Svešzemniece

34 Dūgala stāsts

Lai kādi civilizācijai būtu trūkumi, es drūmi apcerēju, priekšrocī­bas bija nenoliedzamas. Piemēram, telefons. Tāpat avīzes, kas bija labi pazīstamas tādās metropolēs kā Edinburga vai pat Pērta, bet pilnīgi nezināmas Skotijas nomaļajās kalnienēs.

Kad nebija pieejami plašsaziņas līdzekļi, tad jaunumi izplatījās no mutes mutē un ceļoja ar cilvēka soļa ātrumu. Ļaudis parasti uzzināja to, ko viņiem vajadzēja, tikai ar vairāku nedēļu kavēšanos. Un tas nozī­mēja, ka tad, kad man vajadzēja noskaidrot, tieši kur atrodas Džeimijs, varēju paļauties vienīgi uz iespējamibu, ka kāds viņu saticis un atsūtījis ziņu uz Lelibroku. Šāda komunikācija varēja prasīt nedēļas. Un drīz būs klāt ziema, padarot ceļu uz Bjūliju neizbrienamu. Sēdēju pie uguns­kura, metu liesmās zarus un apcerēju šīs iespējas.

Uz kurieni pēc izbēgšanas Džeimijs varēja doties? Ne jau atpakaļ uz Lelibroku un gandrīz pilnīgi noteikti ne uz ziemeļiem, uz Makenziju zemēm. Uz dienvidiem, uz robežas zemēm, kur viņš varēja cerēt satikt Hjū Manro vai kādu citu no agrākajiem cīņubiedriem? Nē, visticamāk, viņš devās uz ziemeļaustrumiem, uz Bjūliju. Bet, ja es spēju to izdomāt, tad to var ari sardzes vīri.

Mērtegs atgriezās no meža ar veselu klēpi žagaru un nometa to pie ugunskura, tad apsēdās uz sava pleda, sakrustoja kājas un atli­kušo nakts daļu pavadīja ietinies, lai nenosaltu. Viņš pameta skatu uz debesīm, kur aiz ātri slīdošiem mākoņiem blāvi vizmoja mē­ness.

- Tik drīzi vēl nesnigs, Mērtegs, pieri saraucis, noteica. Vēl nedēļa, varbūtam divas. Pirms tam mēs jau būsim Bjūlijā. Nu jauki iegūt apstiprinājumu saviem secinājumiem, es nodomāju.

- Vai tu domā, ka viņš būs tur?

Mazais vīriņš paraustīja plecus, pavilkdams augstāk uz pleciem pledu.

- Kas zin'. Uz priekšu tikt nebūs viegli, pa dienu jāslapstās un jātu­ras nostāk no ceļiem. Un viņam nav zirga. Mērtegs domīgi pakasīja savu rugājiem apaugušo vaigu. Mēs nejaudājam viņu atrast; labāk lai vēsts atrod mūs.

- Kādā veidā? Šausim raķetes? es izsmējīgi noprasīju. Viens gan jāsaka Mērtegam par labu: lai kādu muļķību es pateiktu, varēja rēķinā­ties, ka viņš izturēsies tā, it kā es neko nebūtu sacījusi.

- Es paķēru līdzi tavu zāļu pauniņu, vīriņš sacīja, ar galvu norādī­dams uz zemē gulošajām seglu somām. Lelibrokas apkārtnē izgājusi ziņa, ka esi zintniece; un drīz to zinās visā zemē. Viņš pamāja pie sevis. Jā, ar to būs gana. Un bez kādiem turpmākiem paskaidroju­miem viņš, pledā satinies, atgūlās un mierīgi laidās miegā, nelikdamies ne zinis par kokos aurojošo vēju, kluso lietus pakšķēšanu un mani.

Pavisam drīz es uzzināju, ko viņš ar to bija domājis. Neslēpjoties un lēnām virzoties pa galvenajiem ceļiem, mēs iegriezāmies katrā zem­nieku sētā, ciemā un miestā, kur nonācām. Tur Mērtegs aši novērtēja vietējos iedzīvotājus, atrada ikvienu, kurš cieta no slimības vai trau­mas, un atveda pie manis uz ārstēšanu. Tā kā dakteru bija maz un tie šajās nomalēs dzīvo tālu cits no cita, tad arvien atradās kāds vājinieks, kuram bija nepieciešama palīdzība.

Kamēr es noņēmos ar savām tinktūrām un zalvēm, Mērtegs dīki pļāpāja ar cietēja draugiem un radiem un noteikti ieminējās, ka mēs dodamies uz Bjūliju. Ja sagadījās tā, ka ciemā nebija neviena slimnieka, mēs tomēr palikām uz nakti, meklēdami pajumti kādā mājā vai iebrau­camā vietā. Tādās vietās Mērtegs dziedāja, lai izklaidētu saimniekus un nopelnītu vakariņas, spītīgi palikdams pie tā, lai es saglabāju naudu, kas man bija līdzi, ja nu mums to ievajagas, kad atradīsim Džeimiju.

Nebūdams pēc dabas runīgs, viņš mācīja man savas dziesmas, lai īsinātu laiku, kamēr mēs klumzājām no vienas vietas uz citu.

- Tev ir pieklājīga rīkle, viņš kādu dienu izteica spriedumu par maniem pieticīgajiem panākumiem, mēģinot nodziedāt kādu skotu balādi. Skolota nav, bet spēcīga, un meldiņu ar' vari noturēt. Pamē­ģināsi vēl reižu un šovakar dziedāsi ar mani kopā. Limreigā ir mazs krodziņš.

- Vai tu tiešām domā, ka tas nāks par labu? es jautāju. Tas ir, es gribēju zināt, ko mēs darīsim?

Viņš patriņājās seglos un tikai tad atbildēja. Nebūdams dzimis jātnieks, viņš atgādināja mērkaķi, kas iemācīts jāt, tomēr vakarā viņš izkāpa no segliem svaigs kā gurķītis, toties es tikai ar mokām piesēju savu zirgu un aizstreipuļoju, lai iegrimtu nemaņā.

- Nūjā, viņš beidzot sacīja. Agrāk vai vēlāk. Tu pēdējā laikā dakterē arvien vairāk vājinieku, vai ne?

Tā bija taisnība, un es piekritu.

