Svešzemniece

35 Ventvertas cietums

Sers Flečers Gordons bija maza auguma, tukls vīrelis, kura svītrainā zīda veste piegūla tik cieši kā otra āda. Nošļauptiem pleciem un apaļu vēderiņu viņš stipri līdzinājās prāvam šķiņķa gabalam, kas sēž pārvaldnieka greznajā krēslā.

Plikais pauris un koši sārtā seja nebūt nemazināja līdzību ar šķiņķi, tomēr jāsaka, ka tikai retam gaļas gabalam būtu tik koši zilas acis. Lēni un svarīgi viņš ar rādītājpirkstu šķirstīja uz rakstāmgalda gulošos dokumentus.

- Jā, redz, kur ir! viņš iesaucās, kad bija pagājis nebeidzami ilgs laiks, kamēr viņš dokumentu izlasīja. Freizers Džeimss. Notiesāts par slepkavību. Nu, kur tad ir pavēle par nāves soda izpildi? Viņš atkal apklusa, ar tuvredzīgām acīm izskatīdams dokumentu kaudzi. Es cieši saspiedu pirkstos savu atlasa somiņu un tikai ar gribasspēku saglabāju sejā vienaldzīgu izteiksmi.

- Ak jā. Izpildes datums 23. decembris. Viņš vēl ir pie mums.

Es noriju siekalas, atlaidu somiņu, un iekšēji mani plosīja gaviles un panika vienlaikus. Tātad viņš joprojām bija dzīvs. Vēl divas die­nas. Un kaut kur tepat tuvumā, šajā pašā ēkā. Šī apziņa traucās pa manām dzīslām ar milzīgu adrenalīna daudzumu, un man sāka trīcēt rokas.

Pabīdījos uz apmeklētāju krēsla maliņu, cenšoties izskatīties valdzi­noši lūdzoša.

- Vai varu viņu satikt, Flečera kungs? Tikai uz brīdi, gadījumā ja… viņš varbūt grib, lai nododu kādu ziņu ģimenei?

Izliekoties par Freizeru ģimenes draudzeni, bija salīdzinoši viegli panākt, ka mani ielaiž Ventvērtā un sera Flečera, cietuma civilā pār­valdnieka, kabinetā. Lūgt tikšanos ar Džeimiju bija bīstami; nezinā­dams manu leģendu, viņš varēja mani nodot, ja pēkšņi bez brīdinājuma mani ieraudzītu. Tāpat es varēju sevi nodot pati; nepavisam nebiju pār­liecināta, ka spēšu savaldīties, kad viņu ieraudzīšu. Bet nākamais solis pilnīgi noteikti bija noskaidrot, kur viņš atrodas; izredzes atrast viņu šajā milzu trušu būrī bez kādām norādēm līdzinājās gandrīz nullei.

Sers Flečers sarauca pieri apdomādamies. Skaidrs, ka viņš šo lūgumu no ģimenes draudzenes uzskatīja par apgrūtinājumu, bet viņš nebija neiejūtīgs. Beidzot viņš negribīgi papurināja galvu.

- Nē, mīļā kundze. Nē, baidos, ka to es patiesi nevaru atļaut. Mums ir ļoti daudz ieslodzīto, un man trūkst atbilstošu telpu, lai nodrošinātu privātas tikšanās. Turklāt šis cilvēks šobrīd ir… viņš atkal ieskatijās savā papīru kalnā, …vienā no lielajām kamerām rietumu spārnā kopā ar vairākiem uz nāvi notiesātiem noziedzniekiem. Jums viņu apmeklēt tur vai vispār būtu ārkārtīgi nesaprātigi. Jūs saprotat, šis vīrs ir bīstams ieslodzītais; redzu, te rakstīts, ka kopš ierašanās viņš visu laiku ir saslēgts važās.

Es atkal sažņaudzu somiņu, šoreiz tādēļ, lai neiesistu Flečeram.

Vīrelis atkal papurināja galvu, resnās krūtis cilājās no aizdusas.

- Nē, ja jūs būtu tieši ģimenes locekle, tad varbūt… Viņš, acis mirkšķinādams, paskatījās uz mani. Cieši sakodu zobus, apņēmusies sevi nenodot. Protams, šajos apstākļos neliels satraukums bija pieļau­jams.

- Bet varbūt, mīļā kundze… Likās, pār Flečera kungu pēkšņi nolai­dusies iedvesma. Viņš domīgi uzslējās kājās un piegāja pie iekšējām durvīm, kur sardzē stāvēja formā ģērbies karavīrs. Viņš kaut ko pačuk­stēja sargam, kurš vienreiz pamāja ar galvu un pazuda.

Sers Flečers atgriezās pie rakstāmgalda, pa ceļam apstādamies, lai paņemtu no skapīša karafi un glāzes. Es neatteicos no sarkanvīna; man tas bija nepieciešams.

Kad atgriezās sargs, mēs ar pārvaldnieku bijām līdz pusei iztukšo­juši jau otru glāzi. Sargs bez uzaicinājuma iesoļoja kabinetā, nolika uz galda seram Flečeram pie rokas koka kasti, pagriezās un izsoļoja atkal ārā. Uztvēru viņa skatienu, kas kavējās pie manis, un kautrīgi nolaidu acis. Biju ģērbusies kleitā, kas bija palienēta no kādas Ruperta sievieškārtas paziņas, kura dzīvoja tepat pilsētiņā, un, spriežot pēc smaržas, ar ko bija piesūkusies kleita un tai pieskaņotā somiņa, man bija visai pamatota nojauta par šīs dāmas profesiju. Es cerēju, ka sargs nepazina kleitu.

Iztukšojis glāzi, sers Flečers to nolika un pavilka tuvāk kasti. Tā bija pavisam vienkārša, neēvelēta koka kaste ar bīdāmu vāku. Uz vāka ar krītu bija kaut kas uzkricelēts. Es uzrakstu varēju izlasīt pat no otras puses. FREIZERS.

Sers Flečers atbīdīja vāku, brīdi lūkojās kastē, tad aizvēra un pastūma to man.

- Ieslodzītā personiskās mantas, viņš paskaidroja. Parasti mēs pēc soda izpildes nosūtām tās cilvēkam, kuru ieslodzītais norādījis kā tuvāko radinieku. Taču šis ieslodzītais… viņš papurināja galvu, …kategoriski atteicies sniegt jebkādas ziņas par savu ģimeni. Bez šaubām, atsvešināšanās. Protams, tas nav nekas neparasts, bet šajos apstākļos atliek tikai nožēlot. Man neērti to lūgt, Bīčemas kundze, bet iedomājos: ja jau esat pazīstama ar viņa ģimeni, vai jūs neuzņemtos nodot šīs mantas atbilstošajai personai?

Nespēju paļauties uz savām runas spējām, bet pamāju ar galvu un paslēpos aiz vīna glāzes.

Likās, ka sers Flečers jūtas atvieglots vai nu par to, ka ticis vaļā no kastes, vai cerot, ka es tūlīt došos projām. Viņš, klusi sēcot, atspiedās pret krēsla atzveltni un plati man uzsmaidīja.

- Jūs esat ārkārtīgi laipna, Bīčemas kundze. Es zinu, ka tāds pie­nākums jaunai, jūtīgai dāmai ir ļoti sāpīgs, tāpēc augstu vērtēju jūsu laipnību, ka to uzņematies, ticiet man.

- N-nepavisam, es izstostīju. Man izdevās piecelties un paņemt kasti. Tā bija apmēram astoņas collas gara, sešas plata un aptuveni četras vai piecas collas dziļa. Maza, viegla kastīte, kurā ietilpa atliekas no cilvēka dzīves.

Es zināju, kas tur iekšā. Trīs kārtīgi satītas makšķerauklas; korķī sasprausti āķi; krams un tērauda stienītis; mazs gabaliņš stikla, kura malas no ilgas lietošanas kļuvušas neasas; dažādi sīki oļi, kas izskatījās interesanti un ko bija patīkami paņemt pirkstos; kaltēta kurmja ķepa kā līdzeklis pret reimatismu. Bībele vai varbūt to viņam ļāvuši patu­rēt? Es tā cerēju. Rubīna gredzens, ja nav nozagts. Un maza koka čūskiņa, izgriezta no ķirša, ar sānos ieskrāpētu vārdu SONIJS.

Es apstājos uz sliekšņa un ieķēros ar pirkstiem stenderē, lai notu­rētos kājās.

Sers Flečers, kurš galanti vadīja mani līdz durvīm, uzreiz bija man blakus.

- Bīčemas kundze! Vai jums sareiba galva, mīļā kundze? Sardze, krēslu!

Jutu, ka uz sejas izsitas auksti sviedri, bet man izdevās pasmaidīt un ar rokas mājienu atraidīt piedāvāto krēslu. Vairāk par visu es vēlējos tikt ārā no šejienes man vajadzēja svaigu gaisu, turklāt lielos daudzu­mos. Un vēl man vajadzēja palikt vienai, lai varu izraudāties.

- Nē, viss kārtībā. Es centos, lai mani vārdi izklausītos pārlieci­noši. Tikai… te ir mazliet smacīgi. Nē, ar mani viss būs labi. Katrā gadījumā mani ārā gaida zirgu puisis.

Piespiežot sevi stalti izslieties un pasmaidīt, prātā man ienāca kāda doma. Varbūt tas neko nelīdzēs, bet par ļaunu nenāks.

- Ak, ser Flečer…

Joprojām noraizējies par manu izskatu, viņš bija pati pieklājība un uzmanība.

- Jā, mīļā kundze?

- Man ienāca prātā… Cik skumji, ka jauns cilvēks šādā brīdī ir atsve­šinājies no ģimenes. Iedomājos, varbūt… ja viņš gribētu uzrakstīt vēs­tuli… varbūt izlīdzināšanās vēstuli? Es ar prieku to nodotu… viņa mātei.

- Jūs esat pati iejūtība. Sers Flečers kļuva priecīgs, jo izskatījās, ka es tomēr nenokritīšu ģībonī uz viņa paklāja. Protams. Es apjau­tāšos. Kur jūs esat apmetusies, kundze? Ja būs vēstule, likšu jums to aizgādāt.

- Nu, tagad jau ar smaidīšanu veicās labāk, kaut ari man pašai likās, ka smaids pielīmēts man pie sejas, šobrīd tas vēl nav skaidri zināms. Redziet, man ir vairāki radinieki un tuvi paziņas pilsētā, pie kuriem, baidos, man vajadzēs uzturēties pēc kārtas, lai kādu neapvai­notu. Man izdevās pat iesmieties.

- Tāpēc, ja tas jūs pārlieku neapgrūtinātu, varbūt mans kalps var ierasties un apjautāties par vēstuli?

- Protams, protams. Tas būtu lieliski, mīļā kundze. Lieliski!

Un, pametis ašu skatienu uz karafi, sers Flečers saņēma manu roku, lai izvadītu mani pa durvīm.

- Vai nu jūties labāk, zeltenlt? Ruperts pacēla manu matu lēveni, lai ieskatītos man sejā. Tu izskaties kā slikti nokūpināts cūkas vēders. Še, ierauj vēl!

Es papurināju galvu, noraidot piedāvāto viskija blašķi, un pie­cēlos sēdus, pārbraukdama sejai ar mitro lupatu, ko viņš bija man iedevis.

- Nē, tagad viss ir labi. Mērtega pavadībā, kurš bija maskējies par manu kalpu, man tik tikko izdevās tikt projām no cietuma, kad noslī­dēju no zirga un izvēmos sniegā. Tur es paliku raudādama, ar Džeimija kasti pie krūtīm, līdz Mērtegs bija uzrāvis mani kājās, uzsēdinājis zirgā un aizvedis uz iebraucamo vietu Ventvērtā, kur Ruperts bija atra­dis mums mājvietu. Mēs bijām augšstāva istabā, no kuras biezējošajā krēslā tikai ar grūtībām varēja saskatīt cietuma masīvo ēku.

