Svešzemniece

2 akmeņu loks

Nākamajā rītā tieši septiņos, kā bija runāts, pēc manis ieradās Kruķa tēvs.

Kamēr purenēm vēl nav nogājusi rasa, zeltenīt, viņš sacīja, vecmodīgā manierīgumā piemiedzot aci. Vecais virs bija atbraucis ar motociklu apmēram savos gados, un tam vajadzēja mūs nogādāt pļa­vās. Milzīgā braucamrīka abās pusēs kā velkoņa buferi turējās akurāti piestiprinātas augu preses. Ekskursija izvērtās nesteidzīgā pastaigā pa klusām pļavām, kas vēl jo klusākas likās, kad spēji apklusa Kruķa tēva braucamā pērkonīgā dārdoņa. Es atklāju, ka večuka zināšanas par vie­tējiem augiem ir patiešām izcilas. Viņš zināja ne tikai vietas, kur tos mek­lēt, bet ari to ārstnieciskās īpašības un pagatavošanas receptes. Nožēloju, ka nebiju paņēmusi līdzi piezīmju grāmatiņu, kur pierakstīt, bet, liekot paraugus smagajās augu presēs, es ļoti uzmanīgi klausījos, ko stāstīja čērkstošā, vecišķā balss, un visiem spēkiem centos paturēt to atmiņā.

Pie pakalna ar savādi plakanu virsotni apmetāmies ieturēt līdzpa­ņemto launagu. Kalns, tāpat kā tā kaimiņi, bija zaļi noaudzis, ar tādiem pašiem klinšu ragiem un laukakmeņiem, tam tomēr bija ari viena atšķi­rība: labi iemīta taka pa nogāzi veda augšup un nozuda aiz granīta atseguma.

- Kas ir tur augšā? es jautāju, norādot ar roku, kurā turēju šķiņķa sviestmaizi. Tur gan laikam būtu grūti sarīkot pikniku.

- Ak, tur. Kruķa tēvs pameta skatienu uz kalnu. Tas ir Kreignedans, zeltenīt. Gribēju tev to parādīt pēc launaga.

- Tiešām? Vai tas ir īpašs?

- 0 jā, mans pavadonis atbildēja, bet nevēlējās neko paskaidrot tuvāk, tikai noteica, ka gan jau pati redzēšot.

Mazliet bažījos, vai večuks spēs uzkāpt pa tik stāvu taku, bet manas bažas pagaisa, kad elsdama un pūzdama rausos kalnā viņam aiz mugu­ras. Beidzot Kruķa tēvs pastiepa mezglaino plaukstu un uzrāva mani pašā virsotnē.

- Te nu tas ir. Viņš pamāja ar roku tā, it kā kalns piederētu viņam.

- Bet tas taču kromlehs [1] ! es iesaucos sajūsmā. Miniatūrs kromlehs!

Kara dēļ bija pagājuši jau vairāki gadi, kopš pēdējo reizi biju apmek­lējusi Solsberi līdzenumu, bet abi ar Frenku Stounhendžu apskatījām drīz pēc kāzām. Tāpat kā citi ekskursanti, kas mēmi no sajūsmas klīda starp milzīgajiem, stāvošajiem akmeņiem, mēs pavērtām mutēm apbrī­nojām Altāri ("kur senie druīdu priesteri izpildīja briesmīgo "cileku upurēšanas" rituālu," kā skanīgi koknejiešu izloksnē nodeklamēja gids, vadādams veselu autobusu itāļu tūristu, kas visi paklausīgi fotografēja parastu akmens bluķi).

Tā pati tieksme uz precizitāti, kas urdīja Frenku nolīdzināt kaklasai­tes uz pakaramā tā, lai visas sniegtos vienā garumā, lika mums veikt nogurdinošu ceļu pa apļa līniju, soli pa solim nostaigājot attālumu no Z bedrītēm līdz Y bedrītēm, saskaitīt pārsedzes Sarsēnu aplī ārējā monstrozo akmens stabu riņķī.

Pēc trim stundām mēs zinājām, cik ir Y un cik Z bedrīšu (piecdesmit deviņas, ja jūs tas interesē; mani neinteresēja), bet nebijām kļuvuši ne par mata tiesu gudrāki par šīs būves nolūku, gluži tāpat kā tie desmiti arheologu gan amatieri, gan profesionāļi kas pēdējo piecsimt gadu laikā bija izrāpojuši šo vietu krustu šķērsu.

Hipotēžu netrūka. Kopdzīve ar akadēmiska darba darītājiem bija man iemācījusi, ka prasmīgi noformulēta hipotēze parasti ir labāka par slikti noformulētu faktu, vismaz attiecībā uz profesionālo progresu.

Templis. Apbedījuma vieta. Astronomijas observatorija. Vieta, kur izpilda nāvessodu (no tā arī neatbilstoši nosauktais "upurakmens", kas atrodas vienā malā, daļēji iegrimis zem sava svara). Tirgus laukums.

Pēdējais pieņēmums man patika, es iztēlojos megalitu laikmeta saim­nieces, kas, paņēmušas uz rokas grozu, lēni staigā starp stabiem, rūpīgi izpēta jaunākā pieveduma māla krūku glazūru un skeptiski klausās, kā savu preci slavina akmens laikmeta maiznieki un tirgotāji, kuri pārdod no brieža kaula grebtas lāpstiņas un dzintara krelles.

Vienīgais, kas, manuprāt, runāja pretī šai hipotēzei, bija fakts, ka zem Altāra bija atrasti līķi un Z bedrītēs cilvēku pelni. Ja vien tās nebija nožēlojamas mirstīgās atliekas no tirgotājiem, kas sodīti par pircēju ap­krāpšanu, likās diezgan nehigiēniski apbedīt cilvēkus tirgus laukumā.

Miniatūrajā kromlehā kalna virsotnē nekas neliecināja, ka te būtu apbedījums. Ar vārdu "miniatūrs" es domāju tikai to, ka stāvakmeņu aplis bija mazāks par Stounhendžu katrs akmens bija divreiz aug­stāks par mani un ļoti masīvs.

No kāda cita Stounhendžas tūristu gida biju dzirdējusi, ka šādi akmeņu loki atrodami visā Lielbritānijā un Eiropā vieni saglabājušies labāk, citi sliktāk, daži mazliet atšķiras izvietojumā pret debespusēm vai formā, bet to nolūks un izcelsme nav zināma.

Kruķa tēvs stāvēja un labsirdīgi smaidīja, kamēr es ložņāju starp akmeņiem, šad tad apstādamās, lai kādam milzenim viegli piedurtu plaukstu, it kā mans pieskāriens varētu atstāt monumentālajos bluķos nospiedumu.

Daži no augstajiem akmeņiem bija svītraini, ar gaišākas krāsas švīkām. Citus izraibināja vizlas plēksnītes, kas, uztvērušas rīta saules starus, priecīgi vizuļoja. Visi tie ievērojami atšķīrās no vietējiem lauk­akmeņu kūkumiem, kurus varēja redzēt krūmos ap kromlehu. Lai kas un kāda iemesla dēļ būtu izveidojis akmens apļus, viņš bija uzskatī­jis, ka ir pietiekami svarīgi šos īpašos akmens stabus izlauzt raktuvēs, piešķirt tiem formu un atgādāt šurp, lai uzstādītu par godu savai pie­miņai. Piešķirta forma kā? Atgādāti kā? Un no kādiem neiedomāja­miem tālumiem?

Mans vīrs būtu sajūsmā, es sacīju Kruķa tēvam, pienākusi, lai pateiktos, ka viņš man parādījis šo vietu un augus. Es vēlāk viņu atve­dīšu šurp. Salīkušais večuks taciņas augšgalā galanti piedāvāja man elkoni. Un es to pieņēmu, jo, pametusi skatienu lejup uz kraujo nogāzi, nolēmu, ka, par spīti vecumam, viņš uz kājām turas labāk par mani.

Tajā pēcpusdienā es raitā solī devos uz ciemu, jo bijām sarunājuši ar Frenku satikties vikāra mājā un kopā atgriezties pansijā. Es priecīga vilku plaušās reibinošo Hailendas gaisu ar viršu, salvijas un slotzaru aromātu maisījumu, kuram šad tad, kad gāju garām reti izkaisītajām mājām, pikantāku niansi piešķīra no skursteņiem kāpjošo dūmu un ceptu siļķu sīvums. Ciems gulēja ieritinājies nelielā ielejā pie viena no stāvajiem klintājiem, kas izraibināja Hailendas tīreļus. Tās mājas, kas rindojās ceļa malā, izskatījās glītas. Pēc kara uzplaukusi labklājība bija tikusi tik tālu, ka cilvēki varēja atļauties svaigu krāsas kārtu savam miteklim, un pat vismaz simts gadu vecās mācītāja mājas šķībie logu rāmji izcēlās ar koši dzeltenām apmalēm.

