Svešzemniece

27 pēdējais iemesls

Vakariņās mēs bijām gatavi vai vilku apēst, tad ļāvāmies miegam plašā, labi izvēdinātā guļamistabā un gulējām kā baļķi. Kad mēs nākamajā dienā pamodāmies, saule jau būtu augstu, ja vien debesis neklātu mākoņi. To, ka ir vēls, es jutu pēc rosības mājā, kad saime, cenšoties mūs nepamodināt, dara savus darbus, un pēc kārdino­šajām smaržām, kas cēlās augšup pa kāpnēm.

Pēc brokastīm vīrieši gatavojās apmeklēt nomniekus, pārbaudīt žogus, salabot ratus un vispār baudīt dzīvi. Kad viņi priekšnamā vilka mugurā svārkus, īans pamanīja Dženijas lielo grozu, kas stāvēja uz galda pie spoguļa.

- Vai man atnest no dārza ābolus, Dženij? Tad tev nevajadzētu tik tālu iet.

- Laba doma! iesaucās Džeimijs, uzmetot vērtējošu skatienu māsas milzīgajam vēderam. Ja nu viņa pa ceļam izmetas.

- Es tūlīt nometīšu tevi tur, kur tu stāvi, Džeimij Freizer, Dženij a asi atcirta, mierīgi palīdzēdama īanam uzvilkt svārkus. Esi vienreiz noderīgs un paņem to mazo briesmoni sev līdzi. Kruķa kundze ir maz­gātavā; puiku vari tur atstāt. Viņa pakustināja kāju, tādējādi nokratot mazo Džeimiju, kas turējās mātei svārkos un visu laiku monotoni īdēja: "Opā, opā."

Viņa tēvocis paklausīgi paķēra mazo briesmoni ap vidu, pagrieza ar galvu uz leju un sajūsmā spiedzošu izlika aiz durvīm.

- Ah! Dženija apmierināta nopūtās un pieliecās tuvāk pie spo­guļa zelta ietvara, lai nopētītu, vai labi izskatās. Viņa apslapināja mutē pirkstu un pieglauda uzacis, tad aizdarīja kleitas pogas pie kakla. Cik jauki apģērbties, ja kāds nekarājas tev brunčos vai ap ceļgaliem. Daž­kārt nevaru ne aiziet uz mazmājiņu, ne pateikt kaut vienu teikumu, lai netiktu pārtraukta.

Dženijas vaigi bija piesārtuši, un zilā zīda kleita izcēla tumšo matu spožumu. īans pasmaidīja, siltās, brūnās acis kvēloja, raugoties ziedo­šajā sievā.

- Nu tagad tev būs brīvs brīdis, lai aprunātos ar Klēru. Savil­cis uzacis, viņš palūkojās manī. Droši vien viņa prot pietiekami labi uzvesties, lai paklausītos, bet. Dieva dēļ, nerādi savas dzejas, citādi mēs ar Džeimiju vēl nebūsim atpakaļ, kad viņa ar nākamo pasta karieti jau trauksies atpakaļ uz Londonu.

Vīra ķircināšanās Dženiju nesatrauca, viņa tikai pasita īanam zem deguna knipi.

- Par to nu es, mans draugs, neraizējos. Nākamā pasta kariete ies tikai nākamā gada aprīlī, un līdz tam laikam Klēra ar mums būs jau apradusi. Taisies nu prom, Džeimijs gaida.

Kamēr vīri kārtoja saimniecības lietas, mēs ar Dženiju vadījām laiku dzivojamā istabā, viņa adīja, bet es tinu kamolā šādus tādus dzi­jas galus un kārtoju krāsainos zīda diegus.

Ārēji draudzīgas, mēs sarunājoties piesardzīgi laipojām un viena otru ar acs kaktiņu vērojām. Džeimija māsa un Džeimija sieva; Džeimijs bija centrālais punkts, ap kuru, kaut vārdos nenosauktu, riņķoja mūsu domas.

Kopēja bērnība Dženiju un Džeimiju saistīs uz mūžu, kā viena auduma velkus un audus, bet musturi atšķirtības, aizdomu un pēc tam laulību dēļ vairs nebija tik skaidri. īana pavediens metos ieaudās jau no paša sākuma, bet manējais gan bija jauns. Kā veidosies šis raksts, kad dažādie pavedieni nospriegosies cits pret citu?