- Tad puika ir pagalam? Ruperta platā seja, ko līdz pusei sedza bārda, bija drūma un līdzjūtīga, un tajā trūka parastās ākstības.

Es papurināju galvu un dziļi ievilku elpu.

- Vēl nav.

Noklausījies manu stāstu, Ruperts lēnām soļoja pa istabu un do­mīgs kodīja lūpas. Mērtegs sēdēja nekustīgs, kā parasti viņa sejā nekas neliecināja par nervozitāti. No viņa iznāktu brīnišķīgs pokera spēlma­nis, es nodomāju.

Ruperts atgriezās un ar nopūtu noslīga man blakus uz gultas.

- Nu, viņš vēl ir dzīvs, un tas ir galvenais. Taču, sasodīts, ja es zinātu, ko darīt tālāk. Mums nav iespēju tikt tur iekšā.

- Ir gan, pēkšņi ierunājās Mērtegs. Pateicoties meitēna domai par vēstuli.

- Mmmphmm. Taču tikai vienam. Un tikai līdz pārvaldnieka ista­bai. Bet, jā, tas ir sākums. Ruperts izvilka savu dunci un ar tā galu dīki paieskāja biezo bārdu. Tikai cietums ir sasodīti liels, lai meklētu uz dullo.

- Es zinu, kur viņš ir, teicu, juzdamās labāk, ka bija sākusies plā­nošana, un apzinoties, ka mani sabiedrotie nepadosies, lai cik bezcerīgs liktos mūsu pasākums. Vismaz virzienu es zinu.

- Ak tā? Hmm. Ruperts nolika dunci un atsāka staigāšanu, tad apstājās un noprasīja: Cik tev, meitēn, ir naudas?

Es meklēju kleitas kabatā. Man bija Dūgala maks, nauda, ko Dženija bija uzspiedusi, un pērļu virtene. Pērles Ruperts noraidīja, bet paņēma maku un iebēra monētas lielajā plaukstā.

- Pietiks. Pārbaudot viņš tās pažvadzināja. Galvu piešķiebis, viņš paskatījās uz Kolteru dvīņiem. Jūs divi un Villijs, nāciet man līdzi. Džons un Mērtegs lai paliek pie meičas.

- Uz kurieni jūs ejat? es gribēju zināt.

Ruperts iebēra monētas sporanā, vienu paturēja un domīgi pameta gaisā.

- Ak, viņš nenoteikti atbildēja. Tā sagadījies, ka otrā pilsētas malā ir vēl viena iebraucamā sēta. Sargi pēc maiņas iet uz turieni, jo tā ir tuvāk un tur alus ir par peniju lētāks. Viņš pasita monētu ar īkšķi un, pagriežot plaukstu, noķēra starp diviem pirkstiem.

Es vēroju viņa darbošanos, un man pamazām radās nojauta par viņa nodomu.

- Vai tiešām? es ievaicājos. Tur taču nespēlē kārtis, ko?

- Kā lai es to zinu, zeltenīt, kā lai zinu? viņš atbildēja. Tad vēl­reiz pameta gaisā monētu un sasita plaukstas, noķerot to, tad paplēta rokas, lai parādītu, ka tur nekā nav, tikai tukšs gaiss. Viņš smaidīja, baltie zobi melnajā bārdā spīdēja.

- Bet mēs taču varam iet un paskatīties, ko? Ruperts uzsita knipi, un atkal starp pirkstiem parādījās monēta.

Nākamajā dienā drīz pēc vieniem es atkal pagāju zem asiem pīķiem rotātā režģa, kas kopš 16. gadsimta beigām, kad tika uzcelts Ventvērtas cietums, sargāja tā vārtus. Nākamajos divsimt gados tas neko daudz no savas biedējošās auras nebija zaudējis, un es, lai iedrošinātu sevi, pieskāros kabatā noglabātajam duncim.

Sers Flečers noteikti bija jau krietni ieturējies pusdienās, kā ziņoja informācija, ko Ruperts un viņa palīgi bija izvilkuši no cietumsargiem iepriekšējā vakara sirojuma laikā. Viņi bija iestreipuļojuši, sarkanām acīm un smirdēdami pēc alus, īsi pirms saullēkta. Viss, ko Ruperts atbil­dēja uz maniem jautājumiem, bija: "Ak, meitēn, vienīgais, kas vaja­dzīgs, lai uzvarētu, ir veiksme. Bet zaudēt tas ir jāprot!" Viņš saritinā­jās kaktā un saldi aizmiga, atstājot mani izmisušu staigājam pa istabu, kā jau biju darījusi visu nakti.

Ruperts pamodās pēc stundas ar skaidru skatienu un galvu un izklāstīja plānu, ko man vajadzēja īstenot.

"Sers Flečers maltītes laikā nevienam neļauj sevi traucēt," viņš sacīja. "Katrs, kurš viņu grib tādā brīdī satikt, var turpināt gribēt, iekams viņš būs beidzis ēst un dzert. Un viņam ir paradums pēc pus­dienām iet uz savām istabām mazliet nosnausties."

Mērtegs, tēlodams manu kalpu, bija ieradies stundas ceturksni agrāk un ar grūtībām panācis, ka viņu ielaiž cietumā. Visticamāk, viņu aizvedīs uz sera Flečera kabinetu un liks pagaidīt. Tur viņam jāpār­meklē kabinets, vispirms jāatrod rietumu spārna plāns un tad, ja paveiksies, kameru atslēgas.

Es mazliet pagausināju soli un paskatījos debesīs, lai noteiktu, cik ir pulkstenis. Ja ieradīšos, pirms cietuma pārvaldnieks sēžas pie galda, mani var aicināt pievienoties, kas būtu ārkārtīgi neizdevīgi. Bet Ruperta kāršu paziņas sargu vidū bija apgalvojuši, ka sera Flečera paradumi ir nemainīgi: zvans uz pusdienām skan precīzi vienos un zupu pasniedz pēc piecām minūtēm.

Sargs, kas stāvēja sardzē pie ieejas, bija tas pats, kas iepriekšējā dienā. Viņš likās izbrīnījies, tomēr pieklājīgi mani sveicināja.

Tik nepatīkami, es ierunājos, biju nodomājusi likt kalpam atnest seram Flečeram mazu dāvaniņu kā pateicību par laipnību, ko viņš man vakar izrādīja. Bet ieraudzīju, ka tas muļķis aizgājis bez dāva­nas, tāpēc man nācās nest to pašai, cerot viņu panākt. Vai viņš jau ieradies? Es parādīju mazo sainīti, ko turēju rokās, un pasmaidīju, jo domāju, ka bedrītes vaigos palīdzēs nokārtot šo lietu. Tā kā man tādu nebija, tad es atiezu zobus starojošā smaidā.

Likās, ka ar to pietiek. Mani ielaida un aizveda pa gaiteņiem uz pārvaldnieka kabinetu. Lai ari šī cietokšņa daļa bija diezgan ciešami iekārtota, tomēr būtu grūti neievērot, ka te ir cietums. Gaiteņi oda, manuprāt, pēc nelaimes un bailēm, lai gan droši vien tas nebija nekas cits kā ielaistas netīrības smaka un kanalizācijas trūkums.

Sargs ļāva man iet pa priekšu, sekojot viņš pieklājīgi centās neuz­kāpt man uz apmetņa malas. Un tas bija sasodīti labi, jo es pagriezos ap stūri, kas veda uz sera Flečera kabinetu dažas pēdas pirms sarga un tieši istajā bridi, lai pa atvērtajām durvīm redzētu, kā Mērtegs velk samaņu zaudējušo kabineta sargu aiz milzīgā rakstāmgalda.

Es soli atkāpos un nometu sainīti uz akmens grīdas. Atskanēja plīs­tošu stiklu troksnis, un gaisu piepildīja persiku brendija aromāts.

- Ak šausmas! es iesaucos. Ko es izdarīju?

Kamēr sargs sauca kādu ieslodzīto, lai savāc nesmukumu, es tak­tiski nomurmināju, ka pagaidīšu seru Flečeru viņa kabinetā, ieslīdēju iekšā un aizvēru durvis.

- Pie joda, ko tu esi sastrādājis? es uzbruku Mērtegam. Viņš atrāva skatienu no sarga, ko tobrīd pārmeklēja, bet par manu toni neli­kās ne zinis.

- Sers Flečers neglabā atslēgas šeitan, viņš man klusi paziņoja, bet šim puišelim gan ir saišķis. Viņš izvilka no vīrieša svārkiem lielu riņķi, uz kura bija savērtas atslēgas, uzmanīdamies, lai tās nešķindētu.

Es nometos ceļos blakus Mērtegam.

- Ak, kas par izrādi! es teicu un pārlaidu skatienu nekustīgi gulo­šajam augumam; viņš vismaz elpoja. Un cietuma plāns?

Mērtegs papurināja galvu.

- Tā arī nava, bet mans draugs šo to pastāstīja, kamēr mēs gai­dījām. Nāvinieku kameras ir šajā pašā stāvā, rietumu koridora vidū. Tač' tur ir trīs kameras, bet vairāk es nevarēju prasīt… viņš jau tā sāka skatīties greizi.

- Pietiks… es ceru. Labi, dod man atslēgas un taisies, ka tiec.

- Es? Prom jātaisās tev, zeltenīt, un uz karstām pēdām. Viņš pameta skatienu uz durvīm, bet ārpusē viss bija kluss.

- Nē, tas jādara man. Es pastiepu roku pēc atslēgām. Paklau­sies, es nepacietīgi iesaucos. Ja viņi tevi pieķers staigājam pa cie­tumu ar atslēgu bunti rokā, kad šitais sargs guļ kā beigta zivs, ar mums abiem būs cauri, jo viņš gribēs zināt, kāpēc es nesaucu palīgā. Es izrāvu atslēgas un ar zināmām grūtībām iegrūdu sev kabatā.

Mērtegs joprojām izskatījās skeptiski noskaņots, tomēr bija piecē­lies kājās.

- Un ja pieķer tevi? viņš noprasīja.

- Es noģībšu, salti noteicu. Un, kad atjēgšos beidzot -, es teikšu, ka it kā redzēju tevi noslepkavojam sargu un bailēs bēgu bez apjēgas, uz kurieni. Meklējot palīdzību, apmaldījos.

Mērtegs lēnām palocīja galvu.

- Nu labi. Viņš devās uz durvīm, tad apstājās.

- Bet kāpēc es… o. Viņš aši aizskrēja pie rakstāmgalda un ar vienu roku citu pēc citas izvilka atvilktnes, ar otru izrakņāja to saturu un meta uz grīdas dažādus priekšmetus.

- Zagšana, viņš paskaidroja, nākdams atpakaļ uz durvīm. Pavēra tās spraudziņā un palūkojās ārā.

- Ja zādzība, vai tad tev nevajadzētu kaut ko paņemt? es iemi­nējos, meklēdama ko mazu un vieglu. Izvēlējos emaljētu tabakdozi. Varbūt šo.

Viņš nepacietīgi pamāja, lai lieku to nost, aizvien vēl lūrēdams pa spraugu.

- Nē, meitēn! Ja pie manis atradīs kādu sera Flečera mantu, tad mani pakārs. Zādzības mēģinājums ir sodāms tikai ar pērienu vai sakropļošanu.

- Ā. Es steigšus noliku tabakdozi, nostājos Mērtegam aiz mugu­ras un skatījos pāri viņa plecam. Likās, ka gaitenis ir tukšs.

- Es iešu pa priekšu, Mērtegs paziņoja. Ja kādu satikšu, tad aizkavēšu. Noskaiti līdz trīsdesmit, tad seko man. Mēs tevi sagaidīsim mežiņā uz ziemeļu pusi. Viņš atvēra durvis, tad apstājās un pagriezās atpakaļ.

- Ja tevi noķer, noteikti aizsvied atslēgas. Nepaguvu ne muti atvērt, kad viņš kā zutis izslīdēja gaiteni un izgaisa klusi kā ēna.

