Svešzemniece

38 abatija

Abatija bija milzīga 12. gadsimtā celta ēka, tas biezās sienas sar­gāja klosteri no vētrainās jūras bangām un uzbrucējiem, kas

pārvietojas pa zemi. Tagad, mierīgākos laikos, vārti stāvēja vaļā, lai atvieglotu satiksmi ar tuvējo ciemu, un mazās akmens celles klos­tera viesu spārnā mājīgākai gaisotnei bija papildinātas ar gobelēniem un ērtām mēbelēm.

Es piecēlos no polsterēta krēsla savā istabā, īsti nezinādama, kā jāiz­turas abata klātbūtnē jāmetas ceļos un jāskūpsta gredzens vai arī šādas ceremonijas tika taupītas pāvestam? Es izvēlējos cieņpilnu reveransu.

Džeimija iešķībās kaķa acis patiešām bija mantotas no Freizeru puses. Tāpat arī stūrainais žoklis, lai gan to, uz kuru es šobrīd skatījos, mazliet aizsedza melna bārda.

Abatam Aleksandram bija arī brāļadēla platā mute, tikai likās, ka viņš to retāk izmanto smaidam. Iešķībās, zilās acis palika vēsas un domī­gas, kad viņš sasveicinoties veltīja man patīkamu, siltu smaidu. Abats bija krietni īsāks par Džeimiju, apmēram manā augumā, un drukns. Kaut arī mugurā viņam bija priestera sutana, gaitā bija saglabājies karavīra staltums. Laikam jau viņš savulaik bijis gan viens, gan otrs.

- Esiet sveicināta, ma niиce[11], viņš sacīja, pieliecot galvu. Mazliet satrūkos no tāda sveiciena, bet palocīju galvu.

- Esmu pateicīga par jūsu viesmīlību, es no visas sirds teicu. Vai… vai esat redzējis Džeimiju? Mūki bija aizveduši Džeimiju nomazgāt, un es biju nolēmusi, ka šajā procedūrā labāk nepiedalīties.

Abats pamāja ar galvu.

- 0 jā! Viegls skotu akcents lauzās cauri literārajai angļu valo­dai. Es viņu redzēju. Liku brālim Ambrozijām apkopt ievainojumus. Laikam manā sejā atspoguļojās šaubas, jo viņš pavēsi piebilda: Nerai­zējieties, kundze, brālis Ambrozijs ir ļoti prasmīgs. Viņš noskatīja mani ar atklāti vērtējošu skatienu, kas tik satraucoši atgādināja viņa brāļadēlu.

- Mērtegs sacīja, ka pati esat prasmīga dziedniece.

- Jā, nekautrējoties atbildēju.

Tas izraisīja īstu smaidu.

- Redzu, ka no liekuļotas pieticības grēka neciešat.

- Man ir citi grēki! Arī es pasmaidīju.

- Kā mums visiem, abats noteica. Brālis Ambrozijs noteikti ļoti gribēs ar jums aprunāties.

- Vai Mērtegs jums pastāstīja… kas notika? es vilcinādamās jau­tāju.

Platā mute sakniebās.

- Jā. Tik, cik viņš zina. Abats apklusa, it kā gaidīdams turpmākus paskaidrojumus, bet es neko neteicu.

Viņš acīmredzot labprāt uzdotu jautājumus, bet bija pietiekami laipns, lai neuzstātu. Tā vietā viņš pacēla roku svētīšanas un atlaišanas žestā.

- Jūtieties kā mājās, abats vēlreiz noteica. Atsūtīšu kādu kalpo­jošu brāli, lai atnes jums ēdienu. Viņa skatiens pārslīdēja pāri manām drēbēm. Un mazgāšanās piederumus. Abats, atvadoties vai varbūt atbrīvojot mani no netīrumiem, pārmeta man krustu un aizgāja, brū­najām stērbelēm plandot.

Pēkšņi aptvēru, ka esmu briesmīgi nogurusi, un noslīgu uz gultas, prātodama, vai varēšu palikt nomodā tik ilgi, lai to paveiktu paēstu un nomazgātos. Es joprojām risināju šo dilemmu, kad mana galva atkrita uz spilvena.

Es redzēju drausmīgu murgu. Džeimijs atradās aiz bieza mūra, kurā nebija vārtu. Dzirdēju, kā viņš kliedz un kliedz, bet nespēju tikt pie viņa. Es izmisīgi zvetēju pa mūri ar dūrēm, bet redzēju tikai to, ka rokas iegrimst sienā, it kā tā būtu no ūdens.

- Au! Es apsēdos uz šaurās gultas, satvērusi roku, ko biju sasi­tusi pret nepadevīgo sienu pie gultas. Šūpojos uz priekšu un atpakaļ, iespiedusi sāpošo roku starp ceļiem, bet tad aptvēru, ka kliedzieni nav mitējušies.

Kad izskrēju gaiteni, tie spēji aprāvās. Durvis uz Džeimija istabu stāvēja vaļā, un pa tām plūda dreboša lampas gaisma.

