Svešzemniece

24 "īkškis niezēdams man teic'…"

Mūsu negaidītā ierašanās un ziņa par manām un Džeimija lau­lībām sacēla lielu kņadu, bet gandrīz tūlīt to aizēnoja daudz svarīgāks notikums.

Nākamajā dienā mēs sēdējām lielajā zālē pie vakariņu galda, uzklausījām mums veltītos tostus un laba vēlējumus.

- Buidheachas, mo caraid[4]. džeimijs galanti paklanījās pēdējam tosta uzsaucējam un apsēdās, skanēja aplausi, bet tie kļuva arvien šķid­rāki. Koka sols zem lielā auguma svara nolīgojās, un uz mirkli viņš aizvēra acis.

- Ticis mazliet par daudz? es pačukstēju. Džeimijs bija uzņēmies iznest galveno nastu uz saviem pleciem un iztukšoja katru mums par godu dzerto kausu, bet tikmēr es biju tikusi cauri tikai ar simbolis­kiem malciņiem un platu smaidu par nesaprotamajiem tostiem gēlu valodā.

Džeimijs atvēra acis un arī smaidīdams paskatījās uz mani.

- Tu gribi teikt, ka esmu piedzēries? Nē, es šito dzērekli varu lakt visu nakti.

- Tā jau ari ir. Es pametu zīmīgu skatienu uz tukšo vīna pudeļu un akmens alus kausu rindu mums priekšā. Ir vēls. Sveces uz Kolama galda bija gandrīz izdegušas, un notecējušais vasks zeltaini kvēloja; šī gaisma brāļus Makenzijus izrotāja ar savādiem ēnu laukumiem, lie­kot sejām zaigot, kad viņi, galvas kopā sabāzuši, klusi kaut ko sprieda. Viņi labi iederētos starp izgrebtajiem rūķiem uz milzīgā kamīna malas, un es iedomājos, nez cik daudziem no šiem kariķētajiem stāviem par modeli patiesi ņemti bijušie augstprātīgie Makenziju pilskungi var­būt to figūru autors ir bijis kokgriezējs ar labu humora izjūtu… vai tuvs radinieks.

Džeimijs, tāpat sēžot, mazliet pastaipījās un vieglā neapmierinā­tībā saviebās.

- Starp citu, viņš sacīja, man kuru katru mirkli pārsprāgs pūs­lis. Tūlīt būšu atpakaļ. Viņš ar rokām atspiedās pret solu, veikli uzlēca kājās, pārkāpa tam un nozuda zemajā arkā.

Es palūkojos sev otrā pusē, kur sēdēja Geilisa Dankena un bikli no sudraba kausa dzēra alu. Viņas vīrs Artūrs sēdēja pie Kolama galda, kā pieklājas apgabala prokuroram, bet Geilisa bija pastāvējusi, ka sēdēs blakus man, sakot, ka viņai nav vēlēšanās visu vakariņu laiku garlaiko­ties, klausoties vīru runās.

Artūra dziļi iekritušās acis ar tumšajiem maisiņiem, iegrimušas no vīna baudīšanas un noguruma, bija pievērtas. Viņš smagi balstījās uz apakšdelmiem, sejas vaibsti bija šļaugani, un viņš neklausījās, ko ru­nāja blakussēdošais Kolams. Gaisma pilskunga un viņa brāļa skarbos vaibstus vērta bareljefā, turpretī Artūrs Dankens izskatījās vienkārši resns un slims.

- Tavs vīrs neizskatās labi, es ieminējos Geilisai. Vai māgas vaina kļuvusi stiprāka? Simptomi mani mulsināja. Ne gluži čūla, es prātoju, ne vēzis ja vēl tik daudz miesas uz kauliem -, varbūt tikai hronisks gastrīts, kā spītīgi apgalvoja Geilisa.

Viņa veltīja laulenim pavisam īsu skatienu un, paraustījusi plecus, atkal pagriezās pret mani.

- Ak, nekas viņam nekaiš. Viņa atmeta ar roku. Katrā ziņā ļau­nāk nav kļuvis. Bet kā iet tavam vīram?

- Ē… kas viņam varētu būt par vainu? es piesardzīgi atvaicāju.

Sieviete familiāri man iegrūda ribās diezgan asu elkoni, un tad es

pamanīju, ka arī viņai priekšā ir liels skaits pudeļu.

- Un kā tu domā? Vai pliks viņš izskatās tikpat labi kā apģēr­bies?

- Umm… Es meklēju atbildi, kamēr viņa, kaklu izstiepusi, lūkojās uz ieeju.

- Un tu saki: viņš tev vienaldzīgs! Tu esi slīpēta! Puse no pils merģelēm būtu gatavas izplēst tev matus es tavā vietā skatītos, ko bāžu mutē.

- Mutē? Samulsusi nodūru skatienu koka šķīvī, kurš bija gandrīz tukšs, atlikusi tikai maza piciņa tauku un vientulīgs vārīts sīpols.

- Ģifts, Geilisa teatrāli iešņāca man ausī reizē ar krietnu devu viskija garaiņu.

- Muļķības, es pavēsi atteicu, paraujoties atpakaļ. Neviens taču neindēs mani tāpēc, ka es… nu tāpēc… Man samežģījās mēle, un es iedomājos, ka, iespējams, esmu iedzērusi pāris malciņu vairāk, nekā likās.

- Nu patiešām, Geilis. Šī laulība… ne jau es to izkārtoju, tu taču zini. Es negribēju! Tas nebija melots. Sanāca tāds… tāds kā darī­jums… citas izejas nebija, es aizbildinājos, cerot, ka sveču gaismā nebūs manāms mans pietvīkums.

- Ha! mana sarunu biedre ciniski pasmējās. Es zinu, kā izskatās labi izmīlēta meita. Viņa pameta skatienu uz velvi, kur bija nozudis Džeimijs. Un, sasodīts, es nedomāju, ka tie plankumiņi uz dāmas kakla ir odu kodumi. Viņa savilka uz augšu vienu sudrabkrāsas uzaci. Ja tas bija darījums, tad tu par savu naudu esi dabūjusi labu preci.

Geilisa atkal pieliecās man tuvu klāt.

- Vai tā ir taisnība? viņa čukstēja. Par īkšķiem?

- Par kādiem īkšķiem, Geilis? Dieva dēļ, ko tu tur muldi?

Viņa, koncentrējoties savilkusi pieri, lūkojās gar savu mazo, taisno degunu. Skaistās, pelēkās acis nespēja raudzīties vienā punktā, un es jau sāku baidīties, vai viņa nenovelsies no sola.

- Tu taču to zini? Visi zina! Vīrieša īkšķis ir tikpat liels kā viņa ķigulis. Protams, arī kāju īkšķi, Geilisa delverīgi piebilda, bet par tiem parasti spriest ir grūtāk, jo kājas ir apautas. Re, ku' tavs lapsēns! Viņa ar galvu pamāja uz velvi, kur tikko bija parādījies Džeimijs. Šitais savās rokās var paņemt pamatīgu ķirbi. Vai pamatīgu pakaļu, ko? Sie­viete vēlreiz iegrūda man dunku sānos.

- Geilis Danken, vai… tu… nevari… aizvērties! es šņācu, sejai lies­mojot. Kāds vēl izdzirdēs!

- Ak, neviens, kurš… viņa iesāka, tomēr aprāvās un truli blenza. Džeimijs bija pagājis garām galdam, it kā mūs neredzētu. Viņa seja bija bāla un lūpas cieši sakniebtas, kā nepatīkamu pienākumu pildot.

- Kas tam vainas? Geilisa jautāja. Viņš izskatās tāpat kā Artūrs, kad saēdies rāceņus.

- Nezinu. Mirkli šaubījusies, es atgrūdu solu. Džeimijs devās tieši pie Kolama galda. Vai man sekot? Acīmredzot kaut kas bija noticis.

Geilisa, pārlaidusi skatienu visai telpai, pēkšņi paraustīja mani aiz piedurknes un norādīja tajā virzienā, no kurienes tikko bija atnācis Džeimijs.

Velvētajā ejā stāvēja kāds vīrietis un, tāpat kā es, nevarēja izšķir­ties, ko darīt. Viņa drēbes bija notrieptas ar dubļiem un putekļiem tikko no ceļa. Ziņnesis. Lai kāda būtu vēsts, viņš to nodevis Džeimijam, kurš tieši šobrīd pieliecies čukstēja kaut ko ausi Kolamam.

Nē, ne Kolamam. Dūgalam. Sarkanā galva bija zemu noliekta starp divām tumšajām, trīs plato seju glītie vaibsti dziestošo sveču gaismā likās pārdabiski līdzīgi. Un, kamēr es skatījos, man atausa, ka līdzibu rada ne tik daudz paaudzēs pārmantotā kaulu un cīpslu struktūra, bet šoks un bēdas, kas atspoguļojās vīru sejās.

Geilisas roka spieda manu delmu.

- Sliktas ziņas. Viņas vārdi bija pilnīgi lieki.

- Divdesmit četri gadi, es klusi noteicu. Jā, šķiet, ka laulībai tas ir daudz.

- Jā, ir gan, Džeimijs man piekrita. Silts vējiņš šūpoja koka zarus mums virs galvas, saceļot matus, kas slīga man pār pleciem, un tie kutināja man seju. Tas ir ilgāk, nekā es vispār esmu nodzīvojis.

Paskatījos uz Džeimiju, pārliekušos pāri aploka sētai, izstīdzējis, vingrs, spēcīgiem kauliem. Man aizvien aizmirsās, cik viņš patiesībā jauns; viņš likās tik pašpārliecināts un varošs.

- Tomēr, ar knipi ielidinājis salmu aploka izmīcītajos dubļos, viņš turpināja prātot, šaubos, vai Dūgals kopumā nodzīvoja ar sievu trīs gadus. Zini, parasti viņš bij te, pilī, tur vai šur klana īpašumos, aizstājot Kolamu.

Dūgala sieva Mora bija mirusi viņu muižā Bīnečadā. Viņai pēkšņi bija sācies drudzis. Dūgals kopā ar Nedu Gauenu un vēstnesi, kas vakar atnesa šis ziņas, jau rītausmā bija devies ceļā, lai sarīkotu bēres un nokārtotu sievas īpašuma lietas.

- Tad jau viņi nebija īpaši tuvi? Manī modās ziņkāre.

Džeimijs paraustīja plecus.

- Nu, teiksim tā kā jau lielākajai daļai. Morai bij bērni un saimnie­cība, kas neļāva garlaikoties; šaubos, vai viņa izjuta Dūgala trūkumu, lai arī ar prieku sagaidīja vīru mājās.

- Pareizi, tu taču kādu laiku dzīvoji pie viņiem, vai ne? es apklusu, lai apdomātos. Nez vai tāda Džeimija acīs izskatījās laulība; katram sava dzīve, satiekoties tikai palaikam, lai radītu bērnus. Tomēr, cik varēju spriest no tā mazumiņa, ko Džeimijs bija stāstījis, viņa vecāki bija dzīvojuši saskanīgā, mīlas pilnā laulībā.

Tā kā Džeimijs neizprotamā kārtā prata lasīt manas domas, viņš sacīja:

- Zini, maniem vecākiem bij pavisam citādi. Dūgals, tāpat kā Kolams, precējās aiz aprēķina, tas vairāk bija jautājums par zemi un darījumiem nekā vēlme dzivot kopā. Bet mani vecāki nu, viņi appre­cējās mīlestības dēļ pretēji abu ģimeņu gribai, un tāpēc mēs bijām… ne nu gluži izraidītie, tomēr dzīvojām Lelibrokā paši par sevi. Mani vecāki reti ciemojās pie radiem un nekārtoja darījumus ārpus mājas, tāpēc, manuprāt, viņu attiecības bija ciešākas nekā vairumam laulātu pāru.

Viņš uzlika roku man uz muguras un pievilka sev tuvāk. Tad pielie­cās un pārbrauca ar lūpām manai ausij.

- Arī mūs savienoja darījums, viņš klusi dudināja. Es gribētu cerēt… varbūt kādu dienu… Teikums samulsumā palika nepabeigts, lūpas savilkās šķībā smaidiņā, un viņš atmeta ar roku.

Nevēlēdamās pamudināt viņu, es pasmaidīju, cik neitrāli spēju, un atkal pagriezos pret aploku. Jutu viņa augumu sev blakus, kas nepieskārās manējam, lielās plaukstas bija satvērušas žoga augšējo kārti. Ari es pieķēros žogam, lai Džeimijs nevarētu saņemt manu roku. Vairāk par visu es vēlējos pagriezties pret viņu, mierināt, pārliecināt ar pie­skārieniem un vārdiem, ka tas, kas vieno mūs, ir kaut kas vairāk par darījumu. Bet patiesība man neļāva to darīt.

"Tas, kas mūs vieno," viņš bija teicis. "Kad mēs guļam blakus, kad tu man pieskaries." Nē, tas nepavisam nebija parasti. Tā nebija ari parasta aizraušanās, kā sākumā biju domājusi. Kas gan varētu būt vien­kāršāk?

Fakts bija tāds, ka ar solījumu, uzticību un likumu biju saistīta pie cita vīrieša. Un ari ar mīlestību.

Un es nevarēju, nedrīkstēju teikt Džeimijam, ko pret viņu jūtu. Pateikt un tad pazust, kas man nenovēršami būs jādara, būtu augstā­kajā mērā nežēlīgi. Un es nevarēju viņam ari melot.

- Klēra! Džeimijs bija pagriezies un raudzījās mani; es to jutu. Neko neteicu, tikai pavērsu seju augšup, kad viņš pieliecās mani noskūpstīt. Es nevarēju melot viņam ari šādā veidā, un es to nedarīju. Galu galā man prātā pavīdēja neskaidra doma, es biju devusi viņam solījumu būt godīga.

Mūs pārtrauca skaļš "khm!" otrpus aploka žogam. Džeimijs satrū­cies apcirtās uz to pusi, no kurienes nāca skaņa, instinktīvi pagrūz­dams mani sev aiz muguras. Tad viņš nomierinājās un pasmaidīja, jo redzēja, ka kāsētājs ir vecais Aleks Makmāns savās netīrajās rūtainajās biksēs, večuks izsmējīgi skatījās uz mums ar savu spoži zilo aci.

Ironiskā sveicienā viņš novicināja pa gaisu draudīga izskata kastrē­jamās dzirkles.

- Es gribēju šitās likt lietā pie Muhameda, viņš nokrekšķināja. Bet varbūtam citam tās vairāk ģeldētu, ko? Viņš aicinoši pašņakstināja šķēres. Tas, puis, liks tev vairāk domāt par darbu un mazāk par savu ķiguli.

- Neiedrošinies i' domāt tā! Džeimijs smaidīja. Tu mani meklē?

Aleks pakustināja uzaci kā spalvainu kāpuru.

- Nē, aiz ko tev tā liekas? Iedomāju, ka provēšu izrūnīt vienu div­gadīgu ērzeli viens pats, tāpatam, tīrā prieka pēc. Viņš sēcoši iesmē­jās par savu joku, tad norādīja ar dzirklēm uz pili.

- Tec' nu, merģelīt, mājā. Uz vakariņām dabūsi šito dēlieti atpa­kaļ nez cik liela labuma no viņa vis nebūs.

Acīmredzot pēdējās piezīmes izaicināts, Džeimijs pastiepa garo roku un sakampa dzirkles.

- Jutīšos mierīgāk, ja tās būs rokā man. Viņš, šķelmīgi savilcis uzacis, skatījās uz veco Aleku. Ej nu, Ārmaliet. Kad būšu padarījis visus darbus vecā Aleka vietā, tad es tevi uzmeklēšu.

Viņš pieliecās, uzspieda buču man uz vaiga un iečukstēja ausi:

- Staļļos. Kad saule būs pašā dienvidū.

Leohas staļļi šķita daudz labāki nekā krietna tiesa no mājām, ko biju redzējusi, ceļojot kopā ar Dūgalu. Staļļiem bija akmens grīdas un sienas, vienīgās atveres bija šaurie lodziņi vienā, durvis otrā galā un nelielas spraugas zem biezā niedru jumta, lai pūces varētu tikt iekšā un izķert siena pantos mītošās peles. Taču ar šim atverēm pietika, lai te vienmēr būtu papilnam svaiga gaisa un ari tik daudz gaismas, lai staļļos valdītu patīkams mijkrēslis, nevis drūma pustumsa.

Sienaugšā, zem paša jumta, apgaismojums bija pat vēl labāks, saules staru kūļi siena kaudzēs ievilka dzeltenas strēles, un planējo­šie sausās zāles smalkumi virmoja kā zeltainu putekļu lietus. Pa jumta spraugām gaiss siltās vēsmās atnesa no dārziem lefkoju, čemurneļķu un ķiploku aromātu, bet no lejas augšup cēlās patīkams zirgu smārds.

Jutu, ka Džeimijs man zem rokas sakustas un pieceļas sēdus, viņa galva, no ēnas nokļuvusi saules spožajā gaismā, izskatījās kā liesmo­joša svece.

- Kas ir? es miegaini apjautājos un pagriezos uz to pusi, kur bija vērsts Džeimija skatiens.

- Heimišs, viņš nočukstēja, lūkodamies pāri bēniņu malai stalli. Laikam meklē savu poniju.

Neveikli apvēlos uz vēdera, pieklājības pēc pavelkot uz leju krekla stērbeli; muļķīgi, jo no apakšas nevarēja redzēt neko vairāk kā manu pakausi.

Kolama dēls Heimišs lēnām gāja pa eju starp zirgu steliņģiem. Likās, ka pie dažiem viņš it kā saminstinās, taču bērim un sarķim, kas ziņkārīgi kārstīja galvas pāri dēļu nožogojumam, lai apskatītu nācēju, viņš nepievērsa uzmanību. Zēns nepārprotami kaut ko meklēja un ue jau savu resno, brūno poniju, kas flegmātiski gremoja salmus steliņģī pie staļļa durvīm.

- Dievs Visaugstais, viņš meklē Donasu! Džeimijs paķēra kiltus, steigšus apmeta ap gurniem un nolēca no sienaugšas. Viņš neapgrūti­nāja sevi ar rāpšanos pa trepēm, bet pieķērās ar rokām pie bēniņu malas un lēca lejā. Kaut ari viņš uz salmiem piebērtās akmens grīdas pieze­mējās viegli, tomēr būkšķis bija tik skaļš, ka Heimišs sabijies apcirtās.

Mazā, mūsainā seja mazliet atslāba, redzot, kurš ieradies stalli, taču zilo acu skatiens saglabāja piesardzību.

- Vai ko meklē, brāl? Džeimijs laipni apjautājās. Viņš piegāja pie nožogojumiem un atspiedās pret vienu no stabiem, tādējādi neuzkrī­toši nostādamies starp Heimišu un steliņģi, uz kuru zēns mērķēja.

Puika svārstījās, bet tad saņēmās un izslēja mazo zodu.

- Es jāšu ar Donasu, viņš paziņoja toni, kuru bija paredzējis apņēmīgu, bet gluži tāds neizdevās.

Donass (tas nozīmēja "dēmons" un nebūt nebija pārspīlējums) mita viens pats tālākajā staļļa galā, no pārējiem zirgiem droši norobežots ar tukšu steliņģi. Ar milzīgo, nevaldāmo sarkanbrūno ērzeli neviens nejāja, un tikai vecais Aleks un Džeimijs uzdrošinājās tam tuvoties. No ēnā grimstošā steliņģa atskanēja aizkaitināts zviedziens, un pēkšņi izšāvās varena vara krāsas galva, kas, klabinot lielus, dzeltenus zobus, velti mēģināja iekampt kailajā plecā, kas atradās kārdinoši tuvu.

Džeimijs nekustējās, jo zināja, ka ērzelis nevar viņu aizsniegt. Pēkšņi parādoties nezvēra zvīļojošajai galvai ar izvalbītajām, asinīm pierietējušajām acīm un drebošajām nāsīm, Heimišs iespiedzies atlēca atpakaļ, acīmredzot no bailēm zaudējis valodu.

- Nezin vis, kā tur būs, Džeimijs mierīgi noteica. Viņš saņēma mazo brālēnu aiz pleca un veda projām no zirga, kas protestējot spār­dīja steliņģi. Heimišs nodrebēja ikreiz, kad nāvi nesošie pakavi triecās pret dēļiem.

Džeimijs pagrieza Heimišu pret sevi un labu laiku stāvēja, rokas iespiedis sānos, vērdamies lejup uz zēnu.

- Nu, viņš stingri noprasīja. Kas par lietu? Kāpēc tev vajag tieši Donasu?

Heimiša zods bija spītīgi izsliets, bet Džeimija seja pauda gan iedro­šinājumu, gan stingrību. Viņš viegli iedunkāja zēna plecu, par atbildi saņemot tikko jaušamu smaidiņu.

- Nu, duine, Džeimijs klusi mudināja puiku uz runāšanu. Tu taču zini, ka es nevienam neteikšu. Vai esi sastrādājis kādas blēņas?

Viegls sārtums iekrāsoja zēna gaišo ādu.

- Nē. Liekas… ne. Nu, varbūt drusku.

Vajadzēja vēl mazliet paskubināt, bet tad atklājās viss stāsts, sākumā vārdi raisījās negribīgi, toties vēlāk atzīšanās izplūda varenā straumē. Vecākie puikas bija sākuši sacensties, kurš zirga mugurā var pārlēkt pāri šķēršļiem. Heimišs tikmēr ar zināmu skaudību bija viņus apbrīnojis, līdz bravūrība uzveica veselo saprātu un viņš mēģināja pie­spiest savu resno poniju pārlēkt pāri akmens žogam. Tā kā dzīvniekam nebija ne spēju, ne intereses veikt šādu uzdevumu, viņš apstājās kā zemē iemiets un apkaunojošā veidā jātnieku pāri galvai iesvieda nātrēs otrpus žogam. Nātru un biedru izsmiekla sadzelts, Heimišs bija apņē­mies nākamajā dienā izjāt ar "īstu zirgu", kā viņš izteicās.

- Ja es izjātu ar Donasu, viņi vairs nesmietos, Kolama dēls sacīja, baisā baudā iztēlodamies šo skatu.

- Nē, nesmietos vis, Džeimijs piekrita. Viņiem nebūtu laika, jo vajadzētu lasīt kopā tavas skrandas.

Galvu grozīdams, viņš skatījās uz brālēnu.

- Zini ko es tev, puis, teikšu. Labam jātniekam vajadzīga gan drosme, gan prāts. Drosmes tev netrūkst, bet prāta gan pagaidām tā pamazāk. Džeimijs mierinoši apņēma Heimiša plecus un veda zēnu uz staļļa galu.

- Nāc šurp, vecīt. Palīdzi man sakraut sienu, un es tevi sapazīstināšu ar Coaru. Tev taisnība: ja esi nospriedis, ka ir laiks, tad tev vaja­dzīgs labāks zirgs, bet tāpēc jau nav jānositas.

Ejot man garām, Džeimijs pacēla skatienu uz sienaugšu, savilka uzacis un bezpalīdzīgi paraustīja plecus. Es pasmaidīju un pamāju ar roku, liekot saprast, ka viss kārtībā un lai dara, kas jādara. Pie durvīm stāvēja grozs ar kritušajiem āboliem, un es redzēju, ka Džeimijs vienu paņēma. Izcēlis no kakta siena dakšas, viņš aizveda Heimišu atpakaļ uz staļļa vidu.

- Te, brāl, viņš pateica un apklusa. Tad klusi pasvilpa, un pār steliņģa malu pārkārās bēra galva ar platu pieri un nāsīm, pa kurām šņākuļojot plūda elpa. Tumšās, lielās acis raudzījās draudzīgi, ausis bija mazliet paliektas uz priekšu, kas piešķīra zirgam laipnas modrības izteiksmi.

- Nu tad, Coar, ciamar a tha thu?[5]džeimijs stipri uzplāja ar delnu pa slaiko kaklu un pakasīja saspicētās ausis.

- Nāc nu šurp! Viņš pamāja mazajam brālēnam. Tā, stāvi man blakus. Pietiekami tuvu, lai viņš var tevi saost. Zirgs grib visu apostīt.