Likās, ka veselu mūžību meklēju rietumu spārnu, klaiņojot pa vecā cietokšņa gaiteņiem, piesardzīgi lūkojoties ap stūriem un slēpjoties aiz kolonnām. Pa cejam redzēju tikai vienu sargu, bet man palaimējās izvairīties no saskriešanās, paraujoties atpakaļ aiz stūra un piespiežoties pie sienas; sirds sitās kā traka, līdz viņš pagāja garām.

Taču tad, kad es beidzot meklēto atradu, man nebija šaubu, ka esmu istajā vietā. Gaitenī bija trīs lielas durvis, katrās mazs restots lodziņš, pa kuru redzēju tikai mazu daļu no kameras.

- Enik, benik, sikel, sā, noskaitīju pie sevis un devos uz vidējo kameru. Pie riņķa piekārtās atslēgas nebija iezīmētas, bet vismaz dažāda izmēra. Skaidrs, ka viena no trijām lielajām derēs durvīm, pie kurām stāvēju. Dabiski, derīga izrādījās trešā atslēga. Kad atslēga nokrakšķēja, es dziļi ievilku elpu, nobraucu gar svārkiem sasvīdušās plaukstas un atgrūdu durvis.

Drudžaini spraucos cauri smirdošo vīru baram kamerā, kāpu pāri izstieptām rokām un kājām, spiedos garām smagiem ķermeņiem, kas tracinoši gausi pavirzījās malā. Mana pēkšņā uzrašanās izraisīja rosību, kas ātri gāja plašumā; tos, kas bija saldā miegā gulējuši uz netīrās grīdas, pamodināja pārsteiguma saucienu jūklis, un viņi sāka slieties sēdus. Daži ieslodzītie ar važām bija piekalti pie sienas; viņiem kusto­ties, puskrēslā žvadzēja un džinkstēja ķēdes. Es saķēru vienu no vīrie­šiem, kas stāvēja kājās, skotu ar brūnu bārdu un nodriskātu, dzelteni zaļu tartānu. Rokā, ko biju satvērusi, kauli bija biedējoši tuvu ādai; angļi netērējās, lai paēdinātu ieslodzītos.

- Džeimss Freizers! Liela auguma sarkanmatis! Vai viņš ir šajā kamerā? Kur viņš ir?

Kopā ar pārējiem, kas nebija saķēdēti, skots jau virzījās uz durvīm, bet uz mirkli apstājās un pameta skatienu uz mani. Cietumnieki jau bija aptvēruši spēles noteikumus un, apkārt skatīdamies un klusi mur­minādami, gāzās pa atvērtajām durvīm ārā.

- Kas? Freizers? Ak, tas, viņu šorīt aizveda. Virs paraustīja plecus un centās nokratīt manas rokas, lai tiktu projām.

Es sagrābu viņu aiz jostas tik stipri, ka viņš bija spiests apstāties.

- Uz kurieni viņu aizveda? Kas viņu aizveda?

- Nav ne jausmas, uz kurieni; reku, kapteinis Rendels paņēma tas gnīda ar plankumaino ģīmi. Nepacietīgi pametis ar roku, viņš atbrīvo­jās no manis un metās uz durvīm, ilgi lolotas mērķtiecības nests.

Rendels. Es mirkli stāvēju apdullusi, mani grūstīja bēgošie cietum­nieki, kurli pret važās iekalto kliedzieniem. Beidzot es sapurināju sevi, izrāvos no transa un centos domāt. Džordijs kopš ausmas vēroja cie­toksni. No rīta neviens nebija izgājis, izņemot dažus virtuves strādnie­kus, kas bija devušies pēc produktiem. Tātad viņš joprojām bija kaut kur tepat.

Rendels bija kapteinis; droši vien cietuma garnizonā nebija cita virsnieka ar augstāku dienesta pakāpi, vienīgi sers Flečers. Tādēļ iespē­jams, ka Rendelam ir tiesības izmantot cietuma telpas un viņš var sev atrast piemērotu vietu, kur pēc sirds patikas spīdzināt cietumnieku.

Par to, ka viņš spīdzināja, es nešaubījos. Pat ja beigās gaida karā­tavas, vīrietim, kuru biju redzējusi Fortviljamā, bija kaķa daba. Viņš nespēja turēties pretī iespējai paspēlēties tieši ar šo peli, tāpat kā viņš nespēja mainīt auguma garumu vai acu krāsu.

Dziļi ievilku elpu, apņēmīgi padzinu domas par to, kas varēja būt noticis kopš rīta, un steigšus metos ārā pa durvīm, bet no visa spēka saskrējos ar angļu sarkansvārci, kurš savukārt traucās iekšā. Grīļoda­mies viņš attenterēja atpakaļ un, sperot mazus solīšus, centās noturēt līdzsvaru. Arī es zaudēju līdzsvaru un tik stipri ietriecos stenderē, ka kreisā puse notirpa un es sasitu galvu. Lai noturētos kājās, ieķēros dur­vīs, bet ausīs kā atbalss zvanīja Ruperta sacītais: "Tavā rīcībā ir pārstei­guma bridis, zeltenīt. Izmanto to!"

Tas vēl ir jautājums, es apreibusi nodomāju, kurš no mums ir vai­rāk izbrīnīts. Neprātīgi taustījos, meklējot kabatu, kurā atradās duncis, un lamāju sevi par stulbumu, ka neizvilku ieroci, pirms iegāju kamerā.

Angļu karavīrs, atguvis pamatu zem kājām, blenza manī ar pavērtu muti, bet es jutu, ka dārgais pārsteiguma moments jau sāk slīdēt pro­jām. Atmetusi ar roku nenotveramajai kabatai, es pieliecos, izrāvu zeķē noslēpto nazi un turpināju šo kustību, no visa spēka durot uz augšu. Karavīrs nāca man virsū, vienlaikus stiepjot roku sev pie jostas, un naža asmens trāpīja viņam pazodē. Jaunekļa rokas vēl pacēlās pusceļā līdz kaklam, tad viņš ar izbrīnu sejā atstreipuļoja atpakaļ līdz sienai un lēnām, līdz ar asinīm aizplūda ari dzīvība, un viņš noslīga zemē. Kara­vīrs bija nācis noskaidrot, kas te notiek, tāpat kā es, iepriekš nenodrošinoties ar ieroci, un šī mazā paviršība viņam tikko bija maksājusi dzī­vību. No šīs kļūdas sekām mani bija pasargājusi Dieva žēlastība; otrreiz es tādu misēkli nevarēju atļauties. Jutu, ka mani stindzina aukstums, bet es, piesargājoties skatīties lejup, pārkāpu pāri ķermenim, kas vēl raustījās.

Cik ātri varēju, skrēju atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru ierados, līdz pagriezienam pie kāpnēm. Te, sienmalē, bija vieta, kur varēja paslēp­ties skatienam no abām pusēm. Atspiedos pret sienu un brīdi ļāvos drebuļiem un nelabumam.

Noslaucījusi svārkos svīstošās plaukstas, es beidzot no slepenās kabatas izvilku dunci. Tagad tas bija mans vienīgais ierocis; man nebija ne laika, ne dūšas iet pakaļ nazim. Varbūt tā ari labāk, es spriedu, slau­kot pirkstus pie ņiebura; asiņu bija pārsteidzoši maz, un doma, ka tās izšļāktos ar strūklu, ja es nazi izvilktu no brūces, mani atbaidīja.

Droši saņēmusi rokā dunci, es gar stūri palūkojos gaiteni. Ieslodzī­tie, kurus biju nejauši atbrīvojusi, bija devušies pa kreisi. Man nebija ne jausmas, ko viņi domā darīt, bet, kamēr viņi to darīs, angļiem būs darba pilnas rokas. Kaut ari man nebija nekādu norāžu, kurā virzienā vajadzētu turpināt meklēšanu, tomēr likās prātīgi ātrāk pamest noti­kumu vietu.

Aiz muguras pa augstajiem, šaurajiem lodziņiem krita slīpi gaismas stari; tātad šis bija cietokšņa rietumu spārns. Meklējot jāiegaumē ceļš, jo Ruperts mani gaidīs pie dienvidu vārtiem.

Kāpnes. Piespiedu savu trulo prātu domāt, cenšoties izrēķināt, kā visātrāk nonākt pie mērķa. Cilvēks, kas grasās nodarboties ar spīdzi­nāšanu, droši vien vēlas divas lietas lai neviens viņu nejauši neiz­traucē un lai nekas nebūtu dzirdams. Abi nosacījumi vedināja domāt, ka nomaļi kazemāti būtu vispiemērotākā vieta. Tādos cietokšņos kā šis kazemāti parasti atrodas pazemē, kur daudzas tonnas zemes noslāpē kliedzienus un tumsa slēpj cietsirdību no priekšnieku acīm.

Gaiteņa galā siena izliecās noapaļotā līkumā; biju sasniegusi vienu no stūra torņiem un torņos ir kāpnes.

Vītņu kāpnes es atradu aiz nākamā pagrieziena, ķīļveida pakāpieni, kuri maldināja acis un lika mežģīties potītēm, bija sadalīti posmos, kas krita lejup galvu reibinošā dziļumā. Straujā pāreja no vāji apgaismotā gaiteņa uz tumšajām kāpnēm vēl vairāk izkropļoja attālumu no viena posma līdz nākamajam, un man vairākas reizes paslīdēja kāja; cenšo­ties pieturēties, es uz akmens sienas noskrāpēju pirkstus un plaukstas.

Tomēr kāpnēm bija kāda priekšrocība. Pa šauro lodziņu, kas mazliet kliedēja tumsu, es varēju redzēt galveno pagalmu. Tagad vismaz spēju orientēties. Neliela karavīru vienība bija nostādīta pārbaudei precīzās sarkanās rindās, bet, šķiet, ne tādēļ, lai kļūtu par lieciniekiem skotu dumpinieka soda izpildei. Pagalmā, melnas un drūmas, slējās karāta­vas, bet pagaidām tās bija tukšas. Šis skats man bija kā belziens pa vēderu. Rit no rīta. Es rībināju lejup pa kāpnēm, nepievēršot uzmanibu noskrāpētiem elkoņiem un atsistiem purngaliem.

Svārkiem švīkstot, nolēcu no pēdējā pakāpiena, apstājos un ieklau­sījos. Nāves klusums, bet vismaz varēja redzēt, ka te kāds ir bijis: pie sienas skavās saspraustas lāpas, kas uz granīta sienām meta drebelī­gus, sarkanus plankumus, katru gaišo laukumu ieskāva tumsa, un tikai tad nākamā lāpa atkal izplatīja gaismu. Dūmi no gaismekļiem pelēkos mutuļos sakrājās pie gaiteņu velvētajiem griestiem. Biju līdzīgus kazemātus redzējusi jau agrāk, kad kopā ar Frenku kā tūristi apmeklējām vēsturiskus cietokšņus. Bet tad masīvos granīta bluķus mazāk drūmus darīja velvēto griestu arkās piekārto fluorescējošo spuldžu spilgtā gaisma. Atcerējos, ka pat tolaik nepatikā atrāvos no šaurajām, mitra­jām kamerām, lai gan tās nebija izmantotas vismaz gadsimtu. Redzot to, kas saglabājies no tiem laikiem, kad cietumā valdīja nežēlība, bie­zās durvis un sarūsējušās važas pie sienas -, es varēju (tā man vismaz toreiz likās) iztēloties šajās drausmīgajās kamerās ieslodzīto cilvēku mokas. Tagad man par šo naivumu nāca smiekli. Dūgals bija teicis, ka reizēm ar iztēli vien nepietiek.

Uz pirkstgaliem pazagos garām aizbultētajām trīs collu bieza­jām durvīm; tās bija pietiekami biezas, lai nomāktu jebkuras skaņas no iekšpuses. Pieliekusies tuvu grīdai, es pārbaudīju visas durvis, vai neredzēšu zem tām gaismas svītru. Cietumnieki varēja pūt tumsā, bet Rendelam vajadzēja redzēt, ko viņš dara. Grīda bija apķepusi ar gadiem krātiem netīrumiem, un to klāja bieza putekļu kārta. Acīmredzot šī cie­tuma daļa šobrīd netika izmantota. Bet lāpas liecināja, ka te kāds ir.

