Svešzemniece

33 sardze

Dženija pēc Mārgaretas dzimšanas strauji atlaba un jau nākamajā dienā uzstāja, ka nāks lejā. Tomēr, pakļaujoties īana un Džeimija apvienotajai pierunāšanai, viņa negribīgi piekrita, ka neko neda­rīs, tikai vadīs darbus, atlaidusies uz viesistabas dīvāna, kuram blakus šūpulī gulēja mazā Mārgareta.

Nespēdama nosēdēt dīkā, pēc pāris dienām viņa aizstaigāja pat līdz virtuvei un tad arī līdz sakņu dārzam. Sēdēdama uz mūra, ar silti satīto zīdaini nesamajā somā, Dženija kavēja man laiku, kamēr es vienlaikus darīju divus darbus vācu nokaltušās vīnstīgas un uzmanīju milzīgu grāpi, kurā vārījās visas saimes veļa. Kruķa kundze un kalpones izmaz­gāto jau bija izkārušas žāvēties; tagad es gaidīju, kamēr ūdens atdzisīs, lai varu to izliet.

Mazais Džeimijs man "palīdzēja", lielā aizrautībā plēsdams ar sak­nēm augus un mezdams zarus uz visām pusēm. Es brīdinoši iesaucos, jo zēns bija piegājis pārāk tuvu grāpim, bet, kad viņš man nepievērsa uzmanibu, es metos glābt, kas glābjams. Par laimi, katls bija ātri atdzi­sis; ūdens bija vairs tikai silts. Pieteikusi, lai viņš iet pie mātes, es satvēru katlu un pagāzu dzelzs statīvā, kas to turēja un neļāva nokrist.

Atlēcu malā, kad netīrais ūdens, kūpēdams aukstajā gaisā, sāka gāzties pāri grāpja malai. Mazais Džeimijs tupēja man blakus, priecīgi plikšķināja rokas siltajos dubļos, saceldams šļakatas, kas ar melnām lāsēm noklāja manus svārkus.

Dženija noslīdēja no mūrīša, parāva palaidni aiz apkakles un uzšāva pa dibenu.

- Vai tu esi dumjš, gille"? Paskaties uz sevi! Krekls atkal būs jāmazgā! Un paraug, ko esi izdarījis ar krustmātes svārkiem, mazais pagāns!

- Tas nekas, es iebildu, redzēdama, ka delverim iedrebas apakšlūpa.

- Nu, man gan tas ir kaut kas, Dženija noteica, veltīdama savai atvasei dusmīgu skatienu. Palūdz krustmātei piedošanu, puika, un ej mājās, lai Kruķa kundze tevi nomazgā. Viņa uzšāva Džeimijam pa dibenu, šoreiz viegli, un pagrūda mājas virzienā.

Mēs atkal pievērsāmies kaudzei samirkušo drēbju, kad izdzirdējām uz ceļa pakavu dimdoņu.

- Laikam būs atgriezies Džeimijs, es ieklausīdamās minēju. Bet vēl ir agrs.

Dženija, nenolaizdama skatienu no ceļa, papurināja galvu.

- Tas nav Džeimija zirgs.

Minētais zirgs, kad tas parādījās paugura virsotnē, spriežot pēc Dženijas sejas izteiksmes, bija svešs. Taču mugurā gan tam nesēdēja svešinieks. Man blakus stāvošā Dženija uz mirkli sastinga, tad, ar abām rokām apņēmusi zīdaini, lai tas nekratās, skriešus metās uz vārtiem.

- Tas ir īans! viņa man uzsauca.

Kad jātnieks nokāpa no zirga, mēs redzējām, ka drēbes viņam saplēstas, bet seja putekļiem un zilumiem klāta. Piere bija pietūkuši, un pāri uzacij stiepās dziļa brūce. Brīdī, kad īans pieskārās zemei, Dženija satvēra viņu zem rokas, un tikai tad es ieraudzīju, ka trūkst koka kājas.

