Svešzemniece

41 no zemes klēpja

Nākamo divu nedēļu laikā Džeimija rētas dzija un es turpināju lauzīt galvu. Dažas dienas man likās, ka mums jādodas uzRomu, kur pretendenta galmam bija ietekme un… ko tur darīt? Citkārt no visas sirds gribēju atrast drošu, noslēgtu vietu un mierā vadīt mūsu dzīvi tur.

Bija silta, saulaina diena, un lāstekas, kas karājās no notekcauruļu briesmoņu deguniem, nepārtraukti birdināja lāses, atstājot zem dzegām sacaurumotu sniegu. Džeimija istabas durvis bija palikušas pie­vērtas un logs vaļā, lai izklīdinātu aizkavējušos dūmus un slimības izgarojumus.

Piesardzīgi pabāzu galvu gar durvju stenderi, nevēlēdamās Džeimiju modināt, ja viņš gulētu, bet šaurā gulta bija tukša. Viņš sēdēja pie vaļējā loga, novērsies no durvim, tā ka seju gandrīz nevarēja redzēt.

Viņš joprojām bija briesmīgi vājš, bet pleci, ko sedza novica habita raupjais audums, bija plati un stalti, un spēki pakāpeniski atgriezās; viņš sēdēja stabili, drebuļi nekratīja, mugura taisna, kājas salocītas zem krēsla, auguma linijas līdzenas un harmoniskas. Ar veselo kreiso roku viņš turēja labās rokas locītavu, lēnām grozot to saules staros.

Uz galda atradās maza kaudzīte auduma strēmeļu. Viņš bija noņē­mis apsējus no rokas un tagad tos cieši pētīja. Nekustēdamās es stāvēju uz sliekšņa. No šejienes es skaidri redzēju roku, kad viņš to grozīja un taustīja.

Ar prieku pamanīju, ka naglas brūce plaukstas vidū bija maziņa un labi sadzijusi tikai sīks, sārts rētaudu mezgliņš, kas ar laiku izzudīs.

Plaukstas virspuse tik labi neizskatījās. Infekcijas sagrauztā brūce bija sešpensu monētas lielumā. To vēl klāja kreveles, un svaigā rēta bija jēla.

Ari vidējais pirksts rādīja robotu, sārtu saauguma līniju, kas sākās tūlīt aiz pirmās locītavas un stiepās līdz pat kauliņam. Atbrīvoti no šinām, īkšķis un rādītājpirksts bija taisni, bet mazais pirkstiņš bija stipri šķībs; es atcerējos, ka tas bija lauzts trijās vietās, tātad acīmre­dzot nebiju spējusi salikt to pareizi. Zeltnesis bija savādi izšķiebies, tā ka tas mazliet stāvēja uz augšu, kad nolika plaukstu uz galda.

Pagriezis roku uz augšu, viņš lēnām sāka kustināt pirkstus. Neviens nesaliecās vairāk kā pāris collu; zeltnesis vispār nekustējās. Kā jau biju baidījusies, otrā locītava droši vien paliks nekustīga.

Džeimijs grozīja roku, pacēla pie sejas, pētīja stīvos, šķībos pirkstus un neglītās rētas, kas spožajos saules staros izcēlās īpaši nežēlīgi. Tad viņš pēkšņi nolieca galvu, piekjāvis savainoto roku pie krūtīm, un kā sargādams apsedza ar veselo. Viņš neizdvesa ne skaņas, bet platie pleci palaikam nodrebēja.

- Džeimij! Es ātri šķērsoju istabu, nometos ceļos pie viņa un viegli uzliku roku uz viņa ceļgala.

- Džeimij, piedod, es sacīju. Es darīju, ko varēju.

Viņš izbrīnīts manī palūkojās. Biezajās kastaņkrāsas skropstās saulē vizuļoja asaras, un viņš ar plaukstas virspusi aši tās notrauca.

- Ko? Viņš skaļi norija siekalas, acīmredzot mana negaidītā iera­šanās bija viņu izbiedējusi. Piedot? Par ko, Ārmaliet?

- Tava roka. Es pacēlu Džeimija roku, lēnām izbraucu ar pirkstu pa šķībajām līnijām un beigās aizskāru iegrimušo rētu plaukstas virspusē.