Pie ceturtajām durvīm es atradu to, ko meklēju, zem tām spīdēja gaisma. Nometusies ceļos uz grīdas un ausi piespiedusi pie kādas plai­sas, es sasprindzināju dzirdi, bet saklausīju tikai klusu uguns sprakšķē­šanu.

Durvis nebija aizslēgtas. Es tās pavēru mazā spraudziņā un piesar­dzīgi palūrēju iekšā. Tur uz grīdas, pie sienas sarāvies, galvu nolicis uz augšup savilktiem ceļiem, sēdēja Džeimijs. Viņš bija viens.

Telpa bija maza, bet labi apgaismota, un visai pieticīgā ogļu pannā jautri sprēgāja uguns. Kazemātiem te bija neparasti mājīgi: akmens flīzes bija daļēji notīrītas un pie sienas stāvēja saliekamā gulta. Vēl kamerā bija divi krēsli un galds, uz kura atradās vairāki priekšmeti, to skaitā alvas blašķe un raga kausiņi. Tas bija pārsteidzošs skats pēc vīzijām, kurās es redzēju no sienām pilam ūdeni un pa grīdu skraidām žurkas. Man ienāca prātā: varbūt garnizona virsnieks bija aprīkojis mājīgo ligzdiņu kā patvērumu, kur baudīt to sieviešu sabiedrību, kuras viņi varētu ievilināt cietumā; šai telpai nepārprotami piemita zināmas priekšrocības salidzinājumā ar barakām te neviens netraucēja.

- Džeimij! es klusi pasaucu. Viņš nedz pacēla galvu, nedz arī atbildēja, un man pār muguru pārskrēja baiļu drebuļi. Apstājos tikai tik daudz, lai aizvērtu aiz sevis durvis, tad ātri šķērsoju kameru un pieskāros viņa plecam.

- Džeimij!

Tagad viņš pacēla galvu; seja bija balta kā nāve, neskūta un spīdēja no aukstiem sviedriem, ar ko bija piesūkušies arī mati un krekls. Istabā oda pēc bailēm un vēmekļiem.

- Klēra! viņš aizsmacis nočukstēja ar sausām, sasprēgājušām lūpām. Kā tu… tev tūlīt jāiet no šejienes projām. Viņš drīz būs atpakaļ.

- Nerunā muļķības. Es ātri novērtēju situāciju, cerot, ka koncen­trēšanās šim uzdevumam atslābinās žņaudzošo sajūtu kaklā un palī­dzēs izkausēt lielo ledus kluci pakrūtē.

Viņa potīte ar ķēdi bija pieslēgta riņķim sienā, bet citādi viņš bija brīvs. Taču skaidri varēja redzēt, ka ari aukla, kuras ritulis gulēja uz galda starp citiem priekšmetiem, bija lietota; uz Džeimija roku locīta­vām un elkoņiem bija jēli nobrāzumi.

Bet viņa stāvoklis mani mulsināja. Džeimijs, neapšaubāmi, bija apskurbis, un katra ķermeņa līnija daiļrunīgi pauda sāpes, kaut nekādu acīm redzamu bojājumu es nemanīju. Neredzēju ne asinis, ne brūci. Es nometos ceļos un sāku metodiski izmēģināt visas uz riņķa savērtās atslēgas pēc kārtas, vai nevarēs atslēgt važas.

- Ko viņš tev nodarījis? es klusi jautāju, jo baidījos, ka atgriezī­sies Rendels.

Džeimijs šūpojās, viņa acis aizvērās, uz ādas izspiedās simtiem sīku sviedru pērlīšu. Viņš nepārprotami bija tuvu ģībonim, tomēr, izdzirdē­jis manu balsi, uz brīdi pavēra acis. Ārkārtīgi uzmanīgi kustēdamies, viņš ar kreiso roku paņēma kādu priekšmetu, ko bija auklējis klēpī. Tā bija viņa labā roka, kura gandrīz vairs neatgādināja cilvēka ķermenim piederīgu daļu. Kroplīgi pietūkuši kā piepūsts maiss, ar sarkaniem un violetiem plankumiem, pirksti izlocīti neiedomājamos līkumos. Vidē­jam pirkstam cauri ādai bija izdūrusies balta kaula skamba, un asins stīdziņa notraipījusi pirkstu kauliņus, kas bija satūkuši bezveidīgās pikās.

Cilvēka roka ir trausls inženierijas brīnums, sarežģīta locītavu un skrimšļu sistēma, kuru apkalpo un pārvalda miljoniem sīku nervu, kas ir ārkārtīgi jutigi pret pieskārieniem. Pietiek salauzt vienu pirkstu, lai spēcīgu vīrieti ar šķebinošām sāpēm nospiestu uz ceļiem.

- Atmaksa, Džeimijs sacīja, par viņa degunu… ar uzviju. Es brīdi skatījos, tad teicu, nepazīdama pati savu balsi:

- Es viņu nogalināšu.

Džeimija mute viegli sašķobījās smieklos, kas uz mirkli izlauzās cauri sāpju un apjukuma sienai.

- Es paturēšu tavu apmetni, Ārmaliet, viņš nočukstēja. Acis atkal aizvērās, un augums saguma pie sienas, pārāk tālu aizslīdējis no reali­tātes, lai turpinātu iebilst pret manu atrašanos šeit.

Es atgriezos pie atslēgas meklēšanas un nopriecājos, ka rokas vairs netrīc. Bailes bija izgaisušas, to vietā stājies neiedomājams niknums.

Biju jau divas reizes izmēģinājusi visas atslēgas, kas bija uz riņķa, tomēr nebiju atradusi to, kas derētu važām. Roka pamazām sasvīda, un atslēgas izslīdēja man no pirkstiem kā grunduļi, kad vēlreiz pārbaudīju tās, kuras pēc izskata likās visatbilstošākās. Mana niknā purpināšana izrāva Džeimiju no transa, un viņš paliecās uz priekšu, lai redzētu, ko es daru.

- Tev nevajag atslēgu, ko var pagriezt, viņš teica, atspiedies ar plecu pret sienu, lai spētu noturēties vertikāli. Tai tikai jābūt tikpat garai kā cilindrs, tad, stipri uzsitot pa atslēgas galvu, dabūsi vaļā slē­dzeni.

- Vai esi tādu jau agrāk redzējis? Gribēju panākt, lai Džeimijs paliek nomodā un runā; ja mums būs lemts tikt no šejienes projām, tad viņam vajadzēs iet.

- Esmu bijis tādās ieslēgts. Kad mani atveda šurp, tad pieķēdēja pie sienas lielajā kamerā kopā ar daudziem cietumniekiem. Man blakus atra­dās kāds puisis, vārdā Railijs, no Leinsteras. Viņš teica, ka esot sēdējis teju visos Īrijas cietumos un tagad pārmaiņas pēc gribot pamēģināt Sko­tiju. Džeimijs pūlējās runāt; viņš tikpat labi kā es apzinājās, ka viņam jāpieceļas. Viņam izdevās pat izmocīt vārgu smaidiņu. Railijs man krietni daudz pastāstīja par važām un tamlīdzīgām lietām un parādīja, kā dabūt tās vaļā, ja mums ir lieks taisns dzelzs gabals, kura mums nebij.

- Nu tad izstāsti man. Piepūle, ko prasīja runāšana, lika Džeimijam stipri svīst, tomēr viņš jau bija kļuvis možāks. Likās, ka koncentrē­šanās, kaut nedaudz, tomēr nāca par labu.

Izpildot Džeimija norādījumus, es vispirms sameklēju piemērotu atslēgu, tad ieliku to slēdzenē tik dziļi, cik tā gāja. Ja ticēja Railijam, tad pamatīgs sitiens pa atslēgas vienu galu liks otram galam triekties pret mehānismu un atsitīs to vaļā. Lūkojos apkārt, meklēdama piemē­rotu sitamo.

- Uz galda ir āmurs, Armaliet, Džeimijs ieteica. Uztvērusi, cik drūmi skanēja viņa balss, es novērsu skatienu no viņa sejas un pagrie­zos pret galdu, kur atradu vidēja izmēra koka āmuru, kura kāts bija aptīts ar darvotu stiepli.

- Vai ar to… Man šausmās aizrāvās elpa.

- Jā. Piespied dzelzs riņķi pie sienas, zeltenīt, un tad sit.

Diviem pirkstiem satvērusi āmura kātu, es to pacēlu. Bija grūti pie­likt važas pareizi pie sienas, jo vajadzēja, lai Džeimijs saslēgto kāju paliek zem otras un piespiež celi pie sienas tālākajā pusē.

Pirmie divi sitieni izdevās pārāk vāji un nedroši. Saņēmusi drosmi kā apmetni ap pleciem, es triecu āmuru pa atslēgas noapaļoto galvu tik, cik man bija spēka. Āmurs noslīdēja no atslēgas un trāpīja Džeimijam ne tieši, tomēr stipri, pa potiti. Atraujoties viņš zaudēja nesta­bilo līdzsvaru un krita, instinktīvi pašaujot apakšā labo roku. Džeimijs izdvesa necilvēcisku vaidu, kad labajai rokai uzgūla viss auguma svars un plecs atsitās pret grīdu.

- Ak, nolādēts, es nogurusi nolamājos. Džeimijs bija paģībis, un es viņam neko nevarēju pārmest. Izmantojot viņa īslaicīgo nekustī­gumu, es pagriezu kāju tā, lai važu gredzens piespiestos pie sienas, un spītīgi uzbliezu pa iestrēgušo atslēgu, bet panākumi, cik varēju redzēt, izpalika. Domās pamatīgi "svētīju" īru atslēdzniekus, kad man aiz muguras pēkšņi atvērās durvis.

Rendela seja, tik līdzīga Frenka sejai, reti atklāja domas, rādot pa­saulei vien neizteiksmīgu, neiedragājamu vaigu. Taču šajā brīdī ierastā nosvērtība kapteini bija pametusi un viņš stāvēja durvīs ar atkārušos žokli, līdzinādamies savam pavadonim. Kapteiņa dienestnieks bija ļoti liela auguma vīrs notraipītā un noplīsušā formas tērpā. Viņam bija zema piere, plakans deguns un atkārušās, biezas lūpas, kas raksturīgas tipiem ar zināmu garīgu atpalicību. Vīrieša sejas izteiksme, lūkojoties pāri Rendela plecam, nemainījās, un īpašu interesi ne par mani, ne par vīrieti, kurš bez samaņas gulēja uz grīdas, viņš neizrādīja.

Atguvies Rendels iesoļoja kamerā un pieliecies pabikstīja važas, kas aptvēra Džeimija potīti.

- Redzu, ka esat mēģinājusi sabojāt kroņa mantu, manu meitēn. Ziniet, tas ir sodāms pārkāpums. Nemaz nerunāsim par to, ka mēģi­nājāt palīdzēt izbēgt bīstamam noziedzniekam. Gaišpelēkajās acīs dzirkstīja jautrība. Mums būs jāsarīko kaut kas piemērots arī tev. Bet pa to laiku… Viņš uzrāva mani kājās, atlieca rokas uz muguras un sasēja tās ar savu kaklasaiti.

Pretošanās acīm redzami bija neauglīga, bet es no visa spēka uzminu viņam uz kājas tikai tāpēc, lai kaut cik mazinātu vilšanās sajūtu.

- Au! Rendels pagriezās un spēcīgi mani atgrūda, tā ka manas kājas atsitās pret gultu un es nokritu uz rupjajām segām. Rendels skatījās uz mani drūmā apmierinājumā, ar lina mutautiņu berzēdams nosmērētā zābaka purngalu. Par atbildi es ļauni paglūnēju, un viņš īsi iesmējās.

