Svešzemniece

22 atmaksas stunda

Dūnsberi mēs sasniedzām jau krietni pēc tumsas iestāšanās. Tā bija diezgan liela pasta karietes pietura, par laimi, ar iebrau­camo vietu. Maksājot viesnīcniekam, Dūgals uz mirkli ciešanās aizvēra acis; vajadzēja diezgan daudz papildu sudraba, lai īpašnieks klusētu par mūsu ierašanos.

Taču sudrabs nodrošināja ari sātīgas vakariņas un papilnam alus. Par spīti labajam ēdienam, vakariņas ritēja drūmā gaisotnē, gandrīz nerunājot. Sēdēju saplēstajā kleitā, kautrīgi piesegusies ar vīra lieko kreklu, un bija skaidrs, ka esmu kritusi nežēlastībā. Izņemot Džeimiju, visi izturējās tā, it kā es būtu neredzama, un pat viņš tikai laiku pa laikam pastūma manā virzienā maizi vai gaļu. Jutos atvieglota, kad bei­dzot devāmies uz savu istabu, kaut ari tā bija maza un šaura.

Ar nopūtu noslīgu uz gultas, nepievēršot uzmanību segām.

- Esmu pagalam. Šī gan bija gara diena.

- Jā, bij gan. Džeimijs atpogāja krekla apkakli un manšetes, noņēma zobenu, bet vairāk neko nost nevilka. Tad atkabināja zobena maksti no siksnas, pārlocīja to uz pusēm un, domās iegrimis, raustīja.

- Nāc gulēt, Džeimij! Ko tu gaidi?

Viņš nostājās pie gultas, viegli šūpodams siksnu.

- Baidos, zeltenīt, ka šovakar pirms gulēšanas mums vēl jānokārto kāda lieta. Jutu spēji mostamies nemieru.

- Un kas tā ir par lietu?

Džeimijs uzreiz neatbildēja. Viņš tīšām nesēdās uz gultas man bla­kus, bet pievilka soliņu un iekārtojās man pretī.

- Vai tu saproti, Klēra, viņš klusi ierunājās, ka daudz netrūka, lai mūs visus šodien nogalinātu?

Es sakaunējusies lūkojos uz segu.

- Jā, saprotu. Esmu vainiga. Piedod.

- Ahā, tad saproti gan, viņš nopriecājās. Vai tu zini: ja kāds no mūsu vīriem būtu izdarījis ko tādu, kas apdraudētu visus, viņam, visticamāk, nocirstu ausis, nopērtu vai nogalinātu? To dzirdot, es nobālēju.

- Nē, nezināju.

- Nu, es saprotu, ka tu vēl neesi apguvusi mūsu paradumus, un tas ir zināms attaisnojums. Tomēr es tev teicu nelien ārā no paslēptuves, un, ja tu būtu klausījusi, nekas nebūtu noticis. Tagad angļi mūs meklēs pa visām malām; mums pa dienu vajadzēs slēpties, un ceļot varēsim tikai pa nakti.

Viņš apklusa.

- Un, kas attiecas uz Rendelu… jā, tas atkal ir kas cits.

- Tu gribi teikt, ka viņš tevi īpaši meklēs, jo tagad zina, ka esi te? Džeimijs, vērdamies ugunī, izklaidīgi pamāja ar galvu.

- Jā. Viņš… Zini, mums ir savi rēķini.

- Man ļoti žēl, Džeimij, es atvainojos. Viņš atmeta ar roku.

- Ek, ja tu būtu sāpinājusi tikai mani, es neko vairs neteiktu. Bet, ja jau esam sākuši par to runāt, Džeimijs uzmeta man asu skatienu, es gandrīz dabūju galu, kad ieraudzīju, ka tas lops piedūris tev savus nagus. Viņš drūmu seju atkal lūkojās ugunī, it kā vēlreiz izdzīvotu pēcpusdienas notikumus.

Domāju, varbūt pastāstīt par Rendela… grūtībām, bet baidījos, ka no tā būs vairāk sliktuma nekā labuma. Izmisīgi vēlējos apskaut Džeimiju un lūgt piedošanu, bet neuzdrošinājos viņam pieskarties. Klusums ieilga, tad viņš nopūties piecēlās un ar siksnu viegli uzsita sev pa cisku.

- Nu tad, viņš sacīja, darām, kas darāms, un cauri. Nepakļau­joties manām pavēlēm, tu esi nodarījusi lielu ļaunumu, un es tevi par to sodīšu, Klēra. Vai atceries, ko tev teicu, kad šorīt devos projām? Atcerējos gan, tāpēc steigšus metos gultā un piespiedos ar muguru pie sienas.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Tu ļoti labi zini, Džeimijs stingri sacīja. Nometies četrrāpus pie gultas un pacel brunčus uz augšu, zeltenīt.

- Nē, es to nedarīšu! Ar abām rokām cieši iekrampējos gultas stabā un vēl tālāk ierotījos kaktā.

Džeimijs brīdi samiegtām acīm mani vēroja, prātodams, ko darīt tālāk. Iedomājos, ka nav itin nekā tāda, kas kavētu viņu darīt visu, kas iepatīkas; viņš bija krietnus piecus stounus smagāks par mani. Beidzot viņš nolēma labāk runāt nekā darīt un uzsvērti nolika siksnu malā, tad ierāpoja gultā un apsēdās man blakus.

- Paklau, Klēra… Džeimijs iesāka.

- Es taču nožēloju! es izgrūdu. Un tā ari ir. Nekad tā vairs nedarīšu!

- Nūjā, tur jau tas suns aprakts, viņš gausi novilka. Tu varētu. Tāpēc, ka tu visu neuztver tik nopietni, cik tas ir. Tu nāc no zemes, kur, šķiet, dzīve ir vieglāka. Tavā dzimtajā pusē klausīt pavēlēm vai darīt pēc sava prāta nav dzīvības un nāves jautājums. Tu, lielākais, radi kādam neērtības vai maķenīt nepatikšanu, bet diez vai kāds būtu paga­lam. Es vēroju, kā Džeimija pirksti, kārtojot domas, no kiltu brūnganā auduma veido ieloces.

- Diemžēl skarbā patiesība ir tāda, ka nepārdomāta rīcība var novest pie ļoti nopietnām sekām tādā vietā un laikā kā šis… Vēl jo vai­rāk tādam cilvēkam kā es. Redzot, ka tūlīt sākšu raudāt, viņš paplik­šķināja man pa plecu.

- Es zinu, ka tu tīšā prātā neapdraudētu ne mani, ne kādu citu. Bet tu viegli to vari izdarīt nevilšus, kā šodien, jo tu pa īstam netici, kad es tev saku, ka kaut kas ir bīstami. Tu esi pieradusi domāt pati, un es zinu, viņš iesāņus paskatījās uz mani, ka neesi radusi pakļauties vīrieša rīkojumiem. Bet tev tas jāiemācās mūsu visu dēļ.

- Labi, es domīgi piekritu. Saprotu. Tev, protams, ir taisnība. Labi. Es ievērošu tavas pavēles, pat ja domāšu citādi.

- jauki. Džeimijs piecēlās un paņēma siksnu. Nu tad tagad kāp ārā no gultas un pieliksim tam visam punktu.

Man šausmās pavērās mute.

- Ko?! Es teicu, ka ievērošu tavas pavēles!

Viņš noguris nopūtās un atkal apsēdās uz ķebļa. Acis mierīgi rau­dzījās manī.

- Nu paklausies. Tu saki, ka saproti mani, un es tev ticu. Bet ir atšķirība, vai tu saproti ar prātu vai zini dziļi sirdi. Es negribīgi pa­māju ar galvu.

- Labi. Man vajadzēs tevi sodīt divu iemeslu dēļ: pirmkārt, lai tu zinātu. Viņš pēkšņi pasmaidīja. No savas pieredzes varu teikt, ka kārtīga noslānīšana liek uz visu paraudzīties nopietnāk. Es ciešāk iekrampējos gultas balstā.

- Otrkārt, viņš turpināja, vīru dēļ. Tu droši vien pamanīji, kādi viņi bij šovakar? Protams, pamanīju; vakariņās noskaņa bija tik nepa­tīkama, ka es ar prieku aizbēgu uz istabu.

- Ir tāda lieta kā taisnīgums. Klēra. Tu viņiem visiem esi nodarījusi pāri, un tev par to pienākas ciest. Džeimijs dziļi ievilka elpu. Es esmu tavs virs; mans pienākums ir par to parūpēties, un es to darīšu.

Man bija nopietni iebildumi vairākos punktos. Lai kāds šajā situ­ācijā būtu taisnīgums un man nācās atzīt, ka zināma taisnība Džeimijam bija, manu pašcieņu dziļi aizskāra apziņa, ka tikšu pērta, lai kurš un kādu iemeslu dēļ to darītu.

Jutos briesmīgi nodota, ka vīrietis, uz kuru es paļāvos kā uz draugu, aizstāvi un mīļoto, bija iecerējis man kaut ko tādu nodarīt. Un, pašsa­glabāšanās izjūtas vadīta, klusībā šausminājos, ka jāpakļaujas cilvē­kam, kurš piecpadsmit mārciņu smagu divroci cilāja tik viegli, it kā tā būtu mušu sitamā pletne.

- Es tev neļaušu sevi sist, stingri pateicu, cieši turoties pie gultas balsta.

- Ak tā? Džeimijs sarauca uzacis. Zini ko, zeltenīt, šaubos, vai tev te būs kāda teikšana. Tu esi mana sieva, patik tev tas vai ne. Ja es vēlētos salauzt tev roku, barot tikai ar maizi un ūdeni vai dienām ilgi turēt ieslodzītu skapī un nedomā, ka man tas neliekas vilinoši, es to varētu darīt, nemaz nerunājot par pāris uzšāvieniem pa sēžamvietu.

- Es kliegšu!

- Droši vien. Ja ne pirms tam, tad pēriena laikā noteikti. Iespējams, tas būs dzirdams kaimiņu mājā; tev ir varenas plaušas. Viņš riebīgi pasmaidīja un tuvojās man.

