Svešzemniece

14 laulība tiek piepildīta

Kad pamodos, man virs galvas atradās zemas griestu sijas un zem zoda rūpīgi pabāzta vatētas segas mala. Mugurā man, šķiet, bija vienīgi krekls. Cēlos augšā meklēt drēbes, bet, mazliet paslējusies, pārdomāju. Ļoti saudzīgi atkal atgūlos, aizvēru acis un satvēru rokās galvu, lai tā nenoripotu no spilvena un ar būkšķi nenokristu uz grīdas.

Kaut kad vēlāk es pamodos vēlreiz, jo atvērās istabas durvis. Piesar­dzīgi atdarīju mazā spraudziņā vienu aci. Izplūdušais plankums pama­zām gultas kājgalī nostabilizējās īgnā Mērtega veidolā, kurš nosodoši raudzījās manī. Es aizvēru aci. Dzirdēju klusu skotu ņurdienu, kas droši vien pauda dziļu pretīgumu, bet, kad es atkal paskatījos, Mērtega vairs nebija.

Es no jauna laimīga laidos nemaņā, kad durvis atkal atvērās, šoreiz lai ielaistu pusmūža sievieti, manuprāt, krodzinieka sievu, ar krūzi un bļodu. Viņa lieliskā omā rosījās pa istabu un atgrūda slēģus ar tādu troksni, kas manu galvu sadrebināja kā bruņumašīnu sadursme. Ener­ģiski, gluži kā tanku divīzija, pieskrējusi pie gultas, krodziniece izrāva no maniem vārgajiem pirkstiem segu un pasvieda malā, atstājot mani kailu un drebošu.

- Slienies nu augšām, mīlīt, viņa skubināja. Mums tevi tagadiņ jāsapucē. Viņa aizlika stipru delmu man aiz pleciem un uzstutēja sēdus. Vienu roku piespiedu pie galvas, otru pie vēdera.

- Jāsapucē? es izvēlu jautājumu no mutes, kas likās pilna ar satrunējušām sūnām. Sieviete sāka sparīgi mazgāt man seju.

- Nu kā tad. Tu tak negribēsi palaist garām savas kāzas, ko?

- Gribētu gan, es teicu, bet netiku uzklausita, jo viņa bez kādām ceremonijām norāva man kreklu un nostādīja istabas vidū, lai turpi­nātu sniegt man savus pakalpojumus, mazgājot diezgan intīmas vietas.

Vēl pēc brīža es sēdēju uz gultas malas pilnībā apģērbta, jutos apreibusi un kareivigi noskaņota, bet, pateicoties glāzei portvīna, ko man iedeva labā sieviete, vismaz biju spējīga funkcionēt. Uzmanīgi pa malciņam tukšoju otru glāzi, kad sieviete iegrūda ķemmi manā matu mežā.

Es pielēcu kājās un nodrebinājos, izlaistīdama vīnu, tajā mirklī ar troksni vēlreiz vērās durvis. Nepatikšanas cita pēc citas, es ar nepatiku nodomāju. Šoreiz vizītē ieradās divi, Mērtegs un Neds Gauens, abiem bija vienādas, nosodošas sejas. Mēs ar Nedu pārmijām niknus skatie­nus, bet Mērtegs tikmēr ienāca istabā un lēnām apgāja apkārt gultai, cītīgi aplūkodams mani no visām pusēm. Viņš atgriezās pie Neda un kaut ko nomurmināja, bet pārāk klusi, lai es dzirdētu. Pametuši pēdējo izmisuma pilno skatienu manā virzienā, vīrieši izgāja un aizvēra durvis.

Beidzot krodziniece jutās apmierināta ar manu matu sakārtojumu atsukāti no pieres un savīti mezglā uz galvas, sprogas slīga uz muguras un pie ausīm satītas rullīšos. Man likās, ka man tiks norauts skalps, tik cieši sieviete savilka matus, bet sasuka, kad viņa man parādīja spoguli, nenoliedzami bija glīta. Pamazām sāku justies kā cilvēks un pat pie­spiedu sevi pateikties viņai par pūlēm. Atstājusi man spoguli, sieviete devās projām, bet pirms tam vēl piebilda, ka man paveicies precēties vasarā, vai ne, jo matos varēs saspraust daudz ziedu.