- Bailīga tu neesi, tas jāatzīst. Faktiski tu esi viņam piemērota, viņš ar galvu pamāja uz Džeimiju, kas pamazām sāka kustēties, un lielāku uzslavu es nevarētu tev pateikt. Rendels viegli ar pirkstiem glāstīja sev kaklu, kur krekla pavērtajā apkaklē varēja redzēt tumšu zilumu. Kad es viņu atsēju, viņš mēģināja mani nogalināt, ar vienu roku. Un, sasodīts, viņam gandrīz arī izdevās. Es diemžēl nezināju, ka viņš ir kreilis.

- Cik nesaprātīga rīcība, es noteicu.

- Pilnīgi pareizi. Rendels māja ar galvu. Nedomāju, ka tu būtu tik nepieklājīga, vai ne? Tomēr, starp citu… Viņš pievērsās lielajam dienestniekam, kurš nošļukušiem pleciem tāpat vien stāvēja durvīs un gaidīja pavēles.

- Mārlij, Rendels uzsauca, nāc šurp un pārmeklē, vai šai sie­vietei nav ieroču. Viņš uzjautrināts noskatījās, kā milzis taustījās ap manu augumu, līdz beidzot atrada un izvilka manu dunci.

- Tev nepatīk Mārlijs? kapteinis apjautājās, vērodams, kā es cen­šos izvairīties no pirkstiem, kas mani pārāk intīmi taustīja. Žēl gan, esmu pārliecināts, ka tu gan esi viņa gaumē.

- Nabaga Mārlijam ar sievietēm diez kā neveicas, kapteinis tur­pināja, acim ļauni zaigojot. Vai ne, Mārlij? Pat maukas viņu neņem. Rendels stingri vērās manī ar blēdīgu skatienu, smaidīdams kā plē­soņa. Pārāk liels, viņas saka. Viņš sarauca uz augšu vienu uzaci. Un tāds spriedums no netikles mutes kaut ko nozīmē, vai ne? Arī otra uzacs savilkās uz augšu, skaidri parādot, ko viņš domājis.

Mārlijs, kurš pārmeklēšanas laikā bija sācis elst, nolaida rokas un noslaucīja mutes kaktiņā satecējušās slienas. Es riebumā atkāpos, cik nu tālu varēju.

Rendels mani cieši nopētīja, tad teica:

- Kad būsim beiguši sarunu, Mārlijs, manuprāt, tev labprāt paka­vētu laiku savā kambarī. Protams, viņam var ienākt prātā vēlāk savā veiksmē dalīties ari ar draugiem, bet tas jau atkarīgs tikai no viņa.

- Vai tad tu nevēlies paskatīties? es paņirgājos.

Rendels, patiesi uzjautrināts, iesmējās.

- Iespējams, ka man piemīt tā dēvētās "nedabiskās noslieces", kā tu jau droši vien būsi dzirdējusi. Bet man taču ir ari kādi morāles prin­cipi. Viņš palūkojās uz milzīgo dienestnieku, uzkumpušu, netīrās drē­bēs, vēders pārkāries pāri bikšu jostai. Ļenganās, miklās lūpas nepār­traukti kustējās un kaut ko murmināja, it kā meklējot ēdiena atliekas zobos, un īsie, resnie pirksti nervozi grābstījās gar notraipīto bikšu priekšu. Rendels viegli nodrebinājās.

- Nē, viņš teica. Par spīti asajai mēlei, tu esi ļoti skaista sieviete. Un redzēt tevi Mārlija nagos nē, to es nevēlos. Pat ja nerunājam par izskatu, tad Mārlija dzīvesveidā vēl daudz kas būtu uzlabojams.

- Un tavējā ari, es piebildu.

- Var jau būt. Katrā ziņā pavisam drīz tas vairs neattieksies uz tevi. Rendels apklusa un pievērsa skatienu man. Zini, es jopro­jām labprāt noskaidrotu, kas tu esi. Tas, ka esi jakobite, ir skaidrs, bet kurā pusē tu stāvi? Māršalu? Sīfortu? Visticamāk, Lovatu, ja esi kopā ar Freizeriem. Rendels viegli pabikstīja Džeimiju ar spoži nospod­rinātā zābaka purngalu, bet upuris vēl gulēja nekustīgi. Redzēju, ka krūtis ritmiski cilājas; varbūt viņš no bezsamaņas uzreiz bija ieslīdzis miegā. Loki zem acīm liecināja, ka pēdējā laikā viņš nav dabūjis izgu­lēties.

- Daži pat apgalvo, ka tu esi ragana, kapteinis turpināja. Balss tonis bija bezrūpīgs, bet viņš mani cieši vēroja, it kā es pēkšņi varētu pārvērsties par pūci un, spārniem plīkšķot, aizlaisties. Kreinsmūrā sanāca nepatikšanas, vai ne? Kāds tika nogalināts? Bet tās, bez šau­bām, ir tikai māņticīgas muļķības.

Rendels dziļdomīgi uz mani skatījās.

- Mani varētu pierunāt noslēgt ar tevi vienošanos, viņš pēkšņi ieteicās un, atliecies atpakaļ, gandrīz uzsēdās uz galda, mani izaicinā­dams.

Es rūgti iesmējos.

- Nevaru teikt, ka es šajā brīdī spētu kaulēties, man nav ari tāda noskaņojuma. Ko tu vari man piedāvāt?

Rendels ar acīm norādīja uz Mārliju. Idiota skatiens bija kā piekalts man, un visu laiku viņš pie sevis kaut ko penterēja.

- Ja neko citu, tad vismaz izvēli. Pasaki tā, lai es noticu, kas tu esi un kas tevi atsūtīja uz Skotiju. Ko tu dari, kam un kādas ziņas esi nodevusi. Pastāsti man to, un es aizvedīšu tevi pie sera Flečera, nevis atdošu Mārlijam.

Es tišuprāt neskatījos uz plānprātiņu. Biju pamanījusi nodrupušos zobu stumbeņus, pūžņojošas smaganas, un, iedomājoties, ka viņš varētu mani skūpstīt, nemaz nerunājot par… Es nožmiedzu šo domu. Rendelam taisnība es nebiju gļēva. Bet arī muļķe ne.

- Mēs lieliski zinām, ka tu nevari vest mani pie sera Flečera, es aizrādīju. Riskēt, ka es viņam pastāstīšu par šo? Es pamāju ar galvu, ietverot visu mazo, noslēgto telpu, mājīgo uguni, gultu, uz kuras sēdēju, un man pie kājām gulošo Džeimiju. Lai kādi būtu sera Flečera paša trūkumi, nespēju iedomāties, ka cietuma pārvaldnieks oficiāli, proti iecietīgi, izturētos pret to, ka viņa virsnieki spīdzina ieslodzītos. Pat angļu armijā noteikti ir kādas nepārkāpjamas robežas.

Rendels sarauca uzacis.

- Ak, spīdzina? Viņš nevērīgi pamāja uz Džeimija roku. Nega­dījums. Neveiksmīgs kritiens kamerā, un pārējie ieslodzītie viņu sabra­dāja. Zini, cietums ir pārpildīts. Viņš nicīgi pasmaidīja.

Es klusēju. Sers Flečers var ticēt vai neticēt, ka Džeimija rokas trauma ir negadījuma sekas, bet ārkārtīgi apšaubāmi, ka viņš ticēs jeb­kam, ko teikšu es, ja mani atmaskos kā angļu spiedzi.

Rendels mani modri vēroja, vai neparādīsies kādas padošanās pazī­mes.

- Nu? Izvēle ir tavā ziņā.

Es nopūtos un aizvēru acis, nogurusi no skatīšanās uz viņu. Izvēle nebija manā ziņā, bet es diez vai varēju viņam teikt, kāpēc tā.

- Nav svarīgi, gurdi atteicu. Es tāpat tev neko nevaru pa­stāstīt.

- Padomā mazliet. Rendels piecēlās un uzmanīgi pārkāpa pāri Džeimijam, kas gulēja nemaņā, un izņēma no kabatas atslēgu. Man var ievajadzēties Mārlija palīdzību, bet pēc tam es likšu viņam atgriez­ties savā kambarī un tev, ja nevēlēsies sadarboties, vajadzēs iet viņam līdzi. Viņš pieliecās, atslēdza važu gredzenu un ar apbrīno­jamu spēku, ko nevarētu gaidīt no tik trausla cilvēka, uzrāva nekustigo ķermeni kājās. Apakšdelmu muskuļi izspiedās zem sniegbaltā krekla piedurknēm, kad viņš nesa Džeimiju, kura galva kratījās, uz kaktā nolikto ķebli. Tad pamāja uz tuvumā stāvošu spaini.

Atmodini viņu! Rendels skarbi pavēlēja klusējošajam lempim. Auksts ūdens uzšļācās akmens sienai un satecēja uz grīdas, sakrāda­mies netīrā peļķē. Vēlreiz, Rendels skarbi noteica, apskatījis Džei­miju, kas klusi ievaidējās un pakustināja pret akmens sienu atbalstīto galvu. Zem otras ūdens šalts viņš sarāvās un sāka klepot.

Rendels pagāja uz priekšu, sagrāba Džeimiju aiz matiem un atrāva galvu atpakaļ, sapurināja kā noslīkušu žurku tik stipri, ka sasmakušā ūdens lāses apšļakstīja sienu. Džeimija acis pavērās spraudziņā, kas atklāja trulu skatienu. Rendels riebumā atgrūda savu upuri, noslau­cīja roku pie biksēm un novērsās. Viņa skatiens droši vien bija uztvēris kādu kustību, jo viņš griezās atpakaļ, bet ne pietiekami ātri, lai sagata­votos garā, sarkanmatainā skota pēkšņajam uzbrukumam.

Džeimija rokas apķērās Rendelam ap kaklu. Tā kā Džeimijam bija laupīta iespēja rīkoties ar labo roku, viņš ar veselo kreiso roku satvēra tās plaukstas locītavu un vilka, ar apakšdelmu aizspiežot anglim bal­seni. Kad Rendels kļuva violeti sarkans un šļaugans, Džeimijs atlaida kreiso roku uz īsu brīdi, lai iebelztu pretiniekam pa nierēm. Pat tik novājinātam, kāds viņš bija, sitiens bija pietiekami spēcīgs, lai Rendels nokristu uz ceļiem.

Nometis ļengano kapteini, Džeimijs apcirtās pret lempīgo dienest­nieku, kura sejā ar atkārušos žokli, vērojot notiekošo, nebija uzdzirk­stījusi ne mazākā interese. Lai ari seja palika trula, tomēr, kad Džeimijs viņam tuvojās, kreisajā rokā aiz vienas kājas satvēris ķebli, lamzaks sakustējās un paņēma no galda āmuru. Zināma piesardzība parādījās kalpotāja ģīmī, kad abi vīrieši lēnām meta viens otram apkārt lokus, meklēdami kādu neapsargātu vietu.

Mārlijs, kas bija labāk bruņojies, mēģināja uzbrukt pirmais, trie­cot āmuru pret Džeimija ribām. Džeimijs, strauji griežoties, izvairījās un izdarīja māņu kustību ar ķebli, spiežot dienestnieku atkāpties līdz durvīm. Nākamais trieciens, nāvējošs sitiens ar āmuru no augšas, būtu pāršķēlis Džeimijam galvaskausu, ja trāpītu mērķī. Bet ķeblis sašķīda, tam tika norauts sēdeklis un viena kāja.

Džeimijs vēlreiz atvēzējās un nepacietīgi trieca ķebli pret sienu, sadalot to vēl mazākās daļās un iegūstot parocīgu rungu divas pēdas garu koka mietu ar asu, skabargainu galu.

Kamerā dūmojošo lāpu dēļ bija smacīgi, bet joprojām klusi, izņe­mot abu vīriešu elšanu un laiku pa laikam kādu būkšķi, kad koks sāpīgi atsitās pret miesu. Baidīdamās runāt, lai nenovērstu Džeimija nedrošo koncentrēšanos, es uzrāvu kājas uz gultas un piespiedos pie sienas, lai negadītos cīkstoņiem ceļā.

