Svešzemniece

7 Deivija Bitona skapis

Kad atgriezos pili, ar izbrīnu atklāju, ka mani gaida viens no Kolama kiltos ģērbtajiem karavīriem. Viņš bija atnesis vēsti, ka pats Makenziju klana vadonis justos pagodināts, ja es ierastos viņa privātajās telpās.

Augstie slkrūšu logi pilskunga personiskajā svētnīcā bija atvērti, un vējš čabinādamies un čukstēdams lodāja pa ieslodzīto koku lapotni, radot ilūziju par atrašanos brīvā dabā.

Kabineta saimnieks sēdēja pie galda un rakstīja, bet, kad es ienācu, uzreiz nolika spalvu un piecēlās, lai sasveicinātos. Pēc dažām pieklājī­bas frāzēm par veselību un pašsajūtu Kolams pieveda mani pie sien­malē novietoto būru rindas, un mēs apbrīnojām sīkos putniņus, kas, priecādamies par vēju, čiepstēdami lēkāja pa zariem.

- Gan Dūgals, gan Fica kundze apgalvo, ka jūs esot prasmiga dzie­dinātāja, Kolams ieminējās sarunas gaitā, bāžot pirkstu caur būra režģiem. Acīmredzot putni pie tādas rīcības bija pieraduši, jo pielidoja maza, pelēka stērste un droši nosēdās uz pastieptā pirksta, ar sīkajiem nadziņiem ieķērās ādā un izpleta spārnus, lai noturētu līdzsvaru. Ar otras rokas raupjo rādītājpirkstu Kolams maigi glāstīja putniņa galvu. Redzēju sabiezējumu, kas ietvēra nagu, un nobrīnījos visai apšau­bāmi, ka Kolams darītu fizisku darbu.

Es paraustīju plecus.

- Lai pārsietu vienkāršu ievainojumu, lielu māku nevajag.

Kolams pasmaidīja.

- Varbūt, taču, lai to izdarītu piķa melnā naktī ceļmalā, gan vajag šo to prast, vai ne? Un Fica kundze stāsta, ka jūs esot salikusi kādam puikam lauztu pirkstu un vēl šorīt pārsējusi ķēķa meitas applaucēto roku.

- Tas ari nav nekas sarežģīts, es atbildēju, prātodama, uz ko viņš tēmē. Kolams pamāja vienam no kalpotājiem, kurš veikli izņēma no kumodes atvilktnes nelielu cibiņu un atnesa kungam. Noņēmis vāku, Kolams sāka kaisīt būrī sēkliņas. Putniņi lidoja lejā no zariem kā kri­keta bumbiņas laukumā, un arī stērste pievienojās saviem kaimiņiem uz grīdas.

- Jums taču nav nekādas saistības ar Bītonu klanu, vai ne? Kolams atkal pievērsās man. Atcerējos, ka pirmajā tikšanās reizē Ficgibonas kundze bija jautājusi: "Vai tad tu esi vārdotāja? No Bītoniem?"

- Itin nekādas. Kāds Bītonu klanam sakars ar dziedināšanu?

Kolams vērās manī ar izbrīnu.

- Vai neesat par viņiem neko dzirdējusi? Bītonu klana dziednieki ir slaveni visā Hailendā. Daudzi no viņiem ir ceļojošie dziednieki. Redziet, viens kādu laiku dzīvoja pie mums.

- Dzīvoja? Kas ar viņu notika? es jautāju.

- Nomira, Kolams lietišķi atteica. Saķēra drudzi un nedēļas laikā bija pagalam. Kopš tā laika mums vairs nav bijis dziednieka, vie­nīgi Fica kundze.

- Viņa, šķiet, ir ļoti zinoša, es teicu, atcerējusies, cik lietpratīgi pils saimniecības vadītāja apkopa Džeimija ievainojumus. Šī doma sa­saistījās ar atmiņām, kur puisis šos ievainojumus bija guvis, un manī pēkšņi modās nepatika pret Kolamu. Nepatika un piesardzība. Šis vīrie­tis, es sev atgādināju, ir saviem pavalstniekiem likumu izdevējs, ties­nesis un soģis vienā personā un, protams, radis, ka viss notiek pēc viņa prāta.

Manu pārdomu objekts pamāja ar galvu, joprojām uzmanīgi vēro­dams putnus. Viņš izbārstīja atlikušās sēklas, pašu pēdējo sauju atdo­dams kādam vēlu pielidojušam zilpelēkam putniņam.

- 0 jā. Fica kundze mums šādos gadījumos ļoti noder, bet viņai jau tā darba pāri galvai, izrīkojot visu pils saimniecību un cilvēkus mani ieskaitot, viņš teica, pasmaidīdams pārsteidzoši patīkamu smaidu.

- Es iedomājos, viņš turpināja, nekavējoties izmantodams mana atbildes smaida sniegtās priekšrocības, redzot, ka šobrīd jums nav daudz, ko darīt, varbūt jūs vēlētos uzmest acis Deivija Bītona atstāta­jam lietām. Iespējams, jūs zinātu, kā izmantot kādas no zālēm vai rīkiem.

- Nu… varētu jau. Kāpēc ne? Atklāti sakot, man bija apnicis stai­gāt pa riņķi dārzs, pieliekamais, virtuve. Mani interesēja, ko mūžībā aizgājušais Bītona kungs bija uzskatījis par noderīgu cilvēku ārstēšanai.

