Svešzemniece

23 atgriešanās Leohas pilī

Lūgals, mūs gaidot, nepacietīgi staigāja šurpu turpu gar "Sar­kanā mežakuiļa" zīmi.

Ak, izturēji gan! viņš atzinīgi iesaucās, skatīdamies, kā es bez palīdzības nokāpju no zirga un tikai mazliet streipuļoju. Braša merga desmit jūdzes bez čīkstēšanas. Nu tad liecies gulēt; tu esi to pelnījusi. Mēs ar Džeimiju aizvedīsim zirgus uz stalli. Viņš, mudi­not mani iet projām, uzsita, pavisam viegli, pa sēžamvietu. Es ar lie­lāko prieku paklausīju ieteikumam un aizmigu, nepaguvusi pat kārtīgi nolikt uz spilvena galvu.

Kad Džeimijs ielīda man blakus gultā, es pat nepakustējos, bet pēk­šņi uztrūkos vēlu pēcpusdienā, pārliecināta, ka esmu aizmirsusi kaut ko ļoti svarīgu.

- Horokss! es iesaucos un izslējos.

- Kas? Džeimijs, izbiedēts no dziļa miega, sāņus izšāvās no gultas un sarāvās čokurā uz grīdas, roka uz dunča, ko bija atstājis uz drēbju kaudzītes. Kas? viņš prasīja, raidīdams mežonīgu skatienu uz visām pusēm. Kas ir?

Ieraugot, kā viņš kails tup uz grīdas, sarkanie mati saslējušies stā­vus kā zosu spalvas, es tik tikko spēju valdīt smieklus.

- Tu izskaties pēc iztrūcinātas dzeloņcūkas, es iespurcos.

Džeimijs veltīja man niknu skatienu un piecēlās kājās, nolika dunci atpakaļ uz krēsla, kur stāvēja drēbes.

- Kas tev sakāms tāds, ka nevarēji sagaidīt, kamēr es pamostos? viņš pukojās. Tu domāji, ka atstāsi lielāku iespaidu, ja izrausi mani no dziļa miega, iebļaujot ausi "burlaks"?

- Ne jau "burlaks", es izlaboju. Horokss. Pēkšņi atcerējos, ka esmu aizmirsusi pajautāt par Horoksu. Vai atradi viņu?

Džeimijs apsēdās uz gultas un saņēma galvu rokās. Spēcīgi saber­zēja seju, it kā gribētu atjaunot asins cirkulāciju.

- 0 jā, viņš teica caur pirkstiem. Jā, atradu.

Pēc balss varēju pateikt, ka dezertieris nebija atnesis labas ziņas.

- Tad viņš tev neko nepateica? es līdzjūtīgi jautāju. Tāda iespēja pastāvēja vienmēr, lai ari Džeimijs bija devies uz tikšanos, gatavs šķir­ties ne tikai no savas, bet ari nedaudz no Dūgala un Kolama dotās nau­das, un, pat ja būs nepieciešams, ari no tēva gredzena.

Džeimijs atlaidās man blakus gultā un blenza griestos.

- Nē, viņš teica. Nē, viņš man visu izstāstīja. Un par saprātīgu cenu.

Es paslējos uz elkoņa, lai varētu skatīties vīram sejā.

- Nu? es prasīju. Kurš nošāva virsseržantu?

Džeimijs paskatījās uz mani un pasmaidīja skumīgu smaidu.

- Rendels, viņš izgrūda un aizvēra acis.

- Rendels? es apstulbusi atkārtoju. Bet kāpēc?

- Nezinu. Viņš joprojām gulēja aizvērtām acīm. Iespējams, es varu uzminēt, bet tam nav nekādas nozīmes. Nolādēts, pierādīt to nevar.

Man bija jāpiekrīt, ka tā ir. Atlaidos Džeimijam blakus gultā un vēros zemo griestu melnajās ozola sijās.

- Ko tad tu vari darit? es jautāju. Doties uz Franciju? Vai var­būt… man iešāvās prātā spoža ideja, …varbūt uz Ameriku? Jaunajā pasaulē tev droši vien veiksies labi.

- Doties pāri okeānam? Man blakus gulošo augumu satricināja drebuļi. Nē! Nē, to es nevaru.

- Nu, ko tad? es gribēju zināt un pagriezu galvu pret vīru. Viņš pavēra vienu aci, tikai tik daudz, lai uzmestu man žultainu skatienu.

- Iedomājos, ka sākumā es varētu vēl stundiņu pagulēt, viņš atteica, bet laikam neizdosies. Samierinājies ar likteni, Džeimijs pierausās gultā sēdus un atspiedās pret sienu. Pirms gulēšanas biju pārāk nogurusi, lai apgrūtinātu sevi ar gultas klāšanu; uz segas netālu no Džeimija ceļgala pamanīju aizdomīgu tumšu traipu. Runājot es to piesardzīgi vēroju.

- Tev taisnība, viņš piekrita, mēs varētu doties uz Franciju. Es satrūkos, jo uz mirkli biju aizmirsusi, ka, vienalga, kāds lēmums tiks pieņemts, tas attieksies arī uz mani.

- Bet ko es tur darīšu, viņš prātoja, izklaidīgi kasīdams cisku. Vienīgi dienests armijā, bet tev tā nebūs nekāda dzīve. Var doties uz Romu un iekļūt karaļa Džeimsa galmā. Tas būtu iespējams; man ir daži Freizeru tēvoči un brālēni ar sakariem, kas man palīdzētu. Uz politiku mani diez kā nevelk un vēl mazāk uz prinčiem, bet, jā, tā ir iespēja. Es labāk mēģinātu vispirms nokārtot lietas Skotijā. Ja tas izdotos, tad ļau­nākajā gadījumā es varētu kļūt par sīkzemnieku Freizeru zemēs, labā­kajā es atgrieztos Lelibrokā. Džeimija seja apmācās, un es zināju, ka viņš domā par māsu. Sevis dēļ, viņš klusi sacīja, es nekur nedotos, bet tagad es vairs neesmu viens.

Viņš skatījās lejup uz mani un smaidīja, bet roka viegli glāstīja man matus.

- Es reizēm aizmirstu, ka tagad man esi tu, Armaliet, viņš sa­cīja.

Jutos ārkārtīgi neērti. Atklāti sakot, kā nodevēja. Jaunais Freizers, lūk, kala plānus, kas ietekmēs visu viņa dzīvi, paturot prātā manas ērtī­bas un drošību, bet es tikmēr darīju, ko varēju, lai pamestu viņu uz visiem laikiem, turklāt radot viņam nopietnus draudus. Neko tādu es nebiju gribējusi, bet fakts paliek fakts. Pat tagad es domāju par to, ka jāmēģina atrunāt Džeimiju no došanās uz Franciju, jo tas attālinātu mani no mērķa akmeņu loka.

- Bet vai ir kāda iespēja palikt Skotijā? es aizgriezusies jautāju. Man likās, ka melnais plankumiņš uz segas ir pakustējies, bet īsti droša nebiju. Es vairs nenovērsu acis no tā.

Džeimija roka paslīdēja man zem matiem un sāka viegli glāstīt kaklu.

- Jā, viņš kļuva domīgs. Nav izslēgts. Tāpēc jau Dūgals mani gaidīja; viņam ir šādi tādi jaunumi.