Džeimijam nenācās viegli atliekt manus pirkstus no balsta, bet tad viņš aizvilka mani un nometa uz gultas malas. Es iespēru viņam pa ■īpakšstilbiem, bet tas neko nelīdzēja, jo man bija basas kājas. Klusi iekunkstējies, Džeimijs pagrieza mani ar seju pret gultu un atlauza roku, lai es nekustētos.

- Es to darišu, Klēra! Ja tu nepretosies, tad viss tiks nokārtots, ja uzšaušu tev duci reižu.

- Un ja ne? Es nodrebēju. Viņš paņēma siksnu un ar pretīgu plīkšķi uzplāja sev pa gurnu.

- Tad es iespiedīšu tev mugurā celi un sitīšu, līdz man nogurs roka, bet es tevi brīdinu, ka tu nogursi krietni ātrāk.

Es atrāvos no gultas, dūres savilkusi, un apcirtos pret viņu.

- Barbars! Tu esi… sadists! es nikni nošņācu. Tev tas sagādā prieku! Es tev to nekad nepiedošu! Džeimijs apdomājās, locīdams siksnu.

Tad mierīgi atbildēja:

- Es nezinu, kas ir sadists. Un, ja es piedošu tev par šo pēcpus­dienu, pieņemu, ka tu piedosi man, tiklīdz varēsi atkal sēdēt.

- Kas attiecas uz manu prieku… Viņam noraustījās lūpas. Es teicu, ka man vajadzēs tevi sodīt. Es neteicu, ka man tas patīk. Viņš pamāja man ar pirkstu.

- Nāc šurp!

Nākamajā rītā man diez kā negribējās pamest patvērumu, ko snie­dza istaba, un es visādi vilcinājos, sēju vaļā un ciet lentes un ķemmēju matus. Kopš vakarvakara nebiju ar Džeimiju runājusi, bet viņš pama­nīja manu kavēšanos un skubināja iet viņam līdzi brokastīs.

- Tev nav jābaidās no tikšanās ar vīriem, Klēra. Droši vien viņi tevi drusku pavilks uz zoba, bet tas nebūs ļauni. Galvu augšā. Viņš pasita man zodu uz augšu, un es iekodu viņam rokā, stipri, bet ne dziļi.

- Au! Džeimijs atrāva pirkstus. Piesargies, zeltenīt, tu nezini, kur es tos pirkstus esmu bāzis. Viņš, klusi pie sevis smiedams, pameta mani un devās brokastīs.

Kas viņam nekaiš, var priecāties, es ar rūgtumu domāju. Ja viņš vakar bija gribējis atriebties, tad tas bija izdevies.

Nakts pagāja ārkārtīgi nepatīkami. Mana nelabprātigā padošanās vilkās tieši līdz pirmajam sāpīgajam cirtienam pa miesu. Tad sekoja īss, nikns cīniņš Džeimijs dabūja asiņojošu degunu, tris glītas švī­kas uz vaiga no maniem nagiem un dziļu kodiena brūci plaukstas locī­tavā. Nav brīnums, ka beigās es tiku daļēji ievīkstīta taukainajās segās, mugurā man spiedās soģa celis un tiku pamatīgi nosloksnēta.

Džeimijam, lai velns rauj viņa melno skota dvēseli, izrādījās tais­nība. Vīri mani sveicināja atturīgi, tomēr diezgan draudzīgi; vakar­vakara naidīgums un nicinājums bija pagaisis.

Kad es pie bufetes liku sev uz šķīvja olas, pienāca Dūgals un tēvišķi apņēma manus plecus. Bārda kutināja man ausi, kad viņš tajā sazvēr­nieciski iedūca:

- Ceru, zeltenīt, ka pagājušajā naktī Džeimijs neizturējās pret tevi pārlieku skarbi. Bet izklausījās, it kā tevi galētu nost.

Es tumši piesarku un novērsos, lai viņš to neredzētu. Pēc Džeimija riebīgajām dzēlībām es biju stingri apņēmusies visu moku laiku neizdvest ne skaņas. Tomēr, kad nonāca līdz darīšanai, es labprāt paskatī­tos, vai pat Sfinksa, saņemot Džeimija Freizera vicinātās siksnas sitie­nus, spētu noturēt muti ciet.

Dūgals pagriezās, lai uzsauktu Džeimijam, kurš sēdēja pie galda un ēda maizi ar sieru.

- Ei, Džeimij, nebija nekādas vajadzības meitēnu bezmaz nomušīt. Būtu pieticis ar mazu atgādinājumu. Uzskatāmi demonstrēdams savu domu, viņš diezgan stipri uzšāva man pa sēžamvietu, un es saviebos. Apveltīju Dūgalu ar niknu skatienu.

- Tulznaina pakaļa nav mirstama vaina, ari Mērtegs ierunājās, pilnu muti gremodams maizi.

- Kur nu, smaidīdams sarunā iesaistījās Neds. Nāc, sēdies, zel­tenīt!

- Paldies, es pastāvēšu, ar pašcieņu atteicos, bet visi sāka rēkt smiek­los. Džeimijs vairījās no mana skatiena, ļoti cītīgi griežot sieru no rituļa.

Vēl visu dienu dabūju uzklausīt labsirdīgu ķircināšanos, un katrs no vīriem atrada attaisnojumu, lai tēlotā līdzjūtībā uzplīkšķinātu man pa dibenu. Visumā tas bija ciešami, un, kaut negribīgi, jau sliecos pieļaut, ka Džeimijam bija taisnība, tomēr vēl arvien biju gatava viņu nožņaugt.

Tā kā par sēdēšanu es nevarēju pat domāt, tad visu rīta cēlienu piediedzu kleitas apakšmalu un šuvu pogas, jo to varēja darīt pie loga, .uzbildinoties, ka tikai tur ir pietiekami gaišs. Pēc pusdienām, kuras ieturēju, stāvot kājās, visi devāmies uz istabām atpūsties. Dūgals bija i/lēmis, ka nogaidisim lidz pilnīgai tumsai un tikai tad dosimies ceļā uz Bārgrenenu, kur būs mūsu nākamā apmešanās vieta. Džeimijs nāca man līdzi uz istabu, bet es viņam deguna priekšā aizcirtu durvis. Lai paguļ vien atkal uz grīdas.

Naktī viņš izturējās taktiski, tūlīt pēc pēriena apjoza siksnu un izgāja no istabas. Atgriezās pēc stundas, kad biju jau nodzēsusi gaismu un aizgājusi gulēt, bet tik daudz prāta viņam pietika, lai nemēģinātu kāpt pie manis gultā. Bridi centies tumsā kaut ko saskatīt (es gulēju nekustīgi), viņš bija smagi nopūties, tad ietinies pledā un apgūlies uz grīdas pie durvīm.

Dusmas, aizvainojums un fiziskas sāpes neļāva man aizmigt, un es gandrīz visu nakti nogulēju nomodā, brīžiem domājot par Džeimija sacīto, brīžiem vēloties piecelties un iespert viņam pa kādu vārīgu vietu.

Ja es būtu objektīva, bet es nebiju noskaņota tāda būt, iespējams, es atzītu, ka viņam ir taisnība, apgalvojot, ka es pret dzīvi neizturos ar pienācīgu nopietnību. Taču viņš kļūdījās, par iemeslu minot apstākli, ka tur, kur esmu līdz šim mitusi lai kur tas arī būtu -, dzīve ir mazāk bīstama. Patiesībā ir tieši pretēji.

Es vēl itin bieži nespēju šo laikmetu uztvert kā realitāti; man tas bija kaut kas pa vidu starp teātra izrādi un karnevālu. Ja salīdzina mehanizētās masu karadarbības skatus, kādos vēl pavisam nesen biju piedalījusies, līdz šim redzētās īslaicīgās, retās kaujas daži ar zobe­niem un musketēm bruņoti vīri man likās drīzāk gleznainas nekā bīstamas.

Man bija grūti novērtēt notiekošā mērogus. Vīrietis, kurš miris no musketes lodes, bija tikpat miris kā tas, kurš kritis no mīnmetēja šāviņa. Atšķirība tikai tāda, ka mīnmetējs nonāvēja bezpersoniski, iznī­cinot desmitiem cilvēku, turpretī musketes lodi raidīja viens vīrs, kurš varēja ieskatīties acīs tam, kuru viņš nogalināja. Man likās, ka tāpēc tā ir slepkavība, nevis karš. Cik daudz cilvēku vajag, lai būtu karš? Var­būt pietiek ar to, ka viņi cits citu neredz? Un tomēr te pilnīgi noteikti risinājās karš vai vismaz nopietns konflikts Dūgalam, Džeimijam,

Rupertam un Nedam. Pat mazajam žurku ģīmim Mērtegam bija iemesls būt vardarbīgam biežāk, nekā viņš pēc sava rakstura vēlētos.

Un kādi tad bija šie iemesli? Viens vai otrs karalis? Hannoveri vai Stjuarti? Man tie joprojām bija tikai un vienīgi vārdi tabulā, kas karājas klasē pie sienas. Kas viņi bija salīdzinājumā ar Hitlera reiha prātam neaptveramo ļaunumu? Droši vien tie, kas dzīvoja minēto karaļu val­dīšanas laikā, atšķirību saskatīja, tas nekas, ka man tā likās nenozī­mīga. Tomēr, kad tiesības dzīvot pēc sava prāta būtu uzskatītas par nenozīmīgām? Vai cīņa par to, lai kļūtu par sava likteņa noteicējiem, bija mazāk vērta nekā nepieciešamība iznīcināt lielu ļaunumu? Es aiz­kaitināta sakustējos, vārīgi pieskardamās sāpošajai sēžamvietai. Rai­dīju niknu skatienu uz Džeimiju, kurš saritinājies gulēja pie durvīm. Viņš elpoja vienmērīgi, bet klusi; varbūt arī viņš nevarēja aizmigt. Cerams.

