Svešzemniece

12 garnizona komandieris

Mēs tuvojāmies Fortviljamai, un es jau sāku nopietni aizdomā­ties par to, ko darīt, kad būsim tikuši galā. Nolēmu, ka mans plāns būs atkarīgs no garnizona koman­diera rīcības. Ja viņš noticēs, ka esmu nelaimē nonākusi dižciltīga dāma, tad, iespējams, iedos uz laiku pavadoņus, kas palīdzēs man nokļūt pie­krastē, lai varu uzkāpt uz kuģa un it kā ceļot uz Franciju.

Bet tikpat labi mana negaidītā ierašanās kopā ar Makenzijiem viņam varētu likties stipri aizdomīga. Tomēr tas, ka neesmu skotiete, ir skaidrāks par skaidru; viņš taču neuzskatītu mani par spiedzi? To ka esmu angļu spiedze acīmredzot domāja Kolams un Dūgals.

Šis secinājums radīja jautājumu: ko tad man uzdots izspiegot? Nu, droši vien man jāziņo par nepatriotiskām darbībām; un viena no tādām pilnīgi noteikti bija naudas vākšana troņa pretendenta prinča Čārlza Edvarda Stjuarta atbalstam.

Bet kāpēc tādā gadījumā Dūgals bija ļāvis man to noskatīties? Viņš pavisam viegli varēja izsūtīt mani ārā, pirms ķērās pie savas misijas īstenošanas. Protams, visa runāšana notika gēlu valodā, es pati sev atgādināju.

Varbūt tieši tur tas suns aprakts, es minēju. Atcerējos savādo spī­dumu Dūgala acīs un piezīmi: "Man likās, tu nesaproti gēlu valodu." Varbūt tā bija pārbaude, lai pārliecinātos, ka šī valoda man patiesi ir sveša. Jo mazticams, ka angļi sūtītu uz Hailendu spiegu, kurš nespētu sarunāties ar vismaz pusi no vietējiem iedzīvotājiem.

Tomēr nē Džeimija un Dūgala saruna, ko biju noklausījusies, likās apliecinām, ka Dūgals patiešām ir jakobits, bet Kolams acīmredzot nebija pagaidām.

No visiem šiem minējumiem galva sāka dūkt, tāpēc nopriecājos, redzot, ka tuvojamies diezgan lielam ciemam. Cerams, ka tas nozīmēja puslīdz ciešamu iebraucamo vietu un kārtīgas vakariņas.

Pēc standartiem, pie kuriem jau biju pieradusi, iebraucamā vieta izrādījās ietilpīga. Lai gan gulta acīmredzot bija paredzēta punduriem turklāt blusu sakostiem -, tā vismaz atradās atsevišķā telpā. Vairākās no mazajām apmešanās vietām biju gulējusi uz sola kopējā istabā starp krācošiem vīriem un pledos savīkstītiem kumpainiem stāviem.

Lai nu kādi kuro reizi bija apstākļi, parasti es uzreiz aizmigu, jo biju pārguruši, visu dienu pavadot seglos un vakarā vērojot Dūgala poli­tisko kampaņu. Tikai pirmajā vakarā viesu mājā pusstundu nevarēju aizmigt, jo kā apburta klausījos, kādu apbrīnojamu skaņu dažādību spēj radīt vīriešu elpošanas orgāni. Medmāsu pilnas kopmītnes nestā­vēja ne tuvu.

Klausoties šajā korī, man ienāca prātā, ka vīrieši slimnīcas palātā reti kad krāc. Smagi elpo, jā. Viņi elš, palaikam ievaidas un reizēm miegā iešņukstas vai iekliedzas. Bet ar šo veselīgo trādirldi to nav iespējams salīdzināt. Varbūt tāpēc, ka slimi vai ievainoti vīrieši nevar aizmigt tik dziļā miegā, lai atslābinātos tiktāl, ka saceltos tāda jezga.

Ja šis novērojums bija pareizs, tad maniem ceļabiedriem acīmre­dzot bija lieliska veselība. Katrā ziņā viņi izskatījās veseli, rokas, kājas nevērīgi sakritušas, sejas atslābušas un sasārtušas uguns gaismā. Pil­nīgā atdevība miega varai uz cietajiem dēļiem remdēja tikpat lielu izsalkumu, ar kādu viņi bija tiesājuši pusdienas. Šīs kakofonijas neiz­protami nomierināta, es savilku ceļojuma apmetni ap pleciem un ari pati iegrimu miegā.