- Tiešām? Kādi? Es pagriezu galvu, lai paskatītos uz Džeimiju; šī kustība pavirzīja manu ausi tuvāk viņa pirkstiem, un viņš sāka viegli vilkt ap to apļus, radot man vēlēšanos izliekt kaklu un murrāt kā kaķim. Es apspiedu šo vēlmi, jo labāk vēlējos uzzināt viņa nodomus.

- Ieradās ziņnesis no Kolama, Džeimijs stāstīja. Viņš nebija cerējis mūs te satikt, bet pilnīgi nejauši panācis mūsu vīrus uz ceļa. Dūgalam uz karstām pēdām jāatgriežas Leohas pilī, un atlikušās nomas maksas jāievāc Nedam Gauenam. Dūgals ieteica, lai mēs dodamies viņam līdzi.

- Atpakaļ uz Leohu? Francija tā nebija, bet daudz labāk ari ne. Kamdēļ?

- Pilī gaida drīzumā ierodamies kādu viesi, angļu augstmani, ar kuru Kolamam jau agrāk bijuši darījumi. Viņš ir ietekmīgs vīrs, un iespējams, varēs viņu pierunāt kaut ko darīt manā labā. Neesmu tie­sāts un sodīts par slepkavību. Varbūt viņam izdodas apsūdzību atcelt vai nokārtot manu apžēlošanu. Lūpas savilkās šķībā smaidā. Drusku jau savādi ir, ka mani apžēlotu par kaut ko tādu, ko neesmu darījis, bet labāk tā nekā tikt pakārtam.

- Jā, tas tiesa. Plankums kustējās. Es samiedzu acis, cenšoties kon­centrēt uzmanību uz to. Kas tas ir par angļu augstmani?

- Sendringemas hercogs.

Es iekliedzos un uzrāvos sēdus.

- Kas ir, Ārmaliet? Džeimijs satraukts uzsauca.

Ar drebošu pirkstu norādīju uz melno punktu, kas šobrīd lēnā, bet apņēmīgā gaitā virzījās augšup pa Džeimija kāju.

- Kas tas ir?! es bļāvu.

Viņš paskatījās un nevērīgi ar nagu aizsita to projām.

- Ak tas? Tikai blakts, Armaliet. Nekas…

Mans straujais lēciens no gultas neļāva viņam pabeigt teikumu. Pie vārda "blakts" es biju izšāvusies no segas apakšas un stāvēju, piespie­dusies pie sienas, cik tālu vien iespējams no vietas, kur mudžēja para­zīti, mūsu gultas.

Džeimijs vērtējoši mani noskatīja.

- Pag, kā tu tur teici iztrūkusies dzeloņcūka? Viņš izslēja galvu, mani cieši nopētīdams. Mmmm, viņš pieglauda matus. Nu, iztrūkusies noteikti. Tu jau gan mosties kā maza, pūkaina radibiņa. Viņš pavēlās uz manu pusi un pastiepa roku.

- Nāc šurp, mana pienenit! Līdz saulrietam mēs nekustēsim. Ja jau mēs vairs neguļam…

Galu galā mēs tomēr vēl mazliet pagulējām, mierīgi cieši kopā saspiedušies uz grīdas, cietā, bet no blaktīm brīvā gultā, ko veidoja mans apmetnis un Džeimija kilti.

Izrādījās, ka bijām rīkojušies prātīgi, izmantodami iespēju pagulēt. Dedzīgi vēlēdamies ierasties Leohas pilī pirms Sendringemas hercoga, Dūgals traucās uz priekšu ātrā tempā un par atpūtu nedomāja. Ceļi nebija nekādi labie, bet, tā kā rati bija palikuši nomas vācējiem, mēs virzījāmies uz priekšu krietni ātrāk. Dūgals, vienalga, skubināja mūs un tikai pavisam īsu brītiņu ļāva apstāties un atvilkt elpu.

Kad beidzot iejājām pa Leohas pils vārtiem, mēs bijām gandrīz tik­pat netīri kā tad, kad ieradāmies te pirmoreiz, un katrā ziņā tikpat noguruši.

Pagalmā noslīdēju no zirga, bet man tūlīt vajadzēja pieturēties pie kāpšļa, lai nenokristu. Džeimijs satvēra manu elkoni, bet, sapratis, ka nevaru nostāvēt, paņēma mani klēpī. Atstājis zirgus kopēju un staļļa zēnu ziņā, viņš ienesa mani iekšā.

- Vai gribi ēst, Armaliet? Džeimijs apjautājās, apstādamies kori­dorā. Virtuve atradās vienā pusē, bet kāpnes uz guļamistabām pre­tējā. Es ievaidējos, ar mokām turot acis vaļā. Es gribēju ēst, bet zināju, ka beigās iekritīšu ar seju zupas šķīvī, ja ēdīšu pirms gulēšanas.

Vienā pusē kaut kas sakustējās, es miegaini pavēru acis un ierau­dzīju Ficgibonas kundzes kuplo stāvu, kas burtiski izstaroja neti­cību.

- Vai tam nabaga bērnam kas kaiš? viņa uzklupa Džeimijam. Vai gadījusies kāda nelaime?

- Nē, vienīgi tas, ka viņa ir precējusies ar mani, viņš sacīja, taču tev varbūt taisnība, ja gribi to saukt par nelaimes gadījumu. Izrādī­jās ka sanācis jau krietns pūlis skatītāju ķēķa meitas, zirgu puiši, pavāri, dārznieki, sargi un citi pils iedzīvotāji, kurus bija piesaistījuši lita kundzes skaļie jautājumi. Tagad Džeimijs pavirzījās sānis, lai izsprauktos tam cauri.

Pieņēmis lēmumu, Džeimijs pagriezās pa labi, kur atradās kāpnes, un pa ceļam saraustīti atbildēja uz jautājumiem, kas bira no visām pusēm. Es spēju tikai blisināt acis kā pūce vīram pie krūtīm un māt ar galvu apkārt sanākušajiem sagaidītājiem, kaut arī sejas likās gan drau­dzīgas, gan ziņkārīgas.

Kad mēs ap stūri iegriezāmies gaitenī, es pamanīju kādu seju, kas likās krietni draudzīgāka par pārējām. Tā bija Leigēra; izdzirdot Džeimija balsi, meitenes seja sāka starot un mirdzēt. Bet, kad viņa ierau­dzīja, ko viņš nes, acis iepletās un rožu pumpura lūpiņas neglīti pavē­rās.

Taču uzdot jautājumus viņai nebija laika, jo griešanās un spieša­nās ap mums pēkšņi norima. Arī Džeimijs apstājās. Pacēlusi galvu, es ieraudzīju Kolamu, kura izbrīnītā seja atradās vienā līmenī ar ma­nējo.

- Kas… viņš iesāka.

- Viņi ir precējušies, Fica kundze staroja. Cik mīļi! Tu vari dot savu svētību, kungs, kamēr es sagatavoju istabu. Viņa pagriezās un stūrēja uz kāpnēm, atstājot pūlī sev aiz muguras ievērojami platu taku, un pa to es redzēju, ka Leigērai seja kļuvusi balta kā palags.