- "Nāvei nolemtie sveicina tevi", es uzrunāju savu atspulgu un nodemonstrēju sveicienu. Saļimu uz gultas, piespiedu sejai slapju drānu un atkal aizmigu.

Redzēju tīri jauku sapni, kaut ko par pļavām un savvaļas puķēm, kad attapos, ka tas, ko biju uzskatījusi par rotaļīgu vējiņu, kas rausta manas piedurknes, patiesībā bija divas ne visai maigas rokas. Strauji pierāvos sēdus, akli atgaiņādamās no uzmākuļa.

Kad atdabūju vaļā acis, redzēju, ka mans mazais dzīvojamais kambaris atgādina metrostaciju, pilns seju: Neds Gauens, Mērtegs, krodzinieks, krodzinieka sieva un kāds izstīdzējis jauns cilvēks, kurš izrādījās krodzinieka dēls, turēja veselu klēpi dažādu ziedu, kas izskaid­roja, kāpēc sapni jutu smaržu. Te bija ari jauna sieviete ar klūdziņu grozu elkoni, viņa man draudzīgi uzsmaidija, atklājot dažu ļoti svarīgu zobu vietā tukšumus.

Noskaidrojās, ka šī sieviete ir ciema šuvēja, kas ataicināta, lai no­vērstu trūkumus manā garderobē, pielabojot kleitu, un, tikai pateico­ties krodzinieka vietējiem sakariem, viņa bija ieradusies tik drīz. Neds minēto kleitu bija pārlicis pār vienu roku, un tā nokarājās kā beigts dzīvnieks. Kad apģērba gabalu izklāja uz gultas, izrādījās, ka tā ir dziļi dekoltēta bieza atlasa krēmkrāsas kleita ar atsevišķu ņieburu, kas bija pogājams ar dučiem sīku, apvilktu podziņu, uz katras ar zeltu bija izšūta lilija. Kakla izgriezuma mala, zvanveida piedurknes un izšū­tie svārki no šokolādes krāsas samta bija bagātīgi rotāti ar mežģīņu rišām. Krodzinieks, kas nesa apakšsvārkus, gandriz pazuda kuplajā mā­konī; virs putojošajiem slāņiem tik tikko varēja redzēt viņa spurainās ūsas.

Skatījos uz portvīna traipu, kas bija palicis uz manas pelēkās sarža kleitas, un uzpūtība svinēja uzvaru. Ja man patiesi vajadzēja precēties, tad es nevēlējos to darīt tādā izskatā kā ciema lupatlase.

Pēc īsas, drudžainas rosīšanās, kad es stāvēju nekustīga kā drēb­nieka manekens un visi skraidīja ap mani, kaut ko atnesot, pienesot, nopeļot un klūpot cits pār citu, biju gatava, pilnīgi "nokomplektēta", ar baltām asterēm un dzeltenām rozēm matos un sirdij mežonīgi dau­zoties zem mežģīņotā ņiebura. Kleita nepiegulēja gluži tik labi, kā vaja­dzētu, un diezgan spēcīgi oda pēc iepriekšējās īpašnieces, bet atlass bija smags un apsedza apakšsvārku slāņus, kas jauki šalca man ap kājām. Jutos gluži kā karaliene un ari tīri glīta.

Jūs nevarat mani piespiest precēties, es draudīgi uzšņācu Mēr­tega mugurai, ejot viņam pakaļ lejup pa kāpnēm, bet mēs abi zinājām, ka mani vārdi ir tikai ārēja bravūra. Ja man būtu pieticis rakstura stin­grības nepakļauties Dūgalam un riskēt satikties ar angļiem, tad tā būtu izsīkusi reizē ar izdzerto viskiju.

Dūgals, Neds un visi pārējie sēdēja galvenajā kroga zālē pie kāp­nēm, dzēra un apmainījās laipnībām ar dažiem ciema iedzīvotājiem, kuriem, šķiet, nebija nekā labāka, ko pēcpusdienā darīt, kā vien slaistī­ties apkārt un pielieties.

Dūgals pamanīja mani lēnām kāpjam lejā pa kāpnēm un aprāvās pusvārdā. Ari pārējie apklusa, un es cēli ieslīdēju krogā ārkārtīgi glai­mojošā cieņpilnas apbrīnas gaisotnē. Viņa dziļi iegrimušās acis gausi slīdēja man pāri no galvas līdz pat kājām, tad skatiens atkal atgriezās pie sejas, un viņš, paužot atklātu atzinību, vēlīgi palocīja galvu.

