Svešzemniece

32 smagas dzemdības

Pēc dažām dienām, kad saule jau tuvojās rietam, es pakalnā biju uzgājusi nelielu puduri cirulišu un raku to gumus. Zālē nočabēja soļi, es pagriezos, domādama, ka ieraudzīšu Dženiju vai Kruķa kundzi, kas nāk saukt mani vakariņās. Bet tas bija Džeimijs, mati mitri un saspurojušies no mazgāšanās pirms ēdienreizes, ģērbies viņš bija vēl kreklā, kas sasiets mezglā starp kājām, jo tāds viņš strādāja laukā. Viņš pienāca man no mugurpuses, apskāva un atspieda zodu man uz pleca. Kopā mēs skatījāmies, kā saule grimst aiz zelta un purpura krāš­ņumā tērptajām priedēm. Apkārt viss pamazām zaudēja krāsas, bet mēs palikām nekustīgi, baudīdami mieru. Beidzot, kad jau sāka tumst, dzirdēju, ka no mājas lejā kāds sauc.

- Iesim labāk mājās, es teicu, negribīgi sakustējusies.

- Mmm. Džeimijs palika uz vietas, tikai ciešāk mani apskāva, joprojām stingi veroties tumstošajās ēnās, it kā cenšoties iekalt atmiņā katru akmeni un zāles stiebru.

Es pagriezos un apskāvu viņa kaklu.

- Kas ir? klusi jautāju. Vai mums drīz jādodas projām? No domas, ka jāpamet Lelibroka, sirds gura, bet es zināju, ka mums te kavēties vēl ilgāk ir bīstami; jebkuru brīdi atkal var ierasties sarkansvārči, un tad sekas būs daudz ļaunākas.

- Jā. Rīt vai, pats vēlākais, parit. Nokoilumā ir angļi; tas ir divdes­mit jūdzes no šejienes, bet jaukā laikā tādu gabalu var nojāt divās die­nās. Es sāku šļūkt lejup no sētas, bet Džeimijs apņēma roku man zem ceļiem, pacēla un cieši piekļāva sev pie krūtīm.

Jutu vēl saules siltumu uz viņa ādas un sviedru un auzu salmu silti putekļaino aromātu. Viņš palīdzēja ievākt pēdējo ražu, un šī smarža atsauca atmiņā vakariņas pirms nedēļas, kad es zināju, ka Dženija, vienmēr draudzīga un pieklājīga, beidzot pilnībā atzina mani par ģime­nes locekli.

Ražas vākšana bija nepatīkams darbs, un maltītes beigās Džeimijs un īans jau bieži snauda. Vienvakar es biju piecēlusies no galda, lai atnestu auzu pudiņu saldajam, un atgriezusies ieraudzīju, ka abi vīrieši cieši aizmiguši, bet Dženija klusi smejas pie sevis. īans gulēja sagumis savā krēslā, zodu atspiedis pret krūtīm, un smagi elpoja. Džeimijs uz galda starp šķīvi un piparu dzirnaviņām bija nolicis sakrustotas rokas, uzgūlies uz tām ar vaigu un mierīgi šņākuļoja.

Dženija paņēma no manis pudiņu un, kratīdama galvu par guļoša­jiem vīriešiem, uzlika mums abām uz šķīvjiem.

- Zini, viņi tā žāvājās, ka es iedomājos, viņa stāstīja, kas notiks, ja es apklusīšu. Es tā arī darīju, un, skaidrs kā diena, pēc divām minū­tēm viņi jau bij atslēgušies, abi divi. Dženija maigi atglauda īanam matus no pieres.

- Tāpēc te jūlijā dzimst tik maz bērnu, viņa turpināja, nerātni savilkusi uzaci un šķelmīgi skatīdamās uz mani. Vīri novembrī nespēj palikt nomodā gana ilgi, lai uztaisītu bērnu. Tā bija patiesība, un es sāku smieties. Man blakus sēdošais Džeimijs sakustējās un iekrācās, es uzliku roku viņam uz kakla, lai nomierinātu. Guļošā lūpas uzreiz savil­kās maigā, svētlaimīgā smaidā, tad viņš atkal ieslīga miegā.

