atdūrās pret gludo bedres dibenu. Ļāvu ceļiem viegli ieliekties, spiedu svārkus sev klāt un tad ar visu spēku lēcu uz augšu.

Izdevās, bet tikai par mata tiesu. Seja parādījās virs ūdens pašā lēciena augstākajā punktā, un man pietika laika tikai pavisam īsiem, dzīvību glābjošiem malkiem, kad ūdens jau atkal sakļāvās virs manis. Bet ar to pietika. Es zināju, ka varu to atkārtot. Piespiedu rokas pie sāniem, lai izveidotu plūdlīnijas formas ķermeni un celšanās augšup notiktu straujāk. Vēlreiz, Bičema, es sevi iedrošināju. Saliec ceļus, sasprindzinies, lec!

Es uzšāvos augšā, rokas virs galvas izstiepusi. Kad pēdējo reizi izniru no ūdens, biju redzējusi pazibam kaut ko sarkanu; virs strauta noteikti liecās pīlādža zars. Varbūt varēšu pie tā pieķerties.

Kad mana seja iznira no ūdens, kaut kas saķēra manu pastiepto roku. Kaut kas stingrs, silts un mierinoši stabils. Roka.

Klepodama un sprauslādama es alkaini taustījos ar brīvo roku, pārāk priecīga par glābiņu, lai nožēlotu, ka mans bēgšanas mēģinā­jums ir pārtraukts. Priecīga, vismaz līdz brīdim, kad, atbīdījusi matus no acīm, ieskatījos gaļīgajā, dedzīgajā jaunā lankašīrieša kaprāļa Hokinsa sejā.