Mūks, kuru redzēju pirmo reizi, bija cieši apskāvis Džeimiju. Svaigu asiņu traipi izraibināja apsējus uz muguras, un pleci drebēja, it kā viņam saltu.

- Murgi, paskaidroja mūks, ieraudzījis mani stāvam durvis. Viņš nodeva Džeimiju manās rokās un piegāja pie galda, lai paņemtu lupatu un ūdens krūzi.

Džeimijs vēl drebēja, un viņa seju klāja spīdīgi sviedri. Acis bija ciet, un elpa vēlās smagi kā piesmakušas elsas vāli. Mūks apsēdās man blakus un maigi sāka slaucīt slimnieka seju, atglauzdams no deniņiem biezos, slapjos matus.

- Jūs, protams, esat viņa sieva, viņš vērsās pie manis. Domāju, ka slimais tūdaļ jutīsies labāk.

Pēc pāris minūtēm drebuļi patiešām rimās un Džeimijs nopūties atvēra acis.

- Ar mani viss kārtībā, viņš sacīja. Klēra, tagad viss ir labi. Bet, Dieva dēļ, aizvāc to smaku!

Tikai tad es sajutu istabā valdošo aromātu vieglu, pikantu ziedu smaržu, tik izplatītu parfimērijā, ka nemaz nebiju to pamanījusi. Lavanda. Ziepju un tualetes ūdens aroms. Pēdējo reizi biju to jutusi Ventvērtas cietuma kazemātos, kur tā bija svaidījusi kapteiņa Džonatana Rendela veļu vai miesu.

Smaržu izplatīja uz zālītēm sajaukta eļļa nelielā metāla tasītē, kas karājās smagā, rozēm rotātā dzelzs statīvā virs sveces liesmas.

Paredzēta prāta nomierināšanai, šī smarža pilnīgi noteikti iecerēto mērķi nesasniedza. Džeimijs elpoja vieglāk, pats piecēlās sēdus un spēja paņemt no mūka rokām krūzi ar ūdeni. Bet seja aizvien vēl bija bāla un mutes kaktiņš nervozi raustījās.

Es pamāju ar galvu franciskāņu mūkam, lai dara, kā slimnieks lūdz, un viņš, nekavējoties ievikstijis trauciņu salocītā dvieli, iznesa gai­tenī.

Džeimijs izdvesa garu atvieglojuma nopūtu, tad saviebās, jo iesā­pējās ribas.

- Tu atkal esi atplēsis ievainojumus uz muguras, es sacīju, viegli viņu pagriežot, lai varu aizsniegt pārsējus. Nav nekā traka.

- Zinu. Miegā būšu apvēlies uz muguras. Biezais segas ķīlis, balsts, lai viņš varētu gulēt pussēdus, bija noslīdējis uz grīdas. Es to pacēlu un noliku gultā blakus Džeimijam.

- Laikam jau tas vainīgs pie mana murga. Sapņoju, ka mani per. Viņš nodrebēja, iedzēra malciņu ūdens, tad atdeva krūzi man. Man vajag kaut ko stiprāku, ja ir pie rokas.

Gluži kā pēc burvja mājiena pa durvīm ar vīna krūku vienā un mazu pudelīti ar magoņu sīrupu otrā rokā ienāca mūsu izpalīdzīgais viesis.

- Vīnu vai opiju? viņš jautāja Džeimijam ar smaidu, pacēlis abus traukus uz augšu. Varat izvēlēties nebūtības veidu.

- Ja jums nav iebildumu, es dzeršu vīnu. Man vienai naktij murgu pietiek. Džeimijs par atbildi šķībi pasmaidīja. Viņš lēnām dzēra vīnu, kamēr brālis palīdzēja nomainīt pārsējus un ar svaigu kliņģerīšu ziedi iesmērēja ievainojumus. Tikai tad, kad biju iekārtojusi Džeimiju nakts­mieram stingri nolikusi augsto pagalvi un savilkusi uz augšu segu -, apmeklētājs pagriezās, lai dotos projām.

Ejot garām gultai, viņš noliecās un Džeimijam virs galvas pārmeta krusta zīmi.

- Saldu dusu.

- Paldies, tēvs, Džeimijs neskaidri pateicās, jau nenoliedzami daļēji aizmidzis. Redzot, ka Džeimijam līdz rītam nebūšu vajadzīga, es atvadoties pieskāros viņa plecam un izgāju viesim līdzi gaitenī.

- Paldies, es teicu. Esmu ļoti pateicīga par jūsu palīdzību.

Mūks ar graciozu žestu atvairīja pateicību.

- Priecājos, ka varu palīdzēt. Es ievēroju, ka viņš lieliski runā angļu valodā, kaut ar vieglu franču akcentu. Gāju cauri viesu spār­nam uz Svētā Džailza kapelu, kad izdzirdēju troksni.

Atcerējusies piesmakušos un briesmīgos kliedzienus, es saviebos un cerēju, ka nekad vairs tos nedzirdēšu. Paskatījusies pa logu gaiteņa galā, es aiz slēģiem neredzēju vēl ne miņas no ausmas.

- Uz kapelu? nobrīnījos. Bet es domāju, ka rīta dievkalpojums notiek galvenajā baznīcā. Vēl jau arī ir mazliet par agru.