Ar pēdējā laika notikumiem jau bija pagājis krietns laiks, kopš vīrie­tis bija uz mani tā skatījies, un es atbildēju ar visžēlīgu galvas mā­jienu.

Kad pirmais pārsteigums, kas visiem aizdarīja muti, bija pārgājis, kroga apmeklētāji atguva runas spēju un skaļi pauda savu apbrīnu, pat Mērtegs atļāvās vieglu smaidiņu un, apmierināts ar savu pūliņu rezul­tātu, palocīja galvu. Un kas tevi ir iecēlis par modes redaktoru? es nikni nodomāju. Tomēr man bija jāatzīst, ka, pateicoties viņam, man nav jāprecas pelēkajā sarža kleitā.

Jāprecas. Ak Dievs! Portvīna un krēmkrāsas mežģīņu īslaicīgi ieprie­cināta, es uz brīdi biju piemirsusi notikuma nozīmīgumu. Tad es atkal no jauna to aptvēru tik spēji, it kā būtu saņēmusi sitienu pakrūtē, un pieķēros kāpņu margām.

Raugoties lejup uz cilvēku pūli, es pamanīju, ka trūkst kaut kā ļoti būtiska. Nekur neredzēja līgavaini. Smēlusies spēku cerībā, ka viņš var­būt aizbēdzis pa logu un šobrīd atrodas jau jūdzēm tālu, es pieņēmu no krodzinieka uz atvadām sniegto glāzi vīna un sekoju Dūgalam ārā pa durvīm.

Neds un Ruperts aizgāja pēc zirgiem. Mērtegs bija pazudis, varbūt devies dzīt pēdas Džeimijam.

Dūgals turēja mani aiz rokas; ārēji, lai atbalstītu, ja es gadījumā savās atlasa kurpītēs pakluptu, bet patiesībā lai novērstu pēdējā brīža mēģinājumu izlauzties brīvībā.

Bija "silta" Skotijas diena, tas nozīmēja, ka migla nebija gluži tik bieza, lai to dēvētu par smidzināšanu, tomēr daudz netrūka. Pēkšņi ārdurvis atsprāga vaļā un Džeimija personā parādījās saule. Es biju sta­rojoša līgava, savukārt līgavainis bija vienkārši žilbinošs. Man atvērās mute un palika vaļā.

Kalnietis pilnā ietērpā ir iespaidīgs skats vienalga, cik vecs, īgns vai neglīts no vaiga viņš būtu. Gara auguma, stalts un nebūt ne saīdzis jauns kalnietis liek aizrauties elpai.

Biezie, sarkanzeltainie mati bija ķemmēti tik ilgi, līdz tie vienmērīgi vizēja, slīgstot pāri apkaklei, krekls bija no smalka batista, ar ielocēm rotātu krūtežu, zvanveida piedurknēm, kuru galos putoja mežģīnes; tās saskanēja ar stīvinātā žabo kaskādi, ko pie kakla saturēja rubīna pie­spraude.

Viņa tartāns bija koši sarkans ar melnu rūtojumu, kas burtiski kvē­loja starp atturīgākajiem Makenziju zaļi baltajiem. Liesmojošas krāsas vilnas pleds, piestiprināts ar apaļu sudraba piespraudi, graciozās kro­kās slīga pār labo plecu, tās uztvēra sudraba kniedēm rotāta zobena josta, un tālāk tās krita pār muskuļotiem vilnas zeķēs tērptiem apakšstilbiem un beidzās tikai mazu gabaliņu virs melnajiem ādas zābakiem ar sudraba sprādzēm. Kā pēdējais akcents ansamblī bija zobens, duncis un āpša ādas sporans.

Krietnas sešas pēdas garu, platiem pleciem un satriecoši glītiem sejas vaibstiem Džeimiju nebija iespējams salīdzināt ar to nošņurkušo zirgu puisi, kuru biju radusi redzēt ikdienā, un viņš to apzinājās. Pēc labākajām galma manierēm pastiepis labo kāju atpakaļ, viņš nevai­nojami graciozi palocījās manā priekšā līdz zemei un, acīm nerātni zibsnījot, nomurmināja:

- Jūsu padevīgs kalps, kundze.