Dženija, skatīdamās uz mums, ierunājās:

- Zini, tas ir jocīgi. Nebiju viņu redzējusi tā darām kopš bērnu dienām.

- Ko tad?

Viņa pamāja ar galvu.

- Viņš miegā smaida. Tā viņš allažiņ darīja, ja garāmejot paglau­dīju viņu šūpulī vai arī vēlāk gultiņā. Reizēm mēs ar mammu uz mai­ņām glaudījām viņu, lai redzētu, vai puika pasmaidīs, un viņš vienmēr smaidīja.

- Tas ir savādi, vai ne? Es izmēģināju, viegli pārbraucot ar roku Džeimijam pa pakausi un kaklu. Un, protams, tiku uzreiz atalgota ar īpaši miļu smaidu, kas mirkli kavējās lūpās, bet tad seja atkal atslāba un kļuva visai barga, kāda tā viņam parasti bija miegā.

- Nez kāpēc viņš tā dara, es nobrīnījos, kā apburta skatīdamās uz viru. Dženija paraustīja plecus un uzsmaidīja man.

- Laikam jau tas nozīmē, ka viņš ir laimīgs.

Bet sanāca tā, ka nākamajā dienā mēs vēl netikām projām. Nakts vidū pamodos no tā, ka istabā kāds sarunājās. Pagriezusies uz otriem sāniem, es ieraudzīju īanu, kas, turēdams rokā sveci, liecās pāri mūsu gultai.

- Mazais dzimst, pavēstīja Džeimijs, redzēdams, ka esmu pamo­dusies. Žāvādamies viņš piecēlās sēdus. Vai nav par agru, īan?

- To nekad nevar zināt. Mazais Džeimijs kavējās. Laikam jau labāk agrāk nekā vēlāk. īana lūpās pazibēja ašs, satraukts smaids.

- Armaliet, vai tu proti saņemt bērnu? Vai ari labāk doties pēc vec­mātes? Džeimijs jautājoši pavērās manī. Es ar atbildi nekavējos.

Noteikti papurināju galvu.

- Ej pēc vecmātes. Apmācības kursā biju redzējusi tikai trīs dzemdības; visas bija notikušas sterilā operāciju zālē, paciente bija norobežota ar palagiem un anestezēta, nekas nebija redzams, izņemot groteski pietūkušo iegurni un pēkšņi parādījušos galviņu.

Palaidusi Džeimiju pēc vecmātes Mārtiņa kundzes, es sekoju īanam augšā pa kāpnēm.

Dženija, ērti atlaidusies, sēdēja krēslā pie loga. Viņa bija uzvilkusi naktskreklu, noņēmusi no gultas veļu un uz pēļa uzklājusi ļoti vecu lupatu deķi un tagad tikai sēdēja. Gaidīdama.

īans satraukts mīņājās viņai aiz muguras. Dženija smaidija, bet ar tādu izklaidīgu, iekšēji vērstu skatienu, it kā klausītos kādās tālās ska­ņās, kuras tikai viņa vien spēj dzirdēt. īans, pilnībā saģērbies, rosijās istabā, visu laiku kaut ko ņēma un lika nost, līdz Dženija beidzot pavē­lēja viņam iet projām.

- Ej lejā un piecel Kruķa kundzi, īan, viņa sacīja, smaidīdama, lai mīkstinātu skarbo valodu. Pasaki, lai sagatavo visu, kas būs vajadzīgs Mārtiņa kundzei. Viņa zinās, kas darāms. Tad Dženija spēji ierāva elpu un uzlika abas rokas uz apaļā vēdera. Es skatījos, kā viņas vēders pēkšņi saspringst, kļūst apaļš un paceļas uz augšu. Viņa iekoda lūpā un brīdi smagi elpoja, tad atslāba. Vēders ieņēma normālo formu, mazliet izstieptu kā asara, abos galos noapaļotu.

īans šaubīdamies uzlika sievai uz pleca roku, un viņa to satvēra, uzsmaidīdama vīram.