Kolams un Džeimijs runāja vienlaikus, no abām pusēm lidoja jau­tājumi un paskaidrojumi, kas sadūrās gaisā. Pamazām es sāku mosties, taču teikt, ka biju nomodā, nozīmētu pārspīlēt.

- Nu, Kolama balsi jautās ne visai atzinīgs tonis, ja jau esi apņē­mis sievu, tad esi. Man būs jāparunā ar Dūgalu un Nedu Gauenu jāno­kārto likumu lietas. Saskaņā ar tavas mātes nodrošinājuma kontraktu tev pēc apprecēšanās šis tas pienākas.

Jutu, ka Džeimijs mazliet izslienas.

- Ja jau tu par to ieminējies, viņš nevērīgi izmeta, tad, jā, tas ir tiesa. Un viena lieta, kas man pienākas, ir daļa no ceturkšņa nomas maksas par Makenziju zemi. Dūgals atveda to, ko līdz šim savācis; var­būt tu viņam pateiksi, lai atliek manu daļu, kad viņš taisīs rēķinus? Un tagad neņem ļaunā, tēvoc, mana sieva ir nogurusi. Un, apskāvis mani vēl ciešāk, Džeimijs devās uz kāpnēm.

Vēl nedrošām kājām pārstreipuļoju pāri istabai un ar atvieglojumu sabruku milzīgā baldahīna gultā, kura mums acīmredzot pienācās kā laulātam pārim. Gulta bija mīksta, aicinoša un pateicoties allaž mod­rajai Fica kundzei tīra. Nevarēju izšķirties, vai vērts pūlēties un cel­ties augšā nomazgāt seju, pirms ļaujos miega varai.

Tikko biju nolēmusi, ka vienīgais, kā dēļ es varētu celties augšā, ir "Gabriela trompete", kad ieraudzīju Džeimiju, kurš bija ne tikai nomaz­gājis seju un rokas, bet vēl piedevām saķemmējis matus. Viņš devās ārā pa durvīm.

- Vai tu gulēt nenāksi? es uzsaucu. Domāju, ka viņam jābūt vis­maz tikpat nogurušam kā es, ja nu vienīgi no sēdēšanas seglos nesāp dibens.

- Pēc brītiņa, Armaliet. Vispirms man jānokārto kāds sīkums. Viņš izgāja, un es paliku ar ļoti nepatīkamu sajūtu pakrūtē blenžam ozolkoka durvīs. Atcerējos priecīgo gaidu izteiksmi Leigēras sejā, kad viņa, izdzirdējusi Džeimija balsi, iegriezās gaitenī ap stūri, un niknā šoka izteiksmi, kas to nomainīja, kad viņa ieraudzīja, ko puisis nes klēpī. Atcerējos, ka viņš, ieraugot meiteni, uz mirkli saspringa, un to, ka ārkārtīgi vēlējos tobrīd ieskatīties vīra sejā. Domāju, ka droši vien viņš tagad aizgājis neatpūties, bet nomazgājies un sakārtojis matus, meklēt meiteni un pavēstīt viņai par laulībām. Ja būtu redzējusi viņa sejas izteiksmi, tad man būtu vismaz kāda nojauta par to, ko viņš nodo­mājis Leigērai sacīt.

Pēdējo mēnešu notikumi bija tik raibi, ka meitene un tas, ko viņa varētu nozīmēt Džeimijam vai viņš Leigērai, man bija pilnīgi izkritis no prāta. Protams, kad radās jautājums par mūsu pēkšņajām kāzām, es biju iedomājusies par viņu, un tad Džeimijs nekādi nebija izrādījis, ka viņa varētu būt šķērslis, vismaz no viņa puses, kādēļ nevarētu pre­cēties.

Bet, saprotams, ja tēvs neļautu meitai precēt ārpus likuma izsludi­nātu puisi un, ja Džeimijam vajadzēja sievu, lai iekasētu savu daļu no Makenziju nomas maksas… nu tādā gadījumā viena sieva bija tikpat laba kā cita un viņš, bez šaubām, ņemtu to, ko var dabūt. Uzskatīju, ka tagad jau pazīstu Džeimiju pietiekami labi, lai redzētu, ka praktiskums viņā laidis dziļas saknes kā pienākas vīrietim, kurš pēdējos gadus pavadījis bēguļojot. Es domāju, ka viņš nepieļautu, lai jūtas vai rožsārtu vaigu un līstoša zelta matu krāsas pievilcība ietekmē lēmumus. Bet tas vēl nenozīmē, ka ne jūtas, ne pievilcība neeksistē.

Galu galā es biju kļuvusi par aculiecinieci nelielajai ainai alkovā, kad Džeimijs turēja meiteni klēpī un karsti skūpstīja. (Agrāk esmu sie­vieti apskāvis, man ausīs ieskanējās viņa balss, sirds sitās kā negudra, elpa aizrāvās…) Attapos, ka manas rokas savilkušās dūrēs un zaļi dzel­tenajā segā izveidojušas apaļus uzkalniņus. Es atlaidu dūres, noslaucīju rokas gar svārkiem un tajā brīdī aptvēru, cik tās patiesībā netīras, turot grožus, notraipītas ar divu dienu putekļiem, un nebija neviena brīža, kad nomazgāties.

Aizmirsusi par nogurumu, izkāpu no gultas un devos pie bļodas. Pati nobrīnījos, cik stipri man nepatika atmiņas par Džeimija skūpstī­šanos ar Leigēru. Es atminējos, ko viņš bija teicis arī par to, "labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā". Es pati mazliet kaisu un, atceroties, kādu iespaidu atstāja Džeimija skūpsti uz manām lūpām, tumši pie­tvīku. Kaisu, ko tu neteiksi.

Iešļakstīju sejā ūdeni un sprauslādama mazgājos, mēģinot izklīdi­nāt nepatīkamo sajūtu. Strikti sev atgādināju, ka man nav tiesību uz Džeimija simpātijām. Biju apprecējusies ar viņu, nepieciešamības dzīta. Viņam bija savi iemesli, un viens no tiem, kā viņš atklāti atzina, bija zaudēt nevainību.

Otrs iemesls acīmredzot bija tas, ka viņam vajadzēja sievu, lai dabūtu savu daļu no ienākumiem, un to nevarēja panākt, apprecot savas kārtas meiteni. Iemesls, kas bija krietni mazāk glaimojošs par pirmo un ne tik cēls.

Būdama jau pavisam atmodusies, es ceļojuma drēbes nomainīju pret tīru kreklu, ko, tāpat kā bļodu un krūzi ar ūdeni, acīmredzot bija sagādājuši Fica kundzes padotie. Tas, kā saimniecības vadītājai izde­vies sagatavot istabu jaunlaulātajiem īsajā laika sprīdī starp Džeimija strupo paziņojumu Kolamam un brīdi, kad mēs uzkāpām pa kāpnēm, bija viens no šī laika noslēpumiem. Fica kundze, es prātoju, tīri labi tiktu galā ar saimniecību Valdorfa Astorijas vai Londonas Ričas viesnīcā.