Mūsu saruna grozījās ap nenozīmīgām tēmām, bet zem šīs virskār­tas skaidri runāja skaļi nepateikti vārdi.

- Vai kopš mātes nāves saimniecību tu vadīji viena pati?

- 0 jā. No desmit gadu vecuma.

Es viņu auklēju un mīlēju kā mazu zēnu. Ko tu darīsi ar vīru, kuru es palīdzēju izveidot?

- Džeimijs saka, tu esot reti laba dziedniece.

- Es pārsēju viņam plecu, kad mēs iepazināmies.

Jā, esmu laba dziedniece un laipna. Un es par viņu parūpēšos.

- Dzirdēju, jūs ļoti drīz apprecējāties.

Vai tu apprecēji manu brāli zemes un naudas dēļ?

- Jā, tas notika ļoti ātri. Es lidz laulībām pat nezināju Džeimija īsto uzvārdu.

Man nebija ne jausmas, ka viņam pieder muiža; es varēju viņu apprecēt tikai viņa paša dēļ.

Un tā turpinājās visu rita cēlienu, viegla launaga laikā un jau pēc­pusdienā, kad mēs, viena otru vērtējot, apmainījāmies pieklājības frā­zēm, informācijas druskām, viedokļiem, nelieliem, piesardzīgiem jokiem. Sievieti, kura kopš desmit gadu vecuma vadīja lielu saimniecību un kura kopš tēva nāves un brāļa pazušanas tika galā ar muižu, nevarēja novērtēt ar vieglu roku. Netiku gudra, ko viņa par mani domā, jo likās, ka viņa tikpat labi kā brālis prata slēpt savas domas.

Kad kamīna pulkstenis sāka sist piekto stundu, Dženija nožāvā­jās un izstaipījās, bet apģērba gabals, ko viņa bija lāpījusi, pār apaļo vēderu noslīdēja uz grīdas.

Viņa neveikli mēģināja to pacelt, bet es nometos ceļos viņai blakus.

- Neliecies, es pacelšu.

- Tencinu… Klēra. Dženija pirmo reizi nosauca mani vārdā un bikli pasmaidīja, es atbildēju ar smaidu.

Nepaguvām atsākt sarunu, kad mūs pārtrauca saimniecības vadītā­jas Kruķa kundzes ierašanās, kura pabāza garo degunu gar stenderi un noraizējusies apvaicājās, vai neesam redzējušas mazo Džeimiju.

Dženija ar nopūtu nolika šuvekli.

- Atkal aizlaidies, ko? Esi mierā, Lizij. Droši vien būs aizgājis ar tētiņu vai onkuli. Iesim pameklēt, labi, Klēra? Man pirms vakariņām derētu ieelpot svaigu gaisu.

Viņa smagnēji piecēlās kājās un pieķērās ar roku muguras izlieku­mam. Ievaidējusies viņa šķībi man uzsmaidīja.

- Vēl apmēram trīs nedēļas. Nevaru vien sagaidīt.

Mēs lēnām staigājām pa ipašumu, Dženija norādīja man uz alus brūzi un kapelu, pastāstīja muižas vēsturi un to, kad kura daļa būvēta.

Kad tuvojāmies baložu būdas stūrim, izdzirdējām no lapenītes ska­nam balsis.

- Re, kur viņš, palaidnis, ir! Dženija iesaucās. Nu, kad es dabūšu viņu rokā!

- Pagaidi. Es satvēru viņas elkoni, jo caur zēna balsi dzirdēju citu, dobjāku.

- Nekreņķējies, vecīt, teica Džeimija balss. Gan iemācīsies. Tas ir diezgan grūti, vai ne, ja krāniņš nestiepjas tālāk par nabu?

Es palūrēju ap stūri un ieraudzīju, ka Džeimijs sēž uz malkas skal­dāmā bluķa, iegrimis sarunā ar savu vārdabrāli, kurš drosmīgi cīnījās ar apģērba krokām.

- Ko tu dari ar to bērnu? es aizdomīgi apvaicājos.

- Mācu šim jaunajam cilvēkam, vārdā Džeimss, kā apgūt sarežģīto mākslu nečurāt sev uz kājām, viņš paskaidroja. Liekas, ka tas ir mazākais, ko onkulis var viņam iemācīt.