- Es zinu. Heimiša spalgā balss skanēja nicinoši. Viņš tik tikko sniedzās zirgam līdz purnam, tomēr pastiepa roku un to noglāstīja. Viņš stāvēja un nebēga, kamēr lielā galva pieliecās un zirgs ar interesi apostīja apmeklētāja ausi, pūzdams tam matos dvašu.

- Iedod man ābolu, zēns palūdza Džeimijam. Mīkstās, samtainās lūpas piesardzīgi satvēra cienastu, kas gulēja uz Heimiša plaukstas, un ābols pazuda mutē, kur varenie dzerokļi, sulīgi krakšķinot, to samala. Džeimijs atzinīgi vēroja notiekošo.

- Nu re! Jūs sapratīsieties. Nu, turpini vien iedraudzēties, kamēr es pabaroju pārējos, tad varēsi izjāt.

- Viens pats? Heimišs dedzigi iesaucās. Coars, kura vārds nozī­mēja "putas", bija labdabīgs, tomēr ražens un pietiekami spēcīgs četr­padsmit gadus vecs kastrāts, kurš nebija ne salīdzināms ar brūno poniju.

- Divas reizes apkārt pa aploku manu acu priekšā, un, ja nenovelsies vai nesaplēsīsi zirgam lūpas, varēsi jāt viens pats. Taču, kamēr nebūšu atļāvis, nekādas lēkšanas. Garo augumu saliecis, vizēdams siltajā staļļu puskrēslā, Džeimijs paķēra dakšās siena klēpi no kakta un aiznesa uz vienu no steliņģiem.

Iztaisnojies viņš uzsmaidīja savam brālēnam.

- Esi tik labs, padod man vienu. Viņš atslēja dakšas pret steliņģi un iekodās Heimiša padotajā ābolā. Abi stāvēja, atspiedušies pret staļļa sienu, un draudzīgi kriukšķināja. Notiesājis ābolu, Džeimijs atdeva serdi sarķim, kas ošņājās ap viņu, un atkal paņēma dakšas. Heimišs, lēnām košļādams savu ābolu, sekoja Džeimijam pa eju.

- Esmu dzirdējis, ka mans tēvs bijis labs jātnieks, puika piesar­dzīgi ieminējās pēc krietna klusuma brīža. Pirms… pirms viņš vairs nevarēja jāt.

Džeimijs uzmeta ašu skatienu zēnam, bet vispirms pabeidza mest sienu sarķa steliņģi un tikai pēc tam sāka runāt. Un viņš atbildēja uz domu, nevis uz vārdiem.

- Nekad neesmu redzējis viņu jājam, bet, zini, ko es tev teikšu, vecīt, ceru, ka man nekad nevajadzēs tik daudz dūšas kā Kolamam.

Redzēju, ka Heimiša skatiens ziņkāri kavējas pie Džeimija rētainās muguras, bet viņš neko neteica. Kamēr viņš notiesāja otru ābolu, likās, ka zēna domas pievērsušās citai tēmai.

- Ruperts sacīja, ka tev vajadzējis precēties, puika teica ar pilnu muti.

- Es gribēju precēties, Džeimijs stingri noteica, atslienot dakšas pret sienu.

- Ak tā. Nu… labi, Heimišs nedroši izstomija, it kā šis jaunais pavērsiens darītu viņu nemierīgu. Man tikai ienāca prātā… vai tev nav nepatīkami?

- Kas? Redzēdams, ka saruna var ieilgt, Džeimijs apsēdās uz siena ķīpas.

Heimiša kājas gluži līdz grīdai nesniedzās, citādi viņš būtu varējis tās pašļūkāt. Tāpēc viņš ar papēžiem sita pa stingro siena ķīpu.

- Vai tev nebija nepatīkami precēties? Zēns nenovērsa skatienu no brālēna. Nu, es domāju, katru nakti likties gultā blakus sievietei.

- Nē, Džeimijs nemeloja. Nē, patiesībā tas ir ļoti patīkami.

Heimiša sejā bija lasāmas šaubas.

- Man gan tas diez vai patiktu. Jo visas pazīstamās meitenes ir kār­nas kā slotaskāti un visas ož pēc kviešūdeņa. Bet Klēras kundze… nu, tava sieva, viņš steigšus piebilda, it kā vēlētos, lai nerastos jucek­lis, viņa ir… ē… izskatās, ka gulēt blakus viņai būtu patīkamāk. Viņa ir mīksta.

Džeimijs pamāja ar galvu.

- Jā, tas tiesa. Arī smaržo labi, viņš piebilda. Es pat pustumsā varēju saskatīt, ka Džeimijam vienā mutes kaktiņā raustās sīks muskulītis, un zināju, ka viņš neuzdrīkstas pacelt acis uz sienaugšu.

Klusums ieilga.

- Kā tu zināji? beidzot Heimišs pajautāja.

- Ko tad?

- Kura ir pareizā dāma, ar kuru precēties, zēns nepacietigi paskaidroja.

- Ak tā. Džeimijs atlaidās atpakaļ un, rokas aizlicis aiz galvas, iekārtojās pie akmens sienas.

- Zini, es to reiz jautāju savam tētim, viņš sacija. Un viņš atbil­dēja, ka to vienkārši zinot, un viss. Un, ja tu nezini, tad nav īstā mei­tene.

- Mmmphmmm. Šis paskaidrojums nekādā ziņā ne tuvu nebija apmierinošs, cik varēja spriest no izteiksmes mazajā, vasarraibumainajā sejā. Heimišs ari iekārtojās ērtāk, apzināti atdarinādams Džeimija pozu. Zeķēs autās kājas tikai nedaudz sniedzās pāri siena ķīpas malai. Lai arī tagad zēns bija mazs, taču spēcīgais augums solīja, ka dienās viņš nebūs vārgāks par brālēnu. Stūraino plecu veidols un stiprā, glītā galvaskausa forma abiem bija gandrīz vienāda.

- Kur tavas tupeles? Džeimijs apsūdzoši noprasīja. Nebūsi tak atkal pametis ganībās? Ja būsi pazaudējis, māte tev sados sutu.

Heimišs tikai paraustīja plecus, it kā šiem draudiem nebūtu nekā­das nozīmes. Domas acīmredzot kavējās pie kaut kā nopietnāka.

- Džons… viņš iesāka, domīgi savilcis smilškrāsas uzacis. Džons saka…

- Džons, staļļu puika, Džons, virtuves zēns, vai Džons Kamerons? Džeimijs vēlējās noskaidrot.

- Staļļu puika. Heimišs noplivināja roku pa gaisu, noraidot nesva­rīgo jautājumu. Viņš stāstīja par… ē… precēšanos…

- Mmm? Džeimijs uzmundrinoši noņurdēja, taktiski novērsis seju. Viņš izbolīja acis un pavērās uz augšu, mūsu skatieni satikās, kad es lūrēju pāri sienaugšas malai. Es pasmaidīju, un viņam vajadzēja iekost lūpā, lai saglabātu nopietnību.

Heimišs dziļi ievilka elpu un strauji izpūta, reizē izšaujot vārdus kā ložu kārtu.

- Viņš-teica-ka-tev-jāaplec-meitene-tāpat-kā-ērzelis-aplec-ķēvi-esneticēju-bet-vai-tā-ir-taisnība?

Es iekodu pirkstā, lai nesāktu skali smieties. Tā kā Džeimija pozīci­jas nebija tik labas kā manējās, viņš ielaida nagus sev ciskas mīkstumā un kļuva tikpat sarkans kā Heimišs. Abi atgādināja divus tomātus, kas nolikti uz siena ķīpas, lai grāfistes rudens gadatirgū žūrija varētu viņus novērtēt.

- Ē… jā… nu, zināmā mērā… Likās, ka kāds būtu aizžņaudzis Džeimijam rīkli. Tad viņš saņēmās.

- Jā, viņš stingri noteica, jā, tā ir.

Heimišs pameta šausmu pilnu skatienu tuvākajā steliņģi, kur atpū­tās bērs zirgs, kuram nokarājās apmēram pēdu garš reproduktīvais orgāns. Tad šaubu pilns ieskatījās savā klēpī, un es sastūķēju sev mutē krekla apakšmalu.

- Zini, tomēr gluži tāpat jau nav, Džeimijs turpināja. Košā krāsa no sejas pamazām izbalēja, lai ari ap muti varēja manīt bīstamu Taus­tīšanos. Pirmkārt, jau tas ir… maigāk.

- Tu tātad nekod viņām kaklā? Heimiša sejā bija tāda nopietna, saspringta izteiksme, kāda ir cilvēkam, kurš konspektē. Lai viņas kļūtu mierīgas?

- Ē… nē. Katrā ziņā, ne vienmēr. Likdams lietā savu ne gluži neiz­smeļamo gribasspēku, Džeimijs vīrišķīgi uzņēmās izglītošanas smago nastu.

- Bet, otrkārt, viņš sacīja, ļoti sargādamies, lai nepaskatītos uz augšu. Jūs esat viens pret otru ar seju, nevis no muguras. Kā sievietei labāk patīk.

- Sievietei? Heimišam tas likās apšaubāmi. Es gan laikam labāk darīšu to no muguras. Nezin vai man patiks, ja, darot kaut ko tādu, kāds uz mani skatīsies. Vai tas ir grūti? viņš apjautājās. Vai ir grūti valdīt smieklus?

Kad tovakar posos gulēt, aizvien vēl domāju par Džeimiju un Hei­mišu. Pie sevis smaidīdama, atlocīju biezās segas. No loga vilka vēss vējš, un es nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu palīst zem segām un ieri­tināties Džeimija siltajā azotē. Viņš bija imūns pret aukstumu, likās, ka viņā allaž kuras neliels ugunskurs, tādēļ āda vienmēr ir silta, reizēm gandrīz karsta, it kā mana vēsā auguma pieskāriens liktu viņam degt vēl negantāk.

Es joprojām pilī jutos kā svešiniece un ārzemniece, bet ne vairs viešņa. Precētās sievas pret mani bija kļuvušas draudzīgākas, jo nu biju viena no viņām, meitenēm turpretī, šķiet, stipri nepatika fakts, ka esmu izņēmusi no aprites ņemamu, brīvu jaunekli. Atklāti sakot, jūtot neskaitāmus saltus skatienus un čukstus, izteiktas manā virzienā mēr­ķētas paļājošas piezīmes, es jau sāku prātot, nez cik daudz tad īsti mīt pilī to jaunavu, kas kopā ar Džeimiju Maktevišu viņa īsās viesošanās laikā atradušas ceļu uz noslēgto alkovu.

Protams, nekāda Makteviša vairs nebija. Lielākā daļa pils iedzīvo­tāju vienmēr bija zinājuši, kas viņš ir, un, vai nu es biju, vai nebiju angļu spiedze, tagad arī es zināju, kāpēc tas bijis nepieciešams. Tā viņš publiski kļuva par Freizeru un es līdz ar viņu. Istabā virs virtuves, kur precētās sievietes šuva, auklēja bērnus, kur mātes dalījās audzināšanas pieredzē un atklāti vērtējoši noskatīja manu vidukli, tiku uzņemta kā Freizera kundze.

Tā kā man jau agrāk bija sarežģījumi ar bērna ieņemšanu, tad es, piekrītot kāzām ar Džeimiju, grūtniecības iespēju pat nebiju pieļāvusi. Tāpēc tagad bažījos, kā būs, līdz paredzētajā laikā sākās mēnešreizes. Šoreiz jutu vienīgi atvieglojumu, bet ne drusciņas skumju, kā tas bija parasti. Mana dzīve jau tā bija gana sarežģīta, lai tajā vēl parādītos zīdainis. Es domāju, ka Džeimijam varbūt iedūra neliela nožēla, lai gan ari viņš apgalvoja, ka jūtot atvieglojumu. Tēva laime bija kas tāds, ko vīrietis viņa situācijā diez vai varēja atļauties.

Atvērās durvis, un viņš ienāca istabā, vēl slaucīdams matus lina dvielī, ūdens lāses no slapjajām šķipsnām pilēja uz krekla un atstāja tumšus traipus.

Kur tad tu biji? es nobrīnījos. Lai gan Leohas pils salīdzinājumā ar ciema vai zemnieku mājām bija grezna, tajā nebija citu mazgāšanās ierīču kā vien vara vanna, kurā Kolams mērcēja savas sāpošās kājas, un vēl viena maķenīt lielāka, kuru izmantoja tādas dāmas, kas uzskatīja, ka mazgāšanās vienatnē ir vērta tā smagā darba, ko prasīja vannas piepildīšana. Citādi mazgāšanās notika pa daļām, izmantojot bļodu un krūzi, vai ārā ezerā vai dārza būdiņā ar akmens grīdu, kur jaunas sievietes stāvēja kailas un ļāva draudzenēm liet sev virsū ar spaiņiem ūdeni.

- Ezerā, viņš atbildēja, kārtīgi izklājot slapjo dvieli uz palodzes. Kāds, viņš sapīcis turpināja, bij atstājis vaļā steliņģa un ari staļļa durvis, un Coars bij izgājis krēslā drusku papeldēties.

- Ak, tāpēc tu nebiji vakariņās. Bet zirgiem taču nepatīk peldēties, vai ne? es nesapratu.

Viņš papurināja galvu un izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, lai tie ātrāk žūtu.

- Nē. Bet, zini, viņi ir tādi paši kā cilvēki atšķirīgi. Un Coaram garšo mazās ūdenszāles. Šis pie ezera knibināja zāli, kad no ciema atjoņoja suņu bars un ietrenca nabadziņu ūdenī. Man vajadzēja tos kvankšķus patriekt un tad peldēt pakaļ zirgam. Lai tikai Heimišs patrāpās man pa tvērienam, Džeimijs drūmā apņēmībā nosolījās. Es viņam parādīšu, kā atstāt durvis vaļā.

- Vai tu stāstīsi Kolamam? vaicāju, juzdama līdzi nelaimīgajam puikam.

Džeimijs papurināja galvu, kaut ko meklēdams sporanā. Viņš izvilka maizi un gabalu siera, ko acīmredzot bija nospēris virtuvē pa ceļam uz mūsu istabu.

- Nē, viņš sacīja. Kolams ir traki stingrs pret Heimišu. Ja uzzi­nās, ka puika bijis tik nolaidīgs, tad neļaus jāt veselu mēnesi, bet pēc tāda pēriena jau ari nevarētu. Ak kungs, kā es gribu ēst. Viņš nikni metās virsū maizei, un drupačas pašķīda uz visām pusēm.

- Gultā ar maizi nekāp, pieteicu, bet pati palīdu zem segas. Ko tad tu grasies darīt ar Heimišu?

Džeimijs norija pēdējo kumosu un uzsmaidīja man.

- Par to tu neraizējies. Es viņu rīt bridi pirms vakariņām aizraušu uz ezeru un iemetīšu ūdenī. Kamēr viņš tiks ārā un noslaucīsies, vaka­riņas būs cauri. Trijos kumosos viņš norija sieru un nekautrēdamies aplaizīja pirkstus. Lai viņš liekas gultā slapjš un badā, redzēs, kā viņam tas patiks.

Ar cerībām Džeimijs ielūkojās galda atvilktnē, kur es reizēm nogla­bāju ābolus vai kādus atlikumus no maltītes. Šovakar tā bija tukša, un viņš ar nopūtu atvilktni aizvēra.

- Līdz brokastīm droši vien izvilkšu, viņš filozofiski noteica. Veikli atbrīvojies no apģērba, Džeimijs drebinādamies ielīda man blakus gultā. Kaut ari viņa rokas un kājas pēc peldes ledainajā ezerā bija aukstas, viņa ķermenis bija svētlaimīgi silts.

- Mmm, cik jauki pie tevis ierūksities, viņš nomurmināja, manu­prāt, ruksīdamies. Tu smaržo citādi. Vai šodien raki zālītes?

- Nē, es izbrīnījos. Domāju, tas esi tu… kas tā smaržo. Tā bija asa zālīšu smarža, patīkama, bet nepazīstama.

- Es ožu pēc zivīm, Džeimijs secināja, paostījis delnas virspusi. Un slapja zirga. Nē, viņš vēl piebilda, ievelkot gaisu nāsīs un pielie­coties man tuvāk. Nē, arī tu tā neesi. Bet tepat kaut kur ir.

Viņš izslīdēja no gultas un atlocīja segas, meklējot smaržas avotu. Mēs to atradām zem spilvena.

- Pie joda… Es paņēmu to rokā un uzreiz nometu. Au! Duras!

Tas bija neliels pušķītis augu, kas bija nevērīgi izrauti ar visām sak­nēm un apsieti ar melnu diegu. Augi bija novītuši, bet no slābanajām lapām joprojām cēlās siva smarža. Pušķī bija viena puķe, kuras dzelk­šņainais kāts bija sadūris man īkšķi.

Sūkāju apskādēto pirkstu, otrā rokā piesardzīgi grozot zāļu puš­ķīti. Džeimijs stāvēja nekustīgi un kādu brīdi raudzījās uz atradumu. Tad pēkšņi izrāva man to no rokām un pa vaļējo logu izlidināja naktī. Atgriezies pie gultas, viņš enerģiski savāca saujā zemes piciņas, kas bija nobirušas no auga saknēm, un izmeta pakaļ pušķim. Tad ar troksni aizcirta logu un nāca atpakaļ pie gultas, slaucīdams delnas.

- Prom ir, viņš gluži lieki noteica. Tad iekāpa gultā. Nāc šurp, Armaliet!

- Kas tas bija? es paklausot jautāju.

- Laikam jau joks, viņš izvairījās. Ļauns, tomēr joks. Paslējies uz elkoņa, viņš nopūta sveci. Nāc šurp, mo duinne. Man ir auksti.

Par spīti ļauna vēlējumam, kas mazliet izsita no līdzsvara, es gulēju labi, jo divkāršajā nodrošinājumā, ko sniedza aizbultētās durvis un Džeimija rokas, man nekas nevarēja draudēt. Uz rīta pusi es sapņoju par leknām pļavām, kurās lidinājās milzum daudz taureņu. Dzelteni, brūni, balti un oranži, tie virpuļoja ap mani kā rudens lapas te nolai­dās uz galvas un pleciem, te noslīdēja gar augumu kā lietus lāses, ar šikajām kājiņām kutinot ādu un samtainajiem spārniem plivinoties kā manas sirds ritma atbalsīm.

Līgani uzpeldēju līdz reālās pasaules virsmai un atklāju, ka taureņu kājiņas uz mana vēdera bija Džeimija sarkanīgo krēpju liesmojošās šķipsnas un taurenis, kas iestrēdzis man starp kājām, bija viņa mēle.

- Mmm, kaut kad vēlāk izdvesu. Nu, man ir ļoti labi, bet tev?

- Apmēram trīs ceturtdaļminūtes, ja turpināsi tādā pašā garā, viņš sacīja ar smaidu, pabīdot malā manu roku. Bet es labprāt nesteig­tos… redzi, pēc dabas esmu lēns un viltīgs. Vai drīkstu izlūgties to godu pavadīt vakaru jūsu sabiedrībā, kundze?

- Varat, es pieņēmu ielūgumu. Aizliku rokas aiz galvas un no puspievērto plakstu apakšas ieurbos viņā ar izaicinošu skatienu. Ja tu vēlies teikt, ka esi tik sagrabējis, ka vairs nejaudā vairāk par vienu reizi dienā.

Sēdēdams uz gultas malas, Džeimijs cieši samiedza acis un noska­tīja mani. Pēkšņi nozibēja kaut kas balts, kad viņš lēca, un es tiku iespiesta dziļi pēlī.

- Nu labi, viņš dvesa manos matos, kas bija pamatīgi sapinkāju­šies, bet nesaki, ka es tevi nebrīdināju.

Pēc divarpus minūtēm viņš novaidējās un atvēra acis. Spēcīgi saberzēja seju un galvu tā, ka īsākie matiņi saslējās stāvus gaisā. Tad ar slāpētu lamuvārdu gēlu valodā negribīgi izslīdēja no segu apakšas un, drebinādamies dzestrajā rīta gaisā, sāka ģērbties.

- Laikam jau tu nevari, es cerīgi ieminējos, pateikt Alekam, ka esi slims, un likties atpakaļ gultā?

Džeimijs iesmējās un noskūpstīja mani, tad sāka čamdīties zem segas, meklējot zeķes.

- Varēt jau varētu, Armaliet. Taču šaubos, vai tāds aizbildinājums ģeldētu, ja nebūtu gluži bakas, mēris vai nāvējošs ievainojums. Ja es negulētu asiņodams, tad vecais Aleks acumirklī būtu te augšā, izrautu mani no nāves gultas un liktu palīdzēt viņam attārpot zirgus.

Noskatīju jaunā vīrieša graciozos, slaidos apakšstilbus, kamēr viņš rūpīgi vilka kājās zeķes un atlocīja augšējo malu.

- Ak tad nāvējošs ievainojums? Varbūt es varētu mēģināt, drau­dīgi ieminējos.

Stiepjot roku pēc otras zeķes, viņš kaut ko noņurdēja.

- Nu, skaties, kur tu raidi savas burvju bultas, Armaliet. Viņš mēģināja baudkāri piemiegt ar aci, bet tas beidzās ar palūrēšanu uz mani. Ja nomērķēsi par augstu, tev no manis nebūs nekādas jēgas.

Es izliecu vienu uzaci un ieritinājos atpakaļ segās.

- Neraizējies. Apsolu augstāk par ceļgalu nemērķēt.

Džeimijs uzsita pa vienu no maniem apaļumiem un devās uz stalli, diezgan skaļi dziedādams dziesmu "Augšā viršos". No kāpnēm atplūda piedziedājums:

Turu klēpī meitēnu mazu…

Kad kamene iedzeļ man krietni virs ceļa…

Augšā starp viršiem, pie Bendikas!

Nodomāju, ka Džeimijam taisnība; viņam nav dziedamās rīkles.

Uz brīdi ļāvos apmierinājuma pilnai miegainībai, bet drīz vien cēlos un devos lejā brokastīs. Vairums no pils iemītniekiem jau bija paēduši un aizgājuši dienas gaitās; tie, kas vēl kavējās zālē, draudzīgi mani sveicināja. Neviens neraidīja manā virzienā slepus skatienus, nevie­nam nebija aizplīvuroti naidīga sejas izteiksme, prātojot, kā iedarbojies mazais, ļaunais jociņš. Tomēr es vēroju sejas.

Rītu pavadīju vienatnē dārzā un laukos ar grozu un lāpstiņu. Man sāka aptrūkties dažas no biežāk vajadzīgajām zālītēm. Parasti gan cieminieki pēc palīdzības devās pie Geilisas Dankenas, bet pēdējā laikā vairāki slimnieki no ciema bija pasākuši nākt uz manu kambari, un zāļu patēriņš bijis liels. Varbūt vīra slimiba paņēma pārāk daudz laika, lai Geilisa spētu apkalpot savus pacientus.

Dienas otru daļu pavadīju savā ambulancē. Vajadzēja palīdzēt dažiem slimniekiem; nekas nopietns, saasinājusies hroniska ekzēma, izmežģīts īkšķis un ķēķa puika, kas uzgāzis uz kājas katlu ar karstu zupu. Iedevusi dižskābarža un zilo īrisu ziedi, ievilkusi un pārsējusi īkšķi, es ņēmos saberzt Bītona mazajās piestiņās akmenssakni, kas pil­nībā atbilda savam nosaukumam.

Darbs bija garlaicīgs, bet piemērots šādai dīkai pēcpusdienai. Laiks bija labs, un, kad uzkāpu uz galda un palūkojos ārā, es redzēju, ka rie­tumu pusē zem gobām zilās ēnas stiepjas garākas.

Manā darba telpā plauktos kārtīgās rindās vizuļoja stikla pudeles, tām blakus gulēja akurātas pārsēju un komprešu kaudzītes. Pamatīgi iztīrītajā un dezinficētajā zāļu skapitī, glīti sasaiņoti marles maisiņos, glabājās žāvētu lapu, sakņu un sēņu krājumi. Ievilku dziļi plaušās savas svētnīcas aso, pikanto smaržu un apmierināta nopūtos.