- Būs labāk, es dedzīgi solīju. Patiesi. Zinu, ka šobrīd roka ir stīva un šķiet nederīga, bet tas tikai tāpēc, ka tā tik ilgi bija šinās un kauli vēl nav pilnībā saauguši. Varu parādīt, kā to vingrināt un masēt. Pirksti kļūs kustīgāki, goda vārds…

Džeimijs mani pārtrauca, pieglaužot veselo plaukstu man pie vaiga.

- Vai tu gribi teikt… viņš iesāka, tad apklusa, neticībā purinā­dams galvu. Tu domāji…? Viņš atkal apklusa un sāka vēlreiz.

- Ārmaliet, viņš saņēmies sacīja, tu taču nedomāji, ka es sēroju par stīvu pirkstu un dažām jaunām rētām? Viņš blēdīgi pasmaidīja. Varbūt esmu iedomīgs, bet, cerams, ne tik ļoti.

- Bet tu… es iesāku. Džeimijs saņēma abas manas rokas un piecē­lās, pieceldams ari mani. Es noslaucīju vienīgo asaru, kas bija noritējusi pa viņa vaigu. Mazais mitrais traipiņš likās silts uz mana īkšķa.

- Es raudāju no prieka, Armaliet, viņš klusi atzinās. Viņš nestei­dzīgi saņēma rokās manu seju. Un paldies Dievam, ka man ir divas rokas. Ka man ir divas rokas, lai varu tevi apskaut. Samīļot tevi, mīlēt tevi. Paldies Dievam, ka tevis dēļ joprojām esmu vesels vīrietis.

Es ari pacēlu rokas un saņēmu viņa seju.

- Bet kāpēc lai tu nebūtu? es nesapratu. Un tad es atcerējos mies­nieka zāģus un nažus Bītona instrumentu krājumā Leohā un sapratu. Sapratu, kas ārkārtas situācijā man bija piemirsies. Ka pirms antibio­tiku izgudrošanas parastais vienīgais veids, kā ārstēt inficētu roku vai kāju, bija amputācija.

- Ak, Džeimij, es nopūtos. Man no šīs domas saļodzījās ceļgali, un es atkritu uz soliņa.

- Par to es neiedomājos, es, aizvien vēl satriekta no šīs atklās­mes, atzinos. Goda vārds, man tas pat prātā neienāca. Paskatījos uz viņu. Džeimij, ja būtu iedomājusies, tad droši vien to arī izdarītu. Lai glābtu tev dzīvību.

- Tātad… tā nedara… tavā laikā?

Es papurināju galvu.

- Nē. Ir tādas zāles, ar kurām aptur infekciju. Tāpēc es pat neie­domājos. Man pašai bija brīnums par sevi. Es strauji pacēlu galvu.

« Un tu?

Viņš piekrītoši pamāja.

- Es gan gaidīju. Tāpēc es toreiz lūdzu, lai ļauj man nomirt. Es par to domāju, kad galva noskaidrojās un… un tajā reizē… kad likās, ka es nespēšu tā dzīvot. Tu jau zini, tā notika ar īanu.

- Nē, tiešām? Biju izbrīnījusies. Viņš man teica, ka zaudējis kāju sprāgstoša šāviņa dēļ, bet vairāk neiedomājos pajautāt.

- Jā, kāja sāka strutot. Dakteri to nogrieza, lai nesaindētos asinis. Džeimijs apklusa.

- īans tiek galā salīdzinoši labi. Bet… Džeimijs vilcinājās, paspai­dīdams stīvo pirkstu, es pazinu viņu pirms nelaimes. Viņam tik labi klājas tikai Dženijas dēļ. Viņa… palīdz īanam būt laimīgam. Viņš

kautrīgi uzsmaidīja man. Kā tu izdarīji ar mani. Nesaprotu, kāpēc sievietes tā nopūlas.

- Nu, es klusi sacīju, sievietēm tas patīk.

Džeimijs sirsnīgi iesmējās un pievilka mani sev klāt.

- Jā. Dievs vien zina, kādēļ.

Mirkli stāvēju viņa apskāvienā un nekustējos. Pieri biju piespiedusi viņam pie krūtīm, rokām aptvērusi muguru un klausījos viņa sirdspuk­stos, lēnos un spēcīgos. Beidzot viņš sakustējās un palaida mani vaļā.

