Svešzemniece

25 "burvi neatstāj dzīvu"

noplukušās drānās ģērbušies stāvi pašķirās, un manām acīm pavērās tumsa. Mani rupji grūda pāri slieksnim, es ar elkoni atsitos pret koku tā, ka kauli nošņirkstēja un es visā garumā iegāzos melnajā smirdoņā, kurā kustējās un rosījās neredzami radījumi. Es spalgi kliedzu un situ ar rokām, cenšoties atbrīvoties no neskaitāmu sīku, skrapstošu kājiņu pinekļiem un atvairīt kādu lielāku, pīkstošu dzīvnieku, kas smagi ietriecās man sānos.

Man izdevās paripot malā, gan tikai aptuveni pāris pēdu, līdz atsi­tos pret māla sienu un man pār galvu nobruka vesela gružu straume. Saritinājos čokurā un cieši, cieši piespiedos pie sienas, vienlaikus cen­šoties apspiest elsas, lai saklausītu, kas vēl bez manis ir šajā smirdošajā bedrē. Tas nezināmais bija liels un smagi elpoja, nevis rūca. Varbūt cūka?

- Kas te ir? no Stiksas melnuma atskanēja izaicinoši skaļa balss, kas tomēr izklausījās nobijusies. Klēra, vai tā esi tu?

- Geilisa! es izdvesu un, cenšoties savu likteņa biedri sataustīt, uzdūros viņas rokām, kas savukārt meklēja mani. Mēs tumsā cieši saķērāmies un viegli šūpojāmies.

- Vai bez mums te ir vēl kāds? es jautāju, piesardzīgi veroties apkārt. Kaut ari manas acis nu jau bija apradušas ar tumsu, redzēt gan­drīz neko nevarēja. Kaut kur no augšas iespiedās blāvi gaismas stari, bet te, lejā, melnās ēnas stiepās plecu augstumā; tik tikko spēju saska­tīt Geilisas seju, kas no manējās atradās tikai dažu collu atstatumā.

Viņa mazliet drebelīgi iesmējās.

- Domāju, ka armija peļu un citu grauzēju. Un tāda smaka, ka pat seskam aizrautos elpa.

- Smaku es jūtu. Dieva dēļ, kur mēs esam?

- "Zagļu bedrē". Atkāpies!

Virs galvas atskanēja šņirkstēšana, un pēkšņi bedrē ieplūda gais­mas kūlis. Es piespiedos pie sienas, pēdējā bridi pagūstot izvairities no dubļu un netīrumu gāzmas, kas nobira pa atveri mūsu cietuma jumtā. Šiem plūdiem sekoja kluss plikšķis. Geilisa pieliecās un kaut ko pacēla no grīdas. Lūka virs galvas palika vaļā, un es varēju redzēt, ka viņa tur rokā nelielu, sakaltušu un nosmērētu maizes klaipu. Ar brunču stērbeli viņa sparīgi notrauca no tā putekļus.

- Pusdienas, viņa paziņoja. Ēst taču gribi, vai ne?

Caurums griestos palika atvērts un tukšs, tikai laiku pa laikam kāds garāmgājējs kaut ko tur iemeta. Pa to smidzināja lietus un iemaldījās vējš. Bedrē bija auksti, mitri un briesmīgi. Acīmredzot šī bija piemērota vieta ļaundariem. Zagļiem, klaidoņiem, zaimotājiem, laulibas pārkāpē­jiem… un aizdomās turētām raganām.

Lai sasildītos, mēs ar Geilisu spiedāmies kopā pie vienas sienas, bet runājām tikai retumis. Nekas daudz jau ari nebija, ko teikt, un arī savā labā darīt neko nevarējām kā vien mēģināt ar "izturību iemantot dzīvību".

Tuvojoties naktij, caurums virs galvas pamazām satumsa, līdz saplūda ar apkārtējo tumsu.

- Kā tu domā: cik ilgi viņi mūs te turēs?

Geilisa patriņājās gar sienu, izstiepa kājas, lai nelielais rīta gaismas ovāls krīt uz viņas svītrainajiem svārkiem. Sākotnēji tie bijuši koši sārti ar baltu, bet tagad jau savalkāti stipri netīri.

- Ne pārāk ilgi, Geilisa atbildēja. Viņi gaida Baznīcas tiesnešus. Artūrs pagājušajā mēnesī nodarbojās ar šo lietu. Vēstulēs bija teikts, ka viņi ieradīsies oktobra otrajā nedēļā. Nu jau kuru katru brīdi viņiem vajadzētu būt klāt.

Geilisa saberzēja rokas, lai sasildītos, tad nolika tās uz ceļiem mazajā laukumiņā, ko apspīdēja saule.

- Pastāsti man par tiem tiesnešiem, es lūdzu. Kas notiks, kad viņi ieradīsies?

- īsti nezinu. Nekad neesmu redzējusi raganu prāvu, kaut ari dzir­dējusi par tām, protams, esmu. Mirkli viņa apdomājās. Viņi nega­tavojas raganu prāvai, jo uz šejieni dodas atrisināt kādus strīdus par zemi. Tāpēc viņiem vismaz nebūs lidzi raganu durstitāja.

- Kas tas tāds?

- Raganas it kā nejūtot sāpes, Geilisa skaidroja. Un no dūrie­niem netekot asinis. "Raganu dūrēja" arsenālā bija dažādas adatas, lancetes un citi asi rīki, un viņiem bija tiesības pārbaudīt raganas. Es visai miglaini atcerējos kaut ko tādu lasījusi Frenka grāmatās, bet biju domājusi, ka šādas metodes plaši pielietoja 17. gadsimtā, ne vairs šobrīd. Protams, es ar rūgtu ironiju nodomāju, Kreinsmūra jau nav pats civilizācijas šūpulis.

- Tādā gadijumā ļoti žēl, ka dūrēja nebūs, es sacīju, kaut arī, iedo­mājoties, ka man vajadzētu paciest vairākus dūrienus ar adatām, man pārskrēja viegli drebuļi. To pārbaudi mēs izturētu bez grūtībām. Vis­maz es, dzēlīgi piebildu. Bet no tevis viņi, visticamāk, iztecinātu ledainu ūdeni, nevis asinis.

- īsti droša neesmu, Geilisa domīgi sacīja, palaižot apvainojumu gar ausīm. Esmu dzirdējusi, ka dūrējiem esot tādas adatas īpaši gata­votas -, kas uzspiežot sabīdās, tāpēc izskatās, ka nav iespējams iedurt.

- Bet kāpēc? Kāpēc tīšuprāt jācenšas pierādīt, ka sieviete ir ragana?

Saule jau laidās uz rietu, tomēr novakares gaismas pietika, lai

mūsu slazdā ielietu nespodru mirdzumu. Geilisas eleganti kalsnajā sejā atspoguļojās nožēla par manu naivumu.

- Tu joprojām nesaproti, vai ne? viņa sacīja. Viņi nodomājuši mūs nogalēt. Un nav svarīgi, kāda ir apsūdzība vai ko liecina pierādī­jumi. Mēs, vienalga, degsim uz sārta.

Iepriekšējā nakti es biju tik satriekta par pūļa uzbrukumu un mūsu nožēlojamo cietumu, ka nespēju neko citu kā spiesties pie Geilisas un gaidīt rītausmu. Tomēr līdz ar gaismu sāka mosties arī mans pretestī­bas gars, cik nu tā bija atlicis.

- Kāpēc, Geilisa? es jautāju, gandriz aizelsusies. Vai tu to zini? Gaiss "zagļu bedrē" bija sasmacis no puvuma, netīrumu un mitras zemes dvakas, un man bija sajūta, ka necaursitamās zemes sie­nas uzgāzisies man virsū kā slikti izrakts kaps.

Drīzāk jutu nekā redzēju, ka Geilisa parausta plecus; gaismas kūlis līdz ar saules gaitu bija pārvietojies un tagad atdūrās cietuma pretējā sienā, atstājot mūs aukstā tumsā.

- Ja tas tev ir kāds mierinājums, Geilisa salti sacīja, es šau­bos, vai viņi gribēja sagrābt tevi. Mums ar Kolamu ir kāda nenokārtota lieta tev nepaveicās, ka biji pie manis, kad cieminieki metās man virsū. Ja tu būtu Kolama pajumtē, tad tev nekas nedraudētu, kaut arī esi ārmaliete.

Vārds "ārmaliete" ierastajā, nicinošajā nozīmē pēkšņi man iebelza kā ar bomi pa galvu, un es atskārtu, ka izmisīgi ilgojos pēc vīrieša, kas mani tā sauca mīlestībā. Apņēmu sevi ar rokām, lai apturētu vientulī­bas izraisīto paniku, kas draudēja mani aprīt.

- Kāpēc tu vispār nāci uz manu māju? Geilisa pēkšņi ziņkāri iejautājās.

- Es sapratu, ka tu mani sauci. Viena no meitenēm pilī man nodeva ziņu viņa teica, ka no tevis.

- Ahā, Geilisa novilka. Vai tik tā nebija Leigēra?

Kaut arī smirdošie dubļi man bija pretīgi, es apsēdos zemē un atspiedu muguru pret sienu. Sajutusi, ka es pakustos, Geilisa pievirzījās man tuvāk. Draudzenes vai ienaidnieces, šajā caurumā mēs viena otrai bijām vienīgais siltuma avots; mēs kļāvāmies kopā, apstākļu spiestas.

- Kā tu zini, ka tā bija Leigēra? es drebēdama jautāju.

- Tāpēc, ka viņa nolika tavā gultā nolādējumu, Geilisa atbildēja. Es jau tev pašā sākumā teicu, ka dažas skuķes tur uz tevi ļaunu prātu, jo tu pievāci sarkanmataino puiškānu. Laikam jau viņa iedomājās ja tevis nebūs, viņai atkal parādīsies cerības šo dabūt.

Es kļuvu mēma, un pagāja krietns brīdis, iekams atguvu balsi.

- Bet tas nav iespējams!

Geilisas smiekli aukstuma un slāpju dēļ bija piesmakuši, tomēr tajos aizvien vēl skanēja dzidras sudraba notis.

- Tas būtu skaidrs ikvienam, kurš redzējis, kā tas jaunulis blenž uz tevi. Bet šaubos, vai Leigēra ir pietiekami pieredzējusi tādās lietās. Kad būs pāris reižu izgulējusi ar vīrieti, tad zinās, bet viņa vēl ir gluži zaļa.

- Ne jau to es domāju! man izlauzās. Ne jau Džeimiju viņa grib; meitene gaida bērnu no Dūgala Makenzija.

- Ko?! Geilisa uz brīdi patiešām bija satriekta, un viņas pirksti sāpīgi iespiedās man miesā. Kāpēc tu tā domā?

Pastāstīju viņai, ka biju redzējusi Leigēru uz kāpnēm pie Kolama kabineta durvīm, un kādus secinājumus biju izdarījusi.

Geilisa nosprauslojās.

- Phe! Viņa dzirdēja, ka Kolams sarunājas ar Dūgalu par mani, tāpēc arī aizmuka nodomāja, ka Kolams padzirdējis, ka viņa nākusi pie manis pēc nolādējuma. Par to skuķis dabūtu pletnes, lidz sāk tecēt asinis; viņš nepieļautu šādu pesteļošanos.

- Tu iedevi viņai nolādējumu! Es biju satriekta.

Geilisa strauji atrāvās.

- Nē, es viņai to neiedevu. Es pārdevu.

Centos biezējošajā tumsā ieskatīties Geilisai acīs.

- Vai tur ir kāda starpība?

- Protams, viņa nepacietīgi izgrūda. Tas bija darījums un tikai. Un es neizpaužu savu pasūtītāju noslēpumus. Turklāt Leigēra neteica, kam tas domāts. Un neaizmirsti, ka es centos tevi brīdināt.

- Liels paldies, es izsmējīgi pateicos. Bet… Manas smadzenes dunēja, cenšoties paraudzīties uz jauno notikumu pavērsienu. Bet, ja Leigēra ielika man gultā nolādējumu, tad jau viņa grib Džeimiju. Un tas izskaidrotu, kāpēc viņa atsūtīja mani uz tavu māju. Bet kā tad Dūgals?

Geilisa bridi svārstījās, tad, šķiet, pieņēma lēmumu.

- Tā meitene nav grūta no Dūgala Makenzija, ne vairāk kā tu.

- Kā tu vari būt tik droša?

Geilisa tumsā meklēja manu roku. To atradusi, viņa stingri pie­spieda manu plaukstu pie piebriedušā apaļuma sev zem kleitas.

- Jo grūta esmu es, viņa vienkārši sacīja.

- Tātad tā nav Leigēra, es beidzot sapratu. Tu.

- Es. Geilisa runāja pavisam mierīgi, bez sev raksturīgās eksal­tācijas. Ko tad Kolams īsti sacīja: "Es parūpēšos, ka viņa saņem pēc nopelniem"? Nu, laikam jau tā viņš saprot nepatikšanu nokārtošanu.

Es ilgu laiku klusēju, visu pārdomājot, līdz beidzot ierunājos:

- Geilisa, tava vīra māgas vaina…

Viņa nopūtās.

- Arsēns. Cerēju, ka tas viņu nobeigs, iekams varēs redzēt, ka esmu grūta, bet viņš izturēja ilgāk, nekā biju paredzējusi.

Atcerējos šausmu un atklāsmes izteiksmi Artūra Dankena sejā, kad viņš savas dzīves pēdējā dienā izsprāga no sievas istabas.

- Skaidrs, es novilku. Viņš nezināja, ka tu gaidi bērnu, līdz ierau­dzīja tevi izģērbušos todien, kad hercogs rīkoja dzīres. Un kad viņš atklāja… Laikam jau viņam bija iemesls būt pārliecinātam, ka tas nav viņa bērns?

Tumsā atskanēja klusi smiekli.

- Salpetris bija dārgs, bet bija tās naudas vērts.

Es, piespiedusies pie sienas, viegli nodrebēju.

- Tātad tāpēc tev vajadzēja riskēt un nogalināt viņu dzīru laikā visu acu priekšā. Viņš būtu paziņojis, ka tu esi laulības pārkāpēja… un indētāja. Vai viņš uzminēja, ka tiek indēts?

- Jā, Artūrs zināja, viņa sacīja. Skaidrs, ka viņš to neatzītu… pat ne sev. Bet viņš zināja. Mēs sēdējām katrs savā galda pusē, ēdām vaka­riņas, un es jautāju: "Vai negribi vēl zivju zupu, mīļais?" vai: "Varbūt kādu malku alus, dārgais?" Un viņš vēroja mani ar savām acīm, kas līdzinājās vārītām olām, un sacīja, ka negrib, jo tieši tajā brīdī neesot ēstgribas. Tad atstūma šķīvi, bet vēlāk es dzirdēju, kā viņš, tāpat kājās stāvot pie pieliekamā, virtuvē slepus rij, domādams, ka tur ir droši, jo neēd neko no manas rokas.

Geilisas balss skanēja viegli un jautri, it kā viņa atstāstītu pikantas baumas. Man atkal pārskrēja drebuļi, un es mazliet atvirzījos no tās, kas kopā ar mani dalīja tumsu.

- Viņš neiedomājās, ka inde ir stiprinošajā dzērienā. Viņš nedzēra nekādas manis gatavotas zāles, pasūtīja no Londonas patentētu toniku tas maksāja veselu bagātību. Pēc balss varēja spriest, ka viņa nosoda tādu izšķērdību. Tajā draņķī jau no paša sākuma bija arsēns; viņš nepamanīja nekādu atšķirību garšā, kad es pieliku vēl mazliet.

Biju dzirdējusi, ka slepkavām piemīt nepārvarama vājība lielīties; tā varētu būt taisnība, jo Geilisa, neliekoties ne zinis par mūsu šābriža situāciju, turpināja dižoties ar saviem sasniegumiem.

- Bija jau drusku riskanti nobeigt viņu cilvēku pilnā zālē, bet man vajadzēja kaut ko ātri izdomāt. Protams, tādam gadijumam arsēns nederēja. Es atcerējos prokurora sastingušās, zilās lūpas un savu lūpu nejutlgumu pēc mākslīgās elpināšanas. Ātras iedarbības nāvējoša inde.

Un es biju iedomājusies, ka Dūgals atzīstas dēkā ar Leigēru. Bet tādā gadījumā nekas taču nekavēja viņam meiteni apprecēt, kaut Kolamam tas varbūt nepatiktu. Dūgals bija atraitnis un brīvs vīrietis.