- Un pēc tam, vecīt, saki, lai Kruķa kundze tevi pabaro. Jums ar Džeimiju vajag kaut ko uzēst. Ļaudis teic, ka otrs bērns dzimstot ātrāk nekā pirmais; kas zina, varbūt tad, kad būsiet paēduši brokastis, es arī būšu gatava kaut ko uzkost.

īans cieši saspieda Dženijas plecu, tad noskūpstīja, kaut ko iečuk­stēja viņai ausī un tikai tad devās projām. Durvīs viņš vēl pakavējās, atskatījās, bet Dženija ar rokas mājienu raidīja viņu prom.

Likās, ka Džeimijs jau ļoti ilgi ir projām; gaidot, kad viņš atvedīs vecmāti, es kļuvu nervozāka, jo kontrakcijas arvien pieņēmās spēkā. Otrie bērni, kā likums, dzimst ātrāk. Ko tad, ja šis sadomā ierasties pirms Mārtiņa kundzes?

Sākumā Dženija pļāpāja ar mani, apklusdama tikai tik daudz, lai, satvērusi vēderu, paliektos uz priekšu, kad kontrakcijas sagrāba cie­šāk. Bet drīz vien vēlme sarunāties zuda un viņa atlaidās, klusēdama atpūšoties starp arvien stiprākajām sāpju lēkmēm. Pēdīgi pēc vienas no tādām, kas lika Dženijai gandrīz krēslā saliekties uz pusēm, viņa nedroši piecēlās kājās.

- Es gribētu mazliet pastaigāt. Palīdzi man, Klēra! viņa lūdza, īsti nezinādama, kā būtu pareizāk, darīju, kā viņa teica, cieši saņēmu dzemdētāju zem rokas, lai palīdzētu viņai nostāvēt taisni. Mēs vairākas reizes lēnām apgājām apkārt istabai, apstājoties, kad sākās kontrakci­jas, un turpinot, kad tās atlaidās. īsi pirms vecmātes ierašanās Dženija devās uz gultu un atgūlās.

Mārtiņa kundze bija sieviete, kas atstāja nomierinošu iespaidu, pagara auguma, kalsna būtne ar platiem pleciem, muskuļotiem delmiem un lietišķu sejas izteiksmi, kas modināja paļāvību. Divas verti­kālas rievas starp tēraudpelēkajām uzacīm ne uz mirkli neizzuda, bet, kad viņa koncentrējās darbam, tās kļuva vēl dziļākas.

Izdarot pirmo izmeklēšanu, rievas pierē palika seklas. Tātad tiktāl viss ir normāli. Kruķa kundze bija atnesusi mums kaudzi tīru, izglu­dinātu palagu, un Mārtiņa kundze paņēma vienu un tāpat salocītu pastūma zem Dženijas. Kad viņa mazliet paslējās uz augšu, es satrūkos, jo ieraudzīju viņai starp kājām tumšu asins traipu.

Pamanījusi manu skatienu, Mārtiņa kundze mierinoši pamāja ar galvu.

- Jā. Vienkārši parādās pirmās asinis. Tas nekas. Uztraukties jāsāk tikai tad, kad asinis ir koši sarkanas un nāk uzreiz ar lielu švunku. Pat­laban viss ir kārtībā.

Mēs visas apsēdāmies gaidīt. Mārtiņa kundze klusi un mierinoši sarunājās ar dzemdētāju, berzēja viņai muguru un kontrakciju laikā stipri spieda. Kad sāpes uznāca biežāk, Dženija saknieba lūpas un skaļi šņāca caur degunu. Palaikam atskanēja dziļš, kluss vaids, kad sāpes uzbangoja pilnā spēkā.

Tagad Dženijas mati bija sviedros samirkuši un seja no sasprin­dzinājuma koši sasarkusi. Vērojot viņu, es pilnībā sapratu, kāpēc šo procesu sauc par radībām. Dzemdēšana bija sasodīti smags darbs. Radī­šana bija sasodīti grūts uzdevums.