Franciskānis pasmaidija. Viņš bija diezgan jauns, varbūt mazliet pāri par trīsdesmit, bet zīdainos, brūnos matus jau caurvija sirmums. Mati bija īsi apgriezti ar kārtīgu tonzūru, un brūnā bārda bija glīti apcirpta tik tālu, ka precīzi sniedzās līdz habita atlocītajai apkaklei.

- Jā, rīta dievkalpojumam vēl par agru, viņš piekrita. Devos uz kapelu, jo šajā stundā bija mana kārta Svētā Sakramenta mūžigajai adorācijai. Viņš atskatījās uz Džeimija istabu, kur sveces pulkstenis rādīja pustrīs.

- Esmu stipri nokavējies, viņš sacīja. Brālis Bartolomejs gri­bēs gulēt. Pacēlis roku, viņš mani ātri svētīja, apgriezās uz sandales papēža, tad, pirms es paguvu iedomāties pajautāt, kā viņu sauc, izgāja pa abpus veramām durvīm gaiteņa galā.

Iegāju istabā un noliecos pār gultu, lai pārbaudītu, vai ar Džeimiju viss kārtībā. Viņš atkal bija aizmidzis un, mazliet saraucis pieri, klusi elpoja. Gribēju redzēt, kas notiks, tāpēc pārbraucu ar roku viņa matiem. Rievas mazliet izlīdzinājās, bet tūlīt iegūla no jauna. Es nopūtos un cie­šāk viņu sasedzu.

No rīta jutos jau krietni labāk, bet Džeimijs pēc saraustītās nakts skatījās ar tukšu skatienu un sūdzējās par vieglu nelabumu. Viņš strikti atteicās no jebkādām brokastīm dzēriena ar olu vai buljona un aiz­kaitināts atcirta, kad mēģināju apskatīt rokas pārsēju.

- Dieva dēļ, Klēra, liec mani mierā! Negribu, ka mani baksta!

Viņš atrāva roku un nikni lūrēja caur pieri. Neko neteikusi, es

pagriezos un devos sakārtot mazos podiņus un zāļu paciņas uz gal­diņa pie sienas. Sadalīju tās pēc iedarbības: kliņģerišu ziede un papeļu balzams sāpju remdēšanai, vītolu miza, ķiršu miza un kumelītes tējai, asinszāle, ķiploks un pelašķi dezinfekcijai.

- Klēra. Es pagriezos un ieraudzīju, ka slimnieks sēž uz gultas malas un raugās manī ar kaunīgu smaidu lūpās.

- Piedod, Armaliet. Man griež vēderu un šorīt ir pretīga oma. Bet es nedrīkstu pret tevi tā izturēties. Vai piedosi?

Es ātri piegāju viņam klāt un viegli apskāvu.

- Tu zini, ka man nav ko piedot. Bet kā to saprast griež vēderu? Ne pirmo reizi es pārdomāju, ka tuvība un romantika nav sinonīmi.

Džeimijs saviebās, mazliet paliecās uz priekšu un piespieda rokas uz vēdera.

- Tas nozīmē, ka es gribētu, lai tu mani uz brīdi atstāj vienu. Ja tev nav iebildumu? Es steidzīgi izpildīju lūgumu un devos meklēt sev brokastis.

Bridi vēlāk, atgriežoties no ēdnīcas, redzēju cilvēku kārtīgā melnā franciskāņu tērpā ejam pāri pagalmam uz krusta eju. Steidzos viņu panākt.

- Tēvs! Viņš uz saucienu pagriezās un, ieraudzījis mani, pasmai­dīja.

- Labrīt, tēvs mani sveicināja. Freizera kundze; vai tā jūs sauc? Un kā šorīt klājas jūsu vīram?

- Labāk, atbildēju, cerot, ka tā ir taisnība. Gribēju jums pateik­ties par palīdzību pagājušajā naktī. Jūs aizgājāt, pirms es paguvu pajautāt jūsu vārdu.

Dzidrās, brūnās acis dzirkstīja, kad viņš, roku piespiedis pie sirds, pieliecās.

- Fransuā Anselms Merikērs d'Armanjaks, kundze. Tā vismaz esmu dzimis. Tagad mani pazīst tikai kā tēvu Anselmu.

- Anselms ar atsaucīgo sirdi? Es pasmaidīju. Viņš paraustīja ple­cus caur un cauri galliskā žestā, kas gadsimtu gaitā nav mainījies.

- Cenšos. Viņš ironiski pasmīnēja.

- Nevēlos jūs aizkavēt, pametot skatienu uz krusta ejas pusi, atvainojos. Tikai gribēju jums pateikties par palīdzību.

- Jūs mani itin nemaz nekavējat, kundze. Patiesību sakot, es vilci­nos doties pie darba, ārkārtīgi grēcīgi ļaujoties slinkumam.