Tad pārtraucu bēršanu un noliku miezeri. Satriekta konstatēju, ka biju apmierināta. Par spīti neskaitāmām šī laikmeta dzīves neskaidrī­bām, par spīti nepatīkamajai sajūtai, ko sagādāja ļauna vēlējums, par spīti pastāvīgajai smeldzei un ilgām pēc Frenka, patiesībā es nebiju nelaimīga. Gluži otrādi.

Man uzreiz uzmācās kauns, un es jutos kā nodevēja. Kā es varēju kļūt laimīga, kad Frenks noteikti no raizēm jūk prātā? Pieņemot, ka laiks turpinās bez manis un nespēju iedomāties, kāpēc lai būtu citādi, šķiet, esmu pazudusi jau vairāk par četriem mēnešiem. Iztēlo­jos, kā viņš pārmeklē Skotijas laukus, zvana uz policiju, cerot no manis sagaidīt kādu mājienu vai ziņu. Tagad jau viņš droši vien atmetis visas cerības un gaida paziņojumu, ka atrasts mans līķis.

Mani žņaudza vainas, bēdu un nožēlas apziņa; noliku piestu un sāku staigāt pa šauro telpu, berzēdama rokas priekšautā. Ātrāk jātiek no šejienes projām. Jāpieliek vairāk pūļu, lai varētu atgriezties. Bet es taču biju mēģinājusi, atgādināju sev. Biju mēģinājusi vairākkārt. Un, paskat tik, kas iznāca.

Jā, paskat! Esmu precējusies ar skotu, kas pasludināts ārpus likuma, mūs abus vajā sadistiski noskaņots dragūnu kapteinis, es dzīvoju kopā ar barbariem, kas nogalinātu Džeimiju, tiklīdz to ieraudzītu, ja uzska­tītu, ka šis puisis apdraud viņu dārgā klana turpinājumu.

Es apsēdos un bezpalīdzīgi blenzu uz rindu burciņu un pudelīšu. Kopš atgriezos Leohas pilī, biju dzīvojusi vienai dienai, tīšuprāt nomāk­dama atmiņas par iepriekšējo dzīvi. Dziļi sirdī es zināju, ka drīz vaja­dzēs pieņemt kādu lēmumu, bet es šo nepieciešamību biju atlikusi no dienas uz dienu, no stundas uz stundu, norokot neskaidros jautājumus Džeimija sabiedrības un apskāvienu priekos.

Pēkšņi koridorā atskanēja blīkšķis un lamāšanās, es steigšus pie­cēlos un devos pie durvīm, tieši laikā, lai noskatītos, kā iekšā gāžas Džeimijs, kuru balsta vecā Aleka Makmāna salīkušais stāvs vienā pusē, bet otrā -, cik spēka, pūlas vārgs staļļa zēns. Džeimijs noslīga uz ķebļa, izstiepa kreiso kāju un saviebies skatījās uz to. Grimase vairāk liecināja par apgrūtinājumu nekā sāpēm, tāpēc es salīdzinoši mierīgi notupos, lai aplūkotu skarto locekli.

- Viegls sastiepums, es teicu pēc virspusējas apskates. Kas notika?

- Es nokritu, Džeimijs īsi atbildēja.

- No žoga? es viņu paķircināju. Džeimijs nikni palūrēja uz mani.

- Nē. No Donasa.

- Tu jāji ar to briesmoni? Es neticēju savām ausīm. Tādā gadī­jumā tev paveicies, ka tiki cauri ar sastieptu potīti. Paņēmu pārsēju un sāku apsaitēt locītavu.

- Nebija jau tik briesmīgi, vecais Aleks pajokoja. Patiesībā, puis, kādu strēķīti tev veicās tīri labi.

- Pats zinu, Džeimijs noskaldīja, sakozdams zobus, kad ciešāk pievilku pārsēju. Viņam iekoda bite.

Ķerrainās uzacis savilkās.

- Ak tad tur tas suns aprakts! Tas lops uzvedās tā, it kā viņam būtu trāpījusi bulta, večuks man pačukstēja kā noslēpumu. Palēcās uz visām četrām un atkal nokrita zemē, tad aptraka, blenza kā dulls tra­koja pa steliņģi kā kamene pa podu. Šitais puika ari dabūja, viņš ar galvu norādīja uz Džeimiju, kas par atbildi demonstrēja jaunu nepatī­kamu grimasi, kamēr tas dzeltenais nezvērs pārlikās pāri sētai.

- Pāri sētai? Kur tad viņš ir tagad? — Es piecēlos un nopurināju rokas.

- Laikam jau pusceļā uz elli, Džeimijs atbildēja, noliekot kāju uz zemes un piesardzīgi mēģinot pārlikt uz tās svaru. Kaut viņš tur paliktu pavisam. Saviebies viņš atkal apsēdās.

- Šaubos, vai vellam tiek liels labums no pusiejāta ērzeļa, Aleks norādīja. -Jo, redz, tas, ja vajadzība spiež, pats spēj pārvērsties par zirgu.

- Varbūt Donass arī ir nelabais, es uzjautrināta nosmējos.

- Noteikti. Džeimijs vēl aizvien īgņojās, bet pamazām jau sāka atgūt parasto labo omu. Tikai velns gan parasti ir melns ērzelis, vai ne?

- Nūjā, Aleks noteica. Liels, melis ērzelis, kas skrien tik ātri kā doma starp jaunu puisi un jaunu meitu.

Viņš sirsnīgi uzsmaidīja Džeimijam un piecēlās, lai dotos projām.

- Ja runājam par to, viņš piemiedza man ar aci, rit uz staļļiem nenāc. Paliec gultā, puis, un ē… ē… atvelc elpu.

- Kāpēc, es stingri noprasīju, skatoties pakaļ īgnajam staļļmeistaram, visiem liekas, ka mums prātā tikai viena doma likties gultā?

Džeimijs vēlreiz, pieturoties pie galda, mēģināja uzspiest kāju uz zemes.

- Pirmkārt, tāpēc, ka neesam precējušies vēl ne mēnesi, viņš man atgādināja. Otrkārt… Viņš pacēla galvu un, to purinādams, pasmai­dīja. Es jau agrāk esmu tev teicis, Ārmaliet. Viss, ko tu domā, parādās tavā sejā.

- Sūdu būšana, es izspiedu caur zobiem.

Ja neņem vērā īslaicīgu iegriešanos ambulancē, lai pārbaudītu, vai nav kādi steidzami gadījumi, nākamajā dienā es visu rīta cēlienu pava­dīju, izdabājot mana vienīgā pacienta kaprīzēm.

- Tev vajadzētu atpūsties, es vienā brīdī pārmetoši aizrādīju.

- Es jau atpūšos. Nu, mana potīte taču netiek piepūlēta. Redzi!

Gaisā izslējās garš, kails apakšstilbs, un glītā, slaidā pēda pakus­tējās uz priekšu un atpakaļ. Pēkšņi tā sastinga mierā un tās īpašnieks izdvesa slāpētu "au". Džeimijs saudzīgi nolaida kāju uz gultas un sāka viegli masēt vēl pietūkušo potīti.

- Tā tev būs laba mācība, es norāju slimnieku un pati izlīdu no segas apakšas. Nāc šurp! Esi gana ilgi sutis gultā. Tev vajadzīgs svaigs gaiss.

Vājnieks piecēlās sēdus, mati krita viņam pār seju.

- Man likās, tu teici, ka man vajag atpūsties.

- Tu vari atpūsties ari svaigā gaisā. Celies augšā! Es saklāšu gultu.

Visu laiku sūdzoties par manu vispārējo nelaipno attieksmi un iejū­tības trūkumu pret nopietni ievainotu vīrieti, viņš apģērbās un nosē­dēja mierā pietiekami ilgi, lai es apsietu saudzējamo potīti, bet tad atkal pieteicās viņa dabiskā omulība.

- Ārā ir draņķigs laiks, Džeimijs secināja, pametis skatienu pa logu, kur viegli smidzinošais lietutiņš tikko bija nolēmis nopietni ķer­ties pie darba un kļūt par pamatīgu gāzmu. Iesim augšā uz jumta.

- Uz jumta? Nu, protams. Nespēju iedomāties neko labāku sastiep­tai potītei kā kāpšana pa sešiem kāpņu posmiem.

- Pieciem. Turklāt man ir spieķis. Džeimijs no aizdurves ar uzva­rošu žestu izvilka solīto spieķi vecu vilkābeles kūju.

- Kur tu to rāvi? es jautāju, pētīdama mietu. Apskatot tuvāk, redzēju, ka tas ir pamatīgi noskrāpēts trīs pēdas garš skabargains koka gabals, kas ar gadiem kļuvis ciets kā dimants.

- Aleks aizdeva. Viņš to izmanto mūļiem; uzšauj starp acīm, citādi šie neklausa.

- Šķiet, ka šī vāle ir ļoti iedarbīga. Es noskatīju apbružāto koka mietu. Būs kādreiz jāizmēģina. Pie tevis.

Beidzot mēs iznācām nelielā laukumiņā tieši zem dakstiņu jumta pārkares. Zems nožogojums sargāja šī mazā novērošanas punkta malu.

- Ak, cik skaisti! Kaut ari lietus gāza kā ar spaiņiem, no jumta pavērās debešķīgs skats; mēs redzējām plašo, sudrabaino ezera klaidu un otrā krastā augstās klintis, kas kā cieši savilktas melnas dūres trie­cās debesu nomācošajā pelēkumā.

Džeimijs atspiedās pret margām, lai slimajai kājai nebūtu tik liela slodze.

- Jā, ir gan. Agrāk es mēdzu te dažkārt nākt.

Viņš norādīja pāri ezeram, kura virsmā lietus lāses izsita mazas bedrītes.

- Vai redzi to iedobi starp tām divām klintīm?

- Kalnos? Jā.

- Tas ir ceļš uz Lelibroku. Kad sailgojos pēc mājām, reizēm uzkāpju te augšā un skatos uz to pusi. Iztēlojos, ka spēju laisties kā vārna pāri tai kalnstarpai, iztēlojos kalnus un laukus grēdas otrā pusē un muižu ielejas galā.

Es viegli pieskāros viņam pie rokas.

- Vai tu vēlies atgriezties mājās, Džeimij?

Viņš pagrieza galvu un uzsmaidīja man.

- Nu, esmu par to domājis. Nezinu, vai tieši vēlos, bet laikam jau man to vajadzēs darit. Nevaru pateikt, ko tur atradīšu, Armaliet. Bet… jā. Tagad esmu precējies. Tu esi Broktūrekas kundze. Tas nekas, ka esmu izsludināts ārpus likuma, man jādodas atpakaļ, kaut vai uz tik ilgu laiku, lai visu nokārtotu.

Jutu satraukumu, ko izraisīja gan atvieglojums, gan raizes, iedomā­joties, ka jāatstāj Leoha ar visām tās intrigām.

- Kad dosimies ceļā?

Džeimijs sarauca pieri un bungāja ar pirkstiem pa margām. Saliju­šais akmens bija tumšs un slidens.

- Nu, domāju, ka jāsagaida hercogs. Iespējams, viņš uzskatītu, ka izdara Kolamam pakalpojumu, ja uzņemas manu lietu. Ja viņa spēkos nebūs mani atbrīvot, tad varbūt viņš varēs nokārtot apžēlošanu. Redzi, tad būs krietni drošāk doties uz Lelibroku.

- Nūjā, bet… Džeimijs pameta asu skatienu uz mani, kad es saminstinājos.

- Kas ir, Armaliet?

Es dziļi ievilku elpu.

- Džeimij… ja es tev kaut ko pateikšu, vai apsoli man nejautāt, kā es to zinu?

Viņš mani apskāva un ielūkojās man sejā. Lietus samitrināja viņa matus, un sīkas lāsītes tecēja lejup pa seju. Viņš smaidīja.

- Es tev teicu, ka nejautāšu neko, ko tu nevēlies stāstīt. Jā, apsolu.

- Apsēdīsimies. Tev nevajag tik ilgi stāvēt uz slimās kājas.

Mēs aizgājām līdz sienai, kur jumta pārkare atstāja mazu bruģa laukumiņu sausu, un, atspieduši muguras pret sienu, iekārtojāmies ērtāk.

- Labi, Armaliet. Kas par lietu? Džeimijs vaicāja.

- Sendringemas hercogs… es iesāku un iekodu lūpā. Džeimij, es viņam neuzticos. Es pati nezinu par viņu visu, bet vienu gan kaut kas ar to cilvēku nav kārtībā. Kaut kas nav pareizi.

- Tu to zini? Džeimijs izskatījās izbrīnījies.

Tagad bija mana kārta neizpratnē blenzt.

- Tu gribi teikt, ka tu jau zini? Vai esi viņu saticis? Sajutu atvieg­lojumu. Varbūt noslēpumainie sakari starp Sendringemu un jakobītu lietu bija daudz labāk zināmi, nekā Frenks un vikārs domāja.

- O jā. Viņš bija te ieradies vizitācijā, kad man bija sešpadsmit. Kad es… devos projām.

- Kāpēc? Mani mocīja ziņkāre, jo pēkšņi atminējos, ko Geilisa Dankena sacīja mežā, kad mēs iepazināmies. Savādās tenkas, ka Džei­mijs ir Kolama dēla Heimiša īstais tēvs. Es zināju, ka tā nav, ka tas nav iespējams, bet, visticamāk, biju vienīgā visā pilī, kura to zināja. Tāda veida aizdomas itin viegli varēja novest līdz tam, ka Dūgals jau agrāk bija mēģinājis laupīt Džeimijam dzīvību ja pie Kerierikas patiešām notika uzbrukums.

- Tas taču nav… Letīcijas kundzes dēļ, vai ne? mazliet šaubījusies, pajautāju.

- Leticijas? Džeimija pēkšņais izbrīns bija tik nepārprotams, ka manī uzreiz atraisījās kāds saspringums, par kura eksistenci nemaz nebiju nojautusi. Es patiesi nebiju domājusi, ka Geilisas pieņēmumā ir kāds patiesības grauds, tomēr…

- Pie joda, kāpēc tu pieminēji Letīciju? Džeimijs ieinteresēts jau­tāja. Gadu nodzīvoju pilī un atceros tikai vienu reizi, kad sarunājos ar viņu, toreiz viņa iesauca mani savā istabā un sadeva sutu par to, ka biju vadījis spēli viņas rožu dārzā.

Es pastāstīju, ko Geilisa bija teikusi, un viņš smējās, elpa vēsajā, lietainajā gaisā kļuva redzama kā viegla migliņa.

- Apžēliņ, it kā man pietiktu dūšas!

- Kā tu domā, vai ari Kolamam bija tādas aizdomas, ko? es gri­bēju dzirdēt Džeimija viedokli.

Viņš pārliecināti papurināja galvu.

- Nē, nedomāju, Armaliet. Ja viņam būtu tādas aizdomas, tad es nebūtu nodzīvojis līdz septiņpadsmit gadu vecumam, nemaz nerunā­jot par to, ka es varētu sasniegt tādu nopietnu briedumu kā divdesmit trīs gadi.

Šie vārdi vairāk vai mazāk apstiprināja manus uzskatus par Kolamu, tomēr es, vienalga, jutos atvieglota. Džeimija sejas izteiksme bija kļu­vusi domīga, zilās acis pēkšņi vērās tālumā.

- Bet, ja labi apsver, tad nezinu, vai Kolams zina, kāpēc es toreiz tik negaidīti pazudu no pils. Un, ja Geilisa Dankena staigā apkārt, izplatī­dama tādas baumas, šitais sievišķis ir kašķīgs, Armaliet, tenku vācele un ķildniece, ja ne ragana, kā ļaudis melš, labāk būs, ja es pacentīšos viņam pavēstīt patieso iemeslu.

Džeimijs pacēla skatienu pret lietus sienu, kas tecēja no ģēvelēm.

- Varbūt iesim lejā, Armaliet. Kļūst tā kā par mitru.

Lejā devāmies pa citu ceļu mēs pārgājām pāri jumtam un nokā­pām pa ārējām kāpnēm sakņu dārziņā, kur gribēju izraut mazliet gurķenes, ja lietus pierimtu. Mēs patvērāmies pie pils sienas, viena no izvirzītajām palodzēm novadīja lietusūdeni uz citu pusi.

- Ko tu dari ar gurķenēm, Armaliet? Džeimijs ar interesi vaicāja, lūkodamies uz izmētātajām stīgām un augiem, ko lietus bija nositis uz zemes.

- Ar zaļām neko. Vispirms tās jāizžāvē un tad…

Mani pārtrauca drausmīga riešana un klaigas, kas skanēja otrpus dārza mūrim. Es pa lietu metos uz mūri, un mazliet lēnāk, klibodams man sekoja Džeimijs.

Pa taku cauri peļķēm, ūdenim šļakstot, skrēja ciema priesteris tēvs Beins, un viņam pakaļ joņoja bars kvankšķošu suņu. Sapinies platajā sutanā, priesteris paklupa un, saceļot visapkārt dubļu un ūdens šaltis, nostiepās zemē. Nākamajā mirklī suņi metās viņam virsū, rūkdami un šņakstinādami zobus.

Man blakus pāri sienai pazibēja izplūdis pleda traips, un Džeimijs jau bija bara vidū, vicinādams savu bozi un kliegdams gēlu valodā, tādējādi pievienodams jezgai vēl savu balsi. No kliedzieniem un lāstiem bija maza jēga, savukārt boze bija iedarbīgāka. Atskanēja spalgi smilk­sti, kad miets trāpīja pa spalvainu muguru, pamazām bars atkāpās un aizjoņoja ciema virzienā.

Džeimijs elsodams atbīdīja matus no pieres.

- Nikni kā vilki, viņš noteica. Es jau Kolamam stāstīju par šito baru; tie paši, kas pirms divām dienām ietrenca Coaru ezerā. Būtu labāk viņus nošāvis, kamēr nav kādu nokoduši. Viņš skatījās lejup uz mani, kad es, notupusies pie pakritušā priestera, viņu izmeklēju. No matiem man tecēja ūdens, un es jutu, ka mans lakats piemirkst.

- Pagaidām tas vēl nav noticis, es sacīju. Izņemot dažas koduma brūces, nekā bīstama nav.

Tēva Beina sutana vienā sānā bija atplēsta vaļā, un varēja redzēt tauku, bezspalvainu, baltu cisku ar neglītu plēstu brūci un vairākām koduma vietām, kurās pamazām krājās asinis. Priesteris, balts kā palags no šoka, centās uzslieties kājās; acīmredzot nopietni cietis viņš nebija.

- Ja nāksiet man līdzi uz ambulanci, tēvs, es jums iztīrīšu brūces, es piedāvāju, nomācot smaidu par mazā, tuklā priestera izskatu, kad sutana plivinājās un kļuva redzamas rūtainas zeķes.

Pat ikdienā tēva Beina seja atgādināja savilktu dūri. Šobrīd šī līdzība bija vēl izteiktāka sarkano plankumu dēļ, kas izraibināja viņa žokļus un uzsvēra vertikālās rievas starp vaigiem un muti. Viņš lūrēja uz mani tik nikni, it kā es būtu piedāvājusi publiskā vietā veikt kādas neķīt­rības.

Acīmredzot viņš patiešām tā domāja, jo nākamie vārdi skanēja:

- Ko! Dieva vīrs lai atklāj savas intīmās auguma daļas sievietei? Es jums saku, kundzīt, man nav ne jausmas, kādas neķītrības jūs pie­kopjat tajās aprindās, kurās apgrozāties, bet, es jums saku, ka te nekas tāds netiks ciests, vismaz tik ilgi, kamēr es atbildēšu par šīs draudzes dvēselēm! To teicis, viņš pagriezās un klumzāja projām, stipri klibo­dams un neveiksmīgi cenzdamies saturēt saplēsto sutanu.

- Kā vēlaties, es nosaucu viņam pakaļ. Ja neļausiet man brūces iztīrīt, tās sastrutos!

Priesteris nekādi nereaģēja, bet savilka savus slipos plecus un klumburoja augšup pa dārza kāpnēm pa vienam pakāpienam kā pingvīns, kas lec pa peldošiem ledus gabaliem.

- Tam vīram sievietes diez ko nepatīk, vai ne? es sacīju Džeimijam.

- Ņemot vērā viņa amatu, tā ari labāk, viņš atbildēja. Iesim ēst.

Pēc pusdienām es aizsūtīju savu pacientu uz gultu atpūsties šoreiz, par spīti iebildumiem, vienu pašu un nogāju lejā uz ambu­lanci. Likās, ka stiprais lietus ir samazinājis slimnieku skaitu; ļaudis vairāk uzturējās mājās, kur bija drošāk, tāpēc neuzbrauca ar arkla lemešiem uz kājas vai nenoripoja no jumta.

Laiku pavadīju diezgan patīkami, papildinot Deivida Bītona reģistru ar saviem ierakstiem līdz šai dienai. Taču tieši tad, kad biju beigusi, durvīs parādījās kāda apmeklētāja tumšā ēna.

Šis cilvēks burtiskā nozīmē aizsedza gaismu, jo aizpildīja visu dur­vju aiļu. Cenšoties pustumsā kaut ko saskatīt, es sazīmēju Aleka Makmāna stāvu, ievīkstījušos neiedomājamā savārstījumā no mēteļiem, šallēm un zirgu deķu paliekām.

Aleks pārvietojās tik lēni, ka man atmiņā nāca pirmā reize, kad Kolams mani te atveda un izteica mājienus par savu kaiti.

- Reimatisms, vai ne? es līdzjūtīgi apvaicājos, kad Aleks ar slā­pētu vaidu gausi nolaidās vienīgajā krēslā.

- Nuka. Mitrums spiežas kaulos, viņš žēlojās. Vai kauč ko var līdzēt? Staļļmeistars nolika milzīgās, rēpuļainās plaukstas uz galda, ļaujot pirkstiem atpūsties. Tie lēnām atvērās kā naktī plaukstoši ziedi un atklāja tulznainas delnas. Pacēlu vienu no mezglainajām rokām, saudzīgi pagrozīju, pastaipīju pirkstus un pamasēju sacietējušo delnu. Vecā vīra grumbu izvagotā seja uz mirkli saviebās, bet, kad pirmās spazmas atlaidās, atkal izlīdzinājās.

- Cietas kā koks, es secināju. Pamatīgs malks brandvīna un dziļa masāža ir labākais, ko varu ieteikt. Drusku var palīdzēt biškrēsliņu tēja.

Večuks iesmējās, un šalles noslīdēja no pleciem.

- Ak, brandavu? Negribas ticēt, merģelīt, bet redzu, ka tev ir labas daktera dāvanas.

No zāļu skapja dzīlēm izmakšķerēju brūnu pudeli bez etiķetes, kurā glabājās mani krājumi no Leohas spirta tecinātavas. Noliku to un raga kausiņu priekšā pacientam uz galda.

- Izdzer! es nokomandēju. Tad izģērbies tik tālu, cik uzskati par pieklājīgu, un uzgulies uz galda. Es iekuršu uguni, lai ir silts.

Zilā acs atzinīgi nopētīja pudeli, tad savilktā roka lēnām pastiepās pie kakliņa.

- Labāk ierauj arī tu vienu šļuku, merģelīt, viņš aicināja. Tevi gaida smags darbiņš.

Aleks iekunkstējās no sāpēm un labpatikas, kad ar visu svaru uzgūlu uz viņa kreisā pleca, lai atslābinātu sasprindzinājumu, tad pacēlu plecu un rotēju to.

- Mana sieva braucija man muguru, viņš ieminējās, kad sagrāba lumbago. Bet šitā ir pat labāk. Tev nu gan ir makten stipras rokas, zeltenīt. Zini, no tevis iznāktu viens varens staļļa puika.

- Uzskatīšu to par uzslavu, vēsi noteicu, tad ielēju sev plaukstā vēl mazliet uzkarsētā eļļas un tauku maisījuma un uzklāju uz baltās, platās muguras. Vēja ārdētā, plankumainā, brūnā āda uz rokām, ko ikdienā nesedza krekls, krasi robežojās ar plecu un muguras pienbalto miesu.