Likās, ka nākamo divu stundu laikā notikumi necik uz priekšu nebija pavirzījušies, izņemot to, ka sāpes kļuva arvien stiprākas. No sākuma Dženija spēja atbildēt uz jautājumiem, tad to vairs nedarīja, tikai katras lēkmes beigās elsodama gulēja uz muguras. Dažu sekunžu laikā seja no sarkanas izbalēja gluži balta.

Nākamās spazmas laikā viņa saknieba lūpas un, kad sāpes mazliet atlaidās, pasauca mani pie gultas.

- Ja bērns izdzīvos… viņa tvēra ar muti gaisu, un būs meitene… viņu sauks Mārgareta. Pasaki īanam… lai nosauc par Mārgaretu Elenu.

- Jā, protams, es padevīgi atbildēju. Bet tu pati varēsi viņam to pateikt. Tagad vairs nebūs ilgi.

Dženija tikai apņēmīgā noliegumā papurināja galvu un sakoda zobus, jo sāpes atkal bija klāt. Mārtiņa kundze saņēma mani aiz rokas un paveda malā.

- Nesaki neko, zeltenīt, viņa lietišķi pamācīja. Viņas allažiņ domā, ka tūlīt mirs.

- Ak tā, es mazliet atviegloti iesaucos.

- Bet neaizmirsti, viņa klusākā balsi piebilda, ka reizēm tā ari notiek.

Pat Mārtiņa kundze sāka mazliet raizēties, kad sāpes turpinājās, bet nekādas redzamas pārmaiņas nenotika. Dženija stipri nogura; pēc katras lēkmes augums kļuva ļengans un viņa pat aizsnaudās, it kā mek­lētu patvērumu no sāpēm īsajos miega brīžos. Kad nežēlīgā roka atkal viņu sagrāba, Dženija pamodās, cīnījās, piepūlē vaidēdama, pagriezās uz sāniem un saritinājās, kā sargādama stingro punu, kur atradās viņas nedzimušais bērns.

- Vai bērns nevarētu būt… ar kājām pa priekšu? es jautāju klusā balsī, kautrēdamās uzdot tādu jautājumu pieredzējušai vecmātei. Mār­tiņa kundze nemaz nelikās šāda minējuma aizskarta, tikai rievas pierē, skatoties uz saspringto sievieti, iegrauzās vēl dziļāk.

Kad lēkme atlaidās, Mārtiņa kundze atmeta palagu un naktskrekla malu un aši metās pie darba, šur tur paspiezdama milzīgo vēderu ar ašajiem, prasmīgajiem pirkstiem. Vajadzēja vairākus mēģinājumus, jo spaidīšana, šķiet, izraisīja jaunas spazmu lēkmes, spēcīgo kontrakciju laikā izmeklēt nebija iespējams.

Beidzot vecmāte atkāpās no gultas, ilgi domāja, izklaidīgi piesiz­dama ar kāju, kamēr Dženija vēl divas reizes locījās sāpēs, kas plosīja viņas muguru. Kad viņa vārtījās sāpēs, viens no savilktajiem palagiem pēkšņi nošņirkstot pārplīsa.

It kā gaidījusi šo signālu, Mārtiņa kundze apņēmīgi metās uz priekšu, aicinot mani līdzi.

- Paliec viņu, meitenīt, maķenīt uz atpakaļu, Mārtiņa kundze mani izrīkoja, nelikdamās ne zinis par Dženijas kliedzieniem. Laikam jau viņa tādus bija atklausījusies atliku likām.

Kad nākamo reizi iestājās atelpa, vecmāte ķērās pie darba. Satvē­rusi bērnu caur īslaicīgi atslābušās dzemdes sienām, viņa cēla to uz augšu un vienlaikus centās pagriezt. Dženija spalgi iekliedzās un parāva manas rokas, jo sākās nākamā lēkme.

Mārtiņa kundze mēģināja vēlreiz. Tad vēlreiz. Un vēlreiz. Nespē­dama rimties un beigt spiest, Dženija atradās uz pārguruma robežas, ķermenis, cenšoties izspiest bērnu pasaulē, cīnījās pāri spēkiem.