- 0, es vārgi izdvesu.

Reti biju redzējusi nerunīgo Dūgalu meklējam vārdus. Biezās uzacis savilktas, seja jūtu pilnībā pārvērtusies, viņu šī parādība likās apstulbi­nājusi tikpat daudz, cik mani.

- Vai tu, puis, esi prātu zaudējis? viņam beidzot izdevās izmo­cīt. -Ja nu tevi kāds ierauga!

Džeimijs izsmējīgi pavilka uz augšu uzaci un palūkojās uz vecāko vīrieti.

- Nu, tēvoc, viņš ierunājās. Apvainojumi? Un vēl manā kāzu dienā. Tu taču negribēsi, lai daru kaunu savai sievai, vai ne? Turklāt, viņš piebilda, acīm ļauni zaigojot, šaubos, vai laulībām būtu likumīgs spēks, ja es precētos ar citu vārdu. Un tu taču gribi, lai viss būtu liku­mīgi, vai ne?

Ar acīm redzamām grūtībām Dūgals atguva pašsavaldīšanos.

- Ja tas ir viss, Džeimij, tad darīsim, kas jādara, viņš tikai noteica.

Bet likās, ka līgavainis tomēr vēl nebija pateicis visu. Nepievērs­dams uzmanību Dūgala dusmām, Džeimijs no sporana izvilka īsu, baltu kreļļu virteni. Viņš panāca uz priekšu un aplika rotu man ap kaklu. Paskatoties uz leju, es redzēju, ka tās bija mazas upes pērles dažādas formas saldūdens pērienu graudi -, kuras mijās ar zelta lodītēm. No tām nokarājās mazākas pērlītes.

- Tās ir tikai skotu pērles, Džeimijs it kā atvainojās, bet tev tās smuki izskatās. Viņa pirksti mirkli pakavējās man uz kakla.

- Tās bija tavas mātes pērles! Dūgals iesaucās, nikni glūnēdams uz manu kaklu.

- Nūjā, Džeimijs mierīgi piekrita, un tagad tās pieder manai sievai. Iesim?

Es nezināju, kur mēs dodamies, bet izrādījās, ka mums jāiet kāds gabaliņš no ciema. Bijām drūma kāzu procesija, jauno pāri no visām pusēm bija apstājuši kāzinieki, it kā notiesātie tiktu vesti uz attālu cie­tumu. Visi klusēja, vienīgi Džeimijs pusbalsī atvainojās par kavēšanos un paskaidroja, ka bijis grūti atrast tīru kreklu un pietiekami lielus svārkus viņa augumam.

- Šis krekls laikam pieder vietējā skvaira dēlam. Viņš paplivināja mežģīņu žabo. Diezgan švītīgs.

Mēs nokāpām no zirgiem un atstājām tos neliela pakalna piekājē. Taciņa uz augšu vijās cauri viršu klājienam.

- Tu visu esi sarunājis? Dzirdēju, kā Dūgals paklusi vaicā Rupertam, kamēr viņi sapina zirgus.

- Nu kā tad. Melnajā bārdā pazibēja balti zobi. Mācītāju pie­runāt nenācās viegli, bet mēs parādījām šim īpašo atļauju. Ruperts paplikšķināja pa sporanu, kas muzikāli nodžinkstēja, un man radās nojauta, kas bija šī īpašā atļauja.

Cauri smalkā lietus un dūmakas plīvuram es saskatīju viršu tīreļa vidū kapelu. Pilnīgā apstulbumā raudzījos uz nolaideno dievnama jumtu un savādajiem, mazajiem sīkrūšu lodziņiem, kurus pēdējo reizi biju redzējusi skaistā, saulainā rītā, kad laulājos ar Frenku Rendelu.

- Nē! es iesaucos. Te ne! Es nevaru!

- Kuš, nu, kuš! Nebīsties nu, zeltenīt, nebīsties. Viss būs labi. Dūgals uzlika man uz pleca savu lielo ķepu, mierinoši pa skotu modei kaut ko dudinādams, it kā es būtu tramīgs zirgs. Tas, ka tu uztrau­cies, ir dabiski, viņš teica tā, lai visi dzird. Ar stingru roku apņēmis mani no muguras, viņš mudināja kāpt pa taciņu kalnā. Man kurpes žļurkstēdamas grima mitrajā kritušo lapu kārtā.