- Man tev kaut kas jāparāda, Džeimijs teica. Pagriezās un no mazas atvilktnītes izņēma salocītu vēstuli, ko pasniedza man.

Tā bija ieteikuma vēstule no abata Aleksandra, kurā viņš reko­mendēja savu brāļadēlu Džeimsu Freizeru, Sv. Jura jeb Viņa Majestā­tes Skotijas karaļa Džeimsa ordeņa kavalieri, kā ārkārtīgi prasmīgu valodnieku un tulkotāju.

- Tas ir darbs, Džeimijs sacīja, skatīdamies, kā es saloku vēs­tuli. Un mums drīz vajadzēs kaut kur doties. Bet tas, ko tu man teici pie Kreignedana, bija patiesība, vai ne?

Dziļi ievilku elpu un pamāju ar galvu.

- Taisnība.

Viņš paņēma no manis vēstuli un uzsita ar to sev pa celi.

- Tad šī… viņš noplivināja balto lapu pa gaisu, var kļūt arī bīs­tama.

- Nav izslēgts.

Iemetis pergamentu atvilktnē, Džeimijs brīdi stingi vērās uz to. Tad pacēla galvu un tumšzilās acis ieskatījās manējās. Viņš noglāstīja man vaigu.

- Es to biju domājis nopietni, Klēra, viņš klusi sacīja. Mana dzīve ir tavējā. Tāpēc tev jāizlemj, ko mēs darīsim un kur dosimies. Uz Franciju, Itāliju vai varbūt atpakaļ uz Skotiju. Kopš brīža, kad tevi ierau­dzīju, mana sirds pieder tev, tu manu dvēseli un miesu esi paņēmusi savās rokās un turējusi droši. Mēs dosimies turp, kur tu teiksi.

Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens, un mēs atsprāgām viens no otra kā pieķerti mīļākie. Es steidzīgi sakārtoju matus, domādama, ka klosterim, lai arī tā ir lieliska atveseļošanās vieta, romantiskas noska­ņas pietrūkst.

Pēc Džeimija aicinājuma ienāca laju brālis un nolika uz galda lielu ādas seglu somu.

- No Makrenoka Eldridžas muižā, viņš smaidīdams paziņoja. Broktūrekas muižas saimniecei. Tad viņš paklanījās un aizgāja, atstādams aiz sevis jūras ūdens un auksta gaisa dvesmu.

Nepacietības mākta ātrāk ieraudzīt, ko Makrenoks mums atsūtījis, sprādzēju vaļā ādas siksnas. Iekšā bija trīs lietas: vēstule bez adresāta un paraksta, maza paciņa Džeimijam un apstrādāta, bet vēl stipri sma­kojoša vilkāda.

Vēstulē bija rakstīts: "Tas, kam piešķirta augsti tikumīga sieva, tas lai apzinās, ka viņa ir cildenāka nekā visdārgākā pērle."

Džeimijs bija atvēris otru sainīti. Viņš turēja rokā kaut ko mazu un spožu un neizpratnē aplūkoja vilka ādu.

- Tas nu gan ir maķenīt savādi. Sers Markuss tev, Armaliet, atsūtījis vilka ādu un man pērļu aproci. Varbūt viņš sajaucis?

Aproce bija ļoti skaista, viena virtene lielu upes pērļu uz savītas zelta ķēdītes.

- Nē. Es apbrīnoju rotu. Viss ir pareizi. Aproce papildina kak­larotu, ko tu man uzdāvināji uz kāzām. To Makrenoks savukārt bija dāvājis tavai mātei. Vai to tu zināji?

- Nē, Džeimijs atzinās, aptaustot pērles. Man kaklarotu iedeva tēvs, lai es to tālāk atdotu savai sievai, vienalga, kas viņa būtu… ašs smaids sakustināja viņa lūpas, bet neteica, no kurienes pērles nāk.

Atcerējos, kā sers Markuss mums palīdzēja tajā naktī, kad mēs tik uzbāzīgi bijām iebrāzušies viņa mājā, un kāda izskatījās viņa seja, kad mēs nākamajā rītā devāmies projām. Redzēju, ka arī Džeimija domas šobrīd kavējas pie baroneta, kurš varēja būt viņa tēvs. Viņš saņēma manu roku un aplika aproci.