- Džeimijs, viņš elsa. Netālu no dzirnavām mēs saskrējāmies ar sardzi. Viņi mūs gaidīja. Viņi zināja, ka mēs nāksim.

Man sažņaudzās vēders.

- Vai viņš ir dzīvs?

īans pamāja ar galvu, aizvien vēl saraustīti elpodams.

- Jā. Un ievainots ari nav. Viņu aizveda uz rietumiem, uz Kilinu.

Dženija ar pirkstiem taustīja vīra seju.

- Vai tu esi stipri savainots, īan?

Viņš papurināja galvu.

- Nē. Viņi paņēma manu zirgu un kāju; viņiem nevajadzēja mani nogalināt, lai es nesekoju.

Dženija palūkojās uz pamali, kur tieši virs koku galiem gulēja saule. F.s lēsu, ka varēja būt ap četriem pēcpusdienā. īans sekoja sievas skatie­nam un apsteidza viņas jautājumu.

- Mēs viņus satikām ap dienas vidu. Man pagāja vairāk nekā divas stundas, iekams tiku lidz mājai, kurā dabūju zirgu.

Dženija bridi stāvēja, rēķināja, tad apņēmīgi pagriezās pret mani.

- Klēra! Lūdzu, palīdzi īanam tikt mājā un, ja vajag, cik ātri vari, sadakterē! Iedošu bērnu Kruķa kundzei un atvedīšu zirgus.

Iekams kāds no mums paguva iebilst, viņa bija prom.

- Vai viņa taisās… bet viņa nevar! es iesaucos. Viņa taču nevar atstāt bērnu!

īans smagi spiedās uz mana pleca, kad mēs lēnām pa taku gājām uz māju. Viņš papurināja galvu.

- Varbūt. Bet es nedomāju, ka viņa arī ļaus angļiem pakārt savu brāli.

Bija jau tumsa, kad mēs sasniedzām vietu, kur Džeimijam un īanam bija iznākusi sadursme ar sardzi. Dženija nolēca no zirga un skraidīja pa apkārtējiem krūmiem kā mazs terjers, grūzdama no ceļa zarus un kaut ko pie sevis purpinādama, kas manām ausīm izklausījās aizdomīgi līdzīgi brāļa stiprākajiem lāstiem.

- Uz austrumiem, Dženija beidzot noteica, saskrāpējusies un netīra iznākdama no koku skupsnas. Viņa nopurināja no svārkiem kri­tušās lapas un izņēma grožus no manām nejutigajām rokām. Tumsā mēs nevaram viņiem sekot, bet es vismaz zinu, kurā virzienā doties, kad atausis gaisma.

Mēs iekārtojām vienkāršu nometni, sapinām zirgus un sakūrām nelielu ugunskuru. Apbrīnoju, cik Dženija prasmīgi tika ar visu galā, un pasmaidīju.

- Bērnībā es liku, lai Džeimijs un īans man šo to iemāca. Kā iekurt uguni, kā kāpt kokos, pat kā nodīrāt medījumu. Un kā dzīt pēdas. Viņa atkal palūkojās virzienā, kurā bija devusies sardze.

- Neraizējies, Klēra. Dženija man uzsmaidīja un apsēdās pie uguns. Divdesmit zirgi pa krūmiem nevar tikt tālu, bet divi var.

Izskatās, ka sardze jās pa Eskdeilas ceļu. Bet mēs varam laist tieši pāri kalniem un iznākt viņiem pretī netālu no Midmeinsas.

Viņas izveicīgie pirksti knibinājās ap kleitas ņieburu. Es izbrīnīta skatījos, kā viņa paplēš kleitas ieloces un pavelk to uz augšu, atklājot krūtis. Tās bija ļoti lielas un izskatījās cietas, pietūkušas no piena pār­pilnības. Savā nezināšanā nebiju pat iedomājusies pajautāt, ko dara zīdītāja, ja viņai atņemts zīdējs.

