Svešzemniece

8 Laika kaveklis

Atlaidos gultā galīgi pārguruši. Savādi, bet rakņāšanās pa Bītona

atstāto mantību man bija sagādājusi prieku, un nedaudzo

pacientu ārstēšana, lai cik nožēlojami bija manā rīcībā eso­šie medikamenti, ļāva man atkal stabili nostāties uz kājām un justies noderīgai. Pirkstu pieskārieni miesai un kauliem, pulsa skaitīšana, mēles un acu pētīšana ierastā izmeklēšanas procedūra bija krietni mazinājusi panikas radīto tukšumu, kas nebija atstājies, kopš izkritu cauri akmens plaisai. Kaut arī atrados dīvainā situācijā un jutos gauži neiederīga, bija ļoti nomierinoši apzināties, ka tie patiesi bija cilvēki. Ar siltu miesu, mataini, ar sirdīm, kuru pukstus varēja saklausīt, un plaušām, kas skaļi elpoja. Daži no viņiem nelabi oda, daži bija utaini un netīri, bet man tas nebija nekas jauns. Katrā ziņā ne sliktāk kā karalauka hospitālī, un ievainojumi līdz šim izrādījušies iepriecinoši viegli. Tas, ka spēju mazināt pacientiem sāpes, ievilkt izmežģītu locītavu vai pārsiet brūci, sniedza man milzīgu gandarījumu. Rūpes par citu cilvēku labsajūtu neļāva justies kā likteņa, kas bija atvedis mani šurp, prātam neaptveramo kaprīžu upurim, un es varēju pateikties Kolamam, ka viņš man sagādājis šo nodarbošanos.

Kolams Makenzijs. Tas nu gan bija viens neparasts cilvēks. Inteli­ģents, izsmalcinātām manierēm, ari smalkjūtīgs, tik atturīgs, ka viņam piemītošā dzelzs griba gandrīz palika nepamanīta. Krietni uzskatāmāk tā atklājās viņa brālī Dūgalā. Viņš bija dzimis karavīrs. Un tomēr, redzot abus brāļus kopā, ne mirkli neradās šaubas, kurš no viņiem ir stiprākais. Kolams bija vadonis, līkas viņam kājas vai taisnas.

Tulūza-Lotreka sindroms. Nekad nebiju ar šo slimību saskārusies tieši, bet par simptomiem biju dzirdējusi. ŠI kaite, kas saēda kaulus un deģenerēja saistaudus, bija nosaukta tās slavenākā slimnieka (es sev atgādināju, ka viņš vēl nemaz nav dzimis) vārdā. Upuri bieži šķiet veseli, kaut arī pavārgi, līdz agrīnam pusaudža vecumam, kad kāju garie kauli sāk rukt un drupt no spiediena, ko rada vajadzība noturēt augumu vertikālā stāvoklī.

Vēl viena no ārējām pazīmēm bija bāla, priekšlaicīgu grumbu sakrunkota āda, ko izraisīja Tulūza-Lotreka sindromam raksturīgā sliktā asins cirkulācija. Tāpat biju jau agrāk pamanījusi roku sauso ādu ar sabiezējumiem pirkstu galos. Kāju kauliem izgriežoties un sarūkot, mugurkauls tika pakļauts lielākam spiedienam un arī bieži izliecās, radot sirdzējam milzīgu diskomfortu. Izklaidīgi piņķerēdama savēlu­šās matu šķipsnas, es domās pārskatīju mācību grāmatā uzskaitītos simptomus. Zems balto asinsķermenīšu skaits, paaugstināta uzņēmība pret infekcijām, risks agri saslimt ar artrītu. Sliktās asins cirkulācijas un saistaudu deģenerācijas dēļ slimnieki vienmēr ir neauglīgi un bieži arī impotenti.

Pēkšņi es sastingu, jo atcerējos Heimišu. "Mans dēls," iepazīsti­not ar zēnu, lepni bija sacījis Kolams. Mmm, es nodomāju. Nu, varbūt arī nav impotents. Vai ari ne gluži. Bet Letīcijai paveicies, ka daudzi Makenziju vīrieši stipri līdzinās cits citam.

Šīs saistošās pārdomas iztraucēja negaidīts klauvējiens pie durvīm. Uz sliekšņa stāvēja viens no, šķiet, visuresošajiem izsūtāmajiem zēniem ar ielūgumu no paša Kolama. Zālē notikšot dziedāšana, viņš vēstīja, un Makenziju vadonis justos pagodināts, ja es ierastos.

Neseno pārdomu rezultātā izdarīto secinājumu dēļ man gribējās vēlreiz nopētīt Kolamu. Tāpēc pametu skatienu spogulī un veltīgi cen­tos pieglaust matus, aizvēru durvis un pa aukstajiem un līkumotajiem gaiteņiem sekoju mazajam ceļvedim.

Vakarā zāle izskatījās citāda, gandrīz vai kā svētkiem saposta, jo visā garumā pie sienām sprakšķēdamas dega priežu lāpas, laiku pa lai­kam uzplaiksnīja pa zilai liesmai, kad sakusa kāds sveķu pikucītis. Pie milzīgā, ar neskaitāmiem iesmiem un katliem aprīkotā pavarda vaka­riņu gatavošanas drudžainā rosība bija kļuvusi ievērojami rāmāka;

tagad tikai vienā mutē kurās uguns, kuru dzīvu uzturēja divi vareni, lēni degoši baļķi, bet iesmi bija noglabāti tukšajā dūmenī.

Galdi un soli gan stāvēja turpat, tikai mazliet pabīdīti malā, lai atbrīvotu laukumiņu netālu no uguns; acīmredzot tur būs galvenā izklaides vieta, jo blakus bija nolikts Kolama kokgrebumiem rotātais krēsls. Tajā sēdēja pats klana vadonis ar siltu segu pār ceļiem, turpat pa rokai atradās mazs galdiņš ar karafi un glāzēm.