Bet laulības pārkāpšana ar prokurora sievu? Tas visiem iesaistīta­jiem jau bija pavisam kas cits. Neskaidri atcerējos, ka sodi par laulības pārkāpšanu bija bargi. Diez vai Kolams varēja tā vienkārši nolīdzināt tāda mēroga dēku, bet es nespēju iedomāties, ka viņš soda brāli ar pub­lisku pērienu vai izraidīšanu. Geilisa itin labi varēja apsvērt, ka slepka­vība būtu saprātīgs risinājums, lai izvairītos no kauna zīmes sejā, ko iededzina ar karstu dzelzi, un vairākiem gadiem cietuma, kur divpa­dsmit stundas dienā jāpavada sasietai.

Tātad viņa bija rīkojusies, lai to novērstu, un Kolams ari bija darījis, ko varējis, tikai pa savam. Un te biju es, iestrēgusi tam visam pa vidu.

- Bet bērns? es jautāju. Tas taču…

Nakts melnumā noskanēja drūmi smiekli.

- Viss kas var gadīties, draudzenīt. Arī ar labiem cilvēkiem. Un ja reiz tā noticis… Drizāk jutu nekā redzēju, ka viņa parausta plecus.

- Gribēju no bērna atbrīvoties, bet tad iedomājos, varbūt tādējādi es piespiedīšu Dūgalu mani apprecēt, kad Artūrs būs miris.

Man uzmācās briesmīgas aizdomas.

- Bet Dūgala sieva tad vēl bija dzīva. Geilisa, vai tu…?

Nočaukstēja kleita, un es manīju nozibam matus, kad viņa papuri­nāja galvu.

- Man bija tāds nodoms, viņa atzinās. Bet Dievs man aiztaupīja liekas pūles. Zini, es gan uzskatīju to par zīmi. Un viss būtu lieliski atri­sinājies, ja nebūtu iejaucies Kolams Makenzijs.

Es, lai nenosaltu, apņēmu sevi ar rokām. Tagad es runāju tikai laika kavēšanas dēļ.

- Vai tu gribēji Dūgalu pašu vai viņa naudu un stāvokli sabiedrībā?

- 0, naudas man ir atliku likām, Geilisa apmierināta attrauca.

- Redzi, es zināju, kur Artūrs glabāja atslēgu no savas papīru un n.iudas lādes. Tas vīrs rakstīja glīti, gods kam gods, tāpēc bija pavisam vienkārši viltot viņa parakstu. Pēdējo divu gadu laikā man bija izdevies novirzīt gandrīz desmit tūkstošus mārciņu.

- Bet kādam nolūkam? es pilnīgā neizpratnē vaicāju.

- Skotijai.

- Ko? Vienu mirkli man likās, ka esmu pārklausījusies. Tad nospriedu, ka viena no mums ir mazliet izsista no līdzsvara. Un, sprie­žot pēc esošajiem pierādījumiem, tā nebiju es.

- Kā to saprast? es piesardzīgi jautāju, atvirzoties mazliet atpa­kaļ. īsti nezināju, vai Geilisai prātiņš nav sašķiebies; varbūt grūtniecība iedragājusi viņas garīgo līdzsvaru.

- Nebaidies, es neesmu traka. Ciniskais uzjautrinājums viņas balsī lika man nosarkt un priecāties, ka ir tumšs.

- Ak tā? es apjukusi pārjautāju. Bet tu atzīsties, ka esi krāpusi, zagusi un slepkavojusi. Iespējams, ka labāk ir uzskatīt tevi par jukušu, citādi…

- Neesmu ne traka, ne samaitāta, viņa nicinoši attrauca. Esmu patriote.

Tad es visu sapratu. Ļāvu izplūst elpai, ko biju aizturējusi, gaidot vājprātīga cilvēka uzbrukumu.

- Tu es jakobīte, es secināju. Svētais Kristus, tu esi viena draņķa jakobīte.

Tā bija. Un tas daudz ko izskaidroja. Kāpēc Dūgals, kura uzskati visumā bija tādi paši kā brālim, bija izrādījis iniciatīvu, lai savāktu naudu Stjuartu nama atbalstam. Un kāpēc Geilisa Dankena, kurai bija viss nepieciešamais, lai dabūtu pie altāra jebkuru iekārotu vīrieti, bija izvēlējusies divus tik atšķirīgus eksemplārus kā Artūrs Dankens un Dūgals Makenzijs. Vienu naudas un stāvokļa dēļ, bet otru tādēļ, ka viņam piemita spējas ietekmēt sabiedrisko domu.

- Kolams būtu labāks, Geilisa turpināja. Žēl. Viņa neveiksme ir ari manējā. Tas ir viņš, kuru man vajadzēja iegūt; vienīgais vīrietis, kuru līdz šim esmu uzskatījusi par sev līdzvērtīgu pretinieku. Kopā mēs varētu… nu, neko nevar darīt. Vienīgais vīrietis, kuru es patiesi būtu gribējusi, un vienīgais, kuru es nevaru ievainot ar ieroci, kas ir manā rīcībā.

- Un tāpēc viņa vietā paņēmi Dūgalu.

- Nūjā. Tagad viņa bija dziļi domās iegrimusi. Spēcīgs vīrietis, ar zināmu ietekmi. Nav ari gluži nabags. Lielā auss. Bet patiesībā viņš nav nekas vairāk kā Kolama Makenzija kājas un daikts. Viņa īsi iesmē­jās. Kolamam ir īstais spēks. Gandrīz tikpat daudz kā man.

Lielīgais tonis mani saniknoja.

- Cik varu spriest, Kolamam ir viens otrs sīkums, kā tev trūkst. Piemēram, spēja just līdzi.

- Ak jā. "Tērpieties sirsnīgā līdzjūtībā un laipnībā", vai tā bija? Geilisa runāja ironiski. Liels labums viņam no tā atlec! Nāve glūn viņam pār plecu tas pa gabalu redzams. Tas cilvēks var novilkt vēl pāris gadu, bet nez vai ilgāk.

- Un cik ilgi dzīvosi tu? es jautāju.

Ironija tika uztverta, bet sudrabainās skaņas palika nemainīgas.

- Laikam jau vēl mazāk. Liela muiža. Man atvēlētajā laikā esmu daudz paguvusi paveikt: desmit tūkstoš mārciņu nogādātas Francijā un vesels novads padarīts par prinča Čārlza atbalstītājiem. Kad sāksies sacel­šanās, es zināšu, ka esmu tur pielikusi savu roku. Ja tik ilgi nodzīvošu.

Viņa stāvēja gandrīz zem pašas jumta lūkas. Manas acis bija pie­tiekami pielāgojušās tumsai, lai es manītu mijkrēslī bālu siluetu, mieru neradušu spoku. Viņa spēji apcirtās pret mani.

- Lai ko teiktu tiesneši, es neko nenožēloju, Klēra.

- Es nožēloju, ka man ir tikai viena dzīvība, ko atdot par savu zemi? Es pasmīnēju.

- Skaisti teikts, viņa atzina.

- Vai ne?

Tumsai sabiezējot vēl vairāk, mēs apklusām. Cauruma melnums likās kā taustāms spēks, kas spiež man uz krūtīm aukstumu un sma­gumu, piepildot plaušas ar nāves dvaku. Beidzot es saritinājos, cik cieši vien spēju, noliku galvu uz ceļiem un padevos, iegrimstot nemierīgā snaudā uz robežas starp aukstumu un paniku.

- Tātad tu viņu mīli? pēkšņi atskanēja Geilisas jautājums.

Satrūkusies pacēlu galvu. Man nebija ne jausmas, cik ir pulkste­nis; virs galvas nespodri mirdzēja zvaigzne, bet nekādu gaismu tā lūkā neiespīdināja.

- Tu domā Džeimiju?

- Kuru gan citu? viņa sausi atsmēja. Miegā tu sauci viņa vārdu.

- To es nezināju.

- Tātad tu viņu mīli? Aukstums it kā mudināja ļauties nāvējošai snaudai, bet Geilisas urdlgā balss vilka mani ārā no transa.

Es apņēmu ar rokām ceļus un sāku viegli šūpoties uz priekšu un atpakaļ. Gaišums lūkā virs galvas bija izplūdis maigajā nokrēslā, kāda raksturiga nakts sākumā. Vai nu rit, vai parit tiesneši būs klāt. Bija jau mazliet tā kā par vēlu melot gan sev, gan citiem. Lai ari man jopro­jām bija grūti atzit, ka manai dzlvibai draud nopietnas briesmas, sāku saprast instinktu, kas lika uz nāvi notiesātajiem cietumniekiem nāves soda izpildes priekšvakarā izsūdzēt grēkus.

- Es domāju: vai tu patiesi mīli? Geilisa nelikās mierā. Ne tikai gribi gulēt ar viņu; es zinu, ka to tu gribi un viņš ari. Viņi visi to grib. Bet vai tu viņu mīli?

Vai es viņu mīlēju? Vai tas bija kas vairāk nekā miesaskārība? Jumta caurumam piemita biktskrēsla tumšā anonimitāte, un dvēselei, kas atrodas uz nāves sliekšņa, nav laika melot.

- Jā, es atbildēju un atkal noliku galvu uz ceļiem.

Kādu laiku bedrē valdīja klusums, un es jau atkal atrados uz robe­žas starp nomodu un miegu, kad izdzirdēju Geilisas balsi, it kā viņa runātu pati ar sevi.

- Tātad tas ir iespējams, viņa domīgi noteica.

Tiesneši ieradās nākamajā dienā. Sēdēdamas mitrajā zagļu ūķī, mēs dzirdējām, kādu jezgu sacēla viņu ierašanās; ciema iedzīvotāji klaigāja, un pakavi dimdēja uz Lielās ielas akmeņiem. Troksnis pamazām pie­klusa, jo procesija virzījās uz laukumu, kas atradās kādu gabaliņu tālāk.

- Klāt ir, Geilisa noteica, klausīdamās jandāliņā virs galvas.

Mēs automātiski sadevāmies rokās; bailes bija aprijušas naidu.

- Nu, es ierunājos, cenšoties izlikties drosmīga, laikam jau sadegt ir labāk nekā nosalt.

Tomēr šobrīd mēs vēl turpinājām salt. Tikai nākamās dienas pus­dienlaikā bedres lūka spēji atvērās un mēs tikām izvilktas ārā un aiz­stieptas uz tiesu.

Prāva notika laukumā iepretī Dankenu mājai, bez šaubām, tāpēc, lai pietiktu vietas visiem, kas vēlējās skatīties. Redzēju, ka Geilisa pamet skatienu uz savas viesistabas logu rombveida rūtīm un vienal­dzīgi atkal novēršas.

Laukumā bija nolikts galds, un aiz tā uz polsterētiem soliem sēdēja divi Baznīcas atsūtītie tiesneši. Viens no soģiem bija nenormāli garš un tievs, otrs īss un resns. Viņi man atsauca atmiņā reiz redzētu ameri­kāņu komiksu; nezinādama, kā tiesnešus sauc, es viņus nokristīju par Matu un Džefu.

Bija sanākuši gandrīz visi ciema iedzīvotāji. Palūkojusies apkārt, es redzēju ne vienu vien no saviem bijušajiem pacientiem. Tomēr acīm redzams fakts, ka pils iemītnieku te nemanīja.

Kreinsmūras ciema soģis Džons Makrejs nolasīja pret Geilisu Dan­kenu un Klēru Freizeri izvirzīto apsūdzību, abas Baznīcas tiesas priekšā tiek sauktas par noziedzīgu nodarbošanos ar buršanu.

- Tādējādi ar pierādījumiem tiek apstiprināts, ka apsūdzētās ar bur­vestību palīdzību nogalinājušas Artūru Dankenu, Makrejs turpināja lasīt stingrā, noteiktā balsī. Un tāpēc, ka viņas izraisīja Dženitas Robinsones nedzimušā bērna nāvi, nogremdēja Tomasa Makenzija laivu, uzsūtīja Kreinsmūras ciemam zarnu slimību, no kuras daudzi gāja bojā…

Tā tas kādu laiku turpinājās. Kolams visu bija rūpīgi sagatavojis.

Pēc apsūdzības nolasīšanas tika pratināti liecinieki. Vairums no viņiem bija ciema iedzīvotāji, kurus es nepazinu; ar prieku redzēju, ka starp viņiem nav neviena no maniem pacientiem.

Liecības galvenokārt bija vienkārši absurdas, daudzi nepārprotami bija saņēmuši maksu par saviem pakalpojumiem, tomēr viens otrs stās­tījums izklausījās pēc patiesības. Piemēram, Dženita Robinsone, kuru tiesas priekšā, bālu un drebošu, ar tumšu zilumu uz vaiga, bija atvedis tēvs, atzinās, ka ieņēmusi bērnu no precēta vīrieša un viņa ar Geilisas Dankenas palīdzību ir tikusi no augļa vaļā.

- Viņa man iedeva kauc kādu dziru, tad buramvārdus, kas, mēne­sim lēcot, bij jānoskaita trīs reizas, meitene murmināja, bailīgi skatī­damās te uz Geilisu, te uz tēvu, jo nesaprata, kurš ir bīstamāks. Viņa teica, ka man atkal atsākšoties mēnešziedi.

- Un vai tā bija? Džefs gribēja dzirdēt atbildi.

- Ne uzreizam, jūsu Godība, meitene atbildēja, nervozi klanīdama galvu. Bet es vēlreiz dzēru to dziru dilstošā mēnesī, un tad gan sākās.

- Sākās?! Merga bezmaz noasiņoja! iejaucās pavecāka sieviete; skaidri redzams, ka tā bija Dženitas māte. Un tikai tāpēc, ka domāja, nu gan pēdējā stundiņa klāt, viņa man visā atzinās. Robinsona kun­dze, kura dedzīgi vēlējās izklāstīt visas asiņainās detaļas, ar zināmām grūtībām tika apklusināta, un vietu ieņēma nākamais liecinieks.

Likās, ka nav neviena, kam būtu kas sakāms par mani, izņemot tādas neskaidras apsūdzības, ka es biju klāt Artūra Dankena nāves brīdī un pieskāros viņam pirms miršanas, tātad man acīmredzot bija ar to kāds sakars. Sāku jau domāt, ka Geilisai bijusi taisnība: es nebiju Kolama mērķis. Ja tā, tad, iespējams, es vēl varētu tikt brīvībā. Tā es vismaz cerēju līdz brīdim, kad uzradās sieviete no kalna.

Viņa iznāca tiesas priekšā kārna, salikusi sievele dzeltenā lakatā -, un es jutu, ka esmu nopietnās nepatikšanās. Viņa nebija no ciema; es viņu agrāk pat nebiju redzējusi. Viņai bija kailas, ceļa putekļos sabristas kājas.

- Vai tev ir kāda apsūdzība pret vienu no šīm sievietēm? jautāja garais, tievais tiesnesis.

Sievietei bija bail; viņa nespēja pacelt acis uz tiesnešiem. Tikai īsi pamāja ar galvu, un pūlis pieklusa, lai dzirdētu, kas viņai sakāms.

Balss skanēja klusi, un Mats lūdza, lai lieciniece atkārto teikto.

Viņiem ar vīru piedzimis vesels bērns, bet tad sācis vārgt un nīku­ļot. Pēdīgi viņi nosprieduši, ka bērnu apmainījušas fejas, tamdēļ noli­kuši mazuli Feju sēdeklī Kroikgorma kalnā. Vaktējot, lai varētu paņemt savu bērnu, kad fejas būs to atlikušas atpakaļ, viņi redzējuši divas sie­vietes, kas grasījušās doties uz Feju sēdekli, paņemt un apvārdot bērnu.

Sieviete zem priekšauta žņaudzīja kārnās rokas.

- Mēs, kungi, skatījāmies visu nakti. Un, kad satumsa, drīz pēc tam bez skaņas uzradās milzīgs dēmons, varens, melns no ēnām radies rēgs un pārliecās pāri tai vietai, kur bij nolikts bērns.

Pūlim pārvēlās bijīgas murmināšanas vilnis, un es jutu, ka man uz skausta saceļas mati, kaut arī es zināju, ka "lielais dēmons" bija Džeimijs, kurš atnāca paskatīties, vai bērns vēl ir dzīvs. Es saspringu, zinot, kas tūlīt sekos.

- Kad uzlēca saule, mēs ar vīru gājām raudzīt. Un atradām samai­nīto bērnu kalnā pagalam, bet ne miņas no mūsu pašu bērna. Šajā brīdī viņa sabruka un uzmeta uz sejas priekšautu, lai slēptu asaras.