- Nu, tu jau pats reiz biji viens foršs puika, es ieminējos. Ada uz muguras tev ir tikpat balta kā manējā.

Klusi smiekli sadrebināja augumu man zem rokām.

- Tagadiņ to vairs nevar pateikt, vai ne? Jā, jā, reiz Elena Makenzija redzēja mani bez krekla peldinām ķēveli un teica, ka esmot izskatījies, it kā pats labais Kungs būtu pielicis manam rumpim nepareizo galvu vajadzējis likt man uz pleciem podu ar piena pudiņu, nevis ģīmi no altārgleznas.

Es sapratu, ka viņš runā par ikonostasu kapelā, kurā bija attēloti vairāki ārkārtīgi nepievilcīgi dēmoni, kas spīdzina grēciniekus.

- Izklausās, ka Elena Makenzija visai brīvi izteikusi savas domas, es piezīmēju. Mani diezgan stipri mocīja ziņkāre, gribēju ko vairāk uzzināt par Džeimija māti. No retajām piezīmēm, ko viņš šad un tad izmeta, biju izveidojusi Džeimija tēva, Braiena, tēlu, bet māti viņš nekad nebija pieminējis, un vienīgais, ko es par viņu zināju, bija tas, ka viņa jauna mirusi dzemdībās.

- O, Elenai bij asa mēle un vēl piedevām sava galva uz pleciem. Atsēju bikšu staru galus, pabīdīju tās uz augšu un sāku masēt musku­ļainos apakšstilbus. Bet viņa bij arī jauka, pret ko nevienam nebija iebildumu, izņemot viņas brāļus. Un viņa Kolamu vai Dūgalu neņēma galvā.

- Mm. Tā es dzirdēju. Slepus aizbēga, vai ne? Es iegrūdu īkšķus ceļa cīpslās, un Aleks izdvesa skaņu, kas, atskanējusi no mazāk cienī­jama cilvēka mutes, varētu tikt nodēvēta par kviecienu.

- O jā. Elena bij vecākā no sešiem Makenziju bērniem pāris gadu vecāka par Kolamu un vecā Džeikoba acuraugs. Tāpēc jau viņa tik ilgi nodzīvoja meitās; neparko negribēja ielaisties ar Džonu Kameronu vai Malkomu Grāntu, vai kādu citu, pie kā būtu varējusi iziet, un tēvs nespieda viņai precēties pret savu gribu.

Taču, kad vecais Džeikobs aizgāja pie tēviem, Kolams pret māsas kaprizēm vairs nebij tik iecietīgs. Izmisīgi cīnīdamies, lai nostiprinātu savu nedrošo vadību klana priekšgalā, viņš meklēja sabiedrotos vai nu pie Manro ziemeļos, vai pie Grāntiem dienvidos. Abiem klaniem bij jauni vadoņi, kas labi ģeldētu māsasvīra lomai. Jaunā Džokesta tikai piecpadsmitajā gadiņā bij paklausīgi pieņēmusi Džona Kamerona bildi­nājumu un devusies uz ziemeļiem. Elena divdesmit divu gadu vecumā, jau teju veca meita, nebij tik pakļāvīga.

- Cik saprotu, Malkolma Grānta bildinājums bija nepārprotami noraidīts, ja spriež pēc tā, kā viņš uzvedās pirms divām nedēļām, es piebildu.

Vecais Aleks sāka smieties, un smiekli pārvērtās apmierinātā ņurdē­šanā, kad es uzspiedu dziļāk.

- Kā ta'. Neesu dzirdējis, ko viņa teica preciniekam, bet laikam jau tas bij šerpi. Zini, viņi satikās lielajā Saietā. Vakarā šie izgāja rožu dārzā, un visi nu gaida, lai redzētu, ņems viņa šo vai ne. Uznāca tumsa, bet visi tik gaida. Kļūst vēl tumšāks, sadedz lukturus, sākas dziedāšana, bet vēl ne ziņas, ne miņas no Elenas vai Malkolma Grānta.

- Ak kungs. Tā nu gan bijusi gara saruna. Es uzpilināju vēl maz­liet ziedes večukam starp lāpstiņām, un viņš apmierinājumā, ko sagā­dāja siltums, nopūtās.

- Tā likās. Bet laiks gāja, un šie kā nenāk, tā nenāk, Kolams sāka jau bažīties, vai tikai Grānts nav māsu nolaupījis nu, paņēmis ar varu. Un tā ar' sāka izskatīties, jo rožu dārzā neviena nebij. Un, kad šis aiz­sūtīja uz staļļiem, skaidra lieta, ka pēc manis, es teicu, ka Grānta vīri bij ienākuši pēc zirgiem, un viss bars aizlikās prom, nesakot ne vār­diņa.

Dūgals, kuram bij astoņpadsmit gadi, pārskaities uzlēca zirgam mugurā un, negaidot un neaprunājoties ar Kolamu, laida pa pēdām Malkolmam Grāntam.

Kad Kolams padzirdēja, ka Dūgals aizlicies Grāntam pakaļ, viņš mani un vēl dažus pa galvu pa kaklu trieca atkal pakaļ brālim, jo Kolams labi zināja Dūgala karsto galvu un negribēja, lai jauno švāģeri nogalē uz ceļa, iekams jaunie nav uzsaukti baznīcā. Viņš, redz, bij nospriedis, ka Malkolms Grānts, nevarēdams piedabūt Elenu pie precēšanās, aizvedis viņu, lai panāktu savu un lai tā piespiestu salaulāties.

Aleks apklusa un iegrima domās.

- Bet Dūgals, zināms, redzēja tikai apvainojumu. Bet es, taisnību sakot, nedomāju, ka Kolams to tik ļoti ņēma pie sirds, apvainojums vai ne. Tas atrisinātu viņa grūtības un Grāntam, visticamāk, vajadzētu ņemt Elenu bez pūra, vēl piemaksāt Kolamam sāpju naudu.

Aleks nicīgi nošņaukājās.

- Kolams nav tas virs, kas laidis izdevību garām. Jā, Kolams ir apķē­rīgs un nežēlīgs. Vienīgā ledus zilā acs pašķielēja pāri uzkumpušajam plecam uz mani. Tu, zeltenīt, darītu prātīgi, ja liktu to aiz auss.

- Diez vai es varētu to aizmirst, es viņu mierināju ar zināmu nopietnību balsī. Es atcerējos Džeimija stāstu, kā viņš pēc Kolama pavē­les tika sodīts, un iedomājos, cik lielā mērā tā bija atriebība par Džei­mija mātes dumpīgumu.

Tomēr Kolamam neizdevās izmantot izdevību un izprecināt savu māsu Grāntu klana vadonim. Jau uz rīta pusi Dūgals atrada Malkolmu Grāntu lielā ceļa malā kopā ar saviem pavadoņiem, pledā satinušos, saldā miegā guļam zem irbuleņu krūma.

Un, kad Aleks ar pārējiem atjoņoja brīdi vēlāk, viņi palika kā zemē iemieti no skata, kas pavērās viņu acīm, Dūgals Makenzijs un Mal­kolms Grānts, abi līdz jostasvietai kaili un kautiņa pēdu izraibinātu miesu, šūpojās un steberēja pa ceļu, vēl palaikam izdarīdami sitienus uz labu laimi, kad pietuvojās viens otram. Grānta kalpi tupēja ceļmalā kā pūces, galvas grozīdami te uz vienu, te otru pusi atkarībā no tā, kur mitrajā dūmakā streipuļoja jau pagurušie kaušļi.

- Abi elsa kā nokausēti zirgi, un rīta vēsumā no viņu miesām cēlās garaiņi. Grānta deguns bija uzpampis divtik liels, un Dūgals tikai knapi spēja ko saskatīt ar abām acīm, krūtis gan vienam, gan otram bij klātas apkaltušām un vēl svaigām asinīm.

Kad parādījās Kolama vīri, Grānta vasaļi pielēca kājās un satvēra zobenus; šī tikšanās, visticamāk, būtu pāraugusi nopietnā asinsizlie­šanā, ja kāds acīgs puika no Makenzijiem nebūtu pamanījis visai sva­rīgo faktu, ka starp Grāntiem Elena Makenzija nav manāma.

- Nu, kad bij uzgāzuši Malkolmam Grāntam uz galvas pāris spaiņu ūdens un šis atžilbis, viņam izdevās pateikt to, ko Dūgals nemaz nebij klausījies, ka Elena pavadījusi ar Malkolmu rožu dārzā tikai stundas ceturksni. Viņš negribēja teikt, ko runājuši, bet nav ar' svarīgi, viņš bijis tik aizskarts, ka uzreizam gribējis laisties projām un nerādīties vairs zālē. Tā meitu atstājis dārzā un kopš tā brīža nav viņu vairs redzē­jis un negrib Elenas Makenzijas vārdu vairs ne dzirdēt. To teicis, Malkolms uzkāpa zirgam mugurā vēl maķenīt nedroši un aizjāja. Kopš tā laika viņš nav draugos ar Makenziju klana ļaužiem.

Es klausījos kā apburta.

- Un kur tad Elena tajā laikā bija?

Vecā Aleka smiekli atgādināja staļļa durvju ierūsējušo viru čīkstē­šanu.

- Tālu prom, pāri kalniem. Taču to viņi nezināja vēl labu laiku. Mēs griezāmies riņķī un atkal likāmies uz māju, tur redzējām, ka Elenas aizvienam vēl nav un Kolams bālu ģimi stāv sētsvidū, stutējoties pret Engusu Mhoru.

Jezgai ar to vēl nebij gala, jo viesu dēļ visas pils istabas bij pil­nas, tāpatam arī bēniņi, pieliekamie, ķēķi un kambari. Likās bezcerīgi mēģināt noskaidrot, kurš vēl no pils iemītniekiem pazudis, bet Kolams sasauca visus kalpus un rūpīgi izskatīja lūgto viesu listes, jautājot, kurš redzēts vakar vakarā, kur un kad. Pēdīgi viņš uzgāja ķēķa meitu, kura atminējās mirkli pirms vakariņām sētas puses gaitenī manījusi vīrišķi.

Viņa šo bij ievērojusi tikai tāpēc, ka puisietis bijis izskatīgs garš un spēcīgs, viņa sacīja, mati kā melns zīžainis un acis kā kaķim. Mielo­dama acis, meiča bij noskatījusies, kā viņš aiziet pa gaiteni, un redzē­jusi, ka pie ārdurvīm viņu kāds sagaida sieviete no galvas līdz kājām melnā un ietinusies apmetnī ar kapuci.

- Kas ir zīžainis?

Aleka skatiens apstājās pie manis, un ap acīm ievilkās grumbiņas.

- Angļu valodā tos sauc par roņiem. Kādu laiciņu pat tad, kad visi jau zināja, ciema ļaudis stāstīja cits citam pasaciņu, ka Elena Makenzija aizvestā uz jūru pie roņiem. Vai tu zini, ka zīžainis, izkāpjot krastā, novelk ādu un staigā kā cilvēks? Un, ja tu atron to ādu un noslēp, tad viņš vai viņa, Aleks kārtības labad piebilda, nevar vairs tikt atpakaļam jūrā un ir jāpaliek uz zemes. Apprecēt roņa sievu likās laba doma, jo viņas prata labi gatavot ēdienu un bij vislabākās mātes.

Taču, Aleks pajokoja, Kolams diez ko neticēja, ka māsa aizbē­gusi ar roņiem, un tā arī pateica. Tāpēc aicināja visus viesus pa vienam pie sevis un prasīja, kurš pazīst tāda izskata vīrieti. Un beigu beigās viņi izdomāja, ka šī cilvēka vārds ir Braiens, bet ne uzvārdu, ne pie kura klana viņš piederēja neviens nezināja; viņš bij piedalījies spēlēs, bet bij saukts tikai par Braienu Dū.

Un tā tas kādu laiku palika, jo meklētājiem nebij ne jausmas, uz kuru pusi lūkoties. Tomēr pat vislabākajiem medniekiem šad tad jāie­griežas mājā, lai palūgtu sauju sāls vai stopiņu piena. Beidzot ziņa par šādu pāri sasniedza Leohu, jo Elena Makenzija nebij parasta jau­nava.

Mati kā uguns, Aleks sapņaini sacīja, izbaudīdams siltumu, ko deva mugurai uzziestā eļļa. Un acis kā Kolamam pelēkas, ar mel­nām skropstām makten smukas, bet tādas, kas iet tev cauri kā zibens. Slaida auguma sieviete, pat garāka par tevi. Un tik gaišu ādu, ka tev sāpētu acis, uz to skatoties. Vēlāk dzirdēju runas, ka viņi satikušies Saietā, saskatījušies, uz vietas nolēmuši, ka viens otram ir īstie. Tā viņi sadomājuši un aizlaidušies Kolamam Makenzijam un trijiem simtiem viesu gar degunu.

To atcerējies, viņš pēkšņi sāka smieties.

- Dūgals pēdīgi šos atrada dzīvojam zemnieka namiņā Freizeru zemju nomalē. Viņi bij izdomājuši, ka vienīgā iespēja, kā īstenot savu nodomu, ir slēpties, līdz Elena kļūs grūta un pietiekami liela, lai neva­rētu to apšaubīt. Tad Kolamam vajadzētu dot savu svētību laulībām, patīk tas viņam vai ne bet viņam nepatika.

Aleks pasmaidīja.

- Kad jūs ceļojāt, vai tu ievēroji Dūgalam rētu pāri visām krūtīm?

Es biju to ievērojusi šaura, balta līnija, kas stiepās no pleca pāri

sirdij.

- Vai to izdarīja Braiens? es vaicāju.

- Nē, Elena, Aleks atbildēja, pasmaidīdams par manu sejas izteiksmi. Lai neļautu pārgriezt Braienam rīkli, ko Dūgals taisījās darīt. Tavā vietā es ar Dūgalu par to nerunātu.

- Nē, diez vai tas būtu prātīgi.

Par laimi, plāns bija izdevies, un Dūgals viņus atrada, kad Elena jau bija piektajā mēnesi.

- Sacēlās milzu jezga, starp Leohu un Bjūliju ceļoja ļoti naidīgas vēstules, bet beigās viņi vienojās un Elena ar Braienu nedēļu pirms bērna piedzimšanas apmetās Lelibrokas muižā. Viņi tika salaulāti pa­galmā, Aleks piebilda, it kā ko atcerējies, lai Braiens varētu pārnest Elenu pāri slieksnim kā sievu. Pēc tam viņš teica, ka gandrīz esmot pārsprādzis, paceļot viņu.

- Tu jau runā tā, it kā būtu viņus labi pazinis, es teicu. Pabeigusi dakterēšanu, noslaucīju eļļainās rokas dvielī.

- Ak, mazliet, Aleks teica, siltumā samiegojies. Plakstiņš noslī­dēja pāri vienīgajai acij, un vecās sejas vaibstos vairs nemanīja vieglo sāpju grimasi, kas parasti viņa sejai lika izskatīties tik niknai.

- Elenu es, saprotams, pazinu labi. Ar Braienu iepazinos pēc dau­dziem gadiem, kad viņš atveda uz pili puiku, mums labi sapasēja. Zēns mācēja apieties ar zirgiem. Aleka balss apdzisa un plaksts pavi­sam aizslēdzās.

Es uzvilku segu pāri vecajam vīram un uz pirkstgaliem izgāju ārā, atstājot viņu sapņu varā pie pavarda.

Atstājusi aizmigušo Aleku guļam, es uzkāpu uz mūsu istabu, kur atradu Džeimiju tādā pašā stāvoklī. Nav daudz iespēju, kā izklaidē­ties telpās tumšā, lietainā dienā, un, ja es nevēlējos modināt Džeimiju vai pievienoties viņam aizmirstībā, tad, šķiet, atlika tikai lasīšana vai šūšana. Ņemot vērā, ka manas spējas pēdējā nodarbē bija sliktākas par vidējo, nolēmu aizņemties grāmatu no Kolama bibliotēkas.

Saskaņā ar savādajiem Leohas pilī valdošajiem arhitektūras princi­piem tie balstījās uz vispārēju nepatiku pret taisnām līnijām kāp­nes, kas veda uz Kolama telpām, veidoja divus asus pagriezienus, un katru iezīmēja mazs laukumiņš. Otrajā parasti stāvēja kalpotājs, gatavs izpildīt pilskunga pavēles vai palīdzēt, bet šodien postenis bija tukšs. No augšstāva telpām skanēja balsis. Varbūt kalpotājs bija pie Kolama? Negribēdama pārtraukt sarunu, es neziņā apstājos pie durvīm.

- Vienmēr esmu zinājis, ka tu esi muļķis, Dūgal, bet nedomāju, ka tāds idiots. Tā kā Kolams kopš jaunības uzturējās skolotāju sabiedrībā un nebija radis kā brālis apgrozīties karavīru un vienkāršo ļaužu vidū, parasti viņa runā nebija jaušama platā izruna, kas raksturoja Dūgala valodu. Taču tagad literārā izruna bija mazliet sašķobījusies un abas balsis bija dusmās piesmakušas un bija grūti tās atšķirt. Tā varētu rīkoties divdesmit gadus vecs zaļknābis, bet Dieva dēļ! cilvēk, tev taču ir četrdesmit pieci!

- Vai tu no tā kaut ko spēj saprast, Dūgala balsī skanēja neglīts izsmiekls.

- Nē, Kolams noskaldīja. Un, lai arī man reti ir bijis iemesls pateikties Tam Kungam, varbūt viņš mani apbalvojis vairāk, nekā biju domājis. Bieži esmu dzirdējis sakām, ka tad, kad vīrietim saceļas daikts, viņa smadzenes pārstāj darboties. Un tagad es sāku tam ticēt. Ar troksni pa akmens grīdu tika bīdīts krēsls. Ja brāļiem Makenzijiem par abiem ir viens daikts un vienas smadzenes, tad es priecājos par to daļu, kas kritusi man!

Nospriedusi, ka trešais dalībnieks šajā sarunā pilnīgi noteikti nebūtu vēlams, es klusi atkāpos no durvīm un pagriezos, lai dotos lejā. Bet svārku čaukstēšana pirmajā kāpņu laukumiņā mani apturēja. Nevēlējos, ka mani pieķer noklausāmies pie pilskunga kabineta durvīm, tāpēc es atkal pagriezos atpakaļ. Nākamais kāpņu laukumiņš bija plats, un vienu sienu no griestiem līdz grīdai sedza gobelēns. Manas kājas būs redzamas, bet tur neko nevarēja darīt.

Slapstoties kā žurka aiz gobelēna, dzirdēju no lejas lēnām tuvoja­mies soļus, tad tie apstājās laukumiņa tālākajā malā, kad neredzamais viesis, tāpat kā es, aptvēra brāļu sarunas kutelīgo raksturu.

- Nē, Kolams sacīja jau mierīgāk. Nē, protams, ne. Tā sieviete ir ragana vai kaut kas uz to pusi.

- Jā, bet… Dūgala atbildi aprāva brāļa nepacietīgā balss.

- Es jau teicu, ka par to parūpēšos. Nelauzi par to savu galvu, brā­līt; es parūpēšos, ka viņa saņem pēc nopelniem. Negribot Kolama vārdos ieskanējās simpātijas.

- Zini, ko es tev, brāl, teikšu. Esmu aizrakstījis hercogam, vai viņš nevēlas pamedīt Ērlikā hercogs ļoti labprāt pašauda briežus. Gribu sūtīt viņam līdzi Džeimiju; varbūt viņam ir vēl saglabājušās kādas jūtas pret puisi…

Dūgals iejaucās ar kādu piezīmi, acīmredzot gēlu valodā, turklāt rupju, jo Kolams sāka smieties:

- Nē, es pieļauju, ka Džeimijs ir pietiekami liels, lai pats parūpē­tos par sevi. Bet, ja hercogs būs noskaņots aizlikt kādu vārdiņu par puiku Viņa Majestātei, tad tā ir labākā iespēja iegūt apžēlošanu. Ja vēlies, es pateikšu Viņa Gaišībai, ka tu ari pievienosies. Tu varēsi palī­dzēt Džeimijam un nemaisīsies man pa kājām, kamēr es te visu nokār­toju.

Kāpņu laukumiņa otrā pusē atskanēja klusināts būkšķis, un es ris­kēju palūrēt gar gobelēna malu. Tā bija Leigēra balta kā sienas apme­tums viņai aiz muguras. Rokā viņa turēja paplāti ar karafi; alvas kauss bija nokritis no paplātes uz paklāja šo skaņu es biju dzirdējusi.

- Kas tur? no kabineta atskanēja Kolama skarbā balss. Leigēra nometa paplāti uz galdiņa blakus durvīm, steigā gandrīz apgāzdama karafi, un pagriezusies steigšus bēga.

Dzirdēju, ka durvīm tuvojas Dūgala soļi, un zināju, ka man neizdo­sies nemanītai tikt lejā pa kāpnēm. Man tik tikko pietika laika izlocīties no paslēptuves un pacelt kausu, kad atvērās durvis.

- Ā, tā esi tu! Dūgals likās mazliet izbrīnījies. Vai tas ir tas draņ­ķis, ko Fica kundze atsūtījusi Kolama sāpošajam kaklam?

- Jā, es ticami samelojos. Viņa lūdza pateikt, ka, cerams, kun­gam drīz kļūs labāk.

- Noteikti. Kustēdamies lēnāk, atvērtajās durvīs parādījās Kolams. Viņš man uzsmaidīja. Pasakiet Fica kundzei paldies! Un paldies jums, mīļā, ka atnesāt. Vai, lūdzu, neapsēdīsieties uz brīdi, kamēr es izdzeršu.

Saruna, kuru es noklausījos, bija pilnīgi likusi man aizmirst nāciena sākotnējo nolūku, bet tagad es atcerējos, ka vēlējos aizņemties grā­matu. Dūgals atvainojies aizgāja, un es lēnām sekoju Kolamam uz bib­liotēku, kur viņš man piedāvāja izmantot viņa krājumus.

Kolams vēl joprojām bija pietvīcis, strīds ar brāli vēl kavējās viņam prātā, bet uz maniem jautājumiem par grāmatām viņš atbildēja gan­drīz savā parastajā manierē. Tikai spožums acīs un neliels saspringums stājā nodeva to, kur kavējās viņa domas.

Es atradu pāris grāmatu par augiem, kuras izskatījās interesantas, un atliku malā, kamēr pāršķirstīju kādu romānu.

Kolams pāri istabai piegāja pie putnu būra, bez šaubām, gribēdams nomierināties, kā parasti vērojot skaistās, ar sevi aizņemtās radibiņas lēkājam pa zariem, katrs no tiem bija vesela pasaule pati par sevi.

Manu uzmanību piesaistīja ārā dzirdamie kliedzieni. No šī aug­stā punkta varēja pārredzēt laukus no pils līdz pašam ezeram. Neliela grupa jātnieku, priekā klaigādami, traucās gar ezera galu, kamēr lietus strūklas pātagoja muguras.

Kad viņi piejāja tuvāk, es redzēju, ka tie nemaz nav vīrieši, bet zēni, vairākums no tiem pusaudži. Šur un tur uz ponija pavīdēja pa kādam mazākam zēnam, cenšoties neatpalikt no vecākajiem biedriem. Iedo­mājos, vai tur ir Heimišs. Un drīz vien pamanīju nodevīgi košo matu plankumu uzkrītoši degam uz Coara muguras bara vidū.

Viss pulks joņoja uz pili, mērķējot uz vienu no neskaitāmajām akmens sienām, kas atdalīja laukus. Viens, divi, trīs, četri… Vecākie zēni pārlidoja pāri sienai ar pieredzes piešķirtu vieglumu.

Tā noteikti bija mana iztēle, kas lika bērim uz mirkli atpalikt, jo Coars sekoja pārējiem zirgiem ar acīm redzamu prieku. Viņš tuvojās žogam, ieņēma izejas pozīciju, saspringa un lēca.

