Svešzemniece

21 Mauvais Quart d'Heure [3]cits pēc cita

Ar diviem pirkstiem nocēlu sev no piedurknes vēl mitru ūdenszāles stiebru un noliku rakstāmgalda preses pašā vidū. Tad, redzēdama turpat pa rokai tintnīcu, es paņēmu

ūdenszāli, iemērcu tintē un uzgleznoju ar to interesantus rakstus uz biezā dzēšampapīra. Arvien vairāk aizraudamās, es pabeidzu savu šedevru ar rupju vārdu, rūpīgi apkaisīju ar smiltīm un tad atbalstīju pret mazo atvilktnīšu rindu.

Atkāpos, lai papriecātos par kopskatu, tad pavēros apkārt, vai neat­radīšu vēl citas iespējas, kā aizgainīt domas par kapteiņa Rendela neno­vēršamo ierašanos.

Nav slikti kapteiņa personiskajam kabinetam, es novērtēju, laižot skatienu pāri gleznām pie sienām, sudraba rakstāmpiederumiem un biezajam paklājam uz grīdas. Atkal uzkāpu uz paklāja, lai ūdens, kas pilēja no manām drēbēm, neietu zudībā. Kamēr atjājām līdz Fortviljamai, virsdrēbes bija krietni pažuvušas, bet apakšsvārku apakšējās kār­tas vēl varēja izgriezt.

Ieskatījos nelielā skapītī aiz rakstāmgalda un atradu tur kapteiņa otru parūku, kārtīgi novietotu uz viena no diviem dzelzs statīviem; tiem priekšā, glīti sakārtoti, atradās sudrabā kalti matu kopšanas piede­rumi spogulis, sukas bez rokturiem un bruņurupuča čaulas ķemmes.

Parūku ar visu statīvu noliku uz rakstāmgalda, viegli apbārstīju ar smil­tīm, kas bija atlikušas trauciņā, un tad aiznesu atpakaļ uz skapīti.

Kad ienāca kapteinis, es sēdēju pie rakstāmgalda ar ķemmi rokā un pētīju spogulī savu atspulgu. Viņš uzmeta man skatienu, kas ietvēra gan manu nekārtīgo ārieni, gan izrakņāto skapīti, gan saķēpātās dzēšlapas.

Aci nepamirkšķinājis, viņš pievilka krēslu pie galda man pretī un laiski izlaidās tajā, vienu zābakoto kāju atspiedis pret otras ceļgalu. Smalkajā, aristokrātiskajā rokā šūpojās jājampātaga. Vēroju no mel­niem un koši sarkaniem pavedieniem pīto galu, kas lēnām vēzējās virs paklāja.

- Šai domai ir savas pievilcīgās puses, kapteinis pārtrauca klu­sumu, ievērojis, kā manas acis seko pātagas kustībai. Bet, ja jūs dotu man nedaudz laika, es, iespējams, izdomātu kaut ko labāku.

- Par to es nešaubos, atteicu, atbīdīdama no acīm biezu matu šķipsnu. Bet sievietes pērt nav atļauts, vai ne?

- Vienīgi zināmos apstākļos, viņš pieklājīgi apstiprināja. Un jūsu situācija šiem apstākļiem neatbilst pagaidām. Taču pēršana notiek publiski. Domāju, ka pirms tam mēs varētu iepazīties tuvāk, pri­vāti. Rendels pastiepa roku uz bufetes pusi, kur stāvēja karafe.

Klusēdami mēs malkojām sarkanvīnu un pāri glāzes malai pētījām viens otru.

- Aizmirsu apsveikt jūs ar laulībām, viņš pēkšņi ierunājās. Atvainojiet.

- Tas nekas, es augstsirdīgi piedevu šo pieklājības normu pārkā­pumu. Mana vīra ģimene noteikti būs jums ļoti pateicīga par man izrādīto viesmīlību.

- O, es gan nebūtu par to tik pārliecināts. Kapteiņa sejā parādījās pievilcīgs smaids. Bet es nemaz nedomāju viņiem ziņot, ka esat te.

- Kāpēc jūs domājat, ka viņi to nezina? es jautāju, bet sajutu vēderā savādu tukšumu par spīti tam, ka iepriekš biju nolēmusi iztu­rēties droši. Pametu ašu skatienu uz logu, bet tas atradās ēkas nepa­reizajā pusē. Sauli nevarēja redzēt, taču gaisma likās dzeltena; varbūt ir jau pusdienlaiks? Cik ilgi vēl, līdz Džeimijs atradīs manu pamesto zirgu? Un cik daudz laika vajadzēs, līdz viņš pa manām pēdām nonāks līdz strautam un tās uzreiz pazaudēs? Pazušanai bez pēdām ir savi trūkumi. Patiesībā, ja vien Rendels nenolems sūtīt Dūgalam ziņu, sko­tiem nav itin nekādu iespēju noskaidrot, kur esmu palikusi.

- ja viņi zinātu, kapteinis atbildēja, savelkot uz augšu eleganto uzaci, viņi jau klauvētos pie durvīm. Ņemot vērā, kādos vārdos Dūgals Makenzijs mani nokristīja pēdējā tikšanās reizē, stipri šaubos, vai viņš mani uzskatītu par piemērotu pavadoni savai radiniecei. Un jūs, šķiet, Makenziju klanam esat tik nozīmīga persona, ka viņi labāk uzņem jūs savā vidū kā vienu no savējiem nekā atdod man. Grūti iedo­māties, ka viņi ļautu jums ilgstoši nīkt šādos ārkārtīgi nepatīkamos ap­stākļos.

Rendels nosodoši mani noskatīja, ievērojot katru sīkumu manā slapjajā apģērbā, sajauktajos matos un nesakoptajā ārienē.

- Sasodīts, kaut es saprastu, kādam nolūkam jūs esat viņiem vaja­dzīga, viņš nosūkstījās. Bet, ja jau esat viņiem tik vērtīga, tad kāda joda pēc viņi ļauj jums vienai pašai klejot pa laukiem. Manuprāt, pat barbari par savām sievietēm rūpējas labāk. Pēkšņi kapteiņa acis iedzirkstljās. Varbūt jūs pati esat nolēmusi no viņiem aizbēgt? Šī jaunā ideja kapteini ieintriģēja, un viņš ērtāk atspiedās pret krēsla atzveltni.