It kā samainītā bērna māte būtu devusi kādu signālu, pūlis pašķīrās un priekšā iznāca lopu dzinējs Pīters. Viņu ieraugot, es iekšēji novaidē­jos. Jutu, ka sievietes stāsta laikā pūļa noskaņojums pavērsies pret mani; tagad man vēl tikai trūka, lai šis vīrs pastāstītu tiesai par ūdenszirgu.

Izbaudīdams šo slavas mirkli, lopu dzinējs izslējās un teatrāli norā­dīja uz mani.

- Tas ir tiesa, kungi, ka viņa ir ragana! Pats savām acīm redzēju, kā šī sieviete izsauca ūdenszirgu no Ļaunā ezera ūdeņiem, lai dotu pavē­les! Milzīgs, baismīgs radījums, kungi, augsts kā priede, ar kaklu kā lie­lai, zilai čūskai, acis apaļas kā āboli, un skatiens tāds, it kā būtu gatavs nozagt tavu dvēseli.

Šī liecība atstāja uz tiesnešiem spēcīgu iespaidu, un viņi vairākas minūtes sačukstējās, kamēr Pīters izaicinoši lūrēja uz mani ar skatienu, kas pauda "nu tu redzēsil".

Beidzot resnais tiesnesis pārtrauca apspriešanos un pavēloši atai­cināja Džonu Makreju, kas, gatavs novērst jebkuras nepatikšanas, stā­vēja malā.

- Soģi! tiesnesis sacīja un pagriezies norādīja uz lopu dzinēju.

- Aizved šo viru un ieslēdz viņu siekstā par to, ka nāk sabiedriskā vietā piedzēries. Šī ir nopietna tiesa; mēs nepieļausim, ka tiesnešu laiks tiek izšķiests vieglprātīgām apsūdzībām, ko izsaka pļēgurs, kuram, kad par daudz dzerts viskijs, rādās ūdenszirgi!

Lopu dzinējs Pīters bija tik izbrīnīts, ka pat nepretojās, kad soģis noteiktiem soļiem pienāca klāt un saņēma viņu aiz rokas. Prom vedot, viņš pavērtu muti nikni palūrēja manā virzienā. Es nespēju noturēties, nepamājot ar pirkstiem atvadu sveicienu.

Taču pēc šī nelielā starpgadījuma tiesas process strauji pavērsās uz slikto pusi. Vesela rinda meiteņu un sieviešu bija gatavas apzvērēt, ka pirkušas burvju talismanus un mīlas dzērienu no Geilisas Dankenas ar nolūku izraisīt slimību, atbrīvoties no negribēta bērna vai ieēdināt kādu vīrieti. Visas bez izņēmuma zvērēja, ka zālītes bija iedarbojušās, apskaužams rezultāts jebkuram praktizējošam ārstam, es izsmējīgi nodomāju. Neviens gan neapgalvoja, ka es būtu sniegusi tādus pašus pakalpojumus, taču vairāki sacīja un tā bija patiesība ka viņi bieži redzējuši mani Dankena kundzes istabā, maisot zāles un beržot drogas.

Tomēr tas nevarēja būt liktenīgi; tikpat liels skaits apgalvoja, ka esmu viņus izdziedinājusi, izmantodama tikai parastās zāles, nelie­kot lietā neko, kas līdzinātos burvestībām, talismaniem vai trikiem. Ja ņem vērā sabiedriskās domas spēku, šiem cilvēkiem vajadzēja dūšu, lai izietu priekšā un liecinātu man par labu, un es jutos viņiem pateicīga.

No ilgās stāvēšanas man sāka sāpēt kājas; kamēr tiesneši sēdēja salīdzinoši ērti, cietumniecēm nekādi sēdekļi nebija sagādāti. Bet, kad parādījās nākamais liecinieks, es par kājām pilnīgi aizmirsu.

Ar aktiera talantu, kas varēja sacensties ar Kolama dotībām, tēvs Beins plaši atvēra baznīcas durvis un, smagi balstoties uz ozolkoka kruķa, iznāca ārā. Viņš lēnām tuvojās laukuma centram, palocīja galvu pret tiesnešiem, tad pagriezās un lūkojās pūli tik ilgi, līdz tēraudcietais skatiens bija pieklusinājis ļaužu nedrošās sarunas. Kad viņš sāka runāt, balss plīkšķēja kā pātagas cirtieni.

- Tas ir sods jums, Kreinsmūras ļaudis! "Viņam pa priekšu iet mēris, un viņam pa pēdām seko sērgas karstums." Jā, jūs esat ļāvuši sevi novest no taisnās takas! Jūs esat sējuši vēju, un tagad jūsu vidū plosās viesulis!

Es blenzu priesterī, mazliet izbrīnīta par viņa pēkšņo daiļrunību. Varbūt uz tādiem valodas lidojumiem viņš bija spējīgs tikai ārkārtas situācijās. Izpušķojumi dārdošā balsī turpināja pieskandināt laukumu.

- Sērga nāks pār jums, un jūs mirsiet no saviem grēkiem, ja vien netiksiet šķīstīti! Jūs esat uzņēmuši savā vidū Babilonijas netikli. Tā, spriežot pēc niknā skatiena, ko viņš raidīja manā virzienā, laikam biju es. Jūs esat pārdevuši savu dvēseli ienaidniekam, esat paņēmuši pie savas krūts angļu odzi, un tagad jūs piemeklējusi Tā Kunga, Visuvarenā Dieva, atriebe. "Lai tu nesaistītos ar kāda cita sievu, nenokļūtu kādas svešinieces varā, kas maigus vārdus pauž. [..] Jo viņas nams noliecas nāvei pretī." Atgriezieties no grēkiem, ļaudis, pirms vēl nav par vēlu! Krītiet ceļos, es saku, un lūdziet Dievam piedošanu! Padzeniet angļu ne­tikli un atsakieties no sava līguma ar Sātana izdzimumu! Viņš norāva no jostas rožukroņi un vēcināja lielo koka krucifiksu manā virzienā.

Kaut ari tas viss likās ļoti smieklīgi, redzēju, ka Mats kļūst diezgan nemierīgs. Varbūt tā bija profesionāla nenovīdība.

- Ē, Jūsu Godība, ierunājās tiesnesis, viegli paklanījies tēva Beina virzienā, vai jums ir kādi pierādījumi, ko sniegt šo sieviešu apsūdzībai?

- Jā, ir. Pirmais pulveris ar runu bija izšauts, tagad mazais pries­teris bija kļuvis rāms. Viņš draudīgi pavērsa rādītājpirkstu pret mani, un man vajadzēja saņemties, lai nespertu soli atpakaļ.

- Otrdien pusdienas laikā pirms divām nedēļām es satiku šo sie­vieti Leohas pils dārzā. Likdama lietā nedabiskas spējas, viņa uzrīdīja man suņu baru, tā ka es nokritu un man draudēja nāve. Tā kā man bij nopietns ievainojums kājā, man vajadzēja doties projām. Šī sieviete mēģināja pielabināt mani ar savu grēcīgumu, lai eju viņai lidzi, un, kad es turējos pretī viņas blēdībām, viņa mani nolādēja.

- Kādas sasodītas muļķības! es dusmās nenovaldījos. Tik smiek­līgu pārspīlējumu nekad neesmu dzirdējusi!

Tēva Beina tumšo un spožo, it kā drudzi degošo acu skatiens novēr­sās no tiesnešiem un ieurbās manī.

- Vai tu, sieviete, noliedz, ka sacīji man šādus vārdus? "Nāciet man līdzi, tēvs, citādi jūsu ievainojums sastrutos un pūžņos"?

- Nu, ne tik dramatiski, bet varbūt kaut ko tādu teicu, es atzinu.

Zobus uzvaras priekā sakodis, priesteris parāva uz augšu sutanu.

Kāju apņēma ar sakaltušām asinīm un mitriem, dzeltenu strutu plan­kumiem izraibināts pārsējs. Baltā āda virs un zem apsēja bija pietūkuši, no apslēptā ievainojuma stiepās biedējoši sarkanas svītras.

- Jēzus Kristus, cilvēk! es satriekta iesaucos. Jums ir asins sain­dēšanās. Jums jāārstējas un tūlīt, citādi jūs mirsiet!

Pūlim, ko bija pārņēmušas šausmas, pārvēlās izsaucienu vilnis. Pat Mats un Džefs likās mazliet izbrīnīti.

Tēvs Beins lēnām nogrozīja galvu.

- Dzirdējāt? viņš uzstāja. Sievietes neprāts nepazīst robežas. Viņa nolād mani ar nāvi, Dieva vīru, pašas Baznīcas tiesas priekšā!

Pūļa satrauktā murmināšana pieņēmās spēkā. Tēvs Beins atkal ieru­nājās, mazliet paceldams balsi, lai viņu dzirdētu pāri troksnim.

- Es, kungi, atstāšu jūsu ziņā spriest tiesu pēc savas sajūtas un Tā Kunga priekšrakstiem "Burvi neatstāj dzīvu".

Tēva Beina dramatiski pasniegtā liecība pielika punktu turpmākai i/.meklēšanai. Laikam jau neviens nebija gatavs mēģināt pārtrumpot šo i/rādi. Tiesneši izziņoja īsu pārtraukumu, un no kroga iznesa uzkodas. Apsūdzētajām šādas ērtības nebija paredzētas.

Es saņēmos un izmēģinājuma nolūkā paraustīju saites, kas apņēma manas rokas. Ādas siksnas mazliet iečīkstējās, bet nepadevās ne par mata tiesu. Lai nomāktu bailes, es sevi izsmējīgi nodomāju, ka šis nu noteikti bija īstais brīdis, kad skaistam, jaunam varonim iejāt pūlī, padzīt verdziskos ciema iedzīvotājus un iecelt seglos ģibstošo daiļavu.

Bet mans skaistais, jaunais varonis šobrīd kaut kur tālu mežos pļumpē alu ar augstdzimušu, novecojošu homiķi un slepkavo nevainī­gus briežus. Pavisam neticami, es domāju, ka Džeimijs pagūtu ierasties laikā, lai savāktu ceremoniālai apbedīšanai kaut manus pelnus, iekams tie ir izkaisīti četros vējos.

Ļāvusies bailēm, kas auga augumā, no sākuma nemaz nedzirdēju pakavu klabēšanu. Tikai tad, kad manu uzmanību piesaistīja ļaužu bara klusā dūkšana un cilvēku galvu pagriešanās citā virzienā, es ievēroju, ka kaut kas ritmiski klaudz uz Lielās ielas akmeņiem.

Izbrīna izsaucieni pieņēmās spēkā, un pūlis gar malām sāka irt, lai palaistu garām jātnieku, kurš vēl aizvien atradās ārpus mana redzes­loka. Par spiti izmisumam, ko tikko vēl biju jutusi, manī pamodās neprātīgas cerības dzirksts. Ja nu Džeimijs atgriezies agrāk? Varbūt hercogs bijis pārāk uzmācīgs vai briežu bijis pārāk maz. Es pastiepos uz pirkstgaliem, lai redzētu jātnieka vienalga, kas viņš būtu, seju.

Pūļa rindas negribīgi pašķīrās, kad zirgs, spēcīgs bēris, iebāza garu purnu starp blakus stāvošu cilvēku pleciem. Visu arī manu izbrīnīto acu priekšā no zirga veikli noslīdēja Neda Gauena slotaskātam līdzīgais augums.

Džefs izbrīnīts noskatīja kalsno, akurāto vīriņu, kas stāvēja viņa priekšā.

Un kas jūs, kungs, būtu? Par uzspiesto pieklājības toni noteikti varēja pateikties jaunpienācēja kurpju sudraba sprādzēm un samta svār­kiem darbs pie Makenziju klana vadoņa sagādāja zināmas priekšrocības.

- Mani sauc Eduards Gauens, Jūsu Godība, Gauens, kā nākas, stā­dījās priekšā. Esmu advokāts.

Mats savilka uz augšu plecus un patriņājās; solam, uz kura viņš sēdēja, nebija atzveltnes, tāpēc garais torss noteikti bija sasprindzis. Es cieši uz viņu skatījos, novēlēdama diska trūci krustos. Vismaz būs kāds pamats, ja mani grasās sadedzināt par noskatīšanu ar ļaunu aci, es domāju.

- Advokāts? viņš norūca. Un kas jūs atvedis šurp?

Neda Gauena sirmā parūka noliecās, precīzi ievērojot formālās pie­klājības normas.

- Esmu ieradies piedāvāt savus pieticīgos pakalpojumus Freizera kundzes labā, Jūsu Godība, viņš sacīja, ārkārtīgi cienījama dāma, kuru es pats personiski pazīstu kā ļoti laipnu sievieti, kas prasmīgi liek lietā savas zināšanas dziedināšanas mākslā, tādējādi nesot mums visiem labumu.

Tā jums vajag, es atzinīgi nodomāju. Vispirms saņemiet negaidītu papildinājumu mūsu pusei. Paskatoties pāri laukumam, es redzēju, kā Geilisas lūpas sašķobās tādā kā apbrīnas, kā nicinošā smīnā. Kaut arī Neds Gauens nebija gluži princis, es nodomāju, šādā reizē es nebūšu izvēlīga. Ņemšu pretī jebkurus aizstāvjus.

Paklanījies tiesnešiem, tad ne mazāk ceremoniāli arī man, Gauena kungs izslējās taisnāks nekā parasti, aizbāza abus īkšķus aiz bikšu jos­tas un sagatavojās no visas savas novecojušās, drosmīgās un roman­tiskās sirds cīnīties, liekot lietā likuma dāvāto ieroci drausmīgu gar­laicību.

Un garlaicīgs viņš nudien bija. Ar gaļas maļamās mašīnas nāvīgu precizitāti viņš katru apsūdzības punktu nolika uz sava piekasīguma bluķa un bez žēlastības ar statūtu asmeni un precedenta cirvi sakapāja skrandās.

Tas bija izcils priekšnesums. Neds Gauens runāja. Un runāja. Un vēl mazliet runāja, palaikam ar cieņu ieturēja pauzi, it kā lai uzklausītu norādījumus, kas varētu nākt no tiesas galda puses, bet faktiski tikai ievilka elpu jaunam vārdu birumam.

Tā kā svaru kausos bija likta mana dzīvība un mana nākotne pil­nībā bija atkarīga no šī kārnā vīreļa daiļrunības, man vajadzētu būt •..ijūsmā par katru vārdu. Bet es attapos, ka tā vietā pretigi žāvājos, jo nespēju aizklāt atvērto muti, mīņājos uz savām sāpošajām kājām un dedzīgi vēlējos, lai mani tūlīt sadedzina un izbeidz šīs mokas.

Likās, ka pūlis jūtas tieši tāpat, rīta priecīgais satraukums pama­zam sačokurojās garlaicībā, bet Gauena kungs vājā, klusā balsī runāja, runāja un runāja. Klausītāji pamazām devās projām, pēkšņi atcerēju­sies, ka jāslauc govis un jāslauka grīdas, pārliecināti, ka nekas intere­sants nevar notikt, kamēr šī nāvējoši monotonā balss mala un mala.

Kad Neds Gauens beidzot pielika punktu pirmajai aizstāvības runai, bija jau pienācis vakars un druknais tiesnesis, kuru biju nokristījusi par Džefu, paziņoja, ka tiesas sēde atsāksies rīt.

Pēc īsas, klusinātas apspriedes starp Nedu Gauenu, Džefu un soģi Džonu Makreju divi spēcīgi ciema iedzīvotāji mani aizveda uz iebrau­camo vietu. Pametusi skatienu pāri plecam, es redzēju, ka Geilisu ved pretējā virzienā, viņa bija taisni izslējusi muguru, cenšoties nesteigties un, patiesību sakot, vispār pievērst uzmanību apkārt notiekošajam.

Mani ievietoja tumšā kambarī iebraucamās vietas sētas pusē, tur man beidzot atraisīja rokas, un tika atnesta svece. Pēc brītiņa ieradās Neds Gauens ar alus pudeli un šķīvi, uz kura bija maize ar gaļu.

- Drīkstu te palikt tikai dažas minūtes, mīļā, un arī to pašu man nenācās viegli izlūgties, tāpēc klausieties uzmanīgi. Sveces nemierī­gajā gaismā mazais advokāts sazvērnieciski pieliecās man tuvāk. Acis viņam spoži mirdzēja, un, izņemot nelielu parūkas nošķiebšanos, neva­rēja manīt neko, kas liecinātu par nogurumu.

