Svešzemniece

4 es ierodos pilī

T

urpmāk nekādi notikumi neatgadījās, ja vien par notikumu nesauc jāšanu piecpadsmit jūdzes pa mežonīgu apvidu nakti, kad itin bieži nav iespējams izmantot priekšrocības, ko piedāvā ceļš kopā ar kiltos ģērbtiem, līdz zobiem bruņotiem vīriem, turklāt vēl sēžot uz viena zirga ar ievainoto. Tomēr labi, ka mums neuzbruka lielceļa laupītāji, mēs nesaskrējāmies ar meža zvēriem un neizmirkām lietū. Pēc vispārējiem uzskatiem, pie kuriem jau sāku pierast, ceļojums bija visai garlaicīgs.

Miglā, kas sedza tīreli, saullēkts ievilka gan izplūdušas, gan košas krāsu svēdras. Priekšā draudīgi slējās mūsu ceļa mērķis milzīgs tumša akmens blāķis, kas asi izcēlās pelēkajā nokrēslī.

Apkārtne vairs nebija ne klusa, ne pamesta. Tievā tērcītē uz pili plūda vienkārši ģērbušies ļaudis. Viņi nogāja šaurā ceļa malā, lai palaistu garām zirgus, un, pavēruši mutes, blenza uz manu apģērbu, nepārprotami uzskatīdami to par ārzemniecisku ākstību.

Kā jau ierasts, apkārtne tinās diezgan biezā miglā, tomēr gaismas pietika, lai varētu saskatīt izliektu akmens tiltiņu pār nelielu, strauju upīti, kas gar pili un kādu ceturtdaļjūdzi tālāk ieplūda blāvi vizošā ezerā.

Pils ēka bija smagnēja un masīva. Ne greznu tornīšu, ne robainu mūru. Pils drīzāk atgādināja milzīgu nocietinātu celtni ar biezām akmens sienām un augstiem, šauriem logiem. No jumta gludajām flīzēm pacēlās vairāki apaļi skursteņi, kas kūpināja dūmus, tādējādi vēl pastiprinot ainavas vispārējo pelēcīgumu.

Galvenie vārti bija pietiekami plati, lai pa tiem blakus viens otram varētu iebraukt divi rati. Varu to droši apgalvot: kad mēs jājām pāri tiltam, tieši tā ari notika. Viens no vēršu pajūgiem bija piekrauts ar mucām, otrs ar sienu. Mūsu mazā kavalkāde drūzmējās uz tilta, nepacietīgi gaidīdama, kamēr rati gausi ielīgos pa vārtiem.

Kad mūsu zirgi beidzot klabināja pa pielijušā pagalma slidenajiem bruģakmeņiem, es riskēju uzdot jautājumu. Kopš brīža, kad grāvmalā steigā biju pārsējusi viņa ievainojumu, es ar savu ceļabiedru nebiju pārmijuši ne vārda. Arī puisis bija klusējis, vienīgi šad tad iekunkstē­jies, kad zirgam samisējās solis un mēs sazvārojāmies.

- Kur mēs esam? es iečērkstējos, jo mana balss bija piesmakusi no aukstuma un klusēšanas.

- Leohas pilī, jaunais skots strupi izmeta.

Leohas pils. Nu tagad es vismaz zināju, kur atrodos. Es Leohas pili biju redzējusi tikai kā gleznainas drupas apmēram trīsdesmit jūdzes no Bārgrenenas. Šobrīd tā bija ievērojami skaistāka, kaut arī cūkas rakņājās ap cietokšņa mūriem un visu kompleksu apņēma uzmācīga kanalizācijas smaka. Lai cik neticami tas liktos, es pamazām sāku pie­ņemt faktu, ka esmu atgriezusies pagātnē apmēram 18. gadsimta vidū.

Biju pilnīgi pārliecināta, ka 1945. gadā Skotijā, pat par spīti bom­bardēšanai, nekur nav sastopama tāda netīrība un haoss. Mēs noteikti bijām Skotijā; par to šaubīties neļāva pagalmā sanākušo ļaužu izloksne.

- Ei, Dūgal! kliedza skrandains zirgu puisis, skriedams pretī sa­ņemt pirmā zirga pavadu. Tu nu gan esi ātri atpakaļam; pirms Saieta tevi negaidījām!

Mūsu mazās grupiņas vadonis noslīdēja no zirga, atstājot grožus jaunā šmuļa ziņā.

- Nūjā, veiksme mums gan uzsmaidīja, gan reizēm uzgrieza mu­guru. Es eju pie brāļa. Esi nu tik labs un pasauc Fica kundzi, lai pabaro puišus. Tagad viņiem vajadzīgs brokasts un cisas.