Tādas pārdomas pēkšņi lika man ilgoties pēc ierastās pasaules, kā sen nebiju ilgojusies. Ko es te daru? jau tūkstošo reizi uzdevu sev šo jautājumu. Šeit, šajā savādajā vietā, nesasniedzamā tālumā no pazīs­tamās vides, no mājām, vira, draugiem, viena un nepiesaistīta starp cilvēkiem, kas beigās izrādījās mežoņi. Pēdējās nedēļās, ko pavadīju kopā ar Džeimiju, biju sākusi justies droša un brīžiem pat, šķiet, arī laimīga. Bet tagad es aptvēru, ka laime, visticamāk, bijusi ilūzija, pat ja drošība bija realitāte.

Es nešaubījos, ka Džeimijs pildītu to, ko uzskatīja par savu pie­nākumu, un turpinātu mani sargāt no visām draudošajām briesmām. Bet šeit, atgriezies no sapnim līdzīgās izolācijas, ko dienu pēc dienas pavadījām cilvēka neskartos pakalnos, uz putekļainiem ceļiem, netīrās iebraucamās vietās un smaržīgās siena kaudzēs, viņš noteikti sajuta agrāko saišu vilkmi tāpat kā es. Mēneša laikā, ko nodzīvojām laulībā, mēs bijām stipri satuvinājušies, bet man likās, ka pēdējo dienu sasprin­dzinājumā šī tuvība sākusi plaisāt, un es pieļāvu, ka līdz ar atgriešanos Leohas pils ikdienas dzīves realitātē tā sabruks pavisam.

Atspiedu galvu pret loga akmens ietvaru un lūkojos ārā pagalmā. Sētas otrā malā Aleks Makmāns ar diviem staļļa zēniem berza mūsu zir­gus. Dzīvnieki, kas beidzot pēc divām dienām bija kārtīgi pabaroti un padzirdīti, izstaroja apmierinājumu, kad mīlīgas rokas sukāja spožos sānus un ar salmu kušķiem no pacelēm un pakaviem noslaucīja netīru­mus. Viens no staļļa zēniem aizveda manu apaļīgo Dadzīti, kas labprāt sekoja, lai stallī baudītu pelnīto atpūtu.

Un kopā ar zirgu, es nospriedu, zūd manas cerības uz nenovēr­šamu bēgšanu un atgriešanos vietā, kur es iederos. Ak, Frenk. Aizvēru acis un ļāvu asarai ritēt gar degunu. Tad plati atvēru acis un skatījos pagalmā, samirkšķināju plakstus un atkal cieši aizvēru, izmisīgi cen­šoties iztēloties Frenka seju. Vienu īsu mirkli, kad aizvēru acis, es biju redzējusi nevis savu mīļoto vīru, bet viņa senci Melno Džeku Rendelu, kura pilnīgās lūpas izliektas izsmējīgā smīnā. Un, kad iekšēji atrāvos no šī tēla, mans prāts uzreiz ataicināja Džeimiju, baiļu un dusmu pilnu seju, tādu, kādu es viņu redzēju Rendela kabineta logā. Lai cik ļoti es pūlējos, nespēju atsaukt atmiņā kaut cik skaidru Frenka tēlu.

Pēkšņi man uzbruka paniskas bailes un kļuva auksti, tāpēc sevi apskāvu. Kas būtu noticis, ja man būtu izdevies aizbēgt un atrast ceļu uz akmeņu loku? es prātoju. Ko tad? Džeimijs, cerams, drīz būtu radis mierinājumu varbūt pie Leigēras sāniem. Jau agrāk biju rai­zējusies, kā viņš uztvertu manu pazušanu. Bet, izņemot to steidzīgo nožēlas bridi avota malā, man agrāk nebija ienācis prātā padomāt, kā es justos pēc šķiršanās no viņa.

Dīki ļāvu pirkstiem darboties, sasienot un atsienot lenti pie kakla. Ja es, kā biju nodomājusi, došos projām, tad nevienam no mums nenāks par labu, ja ļaušu vienojošajai saitei kļūt ciešākai. Es nedrīkstēju ļaut Džeimijam iemīlēties manī.

Varbūt viņam vispār nebija tādu domu, es atkal atcerējos Leigēru un sarunu ar Kolamu. Ja viņš bija mani tik aukstasinīgi apprecējis, tad varbūt viņa jūtas bija stabilākas nekā manējās.

Apvienojoties nogurumam, izsalkumam, vilšanās sajūtai un nedro­šībai, es biju novedusi sevi tādā nožēlojamā apjukumā, ka vairs nespēju ne aizmigt, ne nosēdēt mierā. Noskumusi klīdu pa istabu, uz labu laimi cilāju priekšmetus un liku tos atkal vietā.

Vēja pūsma no atvērtajām durvīm izjauca nedrošo līdzsvaru, un ķemme, ko es balansēju uz viena gala, nokrita, vēstot par Džeimija atgriešanos. Viņš likās viegli pietvīcis un dīvaini satraukts.

- O, tu neguli, viņš bija acīm redzami izbrīnījies un neapmieri­nāts.

- Nē, īgni izmetu, vai tu cerēji, ka es guļu, lai vari iet atpakaļ pie viņas?

Džeimija uzacis uz mirkli savilkās, tad neizpratnē paslīdēja uz augšu.

- Pie viņas? Tu domā Leigēru?

Kad izdzirdēju viņas vārdu izrunātu nevērīgajā Hailendas izloksnē "Leijēra" -, pēkšņi aizsvilos neloģiskās dusmās.

- 0, tad tu biji pie viņas! es noskaldīju.

Džeimijs izskatījās apjucis, noguris un pēkšņi saskaitās.

- Jā, viņš teica. Es viņu promejot satiku pie kāpnēm. Vai tev kaut kas kaiš, Armaliet? Zini, tu izskaties tā kā sakreņķējusies. Viņš mani vērtējoši noskatīja. Paķēru spoguli un ieraudzīju, ka mani mati izspūruši kā krūms un zem acīm iegūluši tumši loki. Nosviedu spoguli.

- Nē, ar mani viss ir pilnigā kārtībā, centos savaldities. Un kā klājas Leigērai? es tēloju nevērību.

- 0, pavisam labi, Džeimijs atbildēja. Rokas uz krūtīm sakrusto­jis, viņš atspiedās pret durvīm un mani domīgi vēroja. Bet laikam bija mazliet pārsteigta, uzzinot, ka esam apprecējušies.

- Cik labi, es noteicu un dziļi ievilku elpu. Pacēlusi galvu, ierau­dzīju, ka viņš smaida.

- Tu taču nesāksi kreņķēties par to merģeli, vai ne, Ārmaliet? Džeimijs viltīgi man pajautāja. Viņa taču tev nekas nav… un man ari, viņš vēl piebilda.

- Ak nav? Viņa neprecētos… vai nevarētu precēties ar tevi. Bet kādu tev vajadzēja apprecēt, tāpēc tu paņēmi mani, kad apstākļi tā iegriezās. Es tev to nepārmetu… varbūt mazliet, bet es…

Džeimijs divos soļos bija pāri istabai un saņēma manas rokas, neļaudams turpināt. Viņš ar pirkstu pacēla uz augšu manu zodu un piespieda paskatīties uz viņu.

- Klēra, viņš rāmi sacīja, kāpēc es tevi precēju, es pastāstīšu, kad pats to gribēšu… vai nestāstīšu. Es no tevis prasīju godīgumu un to pašu dodu tev pretī. Un arī tagad esmu godīgs. Tai meitenei nav pret mani nekādu prasību, vienīgi pieklājība. Džeimijs viegli saspieda manu zodu. Uz to viņai ir tiesības, un es to cienu. Viņš atlaida manu zodu un viegli to piebikstīja. Dzirdi, Ārmaliet?