Šajā savrupības greznībā, ko piedāvāja šaurie, dvakojošie bēniņi, zināmā mērā jutos pat diezgan vientuļa. Kaut biju noņēmusi gultas veļu un izdauzījusi matraci, lai atbrīvotos no jebkādiem nevēlamiem "gultasbiedriem", kad nopūtu sveci, atklāju, ka tik klusā un tumšā telpā man grūti aizmigt.

No kopējās istabas divus stāvus zemāk laiku pa laikam atplūda klu­sas atbalsis, isu mirkli uzvirmoja troksnis un kustība, bet tas tikai vēl vairāk saasināja uzmanību uz manu izolāciju. Pirmoreiz kopš ierašanās pilī biju atstāta pilnīgi savā ziņā, un es nebūt nevarēju teikt, ka man tas patiktu.

Nemierīgi šūpojos starp miegu un nomodu, kad manas ausis uz­tvēra aizdomīgu grīdas dēļu čīkstēšanu gaitenī pie istabas durvīm. Solis bija lēns un nedrošs, it kā miera traucētājs kavētos, katru reizi izvēloties iespējami stabilāko dēli, kur likt kāju. Es uzšāvos sēdus un pa tumsu meklēju pie gultas nolikto sveci un kramu.

Mana roka, akli taustoties pēc krama kārbiņas, to pagrūda, un tā klusi nobūkšķēja uz grīdas. Es sastingu un tāpat arī zaglīgais nācējs.

Pie durvīm skanēja klusa švīkstoņa, it kā kāds meklētu bultu. Es zināju, ka durvis nav aizbultējamas; skaviņas tur bija, bet aizšaujamo es pirms došanās pie miera izmeklējos veltīgi. Paķēru svečturi, izrāvu no tā sveces galiņu un, cieši satvērusi smago priekšmetu, bez skaņas izslīdēju no gultas.

Nočīkstēja durvju eņģes. Istabas vienīgais logs bija cieši aizslēģots, lai pasargātu gulētāju gan no laikapstākļiem, gan gaismas; tomēr vietā, kur atvērās durvis, es spēju saskatīt gaišāku plankumu. Tas pletās lie­lāks, bet tad, man par izbrīnu, sarāvās un pazuda, jo durvis aizvērās. Un atkal iestājās klusums.

Labu brīdi, kas man likās velkamies veselu mūžību, es stāvēju, elpu aizturējusi, piekļāvusies sienai un cenšoties saklausīt vēl kaut ko ne tikai savas sirds straujos pukstus. Beidzot sprīdi pa sprīdim es sāku uzmanīgi virzīties apkārt istabai gar sienu, jo cerēju, ka tur grīdas dēļi varbūt nebūs tik izļodzījušies, lēni tuvojoties durvīm. Katru reizi, spe­rot soli, es lēnām noliku kāju, pamazām pārnesot uz tās svaru, tad sastingu, ar basu kāju sataustīju spraugu starp dēļiem un tikai tad noliku otru kāju tik stabili, cik uzskatīju par drošu.

Kad beidzot nonācu pie durvīm, es apstājos un piekļāvu ausi pie plānajiem dēļiem, ar rokām atspiedusies pret stenderēm, gatava pēk­šņam iebrukumam. Man likās, ka, iespējams, dzirdu kādu pavisam klusu skaņu, tomēr pārliecināta par to nebiju. Vai tās bija tikai atbalsis no rosības lejā vai arī slāpēta elpa un šis cilvēks stāvēja otrpus plānajam dēlim?

Pastāvīgā adrenalīna plūsma mani jau mazliet šķebināja. Beidzot man šī muļķošanās apnika, es ciešāk sažņaudzu svečturi, atrāvu durvis un izskrēju gaiteni.

Es teicu "izskrēju"; patiesībā es paspēru divus soļus, uzkāpu kaut kam mīkstam un garšļaukus nostiepos uz grīdas, nobrāžot pirkstu kau­liņus un sāpīgi atsitot galvu pret kādu cietu priekšmetu.