Likās, ka viņš to dara kopā ar pārējiem, un tomēr kaut kas misējās. Varbūt jātnieka nedrošība, pārāk cieši pievilkta pavada vai nepareiza poza. Jo priekšējie pakavi skāra sienu dažas collas par zemu, un zirgs ar visu jātnieku pārkūleņoja pāri žogam visuzskatāmākajā parabolas līknē, kādu biju redzējusi.

Au!

Mana izsauciena pievilināts, Kolams pagrieza galvu uz loga pusi tieši laikā, lai redzētu, kā Coars smagi nogāžas uz sāniem un Heimiša mazais augumiņš paliek apakšā. Lai arī Kolams bija sakropļots, viņš kustējās ātri. Viņš jau bija man blakus un izliecās pa logu, iekams zirgs bija paguvis tikt kājās.

Vējš nesa istabā lietu, izmērcējot Kolama samta svārkus. Satraukti lūkodamās viņam pār plecu, es redzēju bariņu zēnu, kas lielā vēlmē palidzēt cits citu grūstīja un bakstīja. Likās, pagāja ilgs laiks, līdz pūlis pašķīrās un mēs redzējām mazo, drukno Heimišu, kas, vēderu saķēris, i/lauzās no drūzmas. Zēns noraidoši purināja galvu par atbildi uz dau­dzajiem piedāvājumiem palīdzēt un mērķtiecīgi stūrēja uz sienu, kur pieliecās un stipri vēma. Tad noslidēja gar sienu un saļima slapjajā zalē, kājas izpletis, seju pavērsis pret lietu. Kad redzēju, ka viņš izbāž mēli, lai uztvertu krītošās lāses, es uzliku roku Kolamam uz pleca.

- Viņam nekas nekaiš, es sacīju. Tikai aizsista elpa.

Kolams aizvēra acis un nopūtās, sasprindzinājumam atslābstot, viņa augums pēkšņi saguma. Līdzjūtīgi viņu vēroju.

- Jūs viņu mīlat kā savu dēlu, vai ne? es ierunājos.

Pelēkās acis negaidīti kvēli ieurbās manējās, kurās pavīdēja milziga trauksme. Mirkli kabinetā nebija dzirdama ne skaņa, tikai uz plaukta tikšķēja stikla pulkstenis. Tad ūdens lāse noritēja gar Kolama degunu un vizuļodama palika karājamies degungalā. Nevilšus pastiepu roku, lai noslaucītu to ar mutautu, un sejas saspringums atslāba.

- Jā, viņš vienkārši atzina.

Beigās es Džeimijam pastāstīju tikai par Kolama ieceri sūtīt viņu līdzi hercogam medībās. Tagad es jau biju pārliecināta, ka Džeimijs pret Leigēru jūt tikai bruņniecisku draudzību, taču man nebija ne jaus­mas, ko viņš varētu izdarīt, uzzinot, ka paša tēvocis pavedis meiteni un padarījis grūtu. Acīmredzot Kolams negrasījās šajā ārkārtas situācijā meklēt Geilisas Dankenas pakalpojumus; es minēju, vai meitene tiks izdota par sievu pie Dūgala vai arī pagaidām, kamēr grūtniecība vēl nav redzama, Kolams atradīs viņai citu vīru. Katrā ziņā, ja Džeimijs ar Dūgalu dienām ilgi būs spiesti mitināties pieticīgā mednieku na­miņā, tad es uzskatīju, ka būs labāk, ja viņiem nepievienosies Leigēras ēna.

- Hm, Džeimijs domīgi novilka. Ir vērts pamēģināt. Visu dienu kopā medījot un tad namiņā sēžot pie uguns un dzerot viskiju, cilvēki stipri sadraudzējas. Viņš pabeidza pogāt manu kleitu uz muguras un noskūpstīja plecu.

- Man būs žēl tevi atstāt, Ārmaliet, bet tā, iespējams, būs labāk.

- Par mani neraizējies, es sacīju. Tikai tagad aptvēru, ka Džeimija prombūtnē es pili palikšu pilnīgi viena, un šī apziņa darīja mani nedaudz nemierīgu. Tomēr es biju apņēmusies izturēt, ja vien viņam tas nāks par labu.

- Vai esi gatavs doties vakariņās? es jautāju. Vīra roka kavējās man uz vidukļa, un es pagriezos pret viņu.

- Mmmm, viņš pēc brīža izdvesa. Es labprāt paliktu neēdis.

- Bet es gan ne, noteicu. Tev būs jāpagaida.

Es noskatīju gan tos, kas sēdēja pie galda, gan tos, kas sēdēja otrā zāles galā. Tagad jau es pazinu gandriz visus, dažus pat diezgan tuvu. Man ienāca prātā, cik šis ļaužu pulks ir raibs. Frenks par šo sanākšanu būtu sajūsmā tik daudz atšķirīgu sejas tipu.

Iedomājoties par Frenku, es allaž jutos tā, it kā būtu uzkodusi sāpošam zobam; man radās vēlme atrauties. Bet tuvojās laiks, kad es vairs nevarēšu kavēties, un tāpēc ar varu piespiedu domas atgriezties, centīgi atsaucot viņu atmiņā un iztēlē izvelkot viņa garo uzacu gludos lokus, tāpat kā biju tos izvilkusi ar pirkstu. Nav svarīgi, ka mani pirkstu gali pēkšņi atcerējās cietākas, biezākas uzacis un es redzēju zem tām tumšzilas acis.

Meklējot pretlīdzekli šādām nemierīgām domām, steidzīgi pagrie­zos pret tuvāko seju. Sagadījās, ka tā piederēja Mērtegam. Nu, viņš vis­maz nelīdzinājās nevienam no vīriešiem, kas mani vajāja domās.

Maza auguma, vieglu ķermeņa uzbūvi, bet stiegrains kā gibons, ar garām rokām, kas vēl pastiprināja līdzību ar pērtiķi, zemu pieri, šauru žokli viņš nez kāpēc man atsauca atmiņā alu iemītniekus un pirmā cil­vēka attēlus, kas bija redzami dažos Frenka tekstos. Taču ne jau nean­dertālietis. Pikts. Lūk, kā. Mazajā vīriņā bija kaut kas ļoti pamatīgs, kas man atgādināja laika ārdētos raibos laukakmeņus, mūžvecus jau 18. gadsimtā, kas kā neaizvietojami sargi stāvēja krustcelēs un apbe­dījuma vietās.

Šī doma man iepatikās, un es vakariņotājus aplūkoju no etnisko tipu viedokļa. Piemēram, tas vīrs, kurš sēdēja netālu no pavarda, viņu sauca Džons Kamerons, noteikti bija normanis, ja es vispār tādu biju redzējusi un nebiju jau arī -, izcilni vaigu kauli un augsta, šaura piere, gara virslūpa un galla tumsnējā āda.

Šur tur pa kādam gaišam saksim… ā, Leigēra, lūk, ideāls piemērs. Italu ādu, zilām acīm un mazu, mazu drusciņu pilnīga… es pārtraucu nelabvēlīgo raksturojumu. Viņa tīšuprāt vairījās skatīties uz mani vai Džeimiju, dzīvi tērzēdama ar saviem draugiem pie viena no tālākajiem galdiem.

Es palūkojos pretējā virzienā uz nākamo galdu, kur sēdēja Dūgals Makenzijs, pirmo reizi pa gabaliņu no Kolama. Tas nu gan ir viens sasodīts vikings. Ar tādu iespaidīgu augumu un platajiem, plakanajiem vaigu kauliem bija viegli viņu iztēloties komandējam pūķu kuģi: dziļi iegrimušās acis kvēlo mantrausībā un miesaskārē, kad viņš cauri miglai cenšas saskatīt kādu klinšainās piekrastes ciemu.

Man garām pastiepās liela roka ar vara krāsas spalviņām un paņēma no šķīvja auzu plācenīti. Vēl viens ziemeļnieks, Džeimijs. Viņš man atgādināja Bērda kundzes leģendas par milžu rasi, kas reiz staigā­jusi pa Skotiju un guldījusi savus garos kaulus ziemeļu zemē.

Sarunām, kā parasti, bija vispārējs raksturs, cilvēki sēdēja nelielos pulciņos un ēdot sarunājās. Bet manas ausis pēkšņi uztvēra dzirdētu vārdu, kurš atskanēja no galda, kas atradās tepat netālu. Sendringems. Man likās, ka balss piederēja Mērtegam, un es pagriezos, lai paskatītos. Viņš sēdēja blakus Nedam Gauenam un čakli kustināja žokļus.

- Sendringems? Ā, vecais Villijs, puišu mīlnieks, Neds domīgi atkārtoja.

- Ko?! Viens no jaunākajiem sargiem gandrīz aizrijās ar alu.

- Mūsu cienījamam hercogam smēķē zēni, cik noprotu, Neds paskaidroja.

- Mmm, Ruperts piekrītoši noņurdēja ar pilnu muti. Norijis kumosu, viņš vēl papildināja: Ja pareizi atminos, tad iepriekšējo reizi, kad viņš te viesojās, bija uzdomājis mūsu jauno Džeimiju. Kad tas bij, Dūgal? Trīsdesmit astotajā? Trīsdesmit devītajā?

- Trīsdesmit septītajā, no blakusgalda atsaucās Dūgals. Viņš samiegtām acīm pavērās māsasdēlā. Tu sešpadsmit gados biji smuks puika, Džeimij.

Uzrunātais pilnu muti pamāja.

- Jā. Un arī veikls.

Kad smiekli bija apklusuši, Dūgals sāka Džeimiju ķircināt.

- Es nezināju, Džeimij, ka biji viņa iemīļotais. Ne viens vien pie hercoga samainījis sāpošu pakaļu pret iespēju dabūt zemi un amatus.

- Tu būsi pamanījis, ka man nav ne viena, ne otra, smaidīdams atteica Džeimijs, atkal saceldams smieklu brāzmas.

- Ko? Netika pat tuvumā? Ruperts skaļi čāpstināja.

- Atklāti sakot, tuvāk, nekā es būtu vēlējies.

- Bet, puis, cik tuvu tad tu gribētu? Šis sauciens atskanēja kaut kur tālāk uz galda galu no gara auguma vīra ar brūnu bārdu, bet viņu es nepazinu, un šo piezīmi atkal uztvēra ar smiekliem un piedauzīgiem komentāriem. Džeimijs rāmi pasmaidīja un mierīgi pastiepa roku pēc vēl viena plāceņa.

- Vai tāpēc tu tik negaidīti pameti pili un atgriezies pie tēva? Ruperts tincināja.

-Jā-

- Nu, puis, tev vajadzēja man pateikt, ka tev ir tādas klapatas, Dūgals tēlotās raizēs iesaucās. Džeimijs lēnām pa skotu modei rīklē norūcās.

-Ja es tev būtu to pateicis, vecais nelieti, tu man kādu vakaru pie alus būtu pielējis magoņu sulu un kā mazu dāvaniņu atstājis Viņa Gaišības gultā.

Ap galdu sēdošie sāka rēkt, un Džeimijs pieliecies izvairījās no Dūgala mestā sīpola.

Ruperts samiegtām acīm lūkojās uz Džeimiju.

- Man šķiet, puis, ka redzēju tevi, īsi pirms tu aizlaidies, vakarā ieejam hercoga guļamkambarī. Vai droši zini, ka stāsti mums patie­sību? Džeimijs paķēra citu sīpolu un svieda zobgalim. Tas netrāpīja un aizripoja niedru klājumā.

- Nekā, Džeimijs smējās, es joprojām esmu nevainīgs vismaz tādā veidā. Bet, ja tu, Rupert, nevari aizmigt, to nezinādams, tad es tev labprāt visu izstāstīšu.

Kamēr apkārt skanēja saucieni "Stāsti! Stāsti!", Džeimijs tīšuprāt lēnām ielēja sev alu un apsēdās klasiskā stāstnieka pozā. Varēju redzēt Kolamu pie galvenā galda piešķiebtu galvu klausāmies tikpat uzmanīgi kā zirgu puisis vai karavīri, kas sēdēja pie mūsu galda.

- Labi, Džeimijs iesāka, tas, ko Neds teica, ir taisnība. Viņa Gai­šība, kā mēdz teikt, meta uz mani aci, bet, tā kā sešpadsmit gados es biju tāds vientiesis… Šajā vietā viņu pārtrauca vairākas ciniskas pie­zīmes, un Džeimijs pacēla balsi, lai varētu turpināt. Kā jau teicu, tā ka es neko nezināju par tādām izdarībām, man nebija ne jausmas, kas hercogam padomā, kaut ari likās drusku jocīgi, ka Viņa Gaišība allažiņ vēlējās mani glaudīt kā kucēnu un ka viņam atkal un atkal gribējās zināt, kas man ir sporanā. ("Vai zem tā!" atskanēja kāda piedzēruša vira bļāviens.)

- Vēl jocigāk man likās, Džeimijs nepievērsa saucienam uzma­nību, ka viņš, nejauši pamanījis mani mazgājamies, vēlējās noberzt man muguru. Kad viņš tika galā ar muguru un pārgāja pie pārējā, es sāku tā kā drusku nervozēt, bet, kad viņš pabāza roku man zem kiltiem, es visu sapratu. Jo redziet, varbūt es biju vientiesīgs, bet ne jau pilnīgs muļķis.

No tās ķezas es izkūlos, ar visiem kiltiem ienirstot ūdeni un aizpel­dot uz otru krastu; Viņa Gaišība negribēja savas dārgās drānas notriept ar dubļiem un samērcēt. Bet pēc tās reizes es dikti piesargājos trāpīties viņam ceļā viens pats. Pāris reižu mēs saskrējāmies dārzā vai pagalmā, bet tur bija gana vietas, lai es tiktu projām, bez nopietnākām padarīša­nām kā viena buča uz auss. Vienīgi reiz viņš ienāca pie manis staļļos, kad biju viens, tas gan bij nepatīkami.

- Manos staļļos? Vecais Aleks bija šausmās. Viņš pacēlās un klie­dza pāri zālei uz galvenā galda pusi. Kolam, parūpējies, lai tas vecis nelien maniem staļļiem ne tuvumā! Lai gan viņš ir hercogs, es neļaušu biedēt savus zirgus! Un ari uzmākties puiškāniem! viņš piebilda, kā tikko atcerējies.

Džeimijs netraucēts turpināja savu stāstu. Dūgala abas pusaugu meitas pavērtām mutēm sajūsminātas klausījās.

- Redziet, es biju steliņģi un tur nebij necik vietas, kur izgrozīties. Es biju pārliecies pār [atkal rupjas piezīmes]… pārliecies pār sili, kā jau teicu, raušot no apakšas ārā sēnalas, dzirdēju sev aiz muguras troksni, un nepaguvu izslieties, kad kilti tika uzmesti man uz muguras un man pie dibena piespiedās kaut kas ciets.

Džeimijs pavicināja roku, lai apklusinātu troksni, kas sacēlās.

- Nu, man diez ko nepatika, ka mani čakarē steliņģi, bet es ari nere­dzēju, kā tikt no šitās ķezas laukā. Es sakodu zobus un cerēju, ka pārāk nesāpēs, kad zirgs tas bija lielais, melnais kastrāts, Ned, tas, ko tu dabūji Broklberi, nu, tas, ko Kolams pārdeva Bredalbinā, lai nu kā, zirgam bij iebildumi pret Viņa Gaišības sacelto troksni. Vairumam zirgu patīk, ja ar viņiem aprunājas, un arī tam patika, bet viņam bij savāda nepatika pret ļoti augstām skaņām; es nevarēju izvest viņu pagalmā, ja tur bij mazi bērni, jo viņš no tiem spiedzieniem sāka satraukti mīdīties un kārpīties.

Viņa Gaišībai, kā jūs varbūt atminaties, ir diezgan spalga balss un tajā reizē tā bij vēl augstāka, jo viņš ar' bij maķenīt satraucies. Nu, kā jau teicu, zirgam tas diez ko nepatika jāsaka, ka man ari ne, un viņš sāka mīdīties, sprauslāt un gorīties, un piespieda Viņa Gaišību plakanu pie steliņģa sienas. Tiklīdz hercogs palaida mani vaļā, es ielēcu silē un aizslīdēju pa otru pusi gar zirgu, atstājot Viņa Gaišību, lai pats tiek no turienes laukā.

Džeimijs apklusa, lai ievilktu elpu un iedzertu malku alus. Tagad jau visu klātesošo uzmanība un sejas, kas lāpu gaismā vizēja, bija pie­vērstas stāstītājam. Šur tur varēja manīt kādu sarauktu pieri, uzzinot tādas lietas par visvarenāko angļu kroņa augstmani, bet to pārmāca milzīga sajūsma par skandālu. Es sapratu, ka hercogs Leohas pilī nebija necik iecienīts.

- Ticis jau tik tuvu, ja tā var izteikties, Viņa Gaišība bij apņēmies dabūt mani, lai tur vai kas. Tā nākamajā dienā viņš pasaka Makenziju vadonim, ka sulainis saslimis, un lūdz, vai nevar aizņemties mani, lai palīdzu viņam nomazgāties un apģērbties. Kolams, pūlim par lielu prieku, tēlotā izmisumā aizklāja ar rokām seju. Džeimijs pamāja ar galvu Rupertam.

- Tāpēc tu redzēji mani vakarā ieejam Viņa Gaišības istabā. Varētu teikt, tāda bij pavēle.

- Tu varēji man pateikt, Džeimij. Es nebūtu licis tev to darīt, Kolams ar pārmetuma izteiksmi sejā sauca pāri zālei.

Džeimijs paraustīja plecus un pasmaidīja.

- Man to neļāva darīt dabiskā kautrība, tēvoc. Turklāt es zināju, ka tu centies vienoties ar to cilvēku; domāju, ka tavām sarunām varētu nākt par ļaunu, ja tu būtu spiests pateikt Viņa Gaišībai, lai neliek rokas klāt tava māsasdēla pakaļai.

- Ļoti iejūtīgi, Džeimij, Kolams salti noteica. Tu tātad upurējies manis dēļ, vai ne?

Džeimij s tēlotā tostā pacēla savu kausu.

- Man tavs labums vienmēr ir pirmajā vietā, tēvoc, viņš sacīja, un man likās, ka bez ķircināšanās zemtekstā skanēja arī patiesība un Kolams to uztvēra tikpat skaidri kā es.

Viņš iztukšoja savu kausu un nolika uz galda.

- Bet nē, Džeimijs noslaucīja muti, tajā reizē es nedomāju, ka ģimenes saites prasa no manis tik lielu upuri. Es aizgāju uz hercoga istabām, jo tu man liki, bet tas arī viss.

- Un iznāci ārā ar neizstieptu caurumu? Ruperta balsī skanēja neticība.

Džeimijs pasmaidīja.

- Jā. Redzi, tiklīdz padzirdēju par pavēli, es devos taisnā ceļā pie Fica kundzes un teicu, ka man vajag vīģu sīrupu. Kad viņa man to iedeva, es noskatījos, kur viņa liek pudeli, vēlāk atnācu un izdzēru.

Visi zālē sēdošie smējās, vēderus turēdami, ieskaitot Fica kundzi, kuras seja kļuva tik tumšsarkana, ka sāku jau baidīties, vai viņa neda­būs trieku. Viņa ceremoniāli uzslējās kājās un labsirdīgi paraustīja Džeimiju aiz auss.

- Tad, redz, kas notika ar manām labajām zālēm, tu mazais ne­kauņa! Rokas sānos iespiedusi, viņa grozīja galvu, un zaļie auskari zibēja kā spāres. Labāku vairs neesmu spējusi izvārīt!

- 0, tas iedarbojās teicami, Džeimijs viņai apliecināja, smejoties reizē ar apjomigo kundzi.

- Skaidrs! Kad iedomājos, ko tik daudz sīrupa nodarīja tavām iek­šām, puis, es ceru, ka tas vismaz bij tā vērts. Pēc tam tu noteikti vairā­kas dienas nekam nederēji.

Viņš, joprojām smiedamies, papurināja galvu.

- Tā ir, bet es nebiju derīgs arī Viņa Gaišības nolūkiem. Likās, ka viņam nebij iebildumu, kad lūdzu atļauju atstāt viņu. Bet es zināju, ka otru reizi tas neietu cauri, tāpēc, tiklīdz vēdergraizes pārgāja, es paņēmu stallī zirgu un aizlaidos. Ceļā pagāja ilgs laiks, jo man vaja­dzēja ik pa desmit minūtēm apstāties, bet nākamajā dienā uz vakari­ņām tiku mājās.

Dūgals pamāja, lai atnes jaunu krūzi alus, ko pa rokām padeva Džeimijam.

- Jā, tavs tēvs atlaida ziņu, ka, iespējams, tu būsi pietiekami apgu­vis pils zinības, Dūgals skumīgi noteica. Tolaik man likās, ka gluži visu no vēstules nesaprotu.

- Es ceru, ka būsi uzvārījusi jaunu devu vīģu sīrupa, Fica kundze, iejaucās Ruperts un familiāri iebakstīja viņai sānos. Pēc pāris dienām Viņa Gaišība būs atkal klāt. Vai ari tu ceri uz savu jauno sievu, ka šoreiz viņa tevi pasargās, Džeimij? Viņš baudkāri paglūnēja uz mani. Patie­sībā tev vajadzētu sargāt viņu. Esmu dzirdējis, ka hercoga kalpam iet pie sirds kas cits nekā Viņa Gaišībai, kaut ari viņš ir tikpat nemierīgs.

Džeimijs atstūma solu, piecēlās un pastiepa roku pēc manis. Viņš apņēma mani ap pleciem un uzsmaidīja Rupertam.

- Nu tad mums abiem laikam vajadzēs atsisties ar kopā saliktām mugurām.

Šausmu izteiksmē Rupertam plati iepletās acis.

- Ar kopā saliktām mugurām?! viņš iesaucās. Es zinu, ka mēs pirms kāzām aizmirsām tev kaut ko pateikt, puis! Nav brīnums, ka neesi savu sievu vēl padarījis grūtu.

Džeimija rokas tvēriens man uz pleca kļuva ciešāks, viņš pagrieza mani uz velvi, un mēs mukām projām, bet mums aiz muguras brāzmoja smiekli un bira rupju padomu krusa.

Tumsā pie zāles ieejas Džeimijs atspiedās pret akmens sienu un saļima. Nespēdama nostāvēt, es noslīgu viņam pie kājām un bezspēcīgi smējos.

- Tu viņam nepateici, vai ne? beidzot Džeimijs izdvesa.

Es papurināju galvu.

- Protams, ne. Joprojām elsdama, es meklēju Džeimija roku, un viņš uzrāva mani kājās. Es sabruku viņam pie krūtīm.

- Nu tad paskatīsimies, vai esmu pareizi sapratis. Viņš saņēma manu seju rokās un piespieda pieri manējai tik tuvu, ka viņa acis izplūda vienā lielā acābolā un siltā elpa skāra manu zodu.

- Seja pret seju. Vai tā? Smieklu dzirkstis rima manās asinīs, un to vietā stājās kaut kas cits, tikpat spēcīgs. Ar mēli pieskāros Džeimija lūpām, kamēr manas rokas darbojās kaut kur zemāk.

- Seja nav tā svarīgākā ķermeņa daļa. Bet tu pamazām mācies.

Nākamajā dienā es savā ambulancē pacietīgi uzklausīju vecāku kundzi no ciema, virējas radinieci, kura līdz pēdējam sīkumam aprak­stīja savas vedeklas kaiti briesmīgu aizsmakumu, kuram teorētiski bija kaut kas kopējs ar pacientes sūdzībām par angīnu, lai gan tajā brīdī nekādu saistību nespēju saskatīt. No durvīm krita ēna, pārtraucot simptomu uzskaitījumu.

Satrūkusies es pacēlu galvu un ieraudzīju ieskrienam Džeimiju, kuram sekoja vecais Aleks, abi vīri izskatījās noraizējušies un satraukti. Džeimijs bez ceremonijām atņēma man kociņu, ar ko piespiest mēli, lai ieskatītos kaklā, un, satvēris mani aiz abām rokām, uzrāva kājās.

- Kas… es iesāku, bet Aleks, cenšoties pāri Džeimija plecam saskatīt manas plaukstas, kuras Džeimijs viņam rādīja, mani pārtrauca.

