Svešzemniece

31 ceturkšņa rentes diena

Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens, un ienāca Dženija; pār vienu roku bija pārlikts zils apģērba gabals, bet otrā viņa nesa cepuri. Vērtējoši noskatījusi brāli, viņa pamāja ar galvu.

- Jā, krekls ir gana labs. Esmu palaidusi platākus tavus goda svār­kus; kopš iepriekšējās reizes plecos esi piebriedis. Viņa, piešķie­busi galvu, skaļi domāja. Šodien esi vareni pastrādājis vismaz tik tālu līdz kaklam. Apsēdies te, un es sakārtošu tev matus. Viņa norā­dīja uz ķebli pie loga.

- Matus? Kas vainas maniem matiem? Džeimijs noprasīja, ar roku pārbraukdams matiem. Tie bija atauguši līdz plecam, un viņš bija sasējis tos pakausī ar ādas lentīti, lai nekrīt acīs.

Velti netērēdama laiku runāšanai, Dženija nospieda brāli uz ķebļa, izrāva lenti un sāka matus enerģiski ķemmēt ar bruņurupuča čaulas sukām.

- Kas vainas taviem matiem? viņa retoriski atjautāja. Nu labi. Tātad pirmām kārtām te ir saķērušies gruži. Viņa saudzīgi izņēma no matiem kādu sīku priekšmetu un nometa to uz spoguļgaldiņa. Ozola lapas gabaliņš. Kur tu vakar biji kā mežakuilis zem koka rakņāji sak­nes? Un savēlušies trakāk nekā dzijas šķetere…

- Au!

- Mierā, roy! Saraukusi pieri, jo visu uzmanību veltīja darāma­jam darbam, Dženija ar ķemmi atšķetināja pinkas, zem savām rokām atstājot gludu, spožu matu gūzmu, kas pa logu plūstošos rīta saules staros, cita ar citu sajaucoties, zaigoja kastaņbrūnos, vara, kanēļa un zelta toņos. Dženija izplāja matu šķipsnu sev uz plaukstas un papuri­nāja galvu.

- Nevaru iedomāties, kāpēc žēlīgais Kungs devis tādus matus vīrie­tim, viņa nobrīnījās. Vietām kā staltbrieža āda.

- Burvīgi, vai ne? Es biju ar viņu vienisprātis. Re, tur, kur saule pakausī matus pabalinājusi, viņam ir šīs jaukās blondās šķipsnas. Mūsu apbrīnas objekts nikni palūrēja uz mums.

- Ja jūs abas tūlīt neizbeigsiet, es nodzīšu pliku pauri. Viņš brī­dinoši pastiepa roku uz galdiņa pusi, kur gulēja skuveklis. Bet Dženija, veikli, par spīti lielajam grūtnieces vēderam, pasteidzās un uzsita brā­lim pa roku ar suku. Džeimijs iesmilkstējās, viņa satvēra saujā matus un parāva tos atpakaļ.

- Sēdi mierīgs! Dženija pavēlēja un sadalīja matus trijās biezās šķipsnās. Iztaisīšu tev kārtīgu copīti, viņa ar apmierinājumu pazi­ņoja. Es nepieļaušu, ka rādīsies saviem nomniekiem kā tāds mežonis.

Džeimijs pie sevis noburkšķēja kaut ko dumpīgu, tad pakļāvās. Veikli savaldīdama izsprukušās šķipsnas, viņa sapina matus biezā, glītā bizē, nostiprināja galus un cieši nosēja ar diegu. Tad iebāza roku kabatā, izvilka zilu zīda lenti un ar triumfa izteiksmi sejā sasēja to pušķī.

- Tā! viņa iesaucās. Smuki, vai ne? Dženija pagriezās pret mani, lai saņemtu apstiprinājumu, un man nekas cits neatlika kā atzīt, ka viņai taisnība. Cieši savilktie mati izcēla galvas formu un vīrišķī­gos sejas vaibstus. Tīrs un kārtīgs, sniegbaltā kreklā un pelēkās biksēs, Džeimijs izskatījās teicami.

- īpaši lente, es teicu, cenšoties apvaldīt smieklus. Tādā pašā krāsā kā acis.

Džeimijs apveltīja māsu ar niknu skatienu.

- Nē, viņš izmeta. Lentīšu nebūs. Te nav nekāda Francija, un karaļa Džordija galms ne tik! Man vienalga, ja lente ir Svētās Jaunavas apmetņa krāsā… Nekādu lenšu, Dženit!

- Nu labi, labi, rūgumpods tāds. Tā. Viņa izņēma lenti un atkāpās.

- Ak, būs jau labi. Viņa bija apmierināta ar iznākumu. Tad pie­vērsa zilo acu caururbjošo skatienu man.

- Hm, viņa nokremšļojās, domīgi kustinādama kāju.

Tā kā, ierodoties Lelibrokā, manas drēbes bija lupatās, cik ātri vien iespējams, vajadzēja pašūt man divas kleitas: vienu no pašausta auduma, ko valkāt ikdienā, un vienu no zīda tādiem nozīmīgiem gadī­jumiem kā šis. Man labāk padevās šūt brūces nekā audumu, tāpēc biju palīdzējusi piegriezt un saspraust, bet modelēšanu un šūšanu nācās atstāt Dženijas un Kruķa kundzes ziņā.

Viņām tas izdevās lieliski, un prīmulu dzeltenais zīds piekļāvās manam augumam kā cimds, dziļās ieloces slīga man pār pleciem un, uz muguras veidojot krokas, aizplūda bagātīgā kuplu svārku kritumā. Es strikti atteicos valkāt korseti; negribīgi padevušās, abas sievietes viltīgi bija sagudrojušas uzturēt ņiebura augšējo daļu ar valzivs asaku "ribām", kuras bez žēlastības izrāva no kādas vecas korsetes.