Redzot, ka kavējos pie durvīm, Kolams aicināja mani pie sevis un ar laipnu žestu norādīja uz solu sev blakus.

- Priecājos, ka atnācāt, Klēras kundze, viņš mani uzrunāja patī­kami draudzīgā tonī. Gvilins būs laimīgs, ka viņa dziesmas dzirdēs vēl kāds līdz šim nepazīstams cilvēks, kaut arī mēs vienmēr labprāt viņā klausāmies. Man likās, ka galvenais Makenzijs izskatījās nogu­ris platie pleci viegli uzkumpuši un priekšlaicīgās rievas sejā iegrau­zušās dziļāk.

Nomurmināju kādu neko neizsakošu pieklājības frāzi un pārlaidu skatienu zālei. Telpa pamazām pildījās ar cilvēkiem, pa kādam izgāja ārā, daži stāvēja mazos pulciņos pļāpādami, citi bez steigas ieņēma vietas uz soliem gar sienu.

- Kā, lūdzu? Es pagriezos, pieaugošajā troksnī palaidusi garām Kolama vārdus, un redzēju, ka viņš ir pastiepis uz manu pusi karafi, skaistu zvanveida trauku no gaišzaļa kristāla. Šķidrums tajā cauri stik­lam likās zaļš kā jūras dzelme, bet, izliets glāzē, izrādījās skaisti gaišsārts ar izsmalcinātu buķeti. Garša pilnībā piepildīja visas cerības, un es svētlaimē aizvēru acis, izbaudīdama vīna garaiņu kņudināšanu pie aukslējām, tad negribīgi ļāvu nektāra straumītei ietecēt rīklē.

- Labs, vai ne? Dobjā balsī ieskanējās tikko jaušami smiekli, es atvēru acis un ieraudzīju, ka Kolams ar atzinīgu smaidu lūpās mani vēro.

Vēru muti, lai atbildētu, bet atklāju, ka liegā, izsmalcinātā garša izrādījusies maldinoša; vīns bija gana stiprs, lai izraisītu nelielu balss saišu paralīzi.

- Bri… brīnišķīgs, man izdevās izspiest.

Kolams pamāja ar galvu.

- Jā, tiesa. Reinas vīns. Nepazīstat? Es papurināju galvu, un viņš no karafes piepildīja manu kausu ar vizoši sārtu lāmu. Savu glāzi viņš saņēma aiz kājiņas, pacēla acu augstumā un grozīja, lidz pavarda uguns aizdedzināja tās saturu ar spilgti sarkaniem zibšņiem.

- Jūs tātad spējat novērtēt labu vīnu, Kolams secināja un pielieca glāzi, lai pats izbaudītu bagāto augļu aromātu. Bet laikam jau tas ir dabiski, ja esat augusi franču ģimenē. Vai, pareizāk būtu teikt, daļēji franču, viņš ar smaidu lūpās sevi izlaboja. Kurā Francijas apgabalā ir jūsu dzimtas saknes?

Brīdi svārstījos, tad, izlēmusi, cik iespējams, turēties pie patiesības, atbildēju:

- Mūsu radniecība ir sena un ne sevišķi cieša, bet mani tuvinieki nāk no ziemeļdaļas, netālu no Kompjeņas. Mazliet satrūkos, aptvē­rusi, ka šobrīd mani radinieki patiesi dzīvoja netālu no Kompjeņas. Jā, turies vien pie patiesības.

- Ahā. Taču pati tur nekad neesat bijusi?

Pieliecu glāzi, noraidoši purinādama galvu. Aizvēru acis un dziļi ieelpoju, ievilkdama plaušās vīna smaržu.

- Nē, es joprojām aizvērtām acīm atteicu. Un arī neesmu tiku­sies ar radiem, kas tur dzīvo. Atvērusi acis, konstatēju, ka Kolams nenolaiž no manis skatienu. Es jums jau stāstīju.

Viņš pamāja ar galvu, nemaz nejuzdamies neērti.

- Jā, stāstījāt. Viņa acis bija skaisti gaiši pelēkā krāsā ar biezām, melnām skropstām. Kolams Makenzijs bija ļoti pievilcīgs vīrietis, vis­maz līdz jostasvietai. Mans skatiens pašāvās garām sarunu biedram uz cilvēku grupiņu, kas pulcējās pie pavarda, tur starp vairākām sie­vietēm, kuras bija iesaistījušās dzīvā sarunā ar Dūgalu Makenziju (arī ļoti pievilcīgs vīrietis, turklāt vesels), es redzēju Kolama sievu Letīciju.

Atkal visu uzmanību veltīju Kolamam un ievēroju, ka viņš izklaidīgi veras vienā no sienas rotājumiem.

- Un, kā es jau arī iepriekš tiku jums teikusi, es paskarbi ierunā­jos, izraujot viņu no īslaicīgās izklaidības, es vēlētos turpināt ceļu uz Franciju, cik drīz vien iespējams.

- Jā, jūs tā teicāt, viņš pieklājīgi sacīja, paņēma karafi un jau­tājoši savilka uz augšu uzacis. Es ar stingru roku pacēlu savu glāzi, norādot līdz pusei, tādējādi likdama saprast, ka vēlos tikai mazliet, bet viņš piepildīja smalko trauku gandrīz līdz malām. Kā es jums, Bīčemas kundze, teicu, viņš turpināja, nenovērsdams skatienu no vīna, kas cēlās glāzē arvien augstāk, manuprāt, jums nāksies samierināties, ka kādu brīdi aizkavēsieties šeit, līdz tiks veikti zināmi pasākumi, lai varētu doties ceļā. Galu galā nekur jau nav jāsteidzas. Tagad taču tikai pavasaris, līdz rudens vētrām, kas padara bīstamu Lamanša šķēr­sošanu, vēl vairāki mēneši. Viņš reizē pacēla skatienu un karafi un lūkojās manī ar neizprotamu sejas izteiksmi.