Sākumā visu šo neiedomājamo neveiksmi, kas mani piemeklējusi, sliecos uztvert kā melodrāmu; reālajā dzīvē tā vienkārši nenotiek. Kopš izgāju cauri akmeņu lokam, biju saņēmusi vairākus triecienus, bet vis­ļaunāko vakar pēcpusdienā.

Džeks Rendels bija vienlaikus tik līdzīgs un tik šaušalīgi atšķirīgs no Frenka. Viņa pieskāriens manām krūtīm pēkšņi izveidoja saikni starp manu veco un tagadējo dzīvi, izraisot manu atšķirīgo dzīvju pērkona grāvienam līdzīgu sadursmi. Un tad vēl Džeimijs: viņa šausmās sastin­gusi seja Rendela kabineta logā, dusmu izķēmota ceļmalā, saspringusi sāpēs par maniem apvainojumiem.

Džeimijs. Džeimijs bija pietiekami reāls, nekas cits manā līdzšinējā mūžā nav bijis reālāks, pat ne Frenks un dzīve 1945. gadā. Džeimijs, maigais mīlētājs un zemiskais nelietis.

Varbūt tā arī bija daļa no problēmas. Džeimijs tik pilnīgi aizņēma manu pasaules uztveri, ka apkārtne likās nenozīmīga. Bet ilgāk es vairs nevarēju atļauties viņu ignorēt. Mana neapdomība viņu šajā pēcpus­dienā bija gandrīz nogalinājusi, un man sažņaudzās kuņģis, iedomā­joties, ka varēju viņu zaudēt. Es spēji piecēlos sēdus, gribēdama kāpt ārā no gultas, pamodināt viņu un teikt, lai guļas man blakus. Bet, kad ar visu auguma svaru pilnībā uzgūlu Džeimija roku darbam, es tikpat negaidīti mainīju lēmumu un dusmīgi nometos gultā uz vēdera.

Pēc pagājušās nakts, ko pavadīju, pārmaiņus dusmojoties un filozo­fējot, jutos pārguruši. Nogulēju visu pēcpusdienu un, kad Ruperts mani pamodināja gandrīz jau tumsā, vēl miegainām acīm tenterēju lejup, lai ieturētu vieglas vakariņas.

Dūgals, bez šaubām, viebdamies par lielajiem izdevumiem, bija sagādājis man citu zirgu. Labu lopiņu, kaut ari ne īpaši elegantu ķer­meņa uzbūvi, ar laipnu skatienu un isām, sarainām krēpēm; es uzreiz to nosaucu par Dadzīti.

Nevarēju iedomāties, kā būs ilgstoši sēdēt zirga mugurā, ja sēžam­vieta dabūjusi pamatigu pērienu. Ar bažām vēros uz Dadzīša cietajiem segliem, spēji aptvērusi, kas mani sagaida. Pēkšņi pār segliem noplandīja biezs apmetnis un otrpus zirgam Mērtegs man sazvērnieciski pie­miedza savu vienu spožo žurkas aci. Apņēmos ciest cieņas pilnā klu­sumā un, kāpjot zirgā, sakodu zobus.

Likās, ka starp vīriem valda vārdos neizteikta vienošanās izturēties galanti; visi pēc kārtas bieži apstājās, lai atvieglotos, kas deva man iespēju uz dažām minūtēm nokāpt no zirga un paberzēt sāpošo sēžamvietu. Laiku pa laikam kāds ieminējās, ka derētu piestāt un padzerties, tas nozīmēja, ka arī man vajadzēja pievilkt grožus, jo Dadzītis nesa ūdens pudeles.

Tādā veidā mēs ar pārtraukumiem virzījāmies uz priekšu pāris stundu, bet sāpes pakāpeniski kļuva stiprākas, tāpēc es visu laiku dīdījos seglos. Beidzot nolēmu: lai cienīgā ciešana iet pa gaisu, man vien­kārši uz brīdi jānokāpj no zirga.

- Prr! es uzsaucu Dadzītim un norāpos zemē. Izlikos apskatām zirga priekšējās kreisās kājas pakavu, kamēr pārējie zirgi sapulcējās ap mani.

- Man likās, ka Dadzītim pakavā iekļuvis akmens, es meloju. Izņēmu to, bet labāk kādu soli paiešos kājām; negribu, lai viņš sāk klibot.

- Nē, to nevar, Dūgals noteica. Labi, paej kādu brīdi, bet kādam jāpaliek pie tevis. Ceļš ir gana kluss, bet es nevaru ļaut tev iet vienai. Džeimijs uzreiz nokāpa no zirga.

- Es palikšu, viņš pieteicās klusā balsī.

- Labi. Nekavējieties ilgi; pirms ausmas mums jābūt Bārgrenenā. "Sarkanā mežakuiļa" izkārtne; tā īpašnieks mums ir draugs. Pamājis pārējiem ar roku, lai seko, viņš straujā riksi devās tālāk, atstājot mūs zirgu saceltajos putekļos.

Vairākas mokpilnas seglos pavadītas stundas nebija uzlabojušas manu omu. Lai iet kopā ar mani! Bet lai esmu nolādēta, ja sākšu runāt ar šo sadistisko varmāku.

Austošā pusmēness gaismā mans pavadonis pēc varmākas diez ko neizskatījās, bet es nocietināju savu sirdi un kliboju, cītīgi vairīdamās skatīties uz ceļabiedru.

Sākumā mani samocītie muskuļi iebilda pret neierasto vingrinā­jumu, bet pēc pusstundas es jau spēju kustēties vieglāk.

- Rīt tu jutīsies krietni labāk, Džeimijs nevērīgi ieminējās. Taču sēdēt gan nevarēsi vēl visu dienu.

- Un kā tu to tik labi zini? es uzliesmoju. Vai tu bieži sit cil­vēkus?

- Nē, viņš atbildēja, manas attieksmes nesatraukts. Šī bij pirmā reize. Taču esmu guvis lielu pieredzi.

- Tu? Es blenzu viņā. Iespējamība, ka kāds spētu kaustīt ar siksnu šo muskuļu un cīpslu kalnu, man likās absolūti nepārliecinoša.

Ieraudzījis manu sejas izteiksmi, Džeimijs sāka smieties.

- Es to guvu, kad biju maķenīt mazāks, Armaliet. Vecumā starp astoņiem un trīspadsmit gadiem mana pēcpuse iepazina siksnu neskai­tāmas reizes. Pēc tam es jau biju augumā garāks par tēvu un nebija vairs ērti likt man liekties pāri žogam.

- Tēvs tevi pēra?

- Nūjā, pa lielākai daļai. Protams, arī skolotājs, tāpat šad tad Dūgals vai kāds no tēvočiem atkarībā no tā, kur atrados un ko darīju.

Par spīti apņēmībai nepievērst vīram uzmanību, manī modās inte­rese.

- Ko tu tādu darīji?

Viņš atkal smējās. Smiekli rāmajā naktī skanēja klusi, bet bija lipīgi.

- Nu, visu es nevaru atcerēties. Bet teikšu, ka parasti pērienu biju pelnījis. Vismaz mans tēvs mani nekad nepēra bez iemesla. Džeimijs brīdi soļoja, domās iegrimis un kluss.

- Mm. Pag, es dabūju pa mizu, ka ar akmeņiem apmētāju cāļus, ļaju ar govīm un lopiņi tā satraucās, ka norāva pienu, un izēdu no plā­ceņiem ievārījumu. A, zirgi izgāja no šķūņa, jo nebiju aiztaisījis durvis, un tad vēl aizdedzināju baložu būdas jumtu tas gadījās nejauši, ne jau tīšām un pazaudēju skolas grāmatas to gan es izdarīju tīšu­prāt un… Viņš apklusa, paraustīja plecus, kad pret savu gribu sāku smieties.

- Parastās blēņas. Bet visbiežāk es sukas dabūju par to, ka atvēru muti tad, kad vajadzēja turēt to ciet.

Kādas atmiņas lika viņam iespurkties.

- Reiz mana māsa Dženija saplēsa krūzi; es viņu ķircināju, viņa noskaitās, zaudēja pacietību un svieda man ar krūzi. Ienāca tēvs un prasīja, kas to izdarīja, viņa bija pārāk nobijusies, lai atzītos, un pla­tām, baiļpilnām acīm skatījās uz mani viņai ir zilas acis tāpat kā man, tikai smukākas, ar melnām skropstām. Džeimijs atkal paraustīja plecus. Pateicu, ka es to izdarīju.

- Ļoti cēli, es sarkastiski noteicu. Tava māsa noteikti jutās pateicīga.

- Nūjā, laikam. Bet tēvs jau labu laiku bija stāvējis pie atvērtajām durvīm un redzējis, kas patiesībā notiek. Tāpēc māsa dabūja par to, ka zaudēja savaldīšanos un saplēsa krūzi, bet es dabūju divkārt par māsas ķircināšanu un par melošanu.

- Tas nav godīgi! es nikni iesaucos.

- Mans tēvs ne vienmēr bija maigs, bet taisnīgs gan, Džeimijs nesatraucami iebilda. Viņš teica, ka patiesība ir patiesība un cilvē­kiem ir jāatbild par savu rīcību, un tas ir pareizi. Džeimijs no sāniem uzmeta man skatienu.

- Bet tēvs teica, ka esmu bijis labs, uzņemoties vainu, tāpēc, lai arī viņam ir mani jāsoda, es varu izvēlēties: pēriens vai palikt bez vakari­ņām. Džeimijs, nogrozīdams galvu, skumīgi pasmējās. Tēvs mani labi pazina. Es bez lielas domāšanas izvēlējos pērienu.

- Tu jau varētu apēst dzīvu zirgu, es teicu.

- Kā tad, viņš šķelmīgi piekrita, tā bijis vienmēr. Un tu arī esi rīma, viņš uzrunāja savu zirgu. Pagaidi maķenīt, kad apstāsimies atvilkt elpu. Viņš parāva grožus, atraujot zirga galvu no kārdinoša zāles kušķīša ceļmalā.