Man bija skaidrs un, spriežot pēc vieglā, tīksmīgā smaidiņa, arī Mārlijam -, ka Džeimijs ātri zaudē spēkus. Tas, ka viņš spējis piecelties, jau bija liels brīnums, nemaz nerunājot par kaušanos. Mums visiem trijiem bija skaidrs, ka cīņa ilgi neturpināsies; ja Džeimijam vispār bija kādas izredzes, tad viņam drīz jāsper izšķirīgais solis. Ar īsiem izklupieniem, vicinot aso koka mietu, viņš piesardzīgi tuvojās Mārlijam, pama­zām iedzenot milzeni stūrī, kur viņa sitiena atvēziens būtu ierobežots. Dienestnieks to, kaut kāda instinkta vadīts, aptvēra un nāca ārā no kakta, ar bīstamu horizontālu sitienu cerot atspiest Džeimiju atpakaļ.

Bet Džeimijs nevis atkāpās, bet atvēzējies gāja uz priekšu, uzņemot visu trieciena spēku uz kreiso pusi, un tad no visa spēka iezvēla ar mietu Mārlijam pa deniņiem. Vērodama notikumus, kas risinājās manu acu priekšā, nebiju pievērsusi uzmanību Rendelam, kas gulēja uz grī­das netālu no durvīm. Bet, kad kalps sagrīļojās un viņa acis aizmiglojās, es dzirdēju, ka uz akmens nočirkst zābaku zoles un man pie auss atskan sēcoša elpa.

- Vareni, Freizer. Rendela balss pēc žņaugšanas bija piesmakusi, bet, kā vienmēr, savaldīga. Taču tas maksāja tev pāris ribu, vai ne?

Džeimijs atspiedās pret sienu, velkot elpu skaļiem, šņukstiem līdzī­giem elsieniem, elkoni cieši piespiedis pie sāniem, bet miets viņam jopro­jām bija rokā. Viņa skatiens noslīdēja uz grīdas, izvērtējot attālumu.

- Tā gan nedari, Freizer. Balss skanēja klusi un milīgi. Tu nepagūsi paspert ne divus soļus, kad viņa jau būs beigta. Man gar ausi noslīdēja plāns, vēss naža asmens; jutu galiņu viegli pieduramies man pie vaiga.

Džeimijs, joprojām balstīdamies pret sienu, bridi ar vienaldzīgu skatienu novērtēja situāciju. Tad, negaidīti sakopojis spēkus, ar mokām iztaisnojās visā augumā un stāvēja šūpodamies. Miets dobji nobūkšķēja uz akmens gridas. Naža gals pavisam mazu, mazu drusciņu piespiedās stingrāk, bet citādi Rendels stāvēja nekustīgi, kamēr Džeimijs lēnām nogāja dažas pēdas, kas viņu šķīra no galda, uzmanīgi pieliecās, lai pa ceļam paņemtu ar stiepli aptīto koka āmuru. Viņš pacēla to divos pirkstos un šūpoja Rendelam deguna priekšā, skaidri rādīdams, ka viņa nolūki ir miermilīgi.

Āmurs noklabēja uz galda man priekšā, kāts griezās pietiekami stipri, lai aizvilktu smago galvu gandrīz līdz malai. Neglītais, pamatī­gais darbarīks, tumšs un smags, gulēja uz ozolkoka dēļiem. Galda tālā­kajā galā starp daudzām lietām atradās pīts niedru groziņš ar nelie­lām naglām, kas labi piederējās āmuram; iespējams, šos rīkus atstājuši namdari, kas iekārtoja šo telpu. Džeimija veselā roka, skaistie, smalkie pirksti, kas uguns gaismā izskatījās kā ar zeltu apmaloti, cieši satvēra galda malu. Ar piepūli, kuru es varētu tikai iedomāties, viņš lēnām apsēdās uz krēsla, uzsvērti nolika plaukstas ar izplestiem pirkstiem sev priekšā uz rētainās galda virsmas; āmurs gulēja turpat pa rokai.

Visu laiku, kamēr norisa smagais ceļojums pāri istabai, Džeimija skatiens nenovērsās no Rendela acīm, un tagad arī tas palika nekustīgs. Neskatoties uz mani, Džeimijs īsi pamāja ar galvu manā virzienā un teica:

- Ļauj viņai iet.

Šķita, roka ar nazi mazliet atlaižas. Rendela balsī skanēja izsmiekls un ziņkāre.

- Kāpēc lai es tā darītu?

Likās, ka Džeimijs, par spīti bālumam un sviedriem, kas kā asaras tecēja pa seju, tagad pilnībā valda pār sevi.

- Tu nevari dunča galā turēt uzreiz divus. Nogalini sievieti vai atkā­pies no viņas, un es tevi nožmiegšu, Džeimijs klusi sacīja, bet neuz­krītošajā skotu akcenta pieskaņā jautās tērauda stīga.

- Un kas varētu kavēt mani nogalināt jūs abus, vienu pēc otra?

Izteiksmi, kas parādījās Džeimija sejā, es sauktu par smaidu tikai

tāpēc, ka kļuva redzami zobi.

- Ko!? Sagādāt šitādu vilšanos bendem? Rīt būtu pagrūti izskaid­rot, vai ne? Viņš strupi pamāja uz bezsamaņā gulošo lempi uz grīdas. Tu atcerēsies, ka tev vispirms vajadzēja likt savam mazajam palldziņam sasiet mani un tikai tad tu spēji salauzt man roku.

- Un tad? Nazis man pie auss nesakustējās.

- Kādu bridi no tava palīga nekāda labuma nebūs. Tā, nenolie­dzami, bija taisnība baismīgais kalps gulēja ar galvu telpas stūri, saraustīti, gārdzoši krākdams. Nopietns smadzeņu satricinājums, es mehāniski noteicu diagnozi. Varbūt asiņošana smadzenēs. Man būtu pilnīgi vienalga, ja viņš manu acu priekšā nomirtu.

- Tu nevari uzveikt mani bez palīgiem, tas nekas, ka man ir tikai viena roka. Džeimijs lēnām purināja galvu, vērtēdams Rendela augumu un spēku. Nē. Es esmu garāks un krietni labāks kauslis, ja liek roku pret roku. Ja šī sieviete neatrastos tavā varā, es izrautu nazi tev no rokas kā nieku un ietriektu tev rīklē. Tu to zini un tāpēc vēl neesi viņai neko nodarījis.

- Bet viņa ir manā varā. Tu, protams, vari doties projām. Re, kur izeja, pavisam tuvu. Tad tava sieva paliktu tu taču teici, ka viņa ir tava sieva, un, protams, mirtu.

Džeimijs paraustīja plecus.

- Un es pats arī. Vai es varētu tālu tikt, ja vesels garnizons dzītos man pa pēdām? Tikt nošautam svaigā gaisā varētu būt patīkamāk nekā pakārtam cietumā, bet liela starpība jau nav. Sejai pārslīdēja sāpju izteiksme, un Džeimijs uz brīdi aizturēja elpu. Kad viņš atguva elpu, tā plūda sekli un bieži. Šoks, kas viņu līdz šim bija pasargājis no lielajām sāpēm, tagad acīmredzot zaudēja iedarbību.

- Nu tad jau izskatās, ka esam nonākuši strupceļā. Rendela izglī­tota cilvēka angļu valoda skanēja nevērīgi. Ja vien tev nav kāda cita priekšlikuma?

- Man ir. Tu mani gribi. Skota vēsā balss bija lietišķa. Ļauj sievietei iet, un tu dabūsi mani. Naža asmens mazliet sakustējās, ieskrāpējot man ausi. Jutu dūrienu un siltas asins lāses krājamies pie brūces.

- Dari ar mani, ko gribi. Es nepretošos, taču, ja tu domā, ka tas vajadzīgs, ļaušu sevi sasiet. Rītdien par notikušo neteikšu ne vārda. Bet vispirms tu parūpēsies, lai sieviete droši tiek ārā no cietuma. Manas acis kavējās pie Džeimija sakropļotās rokas. Zem vidējā pirksta veidojās maza asins peļķīte, un es ar šausmām sapratu, ka viņš tīšām spiež pirk­stu pie galda, lai sāpes neļautu paģībt. Viņš kaulējās par manu dzīvību, liekot pretī vienīgo, kas viņam bija atlicis, sevi. Ja viņš tagad noģībtu, tad pēdējā iespēja būtu palaista garām.

Rendels bija pilnīgi atguvis mieru; kamēr viņš apdomāja priekšli­kumu, nazis nevērīgi gulēja man uz labā pleca. Es tepat vien biju viņa acu priekšā. Džeimiju rīt gatavojās pakārt. Agrāk vai vēlāk pamanīs, ka viņa nav, un cietumu pārmeklēs. Lai arī vīriešu un virsnieku aprindās uz zināmām vardarbības izpausmēm skatījās ar iecietību nešaubījos, ka tas attiektos arī uz salauztu roku un sasistu muguru, tomēr citas Rendela tieksmes tik viegli vis netiktu piedotas. Nav svarīgi, ka Džeimijs bija uz nāvi notiesāts cietumnieks, ja viņš no rīta nostātos pie karātavām un apgalvotu, ka Rendels viņu piesmējis, tad šīs apsūdzī­bas tiktu izmeklētas. Un, ja ārsts pēc apskates apstiprinātu, ka tas ir tiesa, tad pienāktu gals Rendela karjerai un, visticamāk, arī dzīvei. Bet ja Džeimijs zvērētu klusēt…

- Vai tu dosi man savu godavārdu?

Seja bija balta kā pergaments, un tajā dega acis kā zilas liesmas. Pēc brīža viņš lēnām pamāja ar galvu.

- Kad būsi devis savējo.

Upura, kurš vienlaikus ir pilnīgi nepakļāvīgs un pilnīgi padevīgs, pievilcībai nav iespējams pretoties.

- Norunāts. Nazis pazuda no mana pleca, un es dzirdēju, kā nodžinkst metāls, kad to iebāza makstī. Rendels lēnām pagāja man garām, apgāja ap galdu un paņēma āmuru. Viņš to pacēla un ironiski pajautāja: Vai tu atļausi man sarīkot mazu ticamības pārbaudi?

- Jā. Džeimija balss bija tikpat rāma kā rokas, kas nekustīgi spieda galda virsmu. Es mēģināju kaut ko teikt, iebilst, bet mana rīkle bija izkaltusi un kā aizķepusi.

Rendels gausi paliecās garām Džeimijam un viegli paņēma no niedru groziņa vienu nagliņu. Uzlika to stāvus uz Džeimija labās rokas un ar četriem spēcīgiem koka āmura sitieniem izdzina naglu cauri plaukstai. Salauztie pirksti noraustījās un iztaisnojās kā zirnekļa kājas, ko piesprauž pie kolekcionāra dēļa.

Džeimijs ievaidējās, acis no sāpju šoka iepletās un zaudēja jebkādu izteiksmi. Rendels rūpīgi nolika āmuru. Tad saņēma Džeimiju aiz zoda un pacēla uz augšu, lai varētu ieskatīties viņam sejā.

- Un tagad noskūpsti mani, Rendels maigi čukstēja un pielieca galvu pie Džeimija mutes, kas nepretojās.

Rendela seja pēc skūpsta bija sapņaina, skatiens maigs un tālumā vērsts, lūpās iegūlis smaids. Sensenos laikos es mīlēju šo smaidu, un šis sapņainais skatiens iesvēla manī ilgas. Tagad tas mani šķebināja. Man lūpu kaktiņos sakrājās asaras, kaut neatcerējos, ka būtu raudājusi. Rendels bridi stāvēja kā transā, vērdamies Džeimijā. Tad, kaut ko atce­rējies, viņš sakustējās un atkal izvilka dunci no maksts.

Asmens pavirši, skarot ādu, pārgrieza auklu, kas saistīja manas plaukstu locītavas. Nepaguvu pat paberzēt rokas, lai iekustinātu asins plūsmu, kad viņš jau satvēra manu elkoni un steidzīgi stūma uz dur­vīm.