- Bet, ja jūs pateiktu man savu Francijas radu vārdus, iespējams, es varētu aizsūtīt ziņu lai viņi var sagatavoties jūsu uzņemšanai. Ko jūs par to teiksiet?

Saskaroties ar šādu izaicinājumu, man nebija citas izejas kā vien nomurmināt "jā, varbūt vēlāk" vai kaut ko tādā garā un steigšus aizbil­dināties, ka, pirms sākas dziedāšana, man jāapmeklē zināmas telpas. Viens nulle Kolama labā, bet tā vēl nav uzvara.

Aizbildinājumam minētais iemesls nebija gluži izdomājums, un diezgan ilgi es klejoju pa pils tumšajām zālēm, līdz atradu vajadzīgo telpu. Ar tausti meklējot ceļu atpakaļ, turklāt joprojām ar vīna glāzi rokā, es nonācu pie apgaismotas arkas, kas veda'zālē, bet tūlīt atklāju, ka esmu nonākusi pie ieejas, kas atrodas tieši pretī Kolama vietai zāles otrā galā. Šajā situācijā man tas bija izdevīgi, un es nemanāmi ieslī­dēju garajā telpā. Cenšoties saplūst ar nelielajiem ļaužu pulciņiem, gar sienu virzījos uz vienu no soliem.

Pametusi skatienu uz zāles augšējo galu, es redzēju tur slaidu vīrieti, kas, spriežot pēc mazās arfas, ko viņš turēja rokā, noteikti bija gaidī­tais bards Gvilins. Pēc Kolama mājiena kāds kalps steigšus atnesa ķebli, bards apsēdās un turpināja uzskaņot arfu, klusiņām strinkšķinot stīgas, galvu pieliecis pie instrumenta. Kolams no savas karafes piepildīja vēl vienu glāzi vīna un ar kārtējo rokas mājienu kalpam aizsūtīja to dzies­miniekam.

- O, viņš prasīja pīpi, viņš prasīja kausu un savus trīīīīs muzikan­tus, es bez pienācīgās godbijības pie sevis iedziedājos, ar to no jau­navas Leigēras izpelnoties neizpratnes pilnu skatienu. Viņa sēdēja zem gobelēna, kurā bija attēlots mednieks ar sešiem gariem, šķielējošiem suņiem, kas izmisigi trenca vienu zaķi.

- Mazliet pārspīlēti, vai ne? Es vieglprātīgi pamāju ar roku uz gobelēnu un smagi noslīgu Leigērai blakus uz sola.

- 0! Ē… jā, meitene atturīgi atbildēja, pavirzīdamās mazliet tālāk. Mēģināju iesaistīt kaimiņieni draudzīgā sarunā, bet viņa tikai izmeta pa vienzilblgam vārdam, pietvīkusi un sabijusies, ka biju viņu uzrunājusi, un es drīz vien likos mierā, jo manu uzmanību piesaistīja notiekošais zāles otrā galā.

Noskaņojis arfu, Gvilins bija izņēmis no svārkiem trīs dažāda izmēra koka flautas un salicis uz galda, lai tās būtu pa rokai.

Pēkšņi es ievēroju, ka Leigēru nemaz neinteresē tas, kas mani, bards ar saviem mūzikas instrumentiem. Nedaudz saspringusi un atlie­kusies atpakaļ, lai gobelēna mestajā ēnā paliktu nemanīta, viņa pāri manam plecam lūkojās uz zemo velvēto ieeju.

Ar acīm sekodama meitenes skatienam, es ieraudzīju gara auguma cilvēku ar sarkaniem matiem Džeimiju Maktevišu, kurš pašlaik nāca iekšā zālē.

- Ā! Brašais varonis! Tev viņš patīk, vai ne? jautāju savai blakus­sēdētājam Viņa drudžaini papurināja galvu, bet košais sārtums vaigos deva skaidru atbildi.

- Paskatīsimies, vai varam šajā lietā ko darīt, labi? es teicu un jutos ārkārtīgi laipna un augstsirdīga. Es piecēlos un sāku sparīgi māt ar roku, lai piesaistītu Džeimija uzmanību.

Pamanījis mani, jauneklis smaidīdams spiedās cauri drūzmai. Es nezināju, kas starp jaunajiem ļaudīm bija noticis pagalmā, bet, manu­prāt, viņš ar meiteni sasveicinājās sirsnīgi, kaut ari mazliet formāli. Man viņš paklanījās brīvāk; pēc uzspiestās tuvības, kādā bijām dzīvo­juši līdz šai dienai, diez vai viņš varēja izturēties pret mani kā pret svešu.

No zāles otra gala atskanēja dažas nedrošas notis, vēstot, ka kuru katru mirkli sāksies vakara izrāde, un mēs steidzāmies ieņemt savas vietas, Džeimijs apsēdās starp mani un Leigēru.

Gvilins nebija nekāds izskatīgais, trauslu miesasbūvi un peļu pelē­kiem matiem, bet, kad viņš sāka dziedāt, izskats zaudēja jebkādu nozīmi. Viņš bija tikai vieta, kur pievērst skatienu, kamēr ausis bau­dīja mūziku. Priekšnesums sākās ar vienkāršu dziesmiņu ritmā, kas izcēla gēlu valodas tekstu, pavadījumā skanēja pavisam viegls piesi­tiens arfas stigām, tikai tik daudz, lai katra aizskartā stiga vibrējot ar atbalsi sasaistītu dzejas rindiņas. Ari balss bija mānīgi vienkārša. Sākumā varēja rasties iespaids, ka nekā īpaša tajā nav patīkama, bet ne spēcīga. Un tad pēkšņi pamani, ka skaņa iet caur sirdi, katra zilbe nozvana kristāldzidri, un nav svarīgi, ka to nesaproti, jo tā smeldzīgi atbalsojas prātā.

Dziesma izraisīja sirsnīgu aplausu brāzmu, un bards tūlīt uzsāka nākamo, šoreiz, cik varēju spriest, velsiešu dziesmu. Manām ausīm tā izklausījās kā ļoti muzikāla kakla skalošana, bet apkārtējie, šķiet, uzņēma dziesmu labi; viņi, bez šaubām, bija to jau dzirdējuši.