- Bet tā taču nav man! es iebildu.

- Ir gan, viņš palika pie sava. Pieklājība neļauj vīrietim dāvi­nāt rotas cienījamai precētai sievietei, tāpēc Makrenoks rokassprādzi iedeva man. Bet skaidrs, ka tā ir tev. Viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja. Pirmām kārtām man tā neiet ap roku, lai arī esmu ļoti vājš.

Tagad Džeimijs paņēma vilkādas saini un to atritināja.

- Bet kāda joda pēc Makrenoks tev atsūtīja šo? Viņš aplika spal­vaino ādu sev ap pleciem, un es ar skaļu kliedzienu atsprāgu atpakaļ. Galva bija rūpīgi notīrīta, kā nākas, apstrādāta un papildināta ar divām dzeltenām stikla acīm, un tagad tās riebīgi lūrēja mani no Džeimija pleca.

- Fui! es iesaucos. Tieši tāda pati kā tad, kad bija dzīva!

Džeimijs, sekojot manam skatienam, pagrieza galvu un pēkšņi atra­dās aci pret aci ar atņirgtiem zobiem. Izbīlī iekliedzies, viņš norāva vilk­ādu no pleciem un aizlidināja pāri istabai.

- Jēziņ! Viņš pārmeta krustu. Ada gulēja uz grīdas un ļauni kvē­loja sveču gaismā.

- Ko tu ar to gribi teikt: "Tieši tāda pati kā tad, kad bija dzīva", Ārmaliet? ŠI tev kāda draudzene, vai? Džeimijs, samiedzis acis, mani vēroja.

Tad es viņam izstāstīju to, ko līdz šim nebija gadijusies izdevība atklāt; par šo vilku un citiem vilkiem, par Hektoru, sniegu un mājiņu ar lāci, par strīdu ar seru Markusu un par Mērtega parādīšanos, par lopiem, ilgo gaidīšanu sniegputeņa naktī sārtajā miglā pie kalna, kad nezinājām, viņš vēl ir dzīvs vai miris.

Kaut arī stipri novājējis, Džeimijs bija platām krūtīm un siltām un spēcīgām rokām. Viņš piekļāva manu seju sev pie pleca un šūpoja, kamēr es raudāju. Centos cik necik savaldīties, bet viņš tikai apskāva ciešāk un manu matu mākonī runāja mīļvārdiņus; beidzot es atmetu ar roku un raudāju no visas sirds kā bērns, kļuvu pavisam slābana un pārgurumā žagojos.

- Zini, man ienāca prātā, ka man tev arī ir maza dāvaniņa, Ārma­liet, viņš sacīja, pieglaužot man matus. Es šņaukājos un noslaucīju degunu svārkos, jo nekā cita pie rokas nebija.

- Man žēl, ka man nav nekā, ko tev uzdāvināt, es teicu, noskato­ties, kā viņš pieceļas un sāk rakņāties pa saņurcītajām gultas drēbēm. Droši vien meklēja kabatlakatu, es, vēl šņaukādamās, domāju.

- Izņemot tādu sīku dāvaniņu kā mana dzīvība, mana vīrišķība un labā roka? viņš sausi noteica. Ar to būs gana, mo duinne. Viņš izslējās, un rokā viņam bija novica habits. Izģērbies!

Man atvērās mute.

- Ko?

- Izģērbies, Armaliet, un uzvelc šo! Smaidīdams viņš iedeva man habitu. Vai arī tu gribi, lai es aizgriežos?

Cieši turēdama ap sevi no raupjā, pašaustā auduma darināto habitu, sekoju Džeimijam lejup vēl vienu kāpņu posmu. Šis jau bija trešais un visšaurākais; laterna, ko viņš nesa, apgaismoja sienas akmens bluķus ne vairāk kā astoņpadsmit collu attālumā. Ejot tālāk un tālāk pa šauro, melno šahtu, radās sajūta, kā slīdot lejup zemes vēderā.

- Vai tu esi pārliecināts, ka zini, kur ej? es jautāju. Balss ar dīvaini slāpētu skaņu atbalsojās kāpnēs, it kā es runātu zem ūdens.

- Nav jau lielas iespējas apmaldīties, vai ne?

Mēs bijām sasnieguši jaunu kāpņu posmu, bet ceļš patiešām veda tikai vienā virzienā lejup.