- Vai nu es, vai Enguss varam parādīt dāmai ceļu, kungs, ar cieņu sarunā iesaistījās kalps.

- Neraizējies, Džon. Kolams ar rokas mājienu pieklājīgi raidīja vīrieti projām. Es pats pavadīšu Bīčemas kundzi.

Viņš kāpa lejup lēnām un ar acīm redzamām grūtībām. Tikpat nepārprotami bija tas, ka viņš nevēlas manu palīdzību, un es arī to nepiedāvāju.

Nelaiķa Bītona darba telpa atradās pils attālākajā stūrī, nobēdzi­nāta no ziņkārīgām acīm aiz virtuves. Tuvumā nebija nekā cita kā vien kapsēta, kurā atdusējās arī lazaretes iepriekšējais saimnieks. Šaurajai, tumšajai telpai bija tikai viens sīks lodziņš pils ārējā sienā, tik augstu pie griestiem, ka horizontāls saules laukums pāršķēla gaisu, atdalot velvēto griestu tumšo ēnojumu no vēl dziļākās tumsas lejā pie grīdas.

Cenšoties garām Kolamam ielūkoties lazaretes dzīlēs, es saskatīju lielu skapi ar desmitiem mazu atvilktnīšu, katrai no tām bija piestip­rināta etiķete, rakstīta vijumiem rotātā rokrakstā. Visādu formu un izmēru burciņas, kārbiņas un pudelītes bija kārtīgi saliktas plauktos virs galda, uz kura, spriežot pēc traipiem un piekaltuša miezera, šķiet, nelaiķis Bītons bijis radis jaukt zāļu mikstūras.

Kolams pirmais iegāja telpā. Viņš sacēla putekļus, kas saules staru kūlī griezās vizuļojošā virpulī kā pīšļi no uzlauztām kapenēm. Brīdi viņš pastāvēja, ļaujot acīm aprast ar puskrēslu, tad, skatīdamies uz visām pusēm, lēnām spēra soli uz priekšu. Nodomāju, ka šī, iespējams, ir pirmā reize, kad klana vadonis te ienāk.

Vērodama viņa gauso pārvietošanos pa šauro telpu, es ieminējos:

- Ziniet, masāža varētu nākt par labu. Es gribēju teikt: tā nedaudz mazinātu sāpes. Pamanīju, ka pelēkās acis nozibsnī, un vienu brīdi vēlējos, kaut nebūtu neko teikusi, bet skarbumu skatienā gandrīz tūlīt nomainīja ierastā pieklājīgā interese.

- jāmasē spēcīgi, es turpināju, īpaši muguras lejasdaļā.

- Es zinu, viņš noteica. Enguss Mhors mani vakaros masē. Kolams apklusa, grozīdams pirkstos kādu pudelīti. Bet izklausās, ka jūs tomēr šo to saprotat no dziedināšanas.

- Šo to. Izturējos piesardzīgi, cerot, ka Kolams nav nolēmis mani pārbaudīt, jautājot, kam paredzēti savāktie medikamenti. Pudelītei, ko viņš turēja rokās, bija etiķete ar uzrakstu PURLES OVIS. Velns viņu zina, kas tas ir. Par laimi, Kolams nolika pudelīti atpakaļ plauktā un piesar­dzīgi pārvilka ar pirkstu pār putekļiem, kas klāja pie sienas novietoto lielo lādi.

- Sen te neviens nav nācis, viņš secināja. Likšu, lai Fica kundze atsūta savus meiteņus uzkopt, labi?

Atvēru skapīša durvis un sāku klepot, jo uzvirmoja vesels mākonis putekļu.

- Jā, tā būs labāk, es piekritu. Apakšējā plauktā gulēja bieza grā­mata zilā ādas iesējumā. Paņēmu to rokā un ieraudzīju zem tās mazāku grāmatiņu lētos melna auduma vākos un apdriskātām lappušu malām.

Izrādījās, ka tas ir Bītona ikdienas darbu žurnāls, kurā viņš ļoti pre­cīzi bija reģistrējis katra pacienta vārdu un sīku sūdzības un nozīmētās ārstēšanas aprakstu. Metodisks cilvēks, es atzinīgi nodomāju. Viens ieraksts vēstīja: "1741. g. 2. februāris. A. D. Sāra Greiema Makenzija; īkšķa ievainojums, kas iegūts, cenšoties noķert vērpjamā ratiņa spoli. Vārītu palejas mētru apliekamie, pēc tam ziede, kas gatavota šādi: pa vienai daļai no pelašķa, asinszāles, maltām mitrenēm un peļu ausīm iemaisītām labos mālos." Mitrenes? Peļu ausis? Tās noteikti ir kādas no zālītēm, kas atrodamas uz plaukta.

- Vai Sāras Makenzijas īkšķis dzija labi? es apjautājos Kolamam, aizverot žurnālu.

- Sāras? Ā, viņš domīgi atbildēja. Nē, liekas, ka ne.

- Tiešām? Tā jau domāju, es teicu. Varbūt vēlāk varu to ap­skatīt.

Viņš noraidoši papurināja galvu, un man likās, ka manīju pazibam drūmu smīnu vaibstā ap pilnīgajām, izliektajām lūpām.