īsajā pauzītē, kas bija vajadzīga, lai uzskaņotu arfu, es klusi pajau­tāju Džeimijam:

- Vai Gvilins jau ilgi uzturas pili? Tad, kaut ko atcerējusies, es pati sevi izlaboju: Ak, tu jau to nevari zināt, vai ne? Aizmirsu, ka pats te esi nesen.

- Bet esmu te bijis jau agrāk, viņš atbildēja, pagriezies pret mani. Kad man bij sešpadsmit, es Leohā nodzīvoju gandrīz veselu gadu, un Gvilins tad jau bij te. Kolamam patīk mūzika. Viņš maksā, lai Gvilins paliktu. Nekas cits neatliek; velsieti ar lielāko prieku uzņemtu jebkurā pilī, kur viņš iegrieztos.

- Es atceros, kad tu te dzīvoji, atskanēja Leigēras balss, viņa joprojām bija pietvīkusi sārta, bet apņēmības pilna iesaistīties sarunā. Džeimijs, viegli smaidīdams, pagrieza galvu pret runātāju.

- Tiešām? Tev nevarēja būt vairāk kā seši vai septiņi gadi. Diez kas no manis toreiz nebij, ko redzēt, kur nu vēl atcerēties. Pieklājīgi vēršoties pie manis, viņš vaicāja: Vai tad tu saproti velsiešu valodu?

- Nu, bet es tomēr atceros, Leigēra turpināja savu. Tu bij… ē… ak… es gribēju teikt… vai tu mani atceries no tiem laikiem? Meitenes pirksti nervozi knibinājās ap svārku ielocēm. Es redzēju, ka viņai bija paradums grauzt nagus.

Likās, ka Džeimija uzmanību piesaistījusi grupiņa cilvēku, kas pre­tējā zāles malā strīdējās gēlu vai kādā citā valodā.

- Mmm? viņš izklaidīgi noņurdēja. Nē, diez vai. Taču, viņš smaidīja, atkal apņēmīgi pievēršoties meitenei, tas nemaz nebūtu iespējams. Jauns gailēns ap sešpadsmit ir pārāk aizņemts ar savu ārkār­tīgi nozimīgo esibu, lai veltītu uzmanību, viņaprāt, tādai niecībai kā nopuņķojušies bērneļi.

Es sapratu, ka Džeimijs ar šo piezīmi bija domājis nosodīt sevi, nevis klausītāju, bet iznākums bija pavisam citāds, nekā cerēts. Nospriedu, ka īsa atelpa varbūt ļautu Leigērai atgūt pašapziņu, tāpēc es steigšus iejaucos:

- Nē, es neko nejēdzu no velsiešu valodas. Vai tev ir kāda nojauta, ko viņš saka?

- 0 jā. Un Džeimijs nekavējoties sāka deklamēt dzeju, likās, ka tas ir precīzs tulkojums angļu valodā. Tā bija sena balāde, kas stāsta par jaunekli, kurš mīlējis meiteni (par ko gan citu?), bet, uzskatīdams, ka nav mīļotās vērts, jo ir trūcīgs, devies jūrā meklēt bagātību. Jaunā cilvēka kuģis gājis bojā, viņš saticis draudīgas jūrasčūskas un apburo­šas nāras, izbaudījis piedzīvojumus, atradis mantu, tad beidzot atgrie­zies mājās un uzzinājis, ka meitene izgājusi par sievu pie viņa labākā drauga, kuram, lai ari bijis mazāk naudas, toties acīmredzot vairāk veselā saprāta.

- Un ko tu darītu tādā situācijā? es mazliet paķircināju puisi. Kurš no viņiem būtu tu tas, kurš bez naudas neprecētos, vai tas, kurš paņemtu meiteni un uzspļautu naudai? Izskatījās, ka šis jautājums interesēja ari Leigēru, jo viņa pastiepa kaklu, lai dzirdētu atbildi, vien­laikus izliekoties, ka iegrimusi melodijā, ko uz flautas izspēlēja Gvilins.

- Es? Džeimiju jautājums uzjautrināja. Sāksim ar to, ka naudas man nav un izredzes kādreiz pie tās tikt ir stipri niecīgas, tad laikam jau es priecātos, ja man paveiktos dabūt zelteni, kas nāktu pie manis, neprasot bagātību. Viņš smaidīdams papurināja galvu. Man nav dūšas stāties pretī jūrasčūskām.

Džeimijs jau pavēra muti, lai teiktu vēl kaut ko, bet viņu apklusi­nāja Leigēra, kas kautrīgi uzlika plaukstu viņam uz rokas, tad nosarka un atrāvās, it kā puiša āda būtu nokaitēta.

- Kuš, viņa izdvesa. Tas ir… Gvilins tūlīt sāks stāstīt. Vai tu negribi paklausīties?

- O jā. Džeimijs nepacietībā mazliet paliecās uz priekšu, tad, aptvēris, ka aizsedz man skatu, uzstāja, lai sēžos viņam otrā pusē, pabīdot Leigēru tālāk uz sola. Redzēju, ka meitene nebūt nebija apmie­rināta par šo pārkārtošanos, tāpēc centos iebilst, ka man tepat ir labi, bet viņš palika pie sava.

- Nē, no turienes tu labāk redzēsi un dzirdēsi. Un, ja viņš runās gēlu valodā, es varēšu tev čukstus pārtulkot.

Katru barda uzstāšanās numuru klausītāji uzņēma ar sirsnīgiem aplausiem, kaut arī dziedāšanas laikā cilvēki klusiņām sarunājās, radot dobji dunošu fonu dzidrajām, saldajām arfas skaņām. Bet tagad zāli pāršalca gaidpilna kušināšana. Gvilina balss runājot bija tikpat skanīga kā dziedot, katrs vārds bija tā pateikts, ka tas bez piepūles aizskanēja līdz zāles, kurai bija augsti griesti un pa kuru staigāja caurvējš, tālāka­jam stūrim.