- Gauena kungs, ļoti priecājos jūs redzēt, es sirsnīgi iesaucos.

- Jā, jā, mīļā, viņš attrauca, bet tam tagad nav laika. Vīrelis noglauda man roku laipni, bet kā garāmejot.

- Man ir izdevies panākt, ka jūsu lietu izskatīs atsevišķi no Dankena kundzes lietas, un tas var ļoti noderēt. Tad izrādīsies, ka sākumā nemaz nebija nolūka jūs arestēt un tas notika tikai tāpēc, ka bijāt kopā ar ra… ar Dankena kundzi.

- Tomēr, viņš raiti turpināja, es neslēpšu, ka zināmas bries­mas jums draud. Šobrīd ciemā valdošais noskaņojums nerunā jums par labu. Kas jums bija uznācis, viņš, neparasti iekarsis, man bargi nopra­sīja, ka likāt klāt rokas tam bērnam?

Es jau atvēru muti, lai atbildētu, bet Neds nepacietīgi pamāja, ka tas nav svarīgi.

- Ak, tagad tam nav nozīmes. Tagad mums jāspēlē uz jūsu angliskumu un uz nezināšanu, nevis uz atšķirīgumu un lieta, cik vien iespējams, jāstiepj garumā. Redz, laiks spēlē mums par labu, jo sliktā­kās tiesas notiek histērijas gaisotnē, kad loģiskus pierādījumus pamet novārtā, lai tikai apmierinātu alkas pēc asinīm.

Alkas pēc asinīm. Šie vārdi precīzi raksturoja tās emocijas, ko biju jutusi plūstam no sanākušo ļaužu sejām. Šur tur biju redzējusi zīmes par zināmu daļu šaubu vai līdzjūtības, bet tikai retais stātos pretī pūlim, un Kreinsmūrā šāda rakstura ļaužu trūka. Nē, es sevi izlaboju. Viens bija šis sausiņš, Edinburgas advokāts, ciets kā zābaka pazole, kurai viņš tik ļoti līdzinājās.

- Jo ilgāk mēs runāsim, Gauena kungs lietišķi turpināja, jo mazāk kādam gribēsies rīkoties pārsteidzīgi. Tāpēc, viņš sacīja, uzli­cis rokas uz ceļiem, rīt jums būs tikai jācieš klusu. Runāšu es, un lūgsim Dievu, lai no tā būtu kāds labums.

- Izklausās ļoti prātīgi. Es nogurusi mēģināju noslēpt smaidu. Tad pametu skatu uz durvīm, kas veda uz iebraucamās vietas pagalmu, kur arvien skaļāk skanēja balsis. Uztvēris manu skatienu, Gauena kungs palocīja galvu.

- Jā, man tūdaļ jāiet. Nokārtoju, ka nakti varēsiet pārlaist šeit. Viņš šaubīdamies paskatījās apkārt. Mazajā iebraucamās vietas piebū­vētajā šķūnītī, kuru parasti izmantoja dažādu krāmu un lieku mantu glabāšanai, bija auksts un tumšs, tomēr tas bija nesalīdzināmi aug­stāks līmenis nekā "zagļu bedre".

Šķūņa durvis atvērās, tajās parādījās krodzinieks, kas centās kaut ko saskatīt tumsā aiz blāvā sveces liesmas mestā loka. Gauena kungs piecēlās un grasījās iet projām, bet es ieķēros viņam piedurknē. Man vajadzēja zināt kādu lietu.

- Gauena kungs… vai jūs man palīgā atsūtīja Kolams? Advokāts vilcinājās ar atbildi, bet savas profesijas nospraustajās robežās viņš bija nepārspējami godīgs.

- Nē, viņš atklāti atbildēja. Vecišķajos vaibstos gandrīz pazibēja apmulsums, kad viņš piebilda: Es ierados… pats. Gauena kungs u/.stūķēja sev galvā cepuri, novēlēja man strupu "lab'nakt", pagriezās pret durvīm, un viņu aprija iebraucamās vietas gaisma un rosība.

Mana mitekļa labiekārtošanai bija veltīts maz laika, bet neliela krūze ar vīnu un maizes klaips šoreiz tīrs stāvēja uz vienas no mucām, un turpat zemē gulēja salocīta veca sega.

letiņos tajā un apsēdos uz mazākas muciņas ieturēt vakariņas un, kamēr gausi košļāju trūcīgo maltīti, prātoju.

Tātad Kolams nebija sūtījis advokātu. Vai viņš vispār zināja, ka Gauena kungs nolēmis ierasties uz šo tiesu? Kolams, pilnīgi iespē­jams, bailēs, ka cilvēki netiek iesaistīti raganu medībās, bija noliedzis pils iemītniekiem iet uz ciemu. Baiļu un histērijas viļņi, kas vēlās pāri Kreinsmūrai, bija gandrīz taustāmi; jutu, kā tie sitas pret mana patvē­ruma plānajām sienām.

No domām mani iztraucēja pēkšņi sacēlies troksnis netālajā kroga istabā. Varbūt tur bija tikai mani sargi ar apmeklētājiem. Bet, stāvot uz iznīcības sliekšņa, cilvēks jūtas pateicīgs pat par vienu lieku stundu, letiņos segā, uzvilku to pāri galvai, lai klusinātu kroga trokšņus, un ļoti cītīgi centos just tikai un vienīgi pateicību.

Pēc ārkārtīgi nemierīgas nakts mani pamodināja jau rītausmā un izveda laukumā, kaut ari tiesneši atnāca tikai pēc stundas.

Tīri, tauki un pamatīgi ieturējušies, viņi bez kavēšanās enerģiski ķērās pie darba. Džefs vērsās pie Džona Makreja, kurš bija ieņēmis savu vietu apsūdzētajām aiz muguras.

- Mēs redzējām, ka nevaram noteikt vainas pakāpi, balstoties vie­nīgi uz klātesošo sniegtajām liecībām. No jauna sanākušais pūlis dus­mās uzsprāga, jo viņi jau bija pieņēmuši savu lēmumu, taču šo izvir­dumu apslāpēja Mats, kurš ar caururbjošu skatienu vērās pirmajā rindā stāvošajos puišos un apklusināja viņu vaukšķēšanu, it kā būtu uzgāzis tiem aukstu ūdeni. Kad atkal laukumā valdīja kārtība, Mats savu stū­raino ģīmi pagrieza pret soģi.

- Esiet tik laipns un aizvediet apsūdzētās uz ezera krastu. Pie šiem vārdiem atskanēja apmierināta murmināšana, kas apstiprināja manas ļaunākās aizdomas. Džons Makrejs saņēma mani aiz vienas un

Geilisu aiz otras rokas, lai, kā pavēlēts, vestu mūs uz ezeru, bet viņam pieteicās daudz palīgu. Cilvēki, kuriem vilka mani garām, aiz ļaunuma plēsa manu kleitu, knieba un grūstīja. Kādam idiotam bija bungas, un viņš sāka sist saraustītu ritmu. Pūlis skandēja līdzi bungu nelīdzenajam troksnim, bet, ko viņi teica, es starp atsevišķajiem kliedzieniem un sau­cieniem neuztvēru. Un arī nevēlējos to zināt.

Procesija devās pāri pļavai lejā uz ezeru, kur virs ūdens stiepās neliela koka laipa. Mūs ar Geilisu nostādīja tās galā, katrs savā laipas pusē vietas jau bija ieņēmuši abi tiesneši. Džefs pagriezās pret krastā gaidošajiem cilvēkiem.

- Atnesiet virves! Sākās vispārēja murmināšana, un ļaudis cerīgi skatījās cits uz citu, līdz kāds piesteidzās ar virvi. Makrejs to paņēma un, gandrīz tā kā vilcinādamies, tuvojās man. Viņš slepus pameta ska­tienu uz tiesnešiem, kuri, likās, stiprināja viņa apņemšanos.

- Lūdzu, cienītā, esiet tik laipna un novelciet apavus, viņš pavēlēja.

- Veln… kāpēc? es stingri noprasīju un sakrustoju rokas uz krūtīm.

Soģis samirkšķināja acis, laikam jau nebija gaidījis tādu pretestību, bet viens no tiesnešiem apsteidza viņu ar atbildi.

- Tāda ir kārtība pārbaudei ar ūdeni. Aizdomās turētās raganas labās rokas īkšķi ar kaņepāju virvi piesien pie kreisās kājas lielā pirk­sta. Līdzīgi kreisās rokas īkšķis tiks piesiets pie labās kājas lielā pirksta. Un tad… Viņš pameta izteiksmīgu skatienu uz ezera ūdeņiem. Divi makšķernieki, bikses uzrotījuši virs ceļgaliem un apjozušies ar auklu, stāvēja ar kailām kājām krasta dubļos. Viens no viņiem, zīmīgi man uzsmaidījis, paņēma nelielu oli un aizlidināja virs tēraudpelēkās ūdens virsas. Akmentiņš vienreiz palēcās un nogrima.

- Iegremdējot ūdenī, ieskandēja savu balsi īsais tiesnesis, īsta ragana peldēs pa virsu, jo ūdens tīrība atgrūž aptraipītu cilvēku. Nevai­nīga sieviete nogrims.

- Tātad man ir izvēle vai nu tikt notiesātai kā raganai, vai atzītai par nevainīgu, bet tikt noslīcinātai, vai tā? es izmetu. Liels pal­dies! Ciešāk aptvēru savus elkoņus, cenšoties nomākt drebuļus, kas, šķiet, pēdējā laikā kļuvuši par pastāvīgu manas miesas iezīmi.

īsākais tiesnesis piepūtās kā krupis, kuram draud briesmas.

- Bez atļaujas tu nedrīksti uzrunāt šo tiesu, sieva! Vai tu uzdrīk­sties atteikties no likumīgas pārbaudes?

- Vai es uzdrošinos atteikties no noslīcināšanas? Pilnīgi noteikti! Pārāk vēlu es pamanīju, ka Geilisa izmisīgi purina galvu, tā ka gaišie mati sitas pa seju.

Tiesnesis rāmi uzrunāja Makreju:

- Izģērb un sasien viņu.

Satriekta par tiesneša rīkojumu un nespēdama tam noticēt, es dzir­dēju, kā viss pūlis korī noelšas, it kā izbrīnīti un šausmu pārņemti bet patiesībā gaidpilnā priekā. Un tad es pa īstam sapratu, ko nozīmē naids. Ne viņu. Manējais.

Viņi neapgrūtināja sevi, lai vestu mani atpakaļ uz laukumu. Bet man vairs daudz nebija, ko zaudēt, un es viņu darbu neatvieglināju.

Rupjas rokas, ķeroties aiz blūzes un ņiebura malām, rāva mani uz priekšu.

- Laid mani vaļā, nolādētais lempi! es kliedzu un iespēru vie­nam vīrišķim pa visvārīgāko vietu. Viņš saliecās un ievaidējās, bet drīz vien viņu aprija kliedzienu, spļāvienu, niknumā saviebtu seju mutulis. Vēl citas rokas sagrāba mani aiz elkoņiem un klupšus rāva uz priekšu, gandrīz vai paceļot virs viļņojošajā drūzmā pakritušajiem cilvēkiem un cenšoties izdabūt mani cauri pūlim pa spraugām, kas bija pārāk šauras.

Belziens pa vēderu man aizsita elpu. Ņieburs jau faktiski bija saplo­sīts driskās, tāpēc atlikumu dabūt nost nebija grūti. Nekad nebiju cie­tusi no pārliekas kautrības, bet, kad stāvēju pusplika, sviedrainu roku apgrābstītām kailām krūtīm šī ļaunā priekā gavilējošā pūļa vidū, jutu, ka mani pilda neiedomājami dziļš naids un pazemojums.

Džons Makrejs sasēja man priekšā rokas, apmetot vītu auklu ap locītavām un atstājot vairāku pēdu garu galu karājamies. Viņam pie­tika godaprāta kaunēties, darot šo darbu, bet acis viņš uz mani nepa­cēla, un bija skaidrs, ka no šīs puses ne palīdzību, ne iecietību man nav ko gaidīt; viņš ir pūļa varā tikpat lielā mērā kā es.

Geilisa arī tur bija, un pret viņu, bez šaubām, izturējās līdzīgi; manīju pazibam platīnblondos matus, kas plivinājās pēkšņi uznākušajā vējā. Manas sasietās rokas tika uzrautas augstu virs galvas, jo auklu pārmeta pār liela ozola zaru un cieši novilka. Dusmās es sakodu zobus; tas bija vienīgais veids, kā spēju cīnities ar bailēm. Gaiss stinga gaidās, ko laiku pa laikam pārtrauca satraukta murmināšana un kliedzieni no skatītāju vidus.

- Sadod viņai, Džon! kāds ieaurojās. Sasien labi cieši!

Džons Makrejs, labi saprazdams, ka ir atbildīgs arī par sava aroda teatrālo pusi, ieturēja pauzi, pacēla pletni vidukļa augstumā un pār­laida skatienu ļaužu pūlim. Tad pagāja uz priekšu un nedaudz palaboja manu pozu, lai mana seja būtu vērsta pret koka stumbru, gandrīz pie­skaroties raupjajai mizai. Divus soļus atkāpies, viņš pacēla pātagu, un tad tā nolaidās.

Šoks bija lielāks nekā sāpes. Patiesībā tikai pēc vairākiem sitieniem es aptvēru, ka soģis dara, ko var, lai aiztaupītu man tik, cik varēja. Tomēr kādi pāris sitieni bija pietiekami stipri, lai pārcirstu ādu; pēc trieciena es jutu asu kņudināšanu.

Biju cieši aizmiegusi acis, vaigu piekļāvusi kokam un no visa spēka centos iztēloties, ka esmu citur. Taču pēkšņi es izdzirdēju kaut ko tādu, kas uzreiz atsauca mani atpakaļ šajā brīdī.

- Klēra!

Virve, kas aptvēra manas rokas, mazliet atslāba; ar to pietika, lai es varētu lēkt un strauji pagriezties ar seju pret pūli. Mana pēkšņā rīcība izsita no līdzsvara soģi, kas noplīkšķināja pātagu tukšā gaisā, klupa, nespēdams noturēties, krita uz priekšu un atsitās ar galvu pret koku. Šis starpgadījums pūlim bija kā medusmaize, ļaudis izkliedza apvaino­jumus un sāka par soģi ņirgāties.

Mati, pieķepuši sviedriem, asarām un cietuma netīrumiem, bija pie­lipuši man pie sejas, aizsedzot skatu. Es papurināju galvu, lai atbrīvotu acis, un man ar vienu acs kaktiņu izdevās saskatīt apstiprinājumu tam, ko dzirdēju ar ausīm.

Bez žēlastības izmantodams sava auguma apmēru un muskuļu priekšrocības, Džeimijs spiedās cauri pūlim, kas centās viņu kavēt; seja viņam bija drūma kā negaisa mākonis.

Es jutos gandrīz kā ģenerālis Makalifs pie Bastoņas, kad viņš pama­nīja tuvojamies Petona 3. armiju. Par spīti nopietnajām briesmām, kas draudēja Geilisai, man un tagad ari pašam Džeimijam, nekad nevienu nebiju tā priecājusies ieraudzīt.

"Raganas vīrs!", "Jā, viņas vīrs!", "Smirdīgais Freizers! Koroners!" un līdzīgi epiteti skanēja cauri vispārējai lamu straumei, kas bija mēr­ķēta uz mani un Geilisu. "Saņemt ciet ari viņu!" "Sadedzināt viņus! Visus!" Pūļa histērija, ko uz brīdi bija izklīdinājis soģa misēklis, uzban­goja ar jaunu spēku.

Soģa pakalpīgie palīgi pūlējās Džeimiju aizkavēt, un viņš bija spiests apstāties. Ar milzīgu spēku viņš centās aizsniegt siksnu, kaut ari pie katras rokas viņam karājās pa vīram. Domādams, ka aizturētais grib tikt pie naža, viens no palīgiem iebelza Džeimijam pa vēderu.

Džeimijs mazliet saliecās, tad atkal izslējās un ar elkoni iegāza sitē­jam pa degunu. Viena roka uz bridi tika brīva, un, nepievērsis uzma­nību uzbrucējam otrā pusē, kas izmisīgi centās Džeimijam iesist, viņš iebāza roku sporanā, atvēzējās un kaut ko meta. Brīdī, kad šis priekš­mets atrāvās no rokas, mani sasniedza Džeimija kliedziens:

- Klēra! Nekusties!