- Kāpēc? es nelikos mierā. Vai Sāra devusies projām?

- Tā varētu teikt, Kolams atbildēja. Tagad viņš nepārprotami zobojās. Viņa ir mirusi.

Skatījos, kā Kolams pa putekļaino akmens grīdu dodas uz durvīm.

- Cerams, ka jums, Bīčemas kundze, dziedināšana sekmēsies labāk nekā nelaiķim Deivijam Bītonam. Viņš apstājās pie durvīm, pagriezās un izsmējīgi mani noskatīja. Saules staru kūlis izgaismoja Makenziju vadoni kā skatuves prožektors.

- Atklāti sakot, sliktāk jau vienkārši nav iespējams, viņš piebilda un nozuda tumsā.

Lēnām staigāju pa šauro telpu un visu apskatīju. Droši vien lie­lākā tiesa no krājumiem bija metama laukā, bet varēja gadīties arī šis tas noderīgs, ko vērts saglabāt. Izvilku vienu no mazajām zāļu skapja atvilktnītēm, tādējādi izlaižot gaisā kampara mākoni. Nu, tas man noderēs pilnīgi noteikti. Es atkal aizbīdīju atvilktni un nobraucu putek­ļainos pirkstus gar svārkiem. Varbūt vajadzētu pagaidīt, līdz Fica kun­dzes spriganās meičas te visu uzkopj, un tikai tad turpināt pētīšanu.

Palūkojos gaitenī. Tukšs kā izslaucīts. Arī dzirdams nekas nebija. Taču es nebiju tik naiva, lai noticētu, ka tuvumā neviena nav. Vai nu pavēle, vai smalkjūtība lika viņiem izturēties diezgan neuzkrītoši, bet es zināju, ka tieku novērota. Kad gāju uz dārzu, kāds man sekoja. Kad kāpu augšā uz savu istabu, redzēju kādu it kā nejauši palūkojamies uz augšu, nez uz kuru pusi es pagriezīšos. Un, kad iejājām pilī, manai uzmanībai nebija paslīdējuši garām bruņotie sargi, kas zem mūra pārkares tvērās no lietus. Nē, man pilnīgi noteikti neļaus tā vienkārši no šejienes aiziet, nemaz nerunājot par to, ka mani varētu apgādāt ar kādu pārvietošanās līdzekli.

Nopūtos. Vismaz šobrīd biju viena. Un es ļoti ilgojos pēc vienatnes, vismaz nelielās devās.

Vairākkārt biju mēģinājusi pārdomāt visu, kas ar mani bija noticis kopš ienākšanas caur spraugu akmenī. Bet te dzīve mutuļoja tik strauji, k.i man negadījās pat brītiņš, kad pabūt vienai, ja nu vienīgi, kamēr gulēju.

Taču tagad acīmredzot man tāds brīdis iegadījies. Atvilku no sienas noputējušo lādi un apsēdos, atspiedusi muguru pret mūri. Tas bija ļoti biezs. Pastiepusi rokas uz aizmuguri, es piekļāvu akmeņiem plaukstas un domās atgriezos pie klintsbluķu apļa, cenšoties atsaukt atmiņā vis­mazāko sīkumu no piedzīvotā.

Kliedzošie akmeņi patiesībā bija pēdējais, ko skaidri atcerējos. Un tomēr pat par to es šaubījos. Kliegšana visu laiku bija skanējusi fonā. Iespējams, es spriedu, ka kliedza nevis akmeņi, bet… vienalga… kur biju iegājusi. Vai akmeņi bija vārti, kas kaut kur veda? Bet uz kurieni? Lai būtu kā būdams, man trūka vārdu, ar kuriem to aprakstīt. Varbūt tā bija plaisa laikā, jo pilnīgi skaidrs, ka es biju tad un nu esmu tagad un akmeņi bija vienīgais vienojošais posms.

Un skaņas. Tās bija visur, bet, skatoties atpakaļ no neliela attā­luma, man likās, ka tās ļoti līdzinās kaujas troksnim. Lauka hospitāli, kurā biju strādājusi, apšaudīja trīs reizes. Pat zinot, ka pagaidu būvju nedrošās sienas neaizsargās, tomēr visi ārsti, māsas un sanitāri pie pirmā trauksmes signāla bija metušies iekšā un saspiedušies kopā, lai nomāktu bailes. Drosmes krājumi ir ļoti mazi, kad virs galvas svilpj mīnmetēju lodes un turpat blakus sprāgst bumbas. Un toreiz izjustās bailes bija vistuvāk tām, ko jutu, atrodoties akmenī.

Tagad aptvēru, ka tomēr atceros gan šo to no ceļojuma cauri akme­nim. Kaut kādus sīkumus. Atcerējos sajūtu, ka fiziski cīnos, it kā būtu ierauta straumē. Jā, es biju ar šo spēku cīnījusies, lai kas tas arī bija. Domāju, ka straumē bija arī tēli. Ne gluži attēli, drīzāk tādas kā nepa­beigtas domas. Dažas likās biedējošas, un es visiem spēkiem pūlējos tikt projām, kamēr… nu, kamēr "pārgāju". Vai biju pūlējusies tikt pie pārējiem? Jutu, it kā būtu centusies iznirt virspusē. Vai es biju izvēlē­jusies ierasties tieši šajā laikā, jo tas piedāvāja zināmu patvērumu no apkārt trakojošā viesuļa?