- Nu tad, viņš centās paskaidrot savu domu, tas nozīmē, ka tava zintnieces slava iet plašumā. Un tieši to mumsiem vajag. Bet var­būtam varam darīt vēl ko. Tāpēc tu šovakar dziedāsi. Un varbūtam… viņš saminstinājās, it kā negribētu kaut ko teikt līdz galam.

- Varbūt kas?

- Vai tu ko sajēdz no zīlēšanas ar'? viņš piesardzīgi iejautājās. Es sapratu, kāpēc viņš šaubījās; viņš bija redzējis, kādas mocības es pie­dzīvoju Kreinsmūras raganu tiesā.

Es pasmaidīju.

- Drusciņ. Gribi, lai es pamēģinu?

- Jā. Jo vairāk mēs darīsim, jo vairāk ļautiņu nāks mūs raudzīt un, atpakaļ aizgājuši, stāstīs sābriem. Visi par mums runās, līdz to padzir­dēs puika. Un tad mēs viņu uziesim. Esi ar mieru provēt, ko?

Es paraustīju plecus.

- Ja tas nāk par labu lietai, kāpēc ne?

Tajā vakarā Limreigā es ar ievērojamiem panākumiem debitēju kā dziedātāja un zīlniece. Atklāju, ka Greiema kundzei bijusi taisnība ka sejas, nevīs rokas dod nepieciešamos norādījumus.

Mūsu slava mazpamazām izplatījās, un nākamajā nedēļā, kad iejā­jām kādā ciemā, ļaudis jau paši steidzās ārā no mājām mums pretī un apbēra ar penijiem un mazām dāvaniņām, kad devāmies projām.

- Zini, mēs tiešām no tā varam izsist kādu labumu, es kādu vakaru ieminējos, noglabājot ciemā gūto peļņu. Žēl, ka nekur tuvumā nav teātra mēs varētu uztaisīt īstu mūziklu: "Maģiskais Mērtegs un viņa daiļā palidze Gledisa".

Mērtegs pret šo piezīmi izturējās ar parasto vienaldzību, bet tas bija tiesa: mums divatā labi veicās. Varbūt tāpēc, ka, par spīti pilnīgi atšķirīgajiem raksturiem, mēs devāmies uz vienu mērķi.

Laiks kļuva arvien sliktāks, un mūsu gaita vēl lēnāka, bet no Džeimija vēl nebija ne miņas. Kādu vakaru, kad lietus gāza kā ar spaiņiem, mēs pie Beladramas satikām īstu čigānu taboru.

Klajumā netālu no ceļa ieraudzījusi nelielo košo kulbu pulciņu, es neticēdama blisināju acis. Nometne izskatījās tieši tāda pati kā čigā­niem, kas katru gadu ieradās Hempstedā.

Ari cilvēki izskatījās tādi paši: melnīgsnēji, jautri, skaļi un viesmī­līgi. Izdzirdējusi žvadzam mūsu iejūgu, kāda sieviete izbāza galvu pa kulbas logu. Brīdi viņa uz mums skatījās, tad iekliedzās, un zeme zem kokiem pēkšņi atdzīvojās, un parādījās smaidošas, brūnas sejas.

- Dod, es paglabāšu tavu muķi! Mērtegs sacīja, skatīdamies, kā, šūpodamies gurnos, tuvojas jauns vīrietis, nelikdamies ne zinis par lietu, kas izmērcēja viņa košo kreklu. Un negriez nevienam mu­guru.

Izturējos piesardzīgi, bet mūs uzņēma ar plašu žestu un aicināja čigānu vakariņās. Tās kaut kāds sautējums smaržoja lieliski, un es ar lielu prieku pieņēmu ielūgumu, nelikdamās ne zinis par Mērtega īgnajiem prātojumiem par zvēra dabu, kas bija nodrošinājis sautēju­mam gaļu.

Viņi slikti runāja angliski un vēl sliktāk gēlu valodā; mēs galve­nokārt sazinājāmies ar žestiem un kaut kādā izkropļotā valodā, kuras pamatā bija franču mēle. Kulbā, kur mēs ieturējām vakariņas, bija silti un jauki; visi gan vīrieši, gan sievietes, gan bērni bija sasēduši kur nu kurais, mērcēja sulīgajā sautējumā maizes ņukas un bāza tās mutē. Jau vairākas nedēļas nebiju baudijusi tik labu ēdienu, tāpēc ēdu, kamēr teju vai plīšu. Es gandrīz nevarēju ievilkt elpu, lai dziedātu, bet es dariju, ko varēju, grūtākajās vietās tikai dungodama pavadījumu un ļaujot Mērtegam turēt melodiju.

Mūsu uzstāšanos uzņēma ar aplausiem, kas pauda sajūsmu. Par atbildi kāds jauns čigāns vecum vecas vijoles pavadījumā dziedāja kaut ko līdzīgu vaimanu pilnai sēru dziesmai. Laiku pa laikam viņa uzstā­šanos iekrāsoja tamburīna rībināšana, kuru stipri nopietni kustināja apmēram astoņus gadus veca meitene.

Ievācot ziņas ciemos un viensētās, kurās iegriezāmies, Mērtegs izturējās piesardzīgi, bet ar čigāniem runāja pilnīgi atklāti. Man par izbrīnu, viņš skaidri un gaiši pateica, ko mēs meklējam, liela auguma vīrieti, mati kā uguns un acis kā vasaras debesis. Pie kulbām sēdošie čigāni pārmija skatienus, bet visi kā viens ar nožēlu noraidoši purināja galvas. Nē, tādu viņi neesot redzējuši. Bet… un šajā brīdī vadonis, jau­nais vīrietis purpurkrāsas kreklā, kurš mūs sagaidīja, attēloja, ka izsūta ziņnesi, gadījumā ja viņi satiek meklēto vīrieti.

Es smaidīdama paklanījos, un Mērtegs pretī tēloja, ka par saņemto ziņu dod naudu. Šo darījuma daļu uzņēma ne tikai ar smaidu, bet arī ar domīgiem skatieniem. Priecājos, kad Mērtegs paziņoja, ka pa nakti palikt nevaram, jo mums jādodas ceļā, bet paldies par piedāvāšanu. Viņš no sporana izkratīja dažas monētas, pacenšoties parādīt, ka tur nav nekas vairāk kā sauja vara naudiņu. Izdalījuši sīknaudu kā patei­cību par vakariņām, mēs devāmies projām, un mums pakaļ skanēja daiļrunīgi atvadu un pateicības vārdi un laba vēlējumi vismaz man tā likās.