- Jā, tas ir labi, bet visa roka? Vai viņai ir pietiekami stipras rokas, vecīt?

- Skaties! Džeimijs sagrāba vienu roku un izstiepa visā garumā, samērojot ar savējo.

- Nu, sacīja Aleks, šaubīgi to apskatot, varētu būt. Jā, varētu.

- Vai jūs nebūtu tik laipni un nepateiktu, ko te darāt? es apvai­cājos, bet nepaguvu pabeigt sakāmo, kad abi vīri, paņēmuši mani pa vidu, norāva pa kāpnēm, atstājot padzīvojušo pacienti mulsi ska­tāmies.

Pēc dažām minūtēm es šaubīdamās raudzījos liela, spīdīga, brūna zirga pakaļpusē, kas bija novietota sešas collas no manas sejas. Pro­blēma man tika izklāstīta pa ceļam uz stalli. Džeimijs skaidroja, un vecais Aleks šad tad iesprauda pa vārdam, lāstam vai izsaucienam.

Losgana, laba vaislas ķēve un Kolama staļļu dārgums, bija ķezā. Tik daudz es redzēju pati ķēve gulēja zemē, spīdīgie sāni laiku pa laikam pacēlās, un likās, ka milzīgais stāvs nodreb. Nometusies četrrāpus aiz zirga pakaļgala, es varēju redzēt, kā ar katru kontrakciju mazliet pave­ras maksts lūpas, bet nekas vairāk nenotiek; atverē neparādījās sīka kājiņa vai smalks, mitrs purniņš. Kumeļš aizkavējies acīmredzot nāca ar sāniem vai muguru pa priekšu. Aleks domāja, ka ar sāniem, Džeimijs -, ka ar dibenu. Kādu brīdi viņi stāvēja un strīdējās, līdz es nepacietīgi saucu abus pie kārtības, lai pajautātu, ko viņi vienā vai otrā gadījumā grib no manis.

Džeimijs paskatījās uz mani, it kā es būtu pamuļķe.

- Protams, tev jāpagriež kumeļš, viņš pacietīgi sacīja. Izvelc priekškājas, lai tas tiek ārā.

- O, tik vien? Es skatījos uz zirgu. Losgana, kuras elegantais vārds patiesībā nozīmēja "varde", bija ķēve ar smalkiem kauliem, taču ar visu to neiedomājami liela.

- Ē, tu gribi teikt, ka man jābāž roka tur iekšā? Es slepus pametu skatienu uz savu roku. Droši vien tā ies iekšā atvērums bija pietie­kami plats -, bet ko tālāk?

Abiem vīriešiem ķetnas šādam darbam noteikti bija pārāk lielas. Un Roderiks, staļļa puisis, kuru parasti piespieda izlīdzēt šādos deli­kātos jautājumos, protams, bija kļuvis nederīgs, jo pati biju uzlikusi viņam šinu zēns pirms divām dienām bija lauzis roku. Tomēr Villijs, otrs staļļa puisis, bija aizgājis pēc Roderika, lai viņš dotu padomus un sniegtu morālu uzmundrinājumu. Tieši šajā brīdī viņš ieradās, ģērbies tikai noskrandušās biksēs, šaurais krūškurvis staļļa puskrēslā vizēja balts.

- Tas ir smags darbs, puisis šaubīdamies sacīja, novērtējis situā­ciju un domu, ka es stāšos viņa vietā. Zini, viltīgs. Tur vajadzīga sava zināšana, bet ari spēku vajag.

- Neķer kreņķi, Džeimijs kā noslēpumu pačukstēja. Klēra ir krietni spēcīgāka par tevi, nabaga salātiņ. Ja tu tikai pateiksi viņai, kas jāmeklē un kas jādara, tad viņa pagriezīs kumeļu kā nieku.

Es atzinīgi novērtēju tādu ticību manām spējām, taču pati ne tuvu nejutos tik optimistiski. Cenšoties sev iestāstīt, ka šī procedūra necik neatšķiras no asistēšanas vēdera dobuma operācijā, es iegāju steliņģī nomainīt kleitu pret biksēm un maisauduma uzsvārci, tad ieziepēju roku no pirkstu galiem līdz plecam ar taukainām ziepēm.

- Nu tad aiziet, es pie sevis nomurmināju un ieslidināju roku ķēves dzemdē.

Tur bija ļoti maz vietas, kur grozīties, un sākumā es nesapratu, ko esmu sataustījusi. Tomēr aizvēru acis, lai labāk koncentrētos, un uz­manīgi taustījos tālāk. Tur bija gan gludas virsmas, gan dažādi puni.

Ciludās virsmas noteikti bija rumpis, bet puni kājas vai galva. Man vajadzēja kājas, ja precizāk, priekšējās. Pamazām es apradu ar to, ko varu sataustīt, un to, ka jāpaliek mierā, kad uznāk kontrakcijas; pār­steidzoši spēcīgie dzemdes muskuļi sagrāba manu delmu kā skrūvspī­les, saspiežot kaulus ļoti sāpīgi, līdz spazma atlaidās un es atkal varēju sākt meklēt.

Beidzot mani pirksti uzdūrās kaut kam tādam, par ko biju pārlie­cināta.

- Mani pirksti ir viņam nāsīs! es uzvaroši iesaucos. Esmu atra­dusi galvu!

- Ziķeris meitene, ziķeris! Nelaid tik vaļā! Aleks nometās man blakus un mierinoši glāstīja ķēvi, jo sākās nākamā kontrakcija. Es sakodu zobus un atspiedos ar pieri pret spožo rumpi, kad milzīgs spēks saspieda manu locītavu. Taču spazma atlaidās, un es biju saglabājusi tvērienu. Taustīdamās uzmanīgi uz augšu, es atradu acābola un pie­res izliekumu un mazu, saliekušās auss uzkalniņu. Pārlaidusi vēl vienu kontrakciju, es izsekoju kakla līkumam līdz plecam.

- Galva piespiesta pie pleca, es ziņoju. Bet vismaz tā ir uz pareizo pusi.

- Labi. Džeimijs, stāvot ķēvei pie galvas, mierinoši pārlaida roku pār nosvīdušo kastaņbrūno kaklu. Kājas droši vien ir salocītas zem krūtīm. Paskaties, vai vari satvert vienu celi.

Tāpēc es turpināju taustīties un meklēt zirga siltajā tumsā, izjuz­dama dzemdību spazmu briesmīgo spēku un atvieglojumu nesošo atlaišanos, akli cīnoties uz mērķi. Jutos gandrīz tā, it kā pati dzemdētu, un tas bija sasodīti smags darbs.

Beidzot mana roka uzgūla kumeļa kājai; sataustīju apaļu virsmu un vēl nelietotā naga aso malu. Cik spēdama, es centos ievērot manu padomdevēju satrauktos, bieži pretrunīgos rīkojumus, pārmaiņus vilku un grūdu, bīdīdama kumeļa nepadevīgo masu otrādi, vilku vienu kāju uz priekšu, otru stūmu atpakaļ, reizē ar ķēvi svīstot un vaidot.

Un tad pēkšņi viss notika. Kontrakcijas atlaidās, un vienā rāvienā viss ieslīdēja savās vietās. Nekustēdamās es gaidīju nākamo kontrakciju. Tā sākās, un izšāvās mazs, mitrs purniņš, izgrūžot arī manu roku. Sīkās nāsis notrīsēja, it kā viņu interesētu jaunā sajūta, tad purniņš pazuda.

- Ar nākamo būs laukā! Aleks sajūsmā gandrīz dejoja, artrīta sakropļotais augums siena kaudzē lēkāja uz augšu un leju. Nu, Losgan! Nu, mana mazā, mīļā vardite!

It kā atbildot, ķēve konvulsīvi noņurdēja. Asi sarāvās viņas pakaļ­gals, un kumeļš līdzeni izslīdēja uz tīrā siena gluma mezglainu kāju un lielu ausu kaudze.

Es atkritu sienā un idiotiski smaidīju. Biju nomūrējusies ar ziepēm, gļotām un asinīm, pārguruši un sāpošiem locekļiem, stipri odu pēc zirga ne tik patīkamās smakas. Bet biju eiforijā.

Sēdēju un skatījos, kā Villijs un vienrocis Roderiks ar salmu sauju apkopj jaundzimušo. Un viņi gavilēja kopā ar pārējiem, kad Losgana pagriezās un nolaizīja kumeļu, maigi bakstīja un ostīja, lai viņš beidzot nostājas uz savām garajām, nedrošajām kājām.

- Varens darbiņš, zeltenīt! Sasodīti labs! Aleks bija sajūsmā, ap­sveicot spieda to manu roku, kas nebija notraipīta ar gļotām. Pēkšņi aptvēris, ka es šūpojos uz savas laktas un neizskatos diez cik glīti, viņš pagriezās un uzbļāva vienam no zēniem, lai atnes ūdeni. Tad apgāja man apkārt un uzlika savas cietās plaukstas man uz pleciem. Viņš spieda un braucīja, ar pārsteidzoši maigu un vieglu pieskārienu atbrī­vodams plecus no saspringuma un izgludinādams muskuļu mezglus kaklā.

- Tā, zeltenīt, Aleks beidzot sacīja. Smags darbiņš, vai ne? Viņš man uzsmaidīja, tad, pielūgsmē starodams, skatījās uz jauno kumeļu.

- Smuks puisēns, viņš dudināja. Kas gan ir šis mazais mīļumiņš?

Džeimijs palīdzēja man nomazgāties un pārģērbties. Mani pirksti

bija pārāk stīvi, lai tiktu galā ar ņiebura pogām, un es zināju, ka rīt visa roka būs zila, bet jutos pilnīgi apmierināta un laimīga.

Likās, ka lietus lijis mūžīgi, tāpēc no rīta, kad diena atausa gaiša un skaista, es saulē samiedzu acis kā tikko virspusē izlīdis kurmis.

- Tava āda ir tik plāna, ka redzu zem tās plūstam asinis, Džeimijs nobrīnījās, vilkdams ar pirkstu pa saules staru pāri manam kailajam vēderam. Varu izsekot dzīslām no rokas līdz sirdij. Pirksts pa rokas iekšpusi aizslīdēja pāri delnas locītavai līdz elkonim un tālāk pa nolai­deno slīpumu zem atslēgkaula.

- Tā ir zematslēgkaula vēna, es paskaidroju, ar acīm sekojot pirk­sta kustībai.

- Ko tu saki? Ak jā, jo tā ir zem atslēgkaula. Pastāsti man vēl kaut ko. Pirksts gausi slīdēja lejup. Man patīk uzzināt latīniskos nosau­kumus; nekad nebiju pat sapņojis, ka būs tik patīkami mīlēties ar dziednieci.

- Tā, es stīvi sacīju, ir areola, un tu to zini tāpēc, ka es tev jau to teicu pagājušajā nedēļā.

- Jā, teici, viņš piekrita. Un, padomā tik, te ir vēl viena. Košā galva pieliecās, lai pirkstu nomainītu ar mēli, tad turpināja ceļojumu uz leju.

- Naba, es, asi ieraujot elpu, izgrūdu.

- Mm, viņš noņurdēja, un es ar savu caurspīdīgo ādu jutu, ka viņa lūpas izstiepjas smaidā. Un kas ir tas?

- Saki tu! Es saķēru viņa galvu. Bet viņš nespēja runāt.

Vēlāk es savā ambulancē gulšņāju krēslā, sapņaini kavēdamās atmi­ņās, kā es pamodos, saules staru apspīdēta, palagi savijušies žilbinoši baltos kumšķos kā liedaga smiltis. Vienu roku biju uzlikusi uz krūts, un pirksti diki spēlējās ar krūtsgaliņu, es izbaudīju mirkli, kad tas pret manu plaukstu zem ņiebura plānā kokvilnas auduma kļuva ciets.

- Spēlējies ar sevi?

Sarkastiska balss, kas nāca no durvju puses, mani tik ātri uzrāva sēdus, ka atsitu pret plauktu galvu.

- 0! es diezgan īgni iesaucos. Geilisa. Kas gan cits? Ko tu te dari?

Geilisa ieslīdēja manā kambarī, it kā pārvietotos uz ritentiņiem. Bet es zināju, ka viņai bija kājas; biju tās redzējusi. Bet, kur viņa tās lika, kad staigāja, es netiku gudra.

- Atnesu Fica kundzei Spānijas safrānu; viņai to vajadzēja, jo jāga­tavojas hercoga apciemojumam.

- Vēl garšvielas? es nobrīnījos, atguvusi labo omu. Ja tas cilvēks apēdīs kaut pusi no tā, ko Fica kundze pagatavojusi, viņu uz mājām vajadzēs velt ar velšanu.

- To jau tagad var. Esmu dzirdējusi, ka hercogs ir mazs, apaļš plikpauritis. Izmetusi no prāta augsto viesi un viņa miesasbūvi, Geilisa jautāja, vai es nevēlos ar viņu kopā doties ekspedīcijā pa tuvējiem pakalniem.

- Man vajag nedaudz sūnu, viņa paskaidroja. Sieviete plivināja savas garās rokas, kurās, likās, nav kaulu. Ja savāra ar pienu un maz­liet aitas vilnas, iznāk brīnišķīgs losjons plaukstām.

Pametu skatienu uz šauro logu, kur zeltainajā saules gaismā putek­līši griezās kā traki. Vējš viegli smaržoja pēc gataviem augļiem un tikko pļautas zāles.

- Kāpēc ne?

Gaidot, kamēr es savākšu grozus un pudeles, Geilisa staigāja pa manu kambari, uz labi laimi pārcilādama dažādas lietas. Viņa apstājās pie maza galdiņa un, pieri saraukusi, paņēma no tā kādu priekšmetu.

- Kas tas tāds?

Es pārtraucu savu darāmo un nostājos viņai blakus. Geilisai rokā bija neliels sausu lapu saišķītis, apsiets ar trijiem diegiem: melnu, baltu un sarkanu.

- Džeimijs teica, ka tas esot ļauna vēlējums.

- Viņam taisnība. Kur tu to ņēmi?

Izstāstīju, ka atradu to gultā.

- No rīta nogāju lejā un atradu zem krūma, kur Džeimijs bija to nometis. Gribēju aiznest un parādīt tev, vai tu kaut ko zini par to, bet aizmirsu.

Geilisa stāvēja, domīgi ar nagu klaudzināja pa priekšējiem zobiem un purināja galvu.

- Nē, nevaru teikt, ka es no tādām lietām ko saprotu. Bet varētu noskaidrot, kurš to ir izdarījis.

- Tiešām?

- Jā. Atnāc rit no rīta pie manis uz mājām, un es tev izstāstīšu.

Atsakoties teikt kaut ko vairāk, viešņa apgriezās tā, ka zaļais apmet­nis noplandīja, un ļāva man sekot, ja vēlos.

Geilisa uzveda mani augstu kalnos, mēs auļojām, kad ceļš bija labs, bet pārgājām uz soļiem, kad tas kļuva sliktāks. Stundas jājiena attālumā no ciema viņa apstājās pie neliela strauta, kuram pāri liecās vītolu zari.

Mēs pārbridām pāri strautam un nesteidzīgi ķildām pa kalnu pa­kāji, lasot augus, kādi vēl bija dabūjami vasaras nogalē, un pirmās no­gatavojušās agrīna rudens ogas un biezās, dzeltenās sēnes, kas auga uz koku stumbriem seklajās, ēnainajās ieplakās.

Geilisa gāja pa priekšu un pazuda brikšņos, kad apstājos, lai ieka­sītu sev grozā mazliet oša mizas. Sakaltušās sulas piciņas uz papīra plānās mizas izskatījās kā sakaltušas asins lāses, no uzsūktās saules gaismas tās mirdzēja tumšsarkanas.

No nomoda sapņiem mani iztraucēja kāda skaņa, un es paskatījos augšup uz kalnu, no kura, kā man šķita, tā nāca.

Es to dzirdēju vēlreiz augstu, ņaudošu kliedzienu. Šķita, tas skan no augšas, no klints iedobes gandrīz pašā virsotnē. Noliku grozu un sāku rāpties kalnā.

- Geilis! es iekliedzos. Nāc šurp! Kāds pametis zīdaini!

Vispirms bija dzirdama brakšķēšana un klusi lāsti, kad Geilisa lauza

ceļu cauri krūmu mudžeklim nogāzē. Gaišā seja bija pietvīkusi un dus­mīga, matos saķērušies sīki žagariņi.

- Kas, Dieva dēļ… viņa iesāka un tad metās uz priekšu. Jēzus asinis! Liec nost! Viņa ātri izrāva man no rokām zīdaini, nolika atpa­kaļ nelielā klints iedobē, kur biju bērnu atradusi. Līdzenais, bļodai līdzī­gais iedobums nebija pat jardu diametrā. Vienā malā stāvēja sekla koka sile līdz pusei pilna ar pienu, un bērnam pie kājām gulēja mazs, ar sarkanu diegu apsiets pļavas puķu pušķītis.

- Bet viņš ir slims! es iebildu, atkal pieliecoties pie bērna. Kurš var tā pamest slimu bērnu vienu pašu?

Bija skaidri redzams, ka zīdainis ir ļoti slims sašķobītā sejiņa bija zaļganā krāsā ar tumšiem lokiem zem acīm un sīkās dūrites zem segas vārgi kustējās. Kad paņēmu bērnu rokās, tas bija gluži slābans; bija brīnums, ka tam vispār pietiek spēka pakliegt.

- To izdarīja vecāki, Geilisa izmeta, satverot mani aiz rokas. Liec nost! Taisāmies no šejienes projām.

- Vecāki? es nikni pārjautāju. Bet…

- Tas ir feju bērns, viņa nepacietīgi skaidroja. Liec zemē un nāc. Nu!

Velkot mani sev līdzi, Geilisa ienira atpakaļ krūmājā. Es turējos pretī, tomēr sekoju viņai lejup pa nogāzi, līdz mēs, aizelsušās un pie­tvīkušas, nonācām apakšā, kur es piespiedu viņu apstāties.

- Ko tas nozīmē? es noprasīju. Mēs nevaram tā vienkārši pa­mest ārā slimu bērnu. Un ko nozīmē tavi vārdi, ka tas ir fejas bērns?

- Fejas bērns, balss joprojām skanēja nepacietīgi. Tu taču noteikti zini, ko tas nozīmē, vai ne? Kad fejas nozog kādu bērnu, vietā viņas atstāj savējo. To, ka tas ir fejas bērns, var zināt pēc tā, ka mazais raud, niķojas, neaug un nepieņemas svarā.

- Protams, es zinu, kas tas ir, sacīju. Bet tu taču netici tām muļķībām, vai ne?

Negaidīti viņa uzmeta man ieinteresētu, aizdomu pilnu skatienu. Tad sejas izteiksme atslāba un tajā atgriezās ierastā viegla uzjautrinā­juma un cinisma izteiksme.

- Nē, neticu, viņa atzina. Bet vietējie gan tic. Geilisa satraukti pameta skatienu uz nogāzi, bet no klinšu iedobes neskanēja vairs ne skaņa. Ģimene ir kaut kur tuvumā. Iesim.

Negribīgi es ļāvu viņai vest sevi ciema virzienā.

- Kāpēc viņi to bērnu tur nolika? es taujāju, apsēdusies uz akmens, lai novilktu zeķes, pirms brienam pāri strautam. Vai viņi cer, ka Mazie ļaudis nāks un bērnu izārstēs? Joprojām raizējos par bērnu; viņš likās nopietni slims. Nezināju, kas viņam kaiš, bet, iespējams, es varēju palīdzēt.

Varbūt varu atstāt Geilisu ciemā un pati atnākt pēc bērna. Taču tam jānotiek pēc iespējas ātrāk; paskatījos uz debesīm austrumu pusē, kur mīksti, pelēki lietusmākoņi ātri satumsa violetā nokrēslā. Rietumu pusē vīdēja sārta kvēle, bet gaišs būs ne ilgāk par pusstundu.

Geilisa uzkāra pīto klūgu grozu kaklā, sacēla uz augšu svārkus un, drebinādamās aukstajā ūdenī, iebrida strautā.

- Nē, viņa sacīja. Pareizāk sakot, jā. Šis ir viens no Feju kalniem, un te gulēt ir bīstami. Ja atstāsi fejas bērnu pa nakti tādā vietā, Ļautiņi atnāks un paņems to atpakaļ, bet vietā atstās nozagto cilvēka bērnu.

- Bet tā nenotiks, jo šis nav fejas bērns, es iebildu noelšoties, jo sajutu izkusušā sniega ūdens pieskārienu. Tas ir tikai slims zidainis. Visticamāk, nakti zem klajas debess viņš nepārdzīvos!

- Jā, Geilisa man strupi piekrita. Līdz rītam bērns būs pagalam. Un es lūdzu Dievu, kaut neviens nebūtu mūs tur redzējis.

Es pārtraucu vilkt nost kurpes.

- Pagalam! Geilisa, es iešu tam pakaļ. Es nevaru zīdaini tur pa­mest. Pagriezos un sāku brist atpakaļ.

Viņa noķēra mani no mugurpuses un iegāza uz sejas seklajā ūdenī. Plivinādama rokas un elsdama un šļakstīdama ūdeni uz visām pusēm, es pamanījos piecelties uz ceļiem. Geilisa izmirkušiem svārkiem stāvēja līdz puslieliem ūdenī un caur pieri nikni glūnēja uz mani.

- Tu nolādētā aunapiere! viņa iekliedzās. Tur neko nevar līdzēt! Vai tu mani dzirdi? Neko! Tas bērns jau tikpat kā ir miris! Es te nestā­vēšu un kaut kādas tavas stulbas iedomas dēļ neļaušu riskēt ar manu un tavu dzīvību! Klusi sprauslādama un ņurdēdama, viņa pieliecās, abām rokām satvēra mani zem padusēm un uzrāva kājās.

- Klēra! viņa steigšus runāja, purinot manas rokas. Uzklausi mani! Ja tu tuvosies tam bērnam un viņš nomirs un tā noteikti notiks, tici man, esmu tādus jau redzējusi tad ģimene vainos tevi. Vai nere­dzi, cik tas ir bīstami? Vai tu nezini, ko par tevi runā ciemā?

Es stāvēju, drebinādamās novakara aukstajā vējā, mani nepārpro­tami plosīja milzu bailes par savu dzīvību un doma par bezpalīdzīgo bērnu, kurš viens pats mirst tumsā ar pļavu ziediem pie kājām.

- Nē, es sacīju, papurinādama galvu, lai slapjie mati neaizsegtu seju. Geilisa, nē, es nevaru. Apsolu, ka būšu uzmanīga, bet man jāiet. Es izrāvos no viņas tvēriena un pagriezos pret krastu, klupdama un šķiezdama ūdeni, bridu cauri mainīgajām ēnām, kas klājās virs strauta.

Man aiz muguras atskanēja apslēpts izmisuma kliedziens, tad drudžaina šļakstināšanās pretējā virzienā. Nu, vismaz viņa vairs mani nekavēs.

Ātri satumsa, un es lauzos cauri krūmiem un garajai zālei, cik ātri vien varēju. Nebiju pārliecināta, ka atradīšu pareizo kalnu, ja satumsīs, pirms tikšu galā; te tuvumā bija vairāki kalni, visi apmēram vienā augstumā. Ar fejām vai bez tām, doma, ka man vienai pašai jāklīst tur pa tumsu, nebija nekāda patīkamā. Jautājums par to, kā es ar slimu bērnu rokās tikšu atpakaļ uz pili, pašlaik nebija apspriežams par to es domāšu, kad pienāks laiks.

Pēdīgi es atradu vajadzīgo kalnu, ievērojot dažas jaunas lapegles, ko atcerējos augam tā pakājē. Bija jau gandrīz satumsis, mēnesi vēl nemanīja, tāpēc bieži klupu un kritu. Lapegles spiedās cieši kopā un, knikstēdamas, čīkstēdamas un šalcoši nopūzdamās, klusi sarunājās vakara vējā.

Šī sasodītā vieta ir apsēsta, es nodomāju, klausīdamās koku sarunā virs galvas, kamēr spraucos starp slaidajiem stumbriem. Es nebrīnītos, ja aiz nākamā koka slēptos spoks.