Es savilku uz augšu vienu uzaci.

- Runāšana nelīdz. Šķiet, ka mazākais, ko tēvocis viņa labā var darīt, ir parādīt.

Džeimijs pasmaidīja.

- Nu, mēs jau dažas reizes pamēģinājām. Taču pēdējā reizē gadījās neliela ķibele. Viņi ar māsasdēlu apmainījās ar savstarpēji apsūdzo­šiem skatieniem. Uz mani neskaties, viņš sacīja zēnam. Tu pats biji vainīgs. Es teicu, lai tu stāvi mierīgs.

- Khm, nokremšļojās Dženija, paskatoties uz brāli un tāpat uz savu dēlu. Mazais Džeimijs uzvilka sev pāri galvai priekšautu, bet lie­lākais bez mulsuma priecīgi pasmaidīja, piecēlās un notrauca no bik­sēm gružus. Viņš uzlika roku uz māsasdēla apsegtās galvas un pagrieza zēnu uz māju pusi.

- "Katrai lietai ir savs nolikts laiks," viņš citēja Bībeli, "un kat­ram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda." Vispirms, mazais Džeims, mēs strādājam, tad mazgājamies. Un tad paldies Dievam ir laiks vakariņot.

Ticis galā ar neatliekamākajiem darbiem, Džeimijs nākamās die­nas pēcpusdienā izbrīvēja laiku un izvadāja mani pa māju. Celta 1702. gadā, tā savam laikam bija ļoti moderna ēka, ar tādiem jaunieve­dumiem kā podiņu krāsns un virtuves sienā iebūvēta milzīga ķieģeļu maizes krāsns, lai maize vairs nav jācep pavarda pelnos. Pirmā stāva priekšnama, kāpņu un dzīvojamās istabas sienas klāja gleznas. Šur tur pa kādai idilliskai ainavai vai dzīvnieka attēlam, bet vairums bija ģime­nes locekļu un radu portreti.

Apstājos pie gleznas, kurā bija redzama Dženija bērnībā. Mazā meitenīte sēdēja uz dārza mūrīša, un aiz muguras viņai vijās stīgas ar sarkanām lapām. Uz mūrīša rindojās putni: zvirbuļi, strazds, cīrulis un pat fazāns; visi tie grūstījās un tekalēja, lai iegūtu vietu blakus smejo­šajai saimniecei. Šī glezna ļoti atšķīrās no visiem formāli pozētajiem portretiem, kur viens vai otrs sencis drūmi lūkojas no ierāmējuma, it kā viņiem žņaugtu apkakles.

- To gleznoja mana mamma, Džeimijs sacīja, pamanījis manu interesi. Viņa zīmējusi daudzas no tām bildēm, kas izkārtas kāpņu telpā, bet te ir tikai divi no viņas darbiem. Viņai pašai vienmēr vislabāk patikusi šī. Liels, strups pirksts maigi pieskārās audeklam, velkot pa sarkanlapainās stīgas līniju. Tie bija Dženijas pieradinātie putni. Kad vien kāds atrada putnu, klibu vai ar salauztu spārnu, stiepa to viņai, un pēc dažām dienām māsa bija nabadziņu saārstējusi un tas ēda viņai no rokas. Šis man vienmēr ir atgādinājis īanu. Pirksts uzsita pa fazānu, kas, izpletis spārnus, lai noturētu līdzsvaru, ar tumšām, pielūgsmes pilnām acīm raudzījās saimniecē.

- Tu esi briesmīgs, Džeimij, es smējos. Vai tu ari te esi?

- Kā tad. Viņš pieveda mani pie pretējās sienas netālu no loga.

No rāmja nopietni man pretī vērās divi sarkanmataini, tartānā

ģērbti puišeļi, viņi sēdēja blakus milzīgam briežu sunim. Tie noteikti bija Nērns, Brena vectēvs, Džeimijs un viņa vecākais brālis Villijs, kas vienpadsmit gadu vecumā nomira no masalām. Spriedu, ka Džeimijam gleznošanas brīdī nevarēja būt vairāk par diviem gadiem; viņš stāvēja starp vecākā brāļa ceļiem, vienu roku uzlicis sunim uz galvas.

Par Villiju Džeimijs man stāstīja ceļā uz Leohu, kādu nakti pie ugunskura vientulīgā ielejā. Atcerējos mazo, no ķirša izgrebto čūsku, ko viņš izvilka no sporana un man parādīja.