- Vai kāzu nakts jums sagādāja lielākas mocības, nekā gaidijāt? viņš apjautājās. Jāatzīstas, ka biju mazliet izbrīnīts, uzzinot, ka jūs izvēlējāties labāk likties gultā ar vienu no šiem matainajiem, puskaila­jiem mežoņiem nekā turpināt diskusijas ar mani. Tas liecina par ārkār­tīgi stipru pienākuma apziņu, kundze, un man jāapsveic jūsu darbadevējs, lai kas viņš arī būtu, par spēju tādu iedvest. Bet… Rendels vēl tālāk atliecās krēslā, balansēdams uz ceļgala vīna glāzi, baidos, ka man joprojām jāuzstāj, lai jūs nosaucat tā cilvēka vārdu, kura labā strādājat. Ja jūs patiešām šķīrāties no Makenzijiem, visticamāk, esat franču aģente. Bet kā labā jūs spiegojat?

Viņš manī cieši raudzījās kā čūska, kas cer nohipnotizēt putniņu. Tagad biju jau izdzērusi pietiekami daudz vīna, lai piepildītu tukšumu sevī, un skatienu nenovērsu.

- 0, es izmeklēti pieklājīgi viņam atbildēju, vai tiešām arī es tieku iesaistīta šajā sarunā? Man likās, ka jums labi sokas vienam. Lūdzams, turpiniet.

Vīrieša glīto lūpu līnija kļuva plānāka, dziļā rieva mutes kaktiņā iegrauzās dziļāk, bet teikt viņš neko neteica. Nolicis glāzi, viņš piecēlās, noņēma parūku un piegāja pie skapīša, kur uzlika to uz tukšā statīva. Redzēju, ka viņš uz mirkli sastingst, ieraugot, ka otru parūku izraibina tumši smilšu graudi, bet sejas izteiksme neko daudz nemainījās.

Tagad, kad parūka bija noņemta, varēja manīt, ka viņam ir tumši, biezi, smalki un mirdzoši mati. Tie likās arī nepatīkami pazīstami, lai arī šie sniedzās līdz pleciem un pakausī bija sasieti ar zilu zīda lenti. Rendels atraisīja lenti, paņēma no galda ķemmi, sakārtoja parūkas pie­placinātos matus un tad rūpīgi atkal sasēja. Es izpalīdzīgi pacēlu uz augšu spoguli, lai viņš var novērtēt rezultātu. Rendels teatrāli paņēma no manis spoguli, nolika to vietā un skapja durvis aizvēra tik stipri, ka varētu teikt aizsita.

Nezinu, vai viņš kavējās ar nolūku, lai mani nervozētu tādā gadī­jumā mērķis tika sasniegts -, vai tikai tāpēc, ka nespēja izdomāt, kā rīkoties turpmāk.

Sasprindzinājumu nedaudz mazināja raitnieka ienākšana, viņš ienesa paplāti ar tēju. Joprojām klusējot, Rendels ielēja tēju un tasi pie­dāvāja ari man. Mēs atkal dzērām.

- Nesakiet neko, es beidzot vērsos pie kabineta saimnieka. Ļau­jiet man minēt. Jūs esat izdomājis jaunu pierunāšanas metodi spī­dzināšana ar urīnpūsli. Jūs cienāsiet mani ar dzērieniem, līdz es apso­līšu pastāstit jebko, lai tikai varētu pavadīt piecas minūtes kopā ar naktspodu.

Rendelu mani vārdi tā izbrīnīja, ka viņš pat iesmējās. Seja uzreiz stipri mainījās, un man nebija grūti saprast, kāpēc rakstāmgalda krei­sajā apakšējā atvilktnē atradās tāds lērums iesmaržotu aploksnīšu, kas aprakstītas ar sieviešu roku. Pieļāvis, ka "fasāde ieplaisā", kapteinis necentās apspiest smieklus. Izsmējies viņš atkal skatījās uz mani, bet lūpās kavējās viegls smaidiņš.

- Lai kas jūs, kundze, būtu, ar jums ir interesanti, viņš atsāka sarunu. Tad parāva zvana auklu, kas karājās pie durvīm, un, kad atkal parādījās raitnieks, lika mani aizvest uz labierīcībām.

- Tikai, Tomson, pacenties pa ceļam mūsu viešņu nepazaudēt, viņš pieteica, atvērdams man durvis un izsmējīgi paklanīdamies.

Atejā, vājuma uzveikta, atspiedos pret durvīm. Tas, ka tiku prom no Rendela, sagādāja man kaut arī īslaicīgu, tomēr atvieglojumu. Man vairākkārt bija dota izdevība novērtēt Rendela patieso raksturu, balstoties gan uz dzirdētajiem nostāstiem, gan personisko pieredzi. Bet cauri spožajai, nežēlīgajai virskārtai pastāvīgi lauzās šie nolādētie uzzibsnījumi, kas atgādināja Frenku. Nevajadzēja viņu smīdināt, es nodomāju.

Es apsēdos, vajadzība atrisināt pašreizējo problēmu prasīja visu manu uzmanību, tāpēc smirdoņu īpaši nejutu. Bēgšana diez vai izdotos. Pat ja neņemtu vērā modro Tomsonu, Rendela kabinets bija ēkā, kas savukārt atradās pa vidu vairākām citām celtnēm. Lai arī forts nebija nekas vairāk kā akmens mūris, tomēr tas bija desmit pēdas augsts un divviru vārti tika apsargāti.

Apsvēru iespēju notēlot, ka man kļuvis slikti, un palikt pašreizējā patvērumā, bet tad es šo domu noraidīju un ne jau tikai netīkamās apkārtnes dēļ. Rūgtā patiesība bija tāda, ka novilcināšanas taktikai lie­las jēgas nebija, tā derētu, ja man būtu ceribas kaut ko sagaidīt, bet uz to es cerēt nevarēju. Neviens nezināja, kur es atrodos, un Rendelam ne prātā nenāca kādam to stāstīt. Es piederēšu viņam, cik ilgi vien viņam labpatiksies ar mani izklaidēties. Vēlreiz izjutu nožēlu, ka esmu viņu sasmīdinājusi. Sadists ar humora izjūtu ir īpaši bīstams tips.