Es papurināju galvu. Ar domāšanu vien par notikušo es nespēju rast atbildes. Skaidrības nekādas, izņemot to, ka man vajadzēs atgriez­ties pie akmeņiem.

Kundze? No durvju puses atskanēja klusa balss skotu valodā, un es pacēlu galvu. Divas aptuveni sešpadsmit septiņpadsmit gadus vecas meitenes bikli mīņājās uz sliekšņa. Viņas bija ģērbušās raupjās drēbēs, ar koka tupelēm kājās un mājās austu šalli ap galvu. Tā, kas bija ierunājusies, rokās turēja slotu un vairākas salocītas lupatas, bet viņas biedrene nesa kūpošu spaini. Fica kundzes meitenes ieradušās iztīrīt lazaretes telpu.

- Vai mēs tev, kundze, netraucēsim? viena noraizējusies jautāja.

- Nē, nē, atsaucos. Es jau tāpat grasījos doties projām.

- Tu nokavēji pusdienu, ierunājās ari otra. Bet Fica kundze lika teikt, ka ķēķī dabūsi uzēst, kad vien sagribēsies.

Pametu skatienu pa logu gaiteņa galā. Saule jau bija tikusi pāri aug­stākajam punktam, un es attapos, ka arvien vairāk gribas ēst. Uzsmai­dīju meitenēm.

- Tūlīt iešu uz virtuvi. Paldies.

Es atkal aiznesu pusdienas uz pļavu, baidīdamās, ka Džeimijs var­būt līdz vakariņām nedabūs neko ēst. Apsēdusies zālē, es skatījos, kā puisis mielojas, tad pajautāju, kādēļ viņš dzīvo tādu skarbu dzīvi, zogot un dzenot lopus otrpus robežai. Biju jau gana atskatījusies gan ļauti­ņus, kas nāca no tuvējā ciema, gan pils iemītniekus, lai varētu pateikt, ka Džeimijs piederēja pie augstākas kārtas un bija labāk izglītots nekā vairums šejieniešu. Likās, ka viņš cēlies no diezgan turīgas dzimtas, ja spriež pēc viņa īsā stāstījuma par savu saimniecību. Kāpēc viņš uzturē­jās tik tālu no mājām?

- Esmu izsludināts ārpus likuma. Viņš likās izbrīnījies, ka es to vēl nezinu. Angļi izsludinājuši par manu galvu desmit sudraba mār­ciņas. Ne gluži tik daudz, cik par lielceļa laupītāju, viņš tēloti aizvai­nots sacīja, bet drusku vairāk nekā par kabatzagli gan.

- Tikai par pretošanos vien? Man bija grūti tam noticēt. Desmit sudraba mārciņas te bija puse no nelielas saimniecības gada ienāku­miem; nespēju iedomāties, ka viens izbēdzis cietumnieks Anglijas val­dībai būtu tik lielas naudas vērts.

- 0 nē. Par slepkavību. Es gandrīz aizrijos ar maizes kumosu. Džeimijs izpalīdzīgi pasita man pa muguru, līdz es atguvu elpu.

Acīm asarojot, es pajautāju:

- K-ko tad tu n-nogalināji?

Viņš paraustīja plecus.

- Nu, tas ir tā drusku ērmoti. Patiesībā es nemaz nenobeidzu to vīru, par kura nogalināšanu mani grib ieslodzīt. Ņem vērā, ka pa starpu esmu nomušījis vēl arī dažus sarkansvārčus, laikam jau esmu sodu pelnījis.

Džeimijs apklusa un sakustināja plecus, it kā berzētos pret nere­dzamu sienu. Biju ievērojusi viņu tā darām arī agrāk, pirmajā rītā, ko pavadīju pilī, kad biju apkopusi ievainojumu un ieraudzījusi neskaitā­mās rētas uz muguras.

- Tas notika Fortviljamā. Pēc otrās pēršanas aptuveni pāris dienu gandrīz nevarēju pakustēties, un tad no ievainojumiem man piemetās drudzis. Taču, kad atkal tiku uz kājām, daži… draugi iztaisīja vienu gājienu, lai dabūtu mani ārā no nometnes, izmantojot līdzekļus, par kuriem labāk klusēšu. Vārdu sakot, kad devāmies projām, sacēlās pama­tīgs tracis un tika nošauts viens angļu virsseržants sagadījās tā, ka pirmajā reizē mani pēra viņš. Taču es nebūtu viņu šāvis; es pret viņu neloloju ļaunas domas, turklāt es biju pārāk vājš un spēju tikai karāties pāri zirga mugurai. Platā mute sakniebās tik cieši, ka lūpas kļuva pavisam plānas. Ja tas būtu bijis kapteinis Rendels, tad gan es lai­kam būtu saņēmies. Džeimijs atslāba, raupjais lina krekls uz muguras nostiepās, un viņš paraustīja plecus.

- Tā nu sanācis. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc turos pils tuvumā. Maz ticams, ka tik dziļi Hailendā iznāks saskrieties ar angļu patruļu, taču šad un tad viņi pārnāk pāri robežai. Un kur tad vēl sardze, lai gan arī viņi pils tuvumā nerādītos. Tā kā Kolamam ir pašam savi rokaspuiši, tad viņam sardzes pakalpojumi nav vajadzīgi. Džeimijs pasmaidīja un tik ilgi bužināja košsarkanos matus, līdz tie slējās stāvus gaisā kā dzeloņcūkas adatas.