Dženijas skatiens lēnām slīdēja man pāri no kājām līdz galvai, kur tas apstājās. Ar nopūtu viņa sniedzās pēc matu sukas.

- Tu arī, viņa noteica.

Es sēdēju, vaigiem degot un vairoties no Džeimija skatiena, kamēr Dženija rūpīgi izlasīja no manām cirtām mazus žagariņus un ozola lapu driskas un lika uz galdiņa blakus tai mantībai, ko bija izpiņķējusi no brāļa matiem. Beidzot mani mati bija izsukāti un uzsprausti, tad viņa iebāza roku kabatā un izvilka mazu mežģīņu cepurīti.

- Tā, viņa noteica, stingn to iespraužot manu cirtu kaudzes galā. Galvas auts arī. Tu nudien izskaties ļoti cienījama, Klēra.

Es pieņēmu, ka tas bija domāts kā kompliments, un kaut ko nomur­mināju par atbildi.

- Bet vai tev ir kādas rotaslietas? Dženija jautāja.

Es papurināju galvu.

- Nē, diemžēl nav. Man bija tikai pērles, ko Džeimijs uzdāvināja man kāzās, bet tās… Apstākļos, kādos mēs pametām Leohas pili, par pērlēm es domāju vismazāk.

- O! Džeimijs, pēkšņi atcerējies, iesaucās. Viņš iebāza roku sporanā, kas gulēja uz galdiņa, un ar uzvarošu žestu izcēla no tā pērļu virteni.

- Pie joda, kur tu tās dabūji? es izbrīnā iesaucos.

- Mērtegs šorīt agri no rīta atnesa, viņš atbildēja. Kamēr notika tiesa, viņš devās atpakaļ uz Leohu un savāca visu, ko varēja panest…

sak, varbūt mums to vajadzēs, ja tiksim cauri sveikā. Viņš mūs meklēja šurpceļā, bet, saprotams, mēs vispirms devāmies uz… uz kalnu.

- Vai viņš vēl ir te? es jautāju.

Džeimijs nostājās man aiz muguras, lai aiztaisītu kaklarotu.

- 0 jā. Viņš lejā apēd visu, kas atrodams ķēķī, un ķircina Kruķa kundzi.

No sīkstā vīreļa visā mūsu pazīšanās laikā es biju dzirdējusi labi ja duci vārdu, izņemot dziesmu tekstus, un doma par "ķircināšanu" man likās pilnīgi absurda. Droši vien Lelibrokā viņš jutās kā mājās.

- Kas īsti ir Mērtegs? es jautāju. Vai viņš jums ir kāds radinieks?

Džeimijs un Dženija izskatījās izbrīnījušies.

- Kā tad, Dženija atbildēja un pievērsās brālim. Viņš ir… kas, Džeimij? Tēva otrās pakāpes brālēna tēvocis?

- Brāļadēls, viņš izlaboja. Tu neatceries? Vecajam Leo bija divi dēli un tad…

Demonstratīvi aizspiedu ausis. Likās, tas Dženijai kaut ko atgādi­nāja, jo viņa sasita plaukstas.

- Auskari! viņa iesaucās. Man šķiet, ka man ir pērles, kas sade­rēs ar kaklarotu! Tūlīt atnesīšu. Viņa, kā ierasts, veiklā solī izsteidzās no istabas.

- Kāpēc tu sauc māsu par Roju? es ziņkārīgi pajautāju, vēro­dama, kā Džeimijs pie spoguļa sien sev kravati. Viņam bija tāda sejas izteiksme kā cilvēkam, kuram drīz jādodas kaujā ar nāvīgu ienaidnieku, un tāda ir visiem vīriešiem, kas kārto savu kaklasaiti, tomēr viņš pavēra lūpas, lai man uzsmaidītu.

- Ak tā. Roy nav angļu vārds. Tas ir gēlu mīļvārdiņš matu krāsa. Un nozīmē "ruds" tas ir, sarkans. Viņam vajadzēja nosaukt vārdu pa burtiem un atkārtot vairākas reizes, līdz man izdevās uztvert atšķirību.

- Man izklausās kā Rojs. Es purināju galvu.

Džeimijs paņēma sporanu un sāka tajā bāzt iekšā dažādus sīkumus, kas bija izbiruši, ņemot ārā pērles. Atradis makšķerauklu mudžekli, viņš izbēra somas saturu kaudzē uz gultas. Un sāka ieviest kārtību cītīgi satina virvju un makšķerauklu galus, nomaldījušos āķus stingri iesprauda korķa gabaliņā, kur tiem arī pienācās būt. Es piegāju pie gul­tas un apskatīju šo bagātīgo krājumu.

- Nekad mūžā neesmu redzējusi tik daudz krāmu. Es pavīp­snāju. Nudien, Džeimij, kā tāda žagata.

- Tie nav krāmi, viņš aizskarts atteica. Man visas šīs lietas savu reizi ļoti noder.

- Nu labi, makšķerauklas un āķi, jā. Un virvju lamatas. Pat ja maz­liet pieveram acis, tad ari pistoles prapis un lodes… šad un tad tu izmanto pistoli. Un mazā čūskiņa, ko Villijs tev uzdāvināja, to es saprotu. Bet akmeņi? Un gliemežvāks? Un stikla gabals? Un… Es pieliecos, lai tuvāk apskatītu tumšu, spalvainu masu, kas bija kaut kas.

- Kas tas… tas taču nav, vai ne? Džeimij, kāda joda pēc tu savā sporanā nēsā izkaltētu kurmja kāju?