Durvis atvēra vikāra saimniecības vadītāja, gara auguma, stiegraina sieviete ar trim mākslīgo pērļu virtenēm ap kaklu. Izdzirdējusi, kas es esmu, viņa aicināja mani iekšā un veda pa garu, šauru, tumšu gaiteni. Tā sienas klāja sēpijas gravīras, kurās redzamie cilvēki, iespējams, savā laikā bijuši ievērojamas personas vai pašreizējā vikāra mīļotie tuvi­nieki, bet tikpat labi tie varēja būt arī karaliskās ģimenes locekļi, cik es pustumsā spēju saskatīt viņu sejas.

Turpretī vikāra kabinetā apžilba acis, jo gaisma plūda pa milzī­giem logiem, kas aizņēma vienu sienu gandrīz no grīdas līdz griestiem. Netālu no kamīna stāvēja molberts ar nepabeigtu eļļas gleznu melnas klintis uz vakara debesu fona un vēstīja, kādēļ te, noteikti ilgi pēc mājas uzcelšanas, ierīkoti tik lieli logi.

Frenks un maza auguma drukns vīriņš ar garīdznieka balto apkak­līti saskanīgi pētīja apdriskātu papīru, kas kaudzē gulēja uz rakstām­galda pie tālākās sienas. Mans vīrs tik tikko pacēla galvu, lai sasveici­nātos, bet vikārs pieklājīgi pārtrauca savus skaidrojumus, steidzās man pretī, sniedza roku, un viņa apaļā seja staroja draudzīgā sajūsmā.

- Rendela kundze! Namatēva rokasspiediens bija sirsnīgs. Kā es priecājos jūs atkal redzēt. Turklāt esat ieradusies tieši laikā, lai uzklau­sītu jaunas ziņas!

- jaunas ziņas? Uzmetusi skatienu papīriem, pēc to nolietojuma un burtu tipa, es šīs jaunās ziņas datēju aptuveni ar 1750. gadu. Tātad ne gluži tādas, kuras avīzes labprāt publicētu kā sensāciju.

- Jā gan! Ar attiecīgā perioda armijas depešu palīdzību mēs esam sadzinuši pēdas jūsu vīra sencim Džekam Rendelam. Vikārs pieliecās man pavisam tuvu klāt un turpmāko pateica ar vienu mutes kaktiņu kā gangsteris amerikāņu filmās. Es… ē… "aizņēmos" depešu oriģinālus no Vēstures biedrības arhīva. Jūs taču nevienam to neteiksiet?

Uzjautrināta es piekritu neatklāt viņa nāvīgo noslēpumu un ar ska­tienu meklēju kādu krēslu, kurā ērti iekārtoties, lai uzklausītu pēdējos atklājumus no 18. gadsimta. Atzveltnes krēsls netālu no loga likās šim nolūkam piemērots, bet, kad es gribēju to pagriezt pret rakstāmgaldu, ieraudzīju, ka tas jau ir aizņemts. Krēsla dziļumā saritinājies saldi gulēja mazs zēns ar spožu, melnu matu ērkuli.

- Rodžer! Vikārs, kurš gribēja man palīdzēt, bija tikpat izbrīnīts. No miega iztraucētais zēns, plati iepletis sūnu krāsas acis, uzšāvās sēdus.

- Ko tu te dari, rakari? vikārs mīļi rājās. Ak, atkal aizmigi, lasot savus komiksus? Mācītājs savāca koši krāsainās lapas un sniedza zēnam. Skrien nu, Rodžer, man ir darīšanas ar Rendeliem. Ak, pagaidi, aizmirsu jūs iepazīstināt! Rendela kundze, šis ir mans dēls Rodžers.

Jutos nedaudz izbrīnīta. Ja vispār kādreiz biju redzējusi pārliecinātu vecpuisi, tad tas bija reverends Veikfīlds. Tomēr es saņēmu pieklājīgi pastiepto ķepu, sirsnīgi to paspiedu un nomācu vēlēšanos noslaucīt plaukstu pie svārkiem, jo tā kļuva lipīga.

Reverends Veikfīlds ar mīlestību noskatījās pakaļ zēnam, kas attāli­nājās virtuves virzienā.

- Patiesībā viņš ir manas māsasmeitas dēls, mācītājs atzinās. Tēvu nošāva pie Lamanša, bet māte gāja bojā bombardēšanas laikā, tāpēc es viņu paņēmu pie sevis.

- Jūs gan esat labs, es nomurmināju, domādama par tēvoci Lemu. Arī viņš gāja bojā bombardēšanā, bumba iekrita Britu muzeja audito­rijā, kurā viņš lasīja lekciju. Pazīstot tēvoci, es domāju, ka vienīgais, ko viņš juta, bija apmierinājums, ka blakusspārns, kur glabājas Persijas senlietas, palika neskarts.

- Ko jūs, ko jūs! Vikārs apjukumā atgaiņājās. Ir patīkami, ja mājās apgrozās kāds gados jaunāks cilvēks. Un tagad, lūdzu, sēdieties.

Frenks sāka runāt, nepagaidījis pat tik daudz, kamēr es nolieku somu.

- Neiedomājama veiksme, Klēra, viņš kūsāja sajūsmā, šķirstī­dams kaudzīti nobružātu lapu. Vikārs uzgājis veselu lērumu militāru depešu, kurās minēts Džonatans Rendels.

- Nu, izskatās, ka labu tiesu no varoņdarbiem veicis pats kapteinis Rendels, vikārs piezīmēja, paņemdams no Frenka dažus dokumen­tus. Aptuveni četrus gadus viņš bija Fortviljamas garnizona koman­dieris, bet, šķiet, krietnu daļu sava laika viņš vadījis, Kroņa vārdā tira­nizējot skotu lauku iedzīvotājus aiz Bordersas. Šajā kaudzītē, viņš ar redzamu nepatiku nodalīja dažus papīrus un nolika uz galda, ir sūdzības, kuras par kapteini iesniegušas dažādas ģimenes un zemju īpašnieki, vainodami viņu visādos pārkāpumos, sākot ar to, ka garni­zona karavīri uzmākušies kalponēm, un beidzot ar tiešu apsūdzību zirgu zagšanā, nemaz nerunājot par "apvainojumiem", kas nav konkre­tizēti.

Man nāca smiekli.

- Tātad tavā dzimtas kokā ir leģendārais zirgu zaglis? es uzru­nāju Frenku.

Viņš vienaldzīgi paraustīja plecus.

- Kāds nu viņš bija, tāds bija, es tur neko nevaru darīt. Es tikai gribu zināt. Tolaik šādas sūdzības nebija nekas neparasts; Hailendā angļus vispār un armiju jo īpaši diez ko nemīlēja. Nē, dīvaini ir kas cits sūdzības nekad netika izskatītas, pat nopietnās ne.

Vikārs, kas nespēja ilgāku laiku palikt mierā, iejaucās:

- Pareizi. Nav jau gan tā, ka karavīriem tolaik vajadzēja uzvesties atbilstoši mūsdienu likumdošanai; nenozīmīgos jautājumos viņiem bija diezgan brīvas rokas. Bet tas ir savādi. Ne tas, ka sūdzības būtu izska­tītas un noraidītas; tās nav vairs pat pieminētas. Rendel, jūs jau zināt, kādas ir manas domas? Jūsu sencim bijis aizbildnis. Kāds, kurš spēja pasargāt viņu no priekšnieku aizrādījumiem.

Frenks, galvu kasīdams, pūlējās salasīt depešas.

- Jums varētu būt taisnība. Taču tad tam vajadzēja būt ļoti ietekmī­gam cilvēkam. Varbūt augstu stāvoša persona militārajās aprindās vai ari kāds aristokrāts.

- Jā, vai arī… Vikāra teoriju izklāstu pārtrauca saimniecības vadī­tājas Greiema kundzes ierašanās.

- Atnesu jums ko nebūt uzēst, kungi, viņa paziņoja, nolikdama rakstāmgalda vidū paplāti ar tēju; vikāram pēdējā brīdi izdevās paglābt dārgās depešas. Greiema kundze noskatīja mani ar vērīgu aci, novēr­tējot nemierīgās roku un kāju kustības un viegli aizmigloto skatienu.

- Es atnesu divas tasītes, jo iedomājos, ka Rendela kundze varbūt labāk vēlētos tēju iedzert virtuvē kopā ar mani. Man ir mazliet… Es negaidīju, kad viņa pabeigs savu uzaicinājumu, un dedzīgi pielēcu kājās. Ejot uz muižas virtuvi, dzirdēju, ka man aiz muguras atsākas teoretizēšana.

Tēja bija zaļa, karsta un aromātiska, un tajā, lēni griežoties, peldēja sīkas lapiņas.

- Mmm, es izdvesu, noliekot tasīti. Sen nebiju baudījusi Oolong.