- Jā, tēvs bij taisnīgs, Džeimijs turpināja, un arī apdomīgs, taču bērnībā es to, protams, nenovērtēju. Viņš nekad nelika uz pērienu gai­dīt; ja kaut ko izdarīju nepareizi, tiku sodīts uzreiz vai tiklīdz viņš to uzzināja. Tēvs vienmēr noskaidroja, vai es zinu, par ko tieku klapēts, un, ja gribēju teikt kaut ko attaisnojumam, es to drīkstēju.

Ā, tad to tu gribi, es nodomāju. Tu, atbruņojošais kavalieri. Šau­bījos, vai viņam izdosies mani apburt tiktāl, lai es atteiktos no sava nodoma pie pirmās izdevības izšķetināt viņam zarnas, bet pamēģināt jau varēja.

- Vai tu kādreiz pierādīji savu taisnību? es apjautājos.

- Nē. Parasti viss bija skaidrs un apsūdzētais notiesāja sevi pats ar savu muti. Bet dažreiz gadījās, ka sods tika mazlietiņ mīkstināts. Viņš paberzēja degunu.

- Reiz es pateicu, ka sist dēlu ir vismežonīgākais veids, kā panākt savu. Tēvs atbildēja, ka man sajēgas esot tikpat daudz, cik stabam, pie kura stāvu, pat ja tik daudz. Ka cieņa pret vecākiem cilvēkiem esot viens no pieklājīgas uzvedības stūrakmeņiem un, kamēr nebūšu to apguvis, man labāk būtu pierast lūkoties uz saviem purngaliem, kamēr kāds no maniem barbariskajiem vecākiem sit man pa pakaļu.

Šoreiz es smējos kopā ar stāstītāju. Apkārt valdīja miers, tāds pil­nīgs klusums, kāds iestājas, kad no citiem cilvēkiem tevi šķir vairākas jūdzes. Šādu klusumu grūti izbaudīt manā rosīgākajā laikā, kad mašī­nas arvien palielina cilvēka ietekmi, kad viens cilvēks var sacelt tādu troksni kā vesels pūlis. Te vienīgās skaņas bija lapu čabināšanās, rets naktsputna krīk un zirgu pakavu mīkstie būkšķi.

Iet jau bija kļuvis mazliet vieglāk, jo savilktie muskuļi līdz ar kustī­bām pakāpeniski izstiepās. Arī kašķīgais noskaņojums pamazām atslāba, klausoties Džeimija stāstos, tie visi bija smieklīgi un sevi noniecinoši.

- Protams, man nepavisam nepatika, ka mani per, bet, ja man būtu ļāvuši izvēlēties, tad es labāk gribēju, lai to dara tēvs, nevis skolotājs. Skolā mēs parasti dabūjām ar pletni pa pirkstiem, nevis pa dibenu. Tēvs teica: ja sistu man pa rokām, tad es nevarētu strādāt, bet, ja kūla manu sēžamvietu, tad vismaz nebija kārdinājuma apsēsties un paslinkot.

Parasti mums katru gadu bij cits skolotājs; viņi ilgi nevilka vai nu kļuva par zemniekiem, vai pārcēlās uz vietām, kur cilvēki bija turīgāki. Skolotājiem tik maz maksā, ka viņi vienmēr ir kaulaini un dzīvo pus­badā. Man reiz gadījās viens resnis, un es neticēju, ka viņš ir skolotājs; likās, viņš ir maskējies. Iedomājos par mazo, tuklo tēvu Beinu un piekrītoši pasmaidīju.

- Vienu es atceros īpaši labi, viņš pavēlēja iznākt klases priekšā, izstiept roku, tad ilgi un gari runāja par tavām vainām gan pirms siša­nas, gan vēl pa starpām. Es stāvēju ar izstieptu roku, kas stipri smeldza, un tikai lūdzu Dievu, lai viņš izbeidz murkšķēt un dara, kas jādara, iekams es galīgi esmu zaudējis dūšu un sācis pinkšķēt.

- Droši vien tieši to viņš vēlējās panākt, es teicu, gribot negribot juzdama līdzi mazajam skolnieciņam.

- 0 jā, Džeimijs lietišķi atbildēja. Taču pagāja labs laiks, iekams es to sapratu. Un, kad sapratu, es, kā parasti, nevarēju noturēt muti ciet. Viņš nopūtās.

- Kas notika? Savas dusmas jau biju aizmirsusi.

- Nu, vienu dienu viņš lika man piecelties mani bieži sodīja, jo nepratu rakstīt ar labo roku, tikai ar kreiso. Viņš bij man iesitis trīs reizes turklāt tam nelietim vajadzēja piecas minūtes -, un pirms nākamā sitiena ikreiz penterēja, ka es esot stulbs, slinks un spītīgs zeņ­ķis. Mana roka svila kā traka, jo todien jau otru reizi dabūju sodu, un man bij bail, jo zināju, ka mājās ari dabūšu pamatīgas sukas, tāpēc ka mans tēvs uzskatīja mācīšanos par svarīgu. Lai nu kā, es zaudēju savaldīšanos. Viņa kreisā roka nevilšus savilka grožus, it kā gribētu pasargāt sāpošu plaukstu.

Džeimijs apklusa un paskatījās uz mani.

- Es reti zaudēju savaldīšanos, Ārmaliet, un parasti pēc tam rūgti nožēloju. Droši vien šis teikums bija vienīgā atvainošanās, ko varēju sagaidīt.

- Vai toreiz tu nožēloji?

- Es savilku dūres un nikni lūrēju uz skolotāju viņš bija gara auguma, kārns, varbūt gadi divdesmit, bet man viņš toreiz likās vecs, un es teicu: "Es no jums nebaidos, jūs nepiespiedīsiet mani raudāt, lai cik stipri sistu!" Viņš dziļi ievilka elpu un lēni izpūta. Laikam jau nebij pareizi to teikt, kamēr skolotājs turēja rokā siksnu.

- Viss skaidrs, es sacīju. Viņš mēģināja pierādīt, ka tev nav taisnība?

- 0 jā, mēģināja gan. Džeimijs pamāja ar galvu, kas pret gaiša­jiem mākoņiem veidoja tumšu plankumu. Balsī, izrunājot vārdu "mēģi­nāja", skanēja drūms gandarījums.

- Tad viņam tas neizdevās?

Pinkainā galva šūpojās uz priekšu un atpakaļ.

- Nē. Vismaz raudāt mani viņš nepiespieda. Taču to, ka es nožēloju mutes palaišanu, viņš panāca pilnīgi noteikti.

Džeimijs brīdi klusēja un pagriezās ar seju pret mani. Mākoņu blīva uz bridi bija pašķīrusies, un gaisma skāra viņa žokļu un vaiga līnijas, apzeltījot tās kā Donatello ercenģeļiem.

- Kad Dūgals tev pirms kāzām par mani stāstīja, vai viņš gadījumā neminēja, ka dažkārt esmu mazliet ietiepīgs? Ieslīpās acis zaigoja, un pats viņš vairāk līdzinājās Luciferam, nevis ercenģelim Mihaēlam.

Es sāku smieties.

- Tas ir maigi teikts. Cik atceros, Dūgals sacīja, ka visi Freizeri esot spītīgi kā āži un tu visspītīgākais. Patiesību sakot, es pasausi pie­bildu, kaut ko tādu arī pati esmu manījusi.

Džeimijs pasmaidīja un pavilka grožus, lai apvestu zirgu ap dziļu peļķi, kas aizšķērsoja ceļu, bet Dadzīti vilka aiz pavadas nopakaļ.

- Mmmpfmm, nu, es neteikšu, ka Dūgals runā aplamības, viņš sacīja, kad šķērslis bija apiets. Bet ir brīži, kad esmu spītīgs, godīgi to atzīstu. Mans tēvs bij tāds pats, un palaikam gadījās, ka mēs saķērāmies strīdā, kuru bez spēka pielietošanas nevarējām atrisināt, parasti beigās es dabūju liekties pāri žoga kārtīm.

Pēkšņi viņš izstiepa roku, lai satvertu mana zirga grožus, jo dzīv­nieks saslējās pakaļkājās un nosprauslojās.

- Ei, kas nu būs! Klusu! Stad, mo dhun! Džeimija zirgs, mazāk nobijies, tikai satrūkās un sāka nervozi mētāt galvu.

- Kas ir? Es neko neredzēju, kaut arī ceļu un lauku izraibināja mēnesnīcas plankumi. Priekšā atradās priežu audze, un likās, ka zirgi nevēlas tai tuvoties.

- Nezinu. Paliec tepat un klusē. Kāp zirgā un paturi manējo. Ja es tev uzsaucu, met zemē pavadu un ātri mūc projām. Džeimijs runāja klusi un nevērīgi, lai nomierinātu mani un zirgus. Nomurminājis "Sguir!" un paplikšķinājis zirgam pa kaklu, viņš skubināja to nākt pie manis, tad, paņēmis rokā nazi, pazuda tīreli.

Sasprindzināju redzi un dzirdi, lai noskaidrotu, kas tā joprojām satrauc zirgus; viņi dižājās un mīdījās, ausis un astes nervozi raustījās. Mākoņi bija saplīsuši driskās, un nakts vējš tos aizrāvis projām, atstā­jot tikai retas šķieznas, kas aizsedza pusmēness spožo vaigu. Kaut ari bija gaišs, es neko nevarēju saskatīt ne priekšā uz ceļa, ne aizdomīgajā priedulājā.

Likās, ka stunda ir pārāk vēla un ceļš neieneslgs laupītājiem, lai cik maz to būtu Hailendā; te pārāk reti kāds jāja, lai būtu vērts sēdēt slēpnī.

Koku audze bija tumša, bet ne mierīga. Priedes klusi pie sevis dūca, kaisīdamas vējā miljoniem skuju. Priedes ir ļoti seni koki un puskrēslā arī spokaini. Kailsēkļi, kas vairojās ar čiekuriem, izkaisot spārnotas sēklas, ir nesalīdzināmi senāki un izturīgāki par ozoliem un apsēm ar mīkstajām lapām un trauslajiem zariem. Piemērota dzīvesvieta Ruperta rēgiem un ļaunajiem gariem.