- Zini, es neesmu gluži nepamanāms. Šaubos, vai pilī mīt sūdzētāji, bet kāds pārītis varētu atrasties laukos, kas ar lielāko prieku nopelnītu dažus pensus, dodot angļiem ziņu, kur atrodos, ja vien viņi zinātu, ka mani meklē. Viņš apveltīja mani ar smaidu. Tu jau būsi sapratusi, ka mans uzvārds nav Maktevišs?

- Vai pilskungs to zina?

- Ka esmu izraidītais? 0 jā, Kolams zina. Droši vien to zina vai­rums cilvēku šajā Hailendas daļā; tas, kas toreiz notika Fortviljamā, sacēla lielu troksni, un ziņas te izplatās ļoti ātri. Bet to, ka meklētais ir Džeimijs Maktevišs, viņi gan nezina; ja vien mani neredz neviens, kas pazīst ar īsto vārdu. Mati joprojām smieklīgi spurojās uz visām pusēm. Man pēkšņi sagribējās tos saglaust, tomēr es to nedarīju.

- Kāpēc tev ir apgriezti mati? es pēkšņi pajautāju un nosarku.

Piedod, tā nav mana darīšana. Man tikai iešāvās prātā tāda doma, jo

lielākajai daļai vīriešu, ko te redzu, ir gari mati…

Džeimijs, tāds kā mazliet sakautrējies, nogludināja asos kušķīšus.

- Man arī agrāk bija gari. Tagad mati ir īsi, jo mūkiem vajadzēja noskūt man pakausi, un paiet vairāki mēneši, līdz tie atkal ataug. Pui­sis paliecās uz priekšu, aicinādams apskatīt viņa pakausi.

- Stiepjas pāri visai galvai, redzi? Katrā ziņā es varēju rētu sataus­tīt un, kad pašķīru biezos matus, ari redzēt sešas collas gara nesen saaugušu rētaudu līnija, vēl sārta un mazliet izciļņa. Viegli iztaustīju to visā garumā. Sadzijusi glīti, tas, kurš uzlicis šuves, savu darbu paveicis labi; tāda brūce noteikti bija atvērusies un stipri asiņoja.

- Vai tev mēdz sāpēt galva? es profesionāli apjautājos. Džeimijs atliecās un pieglauda matus virs rētas. Tad piekrītoši pamāja.

- Palaikam, taču ne vairs tik stipri kā agrāk. Pirmo mēnesi pēc trie­ciena es biju akls un galva man visu laiku plīsa vai pušu. Kad pama­zām atkal varēju redzēt, arī galva mitējās sāpēt. Viņš vairākas reizes samirkšķināja plakstus, it kā pārbaudīdams, vai redz labi.

- Šad tad acu priekšā tā kā miglojas, viņš stāstīja, kad esmu stipri piekusis. Gar malu izveidojas tāda kā dūmaka.

- Brīnums, ka tu paliki dzīvs, es teicu. Tev gan noteikti ir biezs galvaskauss.

- Tā ir. Cietpauris, kā saka mana māsa. Mēs abi sākām smieties.

- Kā tas notika? es turpināju prašņāt. Džeimijs sarauca pieri un, likās, samulsa.

- Nu, tur jau tā lieta, viņš, gausi stiepdams vārdus, atbildēja. Es neko neatceros. Kopā ar dažiem puišiem no Lohlegenas bijām pie Kerierikas pārejas. Pēdējais, ko atminos, ka rāpos augšā pa nelieliem brikšņiem apaugušu nogāzi; atceros, ka sadūru roku uz akmeņozola krūma un vēl nodomāju, ka asins piles izskatās pēc ogām. Un pēc tam es atmodos Francijā Svētās Annas de Buprē abatijā, galva man dunēja kā tukša muca, un cilvēks, kuru neredzēju, deva man dzert kaut ko vēsu.

Viņš paberzēja pakausi, it kā atkal justu sāpes.

- Retumis kaut ko atminos lampu, kas šūpojas virs galvas, tādu kā saldenu, kā eļļainu garšu uz lūpām, cilvēki man kaut ko saka, bet es nezinu, vai tā patiešām bij. Zinu, ka mūki deva man opiju, tāpēc es gandrīz visu laiku sapņoju. Džeimijs piespieda pirkstus pie aizvērta­jiem plakstiem.

- Vienu sapni es redzēju atkal un atkal. Galvai cauri aug trīs sak­nes, lielas un mezglainas, tās aug un plešas, izlien man pa acīm ārā, smacējot spiežas rīklē. Sapnis vilkās bezgalīgi, saknes izlocījās, tinās ripuļos un nepārtraukti brieda lielākas. Beidzot tās kļuva tik milzīgas, ka, likās, pārplēsīs man galvaskausu un es pamodīšos no lūstošu kaulu krakšķēšanas. Viņš saviebās. Tāda žļerkstoša krakšķēšana, kā zem ūdens šaujot.

- Fui!

Pēkšņi mums pāri pārslīdēja ēna un mūsu redzeslokā parādījās liels zābaks, es iebakstīju Džeimijam sānos.