- Kāds ir jūsu darbs? Mani tas ieinteresēja. Skaidri redzams, ka šis vīrietis uzturas klosteri kā viesis, viņa melnās franciskāņu drānas uzkrītoši kā tintes traips izcēlās starp brūnajiem benediktiešu habitiem. Tādi viesi, sacīja Polidors, viens no kalpojošiem brāļiem, bija vai­rāki. Lielākoties tie ir zinātnieki, kas šeit strādā ar grāmatām, kuras glabājas abatijas atjaunotajā bibliotēkā. Anselms bija viens no viņiem. Viņš jau ilgu laiku nodarbojas ar vairāku Hērodota darbu tulkošanu.

- Vai esat redzējusi bibliotēku? tēvs jautāja. Nu tad nāciet, viņš centās mani pierunāt, redzot, ka es purinu galvu. Tā nudien ir iespaidīga, un esmu pārliecināts, ka jūsu tēvocim abatam nebūs iebil­dumu.

Man gribējās apskatīt bibliotēku un vienlaikus negribējās atgriez­ties viesu spārna noslēgtībā, tāpēc es, daudz nevilcinoties, sekoju viņam.

Bibliotēka bija skaista, ar augstiem griestiem un slaidām gotiskā stila kolonnām, kas veidoja dziļās griestu velves. Logi visā sienas augstumā aizpildīja vietas starp kolonnām, ļaujot bibliotēkā bagātīgi ieplūst gaismai. Vairumam bija dzidras stikla rūtis, bet dažās bija vit­rāžas, kurās attēlotas līdzības no Bībeles. Uz pirkstgaliem pazagusies garām mūku salīkušajiem augumiem, kas studēja grāmatas, apstājos apbrīnot līdzību "Bēgšana no Ēģiptes".

Daži no plauktiem bija pavisam parasti, kuros sējumi stāvēja cie­šās rindās. Dažos grāmatas bija noliktas guļus, lai pasargātu senlaicī­gos vākus. Vienam plauktam bija pat stikla durvis, caur kurām varēja redzēt pergamenta ruļļus. Kopumā bibliotēkā valdīja klusinātas ekstā­zes noskaņa, it kā šie savos vākos ieslēgtie un lolotie sējumi bez ska­ņas dziedātu. Iznācu no bibliotēkas krietni mierīgāka, un kopā ar tēvu Anselmu pastaigas soli devāmies pāri pagalmam.

Es vēlreiz mēģināju pateikties par palīdzību naktī, bet viņš tikai paraustīja plecus.

- Nedomājiet par to, mans bērns. Ceru, ka jūsu virs šodien jūtas labāk.

- Es ari. Nevēlēdamās kavēties pie šīs tēmas, es pajautāju: Kas īsti ir mūžīgā adorācija? Jūs teicāt, ka dodaties to pildīt pagājušajā naktī?

- Jūs tātad neesat katoliete? Viņš nobrīnījās. Ak, bet es aiz­mirsu, ka esat angliete. Tad jau jūs, protams, esat protestante.

- Kas attiecas uz ticību, tad šaubos, vai esmu ari protestante. Bet vismaz teorētiski es laikam esmu katoliete.

- Teorētiski? Gludās uzacis izbrīnā savilkās. Es saminstinājos, jo pēc piedzīvojumiem ar tēvu Beinu centos izteikties piesardzīgi, bet likās, ka šis vīrs diez vai vicinās man deguna priekšā krucifiksu.

- Nu, es pieliecos, lai izrautu kādu nezāli, kas bija izspraukusies starp akmeņiem, mani kristīja katoļu baznīcā. Bet vecāki nomira, kad man bija pieci gadi, un es dzīvoju pie tēvoča. Tēvocis Lemberts bija… Es apklusu, atceroties tēvoča Lema neremdināmās alkas pēc dažādu veidu zināšanām un to jautri ironisko attieksmi pret visu, kas attiecās uz reliģiju, tikai kā sadaļu kultūras kataloģizēšanas procesā. Nu, ticī­bas jautājumos viņš laikam bija viss un nekas, es secināju. Pārzināja visas reliģijas, bet neticēja nevienai. Tāpēc manai reliģiskajai izglītībai nebija turpinājuma. Un mans… pirmais vīrs bija katolis, bet baznīcu diemžēl neapmeklēja. Tāpēc patiesībā laikam esmu no pagāniem.

Es piesardzīgi vēroju priesteri, taču viņš nebija satriekts, bet sāka sirsnīgi smieties.

- Viss un nekas, viņš teica, izgaršodams šo frāzi. Man tas ļoti patīk. Bet uz jums tas diemžēl neattiecas, nē. Ja esat kļuvusi par Svētās Mātes baznīcas locekli, tad uz mūžīgiem laikiem paliekat tās bērns. Lai cik maz jūs zināt par savu ticību, jūs esat katoliete tikpat lielā mērā kā Svētais tēvs pāvests. Anselms pameta skatienu debesīs. Tās klāja mākoņi, bet pie baznīcas augošo alkšņu lapas nekustējās.

- Vējš pierimis. Iešu mazliet pastaigāties, lai izvēdinātu galvu svaigā gaisā. Nāciet man līdzi. Jums nepieciešams gaiss un vajag izkus­tēties, un varbūt es šo gadījumu varētu izmantot garīgai izglītošanai, apgaismojot jūs par mūžīgās adorācijas rituālu.