Taču es brīnījos. Patiesību sakot, es no bailēm vai zaudēju prātu, kad no tumsas izslīdēja ēnains stāvs un mani sagrāba. Spalgi iekliedzos un situ.

- Jēzus Kristus, es iesaucos, ko tu te dari? Kādu bridi sarāvu­sies kļāvos Džeimijam pie krūtīm, juzdama atvieglojumu, viņu ierau­got, kaut arī viņš bija mani pamatīgi nobiedējis.

Viņš saņēma manu roku un pagrieza, lai vestu ārā no meža.

- Atnācu tev pakaļ, viņš klusi sacīja. Jo tūlīt būs nakts; netālu no Svētā Jāņa strauta satiku Geilisu Dankenu, un viņa man pateica, kur tu esi.

- Bet bērns… es iesāku, griežoties atpakaļ uz kalnu.

- Bērns ir miris, viņš izmeta un vilka mani atpakaļ. Es biju aiz­gājis paskatīties.

Tad es sekoju Džeimijam bez iebildumiem, noskumusi par bērna nāvi, bet atvieglota, ka man nevajadzēs piedzīvot kāpienu Feju kalna virsotnē vai garo mājupceļu. Tumsas un koku čaboņas nomākta, es nerunāju, līdz mēs atkal bijām šķērsojuši strautu. Tā kā joprojām biju slapja no iepriekšējās reizes, es nepūlējos vilkt nost zeķes, bet šļaksti­nāju pāri tāpat. Džeimijs, būdams sauss, tāds arī palika, lecot no krasta uz liela akmens strauta vidū, kas bija pacēlies virs ūdens, tad kā tāllē­cējs palidoja man garām un nolēca otrā krastā.

- Saki, Ārmaliet, vai tev ir kāda nojausma, cik bīstami ir staigāt vie­nai tādā naktī? viņš vaicāja. Dusmīgs viņš nebija, tikai gribēja zināt.

- Nē… tas ir, jā. Piedod, ja liku tev uztraukties. Bet es nevarēju atstāt bērnu ārā, vienkārši nevarēju.

- Jā, es zinu. Viņš mani uz mirkli apskāva. Tev, Ārmaliet, ir laba sirds. Bet tu nezini, ar ko tev ir darīšana.

- Vai ar fejām? Biju nogurusi un šī starpgadījuma satraukta, bet slēpu to aiz vlzdegunlbas. Es no māņticības nebaidos. Un tad man caur galvu izšāvās kā zibens. Vai tu tici fejām un viņu bērniem un visām tādām lietām?

Džeimijs vispirms apdomājās, tad atbildēja:

- Nē. Nē, tādām lietām es neticu, tomēr es neparko nebūtu ar mieru gulēt visu nakti Feju kalnā. Bet es esmu gājis skolā, Ārmaliet. Man Dūgala mājā bija labs vācu privātskolotājs, kurš mācīja latīņu un grieķu valodu, un vēlāk, kad astoņpadsmit gadu vecumā nonācu Francijā, es apguvu arī filozofiju un vēsturi un redzēju, ka pasaulē ir daudz kas vairāk par gravām, tīreļiem un ūdenszirgiem ezeru dzelmē. Bet šie ļautiņi… Viņš plašā žestā ietvēra tumsu mums aiz muguras.

- Viņi nekad no dzimtās vietas nav bijuši tālāk kā dienas gājiena attālumā, izņemot tādu milzu notikumu kā klana Saiets, un tas var gadīties divas reizes mūža laikā. Viņi dzīvo starp gravām un ezeriem un nedzird par pasauli neko vairāk kā vien to, ko tēvs Beins viņiem saka svētdienas sprediķī baznīcā. To un vecos stāstus.

Viņš pabīdīja malā alkšņa zaru, un es noliecos zem tā. Mēs bijām uz briežu takas, kur es ar Geilisu biju gājusi pa dienu, un šis jaunais pierādījums, ka Džeimijs prot atrast ceļu pat tumsā, mani iedrošināja. Tā kā mēs bijām labu gabalu no Feju kalna, viņš atkal runāja parastā balsī, apklustot tikai palaikam, lai atbrīvotu taku no kādiem augiem.

- Tie stāsti nav nekas vairāk kā pasakas Gvilina stāstos, kad sēdi zālē un dzer Reinas vīnu. Viņš gāja man pa priekšu, un balss plūda atpakaļ, klusa un svarīga aukstajā naktī.

- Tur ārā un pat ciemā nē, tas ir kas cits. Ļaudis dzīvo saskaņā ar tiem. Dažiem nostāstiem droši vien pamatā ir kāds patiess gadījums.

Es atcerējos ūdenszirga dzintarainās acis un nodomāju: nez kuri ir tie patiesie stāsti?

- Un citi… nu, Džeimija balss pieklusa, un man vajadzēja sasprin­dzināt dzirdi, lai viņu saklausītu. Tā bērna vecākiem, varbūt viņiem ir vieglāk, ja tic, ka tas, kas nomira, ir fejas bērns, bet viņu pašu bērns ir vesels kā rutks un dzīvos mūžīgi pie fejām.

Tad mēs bijām tikuši līdz zirgiem, un pēc pusstundas tumsā aici­noši spīdēja Leohas pils ugunis. Nekad nebiju domājusi, ka uzskatīšu šo drūmo ēku par attīstītas civilizācijas priekšposteni, bet šajā bridi gaisma logos šķita kā apgaismības bāka.

Tikai tad, kad piejājām tuvāk, es atskārtu, ka gaišums plūda no laternām, kas liesmoja gar tilta malu.

- Kaut kas ir noticis, es teicu, pagriežoties pret Džeimiju. Un, redzot viņu pirmo reizi gaismā, pamanīju, ka viņš nav ģērbies parastajā novalkātajā kreklā un netīrajos kiltos. Laternas gaismā spoži spīdēja baltais lina krekls, un viņa labākie vienīgie samta svārki gulēja pār­mesti pār segliem.

- Jā. Viņš palocīja galvu. Tāpēc jau devos tev pakaļ. Beidzot ieradies hercogs.

Hercogs bija citāds, nekā biju viņu iedomājusies. Nezinu, ko biju cerējusi ieraudzīt, bet ne jau šo balamutīgo, sirsnīgo, atlētisko vīrieti ar sarkano seju, ko satiku Leohas zālē. Viņam bija patīkama, tieša, vēja appūsta seja ar gaišzilām acīm, kas vienmēr bija nedaudz samiegtas, it kā viņš skatītos pret sauli, sekojot līdzi fazāna lidojumam.

Vienu bridi man ienāca prātā, vai tik hercogam piedēvētie stāstiņi nav pārspīlējums. Laižot skatienu apkārt zālei, ievēroju, ka ikviens zēns, jaunāks par astoņpadsmit gadiem, ar piesardzīgu izteiksmi sejā nenolaiž acis no hercoga, kas smējās un dzīvi sarunājās ar Kolamu un Dūgalu. Tātad tie nebija tikai izdomājumi, zēni bija brīdināti.

Kad tiku stādīta priekšā hercogam, man radās zināmas grūtības saglabāt nopietnību. Viņš bija liela auguma vīrs, fiziski spēcīgs un nosvērts, tādi bieži redzami krogos skaļi paužam savu viedokli, iebildu­mus atsitot ar skaļumu un atkārtošanu. Protams, Džeimija stāsts bija mani brīdinājis, bet hercoga personība atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka tad, kad viņš zemu noliecās pār manu roku un satrauktas peles balsī nopīkstēja: "Bet cik brīnišķīgi atrast tautieti tik tālā nostūrī, kundze," man vajadzēja iekost vaigā, lai sevi publiski neapkaunotu.

Ceļa nogurdināti, hercogs ar savu svītu agri devās pie miera. Taču nākamās dienas vakarā pēc maltītes skanēja mūzika un sarunas, mēs ar Džeimiju pievienojāmies Kolamam, Dūgalam un hercogam. Sendringems no Kolama Reinas vīna kļuva plātīgs, skaļi runāja, vienlīdz irokšņaini izsakoties gan par briesmām, kas ceļotājiem uzglūn Hailendā, gan par ainavas skaistumu. Mēs pieklājīgi klausījāmies, un, kad hercogs "izspiedza" stāstu par saviem varoņdarbiem, es centos uztvert Džeimija skatienu.

- Pie Stērlingas salūza velbomis, un mēs trīs dienas iestrēgām uz vietas ņemiet vērā, ka gāza kā ar spaiņiem, iekams mans sulai­nis spēja sameklēt kalēju, kas salaboja to nolādēto bomi. Un nepagāja ne puse dienas, kad mēs iebraucām milzīgā bedrē, nekad nebiju tādu redzējis, un atkal tas draņķis salūza! Tad viens zirgs pazaudēja pakavu, tāpēc mums vajadzēja izkrāmēt karieti un iet tai blakus pa dubļiem -, vedot to klibo kleperi. Un tad… Kamēr stāsts vijās no vienas nelaimes pie nākamās, es jutu, ka man arvien vairāk uzmācas vēlēšanās ķiķināt, es mēģināju šo vēlmi nomākt ar vīnu droši vien tas bija nepareizs lēmums.

- Bet medījums, Makenzij, medījums! vienā bridi hercogs iesau­cās, sajūsmā izbolījis acis. Gandrīz grūti noticēt. Nav brīnums, ka es būtu ar mieru daudz ko paciest, lai pamēģinātu nomedīt tādu briedi, kādu redzēju pirms divām dienām, brīnišķīgs dzīvnieks, vienkārši brī­nišķīgs! Izlēca no krūmiem tieši priekšā karietei, mana dārgā, stāstī­tājs vērsās pie manis. Izbiedēja zirgus, un mēs gandrīz atkal nobrau­cām no ceļa!

Kolams pacēla savu zvanveida karafi un jautājoši savilka vienu tumšo uzaci. Salējis vīnu pasniegtajās glāzēs, viņš sacīja:

- Nu, varbūt varam sarīkot medības jums par godu, Jūsu Gaišība. Mans māsasdēls ir lielisks mednieks. Viņš palūrēja caur pieri uz Džei­miju un pretī saņēma tikko jaušamu galvas mājienu.

Kolams atliecās, nolika karafi uz galda un nevērīgi izmeta:

- Jā, tad viss labi sakritīs. Varbūt nākamās nedēļas sākumā. Fazā­niem vēl par agru, bet briežu medības varētu izdoties. Viņš pagriezās pret Dūgalu, kurš izstiepies laiskojās polsterētā krēslā. Mans brālis varētu doties līdzi. Ja esat nodomājis ceļot uz ziemeļiem, viņš parāditu jums zemes, par kurām pirmīt runājām.

- Kolosāli, kolosāli! Hercogs bija sajūsmā. Viņš noglāstīja Džeimi­jam kāju; redzēju, ka Džeimija muskuļi saspringst, bet viņš pat nepa­kustējās. Viņš rāmi pasmaidīja, un hercogs ļāva rokai pakavēties vienu sekundi par ilgu. Tad Viņa Gaišība pamanīja, ka es uz viņu skatos, un frivoli man uzsmaidīja, bet sejas izteiksme sacīja: "Bija vērts pamēģi­nāt, ko?" Negribot arī es pasmaidīju. Savādi, bet man šis vīrietis tīri labi patika.

Hercoga ierašanās saceltajā juceklī biju pavisam piemirsusi Geilisas piedāvājumu palīdzēt noskaidrot, kurš man vēlējis ļaunu. Un pēc nepa­tīkamā piedzīvojuma ar bērnu Feju kalnā man nemaz vairs negribējās klausīties viņas ieteikumos.

Tomēr ziņkāre guva virsroku pār aizdomām, un, kad Kolams pēc divām dienām lūdza Džeimiju aizjāt Dankeniem pretī un atvest viņus uz hercoga rīkotajām dzīrēm pili, es devos viņam līdzi.

Tā sanāca, ka ceturtdien mēs ar Džeimiju sēdējām Dankenu viesis­tabā un prokurors mums neveiklā draudzīgumā kavēja laiku, kamēr viņa sieva augšstāvā beidza posties svinībām. Kaut arī atlabis pēc pēdējā gastrīta uzliesmojuma, Artūrs tomēr necik vesels vis neizskatī­jās. Kā bieži gadās resniem cilvēkiem, kad viņi strauji novājē, tuklums bija pazudis no viņa vaigiem, bet ne no vēdera. Tas aizvien vēl izspīlēja zaļo zīda vesti, bet sejas āda nokarājās ļenganās krokās.

- Varbūt man uzkāpt augšā un palīdzēt sakārtot matus, es iemi­nējos. Es atnesu viņai jaunu lenti. Paredzēdama, ka man būs vaja­dzīgs aizbildinājums, lai parunātos ar Geilisu divatā, biju paņēmusi līdzi mazu sainīti. Parādījusi to, es izmetos pa durvīm un jau kāpu augšā pa kāpnēm, iekams Artūrs spēja kaut ko iebilst.

Geilisa mani jau gaidīja.

- Nāc vien iekšā, viņa aicināja, iesim uz manu istabu. Mums vajadzēs pasteigties, bet pārāk daudz laika tas neaizņems.

Es sekoju Geilisai pa šaurām vītņu kāpnītēm. Pakāpieni nebija vie­nādos attālumos cits no cita; daži bija tik augsti, ka man vajadzēja sacelt brunčus, lai nepakluptu. Nospriedu, ka 17. gadsimtā namdariem bija vai nu kļūdaina mērīšanas metode, vai arī laba humora izjūta.

Geilisas privātā svētnīca atradās mājas pašā augšā, vienā no attā­lākajiem bēniņu nodalījumiem, virs kalpotāju telpām. Geilisa izņēma no priekšauta kabatas milzīgu atslēgu, ar kuru atdarīja durvis; atslēga

I)ija gandrīz sešas collas gara, ar platu, dzelzī kaltu vīnstīgu un ziedu vijumu galā. Tā svēra vismaz mārciņu; ja turētu aiz stieņa, tad iznāktu labs ierocis. Slēdzene un viras bija labi ieeļļotas, un biezās durvis bez skaņas vērās uz iekšu.

Bēniņu istaba bija maza, šaurāku to darīja mansarda logi, kas stie­pās gar visu mājas fasādi. Plaukti, kas sedza katru sienas collu, bija piekrauti ar podiņiem, pudelēm, blašķēm, zāļu flakoniem un krūzēm. Kārtīgās rindās pie sijām karājās žūstošu dažādu krāsu diegiem apsieti zālīšu saišķi un, kad gāju garām, birdināja man matos smaržīgus putekļus.

Taču šī telpa ne mazākajā mērā nelīdzinājās tīrajai, lietišķajai zāļu istabai apakšstāvā. Šī bija piekrauta, gandrīz piebāzta līdz pēdējai iespējai, un tumša par spīti mansarda logiem.

Vienā plauktā bija saliktas grāmatas, galvenokārt vecas un apdris­kātas, bez uzrakstiem uz muguriņām. Es ziņkāri pārbraucu ar pirkstu pa ādas sējumu rindu. Lielākā tiesa bija ādas vākos, taču aptuveni divas vai trīs bija iesietas citā materiālā; kaut kas mīksts, bet pieskaroties nepatīkami taukains. Un viena grāmata, pēc visa spriežot, bija iesieta pat zivs ādā. Ar pirkstu galiem izvilku grāmatu no plaukta un atvēru. Teksts bija rakstīts ar roku arhaiskas franču un vēl senākas latīņu valo­das sajaukumā, bet nosaukumu man izdevās saburtot. "Grāfa Senžermēna grimuārs".

Aizvēru un nedaudz satriekta noliku to atpakaļ plauktā. Grimuārs. Burvju rokasgrāmata. Jutu, ka Geilisas skatiens dzeļ man mugurā, un pagriezusies ieraudzīju viņas acīs gan nerātnu dzirksti, gan piesardzīgu vērību. Ko es, to uzzinājusi, darīšu?

- Tātad tās nav tikai baumas? Es smaidīju. Tu patiešām esi ragana. Nez cik tālu tās baumas izplatījušās, un vai viņa pati ticēja savām spējām vai arī tie bija tikai smalki izdomāti slazdi, ko viņa izmantoja, lai kliedētu garlaicību, ko sagādāja lauliba ar Artūru. Tāpat es prātoju, kuru no maģijas veidiem viņa piekopa vai iedomājās pie­kopjam.

- Ak, balto! Arī viņa smaidīja. Tikai un vienīgi balto maģiju.

Ar nožēlu nospriedu, ka tas, ko Džeimijs teica par manu seju, ir

taisnība šķiet, visi spēja nolasīt manas domas.

- Nu tad jau labi, noteicu. Es nudien pārāk neaizraujos ar dan­cošanu pusnakti ap ugunskuru, jāšanu uz slotaskāta, nemaz nerunājot par to, ka es bučotu velnam pakaļu.

Geilisa atmeta matus un sajūsmināta smējās.

- Redzu, ka tu pakaļu nebučo nevienam, viņa sacija. Un es ari ne. Taču, ja manā gultā būtu tāds salds, ugunīgs nelabais kā tavējā, tad varbūt ar laiku tas notiktu, kas zina.

- Tas man atgādina… es iesāku, bet viņa jau bija novērsusies un, murminādama pie sevis, turpināja gatavoties rituālam.

Vispirms pārbaudījusi, vai durvis droši aizslēgtas, Geilisa piegāja pie loga, zem kura sēdeklī bija iebūvēta lāde, un sāka pa to rakņāties. Viņa izņēma lielu, seklu pannu un garu, baltu sveci keramikas svečturī. Pēc tam viņa noklāja uz grīdas novalkātu segu, lai pasargātos no putek­ļiem un skabargām.

- Ko tu taisies darīt, Geilisa? es jautāju, ar aizdomām vērodama gatavošanos. Pannā, svecē un segā ar pirmo acu uzmetienu neko sliktu nespēju saskatīt, bet es biju iesācēja burve, lai neteiktu vairāk.

- Izsaukt, viņa raustīja segu aiz stūriem, lai tās malas sakristu precizi ar grīdas dēļiem.

- Ko tādu? es turpināju izvaicāt. Vai kuru.

Geilisa atliecās un atglauda matus. Mīksti un slideni, tie raisījās vaļā no saspraudēm. Kaut ko murminādama, viņa izņēma sprādzes un ļāva matiem bieza krējuma krāsā plūst taisnā, mirdzošā straumē.

- Nu, rēgus, garus, vīzijas. Visu, ko tev var ievajadzēties, viņa atbildēja. Sākums visiem ir vienāds, bet zālītes un vārdi katrā gadī­jumā ir citādi. Tagad mums vajadzīga vīzija lai redzētu, kurš vēl tev ļaunu. Tad varēsim to pagriezt atpakaļ uz pašiem sūtītājiem.

- Ē, nu… Man nudien nebija vēlēšanās atriebties, bet mani mocīja ziņkāre gan redzēt, kā notiek garu saukšana, gan to, kurš vēl man ļaunu.

Nolikusi pannu segas vidū, Geilisa lēja tajā ūdeni no krūzes, skaid­rodama:

- Var izmantot jebkuru trauku, kurš ir pietiekami liels, lai tajā redzētu atspulgu, kaut ari grimuārā teikts, ka vajag sudraba bļodu. Pat dīķis vai peļķe var noderēt garu saukšanai, tomēr tiem jāatrodas nomaļā vietā. Gari jāsauc mierā un klusumā.

Geilisa ātri gāja no loga pie loga, vilkdama ciet melnos aizkarus, līdz istabā faktiski gaismas vairs nebija. Tik tikko spēju saskatīt sie­vietes slaido augumu, kas šaudījās pa tumsu, līdz viņa iededza sveci. Kad Geilisa ar sveci rokā piegāja pie segas, drebelīgā liesma apgais­moja viņas seju un meta ķīļveida ēnu zem enerģiskā deguna un smalkā zoda.

Geilisa nolika sveci blakus pannai ar ūdeni, tālāk no manis. Viņa ļoti uzmanīgi pielēja pannu, tik pilnu, ka ūdens gandrīz pacēlās virs trauka malas, bet pāri nelija virsmas spraiguma dēļ. Pārliekusies pāri lēzenajam traukam, es redzēju, ka radies lielisks atspulgs, krietni labāks nekā jebkurā no pils spoguļiem. Atkal nolasījusi manas domas, Geilisa paskaidroja, ka pannas atspulgs noder ne tikai garu izsaukšanai, bet to var brīnišķīgi izmantot arī matu kārtošanai.

Tikai neiekriti iekšā, citādi samirksi, viņa pieteica un, pieri kon­centrējoties savilkusi, iededza sveci. Šis lietišķais tonis, tik prozaisks pārdabiskajā gatavošanās procesā, man kādu atgādināja. Skatīdamās uz slaido, gaišo augumu, kas eleganti liecās pāri krama kārbiņai, es sākumā nespēju atcerēties. Bet, protams! Lai arī nekas nevarēja mazāk līdzināties vecmodīgajai sievietei ar tējkannu mācītāja Veikfīlda kabi­netā, tomēr Geilisas balss tonis bija tieši tāds pats kā Greiema kundzei.

Varbūt tā bija abām sievietēm raksturīgā attieksme, pragmatisms, kas okulto uztvēra tikai kā parādību kopumu tāpat kā, piemēram, laikapstākļus. Pret to jāizturas ar piesardzīgu cieņu gluži tāpat kā uzma­nīgi jāapietas ar asu virtuves nazi -, bet nekādā gadījumā nav jāvairās vai jābaidās.

Bet varbūt tā bija lavandas ūdens smarža. Geilisas platās, plando­šās kleitas vienmēr smaržoja pēc pašas nostādinātajām esencēm: kliņģerītēm, kumelītēm, lauru lapām, dzatamansi, piparmētrām, majorāna. Taču šodien no baltās kleitas ielocēm plūda lavandas aromāts. Tā pati smarža, kas vējoja no Greiema kundzes praktiskā, zilā kokvilnas tērpa un cēlās no viņas kaulainā krūškurvja.

Ja zem Geilisas krūtīm atradās tāds pats skeletisks balsts, tad itin nekas no tā nebija redzams par spīti tērpa dziļajam izgriezumam. Šī bija pirmā reize, kad es redzēju Geilisu Dankenu neg/ižē; parasti viņa valkāja atturīgus un platus tērpus, līdz kaklam aizpogātus, kā pienākas prokurora sievai. Tagad atklātais, vizmojošais apaļums man bija zināms pārsteigums, krēmkrāsas pārpilnība gandrīz tādā pašā krāsā kā viņas kleita lika man nojaust, kāpēc tāds vīrietis kā Artūrs Dankens appre­cēja trūcīgu meiteni bez ģimenes. Mans skatiens nevilšus aizslīdēja pie rūpīgi, ar etiķetēm apzīmētajām pudelītēm plauktā pie sienas, meklējot salpetri.

Geilisa izvēlējās no plaukta trīs burciņas un ielēja no katras nelielu daudzumu šķidruma metāla ogļu pannas sīkajā bļodiņā. Ar sveci aizde­dzināja ogļu kārtu un pūta, lai dzirkstele pieņemas spēkā. Kad uzšāvās liesma, telpu piepildīja smaržīgi dūmi.

Gaiss bēniņos bija tik smags, ka pelēcīgie dūmi slaidā strūklā cēlās taisni augšup, veidojot stabu, kas atgādināja garās, baltās sveces formu. Geilisa sēdēja starp abiem stabiem kā priesteriene templī, kājas graciozi salocījusi zem sevis.

- Nu, es domāju būs pavisam labi. Aši purinādama rozmarīna drusciņas no pirkstiem, Geilisa apmierināta novērtēja padarīto. Melnās drapērijas ar mistiskajiem simboliem noslēdza ceļu nelūgtiem saules stariem, un svece palika vienīgais gaismas avots. Liesma atspīdēja un izkliedējās rāmajā ūdenī pannā līdz pašam dibenam, tādējādi likās, ka tā ir nevis atspulgs, bet pati izstaro gaismu.

- Un kas tagad? gribēju zināt.