- Pagaidi! aiz muguras ierunājās Džeimijs, un Rendels nepacietīgi pagriezās.

- Vai tad atvadīties neatļausi? Tas vairāk bija apgalvojums nekā jautājums, un Rendels tikai mirkli svārstijās, tad pamāja ar galvu un pagrūda mani atpakaļ pretī nekustīgajam stāvam pie galda.

Džeimija veselā roka cieši apskāva man plecus, un manu miklo seju viņš piespieda sev pie kakla.

- Tu nevari, es čukstēju. Tu nevari. Es tev neļaušu.

Siltas lūpas skāra manu ausi.

- Klēra, mani rīt pakārs. Tas, kas notiks šajā īsajā bridi, nevienam nav svarīgi. Es atrāvos un raudzījos viņā.

- Man tas ir svarīgi! Saspringtās lūpas nodrebēja, gandrīz vai savilkās smaidā. Viņš pacēla brīvo roku un pieskārās manam slapjajam vaigam.

- Es zinu, mo duinne. Un tāpēc tu tagad dosies projām. Lai es zinātu, ka kāds par mani domā. Viņš atkal mani cieši piekļāva sev klāt, maigi noskūpstīja un gēlu valodā nočukstēja: Viņš ļaus tev iet, jo domā, ka esi bezpalīdzīga. Es zinu, ka tā nav. Palaidis mani, viņš angliski piebilda: Es tevi mīlu. Tagad ej.

Rendels pie durvīm palaida mani pa priekšu.

- Tūliņ būšu atpakaļ. Tā bija tāda cilvēka balss, kas nevēlas atstāt savu mīļoto, un man gribējās vemt.

Aizmugurē degošās lāpas gaismā Džeimija siluets iekrāsojās sar­kans, kad viņš graciozi ar galvu norādīja uz pienagloto roku.

- Laikam jau atradīsi mani tepat.

Melnais Džeks. Tā 18. gadsimtā sauca daudzus neliešus un blēžus. Romantiskas prozas radīts, šis vārds uzbur šarmantu lielceļa laupītāju, kas, spalvām rotātu cepuri galvā, veikli vicina dunci.

Bet, kas zina, ko slēpj romantika. Laika rituma izmainītas traģēdijas un bailes. Vēl mazliet stāstnieka mākslas, un, lūk, aizkustinoši roman­tisks stāsts, kas liek asinīm straujāk ritēt dzīslās un jaunavām grūt­sirdīgi nopūsties. Manas asinis traucās kā trakas, un neviena jaunava nav nopūtusies tik smagi kā Džeimijs, kad viņš auklēja savu sakropļoto roku.

- Šeit. Tas bija pirmais vārds, ko Rendels pateica, kopš mēs pame­tām kameru. Viņš norādīja uz šauru, lāpu neapgaismotu aiļu sienā. Te bija izeja, par kuru viņš bija stāstījis Džeimijam.

Tagad jau es biju tiktāl atguvusies, ka varēju parunāt, un to es ari darīju. Paspēru soli atpakaļ, lai atrastos lāpas gaismas lokā, jo vēlējos, lai Rendels atcerētos manu seju.

- Tu, kaptein, man jautāji, vai esmu ragana, es teicu klusā, mie­rīgā balsī. Tagad es tev atbildēšu. Jā, es esmu ragana. Un es tevi nolādu. Tu apprecēsies, kaptein, un tava sieva laidīs pasaulē bērnu, bet tu nenodzīvosi tik ilgi, lai redzētu savu pirmdzimto. Es nolādu tevi ar zināšanām, Džek Rendel, es pateikšu tavu nāves stundu.

Lai gan viņa seja atradās ēnā, tomēr degošais acu skatiens aplie­cināja, ka viņš man tic. Un kāpēc ne? Es runāju taisnību un to zināju. Frenka dzimtas koku es varēju redzēt tik skaidri, it kā tas ar visiem vārdiem būtu iecirsts akmens sienā.

- Džonatans Vulvertons Rendels, es runāju klusā balsī, kā lasot uzrakstu uz kapakmens. Dzimis 1705. gada 3. septembrī. Miris… Viņš kā lode metās pie manis, bet ne tik ātri, lai pagūtu mani apklu­sināt.

Eņģēm nočīkstot, vērās šaurās alkova durvis. Biju sagaidījusi, ka ieraudzīšu tumsu, tāpēc man no spožā sniega apžilba acis. Ašs grū­diens mugurā iegāza mani visā augumā kupenā, un durvis aizcirtās.

Es gulēju grāvī cietuma aizmugurē. Sniega kupenas visapkārt sedza kaut kādas kaudzes visticamāk, tie bija atkritumi no cietuma. Zem tās kupenas, kurā biju iekritusi, gulēja kaut kas ciets, varbūt koka gabals. Pacēlusi skatienu uz stāvo sienu, kas slējās man pāri, es akmenī redzēju švīkas un notecējumus, kas iezīmēja ceļu, pa kuru slīdēja atkritumi, kad tos izgāza pa lūku ar bīdāmu aizvirtni četrdesmit pēdu augstumā. Te noteikti bija virtuve.

Apvēlos uz sāniem un mēģināju pierunāt sevi celties augšā, kad mans skatiens satikās ar zilām acīm. Seja bija gandrīz tikpat zila kā acis un cieta kā koka stumbrs, par ko biju to noturējusi. Rīstīdamās es uzrausos kājās un aizstreipuļoju līdz cietuma sienai.

"Galvu uz leju, elpo dziļi," es sev stingri pieteicu. Tu neģībsi, tu jau agrāk esi redzējusi miroņus, daudzus, tu neģībsi ak Dievs, viņam ir zilas acis tāpat kā… sasodīts, tu neģībsi!

Beidzot elpa un līdz ar to arī pulss atguva rāmāku ritmu. Kad panikas lēkme atkāpās, es piespiedu sevi atgriezties pie nožēlojamā ķermeņa, krampjaini slaukot rokas gar brunčiem. Nezinu, kādēļ aiz žēluma, ziņkāres vai vienkārši šoka -, es vēlreiz paskatījos uz mironi. Tagad, kad bija zudis pārsteiguma izraisītais pēkšņums, mirušajā vīrietī nebija nekā biedējoša un nekad arī nebija bijis. Vienalga, cik neglītā veidā cilvēks mirst, šausminoša ir tikai dvēseles ciešanu klātbūtne; kad tā ir prom, tad palicis vien nedzīvs objekts.

Zilacainais svešinieks ticis pakārts. Un viņš šajā grāvī nebija vie­nīgais. Neapgrūtināju sevi ar rakņāšanos pa kupenām, bet tagad, kad zināju, kas zem tām slēpjas, sniegā skaidri saskatīju sasalušu roku un kāju, un galvu apaļīgos apveidus. Tur gulēja vismaz ducis cilvēku, gai­dīdami vai nu atkusni, kas ļaus viņus vieglāk apbedīt, vai skarbāku nokopšanu, ko paveiks zvēri no tuvējā meža.

Šī doma izsita mani no grūtsirdīgā stinguma. Man nebija laika meditēt pie kapiem, citādi vēl viens zilu acu pāris akli vērsies pretī krītošajām sniegpārslām.

Jāatrod Mērtegs un Ruperts. Varbūt šis aizmugures durvis var mums noderēt. Skaidrs, ka šis durtiņas nav tā nocietinātas un apsar­gātas kā galvenie vārti un citas ieejas cietumā. Bet man bija vajadzīga palīdzība, turklāt nekavējoties.

Es pametu skatienu augšup uz grāvja malu. Saule jau bija noslīdē­jusi zemu pie apvāršņa; piesegusies ar mākoni, tā kvēloja virs pašām koku galotnēm. Gaiss likās mitruma pievildzis un smags. Droši vien naktī atkal snigs; austrumos debesis sedza bieza dūmaka. Vēl aptuveni stundu būs gaišs.

Kamēr vien varēju izvairīties, negribēju rāpties augšā pa stāvo klinšu krauju, tāpēc gāju pa grāvja dibenu. Diezgan drīz aiza aizvijās prom no cietuma, un izskatījās, ka tā varētu iziet pie upes; iespējams, kūstošā sniega straumes nesa turp cietuma atkritumus. Biju jau gan­drīz sasniegusi cietokšņa stāvās sienas stūri, kad izdzirdēju sev aiz muguras kādu skaņu. Es strauji apcirtos. Troksni radīja no kraujas nori­pojis akmens, ko bija izkustinājusi liela, pelēka vilka kāja.

Salīdzinājumā ar tiem, kas gulēja zem sniega, es noteikti biju kārdinošāks kumosiņš. No vienas puses, es kustējos, tāpēc mani būtu grūti noķert un es, iespējams, pretotos. Bet, no otras puses, es kustējos lēni, neveikli un, galvenais, nebiju sasalusi stīva, tāpēc nedraudēju izlauzt zobus. Turklāt es odu pēc svaigām asinīm, kārdinoši siltām šajā sasalu­šajā klajumā. Ja es būtu vilks, nodomāju, nekavētos ne mirkli. Tieši tajā brīdī, kas es šādi biju nodefinējusi mūsu nākotnes attiecības, šķiet, arī vilks bija pieņēmis lēmumu.

Pembrukas hospitālī bija ārstējies kāds amerikānis, vārdā Čārlijs Māršals. Patīkams puisis, draudzīgi noskaņots kā jau visi jeņķi. Viņš ārkārtīgi interesanti stāstīja par savu vaļasprieku. Un viņa aizraušanās bija suņi; Čārlijs bija K-9 vienības seržants. Viņš kopā ar diviem suņiem bija uzkāpis uz kājnieku minas mazā ciemā pie Arlas. Puisis ļoti sēroja par saviem suņiem un bieži man par tiem stāstīja, kad retajos brīvajos brīžos apsēdos pie viņa gultas.

Atgriežoties pie pašreizējās tēmas, jāsaka, ka reiz Čārlijs man pastāstīja, ko vajadzētu un ko nevajadzētu darīt, ja uzbrūk suns. Sapratu, ka šo spokaino radījumu, kas klusiņām līkločiem starp akme­ņiem nāk lejup, dēvēt par suni ir visai nesaprātīgi, bet cerēju, ka kādas kopējas pamatīpašības tam ar cilvēka pieradinātajiem pēcnācējiem varētu būt saglabājušās.

- Slikts suns, es stingrā balsī uzsaucu, mērķēdama uz vienu dzeltenīgo acābolu. Patiesībā, es gausi kāpos atpakaļ uz cietuma sienu, tu esi viens briesmīgs suns. ("Runā skaļi un skaidri," es dzir­dēju Čārlija balsi.) Droši vien vissliktākais pasaulē, sacīju skaļi un skaidri. Turpināju atkāpšanos, ar vienu atpakaļ pastieptu roku mēģinot sataustīt granīta mūri; kad pirksti pret to atdūrās, es virzījos uz ēkas stūri aptuveni desmit jardus tālāk.

Sasēju ciešāk pie kakla auklas un sameklēju brošu, kas saturēja manu apmetni, visu laiku stingri un skaļi stāstīdama vilkam, ko es domāju par viņu, viņa senčiem un tuviniekiem. Likās, ka zvēru mani kritiskie izteikumi interesē, mēle raustījās starp suniskā smaidā atņirg­tajiem zobiem. Zvērs nesteidzās; kad vilks bija pienācis tuvāk, es redzēju, ka tas ir kārns, plušķains un mazliet pieklibo. Varbūt dzīvnie­kam nevedās ar medīšanu un slimība bija iemesls, kādēļ viņu pievelk cietuma mēslu kaudze, kur varēja pārtikt no maitām. Katrā ziņā es uz to cerēju; jo slimāks, jo labāk.

Apmetņa kabatā sameklēju savus ādas cimdus un uzvilku tos. Tad vairākkārt aptinu apmetni ap labo roku, pateikdamās Dievam, ka samts ir tik biezs. "Viņi krīt pie rīkles," Čārlijs mani mācīja, "ja vien saimnieks neliek darīt citādi. Skaties sunim acīs; tu redzēsi, kad tas būs nolēmis lēkt. Tas ir tavs brīdis."