- Tas notika pirms diviem simtiem gadu… Viņš runāja angļu valodā, un mani pēkšņi piemeklēja sajūta, ka esmu to kādreiz jau piedzīvojusi. Tieši tāpat gids Lohnesā bija mums stāstījis Greitglenas leģendas.

Tikai Gvilins nerunāja par spokiem un varoņiem, bet par Mazajiem ļautiņiem.

- Netālu no Dandregenas dzīvoja Mazo ļautiņu klans, viņš iesāka. To kalnu sauca pūķa vārdā, kas tur mitinājās, Fins to nokāva un apbedīja tur, kur pūķis krita, tāpēc pilskalnu tā arī nosauca. Un, kad Fins un Feini bija aizgājuši mūžībā, Mazie ļautiņi apmetās uz dzīvi pilskalnā, lai cilvēku mātes zīda viņu feju bērnus, jo, raugiet, cilvēkam ir kaut kas tāds, kā nav fejām, un Mazie ļautiņi domāja, ka ar mātes pienu tas nonāks viņu bērnos.

Kādu nakti Jūens Makdonalds no Dandregenas ārā apkopa savus lopus, jo viņa sieva laida pasaulē pirmdzimto dēlu. Sacēlās varena vēja auka, kurā Jūens saklausīja savas sievas nopūtu. Viņa pūta tāpat, kā bija pūtuši pirms bērna dzimšanas; tā Jūens Makdonalds, izdzirdējis sievas nopūtas, apcirtās un, piesaucot Trīsvienību, dūra ar nazi vējā. Un sieva palika dzīva un vesela un nokrita viņam blakus zemē.

Stāsts beidzās, klausītāji izdvesa vienotu "āāā", un tūlīt sekoja leģendas par Mazo ļautiņu gudrību un atjautību un par viņu saskari ar cilvēku pasauli. Daži nostāsti bija gēlu, daži angļu valodā, acīmre­dzot tas bija atkarīgs no tā, kura valoda labāk iederējās vārdu ritmā, jo visiem bez satura nozīmes piemita skaists stāstījuma plūdums. Pildī­dams solījumu, gēlu stāstus man čukstus tulkoja Džeimijs, tik ātri un viegli, kā var pārstāstīt tikai daudzas reizes dzirdēto.

Viens no nostāstiem man īpaši palika atmiņā, tas vēstīja par vīrieti, kas vēlu naktī bija aizgājis uz Feju kalnu un dzirdējis no klintīm ska­nam sievietes dziedāšanu "skumju un žēlabu pilnu". Vīrietis ieklausī­jās un dzirdēja vārdus:

Esmu Belneinas pilskunga sieva, Fejas mani atkal ir nolaupījušas.

Viņš aizsteidzies uz Belneinas pili un uzzinājis, ka tās kunga nav mājās un sieva ar mazo dēliņu pazuduši. Vīrietis ar skubu devies uzmeklēt priesteri un aizvedis to uz Feju kalnu. Priesteris svētījis pils­kalna klintis un slacījis tās ar svētīto ūdeni. Pēkšņi nakts kļuvusi tum­šāka un skaļi nodārdējis pērkons. Tad no mākoņiem izniris mēness un apspīdējis kādu sievieti, Belneinas kunga sievu, kas bez spēka ar bērnu rokās gulējusi zālē. Sieviete bijusi nogurusi kā pēc tāla ceļa, bet nevarē­jusi pateikt, kur bijusi, nedz ari to, kā nokļuvusi pilskalnā.

Arī citiem bija savi stāsti stāstāmi, un Gvilins varēja atvilkt elpu; viņš sēdēja uz ķebļa, malkoja vīnu, bet tikmēr runātāji cits pēc cita ieņēma vietu pie pavarda un ar savām leģendām apbūra klausītājus.

Dažus es gandrīz nemaz nedzirdēju. Es arī biju aizrāvusies tikai ar savām domām, kas vīna, mūzikas un feju leģendu iespaidā mutuļoja un veidoja dažādas nākotnes ainas.

Tas notika pirms diviem simtiem gadu…

"Kalniešu stāstos viss noticis pirms diviem simtiem gadu," manās atmiņās ieskanējās mācītāja Veikfīlda balss. "Apmēram tāpat kā "reiz sensenos laikos"."

Sievietes, kuras iekritušas noburto klinšu lamatās, nostaigājušas tālus ceļus un pārgurušas, kuras nezināja, kur bijušas, ne arī to, kā tur nokļuvušas.

Jutu, ka uz rokām saceļas spalvas, it kā man saltu, un es sabijusies saberzēju sev augšdelmus. Divi simti gadu. No 1945. līdz 1743. gadam; jā, cik tur trūkst. Un tad vēl sievietes, kas ceļo cauri klintīm. "Vai vien­mēr tikai sievietes?" man pēkšņi uzradās jautājums.

Un prātā iešāvās vēl kaut kas. Sievietes atgriezās. Svētīts ūdens, burvju vārdi vai duncis, bet viņas atgriezās. Tad jau varbūt tikai var­būt tas ir iespējams. Man jātiek atpakaļ uz Kreignedanu. Jutu mosta­mies uztraukumu, kas viegli apšķebināja dūšu, un es pastiepu roku pēc vīna glāzes, lai nomierinātos.

- Uzmanīgi! Mani meklējošie pirksti pieskārās gandrīz pilnajai kristāla glāzei, ko biju nevērīgi nolikusi uz sola sev blakus. Džeimija garā roka pašāvās pāri manam klēpim un paglāba glāzi par mata tiesu no katastrofas. Viņš viegli ar diviem lieliem pirkstiem satvēra slaido kājiņu un pakustināja glāzi šurpu turpu sev zem deguna, tad savilka uzacis un atdeva man glāzi atpakaļ.

- Reinas vīns, es izpalīdzīgi paskaidroju.