Ar rokas mājienu Dūgals paaicināja līdzi Mērtegu un Rupertu, un trijotne nozuda velvētajā ejā, kas veda iekšā pilī.

Mēs, pārējie, nokāpām no zirgiem un desmit minūtes kūpēdami stāvējām pielijušajā pagalmā, līdz beidzot mūs ar savu ierašanos pagodināja mīklainā Fica kundze. Mūs apstāja bariņš ziņkārīgu bēr­neļu, kas skaļi prātuļoja par manu izcelšanos un noderību. Drošākie jau bija saņēmuši tik daudz dūšas, ka mēģināja paraustīt mani aiz svārkiem, kad pagalmā izsteidzās gara auguma, drukna sieviete brūnās pašaustās lina drānās un aizgaiņāja mazos nekauņas.

- Villij, mīļais! viņa sauca jau pa gabalu. Kāds prieks tevi redzēt! Un, Nedij! Brašā sieva tik sirsnīgi sabučoja mazo plikgalvi, ka viņš tikai ar grūtībām noturējās kājās. Izskatās, ka tev vajadzēs brokasta. Ķēķī ēdamā netrūkst; ejiet un ēdiet. Pagriezusies pret mani un Džeimiju, sieviete satrūkās, it kā čūskas sadzelta. Fica kundze vaļēju muti blenza uz mani, tad palūkojās uz Džeimiju, gaidīdama, ka tas izskaid­ros šīs parādības klātbūtni.

- Klēra, Džeimijs sacīja, īsi pamādams uz mani ar galvu. Un Ficgibonas kundze, mājiens uz otru pusi. Mērtegs vakar viņu atrada, un Dūgals noteica, ka jāņem līdzi, Džeimijs piebilda, liekot skaidri saprast, ka viņš pie tā nav vainojams.

Ficgibonas kundze aizvēra muti un ar skadru, vērtējošu skatienu nomērīja mani no galvas līdz kājām. Acīmredzot viņa nosprieda, ka, par spīti savādajai un nepiedienīgajai ārienei, izskatos gluži nekaitīga, jo pasmaidīja laipni, kaut arī ar dažiem tukšumiem zobu vietā un saņēma mani aiz rokas.

- Nu tad, Klēra. Esi sveicināta. Nāc man līdzi, un mēs palūkosim kaut ko maķenīt… mmm. Galvu grozīdama, Ficgibonas kundze ska­tījās uz maniem īsajiem svārkiem un nepiemērotajiem apaviem.

Viņa jau stingru roku veda mani projām, kad es atcerējos savu pacientu.

- Ai, lūdzu, pagaidiet! Es aizmirsu Džeimiju!

Ficgibonas kundze bija izbrīnīta.

- Džeimijs pats var par sevi parūpēties. Viņš zin', kur dabūt ēdamo, un gan jau kāds ierādīs viņam guļasvietu.

- Bet viņš ir ievainots. Vakar viņu sašāva un naktī sadūra. Es pār­sēju ievainojumu, lai viņš var jāt, bet man nebija laika to ne iztīrīt, ne, kā nākas, pārsiet. Tas jāizdara tūlīt, iekams nav sākusies infekcija.

- Infekcija?

- Jā, nu, iekaisums, ziniet, strutas, pietūkums, drudzis.

- Ak tā, jā, es saprotu, ko tu domā. Bet vai tu gribi teikt, ka zini, kas darāms, lai tas nenotiktu? Vai tad tu esi zintniece? No BItoniem?

- Kaut kas uz to pusi. Man nebija ne jausmas, kas tas BItons tāds varētu būt, un man ari nebija ne mazākās vēlēšanās ārā, aukstajā lietū, kas bija atsācis smidzināt, sīki un smalki stāstīt par savu medicīnisko kvalifikāciju. Likās, ka Ficgibonas kundze domāja līdzīgi, jo pasauca atpakaļ Džeimiju, kurš jau bija devies pretējā virzienā, saņēma ari viņu aiz rokas un ievilka mūs abus pilī.

Pēc ilgas iešanas pa aukstiem, šauriem gaiteņiem, kurus blāvi apgaismoja šauri lodziņi, mēs nonācām diezgan plašā telpā, kurā atra­dās gulta, pāris ķebļu, bet galvenais pavards.