Tikai tu, es sevi aprāju, spēj satraukt sevi tiktāl, lai sāktu baidīties no koku skupsnas. Tomēr kur palicis Džeimijs?

Kāda rokas cieši saspieda manu cisku, un es no izbīļa iepīkstējos kā izbiedēts sikspārnis; dabisks rezultāts mēģinājumam iekliegties, kad sirds sakāpusi mutē. Neloģiskās dusmās, kas raksturīgas tiem, kas bai­dās no pārdabiskā, es metos kniebējam virsū un iespēru pa krūtīm.

- Nekad vairs tik klusi nezodzies man klāt!

- Kuš, Džeimijs nočukstēja, nāc līdzi! Bez ceremonijām viņš izcēla mani no segliem un nolaida zemē, tad steidzīgi sapina zirgus, kuri nelaimīgi zviedza, kad mēs pazudām garajā zālē.

- Kas ir? es nošņācu, akli klumburojot pāri saknēm un akmeņiem.

- Klusu! Nerunā! Skaties uz leju un vēro manas kājas. Liec kāju manā pēdā un, kad es tev pieskaršos, apstājies!

Lēnām un puslīdz klusi mēs taustījām ceļu uz priežu audzes malu. Zem kokiem valdīja tumsa, cauri zariem tikai dažas gaismas drupačas nokrita uz skuju paklāja, kas pletās mums zem kājām. Pa to pat Džei­mijs neprata pārvietoties bez trokšņa, bet sauso skuju sprakšķēšana izgaisa zaļo zaru šalkšanā virs galvas.

Paklājs bija pārplīsis vietā, kur no meža zemes burtiski izauga gra­nīta bluķis. Šeit Džeimijs pabīdīja mani sev priekšā, vadīdams manas rokas un kājas, lai es šķērsotu nelielā uzkalniņa lēzenās nogāzes. Augšā bija pietiekami daudz vietas, lai mēs abi blakus varētu nogulties uz vēdera. Džeimijs pielika muti man pie auss, gandrīz neelpodams.

Trīsdesmit pēdas uz priekšu labajā pusē. Klajumā. Redzi?

Un, kad es viņus ieraudzīju, tad ari sadzirdēju. Neliels vilku bars aptuveni astoņi vai desmit dzīvnieki. Viņi negaudoja. Medījums gulēja ēnā, tumšs traips ar augšup vērstu kāju, tievu kā vica, tā drebēja, jo beigto dzīvnieku plosīja asi zobi. Tikai laiku pa laikam līdz mums atplūda kluss rūciens un smilksts, kad kāds vilcēns tika padzīts no pie­augušo maltītes, vai apmierinājuma pilna barošanās skaņa graušana un kaulu lūšana.

Kad acis aprada ar mēnesgaismas izraibināto ainavu, spēju izšķirt vairākas pinkainas ēnas, kas, pierijušās un apmierinātas, zvilnēja zem kokiem. Šur tur pazibēja pelēkas vilnas kušķi, kad tie, kas vēl mielo­jās pie skeleta, grūstījās un rakās pēc mīkstāka kumosiņa, ko palaiduši garām pirmie ēdēji.

Pēkšņi gaismas laukumā parādījās plata galva ar dzeltenām acīm un saspicētām ausīm. Vilks izdvesa klusu, brīdinošu skaņu, kaut ko vidēju starp kaucienu un ņurdienu, un pēkšņi aina zem kokiem sastinga.

Likās, ka safrānkrāsas acis piekaltas manējām. Dzīvnieka poza nepauda ne bailes, ne ziņkāri, tikai noguruma pilnu vēstījumu. Džeimija roka man uz muguras brīdināja, lai nekustos, kaut ari nejutu ne mazāko vēlēšanos bēgt. Domāju, ka būtu varējusi lūkoties vilka acīs stundām ilgi, bet viņa nez kādēļ biju pārliecināta, ka tā ir mātīte, vienreiz noskurināja ausis, it kā atmetot man ar roku, un atkal pieliecās pie maltītes.

Dažas minūtes mēs mierīgi vērojām vilku izturēšanos plankumai­najā gaismā. Beidzot Džeimijs ar pieskārienu deva zīmi, ka laiks iet.

Viņš turēja manu elkoni, lai palīdzētu izlavierēt starp kokiem, līdz iznācām uz ceļa. Šī bija pirmā reize kopš glābšanas operācijas l ortviljamā, kad ļāvu Džeimijam sev pieskarties. Joprojām apburti no redzētā, mēs daudz nerunājām, bet atkal sākām justies ērti viens otra sabiedrībā.

Ejot pārcilāju prātā dzirdētos stāstus un nespēju neapbrīnot to, ko viņš bija panācis. Ne ar vārdu tieši nepaskaidrojot vai neatvainojoties, viņš bija savu pateicis. Un vēstījums bija šāds: es pret tevi izturējos taisnīgi, tā, kā mani mācīja. Un es tevi, cik bija manā varā, arī pažēloju. Bet es nespēju aiztaupīt tev pazemojumus un sāpes, un, lai tev būtu vieglāk visu pārciest, es tev dāvāšu savas sāpes un pazemojumu.

- Vai tu ļoti pārdzīvoji? es negaidīti iejautājos. Nu to, ka tevi pēra. Vai tu ātri visu aizmirsi?

Džeimijs viegli paspieda man roku un tad palaida vaļā.

- Parasti es aizmirsu, tiklīdz viss bij garām. Izņemot pēdējo reizi; tad vajadzēja vairāk laika.

- Kāpēc?

- Nu redz'! Man bij sešpadsmit gadu, tas ir viens… man likās, esmu jau pieaudzis vīrietis. Bet otrs man briesmīgi sāpēja.

- Ja negribi, nestāsti, es sacīju, sajutusi šaubas. Vai tas ir sāpīgi?

- Ne gluži tik sāpīgi kā pats pēriens, Džeimijs nosmējās. Nē, es varu pastāstīt. Vienkārši, tas ir garš stāsts.

- Līdz Bārgrenenai vēl tāls ceļš.

- Tiesa. Nu tad klausies. Es tev stāstīju, ka sešpadsmit gadu vecumā veselu gadu nodzīvoju Leohas pilī, atceries? Mans tēvs ar Kolamu tā bij vienojušies lai es iepazītu mātes klanu. Divus gadus dzīvoju pie Dūgala, tad gadu uzturējos pilī, lai apgūtu labas manieres, latīņu valodu un tamlīdzīgi.

- A. Es jau brīnījos, kāpēc tu tur dzīvoji.

- Jā, tā tas bij. Savam vecumam biju padevies augumā, vismaz garumā; jau tad labi pratu apieties ar zobenu un jāju labāk nekā vai­rums puiku.

- Un pieticīgs arī tu esi.

- Ne īpaši. Lecīgs kā gailēns un muti palaidu vēl vairāk nekā tagad.

- Mēles caureja, man nāca smiekli.

- Uz to pusi, Ārmaliet. Redzēju, ka cilvēki par maniem izteicie­niem smejas, un bārstīju tos bieži, daudz nebēdādams, ko un kam saku. Reizēm nežēlīgi pazobojos par citiem zēniem, nevilšus vienkārši nespēju turēties pretī, ja prātā iešāvās kāda asprātība.

Džeimijs pavērās augšup debesīs, lai aplēstu, cik varētu būt pulks­tenis. Tagad, pēc mēness norietēšanas, nakts bija kļuvusi vēl melnāka. Pazinu netālu no apvāršņa Oriona zvaigznāju, un šī pazīstamā aina mani dīvainā kārtā nomierināja.

- Un tā vienu dienu es aizgāju par tālu. Ar pāris puišiem bijām koridorā, kad otrā galā ieraudzīju Ficgibonas kundzi. Viņa nesa lielu grozu, gandrīz tikpat lielu kā pati, un tas ejot sitās pret sienām. Tu zini, kāda viņa ir tagad; neko tievāka viņa nebij arī toreiz. Džeimijs nokaunējies paberzēja degunu.

- Nu, es izteicu vairākas nesmukas piezīmes par viņas izskatu. Smieklīgas, bet ārkārtīgi nepieklājīgas. Manus biedrus tas briesmīgi sasmīdināja. Neiedomājos, ka arī viņa mūs dzird.

Atcerējos Leohas pils saimnieces apjomīgo augumu. Tā kā es nekad nebiju viņu redzējusi citādu kā vien labā noskaņojumā, tad likās, ka viņa nav no tiem cilvēkiem, kas apvainojas par nekaunību.

- Un ko viņa darīja?

- Neko… tajā bridi. Es nezināju, ka viņa visu dzirdējusi, līdz mirklim, kad nākamajā dienā pils "Lielajā zālē" viņa piecēlās un visu izstāstīja Kolamam.

- Ak mūžs! Es zināju, cik augstu Kolams vērtē Ficgibonas kun­dzi, un šaubījos, vai viņš pieļautu jebkādu necieņas izrādīšanu. Kas notika?

- Tas pats, kas ar Leigēru, nu, gandrīz. Džeimijs pasmējās.

- Taču es izrādīju baigo drosmi, piecēlos un teicu, ka izvēlos sišanu ar dūrēm. Centos izturēties ļoti mierīgi, kā pieaudzis, kaut ari sirds man sitās kā kalēja veseris, un, paskatoties uz Engusa rokām, sametās nelaba dūša; tās izskatījās kā akmeņi un vēl tādas milzīgas. Daži no sanākuša­jiem sāka smieties; tad es vēl nebiju tik garš kā tagad un svēru uz pusi mazāk. Mazais Engusiņš varēja noraut man galvu ar vienu triecienu.

Kolams un Dūgals, pieres saraukuši, skatījās uz mani, taču, manuprāt, viņi jutās apmierināti, ka man pietiek dūšas izdarīt tādu izvēli. Tomēr Kolams pateica "nē" ja es uzvedoties kā bērns, tad ari sodu saņemšot kā bērns. Viņš pamāja ar galvu, un es nepaguvu ne pakustēties, kad Enguss nolika mani pār celi, pacēla augšup kiltu malu un visas zāles priekšā notēsa ar siksnu.