- Jā, es zinu, Džeimijs atteica ar mīklainu sejas izteiksmi. Tas ir Kolama, vai ne?

- Nūjā. Vai negribi malciņu pagaršot? Vīns ir ļoti labs. Es mazliet nedroši pacēlu glāzi. Mirkli svārstījies, Džeimijs to paņēma un nodzēra mazu malciņu.

- Jā, labs gan. Viņš atdeva glāzi atpakaļ. Un divreiz stiprāks nekā parasti. Kolams to dzer vakaros, jo viņam sāp kājas. Cik daudz tu izdzēri? Džeimijs jautāja, skatīdamies uz mani samiegtām acīm.

- Divas, nē, trīs glāzes, ar zināmu pašapziņu atbildēju. Vai tu gribi teikt, ka es esmu apreibusi?

- Nē, skotu puisis atteica, bet uzacis joprojām palika savilktas, es brīnos, ka vēl esi skaidrā. Gandrīz visi, kas dzer kopā ar Kolamu, pēc divām glāzēm jau ir zem galda. Viņš pastiepa roku un atkal atņēma man glāzi.

- Tomēr, viņš stingrā balsī turpināja, domāju, ka būs labāk, ja vairs nedzersi, citādi nevarēsi uzkāpt pa kāpnēm. Viņš pacēla trauku pie lūpām un uzsvērti izdzēra, tad tukšo glāzi neskatīdamies atdeva Leigērai.

- Aiznes to atpakaļ, labi, meitēn? Džeimijs nevērīgi izmeta. Ir jau vēls; laikam vajadzēs aizvest Bīčemas kundzi uz viņas istabu. Un, saņēmis mani zem elkoņa, viņš stūrēja uz durvīm, atstājot meiteni noskatāmies mums pakaļ, un viņas sejas izteiksme lika man atvieglo­jumā nopriecāties, ka ar skatienu nav iespējams nogalināt.

Džeimijs pavadija mani līdz istabai un, man par zināmu izbrīnu, ienāca arī iekšā. Taču izbrīns izzuda, tiklīdz viņš aizvēra durvis un norāva kreklu. Biju aizmirsusi pārsējus, ko jau vismaz divas dienas grasijos noņemt.

- Būšu laimīgs, kad tikšu no tām lupatām vaļā, viņš iesaucās, ber­zēdams sarežģīto neilona un lina strēmeļu veidojumu padusē. Knieš jau dienām ilgi.

- Brīnums, ka tu pats to nenorāvi, es teicu un pacēlu rokas, lai atraisītu mezglus.

- Pēc bāriena pirmajā reizē es baidījos. Viņš, bezkaunīgi smīnē­dams, vērās manī no augšas. Domāju, ka dabūšu sukas, ja pieduršu pārsējam kaut pirkstu.

- Sukas tu dabūsi tūlīt, ja neapsēdīsies un nepaliksi mierā. Es tēloju stingro medmāsu. Uzliku abas rokas uz veselā pleca un mazliet nedroši nosēdināju puisi uz ķebļa.

Noņēmu saiti, kas turēja roku, un piesardzīgi iztaustīju pleca locī­tavu. Pietūkums un zilganums vēl bija manāms, bet pazīmes, kas lieci­nātu par muskuļu plīsumu, par laimi, neredzēju.

- Ja tik ļoti gribēji tikt no pārsēja vaļā, kāpēc tad neļāvi man to noņemt vakar pēcpusdienā? Džeimija izturēšanās aplokā bija mani samulsinājusi un mulsināja joprojām, īpaši tagad, kad redzēju apsārtušus ādas laukumus, kur lina pārsēju asās malas bija noberzušas to gandrīz jēlu. Uzmanīgi pacēlu saites, bet apakšā viss bija kārtībā.

Puisis no sāniem pavērās manī, tad sakaunējies nodūra skatienu.

- Nu, tas ir… ē… es negribēju, Alekam redzot, vilkt nost kreklu.

- Ak tu esi tik kautrīgs? es sausi noteicu un liku viņam pacelt roku, lai pārbaudītu, vai locītava kustas. Viņš mazliet saviebās, bet par manu piezīmi pasmaidīja.

- Ja es būtu kautrīgs, diez vai es puspliks sēdētu tavā istabā, vai ne? Nē, pie vainas ir mana rētainā mugura. Redzēdams, ka es neiz­pratnē savelku uzacis, viņš paskaidroja: Aleks zina, kas esmu… tas ir, viņš ir dzirdējis, ka mani pēra, bet nav redzējis. Zināt ir viena lieta, bet redzēt pašam savām acīm pavisam cita. Džeimijs, novērsis skatienu, uzmanīgi taustīja sāpošo plecu. Tad, pieri saraucis, lūkojās grīdā. Tas ir… varbūt tu nesapratīsi, ko es gribu teikt. Bet, ja tu zini, ka cilvēks cietis, tā ir tikai viena no lietām, ko tu par viņu zini, un tas nemaina tavas domas par viņu. To, ka esmu pērts, Aleks zina tāpat kā to, ka man ir sarkani mati, bet tāpēc viņš neizturas pret mani citādi. Tajā brīdī Džeimijs pacēla skatienu, gaidīdams kādu zīmi, ka es saprotu.

- Bet, kad pats redzi, tad tas ir kā… jauneklis saminstinājās, mek­lējot īstos vārdus, …tas ir mazliet… tas vairāk skar tevi, laikam to es gribu pateikt. Es domāju… ja viņš redzēs manas rētas, viņš vairs neva­rēs skatīties uz mani, nedomājot par tām. Un es redzēšu, ka viņš par tām domā, un arī es tās atcerēšos un… Džeimijs apklusa un paraustīja plecus.

- Nūjā. Laikam nepratu tev izskaidrot, vai ne? Lai nu kā, jāsaka, ka tas man ir ļoti sāpīgs jautājums. Galu galā pats es savu muguru nevaru redzēt; varbūt nav tik ļauni, kā iedomājos. Biju redzējusi uz ielas vīrus, kas centās pārvietoties ar kruķiem, un garāmgājējus nolai­žam acis, un nodomāju, ka viņš izskaidrojis diezgan labi.