- Pret reimatismu, protams. Viņš izrāva šo pikuci man no deguna apakšas un iestūķēja atpakaļ āpšādas somā.

- Nu, protams, es piekritu, noskatīdama vīru ar interesi. Viņa seja mulsumā bija viegli pietvīkusi. Tas noteikti palīdz tu vairs nekrakšķi. No atlikušās krāmu kaudzes es paņēmu maza formāta Bībeli un pašķirstīju, kamēr Džeimijs noglabāja pārējās vērtslietas.

- Aleksandrs Viljams Roderiks Makgregors, es skaļi nolasīju titul­lapā ierakstīto vārdu. Džeimij, tu teici, ka viņam kāds palicis parādā. Ko tu ar to domāji?

- Ak, to. Viņš apsēdās man blakus uz gultas, paņēma mazo grā­matiņu un maigi šķirstīja lapas.

- Es teicu, ka tā piederēja ieslodzītajam, kurš nomira Fortviljamā, vai ne?

-Jā-

- To puisi es nepazinu; viņš nomira mēnesi pirms manas ierašanās. Bet ārsts, kas man šo Bībeli iedeva, par viņu pastāstīja, kamēr apkopa manu muguru. Laikam jau dakterim vajadzēja to kādam izstāstīt, un garnizonā nevienam nevarēja neko teikt. Džeimijs aizvēra grāmatiņu, nolika uz ceļiem un skatījās ārā pa logu uz priecīgo rudens sauli.

Aleku Makgregoru, apmēram astoņpadsmit gadus vecu puisi, apcie­tināja par visizplatītāko noziegumu lopu aizdzīšanu. Patīkams, kluss jauneklis, likās, ka viņš izcietīs savu sodu un bez starpgadījumiem tiks palaists vaļā. Nedēļu pirms atbrīvošanas viņu atrada pakārušos.

- Ārsts teica, viņš pats pielicis sev roku, par to neesot bijis ne mazāko šaubu. Džeimijs glāstīja ādas vākus, ar vienu lielo īkšķi brau­cīdams gar sējuma malu. Bet, ko domā viņš pats, dakteris īsti nepa­teica. Toties viņš pateica, lūk, ko iepriekšējā nedēļā kapteinis Rendels sarunājies ar Aleku divatā.

Es skaļi noriju siekalas, pēkšņi, lai gan spīdēja saule, mani pārņēma aukstums.

- Un tu domā…

- Nē. Viņa balss skanēja klusi, bet noteikti. Es nedomāju. Es zinu, un arī dakteris zināja. Un droši vien virsseržants tāpat, tāpēc viņu nošāva. Džeimijs izpleta rokas uz ceļiem, skatīdamies uz savām slaidajām locītavām liels, stiprs un enerģisks; zemnieka un karavīra rokas. Viņš paņēma mazo Bībeli un ielika sporanā.

- Es tev pateikšu kādu lietu, mo duinne. Pienāks diena, kad Melnais Džeks Rendels mirs no manas rokas. Un, kad viņš būs pagalam, es šo grāmatu aizsūtīšu Aleka Makgregora mātei ar ziņu, ka viņas dēls ir atriebts.

Sasprindzinājuma gaisotni iztraucēja Dženijas atgriešanās, kas tagad bija krāšņi saposusies zilā zīda tērpā ar mežģīņu galvas autu; viņa nesa lielu kasti no apbružātas, sarkanas safjānādas.

- Džeimij, atnākuši Kareni, Villijs Marejs un Džefriji. Labāk ej lejā un ieturi kopā ar viņiem otrās brokastis… tikko galdā uzliku svaigus plāceņus un sālītas siļķes, un Kruķa kundze gatavo ievārījuma kūkas.

- Jā, labi. Klēra, kad esi gatava, nāc lejā! Steidzīgi piecēlies, Džei­mijs pakavējās tik ilgi, lai mani aši apskautu un pamatīgi noskūpstītu. Viņa soļi nodimdēja uz kāpnēm, pie otrā kāpņu posma tie kļuva lēnāki, bet, tuvojoties pirmajam, gaita kļuva mierīga, kā piedien muižas kun­gam.

Dženija ar smaidu viņu pavadīja, tad pievērsās man. Uzlikusi kārbu uz gultas, viņa noņēma vāku, atklājot juku jukām samestas dārglietas un košus nieciņus. Biju izbrīnīta šāds juceklis likās tik neraksturīgs kārtīgajai, precīzajai Dženijai Marejai, kuras dzelzs roka nevainojami vadīja saimniecību no ausmas līdz rietam.

Viņa ar pirkstu parakņājās pa kaudzi, tad, it kā uztvērusi manu domu, paskatījās uz mani un pasmaidīja.

- Visu laiku domāju, ka kādreiz vajadzētu to sakārtot. Bet, kad biju maza, mamma ļāva man rakņāties pa šo lādi, tas bij tāpat kā atrast burvju dārgumus es nekad nezināju, ko uziešu. Laikam jau man šķiet: ja te būs kārtība, tad burviba pazudīs. Stulbi, vai ne?

- Nē, es viņai atbildēju ar smaidu. Nē, nav stulbi.

Mēs lēnām rakņājāmies pa lādi, turēdamas rokā četru paaudžu sie­viešu iemīļotos nieciņus.

- Tas piederēja manai Freizeru vecmāmiņai, Dženija stāstīja, izce­ļot sudraba brošu. Tā bija veidota pusmēness formā no metāla mežģī­nēm, un pašā augšā kā zvaigzne zaigoja viens vienīgs dimanta graudiņš.