- Ak, Džeimij!

- Mmpfmm. Droši vien esi pamanījusi, ka Enguss labi pieprot savu lietu. Viņš uzskaitīja man piecpadsmit reižu, un līdz šai dienai varu pateikt, kur katrs sitiens trāpīja. Džeimijs, atmiņās kavēdamies, nodrebinājās. Veselu nedēļu man pēcpuse bij strīpaina.

Džeimijs pastiepa roku un no tuvākā koka norāva sauju skuju, ko starp īkšķi un rādītājpirkstu saberzēja. Pēkšņi asi uzsmaržoja ter­pentīns.

- Man neļāva arī tā vienkārši doties projām apkopt ievainojumus. Kad Enguss bija beidzis, Dūgals saņēma mani aiz spranda un aizveda uz zāles otru galu. Man vajadzēja visu ceļu norāpot pa akmens flīzēm. Pēc tam man bij jātup uz ceļiem pie Kolama krēsla un jālūdz piedošana vispirms Ficgibonas kundzei, tad Kolamam, tad visiem zālē esošajiem par rupjību un beidzot vēl jāpasaka Engusam paldies par pēršanu. Gan­drīz aizrijos, bet Enguss bij ļoti labs; viņš padeva man roku un palī­dzēja piecelties. Tad mani nometa uz sola blakus Kolamam un lika tur sēdēt, līdz "Lielā zāle" beidzas.

Stāstītājs kā aizsargādamies uzrāva plecus.

- Tā bij briesmīgākā stunda manā mūžā. Seja dega kā ugunīs, un pakaļa ari, ceļi man bij nobrāzti jēli, un es nespēju pacelt skatienu, bet briesmīgākais bij tas, ka man šausmīgi vajadzēja čurāt. Es gandriz izlaidu garu; labāk lai man pārsprāgst pūslis, nekā piedevām visiem iepriekšējiem pazemojumiem es visu acu priekšā apčurātos, bet daudz netrūka. Mans krekls bij sviedros izmircis.

Es apspiedu smieklus.

- Vai tu nevarēji Kolamam pateikt, kas par lietu? es jautāju.

- Viņš ļoti labi zināja, kas man vainas; tāpat arī visi pārējie, vērojot to, kā es triņājos uz sola. Cilvēki slēdza derības, es izturēšu vai ne. Džeimijs paraustīja plecus.

- Ja būtu lūdzis, Kolams man, iespējams, ļautu iet. Bet… nu, es iespītējos. Viņš mazliet kautrīgi pasmaidīja, un tumšajā sejā pazi­bēja baltie zobi. Domāju, labāk miršu nekā iešu lūgties, un gandrīz nomiru arī. Kad Kolams beidzot pateica, ka drīkstu iet, es metos ārā no zāles, bet tikai pa tuvākajām durvīm. Paslēpos aiz sienas un šļācu kā strūklaka; šķita, tas nekad nebeigsies.

- Tā, Džeimijs nosodoši paplēta rokas, un skuju kušķītis nokrita zemē, tagad tu zini pašu ļaunāko, kas ar mani noticis.

Vairs nespēju valdīties; es tā smējos, ka vajadzēja apsēsties ceļa malā. Kādu bridi Džeimijs pacietīgi gaidīja, tad nometās ceļos.

- Par ko tu smejies? viņš gribēja zināt. Tas nebūt nebij smiek­līgi. Bet pats viņš smaidīja.

Joprojām smejoties, es papurināju galvu.

- Skaidrs, ka nebija. Tas ir briesmīgs stāsts. Vienkārši… varu iedo­māties, kā tu tur sēdi, iespītējies, zobus sakodis, un tvaiks veļas pa ausīm ārā.

Džeimijs nosprauslojās un arī mazliet pasmējās.

- Jā. Sešpadsmit gados nav viegli, vai ne?

- Tātad tu palīdzēji tai meitenei Leigērai tāpēc, ka juti viņai līdzi, es teicu, kad biju nomierinājusies. Tu zināji, kā cilvēks tādos brīžos jūtas.

Džeimijs bija izbrīnīts.

- Jā, es jau tev to teicu. Nesalīdzināmi vieglāk, ja tev divdesmit trīs gadu vecumā iebelž pa ģīmi ar dūri nekā sešpadsmit gadu vecumā visu priekšā noper. Ievainots lepnums sāp vairāk par visu, un tajos gados to viegli ievainot.

- Es jau tā domāju. Nekad nebiju redzējusi, ka kāds cilvēks smai­dītu, kad tūlīt dabūs pa muti.

- Pēc tam man tas diez ko labi neizdotos.

- Mhm. Piekrītoši pamāju ar galvu. Domāju… es iesāku, tad neveikli apklusu.

- Ko tu domāji? Ā, par mani un Leigēru, Džeimijs uzminēja. Tu, Aleks un visi pārējie, ieskaitot Leigēru. Ja arī viņa būtu nesmuka, es darītu tāpat. Viņš iebakstīja man ribās. Brīnos, ka tu tam tici.

- Nu, es tomēr tevi todien redzēju alkovā, es aizstāvējos, un kāds tev noteikti iemācījis skūpstīties.

Džeimijs apjucis patriņāja kājas pa putekļiem. Tad bikli nolieca galvu.

- Nu, zini, Ārmaliet, es jau neesmu labāks kā citi vīrieši. Reizēm cenšos, bet ne vienmēr izdodas. Tu taču zini to gabalu no Pāvila vēstulēs, kur viņš saka: "Labāk iedoties laulībā nekā kaist kārībā." Es kaisu diezgan stipri.

Es atkal sāku smieties, pati juzdamās kā bezrūpīga sešpadsmitgadniece.

- Tātad tu apprecēji mani, es ķircinājos, lai izvairītos no kriša­nas grēkā?

- Nūjā. Tam jau laulība domāta; tā padara par sakramentu to, ko citādi tev vajadzētu stāstīt grēksūdzē.

Es atkal sabruku smieklos.

- Ak, Džeimij, es tevi mīlu!

Šoreiz bija viņa kārta smieties. Viņš saliecās, tad, kūsādams jaut­rībā, apsēdās ceļmalā. Lēnām novēlās uz muguras un gulēja garajā zālē sēkdams un sprauslodams.

- Kas, pie velna, tev lēcies? es prasīju, skatoties uz smējēju. Pēdīgi viņš piecēlās sēdus un izslaucīja asarojošās acis. Un elsodams papurināja galvu.

- Mērtegam bij taisnība, tādas tās sievietes ir. Ārmaliet, es tevis dēļ liku uz spēles savu dzīvību, zagu, dedzināju, situ un ari slepkavoju. Par to tu mani nosunīji, apvainoji manu vīrišķību, iespēri pa pautiem un saskrā­pēji seju. Tad es tevi noperu gandrīz līdz nāvei un pastāstu par lielākajiem pazemojumiem, ko esmu savā mūžā piedzīvojis, bet tu saki, ka mīli mani. Džeimijs nolaida galvu uz ceļiem un turpināja smieties. Beidzot viņš piecēlās un, ar vienu roku slaucīdams acis, otru pastiepa man.

- Tu neesi diez ko gudra, Ārmaliet, bet tu man patīc. Ejam.

Bija jau ļoti vēls vai arī agrs, kā nu kurš uz to raudzījās, un cits nekas neatlika kā doties ceļā, ja gribējām līdz rītausmai tikt Bārgrenenā. Tagad jau biju tiktāl atlabusi, lai izturētu sēdēšanu, taču sekas vēl bija jūtamas.

Kādu gabaliņu jājām draudzīgā klusumā. Atstāta savu domu varā, es pirmo reizi mierīgi varēju izprātoties, kas notiktu, ja man kaut kad izdotos atrast akmeņu loku. Piespiedu kārtā precējusies un nepiecieša­mības dēļ kļuvusi atkarīga, es nenoliedzami pamazām biju Džeimijam stipri pieķērusies.

Varbūt pareizāk būtu runāt par viņa jūtām pret mani. Sākumā mūs vienoja apstākļi, tad draudzība un pēdīgi pārsteidzoši dziļa miesiska kaisle, bet Džeimijs nekad nebija pat ar pušplēstu vārdu ieminējies, ko jūt pret mani. Un tomēr.

Manis dēļ viņš bija riskējis ar dzivibu. Iespējams, tādēļ, ka devis laulību zvērestu; es nešaubījos: solot sargāt mani līdz pēdējai asins lāsei, viņš to bija domājis nopietni.

Pēdējo divdesmit četru stundu notikumi bija mani vēl vairāk aiz­kustinājuši, kad viņš pēkšņi atzinās savās jūtās un, neko neizpušķo­jot, pastāstīja par savu dzīvi. Ja es viņam tik daudz nozīmēju, kā tad viņš justos, ja es pēkšņi pazustu? Gkstoties ar nepatīkamajām domām, sajūtas par fiziskajām neērtībām atkāpās otrajā plānā.

Mēs bijām apmēram trīs jūdzes no Bārgrenenas, kad Džeimijs pie­peši pārtrauca klusumu.

- Es tev neesmu izstāstījis, kā nomira mans tēvs, viņš strupi sacīja.

- Dūgals teica, ka viņam bijis insults… tas ir, trieka, es iztrūkusies sacīju. Laikam jau arī Džeimijs, kavēdamies domās pēc mūsu iepriekšē­jās sarunas, bija sācis domāt par tēvu, bet, kas viņu uz to pamudinājis, nespēju izskaidrot.

- Pareizi. Bet tas… viņš… Džeimijs apklusa, apdomādams, ko teikt, bet tad paraustīja plecus, atmetot piesardzību. Dziļi ievilka plau­šās gaisu un ar troksni izpūta. Tev tas jāzina. Tam ir sakars ar… lie­tām. Te ceļš bija gana plats un varēja jāt blakus, ja vien turējām acis vaļā, lai laikus ieraudzītu asus akmeņus; mans aizbildinājums Dūgalam, ka zirgam pakavā iebiris olis, nebija no gaisa grābts.

- Tas notika fortā, Džeimijs iesāka, metot līkumu ap kādu nepatī­kamu klintsradzi, kur mēs bijām vakar. Un uz kurieni Rendels ar savu vienību aizveda mani no Lelibrokas. Kur viņi mani pēra. Divas dienas pēc pirmās sodīšanas Rendels lika mani aizvest uz viņa kabinetu man pakaļ atnāca divi zaldāti un no kameras nogādāja tajā pašā istabā, kur es atradu tevi; tāpēc es zināju, kur iet.

Ārā pagalmā mēs satikām manu tēvu. Viņš bij noskaidrojis, uz kurieni mani aizveda, un nācis raudzīt, vai nevar kaut kā dabūt mani mājās vai vismaz pats savām acīm pārliecināties, ka man nekas nekaiš.

Džeimijs ar papēdi iebikstīja zirgam sānos un klusi noklakšķināja mēli. No dienasgaismas vēl nebija ne miņas, bet nakts jau bija mainīju­sies. Līdz ausmai nevarēja būt ilgāk par stundu.

- Kamēr nebiju redzējis tēvu, nesapratu, cik vientuļš vai nobi­jies esmu tur juties. Karavīri neļāva mums parunāt divatā, bet vis­maz sasveicināties drīkstējām. Džeimijs norija siekalas un turpināja stāstu:

- Es pateicu, ka man žēl par Dženiju un visu to briesmīgo ķezu. Taču tēvs pārtrauca mani, sakot, lai klusēju, un cieši mani apskāva. Viņš jautāja, vai esmu nopietni savainots par pēršanu viņš zināja -, un es atbildēju, ka viss kārtībā. Tad karavīri veda mani projām, tāpēc tēvs saspieda man roku un teica, lai neaizmirstu lūgt Dievu. Solīja, ka nepametīs mani, lai notiktu kas notikdams, bet man tikai jāmēģina turēt galvu augšā un velti neraizēties. Viņš noskūpstīja mani uz vaiga, un karavīri mani aizveda. Tā bija pēdējā reize, kad viņu redzēju.

Džeimijs runāja mierīgi, tomēr balss likās piesmakusi. Man pašai bija aizžņaudzies kakls, un es, ja vien varētu, būtu viņam pieskārusies, bet ceļš, ieejot nelielā ieplakā, sašaurinājās, un es biju spiesta uz bridi palikt iepakaļ. Kad atkal varējām jāt blakus, Džeimijs jau bija atguvies.

- Tā, viņš dziļi ievilka elpu, es gāju uz tikšanos ar kapteini Rendelu. Viņš izsūtīja sargus ārā, lai mēs būtu vieni, un aicināja mani apsēsties. Teica, ka tēvs esot piedāvājis drošības naudu, lai mani atlaiž no apcietinājuma, bet, tā kā apsūdzība esot ļoti nopietna, mani nevarot atlaist bez rakstiskas atļaujas, ko parakstījis Ārgailas hercogs, jo mēs atrodamies viņa īpašuma robežās. Pieņemu, ka mans tēvs devās tikties ar hercogu.

Turklāt, Rendels turpināja, vēl ir jautājums par man piespriesto otru pēršanu. Džeimijs uz mirkli apklusa, it kā nezinādams, ko vēl teikt.

- Viņš… man likās, ka viņš izturas savādi. Traki sirsnīgs, bet aiz tā slēpās kaut kas tāds, ko es īsti neizpratu. Kapteinis mani vēroja, it kā gaidītu, ka es kaut ko darīšu, bet es tikai sēdēju un nekustējos.

Daudz netrūka, ka viņš būtu atvainojies, sacīdams, ka mūsu attie­cības līdz šim diemžēl bijušas pārpratumu pilnas un viņš būtu vēlējies, lai apstākļi būtu iegrozījušies citādi, un tā tālāk. Džeimijs papurināja galvu. Es nesapratu, par ko viņš runā; vēl pirms divām dienām viņš bija centies mani bezmaz nosist. Bet, kad viņš beidzot nonāca pie lietas būtības, tad izteicās diezgan skaidri.

- Ko tad viņš gribēja? es jautāju. Džeimijs paskatījās uz mani, tad novērsās. Tumsa slēpa viņa sejas izteiksmi, taču man likās, ka viņš jūtas neveikli.

- Mani, atbilde skanēja tieši.

Es tik stipri salēcos, ka zirgs sāka mētāt galvu un pārmetoši iezviedzās. Džeimijs atkal paraustīja plecus.

- Rendels to pateica diezgan nepārprotami. Ja es… ē… ļaušu viņam brīvi izrīkoties ar sevi, viņš atcelšot otru pēršanu. Ja ne… tad es vēlēšo­ties, lai nekad nebūtu dzimis.

Man kļuva nelabi.

- Es jau kaut ko uz to pusi vēlējos, Džeimijs sāji pajokoja. Likās, ka vēderā man sabērti sīki stikli, un, ja es nesēdētu, tad ceļi sistos kopā, tik stipri tie drebēja.

- Bet ko… Mana balss bija piesmakusi, bet es nokāsējos un sāku vēlreiz: Bet ko tu dariji?

Džeimijs nopūtās.

- Es tev, Ārmaliet, nemelošu. Es apsvēru Rendela piedāvājumu. Pir­mās sitienu brūces man uz muguras vēl bij tik jēlas, ka nevarēju uzvilkt kreklu, un, kad piecēlos, man reiba galva. Doma, ka tas būs jāiztur vēl vienu reizi sasietam un bezpalīdzīgam gaidīt nākamo cirtienu… Viņš nevilšus nodrebēja.

- Es īsti nezināju, Džeimijs šķībi sacīja, bet spriedu, ka čaka­rēšana vismaz tik ļoti nesāpēs. Dažkārt viri zem pātagas bija miruši, Ārmaliet, un no Rendela sejas izteiksmes es sapratu, ka viņš man pare­dzējis tādu pašu likteni, ja es tā izvēlētos. Viņš atkal nopūtās.

- Bet… nu, es joprojām jutu tēva skūpstu uz vaiga un domāju, ko viņš teiktu un… nu, es to nevarēju, un viss. Es nezinu, ko tēvam nozīmētu mana nāve. Džeimijs nosprauslājās, it kā kaut kas liktos jocīgs. Es nodomāju tā: šis cilvēks jau ir piesmējis manu māsu lai velns mani parauj, ja viņš dabūs ari mani.

Man tas nelikās smieklīgi. Es redzēju Džeku Rendelu atkal jaunā un pretīgā gaismā. Džeimijs berzēja sprandu, tad nolaida roku uz seglu loka.

- Tā es saņēmu visu drosmi, cik man vēl bij atlicis, un pateicu "nē", i s to teicu ļoti skaļi un pilnā rīklē vēl izbļāvu visus neķītros vārdus, kas vien nāca prātā.

Džeimijs saviebās.

- Baidījos: ja ilgāk apsvēršu, tad pārdomāšu; gribēju nodrošināties, ka atpakaļceļa nav. Lai gan, viņš domīgi piebilda, droši vien šādu piedāvājumu pieklājīgi noraidīt nav iespējams.

- Nē, es sausi piekritu. Nedomāju, ka Džeks Rendels priecātos par to, lai ko tu teiktu.

- Tā ari bij. Viņš ar plaukstas virspusi iesita man pa muti, lai es aizvērtos. Es nokritu vēl biju diezgan vārgs -, viņš stāvēja pie manis un tikai skatījās. Man pietika prāta nemēģināt piecelties, tāpēc es tur gulēju, līdz viņš pasauca karavīrus, lai ved mani atpakaļ uz cietumu. Džeimijs papurināja galvu. Kapteiņa seja nemainījās; tikai brīdī, kad mani veda projām, viņš pateica: "Līdz piektdienai," it kā mēs būtu sarunājuši tikties, lai kārtotu darījumus.

Karavīri nebija veduši Džeimiju atpakaļ uz kameru, kur viņš miti­nājies kopā ar trijiem citiem cietumniekiem. Viņš tika ievietots mazā kambarītī, kur viens pats, bez iespējas novērst domas, varēja gaidīt piektdienas atmaksas stundu; vienīgais izņēmums bija garnizona ārsta, kas nāca apkopt muguru, ikdienas vizīte.

- Kas nu viņš par ārstu, Džeimijs atmeta ar roku, bet šis cilvēks bij laipns. Otrajā dienā viņš atnesa zosu taukus ar ogli un Bībeli, kas bij piederējusi kādam jau mirušam ieslodzītajam. Viņš esot sapratis, ka esmu pāvesta piekritējs, un vaicāja, vai man Dieva vārds sniedz kādu mierinājumu vai ne, vismaz varu savas nelaimes salīdzināt ar ījaba postu. Viņš nosmējās.

- Lai cik dīvaini, Bībele sniedza mazu mierinājumu. Arī Mūsu Kun­gam bija jāpacieš pletne; un es varēju priecāties, ka mani vismaz neiz­raus ārā un nesitīs krustā. Tomēr, Džeimijs jokojot piebilda, Mūsu Kungam nevajadzēja no Poncija Pilāta uzklausīt nepiedienīgus piedā­vājumus.

Džeimijs bija saglabājis mazo Bībeli. Viņš parakņājās pa seglu somu un sniedza to man, lai apskatu. Mazs, nolietots sējumiņš ādas vākos, apmēram piecas collas garš, nodrukāts uz tik plāna papīra, ka burti spīdēja cauri. Titullapā bija rakstīts ALEKSANDRS VILJAMS RODERIKS MAKGREGORS, 1733. Tinte bija izbalojusi un izplūdusi, un vāki tik sagriezušies, it kā grāmata vairākas reizes būtu izmirkuši.

Ziņkārīgi grozīju grāmatiņu pirkstos. Lai cik maza, noteikti vaja­dzēja krietni papūlēties, lai saglabātu to visos pēdējo četru gadu ceļo­jumos un piedzīvojumos.

- Nekad neesmu redzējusi, ka tu to lasītu. Devu Bībeli atpakaļ.