"Villijs man to uzdāvināja piektajā dzimšanas dienā," viņš bija sacī­jis, ar pirkstu viegli glāstot līganos izliekumus. Čūskiņa bija smieklīga, mākslinieciski izliektu ķermeni, un galva pagriezta atpakaļ, lai skatītos pāri plecam, ja čūskām būtu pleci.

Džeimijs iedeva man mazo koka mantiņu, un es uzmanīgi to gro­zīju pirkstos.

- Kas tur apakšā ieskrāpēts? S-o-n-i-j-s? Sonijs?

- Tas esmu es, Džeimijs sacīja, noliecis galvu, it kā justos mazliet sakaunējies. Tas ir mīļvārdiņš, atvasinājums no mana otra vārda Alek­sandrs. Tā mani sauca Villijs.

Gleznā redzamo zēnu sejas bija stipri līdzīgas; visiem Freizeru bēr­niem piemita tas tiešais skatiens, kas vēstīja nenovērtējiet mūs par zemu. Taču šajā portretā Džeimija vaigi vēl bija apaļīgi un deguntiņš uzrauts kā mazam bērniņam, toties brāļa spēcīgie kauli jau ļāva cerēt, ka izaugs kārtīgs vīrs; šis solījums gan netika piepildīts.

- Vai tu viņu ļoti mīlēji? es klusi jautāju, uzlikusi plaukstu Džeimijam uz rokas. Viņš, raudzīdamies kamīna liesmās, pamāja ar galvu.

- 0 jā, viņš sacīja ar vieglu smaidu lūpās. Villijs bija piecus gadus vecāks par mani, un es turēju viņu par Dievu vai vismaz Kristu. Visur staigāju viņam pakaļ, nu, vismaz tik, cik viņš ļāva.

Džeimijs novērsās un aizklīda līdz grāmatplauktiem. Gribēdama ļaut viņam mirkli pakavēties vienatnē, es paliku un lūkojos ārā pa logu.

No šīs mājas puses es cauri lietus sīpām tālumā varēju neskaidri saskatīt klinšainu pakalnu ar zaļu zāli apaugušu virsotni. Tas man atgā­dināja Feju kalnu, kur biju izgājusi cauri akmeņiem un iznirusi no truša alas. Tikai seši mēneši. Bet likās, ka aiztecējis jau ļoti daudz laika.

Džeimijs bija pienācis un nostājies man blakus pie loga. Skatīda­mies ārā uz biezo lietus aizkaru, viņš sacīja:

- Bij vēl kāds iemesls. Galvenais.

- Iemesls? es stulbi pārjautāju.

- Kāpēc es tevi apprecēju.

- Un kāds tas bija? Nezinu, ko gaidīju, varbūt vēl kādus atklā­jumus par Freizeru ģimenes sarežģītajām attiecībām. Bet tas, ko viņš pateica, zināmā mērā sagādāja vēl lielāku triecienu.

- Es tevi gribēju. Viņš novērsās no loga un ieskatījās man sejā. Neko citu es tik loti savā mūžā nebiju gribējis, viņš klusiņām pie­bilda.

Mēma no brīnumiem, es turpināju viņā lūkoties. Lai ko es biju gai­dījusi, bet ne jau tādu atzīšanos. Redzēdams, ka es vaļēju muti brīnos, Džeimijs bezrūpīgi turpināja: Jautāju savam tēvam, kā es zināšu, ka tā ir īstā sieviete, un viņš man atbildēja, ka tad, kad pienāks laiks, man nebūs nekādu šaubu. Un nebij ar'. Kad es atmodos tajā tumšajā naktī zem koka ceļā uz Leohu un tu sēdēji man uz krūtīm un lamājies par to, ka es noasiņoju, es teicu sev: "Džeimij Freizer, lai arī tu neredzi, kā viņa izskatās, un lai ari viņa sver tik, cik kārtīgs vilcējs zirgs, šī ir tā sieviete."

Es metos viņam klāt, bet Džeimijs atkāpās, ātri bērdams vārdus.