- Bet pret to, ka tavu muguru redzu es, tev iebildumu nav?

- Nē. Džeimija balsī ieskanējās viegls izbrīns, un viņš uz mir­kli apklusa, lai apdomātu manu jautājumu. Laikam jau… laikam jau tāpēc, ka tu proti parādīt, ka jūti man līdzi, bet neliec justies nožēlo­jamam.

Viņš pacietīgi gaidīja nekustēdamies, kamēr es nostājos viņam aiz muguras un izpētīju rētas. Nezināju, cik ļauni, viņaprāt, izskatījās, bet skats bija pietiekami nepatīkams. Kaut skatījos sveces blāvajā gaismā un biju jau reiz rētas redzējusi, mani pārņēma šausmas. Pirmajā reizē biju apskatījusi tikai plecu. Rētas klāja visu muguru no pleciem līdz jostasvietai. Daudzas bija gandrīz izzudušas, atstājot vien tievas, bālas svītriņas, bet nopietnākās brūces sadzīstot veidoja biezas, sudrabai­nas vagas, kas šķērsoja gludos muskuļus. Ar nožēlu secināju, ka agrāk mugura bijusi glīta. Ada bija gaiša un tvirta, kaulu un muskuļu līnijas joprojām bija vingras un spēcīgas, pleci gludi un stūraini, mugur­kauls līdzena, taisna un dziļa rieva starp noapaļotajām muskuļu šķiedrām.

Džeimijam izrādījās taisnība. Skatoties uz šo perverso sakropļo­jumu, man gribot negribot acu priekšā atainojās notikums, kas bija atstājis tādas pēdas. Centos neļauties iztēlei izplestas, uz augšu paceltās muskuļotas rokas, piesietas pie staba, virves graužas miesā, galva, ko apņem vara krāsas matu vainags, neciešamās sāpēs pie­spiesta kokam -, tomēr tādas ainas cita pēc citas raisījās acu priekšā. Vai nelaimīgais pēršanas laikā kliedza? Steigšus atvairīju šo domu. Pro­tams, biju dzirdējusi nostāstus, kas pēc kara pamazām līdz mums bija atklīduši no Vācijas, par zvērībām, kuras bija nesalīdzināmi briesmīgā­kas par šo pērienu, bet Džeimijam bija taisnība: dzirdēt ir pavisam kas cits nekā redzēt.

Nevilšus pastiepu roku, it kā spētu ar pieskārienu viņu dziedināt un ar pirkstiem izdzēst ievainojuma pēdas. Jaunais skots dziļi nopūtās, bet nepakustējās, kamēr es ar pirkstu pa kārtai vilku pa visām lielajām rētām, it kā lai parādītu nodarījuma apmērus, ko viņš pats nevarēja novērtēt. Beidzot atstāju rokas viegli guļam viņam uz pleciem un klu­sēju, meklējot vārdus.

Džeimijs uzlika plaukstu manējai un viegli saspieda par zīmi, ka saprot to, ko nespēju izteikt.

- Ar citiem notikušas vēl ļaunākas lietas, meitēn, viņš klusi noteica. Tad palaida manu roku, un mirkļa burvība bija lauzta. Tāda sajūta, ka dzīst labi, viņš sacīja, cenšoties no sāniem paskatīties uz pleca ievainojumu. Vairs tik traki nesāp.

- Tas ir labi, es teicu, atbrīvojusies no kāda kamola, kas likās iesprūdis rīklē. Dzīst labi, izveidojusies smuka krevele, un vairs nesulo. Turi tikai brūci tīru un vēl pāris dienu centies nesapūlēt roku. Uzsitu pa veselo plecu, tādējādi liekot saprast, ka viņš var iet. Bez manas palīdzības uzvilcis kreklu, viņš sabāza to kiltos.

Kad Džeimijs apstājās pie durvīm, nezinādams, ko teikt uz atva­dām, mūs uz mirkli pārņēma mulsums. Beidzot viņš uzaicināja mani nākamajā dienā uz stalli apskatīt nesen atskrējušo kumeļu. Es apsolīju, ka aiziešu, un mēs reizē novēlējām viens otram labu nakti. Pasmējāmies par to un muļķīgi mājām ar galvām, kamēr es aizvēru durvis. Uzreiz likos gultā un, apreibusi no vīna, tūlīt aizmigu, bet sapņoju bie­dējošus sapņus, kurus no rīta vairs neatcerējos.

Nākamajā dienā pēc gara rīta cēiiena, ko pavadīju, ārstējot slimnie­kus, meklējot pieliekamajā zālītes, lai atjaunotu medikamentu skapja krājumus, un mazliet ceremoniāli rakstot atzīmes Deivija Bītona melnajā žurnālā, es, noilgojusies pēc svaiga gaisa un kustībām, pametu šauro kambarīti.

Tobrīd tuvumā neviena nemanīja, un es izmantoju izdevību papētīt pils augšējos stāvus, pabāzusi degunu tukšās istabās un vītņu kāpnēs, iztēlē veidoju pils karti. Plānojumam nepiemita itin nekāda struktūra, un tas vēl bija maigi teikts. Gadu gaitā dažādās vietās bija piebūvēts pa kādai telpai, līdz vairs nebija iespējams noteikt, vai te vispār kādreiz bijis projekts. Piemēram, šajā gaitenī sienā pie trepēm bija iekārtots alkovs, un tam acīmredzot nebija kāda noteikta mērķa kā vien lietde­rīgi izmantot telpu, kas dzīvošanai bija par mazu.