Un tad tas izdevās. Pēkšņi sākās līdzena kustība un bērna bezveidī­gais ķermenis Mārtiņa kundzes rokās pagriezās. Dženijas vēdera forma uzreiz mainījās, un radās sajūta, ka tūlīt kaut kam jānotiek.

- Tagad spied! Dženija paklausīja, un Mārtiņa kundze nometās ceļos pie gultas. Acīmredzot viņa redzēja kādas pazīmes, jo steigšus piecēlās un paķēra mazu pudelīti no galda, kur ienākot bija to nolikusi. Viņa uzlēja sev uz pirkstu galiem šķidrumu, kas atgādināja eļļu, un sāka maigi masēt Dženijai starp kājām.

Dženija izgrūda dobju, briesmīgu skaņu, jo pieskāriens atkal izrai­sīja sāpes, un Mārtiņa kundze steigšus atrāva roku. Dženija saguma un nekustējās, bet vecmāte atsāka vieglo masāžu, pacietīgi dudinādama, ka viss būs labi, tikai jāatpūšas un tagad… spied!

Nākamās kontrakcijas laikā Mārtiņa kundze uzlika roku uz Dženijas vēdera augšējās daļas un spēcīgi spieda uz leju. Dženija kliedza, bet vecmāte turpināja spiest, līdz kontrakcija beidzās.

- Nākamajā reizē spied reizē ar mani, vecmāte man sacīja. Nupat jau būs cauri.

Uzliku rokas uz Mārtiņa kundzes rokām, kas jau atradās uz Dženi­jas vēdera, un pēc viņas komandas mēs spiedām visas trīs reizē. Dže­nijai pār lūpām pārvēlās zems, uzvarošs vaids, un pēkšņi viņai starp kājām parādījās gļotains kunkulis. Viņa iztaisnoja pret matraci atspies­tās kājas, spieda vēlreiz, un Mārgareta Elena Mareja izšāvās pasaulē kā ieeļļots sivēns.

Pēc brīža es izslējos, jo ar mitru drānu biju slaucījusi Dženijas smai­došo seju, tad palūkojos pa logu. Saule taisījās uz rietu.

- Man nekas nekaiš, Dženija sacīja. Itin nekas. Platais sajūs­mas smaids, ar kādu viņa bija apsveikusi meitas ierašanos pasaulē, bija kļuvis par vieglu dziļa apmierinājuma smaidu. Viņa pastiepa uz augšu nedrošu roku un pieskārās manai piedurknei.

- Ej pasaki īanam, Dženija teica. Viņš būs nokreņķējies.

Manām neticības pilnajām acīm tā neizskatījās. Aina, kas pavērās

darbistabā, kur īans un Džeimijs bija iebēguši, stipri atgādināja priekš­laicīgu svinēšanu. Uz bufetes blakus vairākām pudelēm stāvēja tukša karafe, un telpā kā mākonis karājās spēcīgi alkohola izgarojumi.

Likās, ka laimīgais tēvs ir bezsamaņā, galva gulēja uz kabineta saimnieka rakstāmgalda. Pats muižas kungs bija pie apziņas, bet, atspiedies pret sienas paneļiem, viņš kā pūce blisināja aizmiglotas acis.

Pārskaitusies es aizrībināju līdz galdam, sagrābu īanu aiz pleca un skarbi sapurināju, nelikdamās ne zinis gar Džeimiju, kurš uzsvempās kājās, sakot:

- Ārmaliet, pagaidi…

īans nebija pie pilnas apziņas. Viņa galva negribīgi pacēlās, un viņš pavērās manī ar saviebtu, stingu seju; acis bija tikai truli un lūdzoši caurumi. Viņš domā, es piepeši aptvēru, ka esmu ieradusies paziņot par Dženijas nāvi.

Atslābināju tvērienu, un tā vietā viegli viņu noglāstīju.

- Ar Dženiju viss ir kārtībā, es klusi sacīju. Tev ir meita.

īans atkal nolieca galvu uz rokām, un, kad es gāju projām, viņa kalsnie pleci drebēja, bet Džeimijs glāstīja drauga muguru.