Uz mirkli pametu savu pacientu novārtā, lai sasildītu rokas. Ficgi­bonas kundze, kura acīmredzot pret aukstumu bija imūna, nosēdināja Džeimiju uz ķebļa tuvāk ugunij, saudzīgi atbrīvoja no saplēstā krekla atliekām un apsedza ar siltu stepētu segu, ko paņēma no gultas. Ierau­dzījusi zilo, pietūkušo plecu, viņa noklakšķināja mēli un pabakstīja manu neveiklo pārsēju.

Es novērsos no pavarda.

- Laikam vajadzēs atmērcēt un tad brūci izmazgāt ar… šķīdumu, kas novērš drudzi.

No Ficgibonas kundzes būtu iznākusi lieliska medmāsa.

- Ko tev vajadzēs? viņa tikai pajautāja.

Es iegrimu nopietnās pārdomās. Par to, ko, Dieva dēļ, cilvēki darīja, lai novērstu infekciju, pirms "uz skatuves" bija uznākušas antibiotikas. Un par tiem ierobežotajiem zāļu maisījumiem, kas varētu būt dabūjami primitīvā skotu pilī agrā rītausmā.

- Ķiploki! es uzvaroši iesaucos. Ķiplokus un, ja ir, tad burvju lazdu. Vēl man vajadzēs vairākas tīras lupatas un katlu, kur uzvārīt ūdeni.

- Domāju, ka to dabūsim; varbūt arī kādu drusku tauksaknes. Kā būtu ar krastkaņepju vai kumelīšu tēju? Puika izskatās galīgi pārguris.

Jaunais vīrietis patiesībā jau zvārojās no noguruma, pārāk piekusis, lai iebilstu pret to, ka apspriežam viņu kā nedzīvu lietu.

Ficgibonas kundze drīz atgriezās, nesot priekšautā ķiploku galvi­ņas, plāna auduma maisiņus ar zāļu tējām un strēmelēs saplēstu vecu lina audumu. Vienā gaļīgajā rokā viņa nesa mazu, melnu katliņu, un pamatīgu pudeli ar ūdeni viņa cilāja viegli kā spalviņu.

- Nu, mīlīt, kas man jādara? viņa mundrā balsī noprasīja. Liku uzvārīt ūdeni un nomizot ķiploku daiviņas, kamēr es pētīju maisiņu sa­turu. Tur bija burvju lazda, ko biju lūgusi, krastkaņepes un tauksakne tējai un kaut kas tāds, ko es nepārliecinoši nodēvēju par ķirša mizu.

- Līdzeklis pret sāpēm, es priecīga nomurmināju, atcerējusies, kā Kruķa tēvs bija stāstījis par mizu un zālīšu izmantošanu. Labi, tas mums derēs.

Katlā, kurā vārījās burvju lazda, es iemetu dažas nomizotās ķip­loku daiviņas, tad šajā maisījumā iemērcu auduma strēmeles. Krastka­ņepes, tauksakne un ķirša miza sutinājās mazā katliņā ar karstu ūdeni uz pavarda. Darbošanās bija mani nedaudz nomierinājusi. Ja es skaidri nezināju, kur atrodos vai kāpēc esmu te, tad vismaz zināju, ko darīt nākamās piecpadsmit minūtes.

- Paldies… ē… Ficgibonas kundze, es ar cieņu sacīju. Ja jums darāms kas cits, es tikšu galā. Cēlā dāma sāka tā smieties, ka krūtis vien cilājās.

- Ak, zeltenīt! Man darāmā nekad netrūkst! Es uzsūtīšu jums abiem zupiņu. Tu tak dosi ziņu, ja ko savajadzēsies, vai ne? Viņa pārsteidzoši ātrā solī aizgāzelējās līdz durvīm un pazuda, lai ķertos pie saviem darbiem.

Cik saudzīgi spēju, ņēmu nost pārsējus. Taču vairākkārt salocītā mākslīgā zīda strēmele bija pielipusi pie ādas, un, kad es to atrāvu, klusi nokrakšķēja sakaltusi krevele. Ap brūces malām sakrājās svaigu asiņu lāsītes, un es atvainojos, ka biju nodarījusi Džeimijam sāpes, kaut arī viņš nebija ne pakustējies, ne izdvesis kādu skaņu.

Viņš viegli, varbūt pat mazliet koķeti pasmaidīja.

Nieks vien, zeltenīt. Man ir sāpējis krietni vien stiprāk un no pulka neglītāku cilvēku rokas. Viņš paliecās uz priekšu, lai varu ar ķiploku novārījumu izmazgāt brūci, un sega noslīdēja no pleca.