- Ne jau tāpēc esmu to paturējis, Džeimijs sacīja. Viņš to nogla­bāja, ar īkšķi nobraucīdams apdilušā vāka malu. Tad izklaidīgi uzsita pa seglu somu.

- Aleksam Makgregoram ir palikuši parādā; gan jau kādreiz es to piedzīšu.

- Lai nu kā, viņš turpināja stāstu, beidzot pienāca piektdiena, un es nezinu, vai par to priecājos vai bēdājos. Gaidīšana un bailes gan­drīz bija ļaunākas par paredzamajām sāpēm. Tomēr, kad tas brīdis bij klāt… Džeimijs dīvainā, sev raksturīgā žestā tā kā paraustīja plecus, pavelkot kreklu pār muguru. Nu, tu jau redzēji, kādas pēdas pēriens atstāja. Tu zini, kā tas bij.

- Tikai tāpēc, ka Dūgals pastāstīja. Viņš teica, ka esot bijis klāt.

Džeimijs pamāja ar galvu.

- Jā, viņš tur bij. Un ari tēvs, kaut toreiz es to nezināju. Man nebij prātā nekas cits kā vien manas nepatikšanas.

- 0, es lēnām sacīju, un tavs tēvs…

- Mmm. Tad tas notika. Daži no vīriem bij domājuši, ka es pēriena laikā esmu izlaidis garu, un tēvs acīmredzot domāja tāpat. Džei­mijs saminstinājās, un, kad atsāka runāt, viņa balss bija piesmakusi. Dūgals man stāstīja, ka tad, kad es nokritu, tēvs klusi ievaidējies un pielicis roku pie galvas. Tad nogāzies kā maiss. Un vairs nepiecēlās.

Viršos rosījās putni, čivināšana un sasaukšanās skanēja arī vēl tum­šajās koku lapotnēs. Džeimijs bija noliecis galvu, tālab seju es nevarēju redzēt.

- Es nezināju, ka tēvs ir miris, beidzot viņš klusi sacīja. Man to pateica tikai pēc mēneša kad biju pietiekami stiprs, lai izturētu tādu triecienu. Tā es viņu neapbedīju, kā dēlam pienāktos. Un nekad neesmu redzējis tēva kapu jo baidos doties mājās.

- Džeimij! es iesaucos. Ak, Džeimij, mīļais!

Pēc ilga klusuma brīža es piebildu:

- Bet tu ne… tu nedrīksti… justies par to atbildīgs. Džeimij, tu neko nevarēji darīt vai ari darīt citādi.

- Tiešām? viņš pārjautāja. Varbūt ari ne; tomēr es vēl domāju, vai tas būtu noticis, ja es būtu izvēlējies otru ceļu. Bet, ja zinātu, tas neko nemainitu, es justos tāpat tā, it kā būtu nogalinājis tēvu pats savām rokām.

- Džeimij… es atkal ierunājos un bezpalīdzīgi apstājos. Viņš klu­sēdams pajāja vēl gabaliņu uz priekšu, tad iztaisnojās un atkal atlieca plecus.

- Es nevienam neesmu to stāstījis, Džeimijs skarbi noteica. Bet domāju, ka tev tagad jāzina… nu, par Rendelu. Tev ir tiesības zināt, kas tieši ir starp mani un viņu.

Kas tieši ir starp mani un viņu. Krietna vīra dzīvība, meitenes gods, nepiedienīga kaisle, kas izlējās asinīs un bailēs. Un es, vēderam sažņau­dzoties, atskārtu, ka tagad svaru kausos klāt nācis vēl kaut kas. Es. Pirmo reizi sāku saprast, ko Džeimijs juta, kad ar nepielādētu pistoli rokā tupēja Rendela istabas logā. Un es pamazām piedevu viņam to, ko viņš man nodarījis.

It kā lasot manas domas, Džeimijs, neskatoties uz mani, teica:

- Vai tu zini… tas ir, vai tu varbūt tagad saproti, kāpēc es uzskatīju, ka tev noteikti jāsaņem pēriens?

Brīdi pagaidīju un tikai tad atbildēju. Es labi sapratu, bet tas nebija vēl gluži viss.

- Es saprotu, teicu. Un, kas attiecas uz mani, tad es tev pie­dodu. Tas, ko es nevaru piedot, sacīju, un mana balss negribot kļuva mazliet skaļāka, ir tas, ka tev pēršana sagādāja prieku!

Džeimijs saguma seglos, pieķērās pie loka un ilgi smējās. Papilnam izbaudījis atslābumu pēc pārdzīvotā sasprindzinājuma, viņš beidzot atmeta galvu un pagriezās pret mani. Debesis bija kļuvušas ievērojami gaišākas, un es varēju skaidri saskatīt ceļabiedra seju, tā bija pārgu­ruma, saspringuma un piepūles rievu izvagota. Puskrēslā uz vaiga mel­nēja mani skrāpējumi.

- Prieku! Ārmaliet, viņš elsa, tu nezini, cik lielu prieku man tas sagādāja. Tu biji tik… Ak Dievs, tu izskatījies tik burviga. Es biju draus­mīgi nikns, un tu tik briesmīgi cīnījies ar mani. Man ļoti negribējās tevi sāpināt, bet tajā pašā laikā es to gribēju… Jēzus, viņš apklusa un noslaucīja degunu, jā. Jā, man tas patika.

- Ja jau esam sākuši par to runāt, viņš turpināja, tu varētu mani uzslavēt, ka izrādīju savaldību.

Es atkal iesvēlu dusmās. Jutu, ka vēsajā pirmsausmas gaisā mani vaigi kaist.

- Ak tad tā bija savaldība, ko? Man palika iespaids, ka izvingrini savu kreiso roku. Tu mani gandrīz sakropļoji, uzpūtīgais skotu nelieti!

- Ja es būtu gribējis tevi sakropļot, Ārmaliet, viņš vēsi atbildēja, tu to būtu pamanījusi. Pēc tam. Ja atceries, es gulēju uz grīdas.

Es viņu samiegtām acīm noskatīju, elpodama caur degunu.

- Ak tad tā bija tā savaldība?

- Nu, es domāju, ka nav pareizi piegulēt tevi tādā stāvoklī, lai cik neganti es to gribēju. Un es gribēju, Džeimijs piebilda, atkal smejo­ties. Briesmīgs sasprindzinājums manām dabiskajām dziņām.

- Piegulēt mani? es iesaucos, savādā izteiciena apmulsināta.

- Tajos apstākļos diez vai to varētu saukt par mīlēšanos, vai ne?

- Lai kā to sauktu, es samiernieciski sacīju, labi, ka tu to nemē­ģināji, citādi tagad tev trūktu dažu vērtīgu ķermeņa daļu.

- Tā jau es domāju.

- Un, ja tu domā, ka esi pelnījis aplausus par to, ka pēc kaušanās neesi vēl izvarojis mani… Es gandrīz aizrijos ar savu žulti.

Apmēram pusjūdzi mēs nojājām klusēdami. Tad izdzirdēju smagu nopūtu.

- Redzu, ka man nevajadzēja sākt šo sarunu. Es tikai mēģināju saņemties, lai pajautātu tev, vai ļausi man atkal gulēt tavā gultā, kad nonāksim Bārgrenenā. Sakaunējies viņš apklusa. Uz grīdas ir maz­liet vēsi.

Krietnas piecas minūtes es turpināju jāt un tikai tad atbildēju. Kad biju izlēmusi, ko teikt, es pievilku grožus, pagriezu zirgu šķērsām pāri ceļam, lai piespiestu arī Džeimiju apstāties. Bārgrenenā jau bija redzama, austošajā gaismā varēja jaust tās jumtus.

Es pamudināju zirgu, lai tas nostājas blakus otram, jo gribēju būt l ikai pēdas attālumā no vira. Pirms kaut ko teicu, veselu minūti skatījos viņam acīs.

- Vai tu parādīsi man to godu un dalīsi ar mani gultu, mans kungs un pavēlniek? es pieklājīgi jautāju.

Acīmredzot nojaušot kaut ko nelāgu, Džeimijs brīdi apdomājās, tad tikpat formāli nolieca galvu.

- Jā. Pateicos. Viņš jau pacēla grožus, lai turpinātu ceļu, kad es viņu apturēju.

- Vēl tikai viena lieta, kungs… Es joprojām saglabāju pieklājību.

- Aktā?

Izrāvu no svārku slepenās kabatas dunci, un saullēkta pirmie stari uzdzirkstīja asmenī, ko biju piespiedusi viņam pie krūtīm.

- Ja, es izspiedu caur zobiem, tu vēlreiz pacelsi pret mani roku, Džeims Freizer, es izgriezīšu tev sirdi un izcepšu sev brokastīs!

Ilgi valdīja klusums, ko pārtrauca tikai zirgu mīņāšanās un aizjūga siksnu čīkstēšana. Tad Džeimijs pastiepa man roku ar delnu uz augšu.

- Dod dunci man! Kad es svārstījos, viņš nepacietīgi uzsauca: Es tev neduršu. Dod!

Viņš saņēma nazi aiz asmens un pacēla uz augšu, lai lecošā saule iespīdētu spalā iestrādātajā mēnesakmenī un tas kvēlotu. Turot dunci kā krucifiksu, viņš kaut ko noskandēja gēlu valodā. Es atcerējos tekstu no zvēresta došanas ceremonijas Kolama zālē, bet manis dēļ Džeimijs turpināja ar tulkojumu angļu valodā:

- Es zvēru pie Mūsu Kunga Jēzus Kristus krusta un pie svētā tērauda, ko turu rokā, ka ar sirdi un dvēseli palikšu tev uzticīgs. Es lūdzu, lai šis svētais tērauds caururbj manu sirdi, ja es kādreiz paceļu roku pret tevi. Viņš noskūpstīja dunci vietā, kur spals savienojās ar asmeni, un to sniedza man.

- Es velti draudus vējā nekaisu, Ārmaliet, Džeimijs sacīja, savilcis uz augšu vienu uzaci, un zvērestu pa jokam nedodu. Nu, vai tagad varam likties vienā gultā?