- Ak tu slīmest, pienācējs bez dusmām sacīja, sit pa māgu, kamēr zirgi skraida nepieskatīti. Un kad tā ķēvele tiks iejāta, ko, puis?

- Ja man, Alek, kurkstēs vēders, viņa ātrāk nemācīsies, Džeimijs atteica. Bet pa to laiku uzkod ko nebūt; te jau visa kā gana. Viņš ielika siera gabalu artrīta izkropļotā rokā. Līkie un stīvie pirksti satvēra sieru, un to īpašnieks noslīga zālē.

Džeimijs mani ar viesi iepazīstināja pārsteidzoši formāli: Aleks Makmāns Makenzijs, Leohas pils staļļmeistars.

Es nodomāju, ka druknajam vīram pusgarajās biksēs un raupja auduma kreklā, staļļmeistaram, bija pietiekami daudz pašapziņas, lai savaldītu gandrīz jebkuru nepakļāvīgu ērzeli. "Un Marsa skatienu rāt un pavēlēt," man galvā pazibēja vārdi. Acs bija tikai viena, otru sedza melna auduma ielāps. It kā lai atlīdzinātu par zaudējumu, no pieres vidusdaļas kuploja biezas uzacis, garas un sirmas kā kukaiņu taustekļi, kas draudīgi māja no pamatā vēl brūnajiem kušķiem.

Iepazistoties vecais Aleks (jo Džeimijs, bez šaubām, viņu tā sauca, lai atšķirtu no mazā Aleka, kas bija mani atvedis šurp) pamāja man ar galvu, bet vairs nelikās par mani ne zinis, uzmanību sadalīdams starp ēdienu un trijiem kumeļiem, kas pļavā vicināja astes. Es zaudēju inte­resi par abu viru nebeidzamo sarunu, kurā tika apspriesti gan vairāki neapšaubāmi izcilu rumaku vecāki, kuri šobrīd nebija šeit, sīki iztirzāti visa staļļa vairošanās rekordi vairāku gadu garumā un vēl vairāki neiz­protami zirgu audzēšanas jautājumi, kas skāra cīpslas, skaustus, plecus un citas šo cēlo dzīvnieku ķermeņa daļas. Tā kā es, raugoties uz zirgu, pamanīju tikai purnu, asti un ausis, tad man šīs sarunas smalkās nian­ses neko neizteica.

Es atlaidos pusguļus un, atbalstījusies uz elkoņiem, gozējos sil­tajā pavasara saulītē. Todien valdīja neparasts miers, it kā viss ritētu savu gaitu, neprasot, lai cilvēks satraukumā un steigā iejaucas. Varbūt tas bija miers, ko cilvēks allaž rod dabas klēpī, tālu prom no ēkām un grabažām. Varbūt šo klusā prieka izjūtu, ka vari pieskarties augiem, gandarījumu, ka palīdzi tiem zaļot, deva darbs dārzā. Varbūt tas gluži vienkārši bija atvieglojums, ka beidzot atradies darāmais, ka nav jāklīst pa pili, jājūtas liekai un acis krītošai kā tintes traipam uz pergamenta.

Kaut arī es nepiedalījos "zirdziskajā" sarunā, es nebūt nejutos lieka. Vecais Aleks izturējās tā, it kā es būtu tikai ainavas daļa, un, kaut arī Džeimijs pa brīžam uzmeta man iesāņus skatienu, arī viņš, kad saruna ieslīdēja gēlu valodas līganajos ritmos, pamazām aizmirsa par mani, un tā bija droša zīme, ka skots ar sirdi un dvēseli iegrimis risināmajā tēmā. Tā kā man nebija ne mazākās nojausmas, par ko Džeimijs ar Aleku runā, valodas rāmais plūdums mani nomierināja tāpat kā bišu dūkšana viršu ziedos. Dīvaini apmierināta un miegaina, es atbīdīju malā visus prātojumus par Kolama aizdomām, par savu nelaimīgo likteni un citām nepatikšanām. "Ikvienai dienai pietiek savu pašas bēdu," es pussnaudā nodomāju, no kādām atmiņu dzīlēm izvelkot vārdus no Bībeles.

Kaut kad vēlāk mani atmodināja vai nu pāri slīdoša mākoņa atnes­tais vēsums, vai kādas izmaiņas vīriešu sarunas noskaņā. Viņi bija atgriezušies pie angļu valodas; tonis bija nopietns, tā vairs nebija zirgu apsēsto brīvi līkumojošā pļāpāšana.

Līdz Saietam atlikusi vien nedēļa, puis, Aleks atgādināja. Vai esi jau ticis skaidrībā, ko tad darīsi?

Džeimijs smagi nopūtās.

- Nē, Alek, neesmu vis. Reizēm domāju šādi, dažreiz atkal citādi. Zināms, te pie tevis un zirgiem ir labi. Jaunā vīrieša balsi skanēja smaids, bet turpinot tas pazuda. Un Kolams man apsolīja… nu, nekad neko nevar zināt. Bet bučot zobenu, saukties par Makenziju un atteik­ties no visa, kam esmu dzimis? Nē, to es nevaru solīties.