- Un šis… Dženija izvilka smalku zelta gredzenu ar briljantos iestrādātu rubīnu. Tas ir mans laulības gredzens. īans par to izdeva pusgada algu, kaut arī es teicu, ka viņš rīkojies muļķīgi. Maiguma pil­nais skatiens liecināja, ka īans nebūt nebija muļķis. Viņa nospodrināja akmeni pie kleitas priekšas un, vēlreiz pamielojusi pie tā acis, atlika atpakaļ kastē.

- Kā es priecāšos, kad bērns būs piedzimis. Viņa saviebusies noglāstīja vēderu. Mani pirksti no rītiem ir tā pietūkuši, ka gandrīz nevaru aizšņorēt kurpes, nemaz nerunājot par to, ka varētu uzvilkt gre­dzenus.

Pamanīju lādes dibenā savādu spīdumu, kas nebija metālisks, un norādīju uz to.

- Kas tas?

- Ak, tās! Dženija atkal iegremdēja roku lādē. Nekad neesmu tās valkājusi; man neder. Bet tu varētu tu esi slaida un karaliska kā mana māte. Zini, tās piederēja viņai.

Tās bija divas rokassprādzes. Katra bija veidota no līka, gandrīz apaļa mežakuiļa ilkņa, nospodrināta tumsnēja ziloņkaula mirdzumā, gali savienoti ar sudraba skaviņām, kas rotātas ar ziedu rakstu.

- Ak kungs, cik pasakainas! Nekad neesmu redzēju neko tik… tik brīnišķīgi mežonīgu.

Dženija bija uzjautrināta.

- Jā, tā ir. Kāds to uzdāvinājis mātei kāzās, bet viņa neteica, kas. Tēvs mēdza viņu ķircināt par šo pielūdzēju, bet arī viņam māte neko neteica, tikai smaidīja kā kaķis pie krējuma poda. Ņem, uzlaiko.

Kauls, vēss un smags, piekļāvās manai rokai. Nespēju atturēties, nenoglāstijusi tumšdzelteno virsmu, kas laika gaitā bija pārklājusies ar smalku dzislojumu.

- Jā, tev piestāv, Dženija nosprieda. Un šai dzeltenajai kleitai. Te būs ari auskari liec ausīs un ejam lejā.

Mērtegs sēdēja virtuvē pie galda un cītīgi ar dunča galu stūķēja mutē šķiņķa gabalus. Garām ar paplāti rokā gāja Kruķa kundze, gan­drīz neapstājoties, viņa noliecās un veikli uzslīdināja Mērtegam uz šķīvja vēl trīs raušus.

Dženija šaudījās šurpu turpu rīkodama un uzraudzīdama. Apstāda­mās savās gaitās, viņa pāri Mērtega plecam palūkojās uz strauji tukšo­jošos šķīvi.

- Nemaz nekautrējies, draugs, viņa izmeta. Kā nekā, kūtī ir vēl viens vepris.

- Skaud radam kumosiņu, ko? viņš jautāja, nepārtraucis gremo­šanu.

- Es? Dženija iespieda rokas sānos. Ak debess, nē! Galu galā līdz šim esi vēl tikai četras reizes ēdis. Kruķa kundze, viņa pagriezās un uzsauca aizejošajai saimniecības vadītājai, kad būsi tikusi galā ar plāceņiem, iedod šitam caurbiram bļodu ar biezputru, ar ko piebāzt vēderu. Tā tik trūka, ka viņš uz sliekšņa noģībst no bada.

Kad Mērtegs durvīs ieraudzīja mani, viņš aizrijās ar šķiņķa kumosu.

- Mmphmmm, viņš izdvesa kā sveicienu, kad Dženija izpalīdzīgi bija uzklapējusi viņam pa muguru.

- Man arī prieks tevi redzēt, es atbildēju, apsēžoties viņam pretī. Starp citu, paldies.

- Mmphmmm? Ar medu apziests plācenis mutē traucēja saprast jautājumu.

- Par to, ka atgādāji no pils manas mantas.

- Mmphm. Rokas mājiens, apstājies pie sviesta trauka, noraidīja pateicību.

- Es tev atnesu mazdrusciņ zālīšu un tādas štelles, viņš sacīja un pameta ar galvu uz logu. Arā, sētā, seglu somās.

- Tu atnesi manu zāļu lādi? Tas ir brīnišķīgi! Biju sajūsmā. Daži no ārstnieciskajiem augiem bija reti sastopami, un es biju veltījusi ne mazums pūļu, lai tos sameklētu un pareizi sagatavotu.

- Bet kā tev tas izdevās? es tincināju Mērtegu. Kad biju attapu­sies no raganu tiesas, es bieži iedomājos, nez kā pils iemitnieki uztvēra manu apcietināšanu un bēgšanu. Ceru, tev neradās grūtības.

- O nē. Mērtegs nokoda vēl vienu pamatīgu kumosu, bet, pagai­dījis, līdz tas lēnām un ar baudu noslīd pa rīkli, tikai tad turpināja atbildēt.

- Fickundze bij tās noglabājusi, āreče, jau lādē. Pirmām kārtām gāju pie viņas, jo, redz, es nezināju, kas mani gaida.

- Ļoti prātīgi. Nevaru iedomāties, ka Fica kundze, tevi ieraugot, sāktu kliegt, es piekritu. Plāceņi vēsajā gaisā viegli kūpēja un debešķīgi smaržoja. Es pastiepu roku pēc viena, un smagās mežakuiļa sprādzes man ap roku nošķindēja. Redzēju, ka Mērtega skatiens tām burtiski pielīp, un es sakārtoju abus riņķus tā, lai viņš var redzēt grebumus un sprādzi.

- Vai nav skaistas? es jautāju. Dženija teica, ka tās piederējušas viņas mātei.