Nav jau daudz, kur atkāpties, es kā apdullusi nodomāju. Tieši man sejā lidoja tumšs, izplūdis traips, un es jau grasījos atrauties, bet lai­kus sastingu. Traips grabēdams asi ietriecās man sejā, un rožukroņa melnās ahātu krelles nokrita pār pleciem un kā laso mesta cilpa glīti uzslīdēja man uz kakla. Nu, varbūt ne gluži aukla aizķērās aiz labās auss. Es papurināju galvu, acis no sitiena bija pieplūdušas asarām, un krelles noslīdēja savā vietā, krucifiksam sparīgi šūpojoties starp kaila­jām krūtīm.

Priekšā stāvošie blenza uz krucifiksu gan ar šausmām, gan uzjaut­rināti. Pēkšņais klusums no pirmās rindas vēlās tālāk uz aizmugurē stāvošajiem, un rēcošais troksnis norima. Džeimija balss, kas parasti, pat dusmās, skanēja maigi, pārtrauca klusumu. Tagad tajā nebija ne miņas no maiguma.

- Pārgrieziet viņai virves!

Kārēji bija atkāpušies, un Džeimija priekšā pūlis šķīrās kā viļņi. Sastingušais soģis vaļēju muti vēroja viņa tuvošanos.

- Es teicu, pārgrieziet virves! Ātri! Soģis, kuru no transa izrāva apokaliptiska vīzija sarkanmatainas nāves izskatā, kas strauji tuvojās, sakustējās un steidzīgi meklēja savu dunci. Pārgrieztā virve noraustī­jās, tad ar rāvienu pārtrūka, un manas rokas nokrita kā vicas, pēkšņais sasprindzinājuma atslābums izraisīja sāpes. Es sagrīļojos un būtu saļimusi zemē, bet stipra, pazīstama roka satvēra manu elkoni un pierāva kājās. Mana seja piekļāvās Džeimija krūtīm, un nekam vairs nebija nozīmes.

Iespējams, ka uz īsu brīdi biju zaudējusi samaņu vai ari man tikai tā likās milzīgā atvieglojuma dēļ. Džeimija roka stingri balstīja manu vidukli un noturēja mani kājās, pleds apsedza manu augumu, beidzot paslēpjot no ciema iedzīvotāju ziņkārīgajiem skatieniem. Visapkārt skanēja juceklīgas balsis, bet tā vairs nebija satrakota un sajūsmināta cilvēku bara asinskāre.

Troksni pārtrauca Mata vai varbūt Džefa balss.

- Kas jūs esat? Kā jūs uzdrošināties iejaukties tiesas izmeklēšanā?

Vairāk jutu nekā redzēju, ka pūlis spiežas uz priekšu. Džeimijs bija

liela auguma un bruņots, tomēr tikai viens. Es, sarāvusies zem pleda, kļāvos viņam klāt. Labā roka apskāva mani ciešāk, bet kreisā aizslīdēja līdz zobena makstij, kas karājās pie gurna. Sudrabaini zilgais asmens, draudīgi nošvīkstot, līdz pusei izslīdēja no maksts, un tie, kas atradās pirmajā rindā, pēkšņi apstājās.

Tiesneši bija rūdītāki. Pa šķirbiņu lūrēdama no savas paslēptuves, es redzēju, ka Džefs nikni skatās uz Džeimiju. Matu negaidītā iejaukša­nās, šķiet, vairāk uzjautrināja nekā sadusmoja.

- Vai jūs uzdrošināties izvilkt ieročus pret Dieva tiesu? salti no­skaldīja mazais, druknais tiesnesis.

Džeimijs, nozibot tēraudam, izvilka zobenu līdz galam, tad iedūra zemē un ļāva spalam šūpoties no trieciena spēka.

- Es zobenu izvilku, lai aizstāvētu šo sievieti un taisnību, viņš paziņoja. Ja kāds no klātesošajiem ir pret šiem diviem, tad viņam nāksies stāties pretī man un tad Dievam, tieši tādā secībā.

Tiesnesis pāris reižu samirkšķināja acis, it kā nespēdams attaisnot šādu uzvedību, tad atkal metās uzbrukumā.

- Jums, cienītais, šīs tiesas lietā nav nekādas teikšanas! Man jāprasa, lai jūs bez kavēšanās atdodat mums aizturēto. Un tūlīt tiks izskatīta jūsu paša uzvedība!

Džeimijs salti noskatīja tiesnešus. Jutu, kā man pie vaiga, ko biju piekļāvusi viņa krūtīm, sitas sirds, bet rokas bija stipras kā klints viena gulēja uz zobena spala un otra uz naža pie jostas.

- Runājot par manu teikšanu, tiesneša kungs, es pie altāra Dieva priekšā zvērēju sargāt šo sievieti. Un, ja jūs man sakāt, ka jūsu pilnvaras ir lielākas nekā Visuvarenajam, tad man jums jāsaka, ka es tā nedomāju.

Klusumu, kas iestājās pēc šīs runas, pārtrauca apmulsusi ķiķinā­šana, kurai šur tur pūlī atsaucās nervozi smiekli. Kaut arī ļaužu līdzjū­tība nebija pārsviedusies mūsu pusē, tomēr bridis, kas varēja izvērsties par katastrofu, bija garām.

Džeimijs uzlika roku man uz pleca un pagrieza pret pūli. Es nespēju iedomāties, ka būs jāskatās uz pūli, bet zināju, ka citas izejas nav. Turēju zodu izslietu, cik augstu vien varēju, un mans skatiens pāri cil­vēku galvām vērsās uz mazu laiviņu ezera vidū. Es skatījos uz to, līdz sāka asarot acis.

Džeimijs atlocīja pledu, kas sedza manu augumu, tik tālu, lai varētu redzēt manu kaklu un plecus. Viņš pieskārās melnajam rožukronim un viegli to iešūpoja.

- Ahāts dedzina raganas ādu, vai ne? viņš noprasīja vienam no tiesnešiem. Un, manuprāt, Tā Kunga krusts vēl vairāk. Bet skatieties. Viņš pabāza pirkstu zem kreļļu virtenes un pacēla uz augšu krucifiksu. Mana āda zem tā bija tīri balta, bez zīmēm, izņemot tās, ko atstājusi uzturēšanās ieslodzījumā, un pūlis noelsās, tad to pāršalca klusi čuksti.

Kaila drosme, ledusauksta loģika un aktiera instinkts. Kolams Makenzijs darīja pareizi, ka baidījās no Džeimija mērķtiecības. Varēja saprast arī to, ko Kolams nodarītu man, ņemot vērā viņa bailes, ka es varētu atklāt citiem Heimiša izcelsmi, vai to, ko es, viņaprāt, par to zināju. Saprast, bet ne piedot.

Pūļa noskaņojums nenoteikti svārstījās. Asinskāre, kas ļaužu prā­tus uzkurināja agrāk, pamazām rimās, tomēr šis bars joprojām varēja pavērsties pret mums un samalt kā milzu banga. Mats un Džefs neziņā saskatījās; notikumu pavērsiens bija izsitis tiesnešus no sliedēm, un viņi uz bridi bija zaudējuši savu noteicēju lomu.

Geilisa Dankena izmantoja šo pārtraukumu un paspēra soli uz priekšu. Es nezinu, vai viņa šajā brīdī uz kaut ko cerēja. Lai nu kā, viņa izaicinoši pārmeta savus gaišos matus pāri pleciem un palaida savu dzlvibu pa vējam.

- ŠI sieviete nav ragana, viņa vienkārši sacīja. Bet es gan esmu.

Džeimija izrāde, lai cik laba tā bija, šai līdzināties nespēja. Sacēlās

tāds troksnis, ka tiesnešu jautājumi un izsaucieni tajā pilnībā noslika.

Kā parasti, Geilisa ne ar mājienu nelika nojaust, ko domāja vai juta; augstā, baltā piere bija gluda, lielās, zaļās acis zaigoja, iespē­jams, uzjautrinājumā. Viņa stāvēja, taisni izslējusies savās saplēstajās, nosmērētajās drēbēs un lūkojās lejup uz apsūdzētājiem. Kad troksnis bija mazliet pieklusis, viņa sāka runāt, pat nedomādama pacelt balsi, tādējādi piespiežot apklust pūli, kas gribēja dzirdēt, ko viņa saka.

- Es, Geilisa Dankena, atzīstos, ka esmu ragana un Sātana miļākā. Atkal sākās kliegšana, bet viņa pacietīgi gaidīja, kad no jauna iestāsies klusums.

- Es atzistu, ka, paklausot savam kungam, savu vīru Artūru Dankenu nogalināju ar burvestību palīdzību. To pateikusi, viņa palūkojās sānis, uztvēra manu skatienu, un viņas lūpās ievilkās tikko jaušams smaidiņš. Geilisas acis apstājās pie sievietes dzeltenajā šallē, bet maigākas nekļuva. Aiz ļaunuma es nobūru apmainīto bērnu, lai tas mirst un lai cilvēka bērns paliek pie fejām. Viņa pagriezās un pamāja manā virzienā.

- Es izmantoju Klēras Freizeres nezināšanu savu mērķu sasnieg­šanā. Bet viņa nedz piedalījās, nedz arī zināja par manu darbību, un viņa ari nekalpo manam kungam.

Pūlis atkal murdēja, cilvēki grūstījās un spiedās tuvāk, lai labāk varētu redzēt. Geilisa izstiepa abas rokas pret viņiem, plaukstas izvēr­susi uz āru.

- Netuvojieties man! Skaidrā balss cirta kā pātaga un bija tikpat iedarbīga. Viņa atgāza galvu pret debesīm un sastinga, it kā ko dzirdētu.

- Klausieties! viņa iesaucās. Klausieties, kā ceļas vējš! Uzma­nieties, Kreinsmūras ļaudis. Mans kungs tuvojas ar vēja spārniem! Viņa nolieca galvu un iekliedzās augstā, pārdabiskā uzvaras kliedzienā. Zaļās acis bija stingas kā transā.

Vējš patiešām cēlās; redzēju, ka ezera otrā malā veļas negaisa mā­koņi. Cilvēki sāka nemierīgi lūkoties apkārt; daži pūļa ārmalā kāpās atpakaļ.

Geilisa sāka griezties uz vietas, roku pacēlusi graciozi virs galvas kā maija svētku dejotāja, viņa virpuļoja un virpuļoja, matiem vējā plīvo­jot. Satriekta un neticības pilna es skatījos uz viņu.

Griežoties mati aizklāja Geilisas seju. Taču pēdējā reizē viņa papu­rināja galvu, lai gaišās krēpes sakristu vienā pusē, un es skaidri redzēju viņas seju, kas bija pievērsta man. Transa maska uz mirkli bija pagaisusi, un lūpas izveidoja vienu vienīgu vārdu. Tad riņķa dancis lika atkal pagriezties ar seju pret pūli un viņa atsāka savu pārdabisko klai­gāšanu.

Šis vienīgais vārds bija "bēdz!".

Pēkšņi Geilisa pārtrauca virpuļošanu un ar neprātīgas eksaltācijas izteiksmi sejā ar abām rokām sagrāba sava ņiebura atliekas un pārrāva to priekšā pušu. Tik tālu, lai atklātu pūlim noslēpumu, kuru es biju uzzinājusi, piekļaujoties viņai aukstajā un netīrajā zagļu bedrē. Noslē­pums, kuru Artūrs Dankens bija uzzinājis savā nāves stundā. Noslē­pums, kura dēļ viņš mira. Vaļējā tērpa pēdējās atliekas nokrita, atklājot sešu grūtniecības mēnešu noapaļotu vēderu.

Es joprojām stāvēju kā pārakmeņojusies un skatījos. Džeimijs neka­vējās. Ar vienu roku sagrābis mani, bet ar otru zobenu, viņš metās pūlī, ar elkoņiem, ceļiem un zobena spalu izgrūstīdams ļaužu baru, ar visu spēku lauzdams ceļu uz ezermalu. Viņš spalgi iesvilpās caur zobiem.

Visi uzmanību bija pievērsuši zem ozola notiekošajai izrādei, tāpēc tikai daži cilvēki aptvēra, kas notiek. Kad viņi sāka klaigāt un censties mūs noķert, uz noblietētā zemesceļa virs krasta atskanēja dobja pakavu dipoņa.

Donass joprojām nejuta milestību pret cilvēkiem un ar lielāko prieku bija gatavs to parādīt. Viņš iekoda pirmajā rokā, kas stiepās pēc pavadas, ķērājs iekliedzās un, asinīm pilot, atkāpās. Zirgs saslējās pakaļkājās, zviedza un ar priekškājām kūla gaisu; daži drosmīgākie, kas bija vēlējušies viņu apturēt, pēkšņi zaudēja interesi.

Džeimijs pārmeta mani pār segliem kā miltu maisu un pats kā zibens uzlidoja zirgam mugurā. Nikni vicinot zobenu, viņš atbrīvoja ceļu un iegrieza Donasu ļaužu drūzmā, kas centās mūs aizkavēt. Cilvē­kiem kāpjoties atpakaļ, lai izvairītos no zobiem, pakaviem un asmens, mēs tikām uz priekšu arvien ātrāk, un ezers, ciems un Leoha drīz palika mums aiz muguras. No trieciena biju zaudējusi elpu, es cīnījos, lai atgūtu spēju runāt un uzkliegtu Džeimijam.

Es nebiju sastingusi tāpēc, ka Geilisa atklāja savu grūtniecību. Biju ieraudzījusi kaut ko citu, un līdz pat kaulu smadzenēm mani pārņēma aukstums. Kad Geilisa, baltās rokas izpletuši, virpuļoja dejā, es ieraudzīju to, ko viņa bija redzējusi, kad tika norautas manas drēbes. Uz vienas rokas viņai bija tieši tāda pati zīme kā man. Šeit, šajā laikā, tā liecināja par burvestībām un maģiju. Mazā, neuzkrītošā masaliņu vakcīnas rētiņa.

Lietus lāses izraibināja ūdens virsmu un veldzēja manu pietūkušo seju un virvju noberztos jēlumus uz rokām. Pasmēlu riekšavā ūdeni no strauta un dzēru pa malciņam, izbaudīdama, kā aukstā, sīkā straumīte slīd lejup.

Džeimijs uz dažām minūtēm pazuda. Viņš atgriezās ar sauju tumš­zaļu, plakanu lapu un kaut ko košļāja. Izspļāvis plaukstā sakošļāto zaļumu, iestūķēja mutē vēl vienu kumšķi lapu un pagrieza mani ar muguru pret sevi. Tad maigi ierīvēja sakošļāto masu man ādā, un sūr­stēšana uzreiz ievērojami mazinājās.

- Kas tas ir? es jautāju, cenšoties nomierināties. Joprojām dre­bēju un šņaukājos, bet bezpalīdzīgās asaras pamazām izsīka.

- Avota kreses, viņš neskaidri ar pilnu muti nomurmināja. Džei­mijs vēlreiz ar sakošļātajām lapām ierīvēja man muguru. Tu, Armaliet, neesi vienīgā, kas kaut ko saprot no dziedniecības zālītēm, tagad viņš runāja jau skaidrāk.

- Kā… kā tās garšo? Es joprojām cīnījos ar šņukstiem.

- Diezgan riebīgi, viņš lakoniski atbildēja. Vēl pēdējo reizi uzklājis man uz ādas zaļo putriņu, viņš saudzīgi apsedza man plecus ar pledu.

- Tas ne… Džeimijs iesāka, tad saminstinājās, es gribēju teikt, ka brūces nav dziļas. Es… es domāju, ka nepaliks… rētas. Kaut runāja viņš īgni, pieskārieni bija maigi, un es atkal apraudājos.

- Piedod, es nomurmināju, ar pleda stūri slaucīdama degunu. Es… es nesaprotu, kas man lēcies. Nezinu, kāpēc nevaru vien beigt bimbāt.

Džeimijs paraustīja plecus.

- Laikam jau šī bij pirmā reize, kad kāds tīšuprāt gribēja nodarīt tev pāri, Armaliet. Droši vien tas ir liels trieciens, un sāp ari vēl. Viņš apklusa un pacēla nokārušos pleda malu.

- Man bij tieši tāpat, zeltenīt, viņš lietišķi turpināja. Laidu pa mēli un raudāju, kamēr man iztīrīja pušumus. Tad sāku drebēt. Viņš rūpīgi noslaucīja ar pledu man seju, tad saņēma zodu un pacēla galvu uz augšu.