Izmisīgi rakņājoties atmiņā, varbūt atcerēšos kaut ko noderīgu par kapteini, es uzdūros kādam vārdam. Tas bija neskaidri sadzirdēts un pavirši prātā noglabāts, taču es cerēju, ka atceros pareizi. Šis bija nožē­lojami sīks trumpis, kuru es varētu izspēlēt, taču vienīgais, kāds man vispār bija. Es dziļi ievilku plaušās gaisu, steidzīgi izpūtu un pametu savu patvērumu.

Atgriezusies kabinetā, es iebēru tējā cukuru un sāku rūpīgi to maisīt. Kaut arī stiepu šo procesu, cik gari spēju, tomēr pēdīgi es biju spiesta paskatīties uz Rendelu. Viņš sēdēja, atzvēlies savā iecienītajā pozā, tasīte eleganti pacelta kaut kur gaisā, lai labāk varētu paturēt mani acīs.

Un tagad? es ierunājos pirmā. Jums nav jāraizējas, ka sabo­jāsiet man ēstgribu, jo es neesmu izsalkusi. Ko esat nodomājis ar mani darīt?

Kapteinis pasmaidīja un uzmanīgi nodzēra malciņu gandrīz verdo­šās tējas un tikai tad atbildēja:

- Neko.

- Tiešām? Izbrīnā savilku uzacis. Iztēle jūs pievīlusi, vai ne?

- Es nesteigtos izteikt tādus spriedumus, viņš, kā parasti, pieklā­jīgi atbildēja. Bet skatiens atkal slidēja pār manu augumu, ne tuvu ne pieklājīgi.

- Nē. Acis kavējās pie mana ņiebura malas, kur aizspraustais lakats atklāja krūšu augšējo daļu. Lai cik ļoti es vēlētos sniegt jums ārkārtīgi nepieciešamo labas uzvedības stundu, diemžēl šis prieks būs jāatliek uz nenoteiktu laiku. Reizē ar nākamo pastu sūtīšu jūs uz Edinburgu. Un es nudien negribētu, ka jūs tur ierodaties ar kādu ārēju bojājumu; mani darbadevēji varētu uzskatīt to par nevērību no manas puses.

- Uz Edinburgu? nespēju slēpt izbrīnu.

- Jā. Būsiet taču dzirdējusi par Tolbūtu, vai ne?

Biju gan. Viens no sava laika zināmākajiem un briesmīgākajiem cietumiem, izslavēts ar netīrību, augsto noziedzības līmeni, slimību izplatību un tumsu. Daudzi ieslodzītie nomira, tiesu pat nesagaidījuši. Es skaļi noriju siekalas, lai dabūtu zemē rūgto žulti, kas bija sakāpusi kaklā un sajaukusies ar saldo tēju.

Rendels, apmierināts ar sevi, maziem malciņiem dzēra tēju.

- Tur jūs jutīsieties mājīgi. Kā nekā jums patīk mitrums un netī­rība. Viņš uzmeta nicīgu skatienu manai piemirkušajai apakšsvārku malai, kas karājās ārā no kleitas apakšas. Pēc Leohas pils jūs tur būsiet kā mājās.

Mani māca šaubas, vai Tolbūta virtuve varētu sacensties ar to, ko baudīju pie Kolama galda. Un, ja atlika malā vispārējos jautājumus par ērtībām, es nevarēju nedrīkstēju pieļaut, ka Rendels aizsūta mani uz Edinburgu. Ja mani ieslodzīs Tolbūtā, es nemūžam vairs netikšu pie akmeņu loka.

Bija pienācis laiks izspēlēt manu kārti. Tagad vai nekad. Es pacēlu savu tasīti.

- Kā vēlaties, es mierīgi noteicu. Un ko, jūsuprāt, par to teiks Sendringemas hercogs?

Karstā tēja izšļakstījās zamšādas klēpī, un Rendels vairākkārt izdvesa mani ļoti iepriecinošas skaņas.

- Ak vai! Es pārmetoši noklakšķināju mēli.

Kapteinis, raidīdams man niknu skatienu, savaldījās. Tasīte gulēja uz sāniem, brūnais šķidrums sūcās gaišzaļajā paklājā, bet viņš pat nepakustējās, lai parautu zvana auklu. Tikai kakla vienā pusē raustījās sīks muskulītis.

Biju jau atradusi rakstāmgalda kreisās puses augšējā atvilktnē kaudzi iecietinātu mutautu kopā ar emaljētu šņaucamtabakas dozīti. l/ņēmu vienu kabatlakatiņu un sniedzu kapteinim.

- Cerams, ka nepaliks traips, es mīlīgi noteicu.

- Nē. Rendels nepievērsa uzmanību mutautam. Viņš cieši pētīja mani. Nē, tas nav iespējams.

- Kāpēc nav? Tēlodama vienaldzību, tajā pašā laikā lauzīju galvu par to, kas nebija iespējams.

- Man būtu pateikuši. Ja jūs strādātu Sendringemam, tad kāda velna pēc jums vajadzētu tik muļķigi uzvesties?

- Varbūt hercogs pārbauda, cik tālu sniedzas jūsu uzticība, es šāvu uz labu laimi, bet sagatavojos, ja nepieciešams, lēkt kājās. Viņš bija iespiedis dūres sānos, un pamestā jājampātaga gulēja turpat pa rokai uz rakstāmgalda.

Par šo minējumu Rendels tikai nosprauslāja.

- Varbūt jūs pārbaudāt manu lētticību. Vai arī to, cik ilgi spēju apvaldīt dusmas. Abi, kundze, izsīkst ļoti ātri. Viņa acis domīgi samiedzās, bet es jau biju gatava.

Rendels klupa uz priekšu, bet es pametos sāņus. Paķēru tējkannu un sviedu. Viņš pieliecās, un kanna ar brīnišķīgu blīkšķi sašķīda pret durvīm. Raitnieks, kurš noteikti bija kavējies gaitenī, satraukts pabāza durvju šķirbā galvu.