Mērtega skatiens noslīdēja līdz putras bļodai, ko Kruķa kundze nevīžīgi bija nometusi viņam deguna priekšā.

- Tev piedien, viņš noburkšķēja. Tad, pēkšņi atgriežoties pie iepriekšējās tēmas, sacīja: Nē, viņa nesauktu palīgā, lai izmet mani pa durīm. Pirms kāda laiciņa es labi pazinu Glenu Ficgibonu.

- 0, vai veca mīlestība? es ķircinājos, priecādamās par neaptve­ramo iztēles ainu, kad viņš savijies kaislīgā apskāvienā ar raženo Fica kundzi.

Mērtegs atrāva skatienu no putras un salti uz mani paskatījās.

- Nekā, un lūgtum runāt pieklājīgi par dāmu. Viņas virs bij manas mātes brālis. Un es tev teikšu, ka viņa dikti bēdājās, kad viņš nomira.

Apjukusi es nodūru skatienu un, lai slēptu mulsumu, pasniedzos pēc medus. Akmens pods bija ielikts verdošā ūdens toverī, lai medus kļūtu mīkstāks, un bija patīkami tam pieskarties.

- Piedod, es atvainojos, pilinādama saldo, zeltaino šķidrumu uz plāceņa, uzmanīdamās, lai nenolīst garām. Zini, man dažkārt ienāk prātā, ko viņa domāja, kad… kad es…

- Sākumā šie nemaz neattapa, ka tevis nav, vīriņš, nepievēršot uzmanību maniem atvainošanās vārdiem, lietišķi stāstīja. Kad neatnāci uz vakariņām, viņi domāja, ka esi palikusi vēlu laukā un tad liku­sies uz auss bez ēšanas; tavas dūris bij ciet. Nākamā dienā, kad gāja vaļā visa tā jezga, nu… ka Dankenas kundze paņemta ciet, nevienam i prātā nenāca meklēt tevi. Kad pienāca jaunās ziņas, tu netiki piemi­nēta, tikai viņa, un visā tajā trakumā neviens i nedomāja raudzīt, kur tu esi palikusi.

Es domīgi pamāju ar galvu. Neviens neizjustu manu trūkumu, ja nu vienīgi tie, kam ievajadzējās ārsta; kamēr Džeimijs bija projām, es gandrīz visu laiku uzturējos Kolama bibliotēkā.

- Un Kolams? es gribēju zināt. Tā nebija tikai dīka ziņkāre: vai patiešām Geilisai bija taisnība un viņš visu bija saplānojis?

Mērtegs paraustīja plecus. Skatiens klīda pāri galdam, meklēdams vēl kaut ko ēdamu, bet, acīmredzot neko neatradis, kas ietu pie dūšas, Mērtegs atlaidās pret krēsla atzveltni un apmierināts salika rokas uz liesā vēdera.

- Kad šis saņēma vēstis no miesta, uzreizam lika aizklapēt vārtus un aizliedza visiem no pils iet uz turieni, jo baidījās, ka kādu pa baru neparauj līdzi. Viņš vēl dziļāk iegrima krēslā un pētīgi manī lūkojās.

- Otrajā dienā Fickundze sadomāja meklēt tevi. Viņa teica, ka esmot apprasījusi visas meitas, vai nav tevi matījušas. Neviena nebij, tik viens skuķēns izteica, ka tu varbūtam esi aizgājusi uz ciemu… varbūtam tur esi palikusi pa nakti. Viena no meitenēm, es skeptiski nodomāju. Tā, kura sasodīti labi zināja, kur es esmu.

Mērtegs klusi atraugājās, nemaz nepūlēdamies to slēpt.

- Man nāca ausīs, ka Fickundze apgriezusi pili kājām gaisā, tevi meklējot, un, kad bij skaidrs, ka tevis pilī nav, piespiedusi Kolamu sūtīt uz ciemu kādu vīrišķi. Un, kad nu šie uzzināja, kas noticis… Tumšo seju izgaismoja viegla uzjautrinājuma atblāzma.

- Fickundze man visu neizstāstīja, bet es nopratu, ka viņa pils kunga dzīvi padarījusi stipri grūtāku, nekā parasts, mācoties virsū, lai šis ejot tevi meklēt un ar varu atbrīvojot… un pilnīgi bez kādas jēgas. Šis teicis, ka viss jau nonācis tiktāl, ka neesmot vairs iespējams iejauk­ties un tagad viss esmot soģu rokās, un vēl šo un to. Laikam jau tas !>ij viens brangs skats, Mērtegs domīgi sacīja, divi šitādi stūrabuki viens pret otru.

Un izskatījās, ka beigu beigās ne viens, ne otrs nebija ne guvis uzvaru, ne arī piekāpies. Neds Gauens ar savu jurista kompromisa mākslu bija atradis izeju, kā samierināt abus strīdniekus, piedāvāda­mies iet uz tiesu nevis kā kunga pārstāvis, bet kā neatkarīgs advokāts.

- Vai Fica kundze ticēja, ka es varētu būt ragana? man gribējās zināt. Mērtegs nosprauslojās.

- Neesu redzējis vecu sievieti, kas tic raganām, nedz ar* jaunu. To tik vīrišķi domā, ka sieviešos ir ļauna vēlēšana un burvestības, ka tas ir tikai šo radību parastais izturēšanās veids.

- Sāku saprast, kāpēc tu neesi precējies, es sacīju.

- Ak tā? Viņš spēji atgrūda krēslu un piecēlās, pavelkot uz ple­ciem pledu.