- Trīs zaķi ar vienu šāvienu, ja? es vēsi noteicu. Bet izredzes uz svaigu gaisu, ja ne apgaismošanu, bija vilinošas, tāpēc es nekavējoties devos pēc apmetņa.

Paraudzījos uz stāvu, kurš tumsā un klusumā, galvu noliecis, grem­dējās lūgšanā, Anselms paveda mani garām kapelas ieejai un pa krusta eju izveda dārzā.

Kad vairs nevarējām traucēt mūkus kapelā, viņš sacīja:

- Ideja ir ļoti vienkārša. Vai jūs atceraties Bībeles stāstu par Ģetzemanes dārzu, kur Mūsu Kungs gaidīja vairākas stundas pirms tiesas un krustā sišanas un visi viņa draugi, kuriem vajadzēja būt nomodā kopā ar viņu, aizmiga?

- 0, es uzreiz aptvēru. Un viņš sacīja: "Tātad jūs nespējat nevienu pašu stundu būt ar mani nomodā?" Un to jūs darāt esat šajā stundā ar Viņu nomodā -, lai izpirktu šo nepatīkamo misēkli. Doma man patika, un kapelas tumsa pēkšņi likās dzīvinoša un nomierinoša.

- Jā, kundze, priesteris piekrita. Ļoti vienkārši. Mēs to darām pēc kārtas, un Svētais Sakraments uz altāra nekad nepaliek nepieskatīts.

- Vai ir grūti palikt nomodā? Mani mocīja ziņkāre. Vai jūs vien­mēr esat tur naktī?

Anselms pamāja ar galvu, vieglam vējam saplivinot viņa zīdainos, brūnos matus. Tonzūras laukumiņš prasījās pēc skuvekļa; to kā sūna klāja mazi, spuraini matiņi.

- Katrs izvēlas sev piemērotāko laiku. Man tas ir divi naktī. Viņš paskatījās uz mani, šaubīdamies, it kā nezinātu, kā uztveršu to, ko viņš grasās teikt.

- Man tajā brīdi… Tēvs apklusa. Liekas, ka laiks apstājas. Visi šķidrumi asinis, žults un limfa -, kas veido cilvēku, šķiet, pēkšņi dar­bojas nevainojamā harmonijā. Viņš pasmaidīja. Mūka zobi bija maz­liet šķībi vienīgais trūkums citādi nevainojamā ārienē.

- Vai arī pilnīgi sastinguši pavisam. Es bieži domāju, vai tas ir tāds pats kā dzimšanas un nāves brīdis. Es zinu, ka katram vīrietim tas ir citā laikā… droši vien arī sievietei. Viņš pieklājīgi man paklanījās.

- Bet šajā laika sprīdī, liekas, ka viss ir iespējams. Vari palūkoties pāri dzīves ierobežojumiem un redzēt, ka patiesībā tie nav nekas. Tajā brīdi, kad laiks apstājas, tu zini, ka vari. uzņemties visu, piepildīt to un atgriezties sevī, pēc tam redzi, ka pasaule nav mainījusies un viss ir tieši tāpat, kā tu to atstāji. Un ir, it kā… Mūks mirkli vilcinājās, rūpīgi izvēloties vārdus.

- It kā zinot, ka tad, kad viss ir iespējams, nekas vairs nav nepie­ciešams.

- Bet… vai jūs patiešām kaut ko darāt? Nu, lūdzat Dievu, vai?

- Es? Nu… viņš lēnām novilka, es sēžu un lūkojos uz Viņu. Plats smaids iegūla smalkajās lūpās. Un Viņš skatās uz mani.

Kad atgriezos istabā, Džeimijs sēdēja gultā, un bridi vēlāk, balsto­ties uz mana pleca, viņš pamēģināja noiet dažus soļus pa gaiteni šurpu turpu. Bet seja no piepūles kļuva bāla, izsitās sviedri, un, kad es atlo­cīju segu, viņš bez vārda runas atgūlās.

Piedāvāju Džeimijam mazliet buljona vai piena, bet viņš paguris papurināja galvu.

- Man nav ēstgribas, Armahet. Ko ieēdlšu, to atkal izvemšu.

Es neuzstāju un klusēdama aiznesu buljonu projām.

Pusdienās es biju neatlaidīgāka un pierunāju viņu apēst pāris

karošu zupas. Apēst izdevās diezgan daudz, bet iekšā paturēt gan ne.

- Piedod, Armaliet, viņš pēc tam atvainojās. Esmu sivēns.

- Nav svarīgi, Džeimij, un tu neesi sivēns. Izliku bļodu aiz dur­vīm, apsēdos blakus un atglaudu viņam no pieres izjukušos matus.

- Neraizējies. Tavs kuņģis vēl nav nomierinājies pēc pārciestās jūras slimības. Varbūt pārāk drīz uzmācos tev ar ēdienu. Lai vēders atpūšas un izveseļojas.

Viņš aizvēra acis, un mana plauksta līdz ar Džeimija nopūtu pa­cēlās.

- Es izveseļošos, viņš vienaldzīgi sacija. Ko tu šodien darīji, Armaliet?