Greiema kundze pamāja ar galvu, starodama, ka tik augstu novēr­tēju viņas piedāvājumu. Skaidri bija redzams, ka saimniecības vadītāja pūlējusies, klājot galdu ar tamborētu mežģīņu salvetēm, plānām kā olas čaumala tasītēm un sagādājot pie maizītēm biezu krējumu.

- Kā ta'! Ziniet, kara laikā tā nebija dabūjama. Zīlēšanai tā ir vis­labākā. Ar Earl Grey man gāja briesmīgi. Lapiņas tik ātri izšķīda, ka es neko nepaguvu pateikt.

- 0, jūs zīlējat tējas biezumos?! mazliet uzjautrināta apvaicājos. Kurš vēl mazāk varēja līdzināties čigānu zīlniecei kā Greiema kundze ar īsajiem, tēraudpelēkajiem ilgviļņiem un trīskāršo pērļu rotu ap kaklu? Varēja redzēt, kā tējas malks noslīd pa garo, stiegraino kaklu un nozūd zem spožajām pērlēm.

- Nu, protams, sirsniņ. To man iemācīja vecāmāte un viņai viņas vecāmāte. Izdzeriet savu tasi, un es paskatīšos, kas jums tur ir.

Viņa ilgu laiku klusēja, pa brīdim pagāžot krūzīti pret gaismu un lēnām grozot kalsnajās plaukstās, lai paskatītos no cita skatleņķa.

Greiema kundze nolika tasīti uzmanīgi, it kā baidītos, ka tā var uzsprāgt un lauskas ielidos viņai sejā. Rievas abās mutes pusēs bija kļuvušas dziļākas, un uzacis savilkušās kā neizpratnē.

- Nu, viņa beidzot ierunājās. Tik savādu veidojumu reti gadās redzēt.

- Ak tā? Joprojām jutos uzjautrināta, tomēr manī pamodās ari ziņkāre. Es satikšu gara auguma tumšmati vai varbūt došos pāri jūrai?

- Tā varētu būt. Greiema kundze bija uztvērusi manā balsī ska­nošo ironiju. Un varētu ari nebūt. Tieši tāpēc jūsu tasīte, mana dārgā, šķiet tik savāda. Vienas vienīgas pretrunas. Te ir izliekta lapiņa, kas nozīmē ceļojumu, bet to šķērso salauzta lapiņa, kas nozīmē, ka nekur nebrauksiet. Un ari svešinieku pilnīgi noteikti netrūkst, ir pat vairāki. Viens no tiem ir jūsu vīrs, ja lasu pareizi.

Man smiekli vairs tik ļoti nenāca. Pēc sešiem šķiršanās gadiem un sešiem kopā pavadītiem mēnešiem man vīrs vēl bija pasvešs. Kaut ari nespēju saprast, kā to var zināt tējas lapiņa.

Greiema kundzes piere joprojām palika saraukta.

- Parādiet savu roku, bērns! viņa sacīja.

Plauksta, kas saņēma manu delnu, bija kaulaina, bet pārsteidzoši silta. Vecā dāma nolieca pār manu roku galvu ar sirmajiem, gludi saķemmētajiem matiem, no kuriem plūda viegls lavandas ūdens aro­māts. Viņa diezgan ilgi lūkojās manā delnā, šad tad ar pirkstu vilkdama pa kādu no līnijām kā uz kartes, kurā visi ceļi izbeidzas smilšainās pludmalēs un tuksnešainos klajumos.

- Nu, kas tad tur ir? es jautāju, pūloties saglabāt balsī bezrūpīgu noskaņu. Vai arī mans liktenis ir pārāk briesmīgs, lai to atklātu?

Greiema kundze pacēla pētošu skatienu un domīgi lūkojās man sejā, bet roku neatlaida. Sakniebusi lūpas, viņa papurināja galvu.

- Ak nē, sirsniņ. Ne jau liktenis ir jūsu rokā. Tikai tā aizmetnis. Galva pārdomās bija piešķiebta gluži kā putnam. Ziniet, jūsu rokas līnijas mainās. Kādā dzīves posmā tās varēja būt mazliet citādas, nekā ir tagad.

- To es nezināju. Biju domājusi, ka līnijas iedzimst un paliek uz mūžu. Apspiedu vēlēšanos izraut roku. Kāda jēga tad zīlēt pēc plaukstas? Negribēju būt nepieklājīga, bet šī pētīšana darīja mani mazliet nemierīgu, īpaši uzreiz pēc zīlēšanas tējas biezumos. Greiema kundze negaidot pasmaidīja un saspieda manus pirkstus.

- Mīļā, rokas līnijas rāda, kas jūs esat. Tāpēc jau tās mainās parei­zāk būtu teikt, tām ir jāmainās. Dažiem cilvēkiem tā nenotiek; tie ir nelaimīgi, ka nekas viņos nemainās, bet tādu ir maz. Viņa manu dūrē savilkto plaukstu saspieda un noglāstīja. Šaubos, vai tas attiecas uz jums. Jūsu roka jau tagad rāda daudz izmaiņu tik jaunam cilvēkam. Pie tā, protams, vainojams karš, viņa noteica it kā pie sevis.

Mani atkal bija atmodināta ziņkāre, un es labprātīgi pavēru delnu.

- Kas tad es, pēc plaukstas spriežot, esmu?

Greiema kundze savilka pieri, bet manu plaukstu vairs nesatvēra.

- Nevaru pateikt. Savādi, bet gandrīz visas rokas ir līdzīgas. Ņemiet vērā, es nesaku, ka visas ir pēc vienas "šnites", bet tā ir bieži ziniet, noteikti raksti. Viņa negaidīti pasmaidīja savādi pievilcīgu smaidu, atklājot ļoti baltus un nepārprotami mākslīgus zobus.

- Tieši tā strādā zīlnieki. Es to daru katru gadu baznīcas svētkos, pareizāk sakot darīju, pirms kara. Bet droši vien darīšu atkal. Teltī ienāk meitene un tur sēžu es, sapucējusies, galvā turbāns ar pāva spalvu, ko esmu aizņēmusies no Donaldsona kunga, "austrumnieciski krāšņās drānās" tie ir vikāra rītasvārki, saules dzelteni un viscaur vienos pāvos. Kamēr izliekos pētām klientes roku, es viņu noskatu un redzu, ka blūzes izgriezums līdz nabai, smaržas lētas, auskari nokāru­šies līdz pleciem. Man nav vajadzīga kristāla lode, lai pateiktu, ka līdz nākamā gada svētkiem viņai būs bērns. Greiema kundze apklusa, bet pelēkās acis draiskulīgi mirdzēja. Taču, ja rokā, ko pētāt, nav gredzena, tad pieklājība prasa, lai vispirms pareģojat, ka viņa drīz apprecēsies.

Es sāku smieties, un vecā dāma man pievienojās.

- Tātad jūs vispār neskatāties rokā? es jautāju. Tikai pārbaudāt, vai pirkstā ir gredzens?

Greiema kundze izskatījās izbrīnīta.

- Nē, protams, skatos. Vienkārši jau iepriekš zināms, ko tur ierau­dzīšu. Parasti. Viņa pamāja ar galvu uz manu atvērto plaukstu. Bet šādas līnijas es nekad vēl neesmu redzējusi. Prāvs īkšķis, viņa mazliet paliecās uz priekšu un viegli tam pieskārās, tas daudz neko nemainī­sies. Tas nozīmē, ka jums ir sava galva uz pleciem un griba, kuru nav tik viegli salauzt. Viņa piemiedza man ar aci. Droši vien vīrs jums jau to ir teicis. Un tāpat par šo. Zīlētāja norādīja uz uzkalniņu īkšķa pamatnē.

- Kas tas ir?

- To sauc par Veneras pauguru. Vikāra saimniecības vadītāja kautrīgi saknieba plānās lūpas, taču mutes kaktiņi nebija novaldāmi un savilkās uz augšu. Vīrietim varētu teikt, ka viņam patīk meitenes. Sie­vieti tas raksturo citādi. Lai paskaidrotu pieklājīgi, es atļaušos pareģot, ka vīrs diez vai vēlēsies apmainīt jūsu gultu pret citu. Viņa iesmējās pārsteidzoši zemu un tik baudkāri, ka es viegli pietvīku.

Pavecā sieviete atkal pētīja manu delnu, šur tur iedurot spiču rādī­tājpirkstu, lai paskaidrotu savus vārdus.

- Tātad šeit ir izteikta dzīves līnija: jums ir laba veselība un droši vien tāda ari saglabāsies. Dzīves līnija ir pārtraukta, un tas nozīmē, ka būs lielas pārmaiņas nu, to jau var teikt par mums visiem, vai ne? Bet jūsējā ir tāda kā saraustīta, tādas reti var redzēt vienos mazos gabaliņos. Un sirds līnija, viņa atkal nogrozīja galvu, tā ir sadalīta; tas nav nekas neparasts; nozīmē divas laulības…

Es reaģēju tik tikko jūtami un uzreiz savaldījos, bet viņa sajuta noraustīšanos un pacēla skatienu. Nodomāju, ka viņa droši vien turklāt ir gudra zīlniece. Sirmā galva mierinoši klanījās.

- Nē, nē, sirsniņ. Tas nenozīmē, ka ar jūsu cienīto atgadīsies kas slikts. Tas nozīmē tikai to, "ja" tā gadītos, viņa, viegli saspiežot manu roku, uzsvēra "ja", jūs nevaimanāsiet un visu atlikušo mūžu nepava­dīsiet sērās. Tas nozīmē, ka esat sieviete, kas spēj iemīlēt no jauna, ja pirmā mīlestība ir zudusi.

Greiema kundze, tuvredzīgi samiegusi acis, ar īsi apgrieztu, rievotu nagu vilka pa dziļo sirds līniju.

- Dalītās līnijas parasti ir pārtrauktas, bet jūsējā sazarojas kā dakša. Sieviete pacēla galvu, un lūpās viņai bija iegūlis blēdīgs smaids. Vai jūs gadījumā neesat slepena bigāmijas piekritēja?

Es smejoties papurināju galvu.

- Nē. Kur es tam ņemtu laiku? Tad es pagriezu roku, parādīdama ārējo malu.

- Esmu dzirdējusi, ka mazas rieviņas plaukstas malā parāda bērnu skaitu. Es cerēju, ka ir izdevies piešķirt balsij nevērīgu toni. Manas delnas mala bija nomācoši gluda.

Greiema kundze par šādu iedomu nicīgi novēcināja roku.

- Phe! Kad bērniņi piedzimuši, tad tur var parādīties kāda rieviņa. Vēl ticamāk, ka tās parādīsies jums sejā. Pirms tam tur nekā nav.

- Ak tā? Muļķīgi, bet sajutu atvieglojumu. Jau grasījos jautāt, vai dziļās rievas pie plaukstu locītavām kaut ko nozīmē (iespējama pašnā­vība?), bet mūs pārtrauca, jo virtuvē ar tukšajām tējas tasēm ienāca vikārs. Viņš nolika tās uz trauku žāvētāja un sāka skaļi un neveikli krā­mēties pa skapīti, acīmredzot cerot, ka kāds nāks palīgā.

Greiema kundze pielēca kājās, metoties sargāt savas virtuves svē­tumu, un, veikli pagrūdusi mācītāju malā, sāka kārtot tējas traukus uz paplātes, lai varētu nest uz kabinetu. Veikfīlds, lai nemaisītos pa kājām, pakāpās malā.

- Vai nenāksiet man līdzi uz kabinetu, Rendela kundze, izdzert vēl vienu tasi kopā ar mani un savu vīru? Mēs esam izdarījuši patiešām nozīmīgu atklājumu.

Redzēju, ka, par spīti ārējai savaldībai, viņš vai plīsa no prieka par to, ko atklājuši, gluži kā mazs zēns, kas kabatā noslēpis krupi. Skaidrs, ka man vajadzēs lasīt kapteiņa Džonatana Rendela veļas mazgāšanas rēķinu, kvīti par zābaku labošanu vai kādu citu tikpat aizraujošu dokumentu.

Kad es iegāju kabinetā, Frenks bija tā iegrimis nobružāto doku­mentu pētīšanā, ka tikai mazliet pacēla galvu. Viņš negribīgi nodeva papīrus vikāra tuklajās rokās un, nostājies Veikfīldam aiz muguras, ska­tījās viņam pār plecu, it kā nespētu izturēt, ka kaut uz brīdi jāizlaiž dokumenti no rokām.

- Jā? es pieklājīgi painteresējos, aptaustīdama netīrās papīra lapas. Mmm, jā, ļoti interesanti. Patiesībā taustekļiem līdzīgais rok­raksts bija tik izdzisis un sarežģīts, ka likās: nav vērts to nemaz atšifrēt. Vienai lappusei, kas bija saglabājusies labāk, augšējā malā bija tāds kā ornaments.

- Hercogs… Sendringems, vai tiešām? es iesaucos, pētīdama pa­bālējušo ornamentu gulošo leopardu un uzrakstu apakšā, kas bija labāk salasāms nekā rokraksts.

- Jā, patiešām, vikārs, vēl vairāk starodams, apstiprināja. Jūs jau zināt, ka šāds tituls vairs neeksistē.

To es nezināju, tomēr gudri palocīju galvu, jo man nebija sveši vēs­turnieki, kuri nokļuvuši atklāšanas mānijas tvērienos. Reti kad vaja­dzēja darīt ko vairāk kā tikai laiku pa laikam pamāt ar galvu un atbil­stošās vietās teikt: "Tiešām?" vai arī: "Cik neiedomājami aizraujoši!"

Pēc zināmas pieklājīgas minstināšanās starp Frenku un vikāru, pēdējais ieguva godpilno iespēju pastāstīt man par atklājumu. Acīm­redzot šī apdriskāto papīru kaudze vedināja domāt, ka Frenka sencis, slavenais nelietis Melnais Džeks Rendels, bijis ne tikai drosmīgs Kroņa kareivis, bet arī uzticams un slepens Sendringemas hercoga aģents.

- Gandrīz provokators, vai jūs tā neteiktu, Rendel? Vikārs augst­sirdīgi pameta bumbu atkal Frenkam, kurš to dedzīgi satvēra.

- Jā gan. Teksti, protams, ir ļoti piesardzīgi… Viņš maigi ar tīri nomazgātu rādītājpirkstu šķīra lappuses.

- Tiešām? es iestarpināju.

- Bet tas, ko varam lasīt šeit, liek domāt, ka Džonatanam Rendelam bijis uzticēts uzdevums modināt jakobītu patriotiskās jūtas, ja tādas vispār eksistēja, šī apgabala ievērojamākajās skotu ģimenēs. Ar nolūku izkvēpināt no alām jebkādus baronetus vai klanu vadoņus, kas varētu lolot slepenu līdzjūtību tajā virzienā. Bet tas ir savādi. Vai tad Sendringemu pašu neturēja aizdomās par simpatizēšanu jakobītiem? Frenks, savilcis seju jautājošā grimasē, vērsās pie vikāra. Mācītāja gludais, kai­lais pauris sakrunkojās, paužot tādu pašu neizpratni.

- Nūjā, domāju, ka jums ir taisnība. Bet, pag, pārbaudīsim Kameronu… viņš metās pie grāmatplaukta, kas bija cieši piebāzts ar sēju­miem teļādas vākos, …viņš noteikti minēs Sendringemu.

- Cik neiedomājami aizraujoši, es nomurmināju, ļaujot uzma­nībai aizklīst līdz milzīgajam korķa panelim, kas sedza visu kabineta sienu no grīdas līdz pat griestiem.

Tur piestiprināto lietu daudzveidība mani izbrīnīja; vairākums bija dažādi papīri gāzes rēķini, vēstules, zīmītes no diacēzes padomes, romānu lapas, piezīmes paša vikāra rokrakstā -, bet bija ari ar sprau­dītēm un aukliņām piestiprināti sīki priekšmeti, piemēram, atslēgas, pudeļu korķi un, šķiet, sīkas automašīnu detaļas.

Dīki pētīju šo mistrojumu, ar pusausi klausīdamās diskusijā, kas risinājās man aiz muguras. (Sendringemas hercogs, visticamāk, bijis jakobīts, abi vīri nosprieda.) Manu uzmanību piesaistīja ģenealoģiskā tabula, kas bija piesprausta sāņus no pārējiem priekšmetiem, bet īpaši rūpīgi, ar četrām spraudītēm, pa vienai katrā stūri. Tur bija kāds vārds, pašā apakšā: Rodžers V. (Makenzijs) Veikfīlds.

- Atvainojiet, es ieminējos, pārtraucot diskusijas pēdējo spurtu par to, vai leopards hercoga ģerbonī ķepā tur liliju vai ari tas varētu būt krokuss. Vai tas ir jūsu dēla dzimtas koks?

- Ē? 0, nūjā, jā. Iztraucētais mācītājs steidzās pie manis, atkal starodams pa visu seju. Viņš ļoti saudzīgi noņēma no sienas shēmu un izklāja man priekšā uz galda.

- Redziet, es negribēju, ka viņš aizmirst savu ģimeni, Veikfīlds skaidroja. Radniecības līnija aizstiepjas diezgan tālu, līdz tūkstoš seš­simtajam gadam. Strupais rādītājpirksts gandrīz bijīgi vilka pa līnijām.

- Devu zēnam savu vārdu, tā likās vispareizāk, jo viņš dzīvo šeit, bet es nevēlos, lai Rodžers aizmirstu, no kurienes ir cēlies. Viņš kā atvainodamies saviebās. Diemžēl es ar savu ģimeni vēsturiskā aspektā nevaru lepoties. Vikāri un palīgmācītāji, dažādībai piemests pa kādam bukinistam, un izsekot bija iespējams tikai apmēram līdz 1762. gadam. Nu, visai trūcīgi reģistri. Veikfīlds ar nožēlu papurināja galvu par savu senču kūtrumu.

Bija jau diezgan vēls, kad mēs beidzot devāmies mājās, un vikārs mūs pavadīja ar solījumiem, ka rīt no paša rīta ies uz pilsētu uztaisīt vēstulēm kopijas. Gandrīz visu ceļu līdz Bērda kundzes pansijai Frenks priecīgi pļāpāja par spiegiem un jakobītiem. Taču pēdīgi viņš pamanīja manu klusēšanu.

- Kas noticis, mīļā? viņš jautāja, gādīgi satvēris manu roku. Nejūties labi? Jautājums izskanēja balsī, kurā jaucās rūpes un ce­rības.

- Nē, man nekas nekaiš. Es tikai domāju… Brīdi svārstījos, jo bijām šo tēmu apsprieduši jau agrāk. Es domāju par Rodžeru.

- Par Rodžeru?

Nepacietīgi nopūtos.

- Nu, Frenk! Kā tu vari būt tik… neuzmanīgs! Rodžers, Veikfīlda dēls.

- Ak tā. Jā, protams, viņš izklaidīgi sacīja. Burvīgs puika. Kas ir ar viņu?

- Nu… tikai tas, ka tādu bērnu ir daudz. Nu, bāreņu.

Frenks uzmeta man asu skatienu un papurināja galvu.

- Nē, Klēra. Patiešām, es labprāt, bet esmu tev jau teicis, ko domāju par adopciju. Tas ir… Es nevaru just patiesas jūtas pret bērnu, kas nav…

nu, nav manu asiņu. Tas, bez šaubām, ir muļķīgi un savtīgi, bet tā ir. Varbūt ar laiku es domāšu citādi, bet tagad… Mēs paspērām dažus soļus naidīgā klusumā. Pēkšņi Frenks apstājās, pagriezās pret mani un satvēra manas rokas.

- Klēra, viņš piesmacis sacīja, es gribu mūsu bērnu. Tu man visā pasaulē esi vissvarīgākā. Visvairāk es vēlos, lai tu būtu laimīga, bet es gribu… nu, es gribu paturēt tevi sev. Baidos, ka bērns no ārpuses, kuram nav īstas radniecības ar mums, liksies kā ienācējs un man viņš nepatiks. Bet, ja es spētu dot tev bērnu, skatīties, kā tas aug tevī, kā piedzimst… tad man liktos, ka tas ir vairāk nekā… varbūt tavs turpinā­jums. Un mans. īsta ģimenes sastāvdaļa. Frenka plati ieplestajās acīs bija redzams lūgums.

- Jā, labi. Es saprotu. Gribēju beigt šo tēmu pagaidām. Es pagriezos, lai ietu uz priekšu, bet Frenks mani aizturēja un ap­skāva.

- Klēra. Es tevi mīlu. Maigums viņa balsī bija neatvairāms, un es piespiedu pieri pie viņa žaketes, izjūtot roku, kuru apskāvienā atrados, siltumu un spēku.

- Es ari tevi mīlu. Brīdi mēs stāvējām sakļāvušies, viegli šūpo­damies vējā, kas pūta uz ielas. Pēkšņi Frenks atkāpās un smaidīdams raudzījās manī no augšas.

- Turklāt, viņš klusi ierunājās, atglauzdams man matus no pie­res, ko vējš bija izpurinājis, mēs taču vēl neesam padevušies, vai ne?

Arī es pasmaidīju.

- Nē.

Viņš saņēma manu roku, cieši piespieda ar elkoni pie sāniem, un mēs pagriezāmies uz māju pusi.

- Vai tev ir noskaņojums pamēģināt vēlreiz?

- Jā. Kāpēc ne? Rokās sadevušies, mēs soļojām uz Džerisaidas ceļu. Ieraudzīju Bāregmoru, piktu akmeni, kas stāvēja krustcelēs. Tas man atgādināja par senatni.

- Gandrīz aizmirsu! skali iesaucos. Es gribu parādīt tev kaut ko interesantu. Frenks palūkojās manī no augšas un pievilka sev klāt. Viņš saspieda manu roku.

- Es arī. Viņš smaidīja. Tu man varēsi parādīt rit.

Taču, kad pienāca rītdiena, mums bija darāmas citas lietas. Bijū piemirsusi, ka grasījāmies doties vienas dienas ekskursijā uz Lohnesas Greitglenu.

Tā kā ielejas apskatei vajadzēja daudz laika, ceļā mēs devāmies agri, saule vēl nebija uzlēkusi. Ritausmā valdīja liels aukstums, un, kad tiku mašīnā, kas jau gaidīja, mani pārņēma milzīga labsajūta, ka varu atlaisties zem segas un sajust, kā rokās un kājās atgriežas sil­tums. Reizē ar to atnāca salds snaudiens, tāpēc es, atbalstījusi galvu Frenkam uz pleca, svētlaimīgi laidos miegā, un pēdējais, ko uztvēra mana apziņa, bija vadītāja galvas sarkanais siluets uz austošās saules iekrāsotajām debesīm.

Bija jau pāri deviņiem, kad sasniedzām galamērķi, un gids, ar kuru Frenks bija vienojies pa telefonu, gaidīja mūs ezera malā mazā laiviņā.

- Ja jums nav iebildumu, kungs, palaidīsim kādu gabaliņu gar krastu līdz Ērkatas pilij. Pēcāk tur kaut ko uzkodīsim un tad dosimies tālāk. Gids, maza auguma vīrs apvalkātā katūna kreklā un velveta biksēs, ar skābu seju, rūpīgi novietoja zem sola piknika grozu, tad snie­dza man tulznainu roku, lai palīdzētu iekāpt laivā.

Diena bija skaista, ūdens rievotajā virsmā neskaidri atspīdēja stāvie krasti ar plaukstošo lapu zaļumu. Mūsu pavadonis, kaut arī izskatījās īgns, bija zinošs un runīgs, viņš stāstīja par salām, cietokšņiem un dru­pām garā, šaurā ezera krastos.

- Tur priekšā ir Ērkatas pils. Viņš norādīja uz gludu akmens sienu, ko caur kokiem varēja saskatīt tikai ar grūtībām. Pareizāk būtu teikt, tas, kas no pils atlicis. Pār to gūlās ielejas raganu lāsts, un tur notika nelaime pēc nelaimes.

Viņš mums pastāstīja par Mēriju Grāntu, Ērkatas pilskunga meitu, un viņas iemīļoto, dzejnieku Bohutinas Makdonalda dēlu Donaldu Donnu. Jauniešiem bija liegts satikties, jo tēvam bija iebildumi pret Donna iedabu "spert" lopus (vecs un godājams Hailendas amats, gids mums mēģināja iegalvot), tomēr viņi pārkāpa aizliegumu. Tēvs to padzirdē­jis, un Donalds saņēmis uzaicinājumu uz viltus tikšanos, kuras laikā viņu saņēma ciet. Būdams uz nāvi notiesāts, Donns lūdzies, lai viņam nocērt galvu kā džentlmenim, nevis pakar kā noziedznieku. Lūgums ticis apmierināts, un, kamēr viņu veduši pie bendes bluķa, nelaimīgais nemitējies atkārtot: "Velns paraus Grānta kungu, un Donaldu Donnu nepakārs." Tā ari notika, leģenda vēsta, ka, nocirstajai galvai noripojot no bluķa, tā runājusi: "Mērij, pacel manu galvu!"

Es nodrebinājos, un Frenks apskāva manus plecus.

- Viens no dzejoļiem saglabājies līdz mūsu dienām, viņš klusi ieminējās. Donalda Donna dzejolis. Tas skan šādi:

Rīt es būšu kalnā bez galvas,

Vai nav jums žēl manas skumstošās meitenes,

Manas Mērijas, gaišajiem matiem, maigajām acīm?

Saņēmu un viegli saspiedu vīra roku.

Cits citam sekoja neskaitāmi stāsti par nodevībām, slepkavībām un vardarbību, un man sāka likties, ka ezers savu slikto slavu ir pel­nījis.

- Un kā tad ar briesmoni? es jautāju, pāri laivas malai lūkodamās duļķainajās dzīlēs. Likās, ka nezvērs šādā vidē pilnībā iederētos.

Mūsu gids paraustīja plecus un nospļāvās ūdenī.

- Nu, ezers ir ērmots, nav vārdam vietas. Protama lieta, ka ļaudis melš par vecu un ļaunu radījumu, kas mitis tā dzīlēs. Tam tika pie­nesti upuri kāda gotele un savureiz pat bērniņš kārklu grozā ielaists dzelmē. Viņš vēlreiz nospļāvās. Daži gvelž, ka ezeram neesot dibena tikai caurums pašā vidū, dziļākas vietas Skotijā neesot. Tomēr… krun­kas ap gida acīm kļuva dziļākas, …pirms dažiem gadiem kāda ģimene no Lankašīras iebrāzās policijas iecirknī Invermoristonā, bļaudami un brēkdami, ka redzējuši briesmoni iznākam no ūdens un paslēpjamies brikšņos. Esot bijis baismīgs radījums, sarkanām spalvām apaudzis un briesmīgiem ragiem, kaut ko gremojis, asinis esot pilējušas no mutes. Gids pacēla roku, apklusinot manus šausmu izsaucienus.

- Konstebls, ko aizsūtīja šiem līdzi, atgriezies sacīja, ja nebūtu pilo­šās asinis, apraksts būtu mats matā, mūsu pavadonis apklusa, lai atstātu lielāku iespaidu, kā vienai jaukai Hailendas govij, kas brikšņos gremo zāli!

Mēs nobraucām apmēram pusi ezera garuma, tad izkāpām krastā ieturēt pavēlākas pusdienas. Tur iesēdāmies savā mašīnā un braucām atpakaļ cauri ielejai, neredzot neko ļaunāku par sarkanu lapsu uz ceļa, kas iztraucēta pacēla galvu, kad iznirām no līkuma; mutē tai karājās kāds šļaugans dzīvnieciņš. Lapsa metās uz ceļa malu un žigli kā ēna uzskrēja stāvajā nogāzē.

Bija jau patiešām vēls, kad, viegli streipuļodami, gājām pa taku uz Bērda kundzes pansiju. Balstoties viens pie otra, mēs bijām nonākuši pie sliekšņa un, kamēr Frenks meklēja atslēgu, joprojām smējāmies par dienā piedzīvoto.

Tikai tad, kad bijām jau izģērbušies, lai liktos gulēt, es atcerējos ieminēties Frenkam par nelielo kromlehu Kreignedanu. Viņa nogurums pagaisa kā nebijis.

- Tiešām? Un tu zini, kur tas atrodas? Cik brīnišķīgi, Klēra! Frenks starodams sāka grabināties pa savu čemodānu.

- Ko tu meklē?

- Modinātājpulksteni, viņš atbildēja, beidzot atradis meklēto.

- Kāpēc? es izbrīnīta jautāju.

- Gribu piecelties laikā, lai viņas redzētu.

- Ko tad?

- Raganas.

- Raganas? Kas tev teica, ka tur ir raganas?

- Vikārs, Frenks atbildēja, acīmredzot priecādamies par joku. Viena no tām ir viņa saimniecības vadītāja.

Es iedomājos par cienīgo Greiema kundzi un nicinoši nosprauslojos.

- Nerunā muļķības!

- Ne nu gluži raganas. Simtiem gadu visā Skotijā ir čumējis un mu­džējis no raganām tās tika dedzinātas pat vēl 18. gadsimtā -, bet šīs kundzītes it kā esot druīdi vai kaut kas līdzīgs. Nedomāju, ka tā būtu īsta raganu nakts tas ir, ne gluži velna pielūgšana. Bet vikārs stāstīja, ka daļa vietējo joprojām ievērojot vecos saulgriežu rituālus. Zini, sava amata dēļ viņš nevar izrādīt lielu interesi par šādiem notikumiem, bet viņš ir pārāk zinātkārs, lai vispār tiem nepievērstu uzmanību. Viņš nezina, kur šīs ceremonijas notiek, bet, ja te tuvumā atrodas akmens loks, tad tas noteikti ir tur. Frenks nepacietībā saberzēja rokas. Kāda veiksme!

Vienu reizi celties no gultas vēl tumsā, lai dotos meklēt piedzīvoju­mus, ir aizraujoši. Divreiz divās dienās jau ož pēc mazohisma.

Turklāt šoreiz nebija ne siltas segas mašīnā, ne termosa. Samie­gojusies Frenkam aiz muguras klumzāju augšup kalnā, kājas ķērās aiz koku saknēm, un purngali sāpīgi atsitās pret akmeņiem. Bija auksts un miglains, tāpēc sabāzu rokas dziļāk adītās jakas kabatās.

Vēl pēdējā piepūle, un iznācām kalna galā; mums tieši pretī tik tikko nojaušams pirmsausmas nespodrajā puskrēslā vērās milzu akmeņu loks. Frenks stāvēja kā sasalis, apbrīnodams akmens stabus, tikmēr es, smagi elsdama, atslīgu uz sēdēšanai piemērota klintsbluķa.

- Skaisti, viņš izdvesa. Frenks klusiņām lavījās uz loka ārmalu, un viņa ēna tūdaļ saplūda ar lielākajām akmeņu ēnām. Patiesi šie mil­zeņi bija skaisti un arī sasodīti pārdabiski. Mani sapurināja drebuļi un ne tikai aukstuma dēļ. Ja tie, kas akmeņus te izkārtoja, bija vēlējušies atstāt iespaidu, tad viņi zināja, ko dara.

Pēc mirkļa Frenks bija atpakaļ.

- Neviena vēl nav, es satrūkos, kad viņš negaidīti man aiz muguras nočukstēja. Nāc, es atradu vietiņu, no kuras varēsim visu noskatīties.

Austrumu pusē jau sāka svīst gaisma, tikai par mata tiesu gaišāks pelēkums pamalē, bet ar to pietika, lai es vairs nekluptu, kad Frenks mani ieveda pa spraugu alkšņu krūmā netālu no vietas, kur beidzās taka. Koku pudurī bija pavisam mazs laukumiņš, tur tik tikko pietika vietas mums abiem, ja stāvējām, cieši saspiedušies. Taču taka bija skaidri pārredzama un tāpat arī akmens loka iekšpuse, kas atradās ne vairāk kā divdesmit pēdu no mums. Ne jau pirmo reizi man radās jau­tājums: kādi īsti bijuši Frenka pienākumi kara laikā? Izskatījās, ka viņš ļoti labi zina, kā tumsā pārvietoties bez trokšņa.

Kaudamās ar miegu, es nevēlējos itin neko citu kā vien saritināties zem piemērota krūma un gulēt. Taču te nepietika vietas, tāpēc es tur­pināju stāvēt, cieši skatoties uz stāvo taku, lai nepalaistu garām tuvo­jošos druīdus. Man mugurā iemetās krika un kājas sāka sāpēt, bet ilgi, šķiet, nebija vairs jāgaida; gaišā josla austrumos bija iekrāsojusies blāvi sārta, un es lēsu, ka līdz saullēktam atlikusi ne vairāk kā pusstunda.

Pirmā nācēja kustējās gandrīz tikpat klusi kā Frenks pirmīt. Atska­nēja tikko dzirdams krakšķis, kad viņas kāja izkustināja kādu oli netālu no kalna virsotnes, un tad pilnīgā klusumā mūsu redzeslokā parādījās sirmā galva ar kārtīgo frizūru. Greiema kundze. Tātad tā bija taisnība. Vikāra saimniecības vadītāja bija saprātīgi ģērbusies tvīda svārkos un vilnas jakā, padusē viņa nesa baltu saini. Klusi kā rēgs viņa aizslīdēja aiz viena no stāvajiem akmeņiem.

Pēc tam viņas nāca ik pa brītiņam, pa vienai, divām vai trijām, uz takas skanēja slāpēti smiekli un čuksti, kas, viņām iznākot akmens lokā, uzreiz noklusa.

Dažas es pazinu. Pasta priekšniece Bjūkenena kundze, kuras gaišie mati nesen bija ieveidoti ilgviļņos un spēcīgi izplatīja "Vakars Parīzē" aromātu. Es apspiedu smieklus. Lūk, kā izskatās mūsdienu druīdi!

Kopā sanāca piecpadsmit cilvēku, visas sievietes, un vecuma ziņā no Greiema kundzes, kurai bija mazliet pāri par sešdesmit, līdz jaunai māmiņai ap gadiem divdesmit, kuru pirms divām dienām biju redzē­jusi pie veikala stumjam bērnu ratiņus. Viņas visas bija ģērbušās, it kā grasītos doties tālā ceļā, un visas bija padusē pasitušas baltu saini. Gandrīz nesakot ne vārda, sievietes pazuda aiz akmeņiem vai krūmiem un iznira tukšām rokām, kas bija kailas līdz pleciem, ģērbušās viscaur baltā. Kad viena no sievietēm gāja garām mūsu paslēptuvei krūmos, man degunā iesitās veļas ziepju smārds, un es redzēju, ka viņas tērps ir uz pleca sasiets palags.

Sievietes sastājās rindā ārpus akmens loka, no vecākās līdz jaunā­kajai, un klusēdamas gaidīja. Austrumu pamale kļuva gaišāka.

Kamēr saule gausi virzījās pa savu ceļu debesīs, arī sieviešu rinda sakustējās un lēnām izslīdēja starp diviem akmeņiem. Vadītāja aizveda visas uz pašu loka centru, tad vadāja uz riņķi, joprojām lēni, lēni; sie­vietes cēli kā gulbji virzījās apļa gājienā.

Pēkšņi pirmā sieviete apstājās, pacēla rokas un izgāja apļa vidū. Pagriezusi seju pret diviem vistālāk uz austrumiem stāvošiem akme­ņiem, viņa spalgi kaut ko uzsauca. Ne skaļi, bet pietiekami skaidri, lai dzirdētu visā lokā. Sastingusi migla uztvēra vārdus un meta atpa­kaļ atbalsi; likās, ka skaņas nāktu no visām pusēm, no pašiem akme­ņiem.

Nezinu, ko nozīmēja viņas kliedziens, bet dejotājas to atkārtoja. Jo viņas tagad bija kļuvušas par dejotājām. Izstiepušas rokas cita pret citu, tomēr nesaskaroties, sievietes, joprojām stāvēdamas aplī, locījās un vijās. Pēkšņi aplis sadalījās divās daļās. Septiņas dejotājas virzījās pulksteņa rādītāju kustības virzienā pa loku. Pārējās kustējās pretējā virzienā. Divi pusapļi slīdēja viens otram garām arvien ātrāk, reizēm izveidojot vienu apli, reizēm divkāršu līniju. Vadītāja, kas kā sastin­gusi atradās loka vidū, tikai atkal un atkal izkliedza sērīgo, spalgo klie­dzienu sen mirušā valodā.

Tādas izdarības noteikti izskatītos muļķīgi, un varbūt tā ari bija. Palagos satinušos sieviešu bariņš (daudzas bija apaļīgas un nebūt ne veiklas) griež deju riņķus kalna virsotnē. Bet, atskanot kliedzienam, man uz skausta saslējās matiņi.

Visas kā viena apstājās un pavērsa sejas pret austošo sauli, sievie­tes bija izveidojušas divus pusapļus, un pa vidu starp abām pusēm stie­pās skaidri redzama taka. Saulei kāpjot augstāk, plata gaismas straume plūda starp austrumpuses akmeņiem, kā ar nazi pārdalot dejotāju loku divās daļās, un skāra lielo, sašķelto akmeni kromleha pretējā pusē.

Kādu brīdi dejotājas nekustīgi stāvēja ēnās abpus gaismas kūlim. Tad Greiema kundze atkal tajā pašā savādajā valodā kaut ko pateica, bet šoreiz kā runājot. Viņa apcirtās un, stalti izslietu augumu, sudra­bainajiem matu viļņiem zaigojot saulē, gāja pa gaismas taku. Nesakot ne vārda, dejotājas viņai sekoja. Pa vienai viņas izgāja pa plaisu galve­najā akmenī un pazuda klusumā.

Mēs tupējām alkšņu pudurī, līdz sievietes, tagad gluži parasti sme­joties un tērzējot, bija atkal apģērbušās un bariņā pametušas kalnu, lai dotos uz vikāra māju dzert kafiju.

- Apžēliņ! Es izstaipījos, cenšoties iekustināt savilkto muskuļu mezglus mugurā un kājās. Tas tik bija skats, vai ne?

- Vienreizīgs! Frenks jūsmoja. Ne par kādu naudu pasaulē es negribētu to palaist garām. Pametis mani staipāmies, viņš kā čūska izslīdēja no krūmāja un apskrēja akmens loka iekšpusi, degunu zemei piegrūdis kā medību suns.

- Ko tu meklē? es uzsaucu. Mirkli svārstījusies, iegāju loka vidū. Diena bija pilnībā ataususi, un, kaut akmens milzeņi joprojām izskatījās iespaidīgi, krietnu tiesu no sava rītausmā izstarotā drūmā draudīguma tie jau bija zaudējuši.

- Zimes, viņš atbildēja, nometies četrrāpus; skatiens kā piekalts ka­vējās pie īsās zāles klājiena. Kā viņas zināja, kur sākt un kur apstāties?

- Labs jautājums. Es neko neredzu. Taču, laižot skatienu pa zemi, es kāda augsta akmens pakājē ieraudzīju interesantu augu. Purva neaiz­mirstule? Nē, droši vien ne; šai ir oranži vidiņi un tumšzilas ziedlapas. Ieinteresēta es devos pie puķītes. Frenks, kuram bija asāka dzirde, pie­lēca kājās, saķēra mani aiz rokas un izrāva no loka, mirkli pirms no otras puses ienāca viena no rita dejotājām.

Tā bija Grānta jaunkundze, mazā, apaļīgā sieviete, kurai atbilstoši tam, kā viņa izskatījās, Lielajā ielā piederēja saldumu un konditorejas veikals. Viņa tuvredzīgām acīm paskatījās apkārt, tad taustījās kabatā pēc brillēm. Uzspraudusi acenes uz deguna, viņa soļoja pa loku, līdz uzgāja pazaudēto matu sprādzi, pēc kuras bija atgriezusies. Atlikusi to atpakaļ savā vietā biezajās, spožajās lokās, Grānta jaunkundze nemaz nesteidzās atgriezties pie darba, bet apsēdās uz klintsbluķa, paļāvīgi atspieda muguru pret gigantisko akmeni un dīki aizsmēķēja cigareti.

Man blakus stāvošais Frenks izmisumā slāpēti nopūtās.

- Nu, viņš samierinājies noteica, labāk iesim. Pēc visa sprie­žot, viņa te var nosēdēt līdz pusdienai. Un personiski es nekādas zīmes neredzēju.

- Varbūt varam atnākt šurp vēlāk, es ieminējos, man joprojām nedeva miera zilā, stīgojošā puķīte.

- Jā, labi. Bet skaidri varēja redzēt, ka Frenks bija zaudējis interesi par pašu akmens loku, jo nu bija iegrimis ceremonijas detaļās. Pa ceļam lejā no kalna viņš nemitējās mani iztaujāt, mudinot pēc iespējas precī­zāk atsaukt atmiņā izkliegtos vārdus un dejas figūru ilgumu.

- Ziemeļi, viņš beidzot apmierināts noteica. Atslēgas vārdi ir senie ziemeļnieki, esmu par to gandrīz pārliecināts. Bet deja, viņš prātodams papurināja galvu. Nē, deja ir daudz senāka. Vikingiem gan ir riņķa dejas. Viņš kritiski savilka uzacis, it kā es būtu apgalvojusi pretējo. Bet tas šūpojošais raksts ar divkāršo rindu, tas ir… hmm, tas atgādina… nu, daži raksti auklu keramikas kultūras māla trauku izstādē bija gandrīz tādi paši, bet atkal… hmm…

Frenks kārtējo reizi bija iegrimis vienā no saviem zinātniskajiem transiem un laiku pa laikam pie sevis kaut ko nomurmināja. Transs izklīda tikai tad, kad viņš nejauši paklupa aiz kāda šķēršļa gandrīz pašā kalna pakājē. Sabijies viņš iekliedzās un izstiepa rokas, bet kājas saļima, un atlikušās dažas pēdas viņš noripoja, līdz apstājās zirdzeņu pudurī.

Metos pa nogāzi vīram pakaļ, bet, kad tiku lejā, viņš jau sēdēja starp drebelīgajiem kātiem.

- Vai tu sasities? es jautāju, lai arī redzēju, ka viņam nekas nekaiš.

- Laikam. Viņš apdullis pārlaida ar roku pierei, atglaužot tumšos matus. Aiz kā es aizķēros?

- Aiz šitās. Pacēlu sardīņu kārbu, ko bija pametis kāds apmeklē­tājs. Aiz viena no civilizācijas ļaunumiem.

- A. Frenks paņēma no manis konservu kārbu, ieskatījās iekšā un pārmeta pāri plecam. Žēl, ka tukša. Pēc ekskursijas stipri gribas ēst. Vai paskatīsimies, ko Bērda kundze var mums piedāvāt vēlīnās brokastīs?

- Varētu pamēģināt, es noteicu, saglaužot viņam matus. Bet vēl mēs varētu pamēģināt agrīnas pusdienas. Mūsu skatieni satikās.

- A, Frenks atkal novilka jau pavisam citādā tonī. Viņš lēnām pār­laida plaukstu man pa roku un gar kaklu, īkšķis viegli pakutināja manu auss ļipiņu. To mēs varam.

- Ja vien tev pārāk stipri negribas ēst, es viņu ķircināju. Otra roka atrada ceļu man aiz muguras. Pirkstus izpletis, viņš piekļāva mani sev klāt, un delna slīdēja zemāk un zemāk. Frenka lūpas mazliet pavērās un pūta, pavisam viegli, man kleitas izgriezumā, siltā elpa kutināja man krūšu galus.

Viņš lēnām noguldīja mani zālē, likās, ka smalkie zirdzenes ziediņi peld gaisā viņam ap galvu. Viņš paliecās uz priekšu, maigi noskūpstīja mani un turpināja skūpstīt, pogu pa pogai verot vaļā kleitu, tad meta mieru, iebāza roku aiz malas un paspēlējās ar maniem piebriedušajiem krūšu galiņiem. Beidzot kleita no kakla līdz viduklim bija vaļā.

- A, viņš vēlreiz izdvesa, atkal citā tonī. Kā balts samts. Balss bija piesmakusi, un mati atkal sakrita uz priekšu, bet viņš nepūlējās tos atbīdīt atpakaļ.

Ar vienu prasmīgu īkšķa kustību Frenks atāķēja man krūšturi un pieliecās, lai izrādītu manām krūtīm pienācīgo cieņu. Tad izslējās un, saņēmis krūtis ar abām rokām, lēnām vilka uz leju, lai plaukstas satik­tos starp abiem apaļumiem, pēc tam neapstājoties vilka atkal tās maigi uz augšu, izsekodams krūškurvja līnijai līdz mugurai. Augšup lejup, lejup un apkārt, kamēr es sāku vaidēt un pagriezos pret viņu. Mūsu lūpas sakļāvās, viņš spieda mani sev klāt, līdz mūsu gurni saskārās. Frenks pieliecās pie manis, knibinādamies ap auss ļipiņu.

Rokas, kas glāstīja manu muguru, slīdēja zemāk un zemāk, bet pēk­šņi pārsteigumā apstājās. Atkal to sajutis, Frenks pacēla galvu un smai­dot skatījās lejup uz mani.

- Kas tas ir? viņš jautāja, tēlodams ciema policistu. Vai arī pareizāk būtu teikt: kā nav?

- Esmu tikai sagatavojusies, šķīsti noteicu. Medmāsas ir mācī­tas būt gatavas visām nejaušībām.

- Nudien, Klēra, viņš nomurmināja, pabāzis roku man zem svārkiem, un slidināja to augšup pa cisku līdz maigajai, neaizsargā­tajai vietiņai starp kājām, tu esi visburvīgākā praktiskā sieviete, ko pazīstu.

Tovakar, kad ar grāmatu klēpī sēdēju viesistabā atzveltnes krēslā, pienāca Frenks un nostājās man aiz muguras.

- Ko tu dari? viņš jautāja. Rokas maigi uzgūla man uz pleciem.

- Meklēju to puķi, es atbildēju, ielikusi pirkstu starp lapām, lai nepazaudētu vietu, kur lasīju. To, kuru redzēju akmens lokā. Paska­ties… Es atvēru grāmatu. Tā varētu būt no pulkstenītēm vai genciānām, kāpnīšu vai skarbjlapu dzimtas tomēr, visticamāk, neaizmirs­tules bet, iespējams, kāds variants no Anemone patens. Es norādīju uz krāsainu silpurenes fotogrāfiju. Nedomāju, ka tā ir kāda no genciānām; ziedlapiņas nav apaļas, bet…

- Tu taču vēlreiz vari aiziet uz turieni un paskatīties, Frenks iemi­nējās. Kruķa tēvs tev aizdos savu veco klaberkasti, varbūt, vai… nē, man ir labāka ideja. Aizņemies no Bērda kundzes mašīnu, tā būs dro­šāk. No ceļa līdz kalnam nav tālu.

- Un tad kādi tūkstoš jardi jārāpjas stāvā kalnā, es novaikstījos. Kāpēc tevi tas tik ļoti interesē? Es pagriezos pret vīru. Viesistabas lampa apņēma viņa galvu ar šauru, zeltainu līniju kā svētajam vidus­laiku gravīrā.

- Ne jau puķe mani interesē. Bet, ja tu tāpat iesi uz turieni, tad varbūt uzmetīsi aci ārējam lokam.

- Labi, es piekāpos. Kas man tur jāmeklē?

- Ugunskura pēdas, Frenks sacīja. Rakstos, ko man gadījies lasīt par pavasara saulgriežiem, visos rituālos minēti ugunskuri, bet šorīt redzētās sievietes uguni nekūra. Iedomājos, varbūt viņas svētku uguns­kuru kurināja jau iepriekšējā naktī, bet šorīt atgriezās uzdejot. Lai gan vēsturiski uguni kur govju gani. Loka iekšpusē nebija nodzēsta uguns­kura, viņš piebilda. Bet mēs aizgājām, kad man vēl nebija ienācis prātā pārbaudīt loka ārpusi.

- Labi, es atkal piekritu un nožāvājos. Divas reizes divās dienās tik agra mošanās nevarēja palikt bez sekām. Es aizvēru grāmatu un piecēlos. Ja vien man nav jākāpj ārā no gultas pirms deviņiem.

Bet bija jau gandrīz vienpadsmit, kad es nonācu pie akmens loka. Smidzināja lietus, un es biju izmirkuši līdz ādai, jo nebiju iedomājusies paņemt lietusmēteli. Pavirši pārlaidu skatienu zālei loka ārpusē, bet, ja te kādreiz kurināts ugunskurs, tad kāds bija papūlējies novākt visas pēdas.

Puķi atrast bija vieglāk. Tā auga tur, kur man bija licies, visaugstākā akmens apakšā. Es nogriezu vairākus gabaliņus no stīgas un pagaidām ietinu kabatlakatā, nodomājusi salikt tos kārtīgāk, kad iekāpšu Bērda kundzes mazajā mašīnā, kurā biju atstājusi smagās augu preses.

Šajā augstajā akmenī bija plaisa, vertikāls šķēlums sadalīja masīvo bluķi divos gabalos. Savādi, tie kaut kādā veidā bija atbīdīti. Lai arī varēja redzēt, ka malas sakrita, tās šķīra divas vai trīs pēdas plata plaisa.

Kaut kur netālu skanēja dobja dūkšana. Iedomājos, ka klintsbluķa plaisā iemitinājies bišu spiets, atspiedos ar roku pret akmeni un palie­cos tuvāk.

Akmens iespiedzās.

Atsprāgu atpakaļ tik ātri, ka paklupu aiz īsa zāles kušķa un smagi nosēdos zemē. Sviedriem noplūdusi, skatījos uz akmeni.

Nekad nebiju dzirdējusi kādu dzīvu būtni radām tādu skaņu. To nav iespējams aprakstīt, var vienīgi pateikt, ka tāds kliedziens sagaidāms tikai no akmens. Tas bija baismīgs.

Arī pārējie akmeņi sāka kliegt. Skanēja kaujas troksnis, mirstošu viru un sakropļotu zirgu vaimanas.

Spēcīgi papurināju galvu, lai noskaidrotu domas, bet troksnis tur­pinājās. Uzrausos kājās un streipuļoju uz akmens loka malu. Visapkārt skanēja troksnis, no tā man sāka smelgt zobi un griezties galva. Acu priekšā viss pamazām izplūda.

Tagad es vairs nezinu, vai es devos uz plaisu galvenajā akmeni vai ari tas notika nejauši, akli klistot cauri trokšņa miglai.

Reiz nakti braucu mašīnā, sēdēju priekšējā sēdeklī; motora rūkša­nas un kustības ieaijāta, es iemigu, un man radās rāma bezsvara stā­vokļa ilūzija. Mašīnas vadītājs pārāk strauji uzbrauca uz tilta, nespēja novaldīt mašīnu, es uztrūkos no plūstošā sapņa un nokļuvu tieši tālo gaismu naidīgajā spožumā un šķebīgajā ātra kritiena sajūtā. Šī negai­dītā pāreja ir tuvākais salīdzinājums, ko es spēju atrast, lai aprakstītu piedzīvoto sajūtu, taču tas ir tikai nožēlojams mēģinājums.

Varu pateikt, ka mans redzeslauks sarāvās līdz vienam tumšam punktam, tad pazuda pavisam, atstājot nevis tumsu, bet spožu tuk­šumu. Jutos kā iekļuvusi virpulī vai it kā kāds mani izvērstu uz āru. Tas viss atbilst patiesībai, taču neviens no šiem aprakstiem nesniedz pilnīgo sabrukšanas sajūtu, it kā mani triektu pret kaut ko, kā tur nav.

Patiesība ir tāda, ka nekas nekustējās, nekas nemainījās, likās, ka nekas nenotiek, un tomēr es piedzīvoju tik lielas pirmatnējas bailes, ka zaudēju jebkādu apjēgu, kas es biju un kur atrados. Es biju nonākusi pašā haosa centrā, un nekāda prāta vai ķermeņa spēks pret to neko nenozīmēja.

Nevarētu teikt, ka zaudēju samaņu, bet katrā ziņā kādu laiku es sevi neapzinājos. Es "pamodos", ja tas ir pareizais vārds, kad paklupu uz akmens netālu no kalna pakājes. Pa pusei skrēju, pa pusei slidēju dažas atlikušās pēdas un nokļuvu starp biezu zāli apaugušiem ciņiem.

Man bija slikta dūša un griezās galva. Aizrāpoju līdz jaunu ozoliņu birztalai un atspiedos pret vienu kociņu. Netālu skanēja kliedzienu jūk­lis, kas man atgādināja skaņas, ko dzirdēju un jutu akmens lokā. Taču tas neatgādināja vardarbību; izklausījās pēc parasta konflikta, un es pagriezos uz to pusi.