Džeimijs un Dūgals gāja man cieši blakus katrs savā pusē, lai es ne­aizbēgtu. Raženo, pledos tērpto stāvu draudīgā klātbūtne krita uz ner­viem, un es jutu, ka man tuvojas histērijas lēkme. Aptuveni pēc divsimt gadiem es šajā kapelā laulājos, toreiz mani bija apbūris šīs baznīciņas senlaicīgais gleznainums. Tagad kapelā viss čīkstēja tāpēc, ka bija tik jauns, grīdas dēļi vēl nebija nosēdušies, un es tūdaļ kļūšu par sievu div­desmit trīs gadus vecam nevainīgam Skotijas katolim, par kura galvu izsludināta atlīdzība, kas…

Pēkšņas panikas pārņemta, apcirtos pret Džeimiju.

- Es nevaru precēties ar tevi! Es pat nezinu tavu uzvārdu!

Viņš pavērās manī no augšas un savilka vienu iesarkano uzaci.

- Ak tā. Mans uzvārds ir Freizers. Džeimss Aleksandrs Malkolms Makenzijs Freizers. Vārdu virkni viņš nosauca ļoti formāli, lēnām un skaidri izrunādams katru zilbi.

Pilnīgi apjukusi, es pateicu:

- Klēra Elizabete Bīčema, un idiotiski pastiepu roku. Acīmredzot uztvēris šo žestu kā lūgumu pēc atbalsta, Džeimijs satvēra manu roku un stingri ielika sev elkonī. Tā savaņģota, ka izbēgt nebija iespējams, es šļakstinājos augšā pa taku uz savām kāzām.

Ruperts un Mērtegs gaidīja mūs kapelā, sargādami sagūstīto garīdz­nieku izstīdzējušu jaunu priesteri ar sarkanu degunu un gluži saprotamu iemeslu dēļ izbijušos seju. Ruperts ar lielu nazi laiski mizoja kārkla vicu, un pistoles ar raga spaliem, ienākot baznīcā, viņš bija nolicis malā, tās ērti aizsniedzamas gulēja uz kristāmtrauka malas.

Ari pārējie vīri, kā pienākas Dieva namā, atteicās no ieročiem, atstā­jot pēdējā solā iespaidīgu nāves riku kaudzi ar izslietiem stobriem. Tikai Džeimijs paturēja dunci un zobenu acīmredzot kā svētku tērpa sastāvdaļu.

Mēs nometāmies ceļos pie koka altāra, liecinieki, Dūgals un Mēr­tegs ieņēma savas vietas, un ceremonija sākās.

Katoļu laulību liturģija vairāku simtu gadu laikā nebija jūtami mai­nījusies, un tie vārdi, kas savienoja mani ar jauno, sarkanmataino sve­šinieku, kurš stāvēja uz ceļiem man blakus, bija gandrīz tādi paši kā tie, kas svētīja manu laulību ar Frenku. Jutos kā auksta, doba čaula. Jaunā priestera izstomītās frāzes atbalsojās manas tukšās pakrūtes dziļumos.

Kad pienāca laiks dot zvērestus, es automātiski piecēlos un ar zināmu apbrīnu noskatījos, kā mani nosalušie pirksti pazūd mana līga­vaiņa milzīgajā ķepā. Viņa pirksti bija tikpat auksti, un man pirmo reizi ienāca prātā, ka, par spīti ārēji vēsajai iznesībai, viņš, iespējams, ir tik­pat uztraucies kā es.

Līdz šim biju vairījusies skatīties uz Džeimiju, bet tagad pacēlu galvu un ieraudzīju, ka viņš lūkojas lejup uz mani. Bālā seja bija tīšu­prāt neizteiksmīga; tāds viņš izskatījās ari tad, kad es pārsēju ievainoto plecu. Mēģināju pasmaidīt, bet lūpu kaktiņi bīstami ietrīsējās. Jutu, ka viņa pirksti ciešāk saspiež manu roku. Man radās sajūta, ka mēs viens otru turam; ja viens no mums atlaistu rokas vai novērstos, tad mēs abi nokristu zemē. Savādi, šī sajūta sniedza nelielu mierinājumu. Lai kādā ķezā būtu iekūlušies, mēs vismaz bijām divi.

Es ņemu tevi, Klēra, par savu laulāto sievu… Balss viņam nedre­bēja, bet roka gan. Es saspiedu to ciešāk. Mūsu stīvie pirksti saslēdzās kā skrūvspīles. …tevi mīlētu un cienītu… laimē un nelaimē… Vārdi skanēja kā no tālienes. Man no galvas aizplūda asinis. Ņiebura ribas velnišķīgi spieda, un, kaut arī man sala, jutu, ka zem atlasa pa sāniem tek sviedri. Es cerēju, ka nenoģībšu.

Augstu baznīcas sienā bija neliels vitrāžas lodziņš, kurš visai amat­nieciskā izpildījumā attēloja Jāni Kristītāju lāčādā. Pār manu piedurkni slīdēja zaļas un zilas ēnas, kas atgādināja kroga lielo istabu, un man drausmīgi gribējās iedzert.

Pienāca mana kārta. Sev par lielām dusmām, es mazliet stostījos.

- Es ņ-ņemu tevi, Džeims… Es iztaisnoju muguru. Džeimijs ar savu sakāmo bija ticis cauri diezgan slavējami, ari es varēju mēģināt: …lai tevi mīlētu un cienītu visas savas mūža dienas… Tagad mana balss kļuva stiprāka.

- Līdz nāve mūs šķirs. Klusajā kapelā šie vārdi izskanēja ar biedē­jošu fatālismu. Viss bija klusu, kā apturētā filmas kadrā. Tad mācītājs prasīja gredzenu.

Pēkšņi sanākušajos uzvirmoja satraukums, un es pamanīju Mērtega satriekto sejas izteiksmi. Tikko apjautu faktu, ka laikam kāds aizmir­sis sagādāt gredzenu, kad Džeimijs atlaida manu roku tikai tik ilgi, lai noņemtu gredzenu sev no pirksta.

Man uz kreisās rokas joprojām bija Frenka laulības gredzens. Zilās gaismas blāzmā labās rokas pirksti izskatījās sasaluši, bāli un stīvi, kad lielais metāla riņķis uzslīdēja man uz zeltneša. Tas vaļīgi karājās un būtu nokritis, ja Džeimijs nebūtu saliecis manus pirkstus dūrē un atkal to saņēmis.

Priesteris vēl kādu bridi kaut ko penterēja, tad Džeimijs pieliecās, lai mani noskūpstītu. Viņš, neapšaubāmi, bija iecerējis ašu, formālu bučiņu, bet viņa lūpas bija maigas un siltas, un es instinktīvi pastie­pos pretī. Neskaidri dzirdēju trokšņus, no skatītāju vidus skanēja skotu sajūsmas un iedrošinājuma saucieni, bet patiesībā es pamanīju vienīgi to, ka mani aptvēra silta stabilitāte. Patvērums.

Mēs atkāpāmies viens no otra, kaut nu jau abi jutāmies drošāki, un nervozi pasmaidījām. Redzēju, ka Dūgals izvelk no maksts Džeimija dunci, un nobrīnījos, kāpēc viņš tā dara. Nenovērsis skatienu no manis, Džeimijs pacēla labo roku ar plaukstu uz augšu. Man aizrāvās elpa, kad pats asmens galiņš pārslīdēja delnas locītavai, atstājot aiz sevis tumšu sīku asins pilienu līniju. Nepaguvu izvairīties, kad tika satverta mana roka, un es sajutu dunča pieskārienu, kuram tūlīt sekoja dedzinošas sāpes. Dūgals veikli saspieda kopā abus ievainojumus un pārsēja ar baltu lina strēmeli.

Laikam biju mazliet sašūpojusies, jo Džeimijs ar brīvo roku saņēma manu elkoni.

- Turies, zeltenīt, viņš klusā balsī mani uzmundrināja. Drīz viss būs cauri. Saki to, ko es. Tas bija pavisam īss teksts gēlu valodā, divi vai trīs teikumi. Man vārdi neko nenozīmēja, bet es paklausīgi, pinoties slidenajos patskaņos, tos atkārtoju pēc Džeimija. Drāna tika atraisīta, brūces notīrītas, un mēs bijām salaulāti.