Smagi elpodams, kapteinis nepacietīgi pamāja, lai jauneklis nāk iekšā.

- Turi viņu, viņš skarbi pavēlēja un noteiktiem soļiem piegāja pie rakstāmgalda. Es sāku dziļi elpot, tādējādi cerot nomierināties, kaut ari sapratu, ka šobrīd man tas diez vai izdosies.

Taču kapteinis nevis man iesita, bet atvilka apakšējo atvilktni labajā pusē, kurā nebiju paguvusi ieskatīties, un izņēma garu, tievu auklu.

- Kas tas par vīrieti, kas rakstāmgaldā glabā virvi? es nikni iesaucos.

- Tāds, kas gatavs uz visu, Rendels nomurmināja, sasiedams man rokas uz muguras.

- Pazūdi! viņš vēl nepacietīgi uzkliedza raitniekam, ar strupu gal­vas mājienu norādot uz durvīm. Un nenāc atpakaļ, lai ko tu dzirdētu.

Tas patiešām izklausījās draudīgi, un manas priekšnojautas pilnā mērā apstiprinājās, kad kapteinis vēlreiz iebāza roku atvilktnē.

Nazis nez kādēļ cilvēkiem liek ļoti nervozēt. Vīri, kas nebaidās ielaisties kautiņā aci pret aci, atkāpsies, ieraudzījuši kailu asmeni. Es ari kāpos atpakaļ, līdz manas sasietās rokas atdūrās pret nobalsināto sienu. Ļauni zaigojošais asmens gals nolaidās man starp krūtīm un tika mazliet piespiests.

- Un tagad, Rendels patīkamā balsī darīja man zināmu turp­māko rīcības plānu, tu man izstāstīsi visu, ko zini par Sendringemas hercogu. Asmens piespiedās vēl stiprāk, atstājot bedrīti kleitas audumā. Tev nekur nav jāsteidzas, mīļā. Man ari ne. Atskanēja kluss šņiks, kad naža gals pārdūra audumu. Es jutu to, sīku punktiņu tieši man virs sirds, saltu kā bailes.

Rendels gausi vilka nazi puslokā zem krūts. Pašaustā drāna nokrita, nozibēja baltais krekls, un atklājās kaila krūts. Likās, ka Rendels bija aizturējis elpu; tagad viņš lēnām izelpoja, ar skatienu urbdamies manās acīs.

Es pavirzījos sānis, bet te bija ļoti maz vietas, kur bēgt. Beidzās ar to, ka tiku piespiesta pie rakstāmgalda, sasietās rokas cieši turējās pie tā malas. Ja kapteinis pienāktu pietiekami tuvu, es prātoju, varētu atspiesties uz rokām un izspert nazi ar kāju. Šaubījos, vai viņš vēlas mani nogalināt; katrā ziņā ne līdz tam brīdim, kad būs noskaidrojis, ko es zinu par viņa attiecībām ar hercogu. Bet nez kādēļ šis secinājums sniedza salīdzinoši vāju mierinājumu.

Rendels pasmaidīja biedējoši līdzīgi Frenkam; biju redzējusi, kā šis jaukais smaids apbur studentus un atkausē viscietākās universitātes vadītāju sirdis. Iespējams, ka citos apstākļos man šis vīrietis liktos šar­mants, bet tagad… nu nē.

Viņš metās man virsū strauji, ar celi pavēra kājas un atlieca man plecus. Nespēdama noturēt līdzsvaru, es atmuguriski smagi nokritu uz galda, iekliegdamās, jo sāpīgi sasitu sasietās rokas. Rendels iespiedās man starp kājām, ar vienu roku grābstījās gar svārkiem, gribēdams paraut tos uz augšu, bet ar otru tikmēr spieda, viļāja un knaibija manu atkailināto krūti. Es izmisīgi spārdījos, bet kājas pinās svārkos. Rendels satvēra manu kāju un pārbrauca ar roku visā garumā, pagrūzdams malā slapjos apakšbrunčus, svārkus un kreklu un uzstumdams tos man lidz viduklim. Tad roka ķērās pie savām biksēm.

Nu gluži kā dezertieris Harijs, es nikni nodomāju. Dieva dēļ, cik zemu kritusi britu armija? Kolosālas tradīcijas, cūcība.

Kliedzieni angļu garnizona forta vidū diezin vai rastu dzirdīgas ausis, tomēr es ievilku plaušās gaisu un mēģināju vairāk formāla pro­testa dēļ, nekā cerot uz palīdzību. Biju gaidījusi, ka saņemšu pļauku vai tikšu sapurināta, lai aizveros. Bet izrādījās, ka Rendelam tas tīri labi patīk.

- Kliedz vien, mīlulīt, viņš bubināja, ņemdamies ap savu bikšu priekšu. Jo skaļāk kliegsi, jo vairāk man patiks.

Es ieskatījos viņam acīs un izmetu: "Ej uz poda!" ļoti skaidri un briesmīgi nepiemēroti.

Viena tumšo matu šķipsna švītīgā nekārtībā noslīga Rendelam pār pieri. Viņš tik drausmīgi līdzinājās savam sestās pakāpes mazdēlam, ka mani sagrāba šausmīgs impulss paplest kājas un ļauties. Viņš ellīgi sāpīgi saspieda manu krūti, un impulss pazuda kā nebijis.

Jutu drausmīgu niknumu, riebumu, pazemojumu un pretīgumu, bet dīvainā kārtā bailes ne. Kaut kas smagi noplakšķēja man pret kāju, un es sapratu, kas tas bija. Ja es nekliegšu, viņam nekas neiznāks un, iespējams, arī tad ne.

- Ak tad tādas tās lietas, ko? Es pasmīnēju un uzreiz tiku apbal­vota ar pļauku. Drūmi sakniebu lūpas un aizgriezu galvu katram gadījumam, ja justu kārdinājumu izteikt vēl neapdomīgākas piezī­mes. Sapratu, ka bez izvarošanas, kas var arī nenotikt, mani nopietni apdraudēja spīdzinātāja nestabilais raksturs. Novēršoties, lai nebūtu jāskatās uz Rendelu, pēkšņi pamanīju aiz loga kaut ko pazibam.