- Un, kad beidzu drebēt, Armaliet, es pateicos Dievam par sāpēm, jo tas nozīmēja, ka esmu dzīvs, Džeimijs klusi piebilda, palaida vaļā manu zodu un pamāja ar galvu. Kad būsi tikusi tiktāl, zeltenīt, pasaki, jo pēc tam es tev gribu šo to pateikt.

Džeimijs piecēlās un aizgāja lidz avota malai izskalot aukstajā ūdenī asiņaino mutautu.

- Kas tev lika atgriezties? es jautāju, kad viņš atnāca atpakaļ. Man bija izdevies tiktāl nomierināties, ka asaras vairs nelija, bet dre­buļi vēl kratija, tāpēc ciešāk satinos pledā.

- Aleks Makmāns. Džeimijs pasmaidīja. Es teicu, lai viņš tevi pieskata, kamēr būšu projām. Kad ciema iedzīvotāji saņēma tevi un Dankena kundzi ciet, viņš jāja visu nakti un dienu, lai atrastu mani. Un tad es kā vella plēsts joņoju atpakaļ. Ak kungs, tas tik ir zirgs! Viņš atzinīgi paskatījās augšup uz Donasu, kas bija piesiets pie koka stāvajā krastā, tā slapjie sāni vizēja kā varš.

- Būs jāpiesien citā vietā. Viņš kļuva domīgs. Šaubos, vai kāds mums dzīsies pakaļ, bet Kreinsmūra tepat vien ir. Vai tagad varēsi paiet?

Ar zināmām grūtībām sekoju Džeimijam augšup pa stāvo nogāzi, no kāju apakšas ripoja mazi olīši, un brikšņos uz zariem ķērās brunči. Netālu no virsotnes mēs nonācām jaunu alkšņu skupsnā, kurā kociņi bija saauguši tik cieši, ka savijušies zari veidoja zaļu jumtu virs pameža. Džeimijs pacēla zarus pietiekami augstu, lai es varētu ierāpot šaurajā spraugā, tad rūpīgi nomaskēja samīcīto zāli pie ieejas. Soli atkāpies, viņš kritiski noskatīja slēptuvi un apmierināts pamāja ar galvu.

- Nu labi. Te neviens tevi neatradīs. Viņš devās projām, bet atkal pagriezās atpakaļ. Pamēģini aizmigt un neuztraucies, ja neesmu uzreiz atpakaļ. Atceļā es gribu ko nomedīt; mums nav, ko ēst, un es negribu pievērst uzmanību, iegriežoties kādās mājās. Uzvelc tartānu pāri galvai un pielūko, lai krekls ir apsegts; balts saskatāms pa lielu gabalu.

Ēdiens likās nenozīmīgs; man bija sajūta, ka nekad vairs negri­bēšu ēst. Taču miegs bija pavisam cita lieta. Man vēl sāpēja rokas un mugura, jēlumi ap roku locītavām sūrstēja, visas maliņas smeldza un īdēja; bet baiļu, sāpju un vienkārši noguruma nomocīta, apkārt kā vīrakam garojot paparžu sīvajam aromātam, es aizmigu gandrīz uzreiz.

Pamodos no tā, ka kāds satvēra manas kājas. Izbijusies es uzrāvos sēdus, steigā atsitot galvu pret lokanajiem zariem. Man pāri nolija lapu un žagariņu lietus, es izmisīgi plivināju rokas pa gaisu, cenšoties atbrīvot matus no kārajiem zaru pirkstiem. Saskrāpējusies, izspūrusi un aizkaitināta es izrāpoju no sava patvēruma un ieraudzīju, ka tur tup Džeimijs un uzjautrināts vēro manu parādīšanos. Saule jau tuvojās rie­tam; lielais gaismas disks bija pazudis aiz avota kraujas malas, atstājot klinšaino gravu ēnā. Avota krastā starp klintīm dega mazs ugunskurs, virs tā uz pašgatavota iesma no asinātiem zaļiem mietiņiem čurkstēja divi truši un izplatīja ceptas gaļas smaržu.

Džeimijs pasniedza roku, lai palīdzētu man tikt lejā pa nogāzi. Es augstprātīgi atteicos no palīdzības un pati noskrēju, paklūpot tikai vienu reizi, jo sapinos pleda malā. Nelabums bija pārgājis, un es izsal­kusi uzklupu gaļai.

Pēc vakariņām, Armaliet, iesim iekšā mežā, Džeimijs sacīja, noplēšot gabalu no truša. Negribu gulēt pie avota; ūdens trokšņa dēļ nevaru dzirdēt, vai kāds nāk.

Ēdot mēs necik daudz nerunājām. No rīta piedzīvotās šausmas un doma par to, kas palika aiz mums, nomāca mūs abus. Un es jutu dzi­ļas sēras. Biju zaudējusi ne tikai iespēju uzzināt kaut ko vairāk par to, kāpēc atrodos šeit, bet arī draudzeni. Vienīgo. Bieži biju apšaubī­jusi Geilisas rīcību, bet šobrīd man nebija ne mazāko šaubu, ka viņa šorīt izglāba man dzīvību. Apzinādamās, ka glābiņa vairs nav, Geilisa bija darījusi, ko varējusi, lai es varētu aizbēgt. Ugunskurs, kas dienas­gaismā gandrīz nebija redzams, tumsai gravā sabiezējot, kļuva spo­žāks. Es palūkojos liesmās, ieraudzīju uz iesma trušu kraukšķīgo ādu un apbrūnējušos kaulus. Ugunī nočūkstēja no ielauzta kaula nopilējusi ,isins lāse. Pēkšņi kumoss iestrēga man rīklē. Es steigšus nometu gaļas gabalu un ristīdamās novērsos.

Joprojām tikai retumis pārmidami pa vārdam, mēs pametām avotu un atradām ērtu vietiņu mežā netālu no klajuma. Visapkārt, viļņojošu pauguru ieskauti, slējās kalni, bet Džeimijs bija izraudzījies nometnei vietu diezgan augstu, jo no šejienes labi varēja pārskatīt Kreinsmūras ceļu. Mijkrēslis uz mirkli vērta visas krāsas spilgtākas, piebārstot zemi ar dārgakmeņiem: ēnainās ieplakās blāzmoja smaragds, viršu puduros dūmakaini ēnoja ametists un sarkanajās pīlādžogās pauguru virsotnēs kvēloja rubini. Pīlādžogās zāles pret burvestībām. Pamalē Benādena pakājē vēl bija saskatāmas Leohas pils aprises. Gaismai dziestot, tās drīz vien izzuda.

Džeimijs nomaļā vietā sakūra uguni un apsēdās pie tās. Lietus bija mitējies un tikai viegli sijāja, piešķirot gaisam miklumu un, kad parau­dzījos liesmās, iemetot manās skropstās pa varavīksnei.

Mans glābējs ilgu laiku sēdēja un vērās ugunī, rokām aptvēris ceļ­galus. Beidzot viņš pacēla skatienu.

- Es teicu, ka nejautāšu tev to, ko tu nevēlies man stāstīt. Un arī tagad es tev to nejautāšu, bet tavas un manas drošības dēļ man kaut kas jānoskaidro. Viņš saminstinājās.

- Klēra, ja tu neesi bijusi pret mani godīga, tad, lūdzu, esi tāda tagad, jo man jāzina patiesība. Klēra, vai tu esi ragana?

Man pavērās mute.

- Ragana? Tu… tu to jautā nopietni? Cerēju, ka Džeimijs joko. Bet nejokoja vis.

Viņš cieši satvēra mani aiz pleciem un ieskatījās acīs, it kā vēlēda­mies ar gribasspēku piespiest mani atbildēt.

- Man tas jājautā, Klēra! Un tev man jāpasaka!

- Un ja būtu? Mute man bija izkaltusi. Ja tu būtu nodomājis, ka es esmu ragana? Vai tu būtu cīnījies manis dēļ?

- Es kopā ar tevi degtu sārtā! viņš nikni iesaucās. Un, ja vaja­dzētu, arī ellē. Bet, lai Mūsu Kungs Jēzus apžēlojas par manu un tavu dvēseli, izstāsti man patiesību!

Šīs sarunas sasprindzinājums bija pāri maniem spēkiem. Es izrāvos no Džeimija rokām un metos pāri klajumam. Ne tālu, tikai līdz kokiem; nespēju atrasties atklātā vietā. Pieķēros vienam kokam, aptvēru to ar rokām un iecirtu nagus mizā, piekļāvu vaigu stumbram un sāku histē­riski smieties.

Kokam otrā pusē parādījās Džeimija bālā un satriektā seja. Miglaini apjautu, ka tas, ko pašlaik daru, bīstami līdzinās klukstēšanai, tāpēc ar milzīgu piepūli es piespiedu sevi apklust. Vēl elsodama, es mirkli viņā raudzījos.

- Jā, es atkāpos, apspiesto smieklu dēļ aizvien vēl strauji elpo­dama. Jā, es esmu ragana! Tavās acis noteikti. Es nekad neesmu sli­mojusi ar masalām, bet es varu iziet cauri istabai, kas pilna ar mirsto­šiem cilvēkiem, un nesaslimt. Varu kopt slimos, elpot to pašu gaisu un pieskarties viņiem, bet slimība mani neskars. Tāpat es nevaru saslimt ar holeru vai stingumkrampjiem, vai difteriju. Un tu domāsi, ka tās ir burvestības, jo tu nekad neesi dzirdējis par vakcināciju, un nekā citādi to nevar izskaidrot.

Tas, ko es zinu… Es pārtraucu kāpties atpakaļ un stāvēju nekus­tīgi, smagi elpodama, cenšoties saņemt sevi rokās. Es zinu par Džonatanu Rendelu, jo man par viņu stāstīja. Zinu, kad viņš piedzima un kad nomirs, zinu, ko viņš ir izdarījis un ko vēl darīs. Es zinu par Sendringemu tāpēc, ka… jo man par to stāstīja Frenks. Viņš zināja par Rendelu, jo viņš… viņš… ak Dievs! Man bija sajūta, ka tūlīt apvemšos, un aiz­vēru acis, lai neredzētu joņojošās zvaigznes sev virs galvas.

- Un Kolams… viņš mani par raganu uzskata tādēļ, ka es zinu Heimišs nav viņa miesīgs dēls. Un zinu, ka… viņš nevar radīt bērnus. Bet viņam šķiet, ka es zinu arī to, kurš ir Heimiša tēvs… Sākumā es domāju, varbūt tas esi tu, bet tad sapratu, ka tas nav iespējams, un… Es runāju arvien ātrāk un ātrāk, cenšoties neļaut reibonim uzņemt apgriezienus un bremzējot to ar savu balsi.

- Viss, ko esmu tev par sevi stāstījusi, ir patiesība, es sacīju, nenormāli ātri mādama ar galvu, it kā cenšoties pati sevi pārliecināt. Viss. Man nav radinieku, man nav pagātnes, jo es vēl neesmu pie­dzimusi.

Vai spēj iedomāties, kad esmu dzimusi? es jautāju, paceldama ska­tienu. Es zināju, ka mati man sapinkājušies un skatiens stings, bet man bija vienalga. Tā Kunga 1918. gada 20. oktobri. Vai tu dzirdi? es noprasīju, jo Džeimijs nekustīgi blenza manī, it kā nemaz neklausītos, ko es stāstu. Es teicu, 1918. gadā! Gandrīz pēc divsimt gadiem! Tu dzirdi?!

Tagad es jau kliedzu un Džeimijs pamāja ar galvu.

- Es dzirdu, viņš klusi sacīja.

- Jā, dzirdi! Es liesmoju. Un tu domā, ka es murgoju. Vai ne? Atzīsties! Tā tu domā. Tev tā jādomā, jo nav citas iespējas, kā tu vari sev izskaidrot manu eksistenci. Tu nevari man ticēt, tu neuzdrīkstē­sies. Ak, Džeimij… Jutu, ka man sašķobās seja. Visu šo laiku biju slē­pusi patiesību, jo sapratu, ka nevaru to nevienam stāstīt, un tagad es atskārtu, ka varu to pateikt Džeimijam, savam mīļotajam vīram, cilvē­kam, kuram uzticējos kā nevienam citam, un viņš… viņš ari nevarēja man ticēt.

- Tās bija klintis… Feju kalns. Stāvie akmeņi. Merlina akmeņi. Caur turieni es ienācu… Man aizrāvās elpa, es gandrīz šņukstēju, ar katru mirkli runādama arvien nesakarīgāk, …sensenos laikos, bet patie­sībā tie ir divi simti gadi. Leģendās tie vienmēr ir divi simti gadu… Bet leģendās cilvēki vienmēr tiek atpakaļ. Es nevarēju. Novērsos un pastreipuļoju atpakaļ, meklēdama kādu atbalstu. Noslīgu uz akmens, pleci uzkumpa, un es atspiedu galvu rokās. Mežā ilgi valdīja klusums. Tas turpinājās tik ilgi, ka mazie nakts putniņi atguva drosmi un atkal sacēla troksni, sasaukdamies ar klusu, spalgu čikl, ķerot vasaras pēdē­jos kukaiņus.

Beidzot es palūkojos uz augšu, iedomādamās, ka Džeimijs, manu atklājumu satriekts, varbūt vienkārši piecēlies un mani pametis. Tomēr viņš joprojām sēdēja turpat, rokas atspiedis uz ceļiem, galvu nodūris, kā dziļās pārdomās kavēdamies.

Uguns gaismā spalviņas viņam uz rokām spīdēja kā vara stieples, un tad es aptvēru, ka tās ir saslējušās kā sabozta suņa spalva. Viņš baidījās no manis.

- Džeimij, es ierunājos, juzdama, ka sirds man dziļā vientulībā lūst. Ak, Džeimij!

Es apsēdos un saritinājos mazā kamoliņā, cenšoties savilkties ap sāpju asi. Nekam vairs nebija nozīmes, un es sāku izmisīgi raudāt.

Džeimijs uzlika rokas man uz pleciem, un es pacēlu skatienu, pie­tiekami, lai redzētu viņa seju. Cauri asaru miglai es saskatīju, ka tāda izteiksme viņam bija cīniņā, kad sasprindzinājuma augstākais punkts jau garām un ciņa kļuvusi par rāmu nenovēršamlbu.

- Es tev ticu, viņš pārliecināti sacīja. Es neko nesaprotu pagai­dām -, bet es tev ticu. Klēra, es tev ticu! Klausies mani! Starp mums, mani un tevi, ir patiesība, un es ticēšu visam, ko tu man teiksi. Viņš mani maigi sapurināja.

- Nav svarīgi, kas tas ir. Tu esi man izstāstījusi. Pagaidām ar to pietiek. Paliec mierīga, mo duinne. Noliec savu galvu man uz pleca un esi mierīga. Pārējo izstāstīsi vēlāk. Un es tev ticēšu.

Es aizvien vēl šņukstēju, nespēdama aptvert, ko Džeimijs man saka. Es turējos pretī, cenšoties atrauties, bet viņš apskāva mani un cieši piekļāva galvu pie pleda ielocēm un atkal un atkal atkārtoja: "Es tev ticu."

Beidzot no noguruma es nomierinājos tiktāl, ka varēju pacelt galvu un pateikt:

- Bet tu nevari man ticēt.

Pretī es saņēmu smaidu. Lūpas gan viegli drebēja, bet viņš smai­dīja.

- Tu man neteiksi, Ārmaliet, ko es varu un ko nevaru. Viņš kādu brīdi klusēja. Cik tev ir gadu? viņš ziņkāri jautāja. Laikam nekad nebiju tev to vaicājis.

Jautājums bija tik absurds, ka man vajadzēja apdomāties.

- Man ir divdesmit septiņi gadi… vai divdesmit astoņi, es pie­bildu. Džeimiju šī atbilde uz brīdi izsita no sliedēm. Šajā laikmetā sie­vietes divdesmit astoņu gadu vecumā jau stāvēja uz pusmūža sliekšņa.

- Ak tā, viņš noteica. Tad dziļi ievilka elpu. Domāju, ka esi apmēram manos gados… vai jaunāka.

Brītiņu viņš nekustējās. Tad palūkojās lejup uz mani un pasmaidīja.

- Daudz laimes dzimšanas dienā, Ārmaliet.

To es nebiju gaidījusi un tikai stulbi blenzu viņā.

- Ko? es beidzot izmocīju.

- Es teicu: "Daudz laimes dzimšanas dienā." Šodien ir 20. oktobris.