Kad devāmies lejā pa taku, apkārt valdīja atvieglojuma un pacilātī­bas noskaņa. Tā varēja būt priecīga kāzu procesija, lai ari maza, un tajā, izņemot līgavu, piedalījās tikai vīrieši.

Mēs bijām gandrīz sasnieguši kalna pakāji, kad tukšais vēders, vieglās paģiras un dienas vispārējais pārdzīvojums mani uzveica. Es atjēdzos guļam uz mitrajām lapām ar galvu sava jaunā vīra klēpī. Viņš nolika slapjo drānu, ar kuru bija slaucījis manu seju.

- Vai tad bij tik traki? Viņš smaidīdams skatījās uz mani, bet acīs vīdēja tāda nenosakāma izteiksme, kas mani, par spīti visam, aizkusti­nāja. Drebošām lūpām es pasmaidīju.

- Tu neesi vainīgs, es viņu mierināju. Tikai… Šķiet, neesmu ēdusi kopš vakardienas brokastīm un diemžēl krietni dzērusi.

Džeimijam noraustījās lūpas.

- Tā es dzirdēju. Nu, to es varu novērst. Kā jau teicu, es sievai neko daudz piedāvāt nevaru, bet to, ka pabarošu tevi, es apsolu. Viņš pasmaidīja un ar rādītājpirkstu atbīdīja man no pieres noklīdušu matu šķipsnu.

Gribēju piecelties sēdus, bet saviebos, sajutusi dedzinošas sāpes plaukstā. Biju piemirsusi ceremonijas noslēguma daļu. Brūce atvēru­sies, tādēļ es, bez šaubām, paģību. Paņēmu no Džeimija drānu un neveikli aptinu to ap roku.

- Iedomājos, ka tu varbūt noģībi tādēļ, viņš teica noskatīda­mies. Man vajadzēja iedomāties tevi pabridināt; nezināju, ka tas tev ir pārsteigums, līdz ieraudzīju tavu seju.

- Kas tas īsti bija? es jautāju, mēģinādama nostiprināt auduma galus.

- Drusku pagāniski, bet šajā apkārtnē pieņemts bez parastā laulību dievkalpojuma dot vēl asins zvērestu. Daži priesteri to neļauj, bet šis diez vai būtu iebildis, lai ko mēs gribētu darīt. Viņš izskatījās gandrīz tikpat nobijies kā es. Džeimijs joprojām smaidīja.

- Asins zvērests? Ko tad nozīmē tie vārdi?

Džeimijs saņēma manu labo roku un saudzīgi nostiprināja pēdējo improvizētā pārsēja galu.

- Angļu valodā tas skan gandrīz kā pantiņš:

Tu esi asinis no manas asins un kauls no mana kaula, Es dodu tev savu miesu, lai mēs abi varam kļūt par vienu, Es dodu tev savu Garu līdz mūža galam.

Viņš paraustīja plecus.

- Apmēram tas pats, kas baznīcas zvērests, tikai mazliet… vienkār­šāks.

Skatījos uz savu roku.

- Jā, tā var teikt.

Paraudzījos apkārt; mēs uz takas zem apses bijām vieni. Zemi klāja nobirušās apaļās lapas, mitras tās spīdēja kā aprūsējušas monētas. Val­dīja dziļš klusums, tikai no kokiem palaikam nopakšķēja kāda ūdens lāse.

- Kur tad pārējie? Vai devās atpakaļ uz iebraucamo vietu?

Džeimijs saviebās.

- Nē. Es liku viņiem iet projām, lai varu tev palīdzēt, bet viņi mūs tur gaida. Viņš kā laucinieks norādīja ar zodu. Viņi mums neuzticē­sies, iekams viss būs likumīgi.

- Vai tas vēl nav viss? es gurdi pajautāju. Mēs taču esam pre­cējušies, vai ne?

Džeimijs likās apjucis, viņš novērsās un visu uzmanību veltīja lapu purināšanai no kiltiem.

- Mmpfmmm. Jā, esam, bez šaubām. Bet ar likumu vien nepietiek, zini, laulība ir jāpiepilda. No mežģīņu žabo uz augšu lēnām cēlās kvēlojošs pietvīkums.

- Mmpfmmm, es noņurdēju. Ejam meklēt kaut ko ēdamu.