Piecēlos sēdus un ar abām rokām satvēru pieri pilnīgā vienaldzībā, ka kuru katru mirkli mani var noslepkavot.

Cilvēks, kuram biju uzkritusi virsū, slāpēti lamājās. Cauri sāpju miglai es neskaidri nojautu, ka viņš (pēc auguma izmēra un sviedru dvakas biju pieņēmusi, ka tas ir vīrietis) ir piecēlies kājās un taustīda­mies meklē slēģu krampīti.

Negaidīta svaiga gaisa straume lika man saviebties un aizvērt acis. Kad atkal tās atvēru, no nakts debesim plūda pietiekami daudz gais­mas, lai es varētu saskatīt miera traucētāju.

- Ko tu te dari? es apsūdzošā tonī klupu viņam virsū.

Tajā pašā laikā tikpat apsūdzoši atskanēja ari Džeimija jautājums:

- Cik tu sver, Armaliet?

Vēl apjukusi pēc kritiena, es teicu patiesību:

- Deviņus stonus. Un tikai tad man ienāca prātā pajautāt: Kāpēc tu tā prasi?

- Tu gandrīz sabradāji man aknas, viņš atbildēja, uzmanīgi taus­tīdams cietušo ķermeņa daļu. Par to, ka tu mani nobiedēji gandrīz līdz nāvei, vispār nerunāsim. Viņš pastiepa roku un pierāva mani kājās. Tev nekas nekaiš?

- Nē, tikai galvu sasitu. Berzēdama sāpošo vietu, es apreibusi lūkojos apkārt tukšajā gaitenī. Aiz ko es atsitos? es uzdevu grama­tiski nepareizu jautājumu.

- Pret manu galvu, Džeimijs, kā man likās, diezgan pikti atcirta.

- Tā tev vajag, es nikni izgrūdu. Ko tu te ložņā gar manām durvim?

Džeimijs veltīja man dusmīgu skatienu.

- Es neložņāju, Dieva dēļ. Es gulēju vismaz mēģināju. Viņš taustīja deniņus, kur cēlās puns.

- Gulēji? Šeit? Pārspīlētā uzjautrinājumā noskatīju auksto, kailo un netīro gaiteni. Tu nudien izraugies dīvainas vietas gulēšanai vis­pirms staļļi, tagad šitais.

- Varbūt tu gribēsi zināt, ka lejā, krogā, ieradies pulciņš angļu dra­gūnu, Džeimijs vēsā balsī paziņoja. Viņi ir maķenīt uzņēmuši uz krūts un izklaidējas ar divām sievietēm. Tā kā tur ir tikai divas zeltenes un pieci vīri, daži no karavīriem likās noskaņoti doties augšstāvā mek­lēt… teiksim, draudzenes. Šaubos, vai tev tāda lustēšanās ies pie dūšas. Viņš pārmeta pledu pār plecu un taisījās projām. Bet, ja esmu maldī­jies, tad piedod. Man nebija nodoma traucēt tavu miegu. Arlabunakti.

- Pagaidi. Džeimijs apstājās, bet nepagriezās, liekot man iet viņam apkārt. Puisis raudzījās manī no augšas, pieklājīgi, bet atturīgi.

- Paldies, es pateicos. Tu biji ļoti laipns. Piedod, ka uzgāzos tev virsū.

Tad viņš pasmaidīja, seja atkal mainījās no noraidošas maskas uz ierasto labdabīgo izteiksmi.

- Nieki, Ārmaliet. Viņš atvairīja manu atvainošanos. Tiklīdz pāries galvassāpes un sadzīs lauztās ribas, būšu kā no jauna piedzimis.

Džeimijs pagriezās un atgrūda manas istabas durvis, kas pēc stei­dzīgās iznākšanas bija aizvērušās, laikam tāpēc, ka iebraucamās vie­tas celtnieks acīmredzot bija strādājis bez līmeņrāža. Visā ēkā nebija neviena taisna leņķa.

- Nu tad liecies atkal gultā, viņš izrīkoja. Es palikšu te.

Palūkojos uz grīdu. Ozolkoka dēļi bija ne tikai cieti un auksti, tos

vēl izraibināja krēpu plankumi, izšļakstīts šķidrums un tādi netīrumi, par kuru izcelsmi nemaz nevēlējos domāt. Celtnieks durvju pārsedzē bija iegravējis gadskaitli 1732, un tā pilnīgi noteikti bija pēdējā reize, kad grīda tīrīta.