Džeimiju acīm redzami mocīja nemiers un slikta pašsajūta, bet viņš mazliet atžirga, kad es pastāstīju par dienā pieredzēto: par bibliotēku, kapelu, vīna spiedni un garšaugu dārziņu, kur beidzot iepazinos ar sla­veno brāli Ambroziju.

- Viņš ir vienreizīgs, es kūsāju priekā. Ak, bet es aizmirsu, ka tu jau viņu pazīsti. Brālis Ambrozijs ir garš pat garāks par Džeimiju un bāls kā līķis, ar kalsnu seju un noļukušiem vaibstiem kā basetam. Un desmit gariem, kaulainiem pirkstiem, kuri visi kā viens bija zaļi.

- Šķiet, ka viņš spēj izaudzēt visu, es sajūsminājos. Viņam te ir visas parastās zālītes un pat siltumnīca, tik maziņa, ka viņš nevar izslieties visā augumā, bet tur aug tas, kam nevajadzētu augt šajā gadalaikā, šajā pasaules daļā vai vispār nevajadzētu augt. Nemaz neru­nājot par svešzemju garšaugiem un drogām.

Zāļu pieminēšana man atgādināja pagājušo nakti, un es paskatījos ārā pa logu. Ziemā sāk agri krēslot, un ārā jau bija pavisam tumšs, tikai laternu gaisma šaudījās šurpu turpu, jo pa pagalmu staigāja mūki, kas strādāja stallī vai darīja āra darbus.

- Kļūst tumšs. Kā tu domā, vai varēsi aizmigt? Brālim Ambrozijām ir dažas mikstūras, kas varētu nākt par labu.

Džeimija acis no noguruma bija miegainas, bet viņš papurināja galvu.

- Nē, Armaliet. Es neko negribu. Ja es aizmigšu… nē, es domāju, mazliet palasīšu. Anselms no bibliotēkas ir atnesis vairākas filozofis­kas un vēsturiskas grāmatas, un viņš pastiepa roku pēc Tacita darba, kas gulēja uz galda.

- Tev vajag izgulēties, Džeimij, es klusi iebildu, viņu vērodama. Džeimijs atvēra grāmatu, nolika sev priekšā uz spilvena, bet turpināja blenzt sienā virs tās.

- Es tev neizstāstīju, ko redzēju sapnī, viņš pēkšņi ierunājās.

- Tu teici, ka sapnī tevi pēruši. Man nepatika viņa sejas izteiksme; jau tā bāla starp zilumiem, tagad tā bija kļuvusi mikla.

- Tā ir. Es pacēlu galvu un redzēju virves, kas griezās man rokās. Tās bija kļuvušas gandrīz melnas un rīvēja man kaulus, kad vien es pakustējos. Seju biju piespiedis pie staba. Tad sajutu plecos triecamies svina bumbiņas pātagas galos.

Pletne sita un sita, vēl ilgi pēc tam, kad vajadzēja jau beigt, un tad es aptvēru, ka tas nekad nebeigsies. Pletņu gali izrāva mazus miesas gabaliņus. Asinis… asinis tecēja gar sāniem un muguru un sūcās kiltos. Man ļoti sala.

Tad es atkal paskatījos uz augšu un redzēju, ka man no rokām gabaliem krīt nost miesa un pirkstu kauli skrāpējas gar koku, atstājot garas, jēlas švīkas. Roku kauli bija kaili, un kopā tos saturēja tikai vir­ves. Un tad laikam es sāku kliegt.

Kad viņš man iesita, dzirdēju dīvainu grabēšanu, un pēc laika es sapratu, kas tas ir. Viņš bija noplēsis man no kauliem visu miesu, un svina lodītes grabēja pret manām plikajām ribām. Tā es zināju, ka esmu miris, bet tam nebija nozīmes. Viņš tikai turpinās un turpinās un nekad nebeigs, viņš turpinās, līdz es sabrukšu gabalos un nokritīšu no staba, tas nekad nebeigsies un…

Es gribēju Džeimiju apskaut un mierināt, bet viņš jau bija aprāvies, ar veselo roku saspiedis grāmatas malu. Zobi bija iespiedušies savaino­tajā apakšlūpā.

- Džeimij, es šonakt palikšu pie tevis, teicu. Varu nolikt uz grī­das matraci.

- Nē. Lai cik vārgs, stūrgalvīgs viņš bija vēl joprojām. Man labāk būs vienam. Un šobrīd man miegs nenāk. Ej paēd vakariņas, Armaliet. Es… mazliet palasīšu. Džeimijs nolieca galvu pār grāmatu. Kādu bridi bezpalīdzīgi viņu vēroju, tad darīju, kā viņš teica, un devos projām.

Es arvien vairāk raizējos par Džeimija veselības stāvokli. Sliktā dūša nepārgāja; viņš gandrīz neko neēda, un tas, ko reizumis dabūja lejā, iekšā neturējās. Viņš kļuva bālāks un nemierīgāks, un gandrīz nekas viņu neinteresēja. Dienā daudz gulēja, jo naktī mocījās ar bezmiegu. Tomēr, lai kā viņš baidījās no murgiem, pie sevis palikt neļāva tā kā viņš naktī negulēja, tad es nevarētu kārtīgi atpūsties.