- Es nevaru pamest bērnu uz ilgu laiku, viņa atbildēja, kā lasī­dama manas domas, un saviebusies saņēma krūtis no apakšas. Citādi pārplīsīšu. Pēc pieskāriena plāns un zilgans piens sāka pilēt no pietū­kušā galiņa. Sameklējusi kabatā lielu mutautu, Dženija pabāza to zem krūts. Viņai blakus zemē stāvēja maza alvas krūzīte, ko viņa bija izņē­musi no seglu somas. Piespiedusi trauka malu pie krūts, viņa diviem pirkstiem viegli glāstīja krūti, galiņu viegli paspiezdama. Piens sāka pilēt ātrāk, tad pēkšņi brūnais laukumiņš, kas apņēma galiņu, sarāvās, un ar pārsteidzošu spēku izšļācās tieva balta strūkliņa.

- Es nezināju, ka piens var tā šļākties! es izgrūdu un kā apburta skatījos.

Dženija ar krūzīti uztvēra pienu un palocīja galvu.

- Jā. Bērns zīžot liek pienam tecēt, bet, kad tas noticis, tad maza­jam tikai jārij. 0, uzreiz kļuva vieglāk. Viņa uz mirkli atvieglojumā pievēra acis.

Izlējusi pienu zemē, Dženija piebilda:

- Žēl izliet, bet ko lai dara, vai ne? Viņa nolika krūzīti un to pašu atkārtoja ar otru krūti.

- Tas ir apnicīgi, viņa pazūdījās, kad, pacēlusi galvu, redzēja, ka es vēl skatos. Gandrīz visas darīšanas ar bērniem ir apnicīgas. Tomēr neviena neatteiktos.

- Nē, es klusi sacīju. Neatteiktos gan.

Dženija pāri ugunskuram paskatījās uz mani, viņas seja bija laipna un norūpējusies.

- Tev vēl nav pienācis laiks, viņa sacīja. Bet kādudien tev būs pašai savi bērni.

Es mazliet drebelīgi pasmējos.

- Labāk vispirms atradīsim tēvu.

Dženija iztukšoja otru krūzīti un sakārtoja kleitu.

- Ak, gan jau atradīsim. Rit. Mums nekas cits neatliek, jo ilgāk es nevaru atstāt mazo Megiju.

- Un, kad būsim viņus atradušas, ko tad? es jautāju. Ko tad? Viņa paraustīja plecus un pastiepa roku pēc segu tīstokļiem.

- Tas būs atkarīgs no Džeimija. Un tā, cik stipri viņš būs ļāvis sarkansvārčiem sevi sasist.

Dženijai izrādījās taisnība; mēs tiešām nākamajā dienā panācām sardzi. Diena vēl nebija pilnibā uzaususi, kad mēs pametām savu nakts nometni un apstājāmies tikai tik ilgi, lai viņa varētu noslaukt pienu. Likās, ka Džeimija māsa prot saskatīt pēdas, kur to nemaz nav, un es viņai bez vārda runas sekoju pa mežiem biezi noaugušo apvidu. Ātri pārvietoties nebija iespējams krūmāju dēļ, bet Dženija mani mierināja, sakot, ka mēs jājam pa krietni taisnāku ceļu nekā tas, ko spiesta izvēlē­ties sardze, kas cilvēku daudzuma dēļ saistīta pie ceļiem.

Tuvojās pusdienlaiks, kad mēs viņus beidzot panācām. Es dzirdēju iemauktu žvadzēšanu un atsevišķas balsis, reiz jau tādas skaņas biju dzirdējusi, un es pastiepu roku, lai apstādinātu Dženiju, kas tajā bridi jāja aiz manis.

- Lejā upē ir brasls, viņa pačukstēja. Izklausās, ka sarkansvārči ir apstājušies padzirdīt zirgus. Nokāpusi zemē, Dženija paņēma gro­žus un piesēja abus zirgus, tad, pamājusi, lai sekoju, kā čūska ieslīdēja krūmos.

Dženija mani aizveda uz nelielu pārkāri, no kuras pavērās skats uz braslu, mēs redzējām gandrīz visus sardzes locekļus, vairums no viņiem bija nokāpuši no zirgiem, stāvēja bariņos un tērzēja, daži sēdēja zemē un ēda, citi pa diviem vai trijiem veda zirgus ūdenī. Bet vienu mēs neredzējām Džeimiju.

- Vai tu domā, ka viņi Džeimiju ir nogalinājuši? es panikā čuk­stēju. Biju saskaitījusi vīrus divas reizes, lai būtu droša, ka nevienu neesmu palaidusi garām. Tur bija divdesmit karavīri un divdesmit seši zirgi; tik, cik varējām redzēt, visi bija kā uz delnas. Bet ne miņas no gūstekņa, un nekur nodevīgi saulē neiemirdzējās sarkani mati.

- Diezin, Dženija atbildēja. Bet to noskaidrot mēs varam tikai vienā veidā. Viņa sāka kāpties atpakaļ no pārkares.

- Un kādā?

- Jāpajautā.

Otrpus braslam ceļš sašaurinājās un bija vairs tikai smilšainas iebrauktas ratu risēs, kuras no abām pusēm centās nomākt biezi saau­gušas priedes un alkšņi. Ceļš nebija tik plats, lai karavīri varētu jāt pa diviem blakus; viņiem vajadzēja izkārtoties virtenē.

Kad pēdējais vīrs tuvojās ceļa likumam, pēkšņi viņam priekšā nostājās Dženija Mareja. Zirgs satrūkās, un jātnieks lādēdamies pūlējās pievilkt grožus. Kad viņš atvēra muti, lai pajautātu, ko sieviete iedomā­jas, es iznācu no savas paslēptuves aiz krūma un spēcīgi iegāzu viņam ar nokaltušu zaru pa galvu.

Uzbrukuma pēkšņuma pārsteigts, jātnieks zaudēja līdzsvaru, jo zirgs atkal atrāvās atpakaļ, un nokrita uz ceļa. Samaņu viņš nebija zau­dējis; trieciena spēks tikai bija izgāzis viņu no segliem. Dženija šo trū­kumu novērsa ar pamatīga akmens palīdzību.

Tad viņa satvēra karavīra zirga grožus un sparīgi māja man ar roku.

- Nāc šurp! viņa čukstēja. Dabū viņu nost no ceļa, iekams šie nav pamanījuši viņa pazušanu.

Tajā brīdī Roberts Makdonalds no Glenelrivas sardzes atguva samaņu un atklāja, ka ir stingri piesiets pie koka, skatās pistoles stobrā, kuru viņam pie deguna piebāzusi sardzes bijušā gūstekņa māsa.

- Ko jūs izdarījāt ar Džeimiju Freizeru? viņa noprasīja, veroties ķīlniekā ar tēraudcietu skatienu.

Makdonalds apreibis purināja galvu, acīmredzot uzskatīdams šo sievieti par savas fantāzijas tēlu. Pirmā kustība izgaisināja šo maldu, un, uzklausījis ievērojamu daudzumu lamu un draudu, viņš saprata, ka vienīgais veids, kā atgūt brīvību, ir izstāstīt visu, ko zina.

- Viņš ir pagalam, Makdonalds drūmi pavēstīja. Bet, kad Dženijas pirksts ciešāk uzgūla pistoles gailim, viņš pēkšņā panikā iesaucās: Ne jau es to izdarīju! Viņš pats bija vainīgs!

Karavīrs pastāstīja, ka Džeimijs, kuram rokas sasietas ar ādas siksnu, uzsēdināts zirgā aiz viena no sargiem, kas jāja starp diviem citiem. Gūsteknis bija licies diezgan miermīlīgs, tāpēc, kad sešas jūdzes no dzirnavām karavīri jājuši pa braslu pāri upei, viņi nebija īpaši sargā­jušies.

- Ūdens tur dziļš, taču tas stulbenis nolēca no zirga, teica Makdonalds, paraustīdams plecus, cik nu tas bija iespējams, ja rokas sasietas uz muguras. Mēs šāvām. Droši vien trāpījām, jo viņš neuzpeldēja. Bet aiz brasla straume ir stipra, un tur ir dziļš. Mēs mazliet pameklējām, bet līķi neatradām. Laikam jau straume aizrāvusi projām. Un tagad, Dieva dēļ, dāmas, atsieniet man rokas!

Kad Dženijai ar draudiem neizdevās no viņa izspiest neko vairāk, ne arī mainīt savu stāstu, mēs nolēmām, ka viņš runājis taisnību. Dženija neatbrīvoja Makdonaldu pavisam, tikai palaida saites vaļīgāk, lai ar laiku viņš pats varētu izcīnīties no valgiem. Tad mēs skrējām.

- Vai tu domā, ka viņš ir miris? es izdvesu, kad sasniedzām pie­sietos zirgus.

- Nē. Džeimijs peld kā zivs, un esmu redzējusi, ka viņš var aizturēt elpu uz trijām minūtēm. Nāc. Pārmeklēsim upes krastu.

Mēs skraidījām augšup un lejup gar krastu, klupām uz akmeņiem, šļakstinājāmies pa sēkli, saskrāpējām rokas un sejas ar vītolu zariem, kas mirka ūdeni.

Beidzot Dženija uzvaroši iesaucās, un es, šļakatas šķiezdama, ar mokām noturoties uz sūnu apaugušajiem akmeņiem, kas šajā seklajā vietā klāja upes dibenu, metos pie viņas.

Rokā viņa turēja ādas siksnu, kas vēl veidoja cilpu. Vienā pusē bija redzami asins traipi.

- Izdevies izstaipīt un nomest, Dženija secināja, locīdama siks­nas riņķi rokā. Viņa atskatījās uz to pusi, no kuras bijām atnākušas, uz radžu izraibināto akmeņu krāvumu, dziļajām ūdens bedrēm, putojoša­jām krācēm un papurināja galvu.

- Kā tu to izdariji, Džeimij? viņa jautāja sev.

Netālu no upes krasta mēs atradām nomīdītas zāles laukumiņu, tur viņš acīmredzot bija gulējis, lai atvilktu elpu. Turpat tuvumā uz apses stumbra pamanīju rūsganu traipiņu.

- Viņš ir ievainots, es sacīju.

- Jā, bet var pakustēties. Dženija, acis zemei pievērsusi, staigāja uz priekšu un atpakaļ.

- Vai tu labi proti lasīt pēdas? es ar cerībām balsī iejautājos.

- Nekāda lielā medniece jau neesmu, viņa atbildēja, dodoties uz priekšu, un es viņai minu cieši uz papēžiem, bet, ja es nespēju krū­mos tikt uz pēdām tādam milzenim kā Džeimijs Freizers, tad esmu ne tik vien stulba, bet arī akla.

Skaidri saskatāma plata samīcītu brūnu paparžu sliede aizveda mūs pie kalna nogāzes un pazuda biezā viršu klajā. Mēs metām lokus ap šo vietu, bet tas neko nedeva, tāpat arī saukšana vārdā.

- Viņš būs prom, Dženija nosprieda, apsēžoties uz baļķa un apvēdinādama sevi. Man viņa likās bāla, un es sapratu, ka bruņota vīrieša nolaupīšana un nopratināšana, piedraudot ar nāvi, nebija piemērotas nodarbības sievietei, kura tikai pirms nepilnas nedēļas dzemdējusi.

- Dženij, es ierunājos, tev jādodas atpakaļ. Iespējams, ka viņš atgriezies Lelibrokā.

Viņa noraidoši papurināja galvu.

- Nē, to gan viņš nedarītu. Lai ko mums teica Makdonalds, viņi viegli nepadosies, jo atlīdzība ir ar roku aizsniedzama. Ja viņi nav vēl sadzinuši Džeimijam pēdas, tad tikai tāpēc, ka nespēj. Taču viņi noteikti atsūtīs kādu, lai katram gadījumam patur acīs māju. Nē, uz turieni Džeimijs neies. Viņa pavilka uz leju kleitas apkakli. Diena bija auksta, bet Dženija nedaudz svīda, un es redzēju uz kleitas priekšas plešamies tumšus traipus, jo atkal sūcās piens.

Viņa manīja, kur apstājies mans skatiens, un pamāja ar galvu.

- Jā, man drīz būs jādodas atpakaļ. Kruķa kundze baro mazo ar govs pienu un cukurūdeni, bet bez manis Megija ilgi nevarēs iztikt, un es bez viņas arī ne. Man drausmīgi nepatīk pamest tevi vienu, bet…

Izredzes vienai dzīt pēdas vīrietim, kurš varētu patverties jebkurā vietā Skotijas kalnienē, mani arī īpaši nesajūsmināja, bet es to neiz­rādīju.

- Gan jau tikšu galā, noteicu. Varēja būt vēl ļaunāk. Viņš vismaz ir dzīvs.

- Tiesa. Dženija paskatījās uz sauli, kas jau slīga uz rietu. Palikšu, pats mazākais, vēl šo nakti.

Saspiedušās mēs sēdējām pie ugunskura un tikpat kā nesarunā­jāmies. Dženija bija aizņemta ar domām par mājās palikušo bērnu, es ar plāniem, kā vienai turpināt meklēšanu, kad īsti nepārzināju ne vietējo ģeogrāfiju, ne gēlu valodu.

Pēkšņi Dženija strauji pacēla galvu un ieklausījās. Es arī piecēlos sēdus un saausījos, bet neko nedzirdēju. Centos ieskatīties mežā tajā virzienā, kur lūkojās Dženija, bet, paldies Dievam, neredzēju tumsā gai­lam acis.

Kad atkal pagriezos pret ugunskuru, otrā pusē tam sēdēja Mērtegs un mierīgi sildīja rokas. Dženija no mana izsauciena apcirtās un izbrīnā īsi iesmējās.

- Es būtu varējis jums abām pārgriezt rīkli, iekams jūs vispār būtu paskatījušās uz šo pusi, mazais vīriņš nosodoši teica.

- Ak tā? Dženija sēdēja, ceļus savilkusi uz augšu un aptvērusi potītes. Aši kā zibens roka pašāvās zem brunčiem, un uguns gaismā uzzibēja sgian dhu asmens.

- Nav slikti, Mērtegs paslavēja, prātīgi palocīdams galvu. Vai mazā Ārmaliete ar' ir tikpat knaša?

- Nē, Dženija atteica, noglabādama dunci atpakaļ zeķē. Tāpēc labi, ka paliksi pie viņas. Laikam jau tevi atsūtīja īans?

Vīriņš palocīja galvu.

- Nūjā. Vai sardzi uzgājāt?

Mēs pastāstījām, kā mums līdz šim brīdim bija klājies. Es būtu gatava zvērēt, ka, uzzinot par Džeimija bēgšanu, redzēju Mērtegam noraustā­mies muskuli mutes kaktiņā, bet saukt to par smaidu būtu pārspīlējums.

Beidzot Dženija piecēlās un salocīja segu.

- Uz kurieni tu? es izbrīnīta jautāju.

- Mājās. Viņa norādīja ar galvu uz Mērtegu. Tagad viņš paliks pie tevis; tev es neesmu vairs vajadzīga, bet citiem gan.

Mērtegs paskatījās debesīs. Aiz mākoņu vāliem neskaidri jautās dil­stošs mēness, un mums virs galvas priežu zaros klusi čabinājās lietus.

- Pagaidīsim līdz ritam. Ceļas vējš, un šovakar neviens tālu netiks.

Dženija papurināja galvu un turpināja bāzt zem lakata matu

šķipsnas.

- Es ceļu zinu. Un, ja šonakt neviens nekustēsies, tad neviens ari mani nekavēs, vai ne?

Mērtegs nepacietīgi nopūtās.

- Neņem ļaunā, bet tu esi akurāt tikpat cietu pauri kā tavs ietiepī­gais brālis. Man domāt, nav nekāda steiga traukties atpakaļ šaubos, vai tavs virs pa to laiku, kamēr esi projām, būs licies gultā ar padauzu.

- Tu neredzi tālāk par savu degungalu, duine, un necik tālu tas nav, Dženija asi attrauca. Un, ja tu, nodzīvojis šai saulē tik ilgi, vēl vari nostāties starp zīdītāju māti un izsalkušu bērnu, tad tev nav ne tik prāta, lai medītu mežacūkas, nemaz nerunājot par to, ka tīreli sadzīsi pēdas bēglim.

Mērtegs padodoties pacēla rokas.

- Nūjā, runā vien, runā. Es jau nezināju, ka cenšos kauc ko iestāstīt mežacūkai. Laikam jau savas labās sirds dēļ dabūšu kājā ilkni.

Pēkšņi Dženija sāka smieties un vaigos viņai parādījās bedrītes.

- Tā var gan gadīties, vecais nelieti. Viņa pieliecās un uzrāva smagos seglus uz ceļgala. Nu tad raugi, ka labi pieskati manu svai­ņiem, un, kad atradīsi Džeimiju, atlaid ziņu.

Kad viņa pagriezās, lai apseglotu zirgu, Mērtegs vēl piebilda:

- Starp citu, kad tiksi mājās, tu atradīsi jaunu ķēķa meitu.

Dženija pārtrauca seglot zirgu un cieši palūkojās sīkajā vīriņā, tad

lēnām nolika seglus zemē.

- Un kas tā varētu būt? viņa jautāja.

- Atraitne Makneba, viņš ar uzsvaru uz pirmo vārdu atbildēja.

Dženija brīdi klusēja, tāpat vien stāvēdama, tikai lakats un mētelis

plandījās pieaugošajā vējā.

- Kā tas notika? viņa beidzot pajautāja.

Mērtegs pieliecās pacelt seglus. Viņš uzlika tos zirgam mugurā un aizsprādzēja seglu jostu, kā likās, ar vienu vieglu rokas kustību.

- Uguns, viņš izmeta, vēlreiz pievilkdams kāpšļa siksnu. Skaties zem kājām, kad nonāksi augšējā laukā; pelni vēl būs silti.

Viņš pastiepa roku atbalstam, lai palīdzētu Dženijai tikt zirgā, bet viņa papurināja galvu, paņēma grožus un pasauca mani malā.

- Pavadi mani līdz kalna galam, Klēra.

Līdzko attālinājāmies no ugunskura, sajūtām, ka gaiss ir auksts un mitrs. Mani svārki bija pievilguši no sēdēšanas uz zemes un ejot lipa pie kājām. Dženija gāja, noliekusi galvu pret vēju, bet es redzēju viņu no sāniem, bālās lūpas bija niknumā sakniebtas.

- Vai Maknebs nodeva Džeimiju sardzei? es beidzot jautāju. Viņa lēnām pamāja ar galvu.

- Jā. īans vai kāds no citiem vīriem būs to uzzinājis; nav svarīgi, kurš.

Bija novembra beigas, jau sen kā bija nosvinēta Gaja Foksa diena, bet man pēkšņi acu priekšā parādījās sārts liesmas laiza baļķu sienas, tad kā Svētā Gara mēles ielec niedrēs, kamēr uguns auro lūgšanas par nolādētajiem. Un sārtā kāds cilvēks, tēls, sarāvies guļ pats sava pavarda pelnos, un pie nākamā aukstā vēja pūtiena, kas trauksies cauri viņa mājas čaulai, sabirzis melnos pīšļos. Robeža starp taisnīgumu un nežē­lību ir ļoti šaura.

Aptvēru, ka Dženija jautājoši skatās uz mani, un es atbildēju ar gal­vas mājienu. Vismaz šajā gadījumā mēs stāvējām šīs drūmās un iedo­mātās robežas vienā pusē.

Kad apstājāmies kalna galā, Mērtegs bija tikai tumšs punkts pie lejā degošā ugunskura. Dženija bridi kaut ko meklēja svārku kabatā, tad iespieda rokā man nelielu ādas maku.

- Nomas maksa no Ceturkšņa rentes dienas, viņa paskaidroja. Tev var noderēt.

Mēģināju atdot maku atpakaļ, uzstājot, ka Džeimijs negribētu ņemt naudu, kas vajadzīga saimniecības vadīšanai, bet viņa neklausījās. Un, lai arī augumā Dženita Freizere sniegtos brālim tikai līdz vidum, spītībā viņa neatpalika ne druskas.

Es padevos un droši noglabāju naudu sava apģērba platajās krokās. Dženija uzstāja, un es paņēmu arī mazo sgian dhu, ko viņa iespieda man rokā.

- Tas ir īana duncis, bet viņam ir vēl viens, viņa sacīja. Ieliec zeķē un piestiprini ar prievīti. Pat guļot neņem ārā.

Mirkli viņa klusēja, it kā gribētu vēl kaut ko teikt. Acīmredzot tā arī bija.

- Džeimijs teica, viņa vilcinādamās ierunājās, ka tu varētu… man kaut ko reizēm pastāstīt. Un vēl viņš teica, ka tad man būtu tev jāklausa. Vai tu vēlies… man kaut ko teikt?

Mēs ar Džeimiju bijām apsprieduši nepieciešamību nodrošināt Lelibroku un tās ļaudis pret postu, ko varētu atnest sacelšanās. Bet tad nolēmām, ka vēl ir laiks. Tagad man laika vairs nebija nemaz vai, lielā­kais, pāris minūšu, lai pateiktu jauniegūtajai un iemīlētajai māsai, kā pasargāt Lelibroku pret tuvojošos vētru.

Ne jau pirmo reizi, es nodomāju, pravieša uzdevums nav no patī­kamākajiem. Ļoti labi sapratu Jeremiju un viņa raudu dziesmas. Man arī bija skaidrs, kāpēc Kasandru nemīlēja. Tomēr citas izejas nebija. Skotijas kalna virsotnē, rudens nakts vētrainajam vējam plivinot matus un svārkus kā banšī [10] palagus, es pavērsu seju pret ēnainajām debesīm un sagatavojos pravietot.

- Iestādi kartupeļus, es teicu.

Dženijas mute mazliet pavērās, tad viņa savaldījās un aši pamāja ar galvu.

- Kartupeļus. Jā. Tuvākā vieta, kur tos dabūt, ir Edinburga, bet es likšu atvest. Cik daudz?

- Cik vari. Tagad Hailendā tos vēl nestāda, bet stādīs. Tās ir saknes, kas ilgi glabājas un ienes labāku ražu nekā kvieši. Cik vien iespējams daudz zemes apstādi ar augiem, kuru ražu var saglabāt. Pēc diviem gadiem izcelsies liels bads. Ja ir kāds zemes gabals vai īpašums, kas nenes naudu, pārdod par zeltu. Būs karš un slaktiņš. Vīrus medīs visā Hailendā. Mirkli es apdomājos. Vai mājās ir paslēptuve?

- Nē, māja celta krietni pēc Protektorāta.

- Tad iekārto kādu paslēptuvi. Ceru, ka Džeimijam to nevajadzēs, es pie šīs domas noriju kaklā sakāpušo kamolu, bet kādam var noderēt.

- Labi. Vai viss? Krēslainajā gaismā redzēju, ka Dženijas seja bija nopietna un modra. Es svētīju Džeimiju, ka viņš iedomājies pabrīdināt māsu, un Dženiju, ka viņa uzticas brālim. Viņa man nejautāja, kā vai kāpēc, tikai iegaumēja visu, ko teicu, un es zināju, ka mani steigā dotie rīkojumi tiks izpildīti.

- Tas ir viss. Katrā ziņā neko vairāk nevaru iedomāties. Mēģināju pasmaidīt, bet pūliņi pat man likās nepārliecinoši.

Dženijai izdevās labāk. Viņa uz atvadām īsi pieskārās manam vaigam.

- Lai Dievs stāv tev klāt, Klēra. Mēs atkal redzēsimies kad tu atve­dīsi mājās manu brāli.