- Tu taču nevari gulēt tur ārā, es iebildu. Nāc iekšā; istabā vis­maz grīda nav tik briesmiga.

Džeimijs sastinga ar roku uz stenderes.

- Gulēt tavā istabā? Viņš likās patiesi satriekts. To es nevaru! Tavs gods būs pagalam!

Viņš patiešām tā domāja. Es jau sāku smieties, bet tad pārvērtu to par smalkjūtīgu klepus lēkmi. Ņemot vērā apstākļus, ko uzspieda mūsu ceļošanas veids, pārpildītās iebraucamās vietas, sanitāro telpu primitīvisms un pat to trūkums es biju dzīvojusi tādā fiziskā tuvībā ar šiem vīriešiem, to skaitā ar Džeimiju -, ka doma par šādu tikumību man likās ārkārtīgi smieklīga.

- Tu jau esi gulējis ar mani vienā istabā, es atguvusies atgādi­nāju. Tu un vēl divdesmit vīri.

Viņš iespurcās.

- Tas nebūt nav viens un tas pats! Tas ir, tās bij kopējas istabas un… Džeimijs apklusa, kad viņam prātā iešāvās briesmīga doma. Tu taču nedomā, ka es vēlējos ko nepiedienīgu? viņš satraukts jautāja.

- Tici man, es…

- Nē, nē! Kur nu! Steidzos puisi nomierināt, ka neesmu apvaino­jusies.

Redzēdama, ka viņu nepierunāšu, es uzstāju, lai viņš vismaz paņem no manas gultas segas, uz kurām gulēt. Šādam piedāvājumam Džeimijs negribīgi piekrita tikai tad, kad atkārtoti biju apgalvojusi, ka pati tās neizmantošu un ka esmu nodomājusi gulēt apsegusies, kā parasti, tikai ar savu biezo ceļojuma apmetni.

Pirms atgriešanās savā smirdīgajā svētnīcā, es apstājos pie impro­vizētās guļvietas un mēģināju vēlreiz pateikties, bet viņš augstsirdīgi atmeta ar roku, noraidīdams manu pateicību.

- Zini, no manas puses tas nebij gluži nesavtīgi, viņš piebilda.

- Es arī pats labprāt nekristu acīs.

Man bija piemirsies, ka Džeimijam bija savi iemesli turēties pa gabalu no angļu karavīriem. Bet man nepaslīdēja garām nepamanīts fakts, ka daudz labāk, nemaz nerunājot par ērtāku gulēšanu, šo nolūku varētu īstenot siltajā un plašajā stallī, nevis uz grīdas pie manas istabas durvīm.

- Bet, ja kāds te tomēr uznāks, es nelikos mierā, tad tevi atradīs.

Viņš pastiepa garo roku un aizvēra slēģus. Gaitenis iegrima melnā

tumsā, un Džeimijs kļuva vienīgi par bezveidīgu ēnu.

- Manu seju nevar saskatīt, viņš atgādināja. Un viņi pašlaik ir tā sadzērušies, ka viņiem būtu vienaldzīgs mans vārds, pat ja es pateiktu īsto, ko, protams, netaisos darīt.

- Tiesa, es šaubīdamās piekritu. Bet vai viņi nebrīnīsies, ko tu te augšā tumsā dari? Džeimija seju es nevarēju redzēt, bet pēc balss jutu, ka viņš smaida.

- Nē, Armaliet. Viņi domās, ka es gaidu savu rindu.

Es nosmējos un iegāju istabā. Likos gultā, saritinājos kamolā un aizmigu, prātodama, kas tas par cilvēku, kurš bārsta piedauzīgus jokus, bet saraujas no pieņēmuma, ka varētu gulēt ar mani vienā istabā.

Kad pamodos, Džeimijs jau bija projām. Devos lejā brokastīs, un kāpņu galā mani sagaidīja Dūgals.

- Ātri paēd brokastu, zeltenīt, viņš sacīja. Mēs abi jājam uz Broktonu.

Viņš atteicās paskaidrot kaut ko tuvāk, taču izskatījās, ka jūtas mazliet neērti. Es ātri pabrokastoju, un drīz vien mēs vieglā riksī jau jājām pa ceļu, pār kuru gūlās agra rīta dūmaka. Krūmos čakli rosījās putni, un gaiss solīja siltu vasaras dienu.

- Pie kā mēs dodamies? es jautāju. Tu man mierīgi vari to teikt: ja es nezināšu, tad brīnīšos, bet, ja zināšu, tad esmu pietiekami gudra, lai izbrīnu notēlotu.

Dūgals iesāņus palūrēja uz mani, bet nolēma, ka mans arguments ir saprātīgs.

- Pie Fortviljamas garnizona komandiera, viņš teica.

Jutos kā saņēmusi mērenu triecienu. Tādam notikumu pavērsienam es nebiju gluži gatava. Man likās, ka līdz fortam vēl jājamas dienas trīs.

- Bet mēs taču esam tālu no Fortviljamas! es iesaucos.

- Mmmpfmm.

Acīmredzot šis garnizona komandieris bija no enerģiskajiem tipiem. Viņu neapmierināja tas, ka var sēdēt mājās un rūpēties par savu gar­nizonu, viņam vajadzēja kopā ar dragūniem jādelēt pa laukiem un pār­baudīt, kas pasaulē notiek. Karavīri, kas vakarnakt dzīroja mūsu krogā, arī bija no šīs daļas, un viņi bija pateikuši Dūgalam, ka komandieris pašlaik apmeties Broktonas iebraucamā vietā.

Tas nozīmēja sarežģījumus, un es visu atlikušo ceļu klusēju, apsvēr­dama iegrozījušos apstākļus. Biju rēķinājusies ar to, ka no Dūgala grupas spēšu atbrīvoties Fortviljamā, kura, pēc manām aplēsēm, atra­dās dienas gājiena attālumā no Kreignedana. Es spriedu, ka, pat nesa­gatavojusies dzīvošanai zem klajas debess, bez pārtikas un citiem krā­jumiem, tik daudz es spētu noiet viena un atrast ceļu uz akmens loku. Par to, kas notiks pēc tam… nu, to nevarēja paredzēt, kaut ko noskaid­rot varēja, tikai nokļūstot galā.

Bet šāds notikumu pavērsiens negaidīti meta spieķi manos riteņos. Ja es šeit šķirtos no Dūgala tas būtu iespējams -, tad es atrastos četru, nevis vienas dienas jājiena attālumā no kalna. Man trūka paļāvī­bas uz savām orientēšanās spējām, nemaz nerunājot par izturību, lai riskētu kājām vienatnē doties ceļā, kas vestu starp mežonīgām klintīm un tīreļiem. Pēdējo nedēļu smagās ceļošanas pieredze bija modinājusi manī piesardzīgu respektu pret klintsradzēm un Hailendas krāčaina­jiem strautiem, un kur nu vēl pret retumis satiktiem meža zvēriem. Man nebija īpašas vēlēšanās kādā neapdzīvotā gravā saskrieties aci pret aci, piemēram, ar mežakuili.

Kad iejājām Broktonā, bija jau priekšpusdiena. Dūmaka bija saulē iztvaikojusi un diena izvērtusies pietiekami gaiša, lai es justos opti­mistiski noskaņota. Galu galā varbūt man pavisam vienkārši izdosies pierunāt garnizona komandieri piešķirt pavadoni, kas palīdzētu man nokļūt pie kalna.

Nebija grūti saprast, kādēļ komandieris par pagaidu štābu bija izvē­lējies Broktonu. Ciems bija tik liels, ka tajā atradās pat veselas divas iebraucamās vietas, un viena no tām bija iespaidīga trīsstāvu ēka ar staļļiem. Te mēs ari apstājāmies, nodevām zirgus kopēja gādībā, kurš kustējās tik gausi, ka likās pārakmeņojies. Mēs ar Dūgalu jau bijām iegājuši iekšā un viņš pasūtījis krodziniekam dzērienus, kad zirgu pui­sis bija tikai ticis līdz staļļa durvīm.

Mani atstāja lejā, veroties šķīvī ar apkaltušiem auzu plāceņiem, bet Dūgals tikmēr devās augšā uz komandiera svētnīcu. Jutos mazliet nepa­tīkami, ka viņš iet projām. Kroga telpā sēdēja trīs četri angļu karavīri, kas domīgi mani noskatīja un klusās balsīs sarunājās. Pēc mēneša, ko biju pavadījusi Makenziju klana skotu vidū, angļu dragūnu klātbūtne darīja mani nervozu. Teicu sev, ka esmu muļķe. Galu galā viņi ir mani tautieši, vienalga, kurā gadsimtā.

Tomēr attapos, ka ilgojos pēc labsirdīgā Gauena kunga sabiedrī­bas un Džeimija, lai kāds būtu viņa uzvārds, patīkamās familiaritātes. Nožēloju, ka šorīt nebija izdevības pirms došanās projām no viņiem atvadīties, jo izdzirdēju Dūgalu kāpnēs saucam manu vārdu. Arī tagad viņš stāvēja augšā un ar rokas mājienu aicināja mani pie sevis.

Dūgals, manuprāt, izskatījās drūmāks nekā parasti, kad, neko nesa­kot, soli atkāpās un ar roku pamāja, lai eju istabā. Garnizona komandie­ris stāvēja pie vaļēja loga, gaisma krita tā, ka slaidais, staltais augums bija tikai siluets. Ieraudzījis mani, viņš īsi iesmējās.

- Jā, tā jau es domāju. Pēc Makenzija apraksta spriežot, tai vaja­dzēja būt jums. Durvis man aiz muguras aizvērās, un es paliku viena ar Viņa Majestātes 8. dragūnu pulka kapteini Džonatanu Rendelu.

Šoreiz viņš bija ģērbies sarkanbrūnā uniformā ar mežģīnēm apšūtu krekla priekšu, galvā viņam bija akurāti ieveidota un sapūderēta parūka. Bet seja bija tā pati Frenka seja. Elpa man iestrēga kaklā. Taču nu es pamanīju ap muti mazas rieviņas, kas liecināja par nežēlību, un plecu izliekumā jautās zināma augstprātības deva. Tomēr kapteinis smaidīja diezgan pieklājīgi un aicināja mani apsēsties.

Istaba bija vienkārši mēbelēta, tajā nekā daudz nebija tikai rak­stāmgalds un krēsls, garš priedes galds un daži ķebļi. Kapteinis Rendels pamāja jaunam kaprālim, kas miera stājā stāvēja pie durvīm, un tas neveikli ielēja kausā alu un nolika man priekšā.

Kapteinis ar roku aizraidīja kaprāli savā vietā, sev alu ielēja pats un veikli apsēdās uz ķebļa man pretī otrpus galdam.

- Labi, viņš patīkamā balsī ierunājās. Pastāstiet, kas jūs esat un kā tas nākas, ka atrodaties te!

Tā kā šajā brīdī man nebija liela izvēle, es izstāstīju viņam to pašu, ko biju teikusi Kolamam, vienīgi izlaižot ne visai pieklājīgās piezīmes par viņa paša uzvedību; viņš jau tāpat to zināja. Man nebija ne jaus­mas, cik daudz Dūgals bija Rendelam stāstījis, un nevēlējos riskēt ar iekrišanu slazdos.

Kapteinis likās diezgan pieklājīgs, tomēr visu laiku, kamēr stāstīju, klaji izrādīja savu skepsi. Es nospriedu, ka viņš nepūlas slēpt neticibu gluži tāpat kā Kolams. Apdomādamies garnizona komandieris šūpojās uz ķebļa.

- Jūs sakāt, Oksfordšlra. Es Oksfordšīrā nepazīstu nevienu Bīčemu.

- Kā jūs varat to zināt? es noskaldīju. Pats esat no Saseksas.

Viņam izbrīnā iepletās acis. Vēlējos nokost sev mēli.

- Un, ja drīkstu jautāt, kā jūs to zināt? viņš painteresējās.

- Ē, pēc valodas. Jā, pēc akcenta, es steigšus aizbildinājos. Pil­nīgi nepārprotami Saseksa.

Izliektās melnās uzacis gandrīz uzvilkās līdz parūkas lokām.

- Ne mani vecāki, ne skolotājs, kundze, nepriecātos, dzirdot, ka mana valoda tik skaidri vēsta par manu dzimšanas vietu, viņš vēsi piezīmēja. Viņi pielika lielas pūles un izdeva daudz naudas, lai labotu šo defektu. Bet, ja jau jūs esat tāda lietpratēja vietējo izlokšņu jautā­jumos, kapteinis pagriezās pret vīrieti, kurš stāvēja pie sienas, tad jau, bez šaubām, spēsiet noteikt, no kuras puses nāk mans raitnieks. Kaprāli Hokins, vai nebūsi tik laipns un nenorunāsi kādu dzejoli? Vien­alga ko, Rendels piebilda, redzēdams apmulsumu karavīra sejā. Var­būt kādu labi zināmu peršu?

Kaprālis, jauneklis ar stulbu, gaļīgu ģīmi un platiem pleciem, izmi­sīgi ar skatienu vērās apkārt pa istabu, meklējot iedvesmu, tad atkal nostājās miera stājā un noskandēja:

Raženā Mega mazgāja manas drānas Un aiznesa projām. Baiļu pārņemts, es gaidīju viņu, Tad tiku par visu samaksāt.

- Ē, pietiks, kaprāl, paldies. Rendels ar mājienu viņu atlaida, un kaprālis, pamatīgi nosvīdis, aizbēga atpakaļ pie sienas.

- Nu? Rendels vērsās pie manis ar jautājumu.

- Ē, Češīra, es minēju.

- Gandrīz. Lankašīra. Kapteinis, acis samiedzis, mani noskatīja. Salicis rokas aiz muguras, viņš aizsoļoja līdz logam un palūkojās ārā. Iedomājos, varbūt pārbauda, vai Dūgals paņēmis līdzi kādus vīrus.

Pēkšņi Rendels apcirtās pret mani ar aprautu frāzi:

- Parlez-vous franзais?[2]

- Trиs bien," es bez kavēšanās atbildēju. Un kas tad ir?

Galvu piešķiebis, viņš mani uzmanīgi noskatīja.

- Lai velns mani parauj, ja es noticēšu, ka jūs esat francūziete, viņš noteica it kā pie sevis. Laikam jau varētu būt, bet vēl neesmu saticis nevienu francūzi, kurš varētu pateikt atšķirību starp kokneju un Kornvolas izloksni.

Rendela rūpīgi manikirētie pirksti bungāja pa galda virsmu.

- Kāds ir jūsu meitasvārds, Bīčemas kundze?

- Paklausieties, kaptein, teicu, smaidīdama, cik apburoši spēju, lai cik jauki būtu spēlēt ar jums šarādes, man patiesi labāk patiktu noslēgt šo ievadu un nokārtot visu, lai es varētu turpināt ceļu. Es jau esmu krietni aizkavējusies un…

- Jūs savai lietai, kundze, nekādā veidā nepalīdzat, kļūstot fri­vola, viņš mani pārtrauca un samiedza acis. Biju redzējusi tā darām Frenku, kad viņam kaut kas nepatika, un jutu, ka saļogās ceļi. Iespiedu rokas gurnos, lai uzmundrinātu sevi.

- Man nav nekāda lieta, kuru virzīt uz priekšu, es teicu, cik droši spēju. Es neko no jums, garnizona, neprasu un starp citu arī no Makenzijiem ne. Vienīgais, ko vēlos, lai ļauj man mierīgi turpināt ceļu. Un es neredzu iemeslu, kādēļ jums vajadzētu pret to iebilst.

Rendels, dusmās sakniebis lūpas, nikni paglūnēja uz mani.

- Ak, neredzat? Nu uz mirkli iedomājieties sevi manā vietā, kun­dze, un varbūt mani iebildumi jums kļūs skaidrāk saskatāmi. Pirms mēneša es kopā ar saviem vīriem džinos pakaļ bandai nezināmu skotu laupītāju, kas nozuda, paņemot līdzi bariņu lopu no kādas pierobežas muižas, kad…

- Ak, lūk, ko jūs tobrīd darījāt! es iesaucos. Un es nevarēju sa­prast, neveikli piebildu.

Kapteinis Rendels smagi elpoja, tad, šķiet, nolēma neteikt to, ko bija gribējis, un turpināja savu stāstu.

- Tātad mēs likuma vārdā dzenamies pakaļ noziedzniekiem, viņš savaldīgi klāstīja, un es satieku puskailu angļu sievieti vietā, kur nevienai anglietei nevajadzētu būt, pat pienācīgi pavadītai, kura pre­tojas maniem jautājumiem, uzbrūk man…

- Jūs pirmais uzbrukāt! es dedzīgi aizstāvējos.

- Kuras līdzzinātājs uzbrūk man, es zaudēju samaņu, tad viņa, nepārprotami saņēmusi palīdzību, aizbēg no šī apvidus. Es ar saviem vīriem kārtīgi pārmeklēju apkārtni un, ticiet man, kundze, neatradu ne miņas no jūsu nogalinātā kalpa, nolaupītās bagāžas, pamestās kleitas, ne ari mazākās zīmes, kas ļautu kaut mazliet ticēt jūsu stāstam!

- 0? es pavārgā balsī izdvesu.

- Jā. Pēdējo četru mēnešu laikā nav saņemti ziņojumi par kādiem bandītiem. Un tagad, kundze, jūs uzrodaties šeit kopā ar Makenziju klana karavadoni, kurš man stāsta, ka viņa brālis Kolams ir pārlieci­nāts, ka jūs esot spiedze, kura, visticamāk, darbojas manā labā!

- Nu, es taču tā neesmu, vai ne? es saprātīgi sacīju. Vismaz to jūs zināt.

- Jā, to es zinu, kapteinis Rendels pārspīlētā pacietībā piekrita. Bet es nezinu, kas, pie velna, jūs esat! Taču esmu apņēmies noskaidrot, kundze, par to varat būt droša. Es esmu garnizona komandieris. Un kā tādam man ir pilnvaras spert noteiktus soļus, lai nodrošinātu šo apvidu pret nodevējiem, spiegiem un citām personām, kuru izturēšanās man šķiet aizdomīga. Un šos soļus, kundze, es esmu pilnībā apņēmies spert.

- Un kādi šie soļi varētu būt? painteresējos. Es patiešām vēlējos zināt, lai arī mana jautājuma tonis laikam izklausījās diezgan izaici­nošs.

Rendels piecēlās, mirkli mani no augšas aplūkoja, tad apgāja apkārt galdam, izstiepa roku un piecēla mani kājās.

- Kaprāli Hokins, viņš sacīja, nenovēršot no manis acis, man uz bridi nepieciešama tava palīdzība.

Jauneklis, kas stāvēja pie sienas, izskatījās briesmīgi nelaimīgs, tomēr sāniski mums tuvojās.

- Lūdzu, nostājies dāmai aiz muguras, kaprāli, Rendels izrīkoja, izklausīdamies garlaikots. Un saņem viņu stingri aiz elkoņiem.

Tad kapteinis atvēzējās un iesita man pa pakrūti.

Es neizdvesu ne skaņas, jo biju palikusi bez elpas, apsēdos uz grī­das saliekusies, cīnoties, lai dabūtu plaušās gaisu. Šoks mani satricināja daudz vairāk nekā sāpes, kuras pamazām sāku just un kuras apvie­nojumā ar reiboni uzdzina nelabumu. Manā visai raibajā dzivē man neviens vēl nebija sitis.

Kapteinis notupās man pretī. Viņa parūka bija mazliet sašķiebusies, bet šis defekts un zināms mirdzums acis bija vienīgās manāmās izmai­ņas viņa parastajā elegancē.

- Es ceru, ka neesat uz grūtām kājām, kundze, viņš teica, it kā nekas nebūtu noticis, bet, ja esat, tad ilgi vairs nebūsiet.

Sāku izdvest diezgan savādas, sēcošas skaņas, kad pirmās skābekļa strūkliņas ar mokām atrada ceļu uz rīkli. Es sakņupu četrrāpus un vārgi taustījos pēc galda malas. Kapteinis, uzmetis kaprālim nervozu ska­tienu, pastiepa roku, lai man palīdzētu.

Man likās, ka pāri telpai veļas melni viļņi. Es saļimu uz ķebļa un aizvēru acis.

- Skatieties uz mani! Balss skanēja tik gaiši un rāmi, it kā Rendels grasītos piedāvāt man tēju. Atvēru acis un caur vieglu miglu paskatījos uz viņu. Vīrietis bija nolicis rokas uz smalki veidotajiem gurniem.

- Vai jums, kundze, ir man kas sakāms? viņš skarbi noprasīja.

- Jums sašķiebusies parūka, es sacīju un atkal aizvēru acis.