Nevēlēdamās visu laiku uzmākties ar savu klātbūtni, pat ja Džei­mijs to ļautu, es daudz laika pavadīju augu kaltētavā kopā ar brāli Ambroziju vai dīki klaiņāju pa abatijas teritoriju, sarunādamās ar tēvu Anselmu. Viņš izmantoja izdevību neuzbāzīgi iepazīstināt mani ar katehismu, cenšoties atklāt katolicisma pamatprincipus, kaut gan es pastāvīgi atkārtoju, ka savā būtībā esmu agnostiķe.

- Ma chиre, Anselms beidzot sacīja, vai atceraties, vakar es stās­tīju, kādi ir grēka nosacījumi?

Lai kādi būtu mani morālie trūkumi, ar atmiņu man viss ir kārtībā.

- Pirmkārt, lai rīcība būtu ļauna un, otrkārt, lai tam būtu jūsu pilna piekrišana, es nobēru kā papagailis.

- Lai tam būtu jūsu pilna piekrišana, viņš atkārtoja. Un tas, ma chиre, ir nosacījums ari žēlastībai. Mēs bijām atspiedušies ar elkoņiem pret abatijas cūku aploka žogu un vērojām, kā vairāki lieli, brūni vepri, sagūluši bariņā, gozējas vēsajā ziemas saulē. Anselms, noguldījis galvu uz saliktām rokām, pavērsa seju pret mani.

- Nezinu, kā tas varētu būt iespējams, es iebildu. Žēlastība noteikti ir kaut kas tāds, kas tev vai nu ir, vai nav. Tas ir, es vilcinājos, nevēlēdamās kļūt rupja, jums tas, kas stāv kapelā uz altāra, ir Dievs. Man tas ir gabaliņš maizes, lai cik skaistā traukā tas atrastos.

Mūks nepacietīgi nopūtās un izslējās, izstaipīdams muguru.

- Ejot naktī uz kapelu, esmu ievērojis, ka jūsu vīrs slikti guļ, viņš sacīja. Tātad arī jūs. Ja jau jūs tāpat neguļat, es aicinu jūs nākt man līdzi. Pavadiet kopā ar mani kapelā vienu stundu.

Es, acis samiegusi, viņu noskatīju.

- Kāpēc?

Viņš paraustīja plecus.

- Un kāpēc gan ne?

Pamosties, lai dotos uz norunāto tikšanos ar Anselmu, man nebija grūti galvenokārt tāpēc, ka es nebiju gājusi gulēt. Tāpat arī Džeimijs. Kad pabāzu gaiteni galvu, es redzēju, ka pavērto durvju spraugā no Džeimija istabas spīd nevienmērīga sveces gaisma, un dzirdēju, ka laiku pa laikam tiek pāršķirta lapa vai atskan kluss vaids, kad viņš maina pozu.

Nespēdama gulēt, es nemaz nepūlējos izģērbties un tādēļ biju ga­tava, kad kluss klauvējiens pie manām durvīm vēstīja par tēva Anselma ierašanos.

Klosteris grima klusumā, kāds naktī iestājas visās lielās sabiedris­kās vietās; dienas rosības straujais pulss bija rimies, bet sirdspuksti turpinājās, lēnāk, klusāk, bet nebeidzami. Kāds vienmēr ir nomodā, klusiņām staigā pa gaiteņiem, sargājot, neļaujot dzīvei apstāties. Un tagad bija mana kārta piebiedroties šai sardzei.

Kapelā bija tumšs, dega tikai sarkana svētnīcas lampiņa un dažas dzidri baltas aizlūguma sveces, liesmas.svēto relikviju apēnoto šķirstu priekšā nekustīgajā gaisā tiecās taisni augšup.

Sekoju Anselmam pa centrālo eju, un, kad viņš noslīga ceļos, es darīju tāpat. Tuvāk altārim, noliektu galvu, uz ceļiem stāvēja brāļa Bartolomeja trauslais stāvs. Viņš nepagriezās, kad pie ieejas atskanēja mūsu klusie soļi, bet palika nekustīgs, noliecies pielūgsmē.

Pašu Sakramentu gandrīz aizēnoja tā trauka brīnišķīgais skaistums. Uz altāra stāvēja milzīga, vairāk nekā pēdu diametrā monstrance zelta saules staru vainags -, sargādama pieticīgo maizes kumosiņu vidū.

Juzdamās mazliet neveikli, es apsēdos vietā, kur Anselms man norādīja, netālu no kapelas priekšējās daļas. Greznie, ar izgrebtiem eņģeļiem, ziediem un dēmoniem rotātie sēdekļi bija atvāžami no koka paneļiem, lai varētu pa eju ērti staigāt. Dzirdēju, ka man aiz muguras nočīkst atlocītais sēdeklis, kad Anselms apsēdās.

- Bet ko darīt man? Kad tuvojāmies kapelai, es biju jautājusi Anselmam, cieņā pret nakti un klusumu pazeminājusi balsi.