Es uzreiz redzēju, ka tikko izteiktā piezīme, vai viņš to bija domā­jis kā komplimentu vai ne, bija fakta konstatējums; viņš tiešām bija cietis stiprākas sāpes. Muguras augšējo daļu krustu šķērsu sašvīkoja baltas līnijas. Šis cilvēks ticis mežonīgi pērts, turklāt ne vienu reizi vien. Dažas vietas iezīmēja smalkas sudrabainu rētaudu svītriņas, kur pātagas atstātās vātis bija šķērsojušas cita citu, un arī izplūduši lau­kumi, kur sitiens bija trāpījis vairākas reizes vienā un tajā pašā vietā, noraujot ādu un bojājot muskuli.

Protams, būdama karalauka medmāsa, es biju redzējusi visdažā­dākos ievainojumus un brūces, bet šīs rētas liecināja par mežonību. Laikam jau, ieraugot šo skatu, biju šausmās noelsusies, jo Džeimijs pa­grieza galvu un redzēja, ka pētu viņa muguru. Viņš paraustīja veselo plecu.

- Sarkansvārči. Divas reizes vienā nedēļā dabūju pērienu. Droši vien viņi labprāt būtu pēruši divas reizes vienā dienā, ja vien nebītos, ka izlaidīšu garu. Mironi pērt nav nekāda prieka.

Kamēr tīrīju brūci, centos runāt mierīgi.

- Šaubos, vai tādu briesmu darbu kāds dara sava prieka pēc.

- Tu netici? Tev būtu vajadzējis viņu redzēt.

- Ko tad?

- Sarkansvārču kapteini, kas nomauca man ādu. Labi, labi, var jau būt, ka viņš akurāt nepriecājās, bet vismaz jutās ar sevi ļoti apmieri­nāts. Vairāk nekā es ar sevi, Džeimijs saviebies piebilda. Viņu sauca Rendels.

- Rendels! Nespēju noslēpt, cik satriekta jutos. Manī cieši vērās saltas, zilas acis.

- Tu viņu pazīsti? pēkšņi Džeimija balsī ieskanējās aizdomas.

- Nē, nē! Pazinu vienu ģimeni, kurai bija tāds uzvārds, sen… ē… ļoti sen. Satraukumā man izkrita no rokām mazgājamais vīkšķis.

- Velns parāvis, vajadzēs atkal vārīt. Paķēru no grīdas nokritušo vīkšķi un steidzos pie pavarda, cenšoties apjukumu noslēpt aiz rosīša­nās. Vai šis kapteinis Rendels varēja būt Frenka sencis, izcilais karavīrs, drosminieks kaujas laukā, kas izpelnījies hercogu uzslavas? Un, ja tā, vai tiešām cilvēks, kas ir rados ar manu mīļo Frenku, spētu atstāt tādas šaušalīgas rētas uz šī puiša muguras?

Darbojos ap pavardu iemetu katlā pāris sauju ar ķiplokiem un burvju lazdu, tad iemērcu šķidrumā vēl kādus pārsējus. Kad jutu, ka spēju valdīt balsi un sejas vaibstus, ar slapjo vīkšķi rokā atgriezos pie Džeimija.

- Kāpēc tevi pēra? es strupi noprasīju.

Diez cik taktiski tas neskanēja, bet es ļoti gribēju to zināt un biju pārāk nogurusi, lai meklētu diplomātiskākus vārdus.

Džeimijs nopūtās, neveikli pagrozīdams plecu, ko es tīrīju. Arī viņš bija noguris, un, lai cik uzmanīgi es strādāju, viņam noteikti sāpēja.

- Pirmajā reizē par bēgšanu, otrajā par zagšanu tā vismaz bij teikts apsūdzības rakstā.

- No kā tad tu bēgi?

- No angļiem. Viņš ironiski savilka uz augšu uzaci. Ja tu gribēji prasīt, no kurienes es bēgu, tad atbilde ir no Fortviljamas.

- Es sapratu, ka no angļiem, pieskaņojos sarunu biedra ironiska|am tonim. Un ko tu Fortviljamā vispār darīji?

Ar brīvo roku Džeimijs paberzēja pieri.

- Ko darīju? Laikam jau biju aizturēts.

- Aizturēšana, bēgšana, zādzība. Izklausās, ka tu esi bīstams tips, es viegli attraucu, cerot tādējādi novērst viņa uzmanību no brūces tīrī­šanas.

Un man izdevās, kaut mazliet; viens platās mutes kaktiņš savilkās uz augšu, un viena tumša acs uzdzalkstīja pār plecu.

- Kā tad, ka esmu, viņš jokodamies apstiprināja. Brīnums, ka tu nebaidies uzturēties ar mani vienā istabā, turklāt būdama angļu preilene.

- Šobrīd tu izskaties gana nekaitīgs. Gluži patiesība tā vis nebija; bez krekla, rētains un notraipījies ar asinīm, bārdas rugājiem noau­dušiem vaigiem, apsarkušiem plakstiņiem, Džeimijs izskatījās stipri bīstams. Lai ari noguris, viņš likās pilnīgi spējīgs turpināt kauties, ja rastos tāda vajadzība.

Jaunais skots sāka smieties pārsteidzoši dziļus un lipīgus smieklus.

- Nekaitīgs kā perējoša dūja, viņš piekrita. Man pārlieku gribas ost, lai kādu apdraudētu, ja nu vienīgi brokastis. Ja pa rokai gadītos kads nomaldījies plācenis, tad gan es par sekām neatbildētu. Au!

- Piedod, es nomurmināju. Durtā brūce ir dziļa un netīra.

- Nekas. Bet pat vara krāsas rugāji, kas klāja puiša vaigus, nespēja noslēpt bālumu. Mēģināju atkal iesaistīt pacientu sarunā.

- Ko īsti tā aizturēšana nozīmē? es māksloti nevērīgi ievaicājos. Jāteic, pēc smaga nozieguma neizklausās.

Džeimijs dziļi ievilka elpu un piekala skatienu izgrieztajam gultas stabam, kad iebraucu brūcē dziļāk.

- Ak. Tas ir angļu vārds. Manā gadījumā tas nozīmēja savas ģime­nes un īpašuma aizstāvēšanu, un par to mani gandrīz nogalēja. Puisis saknieba lūpas, it kā nevēlētos pateikt ko lieku, tomēr pēc brīža tur­pināja, meklēdams tēmu, vienalga kādu, kam piesaistīt uzmanību, lai tikai nevajadzētu domāt par plecu.

- Nu jau gandrīz četri gadi pagājuši. Muižām ap Fortviljamu tika uzlikti nodokļi ēdiens garnizonam, zirgi un tamlīdzīgas lietas. Neteiktu, ka daudzi par to priecātos, bet vairums deva, kas bij. Pulciņš karavīru ar virsnieku un vienu vai diviem ratiem apbraukāja mājas, lai savāktu ēdamo un mantas. Kādā oktobra dienā šis kapteinis Ren­dels ieradās L… puisis aprāvās un pameta skatienu uz mani, mūsu mājā.

Nenovērsusi skatienu no darāmā, es iedrošinoši pamāju ar galvu.

- Bijām cerējuši, ka tik tālu viņi nenāks, jo mēs dzīvojam krietnu gabalu no forta un tur grūti aizkļūt. Tomēr viņi atnāca gan.

Džeimijs uz mirkli aizvēra acis.

- Tēva nebij mājās… bij devies pie kaimiņiem uz bērēm. Mēs, gan­drīz visi vīri, strādājām uz lauka, jo vajadzēja gatavoties ražas novākša­nai un darba netrūka. Tāpēc mājās bija mana māsa viena pati ar divām vai trim kalponēm, un tās visas, ieraudzījušas sarkansvārčus, metās augšā uz istabām un pabāza galvu zem spilvena. Domāja, ka karavīrus atsūtījis nelabais, un es nesaku, ka viņām nebij taisnība.

Es noliku mazgājamo vīkšķi. Grūtākais bija padarīts; tagad tikai vajadzēja dabūt kādu ziedi tā kā nebija ne joda, ne penicilīna, neko vairāk, lai novērstu brūces inficēšanos, es darīt nevarēju. Likās, ka jaunais vīrietis nebija pamanījis, ka viss beidzies, jo acis viņam bija ciet.

- Es tuvojos mājai no aizmugures, jo gribēju paņemt no šķūņa kādu zirglietu, kad pēkšņi izdzirdēju iekšā klaigāšanu un māsas kliedzienus.

- Ak tā? Centos piešķirt balsij cik iespējams klusu un neuzbāzīgu toni. Es ļoti gribēju uzzināt ko vairāk par šo kapteini Rendelu; līdz šim Džeimija stāsts necik nebija mainījis pirmo iespaidu par viņu.

- Ienācu caur ķēķi un ieraudzīju, ka divi karavīri rīkojas pa pie­liekamo, bāž maisos miltus un speķi. Vienam iebelzu pa galvu, otru izsviedu pa logu ar visu maisu. Tad ieskrēju dzīvojamā istabā, kur atradu divus no sarkanajiem ar manu māsu Dženiju. Viņai bij saplēsta kleita, un vienam karavīram saskrāpēts ģīmis.