Varbūt viņi patiesībā solīja mums sekot un pārgriezt rīkli, vismaz Mērtegs tā uzvedās līdz divas jūdzes attālajām krustcelēm mēs dzi­nām zirgus auļos, tad iemukām krūmājā un, tikai izmetuši lielu līkumu, atkal izjājām uz ceļa.

Biezējošajā, miklajā krēslā Mērtegs noskatīja tukšo ceļu uz abām pusēm.

- Vai tu patiešām domā, ka čigāni mums seko? es ziņkāri jautāju.

- Kā lai es zinu, bet, tā kā viņu bija ducis, bet mēs tikai divi, domāju, ka labāk rīkosimies tā, it kā viņi sekotu. Tas izklausījās prātīgi, un es neko vairāk nejautāju, izpildot vairākus pēdu jaukšanas manevrus, līdz beidzot ieradāmies Rosmorā, kur šķūnī atradām naktsmājas.

Nākamajā dienā sāka snigt. Pavisam viegli, bet pietiekami, lai zeme pārklātos ar plānu kārtiņu, baltu kā milti uz dzirnavu grīdas, bet mani

tas darīja nemierīgu. Man nepatika domāt, ka Džeimijs viens pats, bez pajumtes, viršu tīrelī sagaida ziemas vētras, ģērbies tikai kreklā un pledā, kas viņam bija mugurā, kad sardze viņu saņēma ciet. Pēc divām dienām ieradās vēstnesis.

Saule vēl nebija noslīgusi aiz apvāršņa, bet klinšainajās ielejās jau bija vakars. Zem kailajiem kokiem gulēja tik biezas ēnas, ka taka kur tāda vispār bija kļuva gandrīz neredzama. Baidīdamās biezējošajā krēslā pazaudēt vēstnesi, es lēnām gāju viņam aiz muguras tik tuvu, ka pāris reižu pat uzminu uz apmetņa malas. Pēdīgi, nepacietīgi ieņur­dējies, vīrietis pagriezās un aizstūma mani pa priekšu, vadīdams cauri krēslai ar smagu roku uz pleca.

Likās, it kā mēs būtu gājuši ļoti ilgi. Man jau sen bija nojucis skaits, cik līkumu ceļš meta starp augstajiem klintsbluķiem un biezo, izkaltušo zāli. Atlika vien cerēt, ka kaut kur aizmugurē nāk Mērtegs un turas tādā attālumā, ka var mūs ja ne saredzēt, tad vismaz sadzirdēt. Vīrie­tis, kurš ieradās krogā pēc manis, bija pusmūža čigāns, kas neprata ne vārda angliski; viņš strikti paziņoja, ka vedīs vienīgi mani, ar uzsvaru norādot vispirms uz Mērtegu, tad uz zemi, tādējādi gribēdams teikt, ka večukam jāpaliek krogā.

Šajā gadalaikā līdz ar tumsas iestāšanos strauji kļuva auksts, un mans biezais mētelis tik tā vien pasargāja no ledainā vēja brāzmām, kas atklātās vietās vēlās mums pāri. Mani plosīja pretrunīgas jūtas sašutums, ka Džeimijam rudens aukstajās un slapjajās naktīs jāguļ bez jumta virs galvas, un prieks, ka driz atkal viņu redzēšu. Pār muguru man pārskrēja trīsas, kam nebija nekā kopēja ar aukstumu.

Pēdīgi mans pavadonis deva zīmi, lai apstājos, tad brīdinoši saspieda man plecu, nokāpa no takas un pazuda. Es, bruņojusies ar pacietību, stāvēju, rokas sabāzusi padusēs. Biju droša, ka pavadonis vai kāds cits atgriezīsies; pirmām kārtām es viņam nebiju samak­sājusi. Tomēr vējš grabināja nokaltušos zarus, it kā tur, lielās bailēs bēgot no mednieka, slīdētu brieža spoks. Mitrums pa vīlēm sūcās man zābakos; ūdru tauku ūdensdrošā kārta bija novalkājusies, un pie jaunas tikt man nebija nekādu izredžu.

Čigāns parādījās tikpat pēkšņi, kā bija pazudis, man pat vajadzēja iekost mēlē, lai izbrīnā neiekliegtos. Ar strupu galvas mājienu viņš lika man sekot un, pašķīris nokaltušos alkšņus, palaida mani garām.

Alas ieeja bija šaura. Uz plakana akmens dega laterna, kuras mestā gaisma iezīmēja siluetu gara auguma cilvēku, kas pagriezās, lai nāktu man pretī.

Es metos uz priekšu, bet, vēl nepieskārusies, aptvēru, ka tas nav Džeimijs. Vilšanās ķēra mani kā sitiens pa pakrūti, man vajadzēja soli atkāpties un vairākas reizes noristīties, līdz aso žulti, kas kāpa kaklā, izdevās norit.

Iespiedu rokas sānos, ar pirkstiem iekrampējos gurnos, iekams jutu, ka esmu pietiekami nomierinājusies, lai spētu parunāt.

- Diezgan tālu no mājām, vai ne? es teicu, un man pašai bija brīnums, cik salti tā skanēja.

Dūgals Makenzijs ar zināmu līdzjūtību, kas atspoguļojās viņa tum­šajā sejā, bija skatījies, kā es cīnos, lai atgūtu savaldīšanos. Tagad viņš saņēma manu elkoni un veda dziļāk alā. Pie vienas sienas stāvēja kau­dzē sakrauti saiņi, krietni vairāk, nekā spētu panest viens zirgs. Tātad viņš nebija viens. Lai kas būtu tajos saiņos, ko Dūgals Makenzijs ar vīriem veda, katrā ziņā tas bija kaut kas tāds, ko viņš nevēlējās atklāt iebraucamās vietas saimnieka un zirgu puišu ziņkārīgajiem skatieniem.

- Tātad nodarbojamies ar kontrabandu, ko? Es pamāju ar galvu uz kaudzi. Tad pārdomāju un pati atbildēju uz savu jautājumu: Nē, ne gluži krājumi princim Čārlzam, vai ne?

Dūgals neapgrūtināja sevi ar paskaidrojumiem, bet apsēdās man pretī uz akmens un nolika rokas uz ceļiem.