- Eju prom. Pasveicini kungu, Mērtegs sacīja Dženijai, kura atkal parādījās, jo viņa priekšējā istabā bija sākusi pieņemt nomniekus. Viņš noteikti būs traki aizņemts.

Dženija iedeva Mērtegam lielu auduma maisu, kurš bija aizsiets un kurā nepārprotami atradās pārtika veselai nedēļai.

- Kāds mazumiņš mājupceļam, viņa sacīja, uzsmaidot večukam. Varētu pietikt vismaz tik ilgi, kamēr vairs neredzēsi mūsu māju.

Mērtegs omulīgi aizbāza mezglu aiz jostas un, strupi pamājis ar galvu, pagriezās pret durvīm.

- Jā, viņš noburkšķēja, ja ne, tu redzēsi vārnas pulcējamies tūlīt pēc saullēkta, lai nolupinātu manus kaulus.

- Liels labums šīm no tevis tiks, Dženija nosmēja, noskatīdama viņa kārno augumu. Esmu redzējusi resnāku slotaskātu.

Mērtega skābais ģīmis nemainījās, bet acīs pavīdēja viegls mir­dzums.

- Tu saki? viņš pārprasīja. Nu es tev, skuķi, teikšu… Balsis gai­tenī noklusa, savijoties draudzīgiem apvainojumiem un strīdiem, līdz beidzot cilvēku pilnā priekšnama atbalsīs izdzisa pavisam.

Es vēl bridi pasēdēju pie galda, dīki glāstīdama Elenas Makenzijas siltās kaulu aproces. Kad kaut kur tālu aizkrita durvis, es sapurinājos un piecēlos, lai ieņemtu savu vietu kā Lelibrokas kundze.

Muižā jau ikdienā valdīja rosība, bet Ceturkšņa rentes maksas dienā tā burtiski mutuļoja. Visu dienu nāca un gāja nomnieki. Daudzi ieradās tikai tik daudz, lai nomaksātu nomu; citi palika līdz vakaram, klejoja pa muižas teritoriju, ciemojās pie draugiem, uzēda viesistabā cienastu. Dženija, ziedoša zilajā zīda tērpā, un Kruķa kundze iestīvinātās lina drānās šaudījās uz virtuvi un atpakaļ uz viesistabu, uzraudzīdamas istabenes, kas zvārodamās staipīja milzīgas paplātes ar auzu plāceņiem, augļu kūkām, drumstalu maizēm un citiem gardumiem.

Džeimijs, ceremoniāli stādījis mani priekšā nomniekiem, kad vaja­dzēja, palīdzēja ar cienastu, bet brīžiem tikai tāpat klīda, lai noskatītos, kas notiek.

Atcerējusies, ko Džeimijs bija solījis vecajai sievai pie dzirnavu dīķa, es ar zināmu interesi gaidīju ierodamies Ronaldu Maknebu.

Viņš ieradās drīz pēc pusdienas uz augsta mūļa ar vārgām kājām, un viņam pie jostas aiz muguras cieši turējās mazs puika. Es slepus vēroju jaunpienācējus no viesistabas durvīm, prātodama, cik precīzs bijis viņa mātes vērtējums.

Nolēmu, ka, iespējams, "draņķa žūpa" bija mazliet pārspīlēti, bet citādi Maknebu mātes vērojumi visumā bija pareizi. Ronaldam Maknebam bija gari un sataukojušies mati, nevērīgi uz pakauša sasieti ar stiepli, apkakle un aproces bija pelēkas. Lai arī vismaz pāris gadu jau­nāks par Džeimiju, viņš izskatījās vismaz piecpadsmit gadus vecāks, seja uzburbusi, mazās, pelēkās acis bija trulas un asinīm pierietējušas.

Arī bērns bija noskrandis un netīrs. Pats ļaunākais likās tas, ka viņš zagās aiz tēva, pievērsis acis grīdai, un sarāvās ik reizi, kad Ronalds pagriezās un asi viņam uzbļāva. Džeimijs, kas stāvēja savas darbista­bas durvīs, arī to redzēja, un es pamanīju, ka viņš pārmij asu skatienu ar Dženiju, kas pēc viņa lūguma bija atnesusi jaunu karafi vīna.

Viņa gandrīz nemanāmi pamāja ar galvu un iedeva Džeimijam karafi. Tad stingri saņēmusi bērnu aiz rokas, aizvilka uz virtuvi, sacī­dama:

Nāc man līdzi, puisēn. Man liekas, tur gaida garda drupaču maize. Varbūt tu gribi gabalu augļu kūkas?

Džeimijs pieklājīgi ar mājienu aicināja Ronaldu Maknebu pie sevis un pakāpās atpakaļ, ielaižot nomnieku kabinetā, tad pastiepa roku, lai aizvērtu durvis, un, uztvēris manu skatienu, norādīja ar galvu uz virtu­ves pusi. Es pamāju, ka esmu sapratusi, un sekoju Dženijai un mazajam Rebijam.

Atradu viņu iegrimušu patīkamā sarunā ar Kruķa kundzi, kura ar kausu no katla smēla punšu kristāla bļodā. Viņa mazliet ielēja arī koka krūzītē un piedāvāja puikam, kurš atrāvās, aizdomīgi noskatījis saim­niecības vadītāju, un tikai tad paņēma krūzi. Dženija turpināja nevērīgi pļāpāt ar zēnu, pildot šķīvjus, bet pretī saņēma tikai klusus ņurdienus. Tomēr likās, ka pusmežonīgais radījums mazliet ir zaudējis modrību.