Džeimijs atvēra acis un pasmaidīja, gan padrūmi.

- Es neko nejautāju. Mēs riņķojām pa istabu, un man veicās tīri labi, kaut arī viņi bij divi, bet tad ienāca Rendels.

Kapteinis bija izšķīris kautiņu, izmantojot vienkāršu paņēmienu, pieliekot pistoles stobru Dženijai pie galvas. Tā kā Džeimijs bija spiests padoties, tad abi karavīri viņu veikli sagrāba un sasēja. Rendels bija apburoši uzsmaidījis gūsteknim un sacījis: "Nu, nu. Kas tad mums te ir, divi nikni meža kaķi, ko? Varu derēt, ka smags darbs uzlabos tavu raksturu, bet, ja ne, nu tad nāksies iepazīties ar vienu citu kaķi, tādu .ir deviņām astēm. Bet tiem citiem kaķiem ir paredzēti citi ārstniecības līdzekļi, vai ne, manu saldo mincīt?"

Džeimijs uz mirkli apklusa, bet zods viņam raustījās.

- Viņš turēja Dženijas roku izgrieztu aiz muguras, tad atlaida un sāka gramstīties viņai ap kleitas priekšu. Atcerēdamies notikušo, viņš negaidīti pasmaidīja un turpināja stāstu: Tāpēc Dženija uzmina viņam uz kājas un pamatīgi iebelza ar elkoni pa vēderu. Nelietis sāka klepot un saliecās uz priekšu, bet Dženija pa to laiku apcirtās un ar celi iesita šim pa debesu zvaniem. Džeimijs bridi spurca smieklos.

- Pēc tiem belzieniem viņam izšļuka no rokas pistole, Dženija gri­bēja to verķi paķert, bet viens no dragūniem, kas mani turēja, paguva pirmais.

Biju beigusi pārsiešanu un klusi stāvēju Džeimijam aiz muguras, roku uzlikusi uz puiša veselā pleca. Man bija svarīgi noklausīties visu stāstu, bet es baidījos, ka viņš apklusīs, ja atgādināšu par savu klāt­būtni.

- Kad Rendels atguva elpu un spēju runāt, viņš lika saviem vīriem mūs abus izsviest no mājas. Viņi norāva man kreklu, piesēja pie ratu dīseles, un Rendels sita man ar plakaniski pagrieztu zobenu pa muguru. Viņš no dusmām bij samācies melns kā negaisa mākonis, bet varētu teikt, ka ar katru reizi sitiens bija vājāks. Bišķi mugura svila, bet ilgi viņš nespēja turēt.

īsais uzjautrinājuma mirklis bija pagaisis, un plecs, uz kura gulēja mana roka, sasprindzinājumā kļuva ciets.

- Kad Rendels beidza mani zvetēt, viņš pagriezās pret Dženiju viens no dragūniem viņu turēja un jautāja, vai viņa grib paskatīties vēl vai arī labāk ies iekšā mājā un piedāvās viņam labāku izklaidēša­nos? Plecs satraukumā noraustījās.

- Es necik nevarēju pakustēties, bet uzkliedzu Dženijai, ka man nesāp nebij jau ar' tik traki un viņa nekur nedrīkst ar to maitasgabalu iet, pat ja man viņas acu priekšā pārgrieztu rīkli.

Viņi turēja māsu man aiz muguras, tāpēc es neredzēju, bet, sprie­žot pēc skaņas, viņa iespļāva kapteinim ģīmī. Citādi nevarēja būt, jo es nepaguvu ne attapties, kad viņš sagrāba mani aiz matiem, parāva galvu atpakaļ un piespieda man pie rīkles nazi.

"Gribēju darīt, kā tu ieteici," Rendels nošņāca caur zobiem un paspieda nazi tik daudz, lai asmens galiņš iedurtos ādā un parādītos asinis.

- Redzēju dunci sev pie pašas sejas, Džeimijs turpināja, un musturi, kādā zem ratiem sapilēja manas asinis. Viņš runāja gandrīz kā aizsapņojies, un es sapratu, ka no noguruma un sāpēm puisis bija nonācis hipnozei līdzīgā stāvoklī. Viņš pat neatcerējās, ka es tur esmu.

- Saņēmos un uzsaucu māsai, ka es daudz labāk mirstu nekā pie­ļauju, ka viņa sevi apkauno ar tādu mēslu. Rendels noņēma nazi man no rīkles un iebāza asmeni starp zobiem, lai nevaru runāt. Džeimijs nobrauca ar roku pār lūpām, it kā joprojām justu tērauda rūgto garšu. Viņš apklusa un skatījās tieši uz priekšu.

- Un kas notika tālāk? Šis nebija piemērots brīdis runāšanai, bet man vajadzēja zināt.

Viņš noskurinājās kā cilvēks, kas mostas no dziļa miega, un ar lielo plaukstu noguris pārbrauca sev pār skaustu.

- Dženija aizgāja viņam līdzi, Džeimijs strupi noteica. Domāja, ka Rendels grib mani nogalināt, un varbūt viņai bij taisnība. Nezinu, kas notika pēc tam. Viens no dragūniem iebelza man pa galvu ar musketes spalu. Kad atžirgu, redzēju, ka esmu sasiets un iemests pie cāļiem ratos, kuri kratījās pa ceļu uz Fortviļjamu.

- Skaidrs, es klusi noteicu. Piedod. Tu noteikti juties bries­mīgi.

Pēkšņi Džeimija sejā atplauka smaids, noguruma migla bija pagai-

susi.

- 0 jā. Cāļi nav labākie ceļabiedri, īpaši, ja tālu jābrauc. Pamanī­jis, ka plecs pārsiets, viņš iemēģinot to pakustināja un saviebās.

- Tā nedari! es satraukta iesaucos. Tu nekādā gadījumā nedrīk­sti kustināt plecu. Zini, es uzmetu skatienu galdam, lai pārliecinātos, ka dažas sausa auduma strēmeles vēl atlikušas, es piesiešu roku tev pie sāniem. Nekusties.

Džeimijs neko neteica, bet, sapratis, ka tas nesāpēs, mazliet atslāba manās rokās. Jutu savādu tuvību ar šo nepazīstamo jauno skotu, droši vien, es spriedu, daļēji tikko dzirdētā briesmīgā stāsta dēļ un daļēji tāpēc, ka ilgi, gandrīz aizmiguši un klusi, sakļāvušies bijām jājuši tumsā uz viena zirga. Nebiju gulējusi ar daudziem vīriešiem, bet jau agrāk biju ievērojusi, ka miegs, tieši miegs rada šādu tuvības sajūtu ar c ilvēku, it kā sapņi būtu izplūduši no tevis, sajaukušies ar otra sapņiem un ietinuši jūs abus neapzinātas pazīšanas segā. Zināmā mērā tas bija atavisms. Senākos, primitīvākos laikos (primitīvākos nekā šie? jautāja kāda daļa mana prāta) cita cilvēka klātbūtnē ļauties miegam nozīmēja apliecināt savu uzticību. Ja uzticēšanās bija abpusēja, miegā pavadīts laiks var radīt lielāku tuvību nekā ķermeņu saplūšana.

Beigusi pārsiešanu, es palīdzēju savam pacientam tikt raupjajā linu kreklā, pārvelkot pāri ievainotajam plecam. Viņš piecēlās un ar vienu roku aizbāza to aiz kiltiem un smaidīdams pavērās manī no augšas.

- Tencinu, Klēra. Tev ir viegla roka. Viņš sakustējās, it kā gribētu pieskarties manai sejai, bet tad, šķiet, pārdomāja; roka notrīsēja un noslīga gar sāniem. Acīmredzot arī viņš bija jutis to pašu savādo tuvī­bas uzplūdu. Es steigšus novērsos, ar žestu sakot: "Tas nekas."

Mans skatiens slīdēja pa telpu, pamanot dūmos nomelnējušo pavardu, šauros logus bez rūtīm un smagās ozolkoka mēbeles. Nekādu elektrības ierīču. Ne paklāju. Ne vara bumbu uz gultas galvgaļa.

Faktiski šī telpa izskatījās kā 18. gadsimta pili. Bet kā tad ar Frenku? Mežā satiktais vīrietis izskatījās nepatīkami līdzīgs viņam, bet Džeimija aprakstītais kapteinis Rendels kardināli atšķīrās no mana iejūtīgā, miermīlīgā vīra. Bet, ja tā ir patiesība un es jau sāku pieļaut, pat sev, ka tā varētu būt patiesība, tad īstenībā viņš varēja būt jebkas. Vīrietim, ko pazinu tikai kā dzimtas koka atzaru, nevajadzēja obligāti līdzināties saviem pēctečiem uzvedības ziņā.