Tajā ļaunajā, dzeltenīgajā lodē redzēju daudz ko, arī izsalkumu, ziņ­kāri un pārdomas, bet nodoma lēkt pagaidām vēl nebija.

- Tu esi pretīgs, es turpināju, neuzdrošinies ķerties man pie rīkles! Biju izdomājusi ko citu. Ap labo roku vaļīgi aptinu apmetņa malu, pārējo biju sagatavojusi pietiekami biezu, kā polsterējumu, un es cerēju, zvēra zobi tam cauri netiks.

Vilks bija vājš, bet ne novārdzis. Lēsu, ka tas varētu būt astoņdesmit vai deviņdesmit mārciņu smags; vieglāks par mani, bet ne tik daudz, lai tā būtu liela priekšrocība. Svaru kausi bija nosvērušies par labu dzīv­niekam: četras kājas salīdzinājumā ar divām spēja labāk noturēties uz slidenās sērsnas, kas klāja sniegu. Cerēju, ka, piespiežot muguru pie sienas, būs vieglāk cīnīties.

Sajūta, ka man aiz muguras nekā nav, nozīmēja, ka esmu tikusi līdz cietokšņa stūrim. Vilks stāvēja aptuveni divdesmit pēdas no manis. Esmu klāt. Piemīdīju zem kājām sniegu, lai varētu stabilāk nostāvēt, un gaidīju.

Es pat nepamanīju bridi, kad vilks atrāvās no zemes. Liku galvu ķīlā, ka vēroju viņa acis, bet, ja lēmums lēkt tajās ari parādījās, tad darbība sekoja pārāk strauji, lai es spētu to pamanīt. Instinkts, nevis apzināts prāta spriedums pacēla manu roku, kad balti pelēkais traips lidoja man virsū.

Zobi polsterējumā iecirtās ar tādu spēku, ka atstāja zilumus man uz rokas. Zvērs bija smagāks, nekā biju iedomājusies; tādam svaram nebiju gatava, un mana roka noslīga. Cerēju, ka varēšu triekt uzbrucēju pret sienu, varbūt to apdullinot. Bet es pati atkritu pret mūri, iespiežot vilku starp akmens bluķiem un savu gurnu. Nikni triecu celi uzbrucē­jam krūtīs un izdzirdēju aizžņaugtu kaucienu. Un tikai tad es aptvēru, ka savādie, ņurdošie smilksti nāk no manas rīkles, nevis no vilka.

Lai cik savādi tas liktos, es vairs nemaz nebaidījos, bet, kamēr vēroju vilku tuvojamies, biju bailēs drebējusi. Manā galvā vietas pietika tikai vienai domai: vai nu es nogalināšu šo dzīvnieku, vai tas nogalinās mani. Tāpēc es nogalināšu viņu.

Ikvienā spriegā fiziskā cīņā pienāk pagrieziena punkts, kad cīnī­tājs ļaujas izšķērdigam spēku un ķermeņa resursu patēriņam, ignorējot cenu, kāda būs par to jāmaksā, līdz cīņa ir galā. Sievietes šādu punktu piedzīvo dzemdībās, vīrieši kaujā.

Kad esi garām šim punktam, tu zaudē jebkādas bailes no sāpēm vai ievainojumiem. Tajā brīdī dzīve kļūst ļoti vienkārša; tu darīsi to, ko centies paveikt, vai mirsi, to mēģinot, un nav nemaz tik svarīgi, kurš variants izrādīsies īstais.

Biju redzējusi šādu cīņu mācību laikā palātās, bet piedzīvojusi nebiju. Tagad visi mani spēki koncentrējās uz žokļiem, kas bija sagrā­buši manu apakšdelmu, un kustīgo dēmonu, kas plosīja manu ķermeni.

Man izdevās triekt zvēra galvu pret sienu, bet ne pietiekami stipri, lai no tā būtu kāds labums. Jutu, ka strauji zaudēju spēkus; ja vilks būtu vesels un spēcīgs, man nebūtu nekādu izredžu. Arī tagad to nebija daudz, bet es tvēros pie tā, kas man bija. Uzkritu virsū dzīvniekam, piespiedu ar augumu un aizsitu tā pēc maitas smirdošo elpu. Vilks gan­drīz tūlīt atguvās un sāka spirināties zem manis, bet sekundes atslābi­nāšanās deva man iespēju atbrīvot roku, viena plauksta bija iestrēgusi zem slapjā purna.

Iespiežot pirkstu zvēra mutes kaktiņos, man izdevās nejaut aizcirst kā šķēres asos dzerokļus. Pa roku man tecēja slienas. Es gulēju virsū vilkam. No cietuma ēkas stūra mani šķīra apmēram astoņpadsmit col­las. Kaut kā man tur jānokļūst, neatlaižot spalvu kušķi, kas cilājās un kustējās zem manis.

Spārdīdamās ar kājām un ar visu augumu spiežot vilku, es stūmu sevi uz priekšu collu pa collai, vienlaikus ne mirkli neatslābinot tvērienu, kas neļāva ilkņiem sasniegt manu rīkli. Noteikti nebija pagājušas pat dažas minūtes, kamēr es pieveicu šīs astoņpadsmit collas, bet man likās, ka esmu tur vārtījusies visu mūžu, saķērusies cīņā ar zvēru, kura pakaļkājas skrāpēja man kājas, meklējot, kur varētu pārplēst man vēderu.

Beidzot es varēju redzēt ap stūri. Akmens asā mala bija tieši man acu priekšā. Tagad nāca visgrūtākais. Man vilks jāpagriež tādā veidā, lai es varētu ar abām rokām satvert tā purnu; vienā rokā man nemū­žam nebūtu tik daudz spēka.

Negaidīti es paripoju malā, un vilks uzreiz ieslīdēja šaurajā spraugā starp manu augumu un sienu. No visa spēka uzspiedu ar celi, iekams vilks paguva piecelties. Tas ieņurdējās, kad celis ietriecās sānā, piespie­žot to pie sienas, kaut tikai uz īsu mirkli.

Tagad jau ar abām rokām no apakšas biju satvērusi vilka apakš­žokli. Vienas rokas pirksti patiesībā bija tam mutē. jutu kauliņos spēcī­gas sāpes, bet nelikos ne zinis, spiežot spalvaino galvu atpakaļ, atpakaļ un atpakaļ, sienas leņķi izmantodama kā centru svirai, kas bija zvēra ķermenis. Likās, ka man salūzis rokas, bet tā bija vienīgā iespēja.

Troksni dzirdēt nevarēja, bet es jutu vibrāciju izskrienam cauri visam ķermenim, kad pārlūza vilka sprands. Saspringtās ekstremitā­tes un pūslis uzreiz atslāba. Nepanesamais spiediens uz manām rokām izzuda, es saļimu tikpat ļengana kā mirstošais vilks. Jutu, kā man zem vaiga raustās sirds, tā bija vienīgā ķermeņa daļa, kas vēl spēja cīnīties ar nāvi. Cietā spalva oda pēc amonjaka un piemirkušiem matiem. Gri­bēju tikt projām, bet nespēju.

Domāju, ka kādu bridi biju aizsnaudusies, lai cik dīvaini tas izklau­sītos, vaigu piespiedusi līķim kā spilvenam. Atvēru acis un ieraudzīju cietuma zaļganos akmeņus dažas collas no mana deguna. Tikai doma par to, kas norisinās aiz šīs sienas, piespieda mani piecelties.

Klumburoju pa grāvi, apmetnis no viena pleca bija noslīdējis, klū­pot pār sniega apslēptajiem akmeņiem, sāpīgi atsitot stilbus pret daļēji apraktajiem koku zariem. Zemapziņā es noteikti biju zinājusi, ka vilki dzīvo baros, jo neatceros, ka būtu izbrīnījusies, izdzirdusi gaudas, kas atskanēja no meža virs un aiz manis. Ja es kaut ko jutu, tad tas bija melns niknums, ka visi sazvērējušies, lai kavētu mani un liktu ceļā šķēršļus.

Garlaikoti es pagriezos, lai paskatītos, kas tā par skaņu. Tagad jau biju atklātā laukā labu gabalu no cietuma; nebija sienas, pret kuru atbal­stīties, un arī nekāda ieroča. Pirmo vilku man uzveikt palīdzēja galve­nokārt veiksme; man nebija izredžu, pat tūkstotis pret vienu, ka es kai­lām rokām varētu uzveikt vēl kādu vilku. Un cik to te vispār bija? Barā, kuru redzējām vasarā mēnesnīcā, bija vismaz desmit zvēru. Atmiņā dzirdēju, kā šņakst zobi un lūst kauli. Tagad vienīgais jautājums bija, vai man vispār cīnīties vai arī vienkārši nogulties sniegā un padoties. Ņemot vērā visus apstākļus, šāda iespēja likās ārkārtīgi kārdinoša.

Tomēr Džeimijs bija atteicies no dzīves un vēl daudz kā vairāk, lai dabūtu mani ārā no cietuma. Biju viņam parādā vismaz mēģināt.

Es atkal lēnām atkāpos, virzīdamās tālāk pa grāvi. Gaisma dzisa; drīz aizu piepildīs ēnas. Šaubījos, vai tas man palīdzētu. Vilkiem noteikti bija labāka spēja redzēt tumsā nekā man.

Pirmais no vilkiem parādījās uz aizas malas tāpat kā iepriekšējais pinkains siluets, nekustīgs un modrs. Satriekta es ieraudzīju, ka aizā uz manu pusi jau lēnām, gandrīz soli solī rikšo vēl divi vilki. Krēslā tie izskatījās gandrīz tādā pašā krāsā kā sniegs netīri pelēki gandrīz neredzami, lai gan viņi kustējās, nemaz necenšoties slēpties.

Es apstājos. Skaidrs, ka aizbēgt es nevarēju. Pieliecos un izvilku no sniega nokaltušu priedes zaru. Pat cauri cimdiem sajutu, ka melnā miza ir slapja un raupja. Griezu zaru sev virs galvas un kliedzu. Dzīv­nieki apstājās, bet projām negāja. Tuvākais piekļāva ausis pie galvas, it kā viņam nepatiktu troksnis.

- Nepatīk? es iespiedzos. Ļoti slikti! Atkāpies, nolādētais lops! Paķērusi akmeni, es metu ar to vilkam. Netrāpīju, bet zvērs palēca sānis. Iedrošināta es sāku mētāties ar to, kas trāpijās pa rokai, akme­ņiem, zariem, sniegu. Kliedzu, līdz rīkle kļuva jēla no aukstā gaisa, pati gaudoju kā vilks.

Sākumā domāju, ka trāpījis viens no manis mestajiem priekšme­tiem. Tuvākais vilks iekaucās, un likās, ka noraustās. Otra bulta pali­doja man garām tikai pēdas attālumā, ķēra sīku, izplūdušu punktiņu un tad ar būkšķi sasniedza mērķi otra vilka krūtis. Tas dzīvnieks izlaida garu tur, kur stāvēja. Pirmais, kura ievainojums bija vieglāks, spārdījās un cīnījās sniegā, tikai uzkalniņš, kas biezajā krēslā krampjaini raustī­jās.

Kādu laiku es stāvēju un stulbi blenzu, tad instinktīvi pacēlu ska­tienu uz aizas malu. Trešais vilks, gudri izvēlēdamies virzienu, bija iesprucis atpakaļ koku aizsegā, no kurienes atskanēja gaudas, kas uzdzina šermuļus.

Es joprojām raudzījos augšup uz tumšajiem kokiem, kad kāda roka satvēra manu elkoni. Elpai aizraujoties, es apcirtos un ielūkojos sveši­niekam sejā. Ar šauru žokli un mazu zodu, ko neapslēpa šķidra bārdele, viņš nudien bija man svešs, bet pleds un duncis vēstīja, ka viņš ir skots.

- Palīdziet, es izdvesu un iekritu savam glābējam rokās.