- Man ir jaunumi, viņš aprauti sacīja.

Es dziļi ievilku elpu, gatavodama sevi ļaunākajam. Jaunumi, tur­klāt slikti, spriežot pēc Dūgala sejas izteiksmes. Es vēlreiz ievilku elpu, noriju siekalas un pamāju ar galvu.

- Stāsti.

- Viņš ir dzīvs, Dūgals teica, un lielākais ledus klucis man vēderā izkusa. Pašķiebis galvu, Dūgals mani cieši vēroja. Lai redzētu, vai es ģībšu? Man galvā pazibēja neskaidra doma. Nav svarīgi, es ne­ģībšu.

- Džeimiju saņēma ciet pie Kiltorlitijas pirms divām nedēļām, Dūgals turpināja, joprojām nenovēršot no manis acu. Tā nebija viņa vaina; vienkārši nepaveicās. Ceļa likumā ieskrēja tieši krūtis diviem dragūniem, un viens viņu pazina.

- Vai viņš ir ievainots? Mana balss vēl skanēja mierīgi, bet rokas sāka drebēt. Es piespiedu plaukstas pie kājām, lai nomāktu trīcē­šanu.

Dūgals papurināja galvu.

- Par to man nekas nav zināms. Mirkli viņš klusēja. Džeimijs ir Ventvērtas cietumā, beidzot viņš negribīgi piebilda.

- Ventvērta, es mehāniski atkārtoju. Ventvērtas cietums. Viens no iespaidīgākajiem Bordersas cietokšņiem, ko uzcēla 16. gadsimtā un simt piecdesmit gadu laikā periodiski kaut ko piebūvēja klāt. Garā akmens ēka tagad aizņēma gandrīz divus akrus zemes, un to apjoza trīs pēdu augsta laika ārdēta granīta siena. Bet pat granīta mūriem ir vārti, es nodomāju. Pacēlu galvu un grasījos uzdot jautājumu, bet redzēju, ka Dūgala vaibsti aizvien vēl pauž neapmierinātību.

- Kas tad vēl? es noprasīju. Brūnās acis nevairīdamās ieskatījās manējās.

- Pirms trim dienām notika tiesa, Dūgals sacīja. Viņu pakārs.

Ledus klucis bija atgriezies un ne vairs viens. Es aizvēru acis.

- Cik ilgi? es jautāju. Man pašai likās, ka balss skan no tālie­nes, es atkal atvēru acis, samirkšķināju plakstus, lai lāktījošajā lampas gaismā skaidrāk redzētu. Dūgals purināja galvu.

- To es nezinu. Bet ilgi vairs ne.

Tagad spēju elpot vieglāk un arī dūres atlaidās.

- Tad pasteigsimies, es aizvien vēl mierīgi sacīju. Cik tev ir vīru?

Dūgals nevis atbildēja, bet piecēlās un pienāca pie manis. Saņēmis manas rokas, viņš arī mani piecēla kājās. Līdzjūtīgā sejas izteiksme, kas bija atgriezusies, un dziļās bēdas acīs mani izbiedēja vairāk nekā tas, ko viņš līdz šim bija sacījis. Dūgals gausi grozīja galvu.

- Nē, meitēn. Balss skanēja maigi. Mēs neko nevaram līdzēt.

Panikā es izrāvu savas rokas.

- Varam gan! es iesaucos. Jāvar! Tu teici, ka viņš vēl ir dzīvs!

- Un vēl es teicu "ilgi vairs ne"! Dūgals asi atcirta. Puika ir Ventvērtas cietumā, nevis Kreinsmūras "zagļu bedrē"! Viņu var pakārt jau šodien vai rit vai ari pagaidīt līdz nākamajai nedēļai, to es nezinu, bet nav itin nekādu iespēju, ka desmit viri varētu ielauzties Ventvērtas cietumā!

- Ak tā? Es atkal drebēju, bet šoreiz no niknuma. Tu nezini… tu nezini, ko varētu darīt! Tu tikai nevēlies riskēt ar savu ādu vai savu nožēlojamo… peļņu! Es apsūdzoši norādīju uz sakrautajiem saiņiem.

Dūgals centās mani savaldīt, satverot rokas, ko es vicināju pa gaisu. Dusmu un bēdu trakumā es ar dūrēm zvetēju viņam pa krūtīm. Viņš nepievērsa uzmanību sitieniem, bet apskāva mani, pievilka cieši sev klāt un turēja, līdz es beidzu plosīties.

- Klēra! Šī bija pirmā reize, kad viņš nosauca mani vārdā, un tas mani izbiedēja vēl vairāk.

- Klēra, viņš atkārtoja, mazliet atslābinājis tvērienu, lai varu uz viņu paskatīties, vai tu domā, ka es nedarītu visu, kas manos spēkos, lai atbrīvotu to rakari, ja vien būtu kaut mazākā cerība? Nolādēts, viņš ir mans audžudēls! Bet nav ne mazāko ceribu! Dūgals viegli mani sapurināja, lai es pievērstu uzmanību viņa vārdiem.

- Džeimijs negribētu, lai es šķiežu vīru dzīvības veltīgā cīņā. Tu to labi zini.

Es vairs nespēju novaldīt asaras. Tās dedzināja manus ledainos vai­gus, kad es atspiedos pret Dūgalu, lai atbrīvotos no apskāviena. Bet viņš satvēra mani ciešāk, cenšoties ar varu piespiest manu galvu sev pie pleca.

- Klēra, mīļā. Balss bija kļuvusi maigāka. Man sāp sirds par puiku un tevi. Nāc man līdzi. Es tevi droši pasargāšu. Savā mājā, viņš steidzīgi piebilda, juzdams, ka es sastingstu. Ne jau Leohā.

- Uz tavu māju? es gausi stiepu vārdus. Man galvā sāka mosties briesmīgas aizdomas.

- Nūjā, viņš sacīja. Tu taču nedomā, ka es vestu tevi atpakaļ uz Kreinsmūru? Lūpas uz mirkli savilkās smaidā, tad skarbie vaibsti atkal atguva nopietnu izteiksmi. Nekā. Vedīšu tevi uz Bīnečadu. Tur tu būsi drošībā.

- Drošībā? es pārjautāju. Bet varbūt bezizejā? Dzirdot manu balss toni, Dūgalam nošļuka rokas.