- Es teicu sev: "Viņa divas reizes vairāku stundu laikā ir lāpījusi tevi; dzīve Makenziju klana vidū ir tāda, kāda tā ir, tikpat labi varu precēt sievieti, kas var apturēt asiņošanu un salikt salauztus kaulus." Un vēl es sev teicu: "Džeimij, puis, ja tev tik patīkams viņas pieskāriens atslēgkaulam, iedomājies, kā tas būtu tur zemāk…"

Viņš aizslēpās aiz krēsla.

- Protams, iedomājos, ka tā jūtos vienkārši pēc četriem klosterī pavadītiem mēnešiem, nebaudot sieviešu sabiedrības labumus, bet tad jājiens visu nakti kopā… Viņš apklusa, lai teatrāli nopūstos, izrau­dams man no pirkstiem savu piedurkni, tad turpināja: …ar to bur­vīgi apaļo pakaļu, iespiestu manā kājstarpē… Džeimijs izvairījās no sitiena, kas bija mērķēts uz viņa kreiso ausi, un pakāpās sānis, starp mums izvirzīdams mazu galdiņu. Un to akmens cieto galvu, kas sitās man pret krūtīm… Mazs metāla rotājums atsitās pret viņa galvu un ar troksni aizripoja pa grīdu. Es teicu sev…

Tagad Džeimijs smējās jau tik stipri, ka vajadzēja laiku pa laikam ieraut elpu.

- Džeimij… es teicu… lai ari viņa ir viena ārmaliešu maita… ar odzes mēli… un pakaļu kā… kāda tam nozīme, ka s-seja viņai kā a-aitai…

Es viņu glīti paklupināju un ar ceļiem uzmetos uz vēdera, kad viņš nogāzās zemē tā, ka visa māja norībēja.

- Vai tu gribi teikt, ka apprecēji mani mīlestības dēļ? es stingri noprasīju. Viņš savilka uzacis un cīnījās pēc elpas.

- Vai tad es… tikko… to neteicu?

Ar vienu roku Džeimijs apņēma manus plecus, otru veikli pabāza zem brunčiem un turpināja nežēlīgi knaibīt to manu ķermeņa daļu, kuru tikko bija slavējis.

Tajā brīdī istabā iepeldēja Dženija, lai paņemtu savu rokdarbu gro­ziņu, un uzjautrināta vēroja brāļa izdarības.

- Un ko tu esi sadomājis, manu mazo Džeimij? viņa jautāja, savil­kusi uzacis.

- Mīlējos ar savu sievu, viņš izdvesa, aizelsies no smiešanās un cīkstēšanās.

- Tam tu varēji atrast piemērotāku vietu. Viņa savilka uz augšu otru uzaci. Ierausi pakaļā skabargas.

Lelibroka vienlaikus bija gan mierīga, gan ļoti rosīga vieta. Likās, ka, tiklīdz nodzied gailis, visi uzreiz ceļas augšā un saimniecība dūk­dama griežas kā sarežģīts pulksteņa mehānisms līdz saules rietam, kad zobratiņi un ritentiņi, kas visu darbinājuši, cits pēc cita apstājas un aizripo tumsā meklēt vakariņas un gultu, lai no rīta atkal brīnumainā kārtā parādītos savās īstajās vietās.

Lai muiža sekmīgi darbotos, katrs vīrietis, sieviete un bērns bija ļoti būtiski. Un es nespēju iedomāties, kā šos pēdējos gadus tā varēja iztikt bez saimnieka. Tagad ne tikai Džeimija, bet arī manas rokas tika liktas pie pamatiga darba. Pirmo reizi es izpratu, kāpēc skoti tik strikti nosoda dīkdienību, kas man agrāk (vai šajā gadījumā vēlāk) likās tīrā dīvainība. Dīkdienība tiktu uzskatīta ne tikai par morālas degradācijas pazīmi, bet arī par apvainojumu dabiskajai lietu kārtībai.

Protams, bija arī neaizmirstami brīži. Tie īsie laika sprīži, kas paiet tik ātri, kad viss šķiet sastindzis un eksistence absolūtā līdzsvarā, kā brīdis, kad gaisma mijas ar tumsu, kad ne vienai, ne otrai nav varas pār tevi.

Tādu bridi es izbaudiju otrās vai trešās dienas vakarā pēc mūsu ierašanās muižā. Es sēdēju uz sētas aiz mājas un aiz torņa varēju redzēt dzeltenīgos laukus līdz klints malai un koku rindai pārejas tālā­kajā malā, kas pamazām satumsa un kļuva melna uz debesu pērļainās vizmošanas fona. Gan tuvie, gan tālie priekšmeti likās vienādā attā­lumā, jo to garās ēnas sakusa ar krēslu.