Lielās, pelēkās acis gaidās kvēloja kā ūdens bļodā. Viņa noplivināja rokas virs pannas, tad pabāza starp kājām.

- Sēdi kādu bridi klusu, viņa pieteica. Ieklausies savos sirds­pukstos. Vai tu dzirdi, kā sitas sirds? Elpo mierīgi, lēnām un dziļi. Par spīti sejas izteiksmes dzīvīgumam, viņas balss skanēja rāmi un nestei­dzīgi, pilnīgi pretēji parasti spridzīgajai runas manierei.

Es paklausīgi darīju, kā Geilisa lika, izjuzdama, kā līdz ar elpoša­nas izlīdzināto ritumu palēninās arī sirdsdarbība. Saodu dūmos rozma­rīna aromātu, bet par pārējām divām zālītēm es nebiju droša. Uzpirkstīte, varbūt retējs? Biju domājusi, ka violetie ir naktenes ziedi, bet tas noteikti nebija iespējams. Lai kas tas arī bija, manas elpas palēnināša­nās nevarēja tikt saistīta tikai ar Geilisas vārdiem. Jutos tā, it kā man uz krūtīm būtu uzgūlis smagums, pats no sevis palēninot elpošanas biežumu.

Geilisa sēdēja pilnīgi nekustīga un vēroja mani, acis nemirkšķi­not. Vienu reizi pamāja ar galvu, un es paklausigi palūkojos uz ūdens nekustīgo virsmu.

Viņa sāka runāt mierīgi un ikdienišķi, un tas man atkal atgādināja Greiema kundzi, kas akmeņu lokā sauca sauli.

Vārdi, ko viņa teica, it kā bija un tomēr nebija angļu valodā. Tā bija savāda valoda, likās, ka man to vajadzētu saprast, it kā viņa runātu mazliet par klusu, lai es sadzirdētu.

Jutu, ka rokas, kas līdz šim saliktas gulēja man klēpī, kļūst nejūtī­gas; es gribēju tās pacelt, bet man tas neizdevās. Geilisas monotonā balss turpināja skanēt maigi un iedrošinoši. Tagad es zināju, ka saprotu teikto, tomēr nespēju atsaukt vārdus līdz apziņai.

Neskaidri aptvēru, ka esmu vai nu nohipnotizēta, vai atrodos kādu zāļu iespaidā, un mans prāts, pretodamies saldi smaržojošo dūmu vilk­mei, ieņēma pēdējās stingrās pozīcijas uz apzinātas domas robežas. Redzēju ūdenī savu atspulgu, acu zīlītes bija sarāvušās kā kniepadatu galviņas, acis platas kā saules apžilbinātai pūcei. Cauri dziestošajai apziņai izslīdēja vārds "opijs".

- Kas tu esi? Nevarēju pateikt, kura no mums uzdeva šo jautā­jumu, bet es jutu, ka atbildot sakustas mans kakls. Klēra.

- Kas tevi te atsūtija?

- Es pati atnācu.

- Kāpēc tu nāci?

- Nevaru teikt.

- Kāpēc?

- Jo neviens man neticēs.

Man galvā skanošā balss kļuva vēl mierinošāka, draudzīgāka, valdzinošāka.

- Es tev ticēšu. Tici man. Kas tu esi?

- Klēra.

Burvju varu pārtrauca negaidīts skaļš troksnis. Geilisa salēcās un ar celi uzsita pa pannu, iebiedējot atspulgu atpakaļ ūdenī.

- Geilisa? Mīļā? cauri durvīm skanēja piesardzīga un vienlaikus pavēloša balss. Mums jāiet, mīļā. Zirgi gaida, un tu vēl neesi apģēr­busies.

Pie sevis rupji nolamājusies, Geilisa piecēlās un atgrūda logu, svaiga gaisa plūsma ietriecās man sejā, es samirkšķināju acis, skābeklis mazliet izkliedēja miglu man galvā.

Geilisa domigi skatījās uz mani, tad pieliecās, lai palīdzētu piecelties.

- Nāc, viņa sacīja. Esi kļuvusi domīga, ko? Dažreiz ar cilvēkiem tā notiek. Tu labāk atgulies manā gultā, kamēr es saģērbjos.

Gulēju uz pārklātas gultas apakšstāva guļamistabā, acis aizvērusi, klausījos, kā Geilisa klusi čabinās pa savu ģērbistabu, un domāju, kas, pie joda, tas bija. Šim rituālam nebija nekāda sakara ar ļauna vēlējumu vai tā uzsūtītāju, tas ir skaidrs. Tikai ar manu identitāti. Pakāpeniski, domas skaidrībai atgriežoties, man ienāca prātā, vai tikai Geilisa nebija Kolama aģente. Kā prokurora sievai viņas ausis sasniedza visas ziņas par darījumiem un noslēpumiem, kas notika šajā apgabalā. Un kurš cits, ja ne Kolams, interesētos par manu izcelsmi?

Man gribējās zināt, kas notiktu, ja Artūrs nebūtu pārtraucis garu izsaukšanu? Vai es smaržīgajā dūmakā izdzirdētu hipnotizētāju stan­darta frāzi: "Kad pamodīsieties, neko neatcerēsieties"? Bet es atcerējos un lauzīju galvu.

Taču šajā gadījumā Geilisai jautāt nebija jēgas. Guļamistabas dur­vis plaši atvērās, un ienāca Artūrs Dankens. Viņš taisnā ceļā devās pie ģērbistabas durvīm, steidzīgi vienreiz pieklauvēja un iegāja iekšā.

Uzreiz no turienes atskanēja slāpēts izbīļa sauciens, tad iestājās nāves klusums.

Durvīs atkal parādījās Artūrs Dankens, viņa acis bija ieplestas un aklas, seja tik balta, ka es iedomājos, vai viņam nav uznākusi kāda lēkme. Pielēcu kājās un metos pie namatēva, kas stāvēja, atspiedies pret durvju stenderi.

Bet es nepaguvu, jo viņš atrāvās no durvīm un, viegli streipuļo­dams, gāja ārā no istabas, it kā mani nemaz nemanītu.

Tad es pati pieklauvēju pie durvim.

- Geilis! Vai ar tevi viss kārtībā?

Pēc īsa klusuma brīža pilnīgi mierīga balss atbildēja:

- Jā, protams. Tūlīt nākšu.

Kad beidzot nokāpām lejā, atradām Artūru acīmredzot jau maz­liet atguvušos kopā ar Džeimiju malkojam brendiju. Viņš likās mazliet izklaidīgs, it kā kaut ko pārdomātu, bet sagaidīja sievu ar mazu kompli­mentu par viņas izskatu un aizsūtīja kalpu pēc zirgiem.

Mēs ieradāmies tieši uz banketa sākumu, un prokurors ar sievu lika aizvesti uz goda vietām pie galvenā galda. Es un Džeimijs, mazliet zemākā rangā, ieņēmām savas vietas pie galda, kur jau sēdēja Ruperts un Neds Gauens.

Fica kundze bija pārspējusi pati sevi un starodama uzklausīja kom­plimentus, ko viesi bārstīja par ēdienu, dzērienu un labo mielasta sarī­košanu.

Ēdiens patiesi bija ļoti gards. Nekad nebiju ēdusi ar medū taukšķē­tiem riekstiem pildītu fazāna cepeti un ņēmu jau trešo šķēli, kad Neds Gauens, ar zināmu jautrību vērodams manu ēstgribu, apjautājās, vai esmu pagaršojusi piena sivēnu.

Manu atbildi pārtrauca rosība zāles viņā galā. Kolams bija piecēlies no galda un, vecā Aleka Makmāna pavadīts, nāca pie manis.

- Redzu, ka jūsu talantiem nav gala, Freizera kundze, Kolams mani uzrunāja, viegli palocījies. Plats smaids iekrāsoja pievilcīgo seju.

- Jūs protat visu, sākot ar brūču pārsiešanu un slimnieku dziedi­nāšanu un beidzot ar kumeļu saņemšanu. Drīz laikam mums vajadzēs vērsties pie jums, lai atmodinātu mirušos. Klātesošos pāršalca klusu smieklu vēsma, taču es ievēroju, ka pāris vīru satraukti pamet skatienu uz tēvu Beinu, kurš šovakar bija klāt un zāles stūrī metodiski stūma vēderā jēra cepeti.

- Katrā ziņā, Kolams turpināja, iebāžot roku svārku kabatā, atļaujiet pasniegt jums nelielu manas pateicības apliecinājumu. Viņš pasniedza man nelielu koka lādīti ar Makenziju ģerboni uz vāka. Nebiju aptvērusi, cik vērtīgs zirgs ir Losgana, un iztēlē pateicos visiem laba­jiem gariem, kas pārraudzīja notikumus tā, ka nekas nenogāja greizi.

- Nieki. Es gribēju atdot balvu atpakaļ. Neko neparastu neesmu izdarījusi. Man tikai paveicās, ka man ir mazas rokas.

- Tomēr. Kolams palika pie sava. Ja jums tā patīk labāk, tad uzskatiet to par nelielu kāzu dāvanu, bet es gribu, lai jūs to pieņemat.

Džeimijs ar galvas mājienu rādīja, lai klausu, tāpēc es negribīgi paņēmu lādīti un atvēru. Tajā atradās skaists ahātu rožukronis smalki grebtas pērlītes un ar sudrabu inkrustēts krusts.

- Cik skaists, es no sirds sacīju. Un tā bija patiesība, kaut arī nezināju, ko lai ar to daru. Es skaitījos katoliete, taču mani bija audzi­nājis tēvocis Lems, lielākais no ateistiem, un man bija tikai neskaidra nojauta par rožukroņa nozīmi. Tomēr es Kolamam sirsnīgi pateicos un atdevu dāvanu Džeimijam, lai noglabā sporanā.

Pakniksēju klana vadonim un iepriecināta redzēju, ka esmu jau tik­tāl apguvusi šo mākslu, ka varu izpildīt reveransu, nekrītot uz deguna. Viņš atvēra muti, lai kaut ko teiktu un ar pienācīgu cieņu dotos pro­jām, bet viņam tas neizdevās, jo man aiz muguras pēkšņi atskanēja troksnis. Pagriezusies es redzēju vienīgi muguras un galvas, jo cil­vēki lēca augšā no soliem un sastājās ap jezgas vaininieku. Kolams ar zināmām grūtībām gāja apkārt galdam, nepacietīgi mājot ar roku, lai palaiž viņu. Kad ļaudis ar cieņu deva vadonim ceļu, ieraudzīju uz grīdas guļam Artūra Dankena ducīgo augumu, rokas un kājas raustījās kon­vulsijās, atgrūžot tos, kas bija piesteigušies palīgā. Viņa sieva, izlauzu­šies cauri murdošajam pūlim, nometās uz ceļiem blakus vīram un vel­tīgi mēģināja paņemt klēpī viņa galvu. Nelaimes ķertais vīrs atspiedās ar papēžiem pret grīdu, mugura izliecās, viņš gārdza un tvēra gaisu.

Pacēlusi galvu, Geilisa izmisīgi laida zaļās acis pāri pūlim, it kā kādu meklējot. Pieņēmusi, ka viņa meklē mani, es izvēlējos vismazākās pretestības ceļu, četrrāpus palīdu zem galda un izlīdu otrā pusē ārā.

Nonākusi blakus Geilisai, es satvēru viņas vīra galvu un mēģināju atlauzt žokļus. Spriežot pēc skaņām, es pieļāvu, ka viņš varētu būt aiz­rijies ar gaļu, un tā, iespējams, vēl joprojām atradās viņa elpceļos.

Žokļi bija cieši sakosti un stīvi, taču lūpas zilas un notrieptas ar putainām siekalām, kas neliecināja par smakšanu. Tomēr viņš nepār­protami smaka; varenās krūtis veltīgi cilājās, cīnoties pēc elpas.

- Ātri pagrieziet viņu uz sāniem! es izrīkoju. Uzreiz pastiepās vai­rākas rokas, lai palīdzētu, un smagais augums tika viegli pagriezts ar plato melna sarža svārkos tērpto muguru pret mani. Es no visa spēka iespiedu plaukstas pamatni viņam starp lāpstiņām un vairākkārt situ, atskanot trulam, dobjam būkšķim. Masīvā mugura viegli drebēja no sitieniem, bet rāviena, kad pēkšņi tiek aizrauts aizsprostojums, nebija.

Satvēru apaļīgo plecu un vēlreiz nogrūdu Artūru uz muguras. Gei­lisa pieliecās tuvu sejai, kuras acis vērās tukšumā, sauca vīra vārdu, masēja sarkaniem plankumiem izraibināto kaklu. Artūra Dankena acis bija izbolījušās, un papēžu spārdīšanās pa gridu kļuva arvien vārgāka. Agonijā sažņaugtās rokas pēkšņi atšļuka plati vaļā un trāpīja pa seju vienam no skatītājiem, kas tobrīd bija pieliecies.

Sprauslāšana spēji aprāvās, un masīvais augums, ļengans un nekusiigs kā miežu maiss, gulēja uz grīdas. Drudžaini mēģināju sataustīt pulsu šļauganajā delnas locītavā un ar acs kaktiņu manīju, ka Geilisa dara to pašu, paceļot uz augšu apaļo, gludi skūto zodu un stipri iespie­žot pirkstu galus miesā zem zoda, meklējot miega artēriju.

Mēs abas meklējām veltīgi. Artūra Dankena sirds, kas jau tā bija nogurdināta, tik daudzus gadus sūknējot asinis pa šo masīvo augumu, bija padevusies.

Es izmēģināju visas atdzīvināšanas metodes, kādas bija manā rīcībā, lai gan jau iepriekš zināju, ka tas būs veltīgi: roku pliķēšana, sirds masāža, pat elpināšana mute mutē, lai cik tā bija pretīga, bet rezultāts jau bija paredzams. Artūrs Dankens bija beigts.

Nogurusi es piecēlos un atkāpos, kad tēvs Beins, nikni palūrējis uz mani, nometās ceļos pie prokurora un steigšus veica pēdējo svai­dījumu. Man sāpēja mugura un rokas, un seja likās savādi nejūtīga. Apkārt mutuļojošais slāpētais troksnis līdz manām ausīm atplūda kā no tālienes, it kā mani no pārpildītās zāles atdalītu aizkars. Es aizvēru acis un pārbraucu ar roku tirpstošajām lūpām, cenšoties nodzēst no tām nāves garšu.

Par spīti prokurora nāvei un tai sekojošajām ar izvadīšanu un apbe­dīšanu saistītajām formalitātēm, hercoga briežu medības atlika tikai uz nedēļu.

Atskārta, ka Džeimijam drīz jādodas projām, mani dziļi nomāca; pēkšņi sapratu, cik stipri es gaidīju viņu parādāmies pie vakariņu galda pēc dienas darba, kā man salēcās sirds, kad negaidīti viņu ieraudzīju dienas laikā, un cik ļoti biju atkarīga no viņa sabiedrības un stabilās, mierinošās klātbūtnes pils sarežģītajā dzīvē. Un, lai būtu līdz galam godīga, cik ļoti man patika viņa gludais, siltais un spēcīgais augums katru nakti manā gultā un pamošanās rītos no jutekliskiem skūpstiem, kas dāvāti ar smaidu lūpās. Izredzes, ka viņš dosies projām, bija nomā­cošas.

Džeimijs turēja mani cieši apskautu, zodu atspiedis man pret pa­kausi.

- Man tevis pietrūks, Džeimij, es klusā balsi atzinos.

Apskāviens kļuva ciešāks, un viņš skumīgi iesmējās.

- Man ari, Ārmaliet. Atklāti sakot nebiju domājis, ka būs tik sāpīgi tevi atstāt. Viņš maigi glāstīja manu muguru, pirksti iztaustīja visus skriemeļu punus.

- Džeimij… tu piesargāsies?

Jutu, ka dziļi viņa krūtīs novirmo smiekli.

- No hercoga vai no zirga? Man par lielu nepatiku, viņš bija nolē­mis briežu medībās jāt ar Donasu. Es jau redzēju, kā milzīgais sarķis no tīrās ļaunprātības metas pāri klintij vai sabradā Džeimiju zem saviem baismīgajiem pakaviem.

- No abiem, es sausi noteicu. Ja zirgs tevi nometīs un tu salau­zīsi kāju, tad būsi hercoga varā.

- Tiesa. Taču tur būs arī Dūgals.

Es nicīgi iespurcos.

- Viņš tev salauzīs vēl otru kāju.

Džeimijs iesmējās un pieliecās, lai mani noskūpstītu.

- Būšu piesardzīgs, mo duinne. Vai tu man apsoli to pašu?

- Jā, es teicu no sirds. Vai tu domā to cilvēku, kas gribēja uzsū­tīt mums ļaunumu?

Īslaicīgā jautrība bija pagaisusi.

- Varbūt. Šaubos, vai tev draud briesmas, citādi es nekur nejātu. Tomēr… ak, un turies pa gabalu no Geilisas Dankenas.

- Ko? Kāpēc? Es mazliet atkāpos, lai paskatītos uz Džeimiju. Bija tumša nakts, un viņa seju nevarēja redzēt, bet balss bija gana no­pietna.

- Runā, ka tā sieviete esot ragana, un vēl melš… nu, kopš viņas vīra nāves nostāsti kļuvuši vēl baisāki. Negribu, ka tu grozies viņas tuvumā, Ārmaliet.

- Vai tu patiešām domā, ka viņa ir ragana? Es gribēju dzirdēt skaidru atbildi. Džeimija spēcīgās rokas saņēma plaukstās manu dibenu uii piekļāva sev klāt. Es apskāvu viņu un izbaudīju gludā, spēcīgā ķer­meņa pieskārienu.

- Nē, viņš beidzot atzina. Bet briesmas tev draud ne jau no tā, ko es domāju. Vai tu man apsoli?

- Labi. Patiesībā solījumu devu visai labprāt; kopš gadījuma ar lejas bērnu un garu saukšanu man nebija sevišķas vēlēšanās apmeklēt Geilisu. Apņēmu ar lūpām Džeimija krūtsgaliņu un viegli paskrubināju to ar mēli. Viņš dziļi kaklā iekunkstējās un pievilka mani tuvāk.

- Paplet kājas, viņš čukstēja. Gribu nodrošināties, lai tu mani atceries, kamēr esmu projām.

Kaut kad vēlāk es pamodos un jutu, ka esmu nosalusi. Samiegoju­sies es meklēju segu, bet nevarēju atrast. Pēkšņi tā pati no sevis uzkrita man virsū. Izbrīnījusies es paslējos uz elkoņa, lai paskatītos.

- Piedod, Džeimijs sacīja. Negribēju tevi modināt, zeltenīt.

- Ko tu dari? Kāpēc neguli? Pāri plecam es skatījos uz viņu. Bija vēl tumšs, bet manas acis jau bija apradušas, tāpēc varēju manīt viegli nokaunējušos sejas izteiksmi. Viņš bija nomodā, sēdēja uz ķebļa pie gultas, ietinies pledā, lai nenosaltu.

- Tikai… es redzēju sapni, ka tu esi apmaldījusies un es nevaru tevi atrast. Tas mani pamodināja, un… es gribēju uz tevi paskatīties, tas arī viss. Paturēt tevi prātā, lai atcerētos, kamēr esmu projām. Es noņēmu segu. Piedod, ka nosaldēju tevi.

- Tas nekas. Nakts bija auksta un ļoti klusa, it kā mēs abi būtu vienīgās dzīvās dvēseles pasaulē. Nāc gultā. Tu ari noteikti esi nosalis.

Džeimijs ieslīdēja man blakus un saritinājās man pie muguras. Rokas glāstīja mani no kakla līdz plecam, no vidukļa līdz gurnam, slidi­not plaukstu pāri visiem ķermeņa izliekumiem.

- Mo duinne, Džeimijs klusi dudināja. Tagad gan man vajadzētu sacīt mo airgeadach. Mana sudrabotā. Tavi mati ir sudrabaini zeltaini, un āda kā balts samts. Calman geal. Baltā dūja.

Aicinoši piekļāvu viņam gurnus un ar nopūtu piespiedos, kad manī ieslīdēja cietais penis. Džeimijs turēja mani sev pie krūtīm un šūpoja mani lēnām, dziļi. Es klusi noelsos, un tvēriens atlaidās.

- Piedod, viņš nomurmināja. Negribēju tev darīt sāpes. Bet es vēlos būt tevī un palikt tur dziļi. Gribu ar savu sēklu atstāt tevī sajūtu par sevi. Es gribu tevi tā turēt un palikt ar tevi līdz ausmai, atstāt tevi miegā un iet, kad manās rokās vēl ir tava auguma siltums.

Es viņam cieši piekļāvos.

- Tu man nedari sāpes.

Kad Džeimijs bija devies medībās, es grūtsirdīgi klīdu pa pili. Pie­ņēmu slimniekus ambulancē, cik vien spēju, nodarbināju sevi ar dārza darbiem un mēģināju izklaidēties, pārlapojot grāmatas Kolama biblio­tēkā, tomēr laiks vilkās nomācoši lēni.

Biju dzīvojusi viena gandrīz divas nedēļas, kad gaiteni pie virtuves satiku Leigēru. Kopš dienas, kad biju redzējusi viņu kāpņu laukumiņā pie Kolama kabineta, es meiteni šad tad slepus pavēroju. Par spīti diez­gan ziedošajai ārienei, skaidri varēja manīt, ka viņa ir saspringusi. Leigēra likās izklaidīga, bieži bija vērojamas garastāvokļa svārstības un nav jau nekāds brinums, nabaga meitene, es līdzjūtīgi nodomāju.

Taču šodien viņa izskatījās satraukta.

- Freizera kundze! Leigēra mani uzrunāja. Man jums jānodod kāda vēsts. Meitene teica, ka atraitne Dankena atsūtījusi ziņu, ka saslimusi, un lūdzot man iet viņu kopt.

Es svārstījos, atcerēdamās Džeimija priekšrakstus, bet apvienotais līdzjūtības un garlaicības spēks bija pietiekams, lai es pēc stundas ar zāļu kasti pie segliem jātu uz ciemu.

Kad ierados, Dankenu māja izskatījās novārtā pamesta, visur val­dīja nekārtība. Tā kā uz manu klauvējienu neviens neatbildēja, tad es pagrūdu durvis un ieraudzīju, ka priekšnamā un viesistabā visur pamestas grāmatas un netiras glāzes, paklāji nav savās vietās un mēbeles biezā kārtā sedz putekļi. Uz maniem saucieniem neparādījās kalpone, un virtuve izrādījās tikpat tukša un nekārtīga kā pārējā māja.

Arvien vairāk norūpējusies, es devos augšup pa kāpnēm. Arī priek­šējā guļamistaba bija tukša, bet es dzirdēju vieglu šļūkāšanu pielieka­majā otrpus laukumiņam.

Atgrūdusi durvis, es ieraudzīju Geilisu, kura sēdēja ērtā krēslā, kājas sacēlusi uz galda. Viņa bija dzērusi uz galda glāze un karafe, un istabā stipri oda pēc brendija.

Mani ieraudzījusi, viņa satrūkās, tomēr smaidīdama uzslējās kājās. Skatiens mazliet nenoturīgi klida pa telpu, bet, manuprāt, namamāte i/.skatījās diezgan vesela.

- Kas par lietu? es jautāju. Vai tu esi slima?

Sieviete uzjautrināta izbolīja acis.

- Slima? Es? Nē. Visi kalpi ir prom, un mājās nav, ko ēst, bet bren­dija pietiek. Vai iedzersi kādu lāsīti? Viņa pagriezās, lai paņemtu karafi. Es satvēru viņas piedurkni.

- Vai tu nesūtīji pēc manis?

- Nē. Geilisa platām acīm lūkojās manī.

- Tad kāpēc… Manu jautājumu pārtrauca troksnis, kas plūda no ielas. Tālīna, dunoša murdēšana. Biju to dzirdējusi jau agrāk šajā pašā istabā, un no domas par stāšanos pretī pūlim, kas to sacēla, nosvida plaukstas.

Noberzu tās gar kleitu. Skaņas vilnis vēlās tuvāk, un nebija ne vajadzības, ne laika kaut ko jautāt.