- Ko tu ar to gribi teikt? Patīkamā balss pēkšņi bija kļuvusi salta.

Arī man pašai bija auksti, tāpēc ciešāk savilku mēteli un atvirzījos no Džeimija tēvoča.

- Tu neļāvi Džeimijam atgriezties mājās, iestāstot, ka māsa laidusi pasaulē Rendela bērnu, es viņu apsūdzēju, lai tev un tavam dār­gajam brālītim būtu izredzes pārvilināt viņu savā nometnē. Bet tagad viņš ir angļu nagos un tev zudusi jebkāda cerība caur Džeimiju tikt pie zemes. Es noriju siekalas un atkāpos vēl vienu soli.

- Tu biji savas māsas laulību kontrakta slēdzējs. Un pēc tava tava un Kolama pieprasījuma Broktūreku var mantot sieviete. Tu domā: ja Džeimijs būs pagalam, Broktūreka piederēs man… vai tev, ja izdosies mani pavest vai piespiest apprecēties ar tevi.

- Ko?! Viņa balsī skanēja neticība. Tu domā… tu domā, ka tā ir sazvērestība? Svētā Agnese! Tu domā, ka es tev meloju?

Es papurināju galvu, saglabādama attālumu. Es viņam neuzticējos ne tik, cik melns aiz naga.

- Nē, es tev ticu. Ja Džeimijs nebūtu cietumā, tu nekad neuzdroši­nātos man to teikt. To ir pārāk viegli pārbaudīt. Tāpat es nedomāju, ka tu viņu nodevi angļiem savām asinīm tu to nevarētu nodarīt. Turklāt, ja to kādreiz uzzinātu tavi vīri, viņi uzreiz vērstos pret tevi. Viņi daudz ko piecieš no tevis, bet tuvinieka nodevību viņi nepiedotu. Runājot es atcerējos vēl ko.

- Vai tas biji tu, kurš pērn uzbruka Džeimijam pie Bordersas?

Biezās uzacis izbrīnā savilkās.

- Es? Nē! Es atradu Džeimiju tuvu nāvei un izglābu viņu! Vai tad es gribētu viņam nodarīt ko ļaunu?

Zem mēteļa es nolaidu roku gar cisku un aptaustīja mierinošo uzkalniņu dunci.

- Ja ne tu, kurš tad?

- Kā lai es to zinu? Glītajā sejā parādījās nogurums, bet ne meli. Tas varēja būt viens no trijiem "atkritušajiem", ārpus likuma pasludinātajiem -, kas toreiz kopā ar Džeimiju medīja. Viņi cits citu apsūdzēja, un patiesību noskaidrot nebija iespējams, vismaz tobrīd. Dūgals paraustīja plecus, un platais ceļojuma mētelis no viena pleca noslīdēja.

- Tagad tam nav nozīmes divi ir pagalam un trešais sēž aiz res­tēm. Bet šajā lietā tas neko nemaina, vai ne?

- Nē, laikam gan. Apziņa, ka Dūgals nav slepkava, lai kāds nelie­tis viņš būtu, sniedza zināmu atvieglojumu. Viņam nebija iemesla man tagad melot; pēc viņa domām, es biju pilnīgi bezpalīdzīga. Viena. Viņš varēja piespiest mani darīt jebko. Vismaz tā viņš domāja. Es saņēmu dunča spalu.

Ala bija slikti apgaismota, bet es cieši vēroju Dūgalu un redzēju, ka viņa sejai mirkli pārslīd šaubas, pirms viņš izvēlējās virzienu, kurā spert nākamo soli. Roku izstiepis, viņš tuvojās man, bet apstājās, kad redzēja mani atraujamies.

- Klēra. Mana miļā Klēra. Balss skanēja klusi, kad viņš divdomīgi pārlaida delnu pār manu roku. Tātad viņš nolēmis mani savaldzināt, nevis izmantot varu.

- Es zinu, kāpēc tu ar mani runā tik vēsi un kāpēc tu esi sliktās domās par mani. Tu zini, ka es tevis alkstu, Klēra. Un tas ir tiesa esmu gribējis tevi kopš Saieta nakts, kad es skūpstīju tavas saldās lūpas. Divi pirksti, kas viegli gulēja man uz pleca, sāka lēnām virzī­ties uz kaklu. Ja es būtu bijis brivs, kad Rendels tevi apdraudēja, es pats tevi būtu uz vietas precējis un pasūtījis to maitu pie velna. Viņš lēnām nāca tuvāk, spiežot mani pie alas akmens sienas. Pirkstu gali jau skāra manu kaklu, slidot pa apmetņa aizdari.

Tad Dūgals noteikti bija ieraudzījis manu seju, jo viņš pārtrauca savu tuvināšanos, lai gan roku atstāja turpat tā viegli gulēja vietā, kur man kaklā strauji sitās pulss.

- Pat tā, viņš sacīja, pat lolojot pret tevi šādas jūtas es vairs to neslēpšu vai tiešām tu iedomājies, ka es pamestu Džeimiju, ja būtu kaut mazākais ceribu stariņš viņu glābt? Džeimijs Freizers man ir tik­pat kā dēls, cita man nav!

- Tā gluži nav, es iebildu. Tev ir miesīgs dēls. Vai tagad varbūt jau divi? Pirksti uz mana kakla spieda stingrāk, bet tikai uz mirkli, tad pazuda.

- Ko tu ar to gribi teikt? Un šoreiz visa izlikšanās, visas spēlītes izgaisa. Brūnās acis bija modras, un pilnīgās lūpas rūsas krāsas bārdā ievilka drūmu rievu. Dūgals bija ļoti liels un stāvēja man pārāk tuvu. Bet es jau biju aizgājusi par tālu, lai tagad sāktu sargāties.

- Tas nozīmē, ka es zinu, kurš ir Heimiša īstais tēvs, es atbil­dēju. Viņš jau bija to gaidījis, un seja saglabāja bezkaislīgu izteiksmi, bet pēdējais mēnesis, ko pavadīju zilējot, nebija velti izšķiests laiks. Es redzēju, ka ieplestajās acis pavīd izbrīns, un pēkšņas bailes, kaut ātri apvaldītas, savelk lūpu kaktiņus.

Trāpīts desmitniekā. Par spīti draudošajām briesmām, es izbaudīju ŠI briža neganto triumfu. Man bijusi taisnība, un šīs zināšanas varētu kļūt par ieroci, kas man tik ļoti bija nepieciešams.