Nokāpuši pa kāpnēm, mēs nonācām pie durvīm. Tur bija mazs lau­kumiņš, izkalts klintī, cik varēja spriest pēc skata, un platas, zemas durvis no stipriem ozolkoka dēļiem un vara eņģēm. Dēļi no vecuma bija kļu­vuši pelēki, tomēr vēl stipri, un durvju priekša noslaucīta tīra. Skaidrs, ka šī klostera daļa vēl tika izmantota. Varbūt te bija vīna pagrabs?

Netālu no durvīm bija novietots statīvs ar lāpu, kas gandrīz jau bija izdegusi, tātad kāds te bijis jau agrāk. Džeimijs apstājās, paņēma papīra rullīti no kaudzes turpat blakus un aizdedza gaismekli, tad atgrūda neaizslēgtās durvis un pieliecās zem pārkares; man atlika tikai sekot.

Sākumā es neko nevarēju saskatīt, vien Džeimija laternas gaismas atspīdumu. Viens vienīgs melnums. Laterna tikai šūpojās uz priekšu, arvien vairāk attālinoties no manis. Es stāvēju un ar acīm sekoju gais­mas kustīgajam aplim. Džeimijs ik pēc dažām pēdām apstājās, tad turpināja ceļu, un viņam aiz muguras lēnām iedegās sīka liesmiņa, lai pamazām uzplauktu mazā sarkani kvēlojošā punktā. Kad manas acis beidzot bija pielāgojušās tumsai, liesmiņas kļuva par laternām, kas, rindā izvietotas uz akmens stabiem, spīdēja melnajā tumsā kā bākas.

Tā bija grota. Sākumā es domāju, ka tā ir stalagmītu ala, jo aiz laternām savādi vizuļoja kaut kas melns. Bet, kad biju nonākusi pie pirmā staba, ieskatījos ciešāk, un tad es to ieraudzīju.

Dzidru, melnu ezeru. Caurspīdīgais ūdens laternu gaismā vizuļoja kā stikls virs smalkām, melnām vulkāniskām smiltīm. Garaiņi, kas kon­densējās uz vēsajām grotas sienām un pēc tam tecēja lejup pa klints rievotajām kolonnām, darīja gaisu mitru un siltu.

Karstais avots. Man nāsīs iesitās viegls sēra aromāts. Tātad karsts minerālavots. Atcerējos, ka Anselms pieminēja dziednieciskos avotus, kas izverd zemes virspusē netālu no abatijas.

Džeimijs nostājās aiz manis, skatīdamies pāri garojošajam ahāta un rubīna krāsu plašumam.

- Karsta vanna, viņš lepni paziņoja. Vai tev patik?

- Jēzus H. Rūzvelts Kristus.

- O jā, patīk gan, viņš priecājās, ka pārsteigums izdevies. Nu tad nāc!

Džeimijs nometa drēbes, un viņa augums blāvi vizēja tumsā, kuru izraibināja sarkani, virmojoši ūdens atspīdumi. Likās, ka alas griestu velves aprija laternu gaismu, jo tā sniedzās tikai dažu pēdu augstumā un tad izgaisa.

Mazliet vilcinājusies, es ļāvu habitam lēnām slīdēt no pleciem.

- Vai ūdens ir ļoti karsts?

- Diezgan, viņš atbildēja. Neraizējies, neapdedzināsies. Bet, ja paliksi te stundu, tad gaļa var novārīties no kauliem kā zupā.

- Cik patīkamas izredzes. Es nometu habitu sāņus.

Sekodama Džeimija taisnajam, slaidajam stāvam, es piesardzīgi

iekāpu ūdenī. Akmenī izcirsti pakāpieni veda zem ūdens, blakus tiem pie sienas bija piestiprināta mezglaina virve, lai būtu, kur pieturēties.

Ūdens skalojās man ap gurniem, un vēders sajūsmā drebēja, man iekāpjot karstuma virpulī. Kad pakāpieni beidzās, es stāvēju uz tīrām, melnām smiltīm, ūdens sniedzās man līdz pleciem un krūtis tajā pel­dēja kā stikla pludiņi. Ada karstumā piesārta, un uz spranda zem sma­gajiem matiem izsitās sviedru lāses. Svētlaime.