- Tavs krekls ir tāds kā nosmulējies, puikiņ, viņa noteica, palie­kusies uz priekšu, lai atlocītu apkakli. Velc nost, un es izmazgāšu, pirms tu iesi prom. "Nosmulējies" bija maigi teikts, bet zēns piesargā­damies atkāpās. Tā kā es stāvēju viņam aiz muguras, tad pēc Dženijas mājiena satvēru Rebiju aiz rokām, iekams viņš paguva aizbēgt.

Puika spārdījās un kauca, bet Dženija un Kruķa kundze piespieda viņu pie sienas, un trijatā mēs norāvām viņam netīro kreklu.

- Oh! Dženijai aizrāvās elpa. Viņa stingri bija iespiedusi padusē zēna galvu, un kaulainā mugura bija redzama visā pilnībā. Rētas un kreveles izraibināja miesu abās pusēs punainajam mugurkaulam, dažas brūces bija tikko apdzijušas, dažas bija vecas, palikušas tikai tādas kā izbalējušas ēnas, kas uz ribu redelēm veidoja sarežģītus vijumus. Dženija cieši saņēma zēnu aiz spranda un mierinoši dudināja, atlaižot galvu. Skatīdamās uz mani, viņa īsi pameta galvu uz gaiteņa pusi.

- Labāk pasaki viņam.

Piesardzīgi es pieklauvēju pie kabineta durvīm, kā aizbildinājumu turēdama rokā šķīvi ar medus apziestiem auzu plāceņiem. Izdzirdējusi Džeimija slāpēto aicinājumu, es atvēru durvis un gāju iekšā.

Mana seja, kad pasniedzu Maknebam cienastu, acīmredzot izteica pietiekami, jo man nevajadzēja lūgt parunāt ar Džeimiju zem četrām acīm. Viņš bridi domīgi lūkojās manī, tad atkal pievērsās nomniekam:

- Nu tad, Ronij, graudu daļa nomaksāta. Taču ir vēl kāda lieta, par kuru es gribēju ar tevi parunāt. Tev, cik saprotu, ir puika, vārdā Rebijs, un man taisni vajag vienu tādu, kas palīdzētu staļļos. Vai tu būtu ar mieru man viņu dot? Džeimija garie pirksti spēlējās ar zosu spalvām uz rakstāmgalda. īans sēdēja kaktā pie mazāka galda, atspiedis zodu uz dūrēm, ar atklātu interesi vērodams Maknebu.

Maknebs kareivīgi saslējās. Manuprāt, viņš bija tādā viegli aizkaiti­nāmā noskaņojumā, kādā bieži mēdz būt vīrieši, kuri nav dzēruši, bet gribētu gan.

- Nē, puiku man vajag pašam, viņš strupi atteica.

- Mm. Džeimijs dīki atlaidās krēslā un salika rokas uz vēdera. Es, protams, maksāšu.

Vīrs kaut ko noņurdēja un patriņājās uz krēsla.

- Mana māte bāzusi degunu, kur nevajag, vai ne? Es teicu "nē", un punkts. Tas puika ir mans dēls, un es darīšu tā, kā man patiks. Un domāju, ka viņam jāpaliek pie mājas.

Džeimijs domīgi skatījās uz Maknebu, bet, nolēmis neturpināt strīdu, atkal pievērsās kantorgrāmatām.

Vēlu pēcpusdienā, kad nomnieki pamazām sanāca siltākās telpās, pieliekamajā un viesistabā, lai pirms došanās ceļā kaut ko uzkostu, es pa logu ieraudzīju Džeimiju, kurš laiski soļoja uz cūku kūts pusi, drau­dzīgi apņēmis ap pleciem skrandaino Maknebu. Abi vīrieši pazuda aiz šķūņa, droši vien lai papētītu kaut ko no lauksaimniecības instrumen­tiem, bet pēc dažām minūtēm atkal parādījās un nāca uz māju.

Džeimija roka joprojām gulēja uz mazākā vīrieša pleciem, bet tagad likās, ka viņš to balsta. Makneba seja bija ieguvusi neveselīgi pelēku nokrāsu un spīdēja no sviedriem, bet soļus viņš lika gausi, it kā nespētu izslieties pilnā augumā.

- Nu tad labi, Džeimijs jautri noteica, kad viņi pienāca tik tuvu, ka varēju dzirdēt. Droši vien tava sieva priecāsies par papildu naudu, Ronald? Re, kur tavs lopiņš smuks, vai ne? Kožu apskrubinātais mūlis, kas bija atnesis Maknebus uz muižu, iztenterēja no pagalma, kur tas bija baudījis viesmīlību. Mutes kaktiņā vēl karājās siena kušķis, kas, dzīvniekam to gremojot, saraustīti šūpojās.

Džeimijs pastiepa roku, lai Maknebs var uzlikt uz tās kāju un uzrausties mūlim mugurā; no malas likās, ka viņam šī palīdzība ir nepieciešama. Maknebs nedz runāja, nedz arī pamāja ar roku uz Džei­mija daudzvārdīgajiem vēlējumiem "lai Dievs tevi sargā" un "drošu mājupceļu", bet tikai apdullis klanīja galvu, kad mūlis soļos pameta pagalmu, it kā koncentrējies uz kādu slepenu uzdevumu, kas saistīja visu viņa uzmanību.

Džeimijs stāvēja, atbalstījies pret žogu, un apmainījās ar pieklājī­bas frāzēm ar citiem nomniekiem, kas posās mājup, līdz Makneba netī­rais stāvs pazuda skatienam aiz paugura virsotnes. Viņš izslējās, vēl bridi vēroja ceļu, tad pagriezās un iesvilpās. No siena vezuma apakšas izlīda mazs augumiņš saplēstā, bet tīrā kreklā un notraipītos kiltos.