Bet šajā brīdī es raizējos par Frenku. Ja es patiešām esmu nonā­kusi 18. gadsimtā, kur tad atrodas viņš? Ko viņš darītu, ja es neat­grieztos Bērda kundzes pansijā? Vai es jebkad viņu vēl redzēšu? Domas par Frenku bija pēdējais piliens manā bēdu kausā. Kopš brīža, kad es iegāju pa plaisu akmenī un parastā dzīve beidza eksistēt, man bija uzbrukuši, draudējuši, es biju nolaupīta un grūstīta. Vairāk nekā dien­nakti nebiju ne kārtīgi ēdusi, ne gulējusi. Centos savaldīties, bet lūpa sāka drebēt, un, par spīti manām pūlēm saglabāt mieru, acis pieplūda asarām.

Pagriezos pret pavardu, lai noslēptu seju, bet bija jau par vēlu. Džeimijs saņēma manu roku un maigā balsi apjautājās, kās noticis. Mans zelta laulības gredzens uzzaigoja liesmas atspīdumā, un es sāku stipri raudāt.

- Ak, es… viss būs labi, viss ir labi, tas… tikai mana… mans vīrs… es ne…

- Ak, zeltenīt, vai tad tu neesi atraitne? Puiša balsī skanēja tik daudz līdzjūtīgu rūpju, ka es pilnīgi zaudēju savaldīšanos.

- Nē… jā… tas ir, es ne… jā, laikam jau esmu! Emociju un nogu­ruma pieveikta, es, histēriskās elsās raustīdamās, piekļāvos Džeimijam.

Puisis bija jauks. Viņš nevis apjuka vai sauca kādu palīgā, bet apsē­dās un ar veselo roku iesēdināja mani sev klēpī, viegli šūpoja, čukstē­dams man ausī vārdus gēlu valodā, un glāstīja man matus. Es rūgti rau­dāju, uz brīdi padodamās savām bailēm, sirdssāpēm un apjukumam, taču, kad Džeimija roka glāstā skāra manu kaklu, muguru un piedā­vāja mierinājumu pie savām platajām, siltajām krūtīm, pamazām pieklusu. Šņuksti pierima, un es sāku sevi mierināt, nogurumā kļaujoties pie Džeimija pleca. Nav brīnums, ka viņš tik labi saprotas ar zirgiem, es neskaidri nodomāju, juzdama, kā viņa pirksti maigi berzē mani aiz ausim, un ieklausīdamās mierinošajā, nesaprotamajā runāšanā. Ja es būtu zirgs, es viņu nestu jebkur.

Šī absurdā doma neveiksmīgi sakrita ar lēnu apjausmu, ka jaunais vīrietis galu galā nav pavisam pārguris. Atklāti sakot, tas kļuva jūtams mums abiem, radot neveiklību. Es noklepojos, lai atgūtu balsi, noslauciju piedurknē acis un noslīdēju viņam no ceļiem.

- Lūdzu, piedod… tas ir, es gribēju teikt, paldies… bet… es dego­šiem vaigiem buldurēju un kāpos atpakaļ. Jauneklis bija mazliet pie­tvīcis, bet ne samulsis. Viņš saņēma manu roku un atvilka pie sevis. Piesargādamies, lai nepieskartos kaut kur citur, viņš saņēma manu zodu un pacēla seju pret savējo.

- No manis tev nav jābaidās, viņš klusi sacīja. Un no citiem ari ne, kamēr vien esmu te. Džeimijs atlaida manu roku un pagriezās pret uguni.

- Tev, zeltenīt, jāiedzer kas karsts, viņš lietišķi ierunājās, un jāuzēd. Pilns vēders būs labākās zāles. Drebelīgi iesmējos, kā viņš ar vienu roku mēģināja ieliet man buljonu, un gāju viņam palīgā. Džeimijam bija taisnība ēdiens tiešām nāca man par labu. Draudzīgā klu­sumā mēs pa malciņam dzērām buljonu, piekodām maizi un abi baudī­jām arvien pieaugošo siltumu un sātu.

Beidzot viņš piecēlās un paņēma vatēto segu, kas bija noslīdējusi zemē. Uzmeta to uz gultas un pamāja, lai liekos gulēt.

- Pagūli mazliet, Klēra. Tu esi nomocījusies, un droši vien drīzumā kāds gribēs ar tevi aprunāties.

Šie vārdi skarbi atgādināja par manu bīstamo stāvokli, bet biju pārāk nogurusi, lai pa īstam uztrauktos. Es izteicu tikai pieklājīgus iebildumus, ka aizņemu gultu; nekad mūžā man nekas nebija licies tik vilinošs. Džeimijs mani pārliecināja, ka atradīs guļvietu citur. Ar galvu iekritu segu kaudzē un biju aizmigusi, iekams Džeimijs paguva iziet no istabas.