Avota virsma bija gluda un neviļņojās, bet ūdens nebija sastindzis; jutu kustēšanos, straumes, kas strāvoja cauri visam ezeram kā nervu impulsi. Laikam jau šīs domas, kuras papildināja neticami nomieri­nošais siltums, uz mirkli radīja ilūziju, ka avots ir dzīvs silta, aici­noša būtne, kas tiecas glāstīt un apskaut. Tēvs Anselms bija sacījis, ka avotiem piemit dziednieciskas īpašības, un man nebija iemesla tam neticēt.

Džeimijs, atstājot aiz sevis sīku vilnīšu sliedi, atnāca pie manis un nostājās aiz muguras. Viņš saņēma plaukstās manas krūtis, maigi skalinādams to augšējo daļu ar karsto ūdeni.

- Vai tev patīk, mo duinne? Viņš paliecās un noskūpstīja man plecu.

Atrāvu kājas no gultnes un atspiedos pret viņu.

- Brīnišķīgi! Kopš augusta šī ir pirmā reize, kad man nesalst. Viņš sāka mani vilkt, lēnām kāpdamies atpakaļ ezerā; kājas plunčājās mūsu sakultajā ķīļūdenl, pārsteidzošais siltums apņēma manus locekļus kā glāstošas rokas.

Viņš apstājās, pagrieza mani uz muguras un nosēdināja uz cieta koka sola. Ēnainajā zemūdens pasaulē vairāk nojautu nekā redzēju klints nišā ievietotus dēļus. Džeimijs apsēdās uz sola man blakus un nolika izplestās rokas uz akmens plaukta mums aiz muguras.

- Vakar brālis Ambrozijs mani atveda te izmērcēties, viņš sacīja.

- Lai atmiekšķētu kreveles. Sajūta ir laba, vai ne?

- Vairāk nekā laba. Ūdens bija pasakains, man likās, es aizslīdētu pa tā virsmu, ja atlaistu rokas no sola. Paskatījos uz augšu jumta melnajās ēnās.

- Vai šajā alā kāds dzīvo? Piemēram, sikspārņi? Vai zivis?

Džeimijs noraidoši papurināja galvu.

- Neviens, tikai avota gars, Ārmaliet. Ūdens, redzi, pa to spraugu iztek no zemes dzīlēm, viņš pamāja uz Stiksas melnumu alas dibenā,

- un ārā izspraucas pa desmitiem caurumiņu klintī. Bet ārpusē nekādas atveres nav, izņemot durvis uz klosteri.

- Avota gars? Es pasmējos. Izklausās pārāk pagāniski, lai tāds slēptos klosterī.

Džeimijs tlksmīgi izstaipījās, garās kājas kustējās zem stiklainās virsmas kā ūdensauga kāti.

- Sauc, kā gribi, bet tas te mitinājies jau ilgi pirms klostera uzcel­šanas.

- Jā, redzu.

Alas sienas bija no gludas, tumšas vulkāniskas klints, gandrīz kā melns stikls, avota izgarojumu dēļ tās bija slidenas. Visa šī telpa izskatījās kā gigantisks, līdz pusei ar savādi dzīvu, bet sterilu ūdeni pildīts burbulis. Man radās sajūta, it kā zemes centrs mūs ieaijātu savā klēpī un, ja es piespiestu ausi pie klints, tad dzirdētu lielas sirds bezga­līgi lēnus pukstus.

Mēs ilgu laiku klusējām, daļēji ļāvāmies ūdenim, daļēji sapņojām, alas neredzamo straumju šūpoti, palaikam uzgrūdāmies viens otram virsū.

Kad es beidzot ierunājos, mana balss skanēja lēnīgi, it kā es būtu sazāļota.

- Esmu izlēmusi.

- Ak tā. Tad Roma? Džeimija balsi dzirdēju kā no tālienes.

- Jā. Es nezinu, ko tur…

- Nav svarīgi. Darīsim, ko varēsim. Viņa roka sniedzās pēc manis tik lēni, ka man likās, tā nekad man nepieskarsies.

Viņš pienāca tik tuvu, ka manu krūšu jutīgie galiņi berzējās pret viņa krūtīm. Ūdens bija ne tikai silts, bet arī smagnējs, gandrīz eļļains, un Džeimija rokas noslīdēja man gar muguru, lai saņemtu plaukstās dibenu un paceltu mani uz augšu.

Ienākšana bija pēkšņa. Mūsu āda bija karsta un slidena, un mēs pel­dējām viens virs otra, gandriz nejūtot pieskārienu vai saskaršanos, bet viņa klātbūtne manī bija nepārprotama un intīma, nekustīgs punkts ūdeņu pasaulē, kā nabassaite dzemdes nejaušu kustību laikā. Pārstei­gumā es īsi izsaucos par karstā ūdens plūsmu, kas pavadīja viņa ienāk­šanu, tad ar īsu apmierinājuma nopūtu iekārtojos ērtāk, tā izbaudot jaunās, vēl nebijušās izjūtas.

- 0, man tas patika, viņš atzinīgi sacīja.

- Kas tad? es jautāju.

- Tā skaņa, ko tu izdvesi. Mazais kviecieniņš.

Nosarkt nebija iespējams; mana āda jau tā bija pietvīkusi sarkana. Ļāvu matiem aizpeldēt uz priekšu, sprogas, uz ūdens virsmas iztaisno­joties, aizsedza manu seju.

- Piedod, es negribēju trokšņot.

Džeimijs smējās, dobjā skaņa slāpēti atbalsojās kolonnās, kas bal­stīja griestus.

- Es teicu, ka man patīk. Nudien. Tie mazie troksnīši, Ārmaliet, man, guļot ar tevi, patīk visvairāk.

Viņš piekjāva mani ciešāk, lai piere atbalstītos pret viņa kaklu. Starp mums uzreiz uzvirmoja mitrums, slidens kā sēra pilnais ūdens. Viņš viegli pakustināja gurnus, un es, cenšoties apvaldīties, noelsos.

- Jā, tā, viņš klusi bilda. Vai arī… tā?

- Ui, es teicu. Viņš atkal smējās, bet turpināja.

- Par to es domāju visvairāk, viņš sacīja, lēnām slidinot plaukstas augšup lejup pa manu muguru, apņemot un apvelkot gurnu līniju. Kad cietumā biju pieķēdēts kopā ar duci citu vīru, naktī man vaja­dzēja klausīties viņu krākšanā, piršanā un vaidēšanā. Tad es domāju par šīm klusajām, maigajām skaņām, ko tu izdves, kad es tevi samīļoju, un sajutu tevi sev blakus tumsā klusi elpojam, jutu, kā elpa paātrinās, tad tu ierūcies, kad ieeju tevī, it kā tu ķertos pie darba.

Mana elpa pilnīgi noteikti kļuva ātrāka. Blīvā minerālūdens pacelta, es peldēju kā eļļaina spalva, kurai projām neļāva aizslīdēt tikai turēša­nās pie plecu apaļajiem muskuļiem un ērtais, ciešais tvēriens mazliet zemāk.

- Bet vēl labāk, viņa čuksti karsti kutināja man ausi, kad nāku pie tevis, nevaldāms un iekāres pārņemts, un tu zem manis īdi un plo­sies, it kā gribētu tikt projām, bet es zinu, ka tu cīksties, lai tiktu tuvāk, un es izcīnu to pašu cīņu.

Viņa rokas maigi, lēni un kutinoši kā forele ieslīdēja dziļajā spraugā starp mana dibena apaļumiem, slīdot zemāk, taustīja un glāstīja, līdz sasniedza mūsu savienošanās punktu. Es nodrebēju, un elpa patvaļīgi izplūda ar elsām.

- Vai arī, kad es nāku pie tevis, kaisles pārņemts, tu sagaidi mani ar nopūtu un klusu dūkšanu, kā dūc bišu spiets saulē, un ar tik tikko dzirdamu vaidu aiznes mani pasaulē, kur valda miers.

- Džeimij, mana piesmakusī balss atbalsojās virs ūdeņiem. Džeimij, lūdzu!

- Vēl ne, mo duinne. Viņa rokas cieši saspieda manu vidukli, nomierinot un palēninot manas kustības, spiežot uz leju, līdz nespēju nomākt vaidu.

- Vēl ne. Mums nav jāsteidzas. Un esmu nolēmis vēl paklausīties tādus vaidus. Kunkstus un šņukstus pret tavu gribu, jo tu citādi nevari. Esmu nodomājis likt tev nopūsties, it kā tev lūztu sirds, kaislē kliegt un beidzot raudāt manās rokās, tad es zināšu, ka esmu tev labi kalpojis.

Plūsma sākās starp gurniem, kā bulta iešāvās vēdera dzīlēs, atslābi­nāja locītavas tā, ka manas rokas, ļenganas un bezpalīdzīgas, noslīdēja viņam no pleciem. Mugura izliecās, un manas slidenās, stingrās, apaļās krūtis spiedās pret Džeimija plakanajām krūtīm. Es drebēju karstajā tumsā, bet Džeimija drošās rokas neļāva man noslīkt.

Kad gulēju, atspiedusies pret viņu, man likās, ka kauli kļuvuši mīksti un es esmu medūza. Es nezināju bet varbūt man bija vien­alga -, kādas skaņas es izdvesu, nespēju pateikt neko sakarīgu. Līdz Džeimijs atkal sāka kustēties, spēcīgs kā haizivs tumšajā ūdenī.

- Nē, es teicu. Džeimij, nē. Es vairs nevaru izturēt. Asinis vēl pulsēja man pirkstu galos, un viņa kustības manī bija izsmalcinātas mokas.

- Vari, jo es tevi mīlu. Balss pinās manos slapjajos matos. Un tu varēsi, jo es tevi gribu. Bet šoreiz es iešu tev līdzi.

Džeimijs turēja sev cieši piespiestus manus gurnus, ar zemstraumes spēku aiznesot mani prātam neaptveramās tālēs. Es triecos pret viņu, kā bangas sašķīst pret krastu; viņš sagaidīja mani ar granīta bru­tālo spēku un bija mans enkurs mutuļojošajā ūdens haosā.

Bezmiesīgi, kā saplūdusi ar apkārtesošo ūdens straumi, es īros uz priekšu, mani satvēra tikai Džeimija rokas, kas neļāva man izšķīst, un no manis izlauzās klusa burbuļojoša skaņa, līdzīgi kā kliedz jūrnieks, mirklī pirms viņu aprij viļņi. Es dzirdēju neapvaldītu kliedzienu izlau­žamies ari no Džeimija lūpām, un zināju, ka esmu viņam labi kalpojusi.

Mēs ar milzu grūtībām rāpāmies ārā no pasaules klēpja, mikla un garojoša, jo mūsu locekļi no vīna un karstuma bija kļuvuši mīksti kā gumija. Es nokritu uz ceļiem pirmajā laukumiņā, un Džeimijs, mēģinā­dams man palīdzēt, sabruka man blakus; tā mēs tur gulējām drēbju un kailu kāju kaudze. Bezpalīdzīgi ķiķinādami, apreibuši vairāk no mīlas nekā no vīna, mēs plecu pie pleca virzījāmies uz priekšu, uzrāpojām pa otro kāpņu posmu, viens otru kavējām vairāk nekā palīdzējām, sagrūžoties un saspiežoties šaurajā ejā, līdz apskāvušies sabrukām otrajā laukumiņā.

Te pret debesīm pavērās apaļš logs bez rūtīm un mums pāri lija pilnmēness sudrabainā gaisma. Mēs gulējām apskāvušies, kamēr sal­tais ziemas gaiss veldzēja mitro ādu, un gaidījām, kad joņojošās sirdis un elpa pierims, liekot norimt arī mūsu augumiem.

Mēness virs mums izskatījās tāds kā uz Ziemassvētku kartītēm, gandrīz tik liels, ka aizpildīja visu tukšo logu. Šajā brīdī nelikās pār­steidzoši, ka jūras plūdmaiņas un sievietes ir pakļautas šīs varenās lodes vilkmei, kas atrodas tik tuvu un diktē savus noteikumus.

Bet manas plūdmaiņas vairs neatsaucās šim šķīstajam un neauglī­gajam aicinājumam, un manas asinis pa dzīslām dzina brīvības apziņa ar tādu pašu spēku kā bailes.

- Man ir tev dāvana, es pēkšņi sacīju Džeimijam. Viņš pagriezās pret mani, un viņa roka, liela un droša, pārslīdēja pāri manam vēl pla­kanajam vēderam.

- Ak tā?

Un mums visapkārt bija pasaule ar jaunām iespējām.