- Es būtu tev ļoti pateicīgs, atskanēja vēsa, mierīga balss, ja tu novāktu savus nagus no manas sievas. Rendels sastinga ar manu krūti rokā. Džeimijs tupēja, ielocījies loga rāmī, atbalstījis pret delmu lielu pistoli ar vara rokturi.

Rendels mirkli stāvēja nekustīgi, it kā nespētu ticēt savām ausim. Kamēr galva lēnām griezās uz loga pusi, labā roka, paslēpta Džeimija skatienam, atlaida krūti un zaglīgi slīdēja pie naža, kuru viņš bija noli­cis uz galda blakus manai galvai.

- Ko tu teici? Rendels neticības pilnā balsī pārjautāja. Kad roka satvēra nazi, viņš pagriezās pietiekami, lai redzētu, kas tur runā. Vēl mirkli viņš stāvēja nekustīgi un blenza, tad sāka smieties.

- Kungs, stāvi mums klāt, tas taču jaunais skotu meža kaķis! Biju domājis, ka reizi par visām reizēm esmu ticis ar tevi galā! Tātad mugura tomēr sadzijusi, ko? Un tu saki, ka šī ir tava sieva? Diezgan gards kumosiņš gluži kā tava māsa.

Joprojām puspagrieztā ķermeņa slēpta, Rendela roka ar nazi sakus­tējās; asmens tagad vērsās pret manu rīkli. Pāri Rendela plecam redzēju Džeimiju, kurš tupēja logā kā lēcienam sasprindzis kaķis. Pistoles stobrs nesakustējās, un sejas izteiksme nemainījās. Vienīgi tumšs sarkanums kāpa augšup pa kaklu, nododot viņa emocijas; krekla apkakle bija vaļā, un mazā rētiņa liesmoja koši sarkana.

Gandrīz nevērīgi Rendels lēnām pacēla nazi, lai to var redzēt, un tā gals teju skāra manu kaklu. Viņš daļēji pagriezās pret Džeimiju.

- Varbūt tu labāk pametīsi man to savu šaujamo… ja vien tev pre­cēta vīra dzīve nav jau apnikusi. Ja vēlies kļūt par atraitni, tad, pro­tams… Abu vīriešu skatieni saķērās kā mīlētāji apskāvienā, neviens no viņiem ilgu laiku nekustējās. Pēdīgi Džeimija augums atslāba kā atlaista atspere. Viņš izdvesa garu samierināšanās nopūtu un iemeta pistoli istabā. Tā ar blīkšķi nokrita uz grīdas un aizslīdēja Rendelam pie pašām kājām.

Kapteinis ātri kā dzīvsudrabs pieliecās un pacēla ieroci. Tiklīdz nazis attālinājās no mana kakla, es mēģināju piecelties sēdus, bet viņš pagrūda mani pie krūtim, un es atkritu atpakaļ uz muguras. Ar vienu roku viņš turēja mani piespiestu pie galda, otrā bija pistole, pavērsta pret Džeimiju. Domāju, ka Rendela nomestais nazis gulēja kaut kur uz grīdas netālu no manām kājām. Ja vien man būtu pietiekami lokani kāju pirksti… Duncis, kas man atradās kabatā, bija tikpat nesasnie­dzams kā tad, ja tas atrastos uz Marsa.

Kopš Džeimija parādīšanās smaids nebija pazudis no Rendela sejas, i agad tas kļuva tik plats, ka varēja redzēt asos suņa zobus.

- Nu, tā jau ir labāk. Roka, kas spieda manas krūtis, atgriezās pie uztūkušās bikšu priekšas. Kad tu ieradies, draudziņ, es biju aizņemts. Tu mani atvainosi, ja es pabeigšu iesākto un tikai pēc tam pievērsīšos tev.

Sarkanā krāsa bija aptvērusi visu Džeimija seju, bet viņš nekustē­jis, jo pret viņa vēderu bija pavērsta pistole. Kad Rendels beidza savus manevrus, Džeimijs metās virsū pistolei. Mēģināju kliegt, apturēt viņu, bet mute no bailēm bija izkaltusi. Kad Rendels nospieda gaili, viņa pirk­stu kauliņi kļuva gluži balti.

Gailis noklikšķēja uz tukšas aptveres, un Džeimija dūre ietriecās Rendelam tieši pakrūtē. Kluss krakšķis vēstīja, ka otra dūre salauzusi virsniekam degunu, un man svārkus nošķieda tieva asiņu strūkla. Ren­dels pārgrieza acis un kā maiss nogāzās uz grīdas.

Džeimijs jau atradās man aiz muguras, pierāva sēdus un centās pārgriezt auklu, kas saturēja manas locītavas.

- Tu blefoji un ielauzies te ar tukšu pistoli rokā? es histēriski ieķērcos.

- Ja tā būtu pielādēta, tad taču es būtu nobliezis viņu jau pašā sākumā, vai ne? Džeimijs nošņāca.

Varēja dzirdēt, ka pa gaiteni kabinetam tuvojas soli. Aukla atnāca vaļā, un Džeimijs izrāva mani pa logu. Līdz zemei bija astoņas pēdas, bet soļi jau skanēja pie pašām durvīm. Mēs lēcām vienlaikus.

Es piezemējos ar tādu spēku, ka kauli nodrebēja, un kādu gabaliņu paripoju brunču un apakšsvārku vīstoklī. Džeimijs uzrāva mani kājās un piespieda pie sienas. Aiz ēkas stūra dipēja soļi, un mūsu acīm pavē­rās seši karavīri, bet viņi neskatījās mūsu virzienā.

Tiklīdz viņi droši bija tikuši mums garām, Džeimijs saņēma manu roku un pamāja uz otru pusi. Mēs lēnām līdām gar ēku un pie paša stūra apstājāmies. Tagad es sapratu, kur mēs atrodamies. Apmēram divdesmit pēdu tālāk bija pieslienamās trepes, pa kurām varēja nokļūt uz tādu kā platformu, kas stiepās gar visu forta mūra iekšpusi. Džei­mijs pamāja ar galvu; tas bija mūsu mērķis.