- 0, dzirdu! Es izrāvos un niknumā berzēju zodu. Un es nešau­bos, ka pret viņu tu būsi ārkārtīgi pieklājīgs. Bet nākamajā reizē aizvelc alkovam aizkarus… es negribu to redzēt.

Vara krāsas uzacis sarāvās uz augšu, un seja nedaudz pietvīka.

- Vai tu gribi teikt, ka esmu tevi mānījis? Džeimijs nespēja ticēt savām ausīm. Mēs neesam pilī vēl ne stundu, esmu vienos sviedros un putekļos pēc divu dienu ilga ceļa zirga mugurā, tik pārguris, ka ceļi ļogās, un tu gribi teikt, ka es pa taisno gāju pavest sešpadsmit gadus vecu meiteni? Viņš papurināja galvu un izskatījās satriekts. Nezinu, vai tu par augstu vērtē manu vīrišķību, Ārmaliet, vai par zemu manu godaprātu, bet man nepatīk ne viens, ne otrs. Mērtegs sacīja, ka sievie­tes ir nesaprātīgas, bet, Jēzu mīļais! Viņš ar plaukstu izbrauca cauri matiem, un tie saslējās.

- Protams, es nebiju domājusi, ka tu viņu paved, es teicu, visiem spēkiem cenšoties kaut mazliet savaldīt balsi. Es tikai domāju… Man iešāvās prātā, ka Frenks līdzīgu jautājumu bija risinājis krietni prasmīgāk, nekā tas šobrīd izdevās man, tomēr arī toreiz es dusmojos. Laikam jau nebija vieglas iespējas, kā kaut ko tādu likt saprast savam partnerim.

- Es tikai gribu teikt… es saprotu, tev bija savi iemesli mani appre­cēt un tā ir tava darīšana, es steigšus piebildu, un es tev neiz­virzu nekādas prasības. Tev ir pilnīgas tiesības izturēties tā, kā vēlies. Ja tu… ja tevi saista kāda cita… es ceļā nestāvēšu, neveikli pabei­dzu savu sakāmo. Man vaigos pulsēja asinis, un jutu, ka arī ausis sāk svilt.

Pacēlusi acis, redzēju, ka arī Džeimija ausis kļuvušas uzkrītoši sar­kanas un tāpat viss pārējais no kakla uz augšu. Pat acis, no noguruma apsārtušas, likās liesmojam.

- Nav nekādu prasību pret mani! viņš izsaucās. Un kā tev šķiet, kas ir laulības zvērests, zeltenīt? Tikai baznīcā pateikti vārdi? Ar vienu lielo dūri viņš uzsita pa lādi ar tādu spēku, ka porcelāna krūze palēcās. Nav prasību, viņš burkšķēja it kā pie sevis. Varu darīt, ko vēlos. Un tu nestāsies man ceļā?!

Viņš noliecās, lai novilktu zābakus, tad vienu pēc otra no visa spēka trieca pret sienu. Kad zābaki pēc kārtas atsitās pret akmeni un nobūkšķēja uz grīdas, es sarāvos. Džeimijs norāva pledu un pa roku galam nometa sev aiz muguras. Tad nikni paglūnēja uz mani.

- Tātad tev pret mani, Armaliet, nav nekādu prasību? Tu dod man brīvu vaļu priecāties, kur man patīk, vai ne? Nu, vai tā ir? Viņš neli­kās mierā.

- Ē… jā… Nevilšus soli atkāpos. Tā es domāju. Viņš sagrāba manas rokas, un es jutu, ka svilšana bija izplatījusies arī uz viņa plauks­tām. Viņa sasprēgājušās delnas tā svilināja man ādu, ka es pret savu gribu sarāvos.

- Nu, ja tev pret mani nav nekādu prasību, Armaliet, man pret tevi viena ir! Nāc šurp! Džeimijs saņēma rokās manu seju un piekļāva lūpas manējām. Šis skūpsts nebija ne maigs, ne padevīgs, un es preto­jos, cenšoties izrauties.

Viņš pieliecās un pacēla mani, neliekoties ne zinis par maniem mē­ģinājumiem atbrīvoties. Es nebiju aptvērusi, cik sasodīti stiprs viņš ir.

- Laid mani vaļā! es saucu. Ko tu iedomājies?

- Nu, man likās, ka tas būtu skaidrs, Armaliet, Džeimijs izspieda caur zobiem. Kad viņš nolieca galvu, ciešais skatiens ieurbās manās acīs kā nokaitēta dzelzs. Taču, ja tu tā vēlies, es pateikšu: gribu likties ar tevi gultā. Uz vietas. Un turēt tur tik ilgi, līdz tu sapratīsi, kādas pra­sības man ir pret tevi. Un viņš atkal mani noskūpstīja, tīšuprāt skarbi, apslāpējot jebkurus iebildumus.

- Es negribu ar tevi gulēt! iebļāvos, kad beidzot mana mute atkal bija brīva.

- Mans nolūks nebij gulēt, Armaliet, Džeimijs mierīgi atbildēja. Vēl ne. Viņš pienāca pie gultas un saudzīgi nolika mani uz segas ar rožu rakstiem.

- Tu sasodīti labi zini, ko es domāju! Es pavēlos tālāk, gribēdama izmukt pa otru pusi, bet mani apturēja stingrs satvēriens pie pleca, kas atrāva mani atpakaļ aci pret aci ar Džeimiju. Es negribu arī mīlēties ar tevi!

Zilās acis niknumā dega pavisam tuvu, un man elpa iestrēga kaklā.

- Es neprasu, ko tu gribi un ko ne, Armaliet, viņš atbildēja biedē­joši klusā balsī. Kā jau bieži esmu tev atgādinājis, tu esi mana sieva. Pat ja tu nevēlējies ar mani precēties, tu tomēr to izdarīji. Un, ja tu neesi vēl to sapratusi, tad tava daļa ir "paklausīt". Tu esi mana sieva, un, ja es tevi, sieviete, gribu, tad ari paņemšu, un lai velns par sten­deri! Džeimija balss kļuva skaļāka, līdz beigās viņš jau kliedza.

- Lai velns parauj, ja es ņemšu tevi, tu uzpūtīgais cūka! Tu domā, ka vari pavēlēt man likties ar tevi gultā? Izmantot kā staiguli, kad tev ienāk prātā? Nu, tu to nevari, nolādētais maukurs! Pamēģini tik, un tu nebūsi labāks par savu dārgo kapteini Rendelu!

Kādu brīdi viņš nikni lūrēja uz mani, tad negaidīti pakāpās malā.

- Tad ej projām! Viņš ar galvu strupi pamāja uz durvīm. Ja tā tu domā par mani, tad ej! Es tevi neturu.

Mirkli es svārstījos, vērodama Džeimiju. Viņa zobi bija dusmās sakosti, un viņš slējās man pāri kā Rodas koloss. Šoreiz viņš cieši turēja sevi grožos, lai ari bija tikpat dusmīgs kā ceļmalā netālu no Dūnsberi. Bet viņš teica to, ko domāja. Ja es ietu projām, viņš mani neturētu.