- Tiešām? es truli jautāju. Esmu zaudējusi dienu skaitu. Es atkal drebēju no aukstuma un šoka, un savas atzīšanās. Džeimijs mani apskāva un kādu brīdi turēja, ar lielo plaukstu glāstīdams manus matus, galvu piespiedis sev pie krūtim. Es atkal sāku raudāt, bet šoreiz no atvieglojuma. Manā nestabilajā stāvokli likās loģiski, ja viņš zināja manu īsto vecumu, un tomēr gribēja mani, tad viss būs labi.

Džeimijs paņēma mani klēpī un, uzmanīgi piekļāvis savam plecam, nesa pie ugunskura, kur vienā malā bija nolicis seglus. Viņš apsēdās, atspiedās pret tiem un turēja mani viegli apskautu.

Pagāja ilgs laiks, lidz viņš atkal ierunājās:

- Labi. Tagad izstāsti man visu.

Es izstāstīju. Visu, ar pārtraukumiem, bet sakarīgi. No noguruma neko nejutu, bet biju apmierināta kā trusis, kas noskrējis lapsu un atradis pagaidu slēptuvi zem baļķa. Patvērums tas nav, bet vismaz var atvilkt elpu. Un es izstāstīju viņam par Frenku.

- Frenks, viņš klusi sacīja. Tātad viņš tomēr nav miris.

- Viņš nav dzimis. Jutu, ka pret ribām atsitas vēl viens draudošs histērijas uzplūds, bet man izdevās savaldīties. Un es ari ne.

Džeimijs ar glāstiem mani atkal nomierināja, klusi murminādams savus gēlu vārdus.

- Kad es tevi Fortviljamā atņēmu Rendelam, viņš pēkšņi sacīja, tu mēģināji tikt atpakaļ. Pie akmeņiem. Un… Frenka. Tāpēc tu pameti ieleju.

-Jā-

- Un es tevi par to nopēru. Balss no nožēlas bija piesmakusi.

- Tu nevarēji to zināt. Es nevarēju tev teikt. Man patiešām mācās virsū miegs.

- Nē, laikam nevarēji vis. Viņš ciešāk apņēma mani ar pledu un saudzīgi apspraudīja to ap pleciem. Guli vien, mo duinne. Neviens tevi neaiztiks; es esmu te.

Iegrimu viņa pleca siltajā ieliekumā, ļaujot nogurušajam prātam krist cauri bezapziņas slāņiem. Piespiedu sevi iznirt līdz apziņai tik ilgi, lai pajautātu:

- Vai tu man patiesi tici, Džeimij?

Viņš nopūtās un skumīgi man uzsmaidīja.

- Jā, ticu, Armaliet. Bet būtu daudz vienkāršāk, ja tu būtu tikai ragana.

Gulēju kā nāves miegā un pamodos īsi pēc saullēkta ar briesmīgām galvassāpēm, pilnīgi stīva, smeldza pat sīkākie muskulīši. Džeimija sporanā atradās pāris sauju auzu, un viņš piespieda mani ieēst mazliet putras auzas ar aukstu ūdeni. Brūvējums ķērās man rīklē, bet kaut kā es to lejā dabūju.

Viņš mani nesteidzināja un izturējās mīli, bet runāja maz. Pēc bro­kastīm viņš veikli novāca mūsu nelielo nometni un apsegloja Donasu.

Aizvien kā apdullusi pēc iepriekšējās dienas piedzīvojumiem, es pat nejautāju, uz kurieni mēs dodamies. Sēžot zirgā aiz Džeimija, es apmie­rināta piekļāvu vaigu platajiem pleciem un ļāvos šūpām, kas mani ieai­jāja bezdomu transā.

Nogāze izveda mūs netālu no Lokmedoka, un mēs pa vēso rīta dūmaku bridām uz pagaidām vēl pelēkā klajuma krastu. Pamazām no niedrēm, kas apjoza purvus, izkliedētos baros sāka celties meža pīles un ar savu pēkšķināšanu modināja guļavas. Kontrastā pāri galvām aiz­lidoja ļoti kārtīgs zosu kāsis, putni izkliedza lauztas sirds un vientulī­bas sāpes.

Pelēkā migla izklīda tikai nākamajā dienā ap pusdienlaiku, un blāva saule apspīdēja dzeltenām irbulenēm un slotzariem pilnās pļavas. Mēs iznācām uz šaura ceļa dažas jūdzes aiz ezera un pagriezāmies uz zie­meļrietumiem. Ceļš atkal vijās augšup lēzenā, paugurainā kalnienē, kas laiku pa laikam atkāpās granīta atsegumu un klinšu priekšā. Tikai pare­tam satikām kādu cilvēku un ikreiz, kad priekšā izdzirdējām pakavu dimdēšanu, piesardzīgi iegriezāmies krūmājā.

Pakāpeniski ainavu pārņēma priežu meži. Es dziļi, ar baudu elpoju dzestro, pēc skujām smaržojošo gaisu, kaut ari novakarēs kļuva vēsāks. Naktsguļai nomaļus no takas atradām nelielu pļaviņu. No priežu sku­jām un segām mēs izveidojām ligzdai līdzīgu guļvietu, saspiedāmies cieši kopā, lai būtu siltāk, un apsedzāmies ar Džeimija pledu un segu.

Bija jau tumšs, kad viņš mani pamodināja, un mēs mīlējāmies, lēnām un nesteidzīgi, neko nerunādami. Lūkojos zvaigznēs cauri melno zaru režģim, kas pletās mums pāri, un atkal aizmigu, kamēr vīrieša mierinoši smagais un siltais augums vēl gulēja man virsū.

No rīta likās, ka Džeimijs ir labākā omā, nu, vismaz mierīgāks, it kā l>utu pieņēmis grūtu lēmumu. Viņš man solīja vakariņās karstu tēju, las gan tobrīd aukstumā bija vājš mierinājums. Samiegojusies, puri­nādama no svārkiem priežu skujas un mazus zirneklīšus, es sekoju viņam uz takas pusi. Šaurais ceļš līdz pusdienai pamazām kļuva tikai par iemītu sliedi, kas vijās starp aso aitu auzeņu puduriem un meta likumus ap lielākiem akmeņiem.

Līdz šim apkārtnei gandrīz nebiju pievērsusi uzmanību, jo sapņaini baudīju sauli, kas sildīja arvien siltāk, bet pēkšņi manu skatienu pie­saistīja tāds kā redzēts klints siluets, un es spēji atmodos no savas apātijas. Es zināju, kur mēs esam. Un ari kāpēc.

- Džeimij!

Pēc mana izsauciena viņš pagriezās.

- Tu nezināji? viņš nobrīnījās.

- To, ka mēs dodamies šurp? Nē, protams, nezināju. Man maz­liet apšķebināja dūšu. Līdz Kreignedanam bija nepilna jūdze; cauri rīta miglas pēdējām svēdrām redzēju tā kumpaino apveidu.

Es skaļi noriju siekalas. Gandrīz sešus mēnešus veltīgi biju centu­sies atgriezties šajā vietā. Tagad, kad beidzot te atrados, es vēlējos būt kaut kur citur. No apakšas stāvos akmeņus nevarēja redzēt, bet likās, ka tie izplata smalkas baiļu strāvas, kas tiecas pie manis.

Jau krietnu gabalu no virsotnes Donass vairs nespēja atrast drošu pamatu zem pakaviem. Mēs nokāpām no zirga, piesējām to pie nelielas priedes un turpinājām ceļu kājām.

Kad sasniedzām granīta radzi, es jau biju aizelsusies un nosvīdusi, bet nekas neliecināja, ka Džeimijs būtu noguris, tikai viegls pietvīkums iekrāsoja viņa kaklu. Te, virs priežu galotnēm, valdīja klusums, tikai vējš pastāvīgi klusi svilpoja klints plaisās. Gar radzi šaudījās bezdelī­gas, uzspurdzot ar gaisa strāvām pakaļ kukaiņiem, tad, plati izpletušas slaidos spārnus, piķēja kā bumbvedēji.

Džeimijs aiz rokas pavilka mani pēdējos soļus līdz platam, līdze­nam laukumam pāršķeltās klints pamatnē. Viņš mani vairs neatlaida, bet piekļāva sev cieši klāt un uzmanīgi skatījās uz mani, it kā vēlētos paturēt atmiņā manus vaibstus.

- Kāpēc…? es aizelsusies izdvesu.

- Ši ir tā vieta, viņš strupi sacija. Vai ne?

- Jā. Kā hipnotizēta raudzījos uz akmeņu loku. Izskatās tieši tāda.

Džeimijs sekoja man loka iekšpusē. Saņēmis mani aiz rokas, viņš

noteiktiem soļiem devās pie sašķeltās klints.

- Vai šī ir īstā? viņš stingri noprasīja.

- Jā. Es centos atkāpties. Uzmanies! Nepieej par tuvu! Viņš skatījās te uz mani, te uz klinti, un sejā skaidri atspoguļojās viņa skepse. Varbūt viņam bija iemesls tādam būt. Pēkšņi pati sāku šaubī­ties par savu stāstu.

- Es… es neko par to nezinu. Varbūt… kas nu tas ir… aizvērās aiz manis. Varbūt tas darbojas tikai noteiktos gadalaikos. Kad es iznācu, tuvojās pavasara saulgrieži.

Džeimijs pāri plecam atskatījās uz sauli, plakanu disku, kas aiz plāna mākoņu aizsega karājās pusdienas debesīs.

- Nu jau būs Ražas svētki, viņš rēķināja. Visu svēto vakars. Ļoti piemērots laiks, vai ne? Par spīti jokam, viņš nevilšus nodrebēja. Pirms tu… iznāci. Ko tu darīji?

Centos atcerēties. Man ļoti sala, un es sabāzu rokas padusēs.

- Es gāju pa apli, kaut ko meklēdama. Taču uz labu laimi, bez noteikta plāna. Un tad es nonācu pie sašķeltās klints, saklausīju dūk­šanu, tā kā bites…

Tas joprojām dūca kā bites. Es atrāvos, it kā būtu izdzirdējusi klaburčūskas klabināšanu.

- Tas vēl tur ir! Es panikā metos atpakaļ, apķēros ap kaklu Džeimijam, bet viņš, noteiktām kustībām no manis atbrīvojies, nobālējis pagrieza mani atkal pret akmeni.

- Kas bija tālāk? Man ausīs skanēja vēja vaimanas, taču Džeimija balss bija vēl spalgāka.

- Es uzliku roku uz akmens.

- Nu tad dari tā. Viņš pastūma mani uz priekšu, bet, kad es neklausīju, satvēra manu roku un stingri piespieda delnu pie akmens raibās virsmas.

No klints izšāvās haoss un sagrāba mani.

Beidzot man aiz plakstiem izbeidza virpuļot saule un ausis apklusa spalgs kliedziens. To nomainīja cits uzstājīgs troksnis Džeimijs sauca manu vārdu.

Jutos pārāk nelabi, lai pieceltos sēdus vai atvērtu acis, bet vārgi pakustināju roku, lai dotu ziņu, ka joprojām esmu dzīva.

- Man nekas nekaiš, es nočukstēju.

- Tiešām? Ak Dievs, Klēra! Džeimijs atkal cieši pieklāva mani pie krūtīm. Jēzus, Klēra. Es domāju, ka tu esi pagalam, nopietni. Tu… tu sāki… kaut kā iet projām. Sejā parādījās briesmīga izteiksme, it kā būtu pārbijusies līdz nāvei. Es… es atrāvu tevi no akmens. Es tevi apturēju. Man tā nevajadzēja darīt… piedod, meitenīt.

Tagad manas acis bija pietiekami plati atvērtas, lai saskatītu sev priekšā Džeimija seju, satriektu un izbijušos.

- Viss kārtībā. Runāšana man joprojām sagādāja grūtības, un es sajutos smaguma pielijuši un satricināta, bet apkārtne sāka skaidroties. Mēģināju pasmaidīt, bet jutu, ka lūpas tikai viegli noraustās.

- Vismaz… mēs zinām… ka tas vēl darbojas.

- Ak Dievs. Un kā vēl. Viņš veltīja akmenim baiļpilnu skatienu.

Džeimijs pameta mani tikai tik ilgi, lai samērcētu mutautu akmens

iedobē, kur bija sakrājies lietusūdens. Ar to viņš mitrināja manu seju, joprojām murminādams mierinājuma vārdus un atvainošanos. Beidzot es jutos pietiekami stipra, lai varētu piecelties sēdus.

- Tātad tu man neticēji? Lai arī biju vēl apdullusi, tomēr jutu zināmu gandarījumu. Taču tā ir taisnība.

- Kā tad, taisnība gan. Džeimijs apsēdās man blakus un vairākas minūtes nenolaida no akmens ne acu. Paberzēju ar mitro audumu seju, jo aizvien vēl jutos apjukusi un apreibusi. Pēkšņi Džeimijs pielēca kājās, piegāja pie akmens un piespieda roku.

Nekas nenotika, un pēc brīža viņš sašļucis atgriezās pie manis.

- Varbūt tas iedarbojas tikai uz sievietēm, es, nespēdama vēl skaidri domāt, izteicu minējumu. Leģendās stāsta tikai par sievietēm. Vai arī tikai uz mani.

- Nu, uz mani katrā ziņā tas nedarbojas, Džeimijs noteica. Tomēr es gribēju pārliecināties.

- Džeimij! Esi uzmanīgs! es kliedzu, bet veltīgi. Viņš piesoļoja pie akmens, atkal uzsita pa to, uzkrita virsū, iegāja atverē un atkal iznāca ārā, bet nekas nemainījās, tas bija un palika tikai milzīgs klintsbluķis. Bet es nodrebēju no domas, ka vēlreiz varētu tuvoties šīm durvīm uz ārprātu.

Un tomēr. Tomēr, kad tuvojos šīs haosa pasaules robežai, es biju domājusi par Frenku. Biju viņu jutusi, to es zināju droši. Kaut kur dzi­ļumā mita sīksīks gaismas punktiņš, un tajā bija viņš. Es zināju. Bet es zināju ari to, ka ir vēl viens gaismas punkts, tas, kurš aizvien vēl sēž man blakus, blenžot uz akmeni, tas, kura vaigi spīdēja no sviedriem, lai arī diena bija vēsa.

Beidzot Džeimijs pagriezās un saņēma manas rokas. Tad pacēla pie lūpām un katru svinīgi noskūpstīja.

- Mana kundze, viņš klusi sacīja. Mana… Klēra. Nav jēgas gai­dīt. Mums ir jāšķiras.

Manas lūpas bija pārāk stīvas, lai es spētu parunāt, bet sejā laikam atkal varēja lasīt kā grāmatā.

- Klēra, Džeimijs dedzīgi ierunājās, aiz šī… otrā pusē ir tavs īstais laiks. Tur ir tavas mājas, tava vieta. Lietas, pie kurām esi piera­dusi. Un… un Frenks.

- Jā, es teicu, tur ir Frenks.

Džeimijs satvēra mani aiz pleciem un uzrāva kājās, tad lūdzot sa­purināja.

- Šajā pusē, zeltenīt, tev nav nekā! Nekā, izņemot vardarbību un briesmas. Ej! Viņš pastūma mani pret akmeņu loku un viegli pagrūda uz priekšu. Es pagriezos atpakaļ un satvēru Džeimija rokas.

- Vai tiešām man šeit nekā nav, Džeimij? Es skatījos viņam acīs, neļaujot novērsties.

Viņš neatbildējis saudzīgi atraisījās no manām rokām un atkāpās, pēkšņi kļuvis par tēlu no cita laika, kā bareljefs uz miglā tītu kalnu fona, dzīvību sejā tikai maldinoši radījušas ēnainās klintis, seja likās kā saplacināta zem krāsas slāņiem, kā mākslinieka atmiņas par aizmirs­tām vietām un kaislībām, kas nu pārvērtušās pīšļos.

Ieskatījos Džeimijam acīs, kas bija sāpju un ilgu pilnas, un viņš vienā mirklī atkal kļuva dzīvs, īsts, ne iedomu tēls, bet mīlētājs, vīrs, vīrietis.

Mokas, ko jutu, laikam atspoguļojās man sejā, jo viņš sāka šaubīi ies, tad pagriezās uz austrumiem un norādīja lejup uz nogāzi.

- Vai redzi to vietu aiz mazā ozolu pudura? Apmēram pusceļā.

Es redzēju puduri un redzēju, uz ko viņš rāda, daļēji sabrukušu, spoku apsēstajā kalnā pamestu rentnieka namiņu.