Viņš pieliecās man pavisam tuvu un čukstēja:

- Kad dzirdi sprādzienu, joz, ko nagi nes, un rāpies augšā pa tre­pēm. Es tev sekošu.

Pamāju, ka esmu sapratusi. Mana sirds sitās kā veseris; palūkoju­sies lejup, es redzēju, ka viena krūts man joprojām ir kaila. Šobrīd tur neko daudz nevarēja līdzēt. Pacēlu brunčus, lai būtu gatava skriet.

Aiz ēkas kaut kas nogranda, kaut kas līdzīgs mīnmetēja sprādzie­nam. Džeimijs mani pagrūda, un es metos skriet, cik ātri spēju. Es lēcu uz trepēm, ieķēros pakāpienā un uzrausos augšā; jutu, ka koka kārtis noraustās un sāk drebēt zem Džeimija svara.

Trepju augšgalā es pagriezos atpakaļ un no putna lidojuma atskatī­jos uz fortu. No nelielas celtnes mūra apjoztā pagalma otrā malā vēlās lieli melnu dūmu mutuļi, un no visām pusēm turp skrēja karavīri.

Man blakus iznira Džeimijs.

- Šurp! Viņš pieliecies skrēja pa platformu, un es aiz viņa. Mēs apstājāmies pie sienā iestiprinātās karoga kārts. Karogs skaļi plīkšķēja mums virs galvas, un virve ritmiski sitās pret kātu. Džeimijs, uzmanīgi kaut ko meklēdams, lūkojās pāri mūrim.

Es atskatījos uz nometni. Vīri pulcējās ap mazo ēku, skraidīja un klaigāja. Mazliet iesāņus es pamanīju nelielu koka paaugstinājumu, aptuveni trīs vai četras pēdas augstu, ar pakāpieniem. Pašā vidū slējās resns stabs ar šķērskoku, un no katra spārna gala nokarājās no virves savītas roku saites.

Pēkšņi Džeimijs iesvilpās; paskatījusies pāri mūrim, es ieraudzīju Rupertu, kurš sēdēja seglos un pie rokas veda Džeimija zirgu. Viņš atgāza galvu un palūkojās uz augšu, no kurienes bija atskanējis svil­piens, un pieveda zirgus pie mūra tieši zem mums.

Džeimijs tajā brīdī grieza virvi no karoga kārts. Smagais, sarkani zilais karogs sašļuka un slīdēja lejā, līdz beidzot ar skaļu švīkstoņu sabruka ielocēs mums blakus. Aptinis auklu ap vienu no balstiem, Džei­mijs otru galu pārmeta pāri mūrim.

- Nāc! viņš uzsauca. Turies stingri ar abām rokām un ar kājām balsties pret sienu! Aiziet! Es paklausīgi atspēros ar kājām un ļāvu virvei krist; tievā aukla slīdot apdedzināja man plaukstas. Es nolēcu blakus zirgiem un steidzīgi rausos seglos. Mirkli vēlāk man aiz mugu­ras seglos ielidoja Džeimijs un mēs auļojām projām.

Aptuveni pāris jūdžu no forta, kad bija kļuvis skaidrs, ka sekotāju nav, mēs palēninājām gaitu. Pēc īsas apspriešanās Dūgals pieņēma lēmumu, ka labāk būs doties uz robežu ar Makintošu zemēm, jo tā ir tuvākā drošā klanu teritorija.

- Līdz Dūnsberi iespējams aizjāt ar zirgu, vakarā būsim galā, un tur mēs varētu būt puslīdz droši. Rīt jau paklīdis ziņas, bet, kamēr tās nonāks līdz šejienei, būsim jau tikuši pāri robežai. Jau bija dienas vidus; mēs devāmies ceļā vienmērīgā gaitā, mūsu zirgs, kuram bija jānes divkāršs smagums, mazliet palika iepakaļ. Laikam jau mans zirgs vēl laimīgi ēda zāli birztalā, gaidot, ka kāds, kuram paveiksies, to aiz­vedīs mājās.

- Kā jūs mani atradāt? es jautāju. No pārdzīvotā mani kratīja drebuļi, un es apņēmu sevi ar rokām, lai nebūtu tik uzkrītoši. Drē­bes jau bija pilnībā izžuvušas, tomēr jutu vēsumu, kas saldēja līdz kaulam.

- Es pārdomāju, ka nav labi atstāt tevi bez pieskatīšanas, un aizsū­tīju tev pakaļ vienu no vīriem. Viņš neredzēja, kad tu pazudi, bet viņš redzēja angļu karavīrus jājam pāri braslam un tevi kopā ar viņiem. Džeimija balss skanēja salti. Laikam jau nevarēju viņam neko pārmest. Man sāka klabēt zobi.

- B-brīnos, ka tu nenoturēji mani par angļu spiedzi un n-neatstāji viņu nagos.

- Dūgals tā gribēja. Bet virs, kurš redzēja tevi ar zaldātiem, teica, ka tu esot pretojusies. Man vajadzēja vismaz paskatities. Viņš no aug­šas pavērās manī, bet sejas izteiksme nemainījās.

- Tev, Ārmaliet, palaimējās, ka es tajā istabā redzēju to, ko redzēju. Tagad Dūgalam jāatzīst, ka tu neesi ar angļiem uz vienu roku.

- Ak, D-Dūgalam? Un tev? K-Ko tu domā? es prašņāju.

Džeimijs neatbildēja, tikai nospurcās. Beidzot viņš tiktāl iežē­lojās par mani, lai norautu sev pledu un apliktu to man ap pleciem, bet neapskāva un nepieskārās vairāk, nekā nepieciešams. Viņš jāja.

iegrimis drūmā klusēšanā, un vadija zirgu ar dusmīgiem rāvieniem, nevis ar ierasto lidzeno vieglumu.

Satriekta un izsista no līdzsvara, es nebiju tādā noskaņojumā, lai samierinātos ar šādu pūšanos.