Es izslēju zodu, mani zobi bija sakosti tikpat cieši kā Džeimijam.

- Nē, es atbildēju. Nē. Es nebēgu no grūtībām. Un es no tevis nebaidos.

Viņa skatiens apstājās man pie kakla, kur mežonīgā tempā sitās pulss.

- A, es saprotu. Skatiens kavējās pie manis, un sejas vaibsti pama­zām atslāba, līdz tajos iegūla nelūgta piekāpība. Tad viņš piesardzīgi apsēdās uz gultas malas, labi tālu no manis, un es, arī piesardzības dēļ, atspiedos pret sienu. Pirms kaut ko teikt, Džeimijs vairākas reizes dziļi ieelpoja, pietvīkums nedaudz mazinājās, un seja atguva dabisko tumšo bronzas toni.

- Es arī nebēgu, Armaliet, viņš norūca. Nu tad tā. Ko nozīmē "maukurs"?

Man sejā noteikti skaidri parādījās izbrīns, jo viņš aizkaitināts sacīja:

- Ja tev vajag apsaukāties, tas ir viens. Bet man nepatīk, ka nevaru uz apsaukāšanos atbildēt. Ka tas ir briesmīgi rupjš vārds, es saprotu pēc tā, kā tu to pasaki, bet ko tas nozīmē?

Neko tādu negaidījusi, es mazliet drebelīgi iesmējos.

- Tas… tas nozīmē… to, ko tu gribēji ar mani darīt, un bieži.

Vienu uzaci savilcis uz augšu, Džeimijs skābi pasmīnēja.

- A, jāklis? Tad man bij taisnība; tas ir briesmīgi rupjš vārds. Un kas ir sadists? Tā tu mani arī nesen nosauci.

Man nāca smiekli, bet es tos apvaldīju.

- Tas ir… ē… tas ir cilvēks, kurš… kurš… ē… gūst baudu, nodarot sāpes. Man vaigi kļuva arvien sārtāki, bet es nespēju novaldīt lūpu kaktiņus, kas liecās uz augšu.

Džeimijs īsi nosprauslojās.

- Nu diez ko glaimojoši nav, viņš norūca, bet es nevaru teikt, ka tavi novērojumi būtu nepareizi. Viņš dziļi ieelpoja, atliecās atpakaļ un atlaida savilktās dūres. Cītīgi izlocīja pirkstus, tad nolika plaukstas uz ceļiem un atklāti uz mani paskatījās.

- Nu kas tad noticis? Kāpēc tu tā dari? Meitene? Es tev stāstīju tīru patiesību. Bet runa nav par pierādījumiem. Runa ir par to, vai tu man tici. Vai tu tici man?

- Jā, es tev ticu, negribīgi atzinu. Bet ne jau tur tā vaina. Vai pareizāk būtu teikt, ne tikai tur, es piebildu, mēģinot būt godīga. Tas ir… vaina laikam slēpjas tai apstāklī, ka tu apprecēji mani naudas dēļ. Es lūkojos lejup un ar pirkstu vilku pa segas rakstu. Es zinu, ka man nav tiesību žēloties es arī tevi apprecēju savtīgu iemeslu dēļ, bet… es iekodu lūpā un noriju siekalas, lai nedrebētu balss, bet, zini, man arī ir mazliet lepnuma.

Zagšus pametu skatienu uz Džeimiju un redzēju, ka viņš nenovērš no manis ne acu, bet sejā atspoguļojas pilnīgs apjukums.

- Naudas dēļ? viņš truli pārjautāja.

- Jā, naudas! Es uzšvirkstēju, jo mani sadusmoja izlikšanās, ka viņš neko nezina. Kad mēs atgriezāmies, tu nevarēji vien sagaidīt, kad varēsi pateikt Kolamam, ka esi apprecējies, un ievākt savu daļu no Makenziju nomas!

Džeimijs vēl bridi lūkojās manī, lēnām vērdams muti, it kā gribētu kaut ko teikt. Bet tad tikai gausi nogrozīja galvu un sāka smieties. Atgā­zās un faktiski rēca, tad satvēra galvu rokās, joprojām histēriski smie­damies. Es niknumā atkritu spilvenos. Vai, cik smieklīgi!

Joprojām kratīdams galvu un laiku pa laikam iesēkdamies, Džeimijs piecēlās un pielika rokas pie jostas sprādzes. Es nevilšus sarāvos, un viņš to redzēja.

Džeimijs pilnīgā izmisumā pētīja mani, un viņa sejā joprojām mijās dusmas ar uzjautrinājumu.

- Nē, viņš vēsi sacīja, es nedomāju tevi sist. Devu tev vārdu, ka nekad vairs to nedarīšu lai gan nedomāju, ka nožēlošu tik drīz. Viņš nolika siksnu un iebāza roku sporanā, kas karājās pie tās.

- Mana daļa no Makenziju nomas ir apmēram divdesmit mārciņu ceturksnī, Armaliet. Viņš rakņājās pa krāmiem āpšādas somiņā. Un tās ir skotu, nevis sterliņu mārciņas. Apmēram tik maksā puse no govs.

- Tas… tik vien? Es stulbi noplātīju muti. Bet…

- Tik vien, viņš apstiprināja. Un tas ir viss, ko jebkad saņemšu no Makenzijiem. Tu jau būsi pamanījusi, ka Dūgals ir taupīgs vīrs un

Kolams ar naudu rīkojas divkārt sīkstulīgāk. Bet es teiktu, ka pat kara­liski lielā nauda divdesmit mārciņu ceturksnī diez vai ir precēšanās vērta, viņš izsmējīgi piebilda, vērojot mani.

- Es ari nebūtu to uzreiz pieprasījis, viņš turpināja, izvelkot mazu papīra sainīti, bet es gribēju kaut ko nopirkt, un uz turieni ari devos. Leigēru es satiku nejauši.

- Un ko tad tu tik ļoti gribēji nopirkt? es aizdomu pilnā balsī jautāju.

Viņš nopūtās un mirkli šaubījās, tad iemeta mazo sainīti man klēpī.

- Laulības gredzenu, Armaliet, viņš atbildēja. Dabūju no Jūena, bruņu meistara; brīvajā laikā viņš taisa tādas lietiņas.

- O, es nokaunējusies izdvesu.

- Nu, Džeimijs pēc brīža mani mudināja. Taisi nu vaļā. Tas ir

tavs.

Sainītis man pirkstos ieguva neskaidras aprises. Es mirkšķināju plakstus un nošņaukājos, bet nemēģināju taisīt to vaļā.

- Man ļoti žēl, es izmocīju.

- Un pareizi vien ir, Armaliet. Balss vairs nebija dusmīga. Viņš paņēma sainīti man no klēpja, norāva papīru, un atklājās plats sudraba gredzens, rotāts ar Hailendas vijumiem, katrā posmā bija sīciņš, smalks jakobītu dadzītis.

Tik daudz es redzēju, bet tad mans skatiens atkal aizmiglojās.

Jutu, ka man rokā tiek iespiests kabatlakats, un darīju, ko varēju, lai apturētu asaru plūdus.

- Tas ir… skaists, es nokāsējos un izslaucīju acis.