Gaisā jautās dzestrums, kas vēstīja, ka naktī būs salna, un es nodo­māju, ka drīz būs jāiet iekšā, kaut ari negribējās pamest šo sastingušo skaistumu. Nemanīju Džeimija tuvošanos līdz brīdim, kad viņš apse­dza manus plecus ar smagu mēteli. Nebiju ievērojusi, ka kļuvis vēss, un sapratu to tikai tad, kad mani ieskāva biezās vilnas sargājošais sil­tums.

Džeimija rokas, liekot man ap pleciem mēteli, apskāva mani, un es, viegli drebinādamās, atspiedos pret viņu.

- Jau no mājas redzēju, kā tu drebi, Džeimijs sacīja, saņemot manas rokas. Ja neuzmanīsies, sasaldēsies.

- Un tu? Es pagriezos, lai paskatītos uz vīru. Par spīti arvien asā­kajam dzestrumam gaisā, viņš izskatījās pilnīgi apmierināts, būdams vienā kreklā un kiltos, un tikai neliels deguna apsārtums liecināja, ka šis nav no mīlīgākajiem vakariem.

- Ak, esmu pieradis. Skotiem nav tik šķidras asinis kā jums dien­vidu zildeguņiem. Viņš pacēla uz augšu manu zodu un smaidīdams noskūpstīja manu degunu. Es saņēmu viņu aiz ausīm un pavilku uz leju.

Tas bija vilcies pietiekami ilgi, lai mūsu ķermeņa temperatūra izlī­dzinātos, un siltās asinis straujā plūdumā šalca man ausīs, kad es atlie­cos atpakaļ, cenšoties noturēties uz žoga malas. Vējš pūta no mugur­puses, mezdams man sejā matu šķipsnas. Džeimijs tās notrauca man no pleciem, ar pirkstiem pieglauzdams izspūrušās lokās tā, ka caur tām spīdēja rietošā saule.

- Kad gaisma spīd no muguras, izskatās, ka tev ap galvu būtu nimbs, viņš klusi sacīja. Eņģelis ar zelta kroni.

- Un tu, es runāju tikpat klusi, braukdama ar pirkstu pa viņa žokļa līniju, kur dzintarainā gaisma vizēja bārdas rugājos. Kāpēc tu man neteici to agrāk?

Viņš saprata, par ko es runāju. Uzacs savilkās uz augšu, un lūpas i/.liecās smaidā, vienu sejas pusi apspīdēja kvēlojošā saule, otra grima cnā.

- Nu… es zināju, ka tu negribi mani precēt. Man nebija vēlēšanās apgrūtināt tevi vai padarīt sevi par muļķi, sakot to tad, kad skaidri zināju, ka gulēsi ar mani tikai tāpēc, lai cienītu solījumu, kuru nevēlē­jies dot. Džeimijs turpināja smaidīt, nokrēslā pazibēja baltie zobi, kad viņš apsteidza manus iebildumus. Vismaz pirmajā reizē. Zini, sieva, man ir savs lepnums!

Es pastiepu rokas un pievilku viņu sev klāt tā, ka viņš stāvēja man starp kājām, kad es sēdēju uz žoga. Juzdama vēso ādu, es apņēmu ar kājām viņa gurnus un apsedzu ar plato mēteli, kas nokarājās kā spārni. Auduma nodrošinātajā patvērumā viņš cieši mani apskāva, un es piekļāvu vaigu pie viņa batista krekla.

- Mīļā, viņš čukstēja. Ak, mana mīļā! Es tevi ļoti gribu.

- Tas taču nav viens un tas pats, vai ne? es jautāju. Nu, mīlē­šana un gribēšana.

Viņš mazliet piesmacis iesmējās.

- Bet sasodīti tuvu, Ārmaliet, vismaz man. Es varēju just viņa alku spēku, cietu un vibrējošu. Pēkšņi viņš atkāpās, pieliecās un nocēla mani no sētas.

- Uz kurieni mēs ejam? Mēs devāmies projām no mājas uz gobu audzi, kuras paēnā atradās vairāki šķūnīši.

- Meklēt siena kaudzi.