- Nu, kas ir? Kas noticis? es nepacietīgi noprasīju. Dieva dēļ, neesi tik skābs! Nebiju domājusi runāt skarbi un jutu, ka Džeimijs saspringst vēl vairāk. Negaidīti viņš pagrieza zirgu sāņus ceļmalā un pievilka grožus. Pirms attapos, kas notiek, viņš jau bija nokāpis zemē un arī mani izrāvis no segliem. Es neveikli kritu un, kad kājas pieskārās zemei, pastreipuļoju gabaliņu, lai noturētu līdzsvaru.

Dūgals un pārējie, ieraudzījuši, ka mēs esam apstājušies, arī pie­vilka pavadas. Džeimijs strupi un dusmīgi pamāja ar roku, lai viņi dodas tālāk, un Dūgals palocīja galvu par zīmi, ka sapratis.

- Tikai nevelc garumā, viņš uzsauca, un vīri devās tālāk.

Džeimijs pagaidīja, līdz mūs vairs nevar sadzirdēt. Tad parāva mani, lai nostātos man pretī aci pret aci. Pilnīgi skaidri varēja redzēt, ka viņš bija drausmīgi nikns, tuvu eksplozijai. Jutu, ka arī manī mostas dusmas; kādas viņam tiesības pret mani tā izturēties?

- Skābs! Džeimijs mani izmēdīja. Ak, skābs? Es tikai ar mokām valdos, lai nesapurinātu, tā ka tev sāk klabēt zobi, bet tu man pārmet, ka es esmu saskābis!

- Dieva dēļ, kas tev iekodis? es burkšķēju. Centos nopurināt viņa rokas, bet pirksti saspieda manus augšdelmus kā slazdā.

- Kas man iekodis? Ja jau tu tik ļoti gribi zināt, tad es tev pateikšu, kas man vainas! Džeimijs izspieda caur sakostiem zobiem. Man apnicis atkal un atkal pierādīt, ka tu neesi angļu spiedze. Man apni­cis katru minūti tevi pieskatīt, baidoties, nez kādas muļķības tu atkal sastrādāsi. Un man briesmīgi apnicis, ka cilvēki grib mani piespiest ska­tīties, kā viņi tevi piesmej! Man tas itin nemaz nepatīk!

- Vai tu domā, ka man patīk? es iebļāvos. Vai tu gribi teikt, ka tā ir mana vaina?! Pie šiem vārdiem viņš mani patiešām viegli sapu­rināja.

- Tā ir tava vaina! Ja tu būtu palikusi tur, kur es tev no rīta teicu, nekas nebūtu noticis! Bet nē, tu manī neklausies, es jau esmu tikai tavs vīrs, kāpēc ņemt mani galvā? Tu iedomājies, ka darīsi, kā tev, sasodīts, patīk, un nākamais, ko es redzu, ir tas, ka tu ar uzrautiem brunčiem >-,uli augšpēdus un lielākais sūdabrālis pasaulē guļ tev starp kājām, gatavs paņemt tevi manu acu priekšā! Skotiskā izruna, kas parasti bija tik tikko jūtama, ar katru sekundi kļuva arvien izteiktāka, un tā bija droša zīme, ja man tāda vēl būs vajadzīga, ka Džeimijs ir patiesi nikns.

Tagad mēs jau stāvējām, gandrīz degunus kopā sabāzuši, un klie­dzām viens otram sejā. Džeimijs bija no dusmām piesarcis, un arī es jutu asinis kāpjam sejā.

- Tu pats esi vainīgs, ka pameti mani novārtā un visu laiku turi aizdomās! Es tev par sevi stāstīju patiesību! Un es teicu, ka nebūs ne­kādu briesmu, ja došos tev līdzi, bet vai tu klausījies manī? Nē! Es esmu tikai sieviete, kāpēc tev vajadzētu pievērst uzmanību tam, ko es saku? Sievietes drīkst darīt tikai to, ko viņām liek, klausīt pavēlēm un rāmi sēdēt, rokas salikušas, gaidot, kad vīrieši atnāks un pateiks, kas viņām darāms!

Džeimijs, nespēdams valdīties, atkal mani sapurināja.

- Un, ja tu tā būtu darījusi, tad tagad mums nevajadzētu bēgt, kad uz pēdām min simts sarkansvārču! Ak Dievs, sieviete, es nezinu, nožņaugt tevi vai nomest zemē un sist līdz nemaņai, bet, Jēzus, es gribu tevi kaut kā sodīt.

Šajā brīdī es apņēmīgi mēģināju iespert pretiniekam pa kājstarpi. Viņš izlocījās un iespieda celi man starp kājām, novēršot turpmākos mēģinājumus.

- Pamēģini tik, un es tev tā gāzīšu, ka ausīs sāks zvanīt, viņš piedraudēja.

- Rupeklis un idiots, es elsu, cenšoties atbrīvot plecus no tvē­riena. Vai tu domā, ka es tīšām gāju, lai angļi saņem mani gūstā?

- Jā, es domāju, ka tu to darīji tīšām, lai atmaksātu par to, kas notika klajumā!

Man mute palika vaļā.

- Klajumā? Ar tiem angļu dezertieriem?

- Nūjā! Tu domā, ka man vajadzēja tevi pasargāt, un tev ir tais­nība. Bet es to nespēju; tev pašai vajadzēja to darīt, un tagad tu man atmaksā, tīšu prātu nonākot mana sieva! rokās tam nelietim, kas lējis manas asinis!

- Tava sieva! Tava sieva! Tev ir pilnīgi vienalga, kas ar mani notiek! Es esmu tikai tavs īpašums; tev svarīgi tikai tas, ka es, pēc tavām domām, tev piederu, un tu nevari ciest, ja kāds paņem to, kas pieder tev!

- Bet tu patiešām piederi man, Džeimijs ierēcās, un viņa pirksti iedūrās man plecos kā adatas. Un tu esi mana sieva, patik tev tas vai ne!

- Man nepatīk! Nemaz nepatīk! Bet ari tam nav nekādas nozīmes, vai ne? Ja vien es sasildu tavu gultu, tev vienalga, ko es domāju un ko jūtu! Sieva tev ir tikai tāpēc, lai būtu, kur iespraust, kad uznāk vēlēša­nās!