- Vai neuzvilksi pirkstā, Klēra? Tagad Džeimijs runāja maigi, un mans vārds, ko viņš parasti lietoja, kad vēlējās būt oficiāls vai maigs, gandrīz lika man atkal apraudāties. Nedari tā, viņš sacīja, nopietni manī lūkodamies pāri saliektai plaukstai. Mūsu laulības kontrakts ir apstiprināts tas ir likumīgs. Tu esi pasargāta no daudz kā, izņemot aresta orderi, un pat no tā, kamēr atrodies Leohā. Ja vēlies, mēs varam dzīvot atsevišķi; ja to tu gribēji pateikt ar visām tām muļķībām par Leigēru. Ja tu patiešām vēlies, tad vari gar mani nelikties ne zinis. Viņš sēdēja nekustīgi, gaidīdams un turēdams mazo gredzentiņu pie sirds.

Tātad Džeimijs man deva izvēles brīvību, to pašu, ko es biju grasījusies piedāvāt viņam. Apstākļu spiests, viņš apprecēja mani, bet vairs man neuzmāksies, ja es tā vēlēšos. Protams, pastāvēja izvēle pieņemt gredzenu ar visu, kas nāca tam līdzi.

Saule rietēja. Pēdējie gaismas stari spīdēja cauri zilai stikla karafei, kas stāvēja uz galda, iekrāsojot sienu košā lazurīta krāsas joslā. Jutos tikpat trausla un mirdzoša kā stikls, it kā varētu no pieskāriena sašķīst druskās un zaigojošās lauskās noklāt grīdu. Ja biju gribējusi saudzēt vai nu Džeimija, vai savas jūtas, tad laikam biju stipri nokavējusi.

Es nespēju parunāt, bet pastiepu labo roku, pirksti man drebēja. Gredzens, vēss un mirdzošs, pārslīdēja kauliņam un ērti iegūla savā vietā tas derēja kā uzliets. Džeimijs mirkli turēja manu roku savējā, skatījās uz to, tad negaidīti piespieda manus pirkstus sev pie lūpām. Viņš pacēla galvu, un es vienu brīdi redzēju viņa seju, niknu un kaisles pārņemtu, tad viņš nesaudzīgi iesēdināja mani sev klēpī.

Džeimijs turēja mani cieši apskautu, klusēja, un es jutu, kā kaklā viņam sitas pulss, tikpat spēcīgi kā manējais. Saņēmis manus kailos ple­cus, viņš mani atstūma, lai piespiestu ieskatīties viņam sejā. Plaukstas bija lielas un siltas, un man mazliet noreiba galva.

- Es tevi gribu, Klēra, Džeimijs aizžņaugtā balsī atzinās. Mirkli viņš klusēja, it kā īsti nezinādams, ko teikt. Es tevi ļoti gribu gan­drīz nespēju paelpot. Vai… Viņš norija siekalas, tad nokāsējās. Vai tu pieņemsi mani?

Es jau biju atguvusi balsi. Tā čīkstēja un drebēja, tomēr skanēja.

- Jā, es teicu. Jā, pieņemšu.

- Es domāju… Džeimijs iesāka un aprāvās. Neveikli attaisīja kiltu sprādzi, bet tad paskatījās uz mani un iespieda rokas sānos. Viņš runāja ar grūtībām, valdīdams tik spēcīgas emocijas, ka rokas no piepūles dre­bēja. Es ne… es nevaru… Klēra, es nespēšu būt maigs.

Man laika pietika, tikai lai pamātu ar galvu par zīmi, ka sapratu vai atļauju, un viņš jau atkal piekļāva mani sev klāt, ar auguma svaru piespiezdams pie gultas.

Džeimijs nekavējās, lai izģērbtos. Saodu viņa kreklā ceļa putekļus, uz ādas sagaršoju ceļojuma sauli un sviedrus. Viņš turēja mani izples­tām rokām, delnu locītavas piespiedis pie gultas. Viena roka berzējās gar sienu, un es jutu klusu skrāpēšanos, kad viens no laulibas gredze­niem pieskārās akmenim. Pa vienam katrā rokā: viens sudraba, otrs zelta. Un plānā metāla stlpiņa pēkšņi kļuva smaga kā laulības saites, it kā gredzeni būtu sīkas važas, kas piekalušas mani ar izplestām rokām pie gultas, uz mūžīgiem laikiem izstieptu starp diviem poliem, ieslēgtu jūgā kā Prometejs uz vientuļas klints, sadalīta mīlestība maitasputns, kas plosīja manu sirdi.

Džeimijs ar celi paplēta manas kājas un vienā paņēmienā ienāca manī līdz galam tā, ka man aizrāvās elpa. Viņš izdvesa vaidam līdzīgu skaņu un vēl ciešāk apskāva.

- Tu esi mana, mo duinne, viņš čukstēja, cenšoties iekļūt manī vēl dziļāk. Tikai mana, uz mūžīgiem laikiem. Mana, vai tu to gribi vai ne. Es turējos pretī ciešajam tvērienam un ievilku plaušās elpu ar klusu "ā", kad viņš nerada sātu.

- Jā, es tevi ņemšu skarbi, Armaliet, Džeimijs klusi sacīja. Gribu, lai tu piederi man ar miesu un dvēseli. Es pacīnījos pretī, bet viņš pie­spieda mani pie gultas un triecās noteikti, nenogurdināmi -, ar katru reizi sasniedzot dzemdi. Es gribu piespiest tevi, Armaliet, saukt mani par "kungu". Viņa klusā balss pauda atriebības draudus par pēdējās minūtēs izciestajiem pārdzīvojumiem. Es tevi padarīšu par savu.

Tad es nodrebēju un ievaidējos, mana miesa sarāvās spazmās no šiem uzbrūkošajiem triecieniem. Kustība turpinājās, mērķtiecīga, bez mitas vairākas minūtes, atkal un atkal aiznesot mani līdz robežai starp baudu un sāpēm. Jutos izšķīdusi, it kā eksistētu tikai uzbrukuma smailē un tādējādi tiktu grūsta līdz līnijai, aiz kuras ir pilnīga pado­šanās.

- Nē! es dvesu. Izbeidz, lūdzu, man sāp! Sviedru lāses tecēja viņam pa seju, pilēja uz spilvena un manām krūtīm. Mūsu miesa sati­kās ar tādu spēku, kas ātri pārsvieda pāri sāpju robežai. Manas ciskas no triecienu spēka bija noberztas jēlas, likās, ka delnu locītavas tūlīt pārlūzis, bet vīrieša tvēriens neatslāba.

- Jā, lūdzies man žēlastību, Armaliet. Taču tu to nedabūsi, vēl ne. Viņa elpa plūda karsta un strauja, bet nebija ne miņas no noguruma. Mans ķermenis noraustījās, kājas apvija Džeimija augumu, gribot patu­rēt šo sajūtu.

Jutu katra trieciena spēku dziļi sev vēderā un ikreiz sarāvos, kaut ari mani gurni nodevigi tiecās tiem pretī. Džeimijs juta manu atsaukša­nos un dubultoja uzbrukuma spēku, tagad spiežoties man uz pleciem, lai paturētu zem sevis.