Izdzīvotāji bija attapušies un sakopušies, Mareju un Freizeru ģime­nes sapulcējās Dženijas istabā uz svētku vakariņām. Mazā Mārgareta, saposta apraudzīšanai un ievīkstīta sedziņā, tika iedota tēvam, kurš saņēma jauno atvasi ar svētlaimīgu godbijību sejā.

- Sveiki, Megij, viņš čukstēja, ar pirksta galu pieskardamies mazajai deguna podziņai.

Viņa meita, kuru šāda iepazīšanās atstāja vienaldzīgu, aizvēra acis, saspringa un apčurāja tēvam kreklu.

īsā jautrības brīža laikā, ko izraisīja šī pieklājības normu pārkāp­šana, mazajam Džeimijam izdevās izbēgt no Kruķa kundzes tvēriena un iešmaukt Dženijas gultā. Viņa viegli iekunkstējās, pamādama Kruķa kundzei, lai ļauj zēnam palikt.

- Mana mamma! viņš paziņoja, piekļaudamies Dženijai pie sāniem.

- Nu kam gan citam? viņa saprātīgi jautāja. Nāc, puisīt. Viņa apskāva dēlu, noskūpstīja viņam galviņu, un puisēns nomierinājies ieri­tinājās pie mammas sāniem. Viņa, glāstīdama matus, maigi pastūma dēla galvu uz leju.

- Čuči nu, mazo vīriņ, viņa sacīja. Tev jau sen laiks uz čuču­muižu. Čuči nu. Mammas klātbūtnes iedrošināts, viņš iebāza mutē īkšķi un aizmiga.

Kad pienāca Džeimija kārta turēt mazo, viņš izrādījās visai pras­mīgs, apņēmis mazo, pūkaino galviņu lielajā plaukstā kā tenisa bum­biņu. Likās, viņš negribīgi atdod bērniņu Dženijai, kas, klusi dudinā­dama, pielika to pie krūts.

Beidzot mēs devāmies uz savu istabu, kas šķita klusa un tukša salīdzinājumā ar silto ģimenes ainu, kuru tikko bijām pametuši, īans nometies ceļos pie sievas gultas, roku uzlicis uz mazā Džeimija, kamēr Dženija baroja meitiņu. Pirmo reizi apzinājos, cik nogurusi esmu; kopš īans mani pamodināja, bija pagājušas teju divdesmit četras stundas.

Džeimijs klusi aizvēra durvis. Nerunājot viņš nostājās man aiz muguras un atraisīja kleitu. Rokas apvija manu augumu, un es apmie­rināta atslīgu pret viņa krūtīm. Tad viņš nolieca galvu, lai mani noskūpstītu, un es pagriezos, lai apskautu viņa kaklu. Es jutos ne tikai nogurusi, bet ļoti emocionāla un skumja.

- Varbūt tā arī labāk, Džeimijs lēnām, it kā pie sevis sacīja.

- Kas?

- Ka tu esi neauglīga. Manu seju, kas bija piekļauta viņam pie krūtīm, viņš nevarēja redzēt, bet noteikti juta, ka es saspringstu.

- Jā, es jau sen to zinu. Geilisa Dankena man pateica drīz pēc mūsu kāzām. Viņš maigi glāstīja man muguru. Sākumā man bij drusku žēl, bet tad es sāku domāt, ka tā ir pat labāk; tā, kā mums jādzīvo, būtu ļoti grūti, ja tev būtu bērns. Un tagad… viņš viegli nodrebinājās, …tagad es domāju, ka esmu priecīgs; es negribētu, ka tev tik bries­mīgi jācieš.

- Man nebūtu iebildumu, es atbildēju pēc krietna brīža, domā­dama par apaļo, pūkaino galviņu un sīkajiem pirkstiņiem.

- Man gan. Džeimijs uzspieda skūpstu manam pakausim. Es redzēju īana seju; katru reizi, kad Dženija kliedza, likās, ka kāds plosītu viņa paša miesu. Manas rokas bija apskāvušas Džeimiju, tās glāstīja cietās rētas uz muguras. Es pats spēju paciest sāpes, viņš klusi sacīja, bet tavējās es nespētu izturāt. Tas prasītu vairāk spēka, nekā man ir.