Izdzirdējis šādus vārdus, Džeimijs kļuva bāls kā nāve un sāka mani kratīt. Mana galva stipri zvalstījās, zobi sitās, un es sāpīgi iekodu mēlē.

- Laid mani vaļā! es iekliedzos. Laid vaļā, tu… es tīšām, cen­šoties Džeimiju sāpināt, izkliedzu vārdus, kurus bija lietojis dezertieris Harijs, …tu, elles ērzeli. Viņš palaida mani vaļā un, acīm zvērojot, atkāpās soli atpakaļ.

- Tu rupjā mātīte! Ar mani tu tā nerunāsi!

- Es runāšu, kā gribēšu! Tu mani nekomandēsi!

- Tā izskatās! Tu darīsi, kā gribēsi, vienalga, ka citiem tādēļ jācieš, vai ne? Tu patmīlīgā, patvaļīgā…

- Tas tavam nolādētajam lepnumam rīvē kantes! bļaustījos. Es izglābu mūs abus no tiem dezertieriem tajā klajumā, un tu to nevari paciest, vai ne? Tu tur tikai stāvēji! Ja man nebūtu naža, tad tagad mēs abi būtu pagalam!

Kamēr nebiju izteikusi šos vārdus, nemaz nebiju apzinājusies, ka dusmojos uz Džeimiju par to, ka viņš nepaglāba mani no angļu dezer­tieriem. Mierīgākā noskaņojumā man nekas tāds pat prātā nebūtu ienācis. Es būtu teikusi, ka viņš nav vainīgs. Es būtu teikusi, ka tikai laimīgas nejaušības dēļ man bija nazis. Tagad es aptvēru, ka godīgi vai ne, prātīgi vai ne, es tomēr jutu, ka vīram vajadzēja mani aizsar­gāt, bet viņš mani ir pievīlis. Varbūt tāpēc, ka viņš tā nepārprotami uz­skatīja.

Džeimijs lūrēja uz mani un jūtu pārpilnībā smagi elpoja. Kad viņš ■itkal spēja runāt, balss skanēja klusi un dusmu nomākta.

- Vai tu redzēji forta pagalmā to stabu? Es īsi pamāju ar galvu.

- Nu, pie tā es biju piesiets kā dzīvnieks, un mani pēra, līdz asinis sķida pa gaisu! Rētas man paliks līdz nāves stundai. Ja man šajā pēc­pusdienā nebūtu traki paveicies, tas ir mazākais, kas ar mani varēja notikt. Visticamāk, viņi būtu mani pēruši, tad pakāruši. Viņš skali norija siekalas un turpināja:

- Es to zināju un ne mirkli nešaubījos, vai doties uz šo vietu pēc tevis, pat pieļaudams, ka Dūgalam varētu būt taisnība! Vai tu zini, kur es dabūju šaujamo, kas man bij rokā? Es mēmi papurināju galvu, manas dusmas pamazām sāka pierimt. Pie mūra es nogalināju sargu. Viņš šāva uz mani; tāpēc pistole nebij pielādēta. Sargs netrāpīja, un es viņu nodūru ar dunci; tas palika šūpojamies mironim pie atslēgkaula, kad izdzirdēju tavu kliedzienu. Es būtu nogalinājis desmit vīru, lai tiktu pie tevis, Klēra. Balss aizlūza.

- Un, kad tu kliedzi, es devos pie tevis, bruņojies tikai ar tukšu pistoli un savām divām rokām. Tagad Džeimijs runāja mazliet mie­rīgāk, bet acis joprojām dega sāpēs un dusmās. Es klusēju. Satricināta pēc tikšanās ar Rendelu, es nebiju novērtējusi izmisuma drosmi, kādu Džeimijam vajadzēja, lai ielauztos fortā un mani izglābtu.

Pēkšņi viņš novērsās un viņa pleci saguma.

- Tev taisnība, Džeimijs klusi sacīja. Jā, tev taisnība. Viņa balsī vairs neskanēja dusmas, to vietā stājās tonis, ko nekad agrāk nebiju dzirdējusi, pat lielās fiziskās sāpēs ne.

- Mans lepnums ir ievainots. Un bez lepnuma man gandrīz nekas nav atlicis. Viņš atspieda apakšdelmus pret priedi ar raupju mizu un pārguris piekļāva tām galvu. Viņš runāja tik klusi, ka gandrīz nevarēju sadzirdēt.

- Tu plosi manu sirdi, Klēra.

Ar mani notika kaut kas ļoti līdzīgs. Piesardzīgi viņam tuvojos. Džeimijs nekustējās pat tad, kad apskāvu viņa vidukli. Piekļāvu vaigu saliektajai mugurai. Viņa krekls bija mitrs, piesvīdis no sasprindzinā­juma un jūtu dedzības, un viņš drebēja.

- Piedod, es vienkārši sacīju. Lūdzu, piedod. Tad viņš pagrie­zās, lai mani cieši apskautu. Jutu, ka drebuļi mazliet rimušies.

- Piedots, zeltenīt, viņš nomurmināja man matos. Palaidis mani vaļā, mierīgs un atturīgs, viņš palūkojās lejup uz mani.

- Piedod man arī, viņš atvainojās. Lūdzu, piedod par to, ko teicu; man sāpēja, un es pateicu vairāk nekā domāju. Vai tu man pie­dosi? Pēc viņa pēdējās runas man jau likās, ka man nav nekā, ko piedot, bet es pamāju ar galvu un saspiedu viņa rokas.

- Piedots.

Jau rāmākā klusumā mēs uzkāpām zirgā. Ceļš ilgu laiku gāja taisni, un tālu priekšā es redzēju nelielu putekļu mākoni tas noteikti bija Dūgals ar vīriem.

Džeimijs atkal bija kopā ar mani; jājot viņš turēja mani ar vienu roku apskautu, un es jutos drošāk. Tomēr aizvainojums un sasprindzi­nājums vēl nedaudz gruzdēja; visi ievainojumi vēl nebija gluži sadzi­juši. Mēs bijām viens otram piedevuši, bet vārdi joprojām kavējās atmiņā un nebija tik viegli aizmirstami.