Manai atdevībai nebija ne sākuma, ne gala, tikai nepārtrauktas trī­sas, kas ar katru grūdienu cēla tuvāk baudas virsotnei. Šie grūdieni bija jautājums, kas nemitīgi tika uzdots manai miesai, pieprasot atbildi. Viņš atkal piespieda manas kājas pie gultas un pāri sāpēm aiznesa mani uz neierobežotu baudu, pāri padošanās linijai.

- Jā! es iekliedzos. Ak Dievs, Džeimij, jā! Viņš satvēra mani aiz matiem un atlieca galvu, lai skatos viņam acīs, kurās dega negants uzvaras triumfs.

- Jā, Armaliet, viņš murmināja, drīzāk atbildot manām kustībām, nevis vārdiem. Es izjāšu tevi! Viņa rokas satvēra manas krūtis, spieda un glāstīja, tad noslīdēja gar sāniem. Tagad viss vīrieša auguma svars gulēja man virsū, kad viņš mani pacēla, lai iekļūtu vēl dziļāk. Es iekliedzos, un viņš aizspieda man muti ar savējo, nevis ar skūpstu, bet ar vēl vienu uzbrukumu, piespiežot atvērt man muti, nobrāžot man lūpas un skrāpējot seju ar bārdas rugājiem. Viņš grūda stiprāk un ātrāk, it kā plosītu ne tikai manu miesu, bet arī dvēseli. Kaut kur, miesā vai dvēselē, viņš uzšķīla dzirksti, un padošanās pelnos uzliesmoja neganta kaisle un alkas. Es izliecos uz augšu viņam pretī trieciens pret trie­cienu. Iecirtu zobu viņam lūpā un sagaršoju asinis.

Tad jutu zobus sev uz kakla un ielaidu nagus viņam mugurā. Skrā­pēju viņu no skausta līdz dibenam, liekot viņam savukārt pacelties uz augšu un iekliegties. Mēs plosījām viens otru izmisīgās alkās, kodām, plēsām, centāmies tikt pie asinīm, cenšoties ievilkt sevī otra miesu, visu aprijošā vēlmē kļūt par vienu būtni. Mans kliedziens savijās ar viņa, un beidzot pēdējā izplūšanas un pilnības mirklī mēs pazaudējām sevi viens otrā.

Es tikai lēnām atgriezos īstenībā, daļēji gulēdama uz Džeimija krū­tīm, sviedriem noplūdušie augumi joprojām bija salipuši kopā, kājas savijušās. Džeimijs smagi elpoja, acis bija aizvērtas. Dzirdēju sev pie auss viņa sirdi sitamies nedabiski lēnā un spēcigā ritmā, kas sekoja kulmi­nācijai.

Viņš juta, ka esmu nomodā, un pievilka mani sev klāt. It kā lai vēl bridi saglabātu savienību, ko bijām sasnieguši pēdējās mūsu bistamās savienošanās sekundēs. Es saritinājos viņam pie sāniem un apskāvu.

Tad Džeimijs atvēra acis un nopūtās, lielā mute izliecās vieglā smaidā, kad mūsu skatieni satikās. Es klusā jautājumā savilku uzacis.

- 0 jā, Armaliet, viņš atbildēja mazliet skumīgi. Es esmu tavs kungs… un tu manējais. Izskatās, ka es nevaru iegūt tavu dvēseli, nepa­zaudējot savējo. Viņš pagrieza mani uz sāna un aplieca savu augumu ap manējo. Vakara vējā, kas pūta pa logu istabā, kļuva vēsāks, un viņš uzvilka mums pāri segu. Tu esi pārāk veikls, puis, es, laizdamās miegā, nodomāju. Frenks nekad to nenoskaidroja. Aizmigu viņa roku apskā­vienā un ar viņa silto elpu ausī.

Nākamajā rītā, kad pamodos, man sāpēja un smeldza visi muskuļi. Aizšļūcu uz mazmājiņu, tad devos pie bļodas. Manas iekšas bija kā sakults sviests. It kā es būtu sista ar trulu priekšmetu, es prātoju, tad iedomājos, ka tālu no patiesības jau nebija. Kad atgriezos pie gultas, minētais trulais priekšmets bija redzams, tagad gan tas izskatījās visai nekaitīgs. Kad apsēdos gultā, tā īpašnieks pamodās un nopētīja mani ar tādu izteiksmi, kas ļoti atgādināja vīriešu pašapmierinātību.

- Izskatās, Armaliet, ka jājiens bijis grūts, viņš viegli pieskārās zilumam ciskas iekšpusē. Daži jēlumi no sēdēšanas seglos, ko?

Es samiedzu acis un ar pirkstu pieskāros dziļai koduma brūcei viņam uz pleca.

- Tu, puis, arī izskaties tāds kā saņurcīts.

- Nu, viņš ierunājās skotu izloksnē, ja liecies migā ar lapsu, tad jārēķinās ar kodieniem. Viņš pastiepa roku, sagrāba mani pie kakla un novilka pie sevis. Nāc pie manis, lapsa. Iekod man vēl mazliet.

- Ak nē, nevajag! es noteicu un parāvos sāņus. Nevaru, man pārāk stipri sāp visas maliņas.

Džeimijs Freizers nebija tas vīrietis, kas samierināsies ar atraidī­jumu.

- Būšu ļoti maigs, viņš pielabinājās, bez ierunām pavelkot mani zem segas. Un viņš bija maigs, kā to prot tikai liela auguma vīrieši, auklēja mani kā paipalas olu, visādi izdabājot ar padevīgu pacietību, ko es pazinu kā pārestības izlīdzināšanu, un saudzīgu uzstājību. Es zināju, ka tas ir turpinājums mācību stundai, kas iepriekšējā naktī sākās tik brutāli. Maigs viņš varēja būt, bet ne atraidīts.

Beidzis viņš manās rokās drebēja no piepūles, lai nepakustētos un nenodarītu man sāpes, ļaujot visam iet savu gaitu.

Pēc tam kad joprojām bijām savienojušies, viņš ar pirkstu brau­cīja pa pabalojušajiem zilumiem, kas uz maniem pleciem bija radušies pirms divām dienām ceļmalā.

- Piedod par tiem, mo duinne, viņš sacīja, maigi noskūpstot katru. Kad to izdarīju, es biju nelāgā omā, bet tas nav attaisnojums. Kauns darīt sāpes sievietei, dusmās vai kā citādi. Es nekad tā vairs nedarīšu.

Es ironiski pasmējos.

- Tu atvainojies par tiem? Un kā tad ar pārējiem? Esmu vienos zilu­mos no galvas līdz kājām!

- Ak tā? Viņš atvirzījās, lai lietpratīgi mani apskatītu. Nu, par šiem es esmu atvainojies, pieskāriens manam plecam, šos, viegls uzsitiens man pa dibenu, tu biji pelnījusi, un es neteikšu, ka nožēloju, jo es nenožēloju.

- Un par šiem, viņš glāstīja manu gurnu, es neatvainošos. Tu man pilnā mērā atmaksāji. Saviebies viņš paberzēja plecu. Vismaz divās vietās tu man iekodi līdz asinīm, Armaliet, man mugura deg kā guni.

- Nu ja liecies migā ar lapsu… Es smaidīju. Es tev par to neat­vainošos. Viņš smējās un uzvilka mani sev virsū.

- Vai tad es teicu, ka gaidu atvainošanos? Ja pareizi atceros, tad es teicu: "Iekod vēl."

/