- Es iešu lejā uz to māju un palikšu tur līdz vakaram. Lai būtu drošs… lai būtu drošs, ka tev nekas nekaiš. Viņš palūkojās uz mani, bet nepieskārās man. Tad aizvēra acis, it kā vairs nespētu uz mani ska­tīties.

- Paliec sveika, viņš īsi izmeta un devās projām.

Es, neko nejuzdama, viņu vēroju, bet tad atcerējos. Man taču bija vēl kas sakāms. Es iesaucos:

- Džeimij!

Viņš apstājās un bridi stāvēja nekustīgs, cenšoties savaldīties. Kad viņš pagriezās atpakaļ, seja bija balta, saspringusi un lūpas līķa bālumā. -Jā?

- Kaut kas… tas ir, man tev kas jāsaka… pirms dodos projām.

Džeimijs uz mirkli aizvēra acis un, šķiet, sašūpojās, bet varbūt tas

bija tikai vējš, kas pluinīja kiltus.

- Nav vajadzības, viņš atteica. Nē. Ej, zeltenīt. Nekavējies. Ej. Viņš grasījās novērsties, bet es satvēru viņu aiz piedurknes.

- Džeimij, klausies! Tev ir jāklausās! Viņš bezpalīdzīgi purināja galvu un pacēla roku, it kā vēlētos mani atgrūst.

- Klēra… nē. Es nevaru. Vējš sariesa viņam acīs asaras.

- Runa ir par sacelšanos, es uzstājīgi teicu, kratot viņa roku. Džeimij, klausies. Princis Čārlijs… viņa armija. Kolamam ir taisnība! Vai tu mani dzirdi, Džeimij? Kolamam ir taisnība, nevis Dūgalam.

- Ko? Ko tu ar to gribi teikt, zeltenīt? Beidzot biju piesaistījusi Džeimija uzmanību. Viņš ar piedurkni nobrauca pār seju un acīm, kas caururbjošas un skaidras lūkojās manī. Man ausīs dziedāja vējš.

- Princis Čārlijs. Būs sacelšanās, šajā ziņā Dūgalam ir taisnība, bet tā izgāzīsies. Kādu laiku Čārlija armija gūs panākumus, tomēr dumpis beigsies ar asinspirti. Kalodenā, tur visam pienāks gals. Visi… klani… Ar gara acīm es redzēju kapakmeņus, pa visu lauku izkaisītus pelēkus bluķus, un uz katra minēts tikai klans, kuram piederēja vīri, kas noslep­kavoti gulēs zem tā. Es ievilku elpu un satvēru Džeimija roku, lai atgūtu līdzsvaru. Pirksti bija auksti kā nāve. Es nodrebinājos un aizvēru acis, lai koncentrētos uz to, kas man sakāms.

- Kalnieši… visi klani, kas atbalsta Čārliju… tiks noslaucīti no zemes virsas. Simtiem un simtiem klanu vīru mirs Kalodenā; tos, kas paliks dzīvi, vajās un noslepkavos. Klanus iznīcinās… un tie vairs necelsies. Ne tavā laikā… pat ne manējā.

Es atvēru acis un redzēju, ka viņš blenž manī gluži mēms.

- Džeimij, turies no sacelšanās pa gabalu! es viņu lūdzu. Ja vari, tad nejauj saviem ļaudīm tur piedalīties, bet, Dieva dēļ… Džeimij, ja tu… Man aizlūza balss. Biju gribējusi teikt: "Džeimij, ja tu mani mīli." Bet nevarēju. Tūlīt es viņu zaudēšu uz visiem laikiem, un, ja nespēju atzīties mīlestībā agrāk, tad tagad es to vairs nedrīkstēju.

- Nevajag uz Franciju, es klusi turpināju. Dodies uz Ameriku, Spāniju vai Itāliju. Bet to cilvēku dēļ, kas tevi mii, Džeimij, nesper kāju Kalodenas laukā.

Viņš joprojām manī raudzījās. Sāku šaubīties, vai viņš ir dzirdējis.

- Džeimij? Vai tu mani dzirdēji? Vai tu saproti?

Pēc brīža viņš mēmi pamāja ar galvu.

- Jā. Es tikai ar mokām saklausīju viņa balsi pāri vēja aukām. Jā, es dzirdu. Viņš atlaida manu roku.

- Ej ar Dievu… mo duinne.

Džeimijs nokāpa no plato un devās lejup pa stāvo nokalni, sasprin­dzinājis kājas, lai noturētos aiz zāles kumšķiem, tveroties pie zariem, lai nepakristu, un ne reizi neatskatījās. Es pavadīju viņu ar skatienu līdz ozolu birzij, noraudzījos lēnajā gaitā, kā iet ievainotais, kurš zina, ka jāturpina ceļš, bet jūt, ka dzīvība pamazām iztek pa brūcei piespiesto pirkstu starpām.

Man drebēja ceļi. Gausi es noslīgu uz granīta plato, sakrustoju kājas zem sevis un vēroju, kā savās gaitās šaudās bezdelīgas. Lejā es varēju saskatīt tikai jumtu no mājas, kurā šobrīd atradās mana pagātne. Aiz muguras drūmi slējās pāršķeltā klints. Un mana nākotne.

Visu pēcpusdienu nosēdēju nepakustējusies. Centos padzīt no prāta emocijas un likt lietā vienīgi loģiku. Džeimijs nepārprotami sprieda loģiski, sakot, ka man jāatgriežas otrā pusē: mājas, drošība, Frenks; pat ikdienas dzīves sīkās ērtības, kuru man laiku pa laikam ļoti pietrūka, piemēram, karsta vanna un santehnika, nemaz nerunājot par nopiet­nākām jomām, tādām kā atbilstoša medicīniskā aprūpe un ērts trans­ports.

Un tomēr, kaut ari es pilnīgi noteikti atzīstu, ka šajā vietā es piedzī­voju zināmas neērtības un pat tiešas briesmas, man vajadzēja atzīt arī to, ka daudzas šīs dzīves puses es baudīju ar prieku. Un, lai gan ceļo­šana bija neērta, ainavu nebojāja milzīgi betona laukumi, ne arī trokš­ņaini, smirdīgi auto ierīces, kas pašas radīja zināmu apdraudējumu, es sev atgādināju. Dzīve bija daudz vienkāršāka un ari ļaudis. Ne lielāki muļķi, bet tiešāki ar dažiem īpašiem izņēmumiem, kā, piemēram, Kolams ben Kempbels Makenzijs, ar drūmu ironiju nodomāju.

Pateicoties tēvoča Lema profesijai, biju dzīvojusi daudzās dažādās vietās, un ne viena vien no tām bija krietni primitīvāka un piedāvāja mazāk ērtību nekā šī. Es diezgan viegli piemērojos skarbiem apstākļiem un nepārdzīvoju "civilizācijas" trūkumu, bet tikpat viegli es pieradu pie tādām jaukām lietām kā elektriskās plītis un karstā ūdens krāni. Lūko­joties uz klinti, es aukstajā vējā nosalu un apskāvu sevi.

Likās, ka racionālais prāts diez ko nepalīdz. Tāpēc pievērsos emo­cijām un, nepatikā noskurinājusies, sāku atsaukt atmiņā visādus sīku­mus no savas laulības dzīves vispirms ar Frenku, tad ar Džeimiju. Šāda pieeja mani tikai satricināja un lika līt asarām, kas veidoja man uz sejas ledainas sliedītes.

Nu, ja ne prāts, ne emocijas nepalīdz, kā būtu ar pienākumu? Biju devusi Frenkam laulību solījumu, bez izlikšanās. To pašu biju solījusi Džeimijam, tikai apņēmusies pārkāpt to, cik drīz vien iespējams. Un kuru no viņiem es nodošu tagad? Kad saule noslīga zemu pie debesīm un bezdelīgas pazuda savās ligzdās, es aizvien vēl sēdēju.

Kad cauri melnajiem priežu zariem pazibēja Vakara zvaigzne, es secināju, ka šajā situācijā no prāta nav lielas jēgas. Man vajadzēs paļau­ties uz kaut ko citu; es tikai īsti nezināju, uz ko. Pagriezos pret pāršķelto klinti un paspēru soli, tad vēl vienu un vēl. Apstājusies es apgriezos un mēģināju iet citā virzienā. Solis, vēl viens un vēl, un, pa īstam neaptvē­rusi, ka esmu pieņēmusi lēmumu, biju jau pusceļā uz nogāzi, izmisīgi klūpot pāri ciņiem, slidot un krītot granīta atlūzām klātos lauku­miņos.

Sasniedzu mājiņu, aizelsusies no bailēm, ka Džeimijs būs jau prom, bet uzreiz nomierinājos, jo netālu ieraudzīju sapīto Donasu, kurš plūca zāli. Zirgs pacēla galvu un naidīgi mani noskatīja. Klusi piegāju pie dur­vīm un tās atvēru.

Pirmajā istabā uz šaura ozolkoka sola aizmidzis gulēja Džeimijs. Viņš gulēja uz muguras, kā jau parasti, rokas salicis uz vēdera un maz­liet pavērtu muti. Viņam aiz muguras pa logu iespīdēja pēdējie dienas­gaismas stari, kas vērta viņa seju līdzīgu metāla maskai; uz zeltainās ādas iezīmējās sudrabainās sažuvušu asaru pēdas un nespodri vizēja bārdas vara krāsas rugāji.

Kādu bridi stāvēju un, vārdos neizsakāma maiguma pārņemta, vēroju viņu. Kustēdamās, cik klusi spēju, es apgūlos Džeimijam blakus uz šaurā sola un cieši piekļāvos. Miegā viņš pagriezās pret mani, kā tik bieži bija darījis, un apņēma mani no mugurpuses, piespiežot sev pie krūtīm, vaigu piekļāvis pie maniem matiem. Pusnomodā viņš pastiepa roku, lai atbīdītu matus no sejas; es jutu spējo saraušanos, kad viņš pamodās un aptvēra, ka esmu te, un tad mēs sasvērāmies un nogāzāmies uz grīdas, Džeimijs uzkrita man virsū.

Man nebija ne mazāko šaubu, ka viņš ir no miesas un asinīm. Es ņurdēdama iegrūdu viņam vēderā celi.

- Vācies nost! Es nevaru paelpot!

Bet viņš tikai vēl vairāk aizsita man elpu, viscaur skūpstot. Uz laiku nepievērsu uzmanību skābekļa trūkumam, lai koncentrētos uz svarīgā­kām lietām.

Mēs ilgi, neteikdami ne vārda, gulējām apskāvušies. Beidzot viņš manos matos nomurmināja: "Kāpēc?"

Es noskūpstīju viņa mitro un sāļo vaigu. Jutu, kā pret manām ribām sitas viņa sirds, un nevēlējos neko citu kā vien palikt tā mūžīgi nekus­toties, nemīlējoties, tikai elpojot vienu gaisu.

- Es citādi nevarēju. Mazliet drebelīgi iesmējos. Tu nezini, cik maz trūka. Karsta vanna gandrīz uzvarēja. Un tad es raudāju, īsu bridi ļāvos trīsām tāpēc, ka izvēle bija tikai nupat izdarīta, un tāpēc, ka prieks par vīrieti, kurš turēja mani savās skavās, sajaucās ar moko­šam bēdām par vīrieti, kuru es vairs nekad neredzēšu.

Džeimijs turēja mani cieši apskautu, spiežot pie zemes ar savu svaru, it kā sargādams, lai neļautu mani aizraut aurojošajam akmens loka spēkam. Beidzot asaras izsīka un es gulēju iztukšota, galvu piekļāvusi krūtīm, kas man sniedza mierinājumu. Pa to laiku bija pavisam satumsis, bet Džeimijs joprojām mani turēja, klusi kaut ko murminā­dams, it kā es būtu no tumsas sabijies bērns. Mēs turējāmies viens pie otra, nevēlēdamies laist otru vaļā, pat lai iekurtu uguni vai iedegtu sveci.

Beidzot Džeimijs piecēlās, piecēla arī mani, aiznesa uz solu, kur apsēdās, un auklēja mani klēpī. Mājas durvis joprojām stāvēja vaļā, un mēs redzējām, kā lejā virs ielejas pamazām iedegas zvaigznes.

- Vai tu zini, es miegaini ierunājos, ka šo zvaigžņu gaismai vajag tūkstošiem un tūkstošiem gadu, lai nonāktu līdz mums? Faktiski dažas no tām, ko šobrīd redzam, patiesībā jau apdzisušas, bet mēs to nevaram zināt, jo aizvien vēl redzam gaismu.

- Tiešām? viņš pārjautāja, glāstīdams manu muguru. To es nezināju.

Laikam biju aizmigusi, galvu piekļāvusi viņa plecam, bet uz mirkli pamodos, kad viņš saudzīgi noguldīja mani uz grīdas no seglu segām improvizētā gultā. Viņš apgūlās man cieši blakus un pievilka sev klāt.

- Čuči nu, zeltenīt, viņš čukstēja. Rīt es tevi vedīšu mājās.

Mēs piecēlāmies īsi pirms rītausmas un, kad saule lēca, bijām jau ceļā, gribēdami pēc iespējas ātrāk attālināties no Kreignedana.

- Uz kurieni mēs dodamies, Džeimij? es jautāju, priecādamās, ka varu raudzīties nākotnē, kurā ir vieta viņam, lai gan biju tikko attei­kusies no pēdējās iespējas atgriezties pie vīrieša, kurš bija… kurš būtu mani reiz mīlējis.

Džeimijs pievilka grožus un uz brīdi apstājās, lai atskatītos pāri ple­cam. No šejienes biedējošais akmeņu aplis nebija redzams, bet ar radžu šķautnēm un irbuleņu krūmiem klātā klintaine likās nepārejama. Zem­nieka mājas brūkošās sienas atgādināja vienu no akmeņiem kaula izaugumu uz kalna granita dūres.

- Kaut es būtu varējis ar viņu par tevi cīnīties, Džeimijs strupi sacīja, atskatījies uz mani. Zilās acis bija tumšas un nopietnas.

Es aizkustināta viņam uzsmaidīju.

- Tā nebija tava kauja, bet manējā. Taču tu to uzvarēji. Es saspiedu Džeimija roku.

- Jā, bet ne jau to es domāju. Ja es būtu stājies viņam pretī kā vīrs pret vīru un guvis uzvaru, tad tev nevajadzētu nožēlot. Viņš svārstī­jās. -Ja kādreiz…

- Nekādu "ja" vairs nav, stingri noteicu. Es tos visus vakar izci­lāju un joprojām esmu te.

- Paldies Dievam. Viņš pasmaidīja. Un lai Dievs stāv tev klāt. Tad piebilda: Kaut arī es nekad nesapratīšu, kāpēc tu tā darīji.

Es apskāvu viņa vidukli un turējos cieši, kamēr zirgs kāpa lejup pa stāvo nogāzi.

- Tāpēc, es sacīju, ka es, sasodīts, nevaru bez tevis, Džeimij Freizer, un viss. Uz kurieni tu mani ved?

Džeimijs pagrozījās seglos, lai atskatītos uz kalnu.

- Vakar, jājot augšup pa šo nogāzi, es lūdzu Dievu, viņš klusi sacīja. Es nelūdzu, lai tu paliec; nedomāju, ka tas būtu pareizi. Es lūdzu, lai esmu pietiekami stiprs un man pietiktu spēka ļaut tev iet. Viņš papurināja galvu, aizvien vēl nenovērsdams domīgu skatienu no kalna.

- Es teicu: "Kungs, ja kādreiz mūžā esmu bijis drosmīgs, lai ari tagad varu tāds būt. Ļauj man būt gana stipram, lai nekrītu ceļos un nelūdzu viņu palikt." Viņš novērsa acis no mājiņas un īsi uzsmaidīja man.

- Tas bija grūtākais, ko esmu savā dzīvē darījis, Ārmaliet. Džei­mijs pagriezās seglos un ar grožiem pavērsa zirgu uz austrumiem. Bija reti spožs rīts, un saule apzeltīja pasauli, novelkot gar grožu malu, gar zirga kakla izliekumu un Džeimija vaigu un plato plecu kontūru tievu, ugunīgu līniju.

Džeimijs dziļi ievilka elpu un pamāja ar galvu pāri tīrelim uz tālumā redzamo kalnu pāreju starp divām klintsradzēm.

- Tāpēc tagad laikam es varu darīt otru grūtāko lietu. Viņš viegli iebakstīja zirgam sānos un noklakšķināja mēli. Mēs dodamies mājās, Ārmaliet. Uz Lelibroku.