- Nu, Rebij, sirsnīgi ierunājās Džeimijs. Galu galā izskatās, ka tēvs devis tev atļauju palikt te par staļļa puiku. Esmu drošs, ka tu čakli strādāsi un darīsi viņam godu, vai ne? Apaļās, apsarkušās acis truli blenza no netīrās sejas, bet zēns neko neatbildēja, līdz Džeimijs pastiepa roku un, viegli satvēris viņa plecu, pagrieza pret zirgu sili.

- Ķēķī tevi gaida vakariņas, puikiņ. Taču vispirms aizej maķe­nīt nomazgāties; Kruķa kundze ir klīrīga. Ak, un Rebij! Viņš pieliecās pie zēna un pačukstēja: Padomā par ausīm, citādi viņa to darīs tavā vietā. Tā sieviete šorīt berza manējās. Viņš aizlika rokas aiz ausīm un nopietni pakustināja uz puikas pusi, kas bikli pasmaidīja un aizbēga pie siles.

- Priecājos, ka tev tas izdevās, es sacīju, saņemot Džeimiju aiz rokas, lai ietu vakariņās. Es runāju par mazo Rebiju Maknebu. Bet kā tu viņu pierunāji?

Viņš paraustīja plecus.

- Aizvedu Ronaldu uz brūzi un pāris reižu iebelzu pa mīkstumiem. Pajautāju, no kā viņš labāk šķiras no dēla vai no aknām. Džeimijs, pieri saraucis, paskatījās uz mani.

- Tā nebij pareizi, bet es nevarēju izdomāt, ko lai daru. Un negri­bēju, ka puika iet atpakaļ uz mājām. Ne jau tikai tāpēc, ka biju apsolījis viņa vecaimātei. Dženija pastāstīja, kāda puikam ir mugura. Džeimijs saminstinājās. Zini, ko es tev teikšu, Ārmaliet. Mans tēvs mani kūla, cik uzskatīja par vajadzīgu, bet man tas likās par daudz. Bet es nesarāvos, kad viņš ar mani runāja. Un šaubos, vai kādu dienu Rebijs gulēs sievai blakus gultā un smiesies par to.

Viņš uzrāva plecus ar to dīvaino kustību, ko nebiju redzējusi jau vairākus mēnešus.

- Ronijam taisnība: puika ir viņa dēls, viņš var darīt, kā vēlas. Un es neesmu Dievs, tikai muižas kungs, un tas ir krietni zemāk. Tomēr… Džeimijs skatījās uz mani ar šķību smaidiņu.

- Robeža starp taisnīgumu un nežēlību ir ļoti šaura, Armaliet. Es tikai ceru, ka esmu nostājies pareizajā pusē.

Es apskāvu Džeimiju.

- Tu darīji pareizi.

- Tu tā domā? -Jā-

Apskāvušies mēs soļojām atpakaļ uz māju. Balsinātā muižas ēka kvēloja dzintaraina rietošās saules staros. Taču mēs neiegājām iekšā, jo Džeimijs mani pagrieza uz lēzeno pakalnu aiz mājas. Šeit, sēžot uz aploka žoga augšējās kārts, mēs varējām pārskatīt visu saimnie­cību.

Es noliku galvu Džeimijam uz pleca un nopūtos. Viņš par atbildi viegli mani saspieda.

- Tu esi dzimis šādai dzīvei, vai ne, Džeimij?

- Varbūt, Armaliet. Viņš paskatījās pāri laukiem un ēkām, piemā­jas zemei un ceļiem, tad nodūra skatienu, jo pēkšņi smaids izlieca viņa plato muti.

- Un tu, mana Armaliet? Kam tu esi dzimusi? Lai kļūtu par muižas kundzi vai lai gulētu zem klajas debess kā čigāniete? Lai būtu dzied­niece, skolotāja sieva vai ārpus likuma pasludināta sieviete?

- Esmu dzimusi tev, es vienkārši atbildēju un pastiepu rokas viņam pretī.

- Zini, Džeimijs sacīja, beidzot palaižot mani vaļā, tu nekad neesi to teikusi.

- Tu ari ne.

- Es gan esmu. Nākamajā dienā pēc mūsu ierašanās. Es teicu, ka vēlos tevi vairāk par visu.

- Un es teicu, ka mīlēšana un gribēšana nav gluži viens un tas pats, es iebildu.

Viņš iesmējās.

- Varbūt tev ir taisnība, Armaliet. Džeimijs atglauda man no sejas matus un noskūpstīja uz pieres. Es gribēju tevi no pirmā brīža, kad ieraudzīju, bet iemīlēju tajā reizē Leohā, kad tu raudāji manās rokās un ļāvi sevi mierināt.

Saule nogrima aiz melno priežu līnijas, un parādījās pirmās vakara zvaigznes. Novembra vidū vakars jau bija vēss, lai arī dienas vēl saglabājās siltas. Stāvot žogam otrā pusē, Džeimijs pielieca galvu un atspieda pieri pret manējo.

- Tu pirmā.

- Nē, tu.

- Kāpēc?

- Man ir bail.

- No kā, Armaliet? Pāri laukiem vēlās tumsa, piepildīdama zemi un celdamās augšup, lai satiktu nakti. Augošā pusmēness gaisma iezī­mēja ēnas uz Džeimija pieres un deguna, lejot gaismu viņa sejā.

- Baidos, ka sākusi es nevarēšu beigt.

Viņš pameta skatienu uz pamali, kur zemu pie debesīm karājās mēness sirpis, un piecēlās.

- jau gandrīz ziema, un naktis ir garas, mo duinne. Džeimijs pār­liecās pāri žogam, pastiepa rokas, un es ieslīgu apskāvienā, sajuzdama viņa auguma karstumu un sirdspukstus.

- Es mīlu tevi.