- Neko, ma chиre, viņš bija vienkārši atbildējis. Tikai esiet.

Tā es apsēdos, klausījos savā elpā un klusās telpas sīkajos trokšņos, tajās nedzirdamajās skaņās, kuras parasti nomāc citi trokšņi. Akmens nosēšanās, koka čīkstēšana. Sīko, nenodzēšamo liesmu sīkšana. Kādas mazas radībiņas, kas no savas aliņas ieklīdusi majestātiskuma māj­vietā, vieglie solīši.

Anselmam taisnība te bija mierīgi. Kaut arī mani māca nogurums un raizes par Džeimiju, es jutu, ka pamazām atslābinos, saspringtais prāts lēnām atlaižas kā nospriegota pulksteņa atspere. Savādi, bet, par spīti vēlajai stundai un pēdējo dienu un nedēļu raizēm, man nemaz nenāca miegs.

Galu galā, es domāju, kas mūžības priekšā ir dienas un nedēļas? Un tieši to jau tas nozīmēja Anselmam, Bartolomejam, Ambrozijām un visiem mūkiem līdz pat varenajam abatam Aleksandram.

Zināmā mērā šī bija mierinoša doma: ja laika bija atliku likām, tad šībrīža notikumi nešķita nemaz tik nozīmīgi. Varbūt es spēju saskatīt, kā var apstāties un meklēt atelpu domās par bezgalīgo Būtni, lai ko katrs ar to saprata.

Vienmērīgā sarkanās altāra lampiņas gaisma atspīdēja gludajā zeltā. Balto sveču liesmas pie Svētā Džailza un Svētās Dievmātes statu­jām laiku pa laikam noraustījās un uzsprikstēja, kad daktī gadījās kāds mezgliņš, vaskā patvēries gaisa burbulis vai mitruma piliens. Bet sar­kanā lampiņa dega rāmi, bez viļņošanās, kas traucētu gaismas plūsmu.

Un, ja pastāvēja mūžība vai tikai ideja par to, tad varbūt Anselmam taisnība: viss ir iespējams. Un mīlestība? Man radās jautājums. Es biju mīlējusi Frenku un joprojām mīlēju. Tāpat es mīlēju Džeimiju, vairāk par savu dzīvību. Bet, laika un miesas ierobežota, es nevarēju paturēt abus. Bet varbūt aiz tās robežas tas ir iespējams? Vai bija tāda vieta, kur laiks vairs neeksistē vai kur tas apstājies? Anselms domāja, ka ir. Vieta, kur viss ir iespējams. Un nekas nav vajadzīgs.

Un vai tur bija mīlestība? Vai ārpus miesas un laika robežām mīles­tība ir iespējama? Vai tā ir vajadzīga?

Likās, ka manas domas ierunājas tēvoča Lema balsī. Mana ģimene un viss, ko es bērnībā zināju par mīlestību. Vīrietis, kurš nekad nebija ar mani runājis par mīlestību, jo tas nebija nepieciešams, to, ka viņš mani mīl, es zināju tikpat droši kā to, ka esmu dzīva. Jo tur, kur ir mīlestība, runāšana ir lieka. Tā ir. Tā nemirst. Un ar to pietiek.

Nemaz nemanīju, kā aizrit laiks, un es satrūkos, kad man priekšā pēkšņi nostājās tēvs Anselms, ienākot pa durvīm netālu no altāra. Viņš taču sēdēja man aiz muguras? Pametu skatienu atpakaļ un redzēju, ka viens no jaunajiem mūkiem, kura vārdu es nezināju, netālu no ieejas bija nometies ceļos. Anselms zemu paklanījās altāra priekšā, tad ar galvu pamāja uz durvīm.

- Jūs bijāt izgājis? es jautāju, kad iznācām no kapelas. Bet man likās, ka jūs nedrīkstat atstāt… ē… Sakramentu vienu?

Viņš rāmi pasmaidīja.

- Es jau to nedarīju, ma chиre. Tur bijāt jūs.

Apspiedu vēlēšanos iebilst, ka es neskaitos. Galu galā droši vien nebija tāda amata kā sertificētais dievlūdzējs. Tev tikai jābūt cilvēkam, un tas, cerams, joprojām biju, lai arī dažkārt par to aizmirsu.

Džeimija istabā vēl dega svece, kad gāju garām durvīm, un sadzir­dēju lapu šķiršanu. Es būtu apstājusies, bet tēvs Anselms gāja tālāk, lai pavadītu mani lidz istabas durvīm. Novēlēju viņam labu nakti un pateicos par aicinājumu apmeklēt kapelu.

- Tas sniedza… atvieglojumu, es teicu, meklējot pareizo vārdu.

Viņš, mani vērodams, pamāja ar galvu.

- Jā, kundze. Tā ir. Es pagriezos, lai ietu istabā, kad viņš sacīja: Es teicu, ka Svētais Sakraments nebija viens, jo jūs sēdējāt kapelā. Bet kā ar jums, ma chиre? Vai jūs bijāt viena?

Es apstājos un, pirms atbildēju, mirkli skatījos uz jautātāju.

- Nē, es sacīju. Nebiju.