Alkovu daļēji aizsedza svītrains lina aizkars; es būtu neapstājoties pagājusi tam garām, ja nepamanītu, ka aiz tā pazib kas balts. Nostā­jos pie pašas aizkara malas un palūkojos, kas tur iekšā notiek. Baltais plankums izrādījās Džeimija krekla piedurkne, kas aizslīdēja gar meite­nes muguru, kad viņš to pievilka sev klāt, lai skūpstītu. Meitene sēdēja savam mīlniekam klēpī, un viņas dzeltenie mati, uztvēruši pa šauro logu iespīdējušos saules starus, novizēja kā foreļu strauts saulainā rītā.

Neziņā apstājos. Man nebija nekādas vēlēšanās jauniešus izspie­got, bet es baidījos, ka soļi uz gaiteņa akmeņiem liktu viņiem saausīties. Kamēr es tā minstinājos, Džeimijs atraisījās no apskāviena un pacēla galvu. Mūsu skatieni satikās, un viņa sejā satraukumu nomai­nīja izteiksme, kas liecināja, ka viņš mani pazinis. Savilcis uzacis un iro­niski viegli paraustījis plecus, viņš uzsēdināja meiteni stingrāk uz ceļa un pieliecās, lai turpinātu iesākto. Es arī paraustīju plecus un uz pirkst­galiem aizlavījos projām. Nav mana darīšana. Taču man bija stipras aizdomas, ka gan Kolams, gan meitenes tēvs šo "pazīšanos" uzskatītu par augstākajā mērā nepiedienīgu. Ja viņi rūpīgāk neizvēlēsies tikšanās vietu, tad nākamreiz Džeimijs pērienu dabūs savas vainas dēļ.

Kad todien aizgāju vakariņās, ieraudzīju Džeimiju ar veco Aleku un apsēdos abiem vīriešiem pretī pie garā galda. Jauneklis mani diezgan priecīgi sveicināja, acis tomēr varēja manīt zināmu piesardzību. Vecais Aleks sagaidīja mani ar parasto "mphmmm". Sievietes, kā viņš man bija pastāstījis aplokā, īpaši neinteresējas par zirgiem, tāpēc ar viņām grūti atrast kopīgu valodu.

- Kā veicas ar zirgu iejāšanu? es jautāju, lai pārtrauktu žokļu cītīgo kustināšanu galda otrā pusē.

- Tīri labi, Džeimijs piesardzīgi atbildēja.

Palūkojos viņā pāri šķīvim ar vārītiem rāceņiem.

- Tavas lūpas, Džeimij, izskatās mazliet satūkušas. Zirgs pie vainas, vai? es šķelmīgi jautāju.

- Kā ta'. Viņš samiedza acis. Neredzēju, ka šis purina galvu. Puisis runāja rāmi, bet jutu, ka manai tupelei zem galda uzgulst liela kāja. Tā tur pakavējās tikai mirkli, bet brīdinājums bija nepārprotams.

- Nelāgi. Tādas ķēveles var būt bīstamas, es nevainīgi sacīju.

Kad ierunājās vecais Aleks, kāja smagi uzmina manējai.

- Ķēveles? Tu tak neiejāj ķēves, ko, puis? Izmantoju savu otru kāju kā sviru; tā kā man tas neizdevās, tad tikai iespēru Džeimijam pa potīti. Viņš negaidīti sarāvās.

- Ko tu rausties? Aleks noprasīja.

- Iekodu mēlē, nomurmināja Džeimijs, nikni skatīdamies uz mani pāri rokai, ko bija piespiedis mutei.

- Jauns cilvēks, bet šitāds lempis. Ko citu gaidīt no stulbeņa, kurš pat nejēdz turēties pa gabalu no zirga, kad… Aleks purpināja vēl vai­rākas minūtes, apsūdzēdams savu palīgu neveiklībā, slinkumā, muļķībā un vispārējā neattapībā. Džeimijs, kurš, manuprāt, nemaz nebija lem­pīgs, visa šī pentera laikā turēja galvu noliektu un flegmātiski ēda, lai ari vaigi kaisa. Es līdz maltītes beigām nosēdēju, kautrīgi pievērsusi acis savam šķīvim.

Atteicies no otras porcijas sautējuma, Džeimijs pēkšņi pameta galdu, tādējādi apraujot Aleka tirādi. Mēs ar staļļmeistaru kādu laiku klusē­dami ēdām. Ar pēdējo maizes kumosu izslaucījis šķīvi, vecais vīrs iestūma to mutē, atliecās un izsmējīgi nopētīja mani ar savu vienīgo zilo aci.

- Zin', tev nevajadzēja tā dracelēt to puiku, viņš ierunājās. Ja viņas tēvam vai Kolamam tas nāks ausīs, Džeimijs dabūs ko vairāk par zilumu zem acs.

- Piemēram, sievu? es jautāju, skatīdamās Alekam tieši sejā. Vecais gausi pamāja ar galvu.

- Varētu būt. Un ne jau tādu, kāda viņam ģeldētu.

- Ak tā? Biju par to mazliet izbrīnīta, jo aplokā biju noklausīju­sies Aleka piezīmes.

- Nē, šitam šķeistam vajag kārtīgu sievišķi, nevis tādu mergu. Un Leigēra pat vēl piecdesmit gadu vecumā būs skuķis. Allaž drūmā mute savilkās vaibstā, kas līdzinājās smaidam. Tu varbūtam domā, ka es visu mūžu esmu nodzīvojis pa stalli, bet man bij sieva, kas bij sieviete, un es ļoti labi zinu atšķirību. Zilā acs nozibsnīja, kad viņš uzslējās kājās. Un tu ar' to zini, meitēn.

Es instinktīvi izstiepu roku, lai viņu apturētu.

- Kā tu zini… es iesāku. Vecais Aleks nicīgi nošņaukājās.

- Varbūtam man ir tikai viena acs, zeltenīt, bet tas nenozīmē, ka esmu akls. Šļūkādams kājas, viņš devās projām un pa ceļam vēl šad tad iespurcās. Es atradu kāpnes un devos uz savu istabu, lauzīdama galvu, ko vecais staļļmeistars bija gribējis pateikt ar pēdējo piezīmi, ja tai vispār bija kāda nozīme.