Svešzemniece

13 laulĪbas izziŅotas

Sēdēju lejā kroga istabā, blenzu krūzē ar pienu un cīnījos ar nela­bas dūšas viļņiem.

jaunā, apaļīgā kaprāļa atbalstīta, es nokāpu lejā, Dūgals, uzme­tis tikai īsu skatienu manai sejai, stingriem soļiem pagāja man garām un devās augšā pa kāpnēm uz Rendela istabu. Iebraucamās vietas grī­das un sienas bija biezas un pamatīgi būvētas, tomēr es varēju dzirdēt augšstāvā skanam paceltas balsis.

Satvēru piena krūzi, bet rokas vēl drebēja pārāk stipri, lai es varētu dabūt to pie lūpām.

Pamazām atguvos no trieciena fiziskajām sekām, bet ne no šoka. Es zināju, ka kapteinis nav mans vīrs, bet līdzība bija tik liela un mani paradumi tā iesakņojušies, ka biju gatava zināmā mērā viņam uzti­cēties, es biju runājusi tā, kā būtu runājusi ar Frenku, cerot pretī saņemt ja ne sirsnīgu līdzjūtību, tad vismaz pieklājību. Tieši tas, ka ar vienu nodevīgu uzbrukumu šīs jūtas tika apgrieztas ar kājām gaisā, mani šobrīd darīja slimu.

Jutos slima un ari nobijusies. Kad kapteinis bija nometies man bla­kus uz grīdas, es redzēju viņa acis. To dzīlēs kaut kas bija sakustējies, tikai mirkli. Un tūlīt pagaisa, bet es nekad vairs nevēlējos to redzēt.

Augšstāvā atvērās durvis, un šī skaņa izrāva mani no nomoda sapņa. Vispirms nodunēja smagi soļi, tad parādījās Dūgals, kuram cieši uz papēžiem sekoja kapteinis Rendels. Viņš gāja tik tuvu, ka gan­drīz likās dzenamies skotam pakaļ, un sastinga kā zemē iemiets, kad Dūgals, ieraudzījis mani, spēji apstājās kāpņu galā.

Nikni palūrējis pāri plecam uz kapteini Rendelu, Dūgals aši pie­nāca pie manis, uzmeta uz galda samaksai sīku monētu un, nesakot ne vārda, uzrāva mani kājās. Un izstūma mani pa durvīm; es paguvu vien ievērot, cik ārkārtīgi neparasta izteiksme iegūla sarkanajā uniformā ģērbtā virsnieka sejā, tajā atspoguļojās vērtējoša iekāre.

Mēs jau sēdējām zirgos un jājām, iekams paguvu apņemt ap kājām platos svārkus, un tie vējā piepūtās kā milzīgs izpletnis pie nolaiša­nās. Dūgals klusēja, bet likās, ka zirgi uztvēruši viņa steidzīgo noska­ņojumu; kad bijām tikuši uz galvenā ceļa, daudz netrūka un mēs jau aulekšotu.

Netālu no krustcelēm, kurās slējās piktu krusts, Dūgals spēji pie­vilka pavadu un apturēja zirgu. Nokāpis zemē, viņš satvēra grožus un vaļīgi piesēja tos pie maza kociņa. Palīdzējis arī man nokāpt, viņš, ar mājienu aicinādams mani sekot, pazuda krūmos.

Centos paturēt acīs kiltus, kas uz kalna nogāzes šūpojās man acu priekšā, ik pa brīdim pieliecos, lai izvairītos no Dūgala atliekta­jiem zariem, kas, palaisti vaļā, nošvīkstēja man virs galvas. Visa nokalne bija noaugusi ar ozoliem un sīkām priedītēm. Kreisajā pusē birztalā dzirdēju rosāmies zīlītes un bariņu sīļu, kas gabaliņu tālāk, meklējot barību, sasaucās. Zāle bija svaigi zaļa kā jau vasaras sākumā: starp akmeņiem spraucās lekni smilgu puduri un zem ozoliem pletās kā zaļš kažoks. Zem priedēm, protams, neauga nekas; skujas bija sabirušas col­lām biezā kārtā, dodot patvērumu no saules un plēsoņām dažādiem rāpojošiem radījumiem.

Sīvās smaržas cirtās man rīklē. Ne jau pirmo reizi staigāju pa tādiem pakalniem un baudīju pavasara smaržas. Bet tad priežu un zāles aro­mātu atšķaidīja benzīna izgarojumu dvaka, kas cēlās no ceļa ielejā, un sīļu vietā klaigāja tūristi. Kad pēdējo reizi gāju pa tādu taku, tās malas bija piemētātas ar sviestmaižu papīriem un cigarešu galiem, nevis pie­bārstītas ar malvu un vijolīšu ziediem kā tagad. Sviestmaižu papīri, manuprāt, bija visai pieņemama cena par tādiem civilizācijas labu­miem kā antibiotikas un telefons, bet tieši šobrīd es vēlējos palikt pie vijolītēm. Man ļoti, ļoti vajadzēja kaut nedaudz miera, un to es te jutu.

Kad līdz virsotnei bija atlicis mazs gabaliņš, Dūgals pēkšņi nogrie­zās sānis un pagaisa biezā slotzaru audzē. Ar zināmām grūtībām izspraukusies cauri biežņai, es atradu viņu sēžam pie maza ezeriņa, ko ietvēra pliena krasti. Viņam aiz muguras gulēja sašķiebies grumbuļains akmens bluķis, kura plankumainajā virsmā varēja jaust iegravētu blāvu un neskaidru cilvēka tēlu. Es sapratu, ka te ir svētavots. Šis mazās, visdažādākajiem svētajiem veltītās piemiņas vietas bija izkaisītas pa visu Hailendu un bieži atradās nomaļus, tomēr pat te, tik augstu kalnā, pīlādža zaros, kas liecās pār ūdeni, plandījās noplīsušas auduma strē­meles; zīmes, ko atstājuši apmeklētāji, kuri izlūdzās svētajam veselību vai aizsardzību ceļā.

Par zīmi, ka mani redzējis, Dūgals strupi pamāja ar galvu. Viņš pār­meta sev krustu, nolieca galvu un piesmēla riekšavu ar ūdeni. Tam bija dīvaina tumša krāsa un, vēl ļaunāk, smaka droši vien sēravots, es nospriedu. Taču diena bija karsta un man gribējās dzert, tāpēc es sekoju Dūgala paraugam. Ūdens garšoja mazliet rūgteni, bet bija auksts un dzert varēja. Remdējusi slāpes, es apslacīju sev seju. Ceļš bija putekļains.

Pacēlu galvu, no sejas man pilēja ūdens, un es redzēju, ka Dūgals ar dīvainu sejas izteiksmi mani cieši vēro. Nodomāju, ka seja atspoguļo kaut ko vidēju starp ziņkāri un aprēķinu.

- Diezgan augstu jākāpj, lai padzertos, vai ne? es izmetu. Pie seg­liem bija pudeles ar ūdeni. Un man likās maz ticams, ka Dūgals būtu sadomājis izlūgties avota aizbildnim drošu ceļu atpakaļ uz iebraucamo vietu. Viņš atstāja tāda cilvēka iespaidu, kas paļaujas uz pasaulīgākām metodēm.

- Vai tu labi pazīsti kapteini? viņš negaidīti noprasīja.

- Ne tik labi kā tu, es atcirtu. Esmu viņu satikusi tikai reizi, izņemot šodienu, un tad ari nejauši. Mēs nesapratāmies.

Pārsteidzoši, bet skota skarbā seja mazliet atmaiga.

- Nu, Dūgals atzina, nevaru teikt, ka man pašam šis cilvēks ietu pie sirds. Viņš, kaut ko apsvērdams, bungoja ar pirkstiem pa avota plienaino krastu. Taču ir cilvēki, kas par viņu ir augstās domās, viņš teica un uzmanīgi vēroja mani. Drosmīgs karavīrs un labs kaujinieks, tā esmu dzirdējis.

Es savilku uzacis.

- Tā kā es neesmu angļu ģenerālis, tad uz mani šādas īpašības iespaidu neatstāj. Dūgals smējās, atsegdams pārsteidzoši baltus zobus. Troksnis izbiedēja trīs krauķus, kas sēdēja kokā viņam virs gal­vas, un tie, spārnus plikšķinādami un ar ķērkšanu pauzdami savu neap­mierinātību, pacēlās gaisā.

- Tu esi angļu vai franču spiedze? Dūgals kārtējo reizi mulsinoši spēji mainīja sarunas tematu. Bet vismaz pārmaiņas pēc viņš runāja tieši.

- Kas par muļķībām, es nikni izsaucos. Esmu vienkārši Klēra Bīčema un nekas vairāk. Samērcēju avotā kabatlakatiņu un noslaucīju kaklu. Sīkas atspirdzinoša ūdens strūkliņas tecēja man pa muguru zem pelēkā sarža ceļojuma apģērba. Piekļāvu slapjo mutautu pie krūtīm un saspiedu, gūstot līdzīgu atspirdzinājumu.

Dūgals vairākas minūtes klusēja, uzmanīgi vērodams, kā es veicu savādo šķīstīšanās mazgāšanos.

- Tu redzēji Džeimija muguru, viņš negaidīti ierunājās.

- Būtu bijis grūti to neredzēt, atteicu vēsā balsī. Vairs necentos izprātot, ko gan viņš vēlas panākt ar šiem nesakarīgajiem jautājumiem. Droši vien pats pateiks, kad gribēs.

- Tu vēlējies jautāt, vai es zinu, ka tas ir Rendela roku darbs? Vai tu pats to zināji?

- Jā, es to zināju gan, viņš atbildēja, rāmu garu mani vērtējot, bet es nebiju drošs, ka tu zini.

Es paraustīju plecus, likdama saprast, ka tas, ko zinu vai nezinu, nav viņa darīšana.

- Es, redz, biju tur klāt, viņš nevērīgi izmeta.

- Kur?

- Fortviljamā. Man tur bija kārtojamas lietas, garnizonā. Ierēdnis zināja, ka Džeimijs ir man rada, un atsūtīja vēsti, ka viņš saņemts ciet. Tāpēc es devos noskaidrot, vai varu viņam kā līdzēt.

- Acīmredzot nevarēji, es mazliet kašķīgi secināju.

Dūgals paraustīja plecus.

- Diemžēl. Ja tas būtu parasts garnizona virsseržants, domāju, ka es būtu pasargājis Džeimiju vismaz no otrās kārtas, bet Rendels tikko bij iecelts par komandieri. Viņš mani nepazina un diez ko nebij noska­ņots manī klausīties. Toreiz nodomāju, ka viņš tikai gribēja Džeimiju padarīt par paraugu, jau no paša sākuma visiem parādīt, ka nekādas mīkstsirdības nebūs. Dūgals uzsita pa īso zobenu, ko valkāja pie jos­tas. Visai saprātīga rīcība, ja tev padoti vīri. Pats pirmais, tev jāiegūst viņu cieņa. Un, ja to nevari, tad iedzen viņos bailes.

Atcerējos Rendela kaprāļa sejas izteiksmi un nodomāju, ka zinu, kuru no variantiem kapteinis bija izvēlējies.

Dūgala dziļi iegrimušās acis ar interesi pētīja manu seju.

- Tu zināji, ka to izdarījis Rendels. Vai Džeimijs tev izstāstīja?

- īsumā, es piesardzīgi atbildēju.

- Tu viņam patīc, Dūgals domīgi noteica. Parasti viņš par to nerunā.

- Nesaprotu, kādēļ viņš tā dara, es uzķēros uz āķa. Es aizvien vēl aizturēju elpu ikreiz, kad mēs tuvojāmies jaunai iebraucamai vietai vai krogam, līdz kļuva skaidrs, ka apmeklētāji noskaņojušies visu vakaru pie pavarda dzert un pļāpāt. Dūgals sardoniski pasmīnēja, acīmredzot zinādams, kas man padomā.

- Nu, man nevajadzēja neko stāstīt, vai ne? Jo es jau zināju. Viņš iegremdēja roku savādajā, tumšajā ūdenī, sakustinādams sēra izgaro­jumus.

- Nezinu, kā pieņemts Oksfordšīrā, viņš sacīja ar sarkastisku uzsvaru, kas man lika mazliet sarauties, bet šajā pusē dāmām parasti neliek skatīties tādus skatus kā pēršana. Vai esi to redzējusi?

- Nē, un arī negribu, es asi noskaldīju. Taču varu iedomāties, kam jānotiek, lai uz Džeimija muguras paliktu tādas rētas.

Dūgals papurināja galvu un uzšļakstināja no avota ūdeni kādam ziņkārīgam sīlim, kas bija uzdrīkstējies pienākt pārāk tuvu.

- Te nu tu maldies, zeltenīt, piedod, ka tā saku. Iedomāties ir varen labi, bet tas ne tuvu nav tas pats, kas redzēt viru, kuram mugura vie­nos pušumos. Drausmigs skats pērienam jāsalauž cilvēks, un visbie­žāk tas arī izdodas.

- Bet ar Džeimiju tā nenotika. Vārdi noskanēja skarbāk, nekā biju gribējusi. Džeimijs bija mans pacients un zināmā mērā arī draugs. Nejutu vēlēšanos apspriest viņa privātās lietas ar Dūgalu, taču, ja padomā, tad jāatzīst, ka zināma perversa ziņkāre mani mocīja. Nekad nebiju satikusi atklātāku un tajā pašā laikā noslēpumaināku cilvēku kā garais Maktevišs.

Dūgals īsi iesmējās un izlaida slapjo roku cauri matiem, nogludinot šķipsnas, kas bija izspūrušas mūsu bēgšanas jo es to par tādu uzska­tīju laikā no kroga.

- Nu, Džeimijs ir tāds pats stūrgalvis kā viņa ģimene kā klints, visi viņi tādi, un viņš ir visneciešamākais. Tomēr Dūgala balsī jautās zināma cieņa, lai arī visai negribīgi.

- Džeimijs tev teica, ka viņu pēra par izbēgšanu? -Jā-

- Nūjā, kad satumsa, viņš pārrāpās pāri nometnes sētai tajā pašā dienā, kad dragūni viņu atveda. Tas nav nekāds retums, jo gūstekņu mītnes nav diez cik drošas, tāpēc angļi katru nakti patrulē gar žogu. Garnizona ierēdnis man stāstīja, ka Džeimijs esot braši turējies pretī, spriežot pēc tā, kā viņš izskatījās, kad viņu atkal iemeta cietumā, bet cīņa gāja seši pret vienu, un tiem sešiem bij musketes, tāpēc ilgi kau­tiņš nevilkās. Džeimijs nakti pavadīja važās un no paša rīta tika aiz­vests pie staba pēršanai. Dūgals apklusa; domāju, ka viņš pārbaudīja, vai kādas pazīmes neliecina, ka tūlīt ģībšu vai vemšu.

- Pēršana parasti notika tūlīt pēc rīta jundas, lai visi dienu varētu sākt ar pareizo noskaņojumu. Todien bij trīs sodāmie un Džeimijs bij pēdējais rindā.

- Un tu to patiešām redzēji?

- O jā. Un tici man, zeltenīt, skatīties, kā per vīru, nav nekāda izprieca. Man pašam paveicies, ka šāds piedzīvojums gājis secen, bet droši vien saņemt pērienu nav patīkami. Bet laikam jau visnepatīkamāk ir skatīties, ka per citu, un gaidīt savu kārtu.

- Neapšaubāmi, es nomurmināju.

Dūgals pamāja ar galvu.

- Džeimijs izskatījās drūms kā negaisa mākonis, bet viņš pat acu nepamirkšķināja, klausoties kliedzienos un citos trokšņos vai tu zini, ka var dzirdēt, kā plīst miesa?

-Ufl

- Es ari tā domāju, zeltenīt, Dūgals teica un atceroties saviebās. Nemaz nerunājot par asinīm un zilumiem. Eh! Viņš nospļāvās, parūpēdamies, lai netrāpa avotā vai tā malā. No tā skata man sagrie­zās dūša, lai arī neesmu nekāds jūtelīgais.

Dūgals turpināja savu baismīgo stāstu:

- Kad pienāca Džeimija kārta, viņš piegāja pie staba dažus vaja­dzējis vilkt ar varu, bet Džeimiju ne un pastiepa kaprālim rokas, lai atslēdz važas. Kaprālis gribēja viņu pavilkt, it kā ieraut vietā, bet Džeimijs nopurināja viņa rokas un soli atkāpās. Gandrīz jau domāju, ka tūdaļ metīsies bēgt, bet viņš tikai novilka kreklu. Tas bij saplēsts un netīrs kā lupata, bet viņš to salocīja rūpīgi kā labāko svētdienas kārtu un nolika zemē. Tad piegāja pie staba noteiktu soli, kā karavīram pie­klājas, un pacēla rokas, lai var sasiet.

Dūgals apbrīnā nogrozīja galvu. Saules stari, kas spiedās cauri pīlā­dža lapotnei, izraibināja viņu ar ēnu mežģīnēm, tāpēc man likās, ka skatos uz viņu caur tamborētu sedziņu. Šī doma man lika pasmaidīt, un Dūgals atzinīgi pamāja ar galvu, uzskatīdams, ka smaids ir atbilde uz viņa stāstu.

- Jā, zeltenīt, tāda drosme ir liels retums. Ņem vērā, ne jau aiz nezināšanas viņš tā rīkojās; viņš nule bij redzējis, kā per divus vīrus, un apzinājās, kas viņu sagaida. Viņš vienkārši bij nolēmis, ka nekur nespruks. Zini, drosme kaujas laukā skotam nav nekas neparasts, bet aukstasinīgi stāties pretī bailēm to var tikai retais. Toreiz puikam bij tikai deviņpadsmit, Dūgals vēl piebilda.

- Skatīties noteikti bija šaušalīgi, es paironizēju. Brīnos, ka tev nekļuva slikta dūša.

Dūgals saklausīja ironiju, bet laida gar ausīm.

- Daudz jau netrūka, zeltenīt. Viņš savilka tumšās uzacis. Pēc pirmā pātagas cirtiena izsprāga asinis, un pēc minūtes puisim mugura jau bij sarkanzila. Džeimijs nekliedza, nelūdza žēlastību, necentās izlo­cīties, lai pātaga netrāpītu. Viņš tikai stipri piespieda pieri pie staba un stāvēja. Protams, kad pātaga skāra muguru, viņš sarāvās, bet ne vairāk. Nezinu, vai es tā spētu, Dūgals atzina, un domāju, daudzi nespētu. Kad pēršana bij apmēram pusē, Džeimijs paģība, viņam uzgāza krūzi ūdens, lai atjēdzas, un turpināja sišanu līdz beigām.

- Patiešām riebīgi, es izteicu savas domas. Kāpēc tu man to stāsti?

- Tas vēl nav viss. Dūgals izvilka aiz jostas aizbāzto dunci un sāka tīrīt nagus. Viņš bija tīrīgs vīrietis, kaut ari ceļā tas nebija viegli.

- Džeimijs šļaugani karājās striķos, asinis tecēja pa muguru un nosmērēja kiltus. Nedomāju, ka viņš noģība, bet tikai uz brīdi bija pārāk ļengans, lai noturētos kājās. Un tieši tad pagalmā iznāca kaptei­nis Rendels. Nezinu, kādēļ viņš tur nebij no paša sākuma, varbūt kādas darīšanas aizkavēja. Vienalga, Džeimijs redzēja viņu nākam, un puikam pietika tik daudz prāta, lai aizvērtu acis un nokārtu galvu, it kā būtu zaudējis samaņu.

Dūgals sarauca uzacis, nikni koncentrējoties uz nepakļāvīgu ienadzi.

- Kapteinis bija drausmīgi pārskaities, ka viņi Džeimiju jau nopē­ruši; likās, ka šo prieku viņš bij gribējis pietaupīt sev. Taču tur neko vairs nevarēja līdzēt. Tad viņš iedomājās noskaidrot, kā sanācis, ka Džeimijam bij izdevies izbēgt.

Dūgals pacēla dunci uz augšu, nopētīja, vai tam nav kāda robiņa, tad sāka trīt pret akmeni, uz kura sēdēja.

- Vairāki karavīri pamatīgi dabūja trūkties, kamēr Rendels noskaid­roja patiesību jāsaka, ka šis vīrs prot strādāt.

- Tas tiesa, es sausi piezīmēju.

Duncis ritmiski strinkšķēja gar akmeni. Palaikam izšāvās dzirkstele, kad metāls atsitās pret raupjāku akmens virsmu.

- Nu, šī iztaujāšana atklāja, ka Džeimijam bijusi maizes dona un gabaliņš siera, kad viņš noķerts, to viņš bij paņēmis līdzi, rāpjoties pāri sienai. Kapteinis brīdi apdomājās un tad pasmaidīja tādu smaidu, ko es nevēlētos redzēt ne par kādu naudu. Viņš paziņoja, ka zādzība ir ļoti nopietns noziegums, ka zaglim jāsaņem atbilstošs sods, un uz vietas piesprieda Džeimijam vēl simts rīkstes.

Es nevilšus sarāvos.

- Tas taču viņu nobeigtu!

Dūgals pamāja ar galvu.

- Jā, tā teica arī garnizona ārsts. Viņš sacīja, ka neko tādu nepieļau­šot; pēc taisnības cietumniekam jādod nedēļa laika, lai brūces mazliet apvelkas, un tikai tad viņš var saņemt otru pērienu.

- Ak, cik humāni. Es nosmīnēju. Pēc taisnības, pie joda! Un ko par to domāja kapteinis Rendels?

- Sākumā viņš diez ko nepriecājās, tomēr samierinājās. Pēc tam virsseržants, kurš prata atšķirt īstu ģīboni no tēlošanas, bij Džeimiju |.iu atsējis. Puisis pastreipuļoja dažus soļus, bet noturējās kājās, un tie daži vīri, kas tur stāvēja, uzgavilēja, kapteinim tas nu nepavisam negāja pie dūšas. Tāpat viņš nebij diez ko priecīgs, kad seržants atdeva Džeimijam kreklu, kaut ari starp vīriem tā bij parasts.

Dūgals grozīja dunci, kritiski to pētīdams. Tad nolika uz ceļa un ieskatījās man tieši acīs.

- Zini, zeltenīt, sēžot siltā krogā pie kausa alus, ir viegli būt dros­mīgam. Bet, tupot aukstumā laukā, kad pāri galvai lido musketes lodes un virši kutina tev pakaļu, tik viegli vis nav. Un vēl grūtāk ir stāvēt aci pret aci ar ienaidnieku, kad paša asinis tek pa kājām.

- Tā varētu būt, es piekritu. Es nudien jutos mazliet apreibusi. Iegrūdu abas rokas ūdenī, ļaujot tumšajam ūdenim veldzēt delnas.

- Vēlāk, tajā pašā nedēļā, es tomēr aizgāju pie Rendela, Dūgals aizstāvējās, it kā justu, ka vajag izskaidrot savu rīcību. Mēs tā drusku aprunājāmies, es pat piedāvāju viņam samaksāt…

- 0, cik augstsirdīgi, es nomurmināju, tomēr, kad viņš uz mani ļauni paglūnēja, aprāvos. Nē, patiešām. Tu rīkojies labi. Taču Rendels droši vien atteicās, vai ne?

- Kā tad. Un es aizvien vēl nezinu, kādēļ, jo man nav nācies satikt daudz angļu virsnieku, kas precīzi izpildītu likumus, ja runa ir par nau­das maku, bet drēbes, kādas kapteinis valkā, šo to maksā.

- Varbūt viņam ir… citi ienākuma avoti, es minēju.

- Jā, tā ir, Dūgals apstiprināja, pametot uz mani asu skatienu. Tomēr… viņš saminstinājās, tad turpināja, bet jau daudz lēnāk:

- Pēc tam es atgriezos, lai būtu klāt, kad Džeimijam būs otru reizi jāstājas pie staba, kaut tobrīd es viņa nabaga velna labā neko nevarēju darīt. Otrajā reizē Džeimijs bij vienīgais peramais. Sargi viņu izveda ārā jau bez krekla, aukstā oktobra rītā, tūlīt pēc saullēkta.

- Redzēju, ka puisis pārbijies līdz nāvei, Dūgals stāstīja, kaut gāja viens pats un neļāva sargiem sev pieskarties. Manīju, ka viņu krata drebuļi gan no aukstuma, gan uztraukuma, rokas un krūtis klāja zosāda, bet seja bij nosvīdusi.

Pēc dažām minūtēm iznāca Rendels, pātagu viņš bij pasitis padusē, un pie katra soļa svina lodītes pletņu galos klusi nodžinkstēja. Viņš saltu skatienu nopētīja Džeimiju, tad pamāja virsseržantam, lai pagriež cietumnieku ar muguru pret viņu.

Dūgals saviebās.

- Tas bij baismīgs skats mugura vēl jēlās brūcēs, kas knapi apvil­kušās, kreveles melnas, bet apkārt dzelteni, izbalējuši zilumi. Iedomā­joties, ka pātaga skar šo jēlumu, lielais vairums sanākušo novērsās, es arī.

Tad Rendels pagriezās pret virsseržantu un sacīja: "Labi pastrādāts, seržant Vilks. Jāpaskatās, vai arī man sanāks tikpat labi." Ievērojot likuma burtu, viņš pieaicināja garnizona dakteri un lika oficiāli apstip­rināt, ka Džeimijs ir pietiekami vesels, lai viņu varētu pērt.

- Vai esi redzējusi, kā kaķis spēlējas ar peli? Dūgals iejautājās. Tā darīja Rendels. Viņš lēni apgāja apsūdzētajam apkārt, izsakot dažā­das piezīmes, saprotams, ne jau tās patīkamākās. Bet Džeimijs stāvēja stingri kā ozols, nebilstot ne vārda, skatienu piekalis stabam, un vispār nepievērsa Rendelam uzmanību. Džeimijs bija apņēmis sevi ar rokām, lai apturētu drebuļus, skaidrs, ka ari Rendels to redzēja.

Viņš savilka lūpas un sacīja: "Man šķiet, ka šis ir tas pats jaunais cilvēks, kurš vēl pagājušajā nedēļā klaigāja, ka nāves nebaidās. Un cil­vēks, kurš nebaidās no nāves, taču noteikti nebaidās ari no pāris plet­nes cirtieniem." Un ar pātagas kātu iebakstīja Džeimijam vēderā.

Džeimijs ieskatījās Rendelam tieši acis un atbildēja: "Nē, bet bai­dos, ka sasalšu ragā, līdz tu būsi izrunājies."

Dūgals nopūtās.

- Nu. Tas bij braši teikts, tomēr visumā neapdomīgi. Pēršana nav nekāda vieglā padarīšana, ir paņēmieni, kā padarīt to vēl sāpīgāku; piemēram, var sist no sāniem un izraut gabalu miesas vai ar spēcīgu sitienu uzlaist pa nierēm. Viņš pakratīja galvu. Ļoti nesmuki.

Dūgals savilka pieri un, rūpīgi izvēloties vārdus, turpināja:

- Rendela ģīmis bij pārņemts tā varētu teikt un tāds kā gaišs, tā vīrietis skatās uz skuķi, kas viņam iekritis sirdī, nu, tu jau saproti. It kā viņš ar Džeimiju darītu ko daudzkārt ļaunāku nekā dzīvam mauktu nost ādu. Pēc piecpadsmitā cirtiena asinis tecēja puisim pa kājām, pa seju plūda ar sviedriem sajaukušās asaras.

Es mazliet sašūpojos un atspiedos ar roku uz avota pliena malas.

- Labi, Dūgals, ieraudzījis manu sejas izteiksmi, strupi noteica, es neko vairs neteikšu, tikai to, ka viņš palika dzīvs. Kad kaprālis atsēja Džeimijam rokas, daudz netrūka, ka viņš būtu nogāzies gar zemi, bet kaprālis ar virsseržantu katrs no savas puses satvēra viņu aiz rokām un palīdzēja noturēties, līdz viņš pats varēja nostāvēt. No sāpēm un aukstuma viņu kratīja briesmīgi drebuļi, bet galva bij augstu izslieta un acis liesmoja. Redzēju to no divdesmit pēdu attāluma. Džeimijs nenolaida skatienu no Rendela, kamēr viņam palīdzēja tikt lejā no paaugstinājuma, kur palika asiņaini pēdu nospiedumi, varētu domāt, ka tikai šis skatiens spētu noturēt viņu kājās. Rendela seja bij gandrīz tikpat balta kā Džeimijam, un ari viņš nenovērsa skatienu it kā viens no viņiem nokristu, ja otrs nolaistu acis. Dūgala paša skatiens bija stings, viņš joprojām acu priekšā redzēja baismīgo ainu.

Mazajā ieplakā valdīja klusums, tikai vējš viegli čabināja pīlādža lapas. Es aizvēru acis un kādu brīdi klausījos.

- Kāpēc? es pēdīgi, joprojām neatvērusi acis, pajautāju. Kāpēc tu man to stāsti?

Kad atvēru acis, redzēju, ka Dūgals mani cieši vēro. Atkal iemērcu avotā roku un pieliku pie deniņiem.

- Domāju, ka tā tu labāk sapratīsi to, ko dēvē par cilvēka rak­sturu, viņš atbildēja.

- Rendela? Es īsi, skumīgi iesmējos. Tālāk vari neturpināt! Šī cilvēka raksturojums man nav vajadzīgs, liels paldies.

- Jā, Rendela, Dūgals piekrita, un arī Džeimija.

Pēkšņi mani pārņēma nemiers un es paskatījos uz viņu.

- Redzi, man jāpilda pavēle, Dūgals ironiski uzsvēra pēdējo vārdu, ko devis labais kapteinis.

- Kāda pavēle? es jautāju, nemieram augot augumā.

- Nogādāt pirmdien, 18. jūnijā, Fortviljamā kādu personu, Anglijas pavalstnieci, vārdā Klēra Bīčema. Nopratināšanai.

Laikam izskatījos patiešām slikti, jo Dūgals pielēca kājās un pie­nāca pie manis.

- Noliec galvu starp ceļiem, zeltenīt, viņš mani izrīkoja, paspiezdams pie spranda, kamēr sliktums pāriet.

- Es zinu, kas darāms, aizkaitināta atteicu, tomēr paklausīju. Aiz­vēru acis un jutu, ka atplūdušās asinis atkal sāk pulsēt deniņos. Lipīgā sajūta uz sejas un ap ausim pamazām izgaisa, kaut ari rokas joprojām palika ledusaukstas. Koncentrēju uzmanību uz dziļu elpošanu, skaitī­dama ieelpa viens-divi-trīs-četri, izelpa viens-divi, ieelpa viens-divitrīs-četri…

Beidzot es izslējos, jo jutu, ka vairāk vai mazāk atkal valdu pār visām savām maņām. Dūgals bija apsēdies uz akmeņainā krasta un pacietīgi gaidīja, uzmanīdams, lai es atmuguriski neieveļos avotā.

- Bet viena izeja ir, viņš pēkšņi ieteicās. Manuprāt, vienigā.

- Nu tad parādi man to! Es diezgan nepārliecinoši mēģināju pasmaidīt.

- Kā teiksi. Dūgals paliecās uz priekšu man tuvāk un sāka skaid­rot: Rendelam ir tiesības tevi nopratināt, jo tu esi angļu kroņa pavalst­niece. Tātad mums šis fakts jāmaina.

Neizpratnē vēros runātājā.

- Es nesaprotu. Tu taču arī esi kroņa pavalstnieks, vai ne? Ko te iespējams mainīt?

- Skotu likumi un angļu likumi ir ļoti līdzīgi, Dūgals, saraucis pieri, pūlējās man izskaidrot, bet gluži vienādi tie nav. Angļu armijas virsniekam nav tiesību izrīkot skotu, ja vien nav neapgāžamu pierādī­jumu par nozieguma pastrādāšanu vai iemesls turēt to nopietnās aiz­domās. Un pat ar aizdomām nepietiek, lai viņš liktu skotu pavalstnie­kam pamest klana zemes bez atbilstošā vadoņa atļaujas.

- Tu esi runājis ar Nedu Gauenu, es secināju un jutu atkal mostamies nemieru.

Dūgals pamāja ar galvu.

- Jā. Redz, man jau likās, ka var nonākt tik tālu. Un Neds apstip­rināja manas domas; vienīgais, kā es varu atteikties oficiāli atdot tevi Rendelam, ir pārvērst tevi no anglietes par skotieti.

- Par skotieti? Vieglā nemiera sajūta ātri sabiezēja par drausmī­gām aizdomām.

Dūgala nākamie vārdi tās apstiprināja.

- Jā. Viņš ar galvas mājienu sniedza atbildi uz manu sejas izteiksmi. Tev jāprecas ar skotu. Ar Džeimiju.

- To es nevaru!

- Nu… Dūgals sarauktu pieri apdomāja manu atteikšanos. Lie­kas, ka vēl tu vari dabūt Rupertu. Viņš ir atraitnis un nomā nelielu saimniecību. Taču viņš ir krietni vecāks un…

- Es negribu precēt ari Rupertu! Tas ir… pilnīgi absurdi… Man pietrūka vārdu. Satraukumā pielēkusi kājās, es skraidīju šurpu turpu pa nelielo laukumiņu, un man zem kājām paukšķēdamas plīsa nobirušās pīlādžogas.

- Džeimijs ir labs puisis, Dūgals centās mani pierunāt, joprojām sēdēdams uz avota krasta. Tiesa, šobrīd viņš nav diez cik turīgs, bet viņam ir laba sirds. Viņš pret tevi izturēsies labi. Un viņš ir drosmīgs kara­vīrs, kuram ir pamatots iemesls ienīst Rendelu. Nē, kļūsti par viņa sievu, un Džeimijs kausies līdz pēdējam elpas vilcienam, lai tevi pasargātu.

- Bet… bet es vispār nevaru precēties! es izgrūdu.

Pēkšņi Dūgala skatiens kļuva skarbs.

- Kāpēc tad ne, zeltenīt? Vai tavs vīrs vēl ir dzīvs?

- Nē. Tikai… tas ir smieklīgi! Tā nenotiek!

Kad es pateicu "nē", Dūgala sasprindzinājums atslāba. Tad viņš palū­kojās uz sauli un piecēlās.

- Dosimies nu ceļā, zeltenīt. Mums šis tas jānokārto. Būs jāraksta atbrīvošanas dokuments, viņš it kā pie sevis noteica. Bet gan jau Neds tiks ar to galā.

Dūgals saņēma manu roku, joprojām kaut ko pie sevis murminā­dams. Es izrāvos.

- Es neprecēšos, stingri pateicu.

Likās, mana apņemšanās viņu neuztrauca, viņš tikai savilka uzacis.

- Tu gribi, lai vedu tevi pie Rendela?

- Nē! Man kaut kas ienāca prātā. Tātad tu vismaz tici man, ka neesmu angļu spiedze?

- Tagad ticu. Viņš uzsvēra pirmo vārdu.

- Kāpēc tagad tici, bet agrāk ne?

Viņš pamāja ar galvu uz avotu un uz neskaidro tēlu akmenī. Gra­vējums noteikti bija vairākus simtus gadu vecs, krietni vecāks pat par milzīgo pīlādzi, kas apēnoja avotu un birdināja melnajā ūdenī baltos ziedus.

- Svētā Niniana avots. Tu dzēri no tā, iekams es tev to lūdzu.

Nu es biju pilnigi apjukusi.

- Kāds tad avotam sakars ar ticēšanu?

Dūgals izskatījās izbrīnījies, tad viņa lūpas izliecās smaidā.

- Tu nezināji? To sauc arī par meļu avotu. Ūdens ož pēc elles tvai­kiem. Ikviens, kurš dzer šo ūdeni un nestāsta patiesību, izbrucina rīkli.

- Skaidrs, es izspiedu caur zobiem. Nu, mana rīkle nav izbrucināta. Tātad tu vari man ticēt, ja es apgalvoju, ka nespiegoju ne angļu, ne franču labā. Un tu, Dūgal Makenzij, vari ticēt vēl vienam manam apgalvojumam. Es neprecēšos!

Viņš manī nemaz neklausījās. Faktiski viņš jau bija izlauzies cauri krūmiem, kas apslēpa avotu. Tikai ozola zars, kas vēl šūpojās, norādīja, kur viņš aizgājis. Dusmās vārīdamās, es viņam sekoju.

Es protestēju visu garo atceļu līdz iebraucamajai vietai. Pēdīgi Dūgals man ieteica pietaupīt elpu, lai būtu, ar ko atvēsināt putru, un turpmāk mēs jājām klusēdami.

Kad sasniedzām iebraucamo vietu, es nometu grožus zemē un, skaļi sizdama kājas, aizbēgu uz savu patvērumu istabā.

Šis rīcības plāns bija ne tikai stulbs, bet ari prātam neaptverams. Es staigāju uz riņķi pa šauro istabu un arvien vairāk jutos kā slazdā notverta žurka. Sasodīts, kāpēc man nepietika dūšas aizlaisties no sko­tiem jau agrāk, lai maksā ko maksādams?

Apsēdos uz gultas un mēģināju sakārtot domas. Raugoties uz situā­ciju tikai no Dūgala viedokļa, šim plānam bija savs racionāls grauds. Ja viņš atteiktos atdot mani Rendelam tāpat vien, bez kāda aizbildinā­juma, kapteinis itin viegli varētu mēģināt aizturēt mani ar varu. Labi saprotams, ka neatkarīgi no tā, vai Dūgals ticēja man vai ne, viņš nevē­lējās manis dēļ naidoties ar veselu baru angļu dragūnu.

Apsverot vēsu prātu, zināmā mērā plāns bija izdevīgs arī man. Ja būšu precējusies ar skotu, tad mani droši vien vairs neuzmanīs un neizsekos. Tādā gadījumā būtu krietni vieglāk tikt projām, kad pienāktu īstais brīdis. Ja vēl jāprecas ar Džeimiju nu, viņam es acīmredzot patiku. Turklāt Hailendu viņš pārzināja kā savus piecus pirkstus. Varbūt viņš mani aizvestu uz Kreignedanu vai vismaz norādītu virzienu. Jā, iespējams, laulības bija labākais ceļš uz manu mērķi.

Bet tikai tad, ja raudzījās uz to aukstasinīgi. Taču, lai kādas bija manas asinis, aukstas tās nebija. No dusmām un satraukuma tās mutu­ļoja, un es nespēju palikt mierā, bet staigāju pa istabu un gremžos, meklēdama izeju. Vienalga kādu. Pēc stundas mana seja bija satvīkusi sarkana un galva dunēja. Atgrūdusi logu, es izbāzu galvu, ļaujoties atvēsinošam vējam.

Man aiz muguras pie durvīm atskanēja skaļš klauvējiens. Kad kāpos atpakaļ no loga, istabā ienāca Dūgals. Viņš kā paplāti nesa kaudzīti biezu papīru, viņam sekoja Ruperts, un gājienu kā karaliskās ģimenes sulainis noslēdza pedantiskais Neds Gauens.

- Nāciet vien droši iekšā, es pieklājīgi aicināju.

Kā parasti, nepievērsdams man uzmanību, Dūgals noņēma nakts­podu, kas stāvēja uz galda, un uz raupjā ozola virsmas ceremoniāli vēdekļveidā izklāja dokumentu lapas.

- Kārtībā, viņš sacīja ar lepnumu, kādu izjūt cilvēks, kas veik­smīgi nokārtojis sarežģītu uzdevumu. Neds ir sagatavojis papīrus; advokāts ir zelta vērts, ja vien viņš ir tavā pusē, vai ne, Ned?

Vīrieši smējās, acīmredzot viņi bija labā noskaņojumā.

- Zini, tas nebija grūti, Neds pieticīgi atrunājās. Tas jau tikai pavisam parasts kontrakts. Viņš šķirstīja lapas īpašnieciskā manierē ar rādītājpirkstu, tad, pēkšņi kaut ko iedomājies, mitējās un sarauca pieri grumbās.

- Jums Francijā nav zemes ipašuma, vai ne? viņš iejautājās, bažīgi lūkodamies pāri pusmēness formas acenēm, ko valkāja, kad vajadzēja rakstīt vai lasīt. Es noraidoši papurināju galvu, un viņš nomierinājies sabīdīja dokumentus atpakaļ kaudzē un rūpīgi nolīdzināja, pasizdams kaudzītes malu pret galdu.

- Tad tas būtu viss. Jums tikai jāparakstās te, apakšā, un Dūgalam un Rupertam kā lieciniekiem.

Advokāts nolika līdzi atnesto tintnīcu, izrāva no kabatas jaunu spalvu un ar pompu sniedza to man.

- Un kas tas, lūdzu, būtu? es jautāju. Tas gan bija retorisks jau­tājums, jo uz papīru kaudzītes virsējās lapas bija rakstīts LAULĪBAS

KONTRAKTS skaidrā, kaligrāfiskā rokrakstā, burti divas collas augsti un koši melni.

Dūgals par manu nepakļāvlbu apspieda nopūtu.

- Tu labi zini, kas tas ir, viņš īsi noteica. Un, ja vien tev nav citas spožas domas, kā pasargāt sevi no Rendela nagiem, tad tu to parakstīsi un viss būs galā. Laika nav daudz.

Šobrīd man spožu ideju trūka, kaut veselu stundu biju par to lauzī­jusi galvu. Patiesi sāka izskatīties, ka šis neiedomājamais risinājums ir labākais, lai kā es spurotos.

- Bet es negribu precēties! stūrgalvīgi paliku pie sava. Tad man ienāca prātā, ka ne jau tikai man šajā jautājumā ir kas sakāms. Atcerē­jos gaišmataino meiteni, kas pils alkovā skūpstījās ar Džeimiju.

- Un Džeimijs varbūt nevēlas precēties ar mani! es iesaucos. Kā tad ar to? Dūgals noraidīja šo iebildumu kā nesvarīgu.

- Džeimijs ir karavīrs viņš darīs, kā viņam liks. Un tu arī, viņš ar uzsvaru sacīja, ja vien, protams, tev labāk neiet pie sirds angļu cietums.

Es, smagi elpodama, nikni paglūnēju uz viņu. Kopš mūsu straujās aiziešanas no Rendela kabineta mani mocīja nemiers, nonākot aci pret aci ar izvēli, kas rakstīta melns uz balta, un mans satraukums bija ievē­rojami audzis.

- Gribu ar viņu aprunāties, es īsi sacīju. Dūgals izbrīnā savilka uzacis.

- Ar Džeimiju? Kāpēc?

- Kāpēc? Tāpēc, ka tu spied mani ar viņu precēties un, cik varu spriest, tu viņam pat neesi to pateicis!

Pēc Dūgala domām, tas acīmredzot bija sīkums, tomēr viņš piekā­pās un, savu padoto pavadīts, aizgāja pēc Džeimija, kurš sēdēja lejā kroga lielajā istabā.

Drīz vien parādījās Džeimijs, gluži dabiski, izskatīdamies apjucis.

- Vai tu zināji, ka Dūgals grib mūs apprecināt? es tieši nopra­sīju.

Viņa sejas izteiksme noskaidrojās.

- 0 jā. Es zināju.

- Bet, es iesāku, tāds jauns cilvēks kā tu… es gribēju teikt, vai tad nav nevienas citas, kas tev… ē… tev patiktu? Vienu mirkli viņš, šķiet, nesaprata, ko es gribu teikt, tad aptvēra.

- Vai esmu kādai solījies? Nē, es neesmu nekāds labais preci­nieks, Džeimijs steidzās paskaidrot, it kā justu, ka viņa vārdi varētu izklausīties aizvainojoši. Es gribu teikt, ka man nav zemes īpašuma, ko būtu vērts pieminēt, un es dzīvoju tikai no karavīra algas.

Viņš paberzēja zodu, aizdomīgi mani noskatīdams.

- Un vēl tāds nepatīkams sīkums, ka par manu galvu izsludināta atlīdzība. Neviens tēvs nevēlas, ka meita precas ar vīrieti, kuru jebkurā laikā var saņemt ciet un pakārt. Vai to tu domāji?

Es pamāju ar roku, noraidot jautājumu par likuma lietām kā neno­zīmīgu salīdzinājumā ar šo trako ideju. Man bija vēl pēdējais mēģinā­jums.

- Vai tevi satrauc tas, ka es neesmu nevainīga?

Puisis, pirms atbildēja, mirkli svārstījās.

- Nē, viņš lēnām noteica, ja vien tevi neuztrauc tas, ka es esmu. Ieraudzījis, ka man mute palikusi vajā, viņš pasmaidīja un devās uz durvīm.

- Re, kur' labi! Vismaz viens no mums zinās, kas darāms, viņš sacīja. Durvis aiz viņa klusi aizvērās; acīmredzot cerēšanās bija bei­gusies.

Dokumentus parakstījusi, es nedroši nokāpu pa iebraucamās vietas stāvajām kāpnēm un piegāju pie letes kroga istabā.

- Viskiju! es uzsaucu izspūrušajam, simtgadīgajam radījumam aiz letes. Viņš asarojošām acīm palūrēja uz mani, bet Dūgala piekrī­tošais galvas mājiens ļāva pasniegt pudeli un glāzi. Tā bija no bieza, zaļgana stikla, mazliet nosmulēta, ar izsistu robiņu malā, bet augšā tai bija caurums, un tikai tas šobrīd bija svarīgi.

Kad pacilājošais efekts pēc stiprās dziras malka bija pagaisis, iestā­jās apšaubāms miers. Es jutos kā cilvēks, kurš uz notikumiem rau­gās no tālienes, bet visādus sīkumus ap sevi es redzēju ļoti skaidri: nelielo vitrāžas lodziņu virs letes, kas meta krāsainas ēnas pār blēdīgo īpašnieku un viņa precēm, izliekto rokturi smeļamajam ķipim ar vara dibenu, kas karājās pie sienas man blakus, zaļu mušu, kas cīnījās par dzīvību uz galda satecējušā lipīgā peļķē. Juzdama zināmu līdzjūtību, es ar glāzes malu pabīdīju kukaini tālāk no briesmām.

Pamazām līdz manām ausīm atplūda paceltas balsis, kas skanēja aiz aizvērtām durvīm telpas otrā malā. Noslēdzis savu darījumu ar mani, Dūgals bija nozudis aiz tām, droši vien lai nostiprinātu sarunāto ar otru līgumslēdzēju pusi. Es priecājos dzirdēt, ka man iecerētais līga­vainis, spriežot pēc skaņas, izteicās skarbi par spīti tam, ka iepriekš viņam it kā nebija iebildumu. Varbūt viņš nevēlējās mani aizvainot.

- Nepadodies, puis, es nomurmināju un noriju vēl vienu malku viskija.

Neskaidri manīju, ka kaut kad vēlāk kāda roka atliec manus pirk­stus, lai izņemtu no tiem zaļgano glāzi. Otra roka balstīja mani zem elkoņa.

- Jēziņ, viņa ir piesūkusies kā mārks, man pie auss ierunājās balss. Tā nepatīkami čerkstēja, it kā cilvēks būtu ēdis smilšpapīru, es iedomājos. Klusi ieķiķinājos, jo man šis salīdzinājums likās jocīgs.

- Apklusti, sieviete! uzbrēca nepatīkami asā balss. Bet, kad īpaš­nieks pagriezās, lai runātu ar kādu citu, tā kļuva klusāka. Pillā kā mārks un ķērc kā vārna ko tu gaidi?

Cita balss pārtrauca pirmo, bet es nevarēju saprast, ko tā saka, vārdi bija izplūduši un nesaprotami. Bet tā bija patīkama, dobja un zināmā mērā iedrošinoša. Runātājs tuvojās, un es jau varēju izšķirt dažus vārdus. Pūlējos koncentrēties, bet uzmanība atkal aizklīda neceļos.

Muša bija atradusi ceļu atpakaļ uz peļķi un, bezcerīgi grimstot, pērās pašā vidū. Uz mušu krita gaisma no vitrāžas, zaigojot uz sasprin­dzinātā zaļā vēdera. Mans skatiens apstājās pie sīkās dzirkstelītes, kas, mušai raustoties un cīnoties, likās pulsējam.

- Tev, draudziņ… nav izredžu, es teicu, un dzirksts apdzisa.