- Kā ta', stūrgalvīgs kā tēvs, Aleks noburkšķēja, kaut ari balsi skanēja parupja atzinība. Citkārt tu izskaties kā atsities viņā, kauč esi garš un gaišiem matiem kā mātes radiem.

- Vai tad tu viņu pazini? Džeimija balsī ieskanējās interese.

- Ak, mazdrusciņ. Vairāk gan esmu par šo dzirdējis. Zini, es strā­dāju Leohas pilī vēl pirms tavu vecāku kāzām. Un, ja paklausās, ko Dūgals ar Kolamu melš par Mello Braienu, varētu padomāt, ka šis bijis pats nelabais, ja ne vēl ļaunāk. Un tava māte būtu Jaunava Marija, kuru šis aizrāvis uz elli.

Džeimijs sāka smieties.

- Un vai tad es esmu viņam līdzīgs?

- Jā, jā, esi gan, puis. Nūjā, un es labi saprotu, kāpēc tev pāriešana pie Kolama netīk kā suņanagla pakaļā. Bet ir jau arī citas lietas, vai ne? Ja, teiksim, nonāks līdz cīņai par Stjuartiem un Dūgalam būs vaļa darīt, kā ienāk prātā. Ja tajā kautiņā tu nostāsies pareizajā pusē, puis, tad dabūsim savu zemi atpakaļ un vēl vairāk, lai ko darītu Kolams.

Džeimijs atbildēja ar skaņu, ko biju nodēvējusi par "skotisku ņurdienu", ši neartikulētā skaņa veidojās dziļi rīklē un nozīmēja gandrīz jebko. Šis konkrētais ņurdiens, šķiet, pauda zināmas šaubas, ka šāds vēlams rezultāts būtu iespējams.

- Jā, viņš teica, un, ja Dūgals nedabūs cauri to, ko grib, kas tad būs? Vai atkal ja kauja pavērsīsies pret Stjuartu namu?

Arī Aleks noņurdēja.

- Tad tu paliksi te, puis. Un būsi staļļmeistars manā vietā; ilgi es vairs te neķeipšu un nevienu labāku par tevi pie zirgiem neesmu re­dzējis.

Džeimija pieticīgais ņurdiens norādīja, ka viņš ar komplimentu ir apmierināts.

Vecais turpināja, neņemot vērā šādu iejaukšanos.

- Makenziji ir tev rada; tas jau nenozīmē, ka tu noliegsi savas asi­nis. Un tas vēl nav viss, tagad viņš ķircināja jaunekli, piemēram, l.eigēras kundzene?

Par atbildi viņš saņēma vēl vienu ņurdienu, šoreiz tas nozīmēja apjukumu un noliegumu.

- Nu jau, puis, jauns vīrišķis neļaus sevi sloksnēt par skuķi, kas viņam ir tukša vieta. Un tu zini, ka tēvs viņai neļaus precēties ārpus klana.

- Viņa ir tik jauniņa, Alek, man sametās meitēna trakoti žēl, Džei­mijs taisnojās. Tas arī viss, nekā vairāk. Šoreiz "skotisko ņurdienu" izpildīja Aleks, viņš izdvesa guturālu skaņu, kas nepārprotami aplieci­nāja izsmējīgu neticību.

- To tu man nestāsti, puis; kāds cits ar tukšāku galvu varbūt tev noticētu. Nu, pat ja nebūtu Leigēras un tu varēji izvēlēties krietni sliktāku, ņem vērā -, tev uz precībām būtu labākas izredzes, ja būtu maķenīt vairāk naudiņas un kāds nebūt nodrošinājums priekšdienām; un tāds tev būtu, ja kļūtu par nākamo staļļmeistaru. Tu varētu meitas izvēlēties pēc sirds patikas ja kāda nepagūs izvēlēties tevi! Aleks nospurcās slāpētā jautrībā, kā mēdz darīt cilvēki, kas reti smejas. Mušas ap medus podu nevarētu ar tevi sacensties, puis! Kauc trūcīgs un bez vārda, meitieši pūš un elš vien pēc tevis es esmu redzējis! Atkal šņaukāšanās. Pat šitā ārmaliešu preilene nevar likt tevi mierā, kauc tikai nesen palikusi atraitnēs!

Vēlēdamās novērst to, ka man vajadzētu klausīties vēl veselu virkni arvien riebīgāku personiskas dabas izteikumu, es nolēmu, ka pienācis laiks "oficiāli" pamosties. Staipīdamās un žāvādamās es piecēlos sēdus, uzkrītoši berzēju acis, lai nevajadzētu skatīties uz runātājiem.

- Mmmmmm. Laikam biju aizmigusi, es teicu, koķeti mirkšķinā­dama plakstus. Džeimijs, kura ausis bija stipri pietvīkušas, izrādīja pār­spīlētu interesi par ēdiena atlieku salikšanu grozā. Vecais Aleks blenza manī no augšas, acīmredzot pirmo reizi mani ievērojis.

- Vai tev, zeltenīt, patīk zirgi? viņš tieši noprasīja. Šajos apstāk­ļos es diez vai varēju atbildēt noliedzoši. Pēc apliecinājuma, ka zirgi man šķiet ļoti saistoši, saņēmu īsu izklāstu par ķēvīti, kas šobrīd aplokā snauduļoja, ar asti palaikam aizdzenot kādu mušu.