- Ak tā? viņš neskanīgi noteica.

- Jā, es paliku pie sava, un domāju, ka arī Kolams to zina.

Tas uz mirkli Dūgalu apturēja. Brūnās acis samiedzās, un man galvā pazibēja jautājums, vai tik viņš nav bruņots.

- Pieņemu, ka kādu laiku viņš uzskatīja, ka tas ir Džeimija dēls, skatījos Dūgalam tieši acīs. Baumu dēļ. Tu droši vien tās izlaidi, izstāstot to Geilisai Dankenai. Kāpēc? Tāpēc, ka Kolamam radās aizdo­mas un viņš sāka izprašņāt Letīciju? Viņa ilgi nespēja turēties vīram pretī. Vai arī Geilisa domāja, ka tu esi Letīcijas mīļākais, un tu pateici, ka tas ir Džeimijs, lai izkliedētu aizdomas? Viņa bija greizsirdīga, bet tagad viņai vairs nav iemesla tevi aizsargāt.

Dūgals salti pasmaidīja. Ledus viņa acīs nekusa.

- Nē, nav vis, viņš piekrita, balsi nepaceldams. Tā ragana ir mirusi.

- Mirusi! Šoks noteikti manā sejā atklājās tikpat nepārprotami kā manā balsi. Dūgala smaids kļuva platāks.

- Kā tad. Sadedzināta. Ar kājām iesēdināta mucā ar piķi un apkrauta ar sausu kūdru. Piesieta uz sārta, uzliesmoja kā lāpa. Ugunsstabā aizsū­tīta pie velna, zem pīlādža zariem.

Sākumā es domāju, ka šis nežēlīgais sīkumu apraksts domāts, lai atstātu iespaidu uz mani, bet es maldījos. Pavirzījos uz vienu pusi, un, kad gaisma no jauna iespīdēja Dūgala sejā, es redzēju, ka zem acīm iegrauzušās skumju rievas. Tātad tas nebija piedzīvoto šausmu uzskaitījums, bet sevis šaustīšana. Pašreizējos apstākļos man viņa nemaz nebija žēl.

- Tev tātad Geilisa patika, es vēsi secināju. Liels viņai no tā bija labums. Vai bērnam. Ko tu ar viņu izdarīji?

Dūgals paraustīja plecus.

- Parūpējos, lai nonāk labā ģimenē. Dēls, turklāt veselīgs, lai ari viņa māte bija ragana un laulības pārkāpēja.

- Un tēvs laulības pārkāpējs un nodevējs, es noskaldīju. Tava sieva, mīļākā, māsasdēls, brālis vai ir kāds cilvēks, kuru tu neesi nodevis un piekrāpis? Tu… tu… Es aizrijos ar vārdiem, no riebuma man sametās slikta dūša. Nezinu, kāpēc es brīnos, es centos runāt mierīgi. Ja tu neesi uzticīgs savam karalim, laikam jau nav iemesla domāt, ka tu saglabāsi uzticību māsasdēlam vai brālim.

Dūgals strauji pagrieza galvu un nikni palūrēja uz mani. Un savilka biezās, tumšās uzacis, tādas pašas kā Kolamam, kā Džeimijam, kā Heimišam. Dziļi iegrimušās acis, platie vaigu kauli, skaisti veidotais galvaskauss. Vecais Džeikobs Makenzijs bija atstājis spēcīgu man­tojumu.

Liela roka cieši sagrāba manu plecu.

- Brālim? Tu domā, ka esmu nodevis brāli? Nez kādēļ tas bija viņam iedūris; seja bija dusmās satumsusi.

- Tu tikko atzini, ka esi viņu krāpis! Un tad es sapratu.

- Jūs abi, es lēnām novilku. Jūs to izdarījāt kopā, tu un Kolams. Kopā, kā jūs darāt visu. Es nogrūdu viņa roku no sava pleca.

- Kolams nevarēja kļūt par vadoni, ja tu viņa vietā neietu karā. Viņš nevarēja saturēt klanu kopā, ja tu viņa vietā neceļotu, nevāktu nomas maksu un nerisinātu strīdus. Viņš nevar jāt, nevar pārvietoties. Un viņš nevarēja kļūt par tēvu dēlam, kurš mantotu vadoņa posteni. Un Mora tev nebija dāvājusi dēlu. Tu biji zvērējis būt par brāļa kājām un rokām… pēkšņi es sajutu, ka tuvojas histērija, …tad kāpēc lai tu nebūtu ari viņa daikts?

Dūgala dusmas bija pagaisušas; brīdi viņš vēl mani domīgi vēroja. Nolēmis, ka es nekur aizbēgt nevaru, viņš apsēdās uz viena no mantu saiņiem un gaidīja, kad būšu beigusi.

- Tātad tu to darīji ar Kolama atļauju. Vai Letīcija to gribēja? Zinādama, cik nežēlīgi viņi varēja būt, es nemaz nebrīnītos, ja brāļi Makenziji būtu Kolama sievu piespieduši.

Dūgals pamāja ar galvu. Dusmas bija izkūpējušas.

- O jā, ar prieku. Es viņai īpaši pie sirds negāju, bet viņa gribēja bērnu… un es biju pietiekami labs, lai viņa gulētu ar mani trīs mēne­šus, tik daudz laika vajadzēja, lai ieņemtu Heimišu. Tas bija draus­mīgi garlaicīgi, Dūgals domīgi piebilda, nokasīdams no zābaka papēža dubļu piciņu. Es labāk būtu ņēmis priekšā bļodu ar piena pudiņu.

- Un vai arī to tu pateici Kolamam? es jautāju. Dzirdēdams asumu manā balsī, Dūgals pacēla galvu. Viņš pārlaida man rāmu skatienu, tad viegls smaids izgaismoja viņa seju.

- Nē, Dūgals klusi atbildēja. Nē, to es viņam neteicu. Viņš lūkojās uz savām rokām, tās grozīdams, it kā plaukstu līnijās būtu apslēpts kāds noslēpums.

- Es viņam teicu, Dūgals neskanīgi minēja, neskatīdamies uz mani, ka Letīcija ir maiga un salda kā nogatavojies persiks un viss, ko vien vīrietis no sievietes var vēlēties.

Viņš pēkšņi sažņaudza rokas un paskatījās uz mani, īslaicīgo smiekla dzirksti atkal aprija Dūgala Makenzija sardoniskais skatiens.

- Maiga un salda, par tevi es tā neteiktu, viņš piebilda. Bet viss, ko vīrietis var vēlēties… Iegrimušās brūnās acis lēnām slīdēja lejup pa manu augumu, pakavēdamies pie krūšu un gurnu apaļumiem, ko atklāja vaļējais mētelis. Viņam mani vērojot, viena roka neapzināti slī­dēja uz priekšu un atpakaļ, viegli glāstot kājas muskuļus.

- Kas zina? viņš noteica kā pie sevis. Varbūt man būs vēl kāds dēls šoreiz likumīgs. Tiesa… viņš vērtējoši piešķieba galvu, skato­ties uz manu vidukli, …ar Džeimiju tas nav noticis. Var būt, ka esi neauglīga. Bet es riskēšu. Katrā ziņā zemes īpašums ir tā vērts.

Dūgals negaidīti piecēlās un paspēra soli uz manu pusi.

- Kas zina? viņš ļoti klusi atkārtoja. Ja man katru dienu būtu jāuzar šī skaistā, brūnā vaga un jāsēj dziļa sēkla… Kad Dūgals spēra vēl vienu soli tālāk, ēnas uz alas sienas sakustējās.

- Nu gan sasodīti ilgi taisījies, es nikni sacīju.

Dūgala sejā izpletās neticības pilna izteiksme, bet mirkli vēlāk viņš saprata, ka es skatos viņam garām uz alas ieeju.

- Likās, ka nav pieklājīgi maisīties pa vidu. Mērtegs ienāca alā ar divām pielādētām krama pistolēm. Vienu viņš bija nomērķējis uz Dūgalu, bet ar otru pamāja.

- Ja vien tu negribi uz vietas pieņemt šā pēdējo piedāvājumu, tad es ieteiktu taisīties projām. Un, ja tu to pieņemsi, tad es iešu.

- Pagaidām vēl nekur neiesim, es strupi noteicu. Apsēdies, es pavēlēju Dūgalam. Viņš joprojām stāvēja, blenzdams Mērtegā kā spokā.

- Kur ir Ruperts? viņš noprasīja, atguvis balsi.

- Ak, Ruperts. Mērtegs domīgi ar pistoles stobru pakasīja zodu. Laikam jau būs devies uz Beladramu. Līdz ausmai viņam jātiek atpa­kaļ, viņš izpalīdzīgi piebilda, ar ruma mucu, ko, viņaprāt, tu lūdzi atnest. Pārējie vēl guļ Kvinbrafā.

Dūgalam pietika augstsirdības iesmieties, kaut mazliet neapmieri­nāti. Viņš atkal apsēdās, salika rokas uz ceļiem un lūkojās te uz mani, te uz Mērtegu. Mirkli valdīja klusums.

- Nu? Dūgals jautāja. Ko tagad?

Tas, es sapratu, ir labs jautājums. Izbrīnīta, ka Džeimija vietā atradu Dūgalu, viņa atklāsmju satriekta un sekojošo piedāvājumu sadusmota, nebiju padomājusi, ko darīt. Par laimi, Mērtegs bija labāk sagatavojies. Nu galu galā viņš nebija nodarbojies ar piedauzīgu piedāvājumu atrai­dīšanu.

- Mums vajadzēs naudu, viņam atbilde bija uzreiz gatava. Un vīri. Viņš pameta vērtējošu skatienu uz saiņiem sienmalē. Nē, viņš domīgi novilka. Tas būs karalim Džeimsam. Bet mēs paņemsim to, kas ir tev pašam. Mazās, melnās ačeles aizšāvās atpakaļ pie Dūgala, un vienas pistoles stobrs mazliet pamāja uz sporanu.

Nevar noliegt, ka dzive Hailendā acimredzot piešķīra cilvēkiem zināmu fatālismu. Nopūties Dūgals iebāza roku sporanā un nometa man pie kājām nelielu naudas maku.

- Divdesmit zelta gabalu un vairāk nekā trīsdesmit šiliņu, viņš sacīja, savilcis uz augšu vienu uzaci. Ņem ciet!

Redzēdams manu skeptisko skatienu, Dūgals papurināja galvu.

- Nē, nopietni. Domā par mani, ko gribi. Džeimijs ir manas māsas dēls, un, ja tu spēj viņu atbrīvot, tad lai Dievs tev palīdz. Bet tu to nevari. Dūgala balsī skanēja nolemtība.

Viņš paskatījās uz Mērtegu, kurš joprojām turēja paceltas pistoles.

- Bet vīrus nedabūsi. Ja tu ar merģeli esi nodomājis piebeigt sevi, es nevaru jūs apturēt. Es pat piedāvāju jūs apbedīt katru savā pusē Džeimijam. Bet manus vīrus jūs neņemsiet, brauc ellē ar visām pisto­lēm. Dūgals sakrustoja rokas uz krūtīm un, atliecies pret alas sienu, rāmi mūs vēroja.

Mērtega rokas nenovērsās no mērķa. Viņa skatiens pašāvās uz mani. Vai es gribu, lai Dūgalu nošauj?

- Es noslēgšu ar tevi darījumu, ierunājos.

Dūgals atkal savilka uzacis.

- Tu, lai šobrīd noslēgtu darījumu, esi maķenīt izdevīgākā pozīcijā nekā es. Ko tu piedāvā?

- Ļauj man parunāt ar taviem vīriem, es sacīju. Un, ja viņi gri­bēs nākt man līdzi pēc savas gribas, tad ļauj viņiem. Ja ne, mēs aiziesim tāpat kā atnācām un vēl atdosim tavu maku.

Viens Dūgala mutes kaktiņš savilkās šķībā smaidā. Viņš uzmanīgi mani noskatīja, it kā novērtēdams manas pārliecināšanas un oratora spējas, tad atkal apsēdās, nolicis rokas uz ceļiem, un īsi pamāja ar galvu.

- Sarunāts.

Sanāca tā, ka alas ieleju kopā ar mani un Mērtegu atstāja vēl pieci vīri Ruperts, Džons Vitlovs, Villijs Makmērtrijs un dvīņubrāļi Rūfuss un Džordijs Kolteri un Dūgala maks ari palika mums kabatā. Ruperta lēmums palīdzēja izšķirties pārējiem; es joprojām ar drūmu apmieri­nājumu skatīju acu priekšā Dūgala seju, kad viņa druknais, melnbārdainais vietnieks domīgi mani vēroja, tad noglauda pie jostas piekārtās pistoles un teica:

Jā, zeltenīt, kamdēļ gan ne?

Ventvērtas cietumu no alas šķīra trīsdesmit piecas jūdzes. Pusstun­das brauciens ātrā automašīnā pa labu ceļu. Divu dienu smags pārgā­jiens pa pussasalušiem dubļiem zirga mugurā. "Ilgi vairs ne." Dūgala vardi atbalsojās man ausis un turēja seglos vēl pēc tam, kad no nogu­ruma biju gatava saļimt.

Lai noturētos seglos visas garās, nogurdinošās jūdzes, mans ķer­menis tika izdzīts līdz pēdējai robežai, bet galva man bija brīva un es varēju raizēties. Lai neļautu sev domāt par Džeimiju, es vadīju laiku, atceroties sarunu ar Dūgalu.

Un pēdējos vārdus, ko viņš man teica. Stāvēdams pie mazās alas un gaidīdams, kad Ruperts un viņa biedri atved savus zirgus no slēptuves, kas bija tālāk gravā, Dūgals pēkšņi bija pagriezies pret mani.

- Man tev jānodod kāda vēsts, viņš teica. No raganas.

- No Geilisas? Ja teiktu, ka es sabijos, tad nebūtu pateikusi neko.

Tumsā nevarēju saskatīt Dūgala seju, bet redzēju, ka viņš piekrītoši

pamāj ar galvu.

- Es viņu vienu reizi vēl redzēju, viņš klusi sacīja, kad atnācu pēc bērna. Citos apstākļos es, iespējams, justu viņam līdzi, ka uz mūžu jāatvadās no mīļākās, kas nosodīta mirt uz sārta, turēt rokā bērnu, ko abi radijuši, dēlu, kuru viņš nekad nevarēs atzīt par savu. Bet tagad mana balss skanēja ledusauksti:

- Ko viņa teica?

Dūgals klusēja; nesapratu, vai tā bija tikai nevēlēšanās atklāt infor­māciju vai viņš mēģināja precīzi atcerēties vārdus. Acīmredzot tas bija pēdējais iemesls, jo viņš runāja ļoti uzmanīgi.

- Viņa teica: ja es tevi kādreiz satiekot, tad man tev jāpasaka divas lietas, vārds vārdā, tā viņa teica. Pirmā: "Es domāju, ka ir iespējams, bet pārliecināta neesmu." Un otrā tie bij tikai skaitļi. Viņa lika man tos atkārtot, lai būtu droša, ka atceros pareizi, jo man tie bij jāpasaka noteiktā kārtībā. Tātad viens, deviņi, seši un septiņi. Garais stāvs tumsā jautājoši pagriezās pret mani.

- Vai tie tev kaut ko izsaka?

- Nē, es atteicu un pagriezos pret savu zirgu. Protams, izteica.

"Es domāju, ka tas ir iespējams." Ar to viņa varēja domāt tikai

vienu. Viņa pieļāva, kaut skaidri nezināja, ka cauri akmeņu lokam ir iespējams atgriezties. Protams, pati viņa nebija to mēģinājusi, jo bija izvēlējusies par tādu dārgu cenu palikt. Droši vien viņai bija savi iemesli. Varbūt Dūgals?

Kas attiecas uz skaitļiem, es domāju, ka sapratu Geilisu. Viņa skait­ļus Dūgalam bija minējusi pa vienam ciparam slepenības dēļ, kura tobrīd jau bija viņai asinīs, bet patiesībā tie bija viena skaitļa daļas. Viens, deviņi, seši, septiņi. Tūkstoš deviņsimt sešdesmit septītais. Gads, kad viņa pazuda pagātnē.

Jutu mazu satraukuma drebuli un dziļu nožēlu. Cik žēl, vakcīnas rētu uz rokas es pamanīju tikai tad, kad bija jau par vēlu! Un tomēr, ja būtu to redzējusi agrāk, vai ar Geilisas palīdzību es būtu atstājusi Džeimiju un atgriezusies pie akmeņu loka?

Džeimijs. Doma par viņu gulēja man prātā kā smags akmens, kas lēnām svārstās. "Ilgi vairs ne." Ceļš bezgalīgi un nomācoši stiepās mums priekšā, reizēm izzuda pavisam sasalušos purvos vai atklātos ūdens klajos, kas reiz bija pļava un tīrelis. Otrās dienas pievakarē, smi­dzinot ledainam lietum, kas drīz pārvērtās sniegā, mēs sasniedzām mērķi.

Cietoksnis drūmi slējās mums priekšā pret mākoņu klātajām debe­sim. Tas bija celts gigantiska kuba formā, katra skaldne četri simti pēdas gara, ar torņiem visos stūros, un tajā varēja izmitināt trīssimt cietumnieku, piedevām vēl četrdesmit garnizona karavīru, viņu koman­dierus, civilo pārvaldnieku un viņa personālu, un četrus dučus pavāru, dieninieku, apkopēju un citu kalpotāju, kas nepieciešami, lai vadītu tādu iestādi kā Ventvērtas cietums.

Es palūkojos uz draudošajām sienām no zaļgana Argailas granīta, kuras apakšējā daļā bija divas pēdas biezas. Šur tur šajā vienlaidu blī­vumā bija izcirsti mazi lodziņi. Dažos jau mirdzēja gaisma. Citi, kas kalpoja, manuprāt, par cietumnieku kamerām, palika tumši. Es noriju siekalas. Redzot masīvo cietoksni ar neiedragājamām sienām, monu­mentāliem vārtiem un sarkansvārčiem, manī modās šaubas.

- Ja nu… mute bija sausa, un man vajadzēja apklust un aplaizīt lūpas, …ja nu mēs to nevarēsim?

Mērtega sejas izteiksme palika nemainīga: drūmā rieva ap muti un īgnais, mazais zods pazuda netīrā krekla apkaklē. Tā nemainījās arī tad, kad viņš pagriezās pret mani.

- Tad Dūgals mūs apbedīs blakus viņam katru savā pusē, viņš atbildēja. Nāc nu, mums darāms darbs!