- Nāc vien droši šurpu, meitēn, skatīties, kad gribi, Aleks pabei­dza savu sakāmo, ja vien neej tik tuvu, ka novērs zirgu uzmanību. Zini, viņiem jādara darbs. Šī frāze nepārprotami bija domāta kā atļauja iet, bet es, atcerējusies, kāpēc vispār biju šurp nākusi, paliku savās pozīcijās.

- Jā, nākamreiz būšu piesardzīgāka, nosolījos. Bet, pirms eju atpakaļ uz pili, es gribu apskatīt Džeimija plecu un noņemt pārsējus.

Aleks lēnām nolieca galvu, bet, man par pārsteigumu, tas bija Džei­mijs, kurš atteicās no maniem pakalpojumiem, pagriežoties, lai dotos atpakaļ uz aploku.

- Ak, nāksies vien pagaidīt, zeltenīt, viņš novērsies atrunājās. Šodien vēl daudz darāmā; varbūt vēlāk, pēc vakariņām, labi? Tas likās pavisam savādi; pirms tam viņš nemaz nebija tā steidzies atgriez­ties pie darba. Bet es taču nevarēju piespiest slimnieku pakļauties, ja viņš to nevēlas. Paraustījusi plecus, es piekritu satikties pēc vakariņām un pagriezos, lai kāptu atpakaļ kalnā uz pili.

Ejot augšā pakalnā, es domāju par rētas formu Džeimija galvā. Tā nebija taisna līnija, kādu atstātu angļu zobens. Brūce bija puslokā, tāda paliek pēc liekta asmens cirtiena. Piemēram, āvas. Bet, cik es zināju, tādus nāvējošus ieročus nēsā nē, es izlaboju sevi, nēsāja vienīgi klana locekļi.

Tikai tad, kad jau gāju projām, es visu sapratu. Tik jaunam puisim, kurš turklāt vēl bēguļo un nepazīst savus ienaidniekus, Džeimijs pret mani bija izturējies pārsteidzoši vaļsirdīgi.

Atstājusi ēdiena grozu virtuvē, es atgriezos nelaiķa Bītona laza­retē, kas tagad, pēc Fica kundzes sparīgo palīdžu viesošanās, bija tīra un spodra. Pat vairāki duči stikla pudelīšu skapītī mirdzēja pelēkajā gaismā, kas plūda iekšā pa logu.

Zāļu skapītis arī likās piemērotākais, ar kuru sākt manā rīcībā esošo drogu un medikamentu inventarizāciju. Vakar vakarā, pirms mani uzveica miegs, kādu brīdi biju šķirstījusi zilos ādas vākos iesieto grā­matu, ko biju paņēmusi no šejienes. Izrādījās, ka tas ir "Dziednieka ceļvedis un rokasgrāmata", kurā bija apkopotas receptes noteiktu sim­ptomu un slimību ārstēšanai un kuru sastāvdaļas acīmredzot atradās man priekšā.

Grāmata sastāvēja no vairākām nodaļām: "Sviedrēšanas, vemša­nas un klepus līdzekļi", "Dražejas un pastilas", "Dažādi plāksteri un to iedarbība", "Tinktūras un uzlējumi" un visai plaša kolekcija ar ļaunu vēstošu nosaukumu vienā vienīgā vārdā "Klistīri".

Dažas no receptēm nepārprotami atklāja iemeslus, kādēļ nelaiķa Deivija Bītona pacienti neatguva veselību. "Pret galvassāpēm," kāda recepte ieteica, "ņem vienu zirgābolu, kārtīgi izžāvē, saberž pulverī, iemaisa karstā alū un izdzer." "Bērniem pret krampjiem aiz katras auss ir jāpieliek piecas dēles." Un dažas lappuses tālāk "struteņu un kurkumas sakņu novārījums kopā ar 200 mitreņu sulu ļoti labi līdz pret dzelteno kaiti". Es aizvēru grāmatu, nespēdama vien nobrīnīties, cik tomēr daudzi no dziednieka pacientiem saskaņā ar pedantiski rakstīto žurnālu pēc nozīmētās ārstēšanas bija ne tikai palikuši dzīvi, bet pat atveseļojušies no savas kaites.

Pašā priekšā stāvēja liela, brūna stikla burka ar vairākām aizdo­mīga izskata pikām; ņemot vērā Bītona receptes, man likās, ka es pus­līdz droši zinu, kas tās ir. Pagriezusi burku, es uzvaras priekā izlasīju ar roku rakstītu etiķeti: ZIRGĀBOLI. Nospriedusi, ka šāda viela ar laiku diez vai kļūst labāka, es, pat neatvērusi trauku, ar riebumu noliku to malā.

Turpmākā pētīšana apliecināja, ka PURLES OVIS ir latīnisks nosau­kums līdzīgai vielai, šoreiz no aitām. PEĻU AUSIS arī, izrādījās, ir dzīv­nieku, nevis augu izcelsmes; pretīgumā nodrebinājusies, atstūmu pude­līti ar sīkajām, sārtajām, kaltētajām austiņām.

Visu laiku lauzīju galvu par "mitrenēm", kas uz etiķetēm parādī­jās dažādos variantos "mītrenes", "mittrenes" un "mītrienes" un likās esam svarīga vairāku zāļu sastāvdaļa, tāpēc nopriecājos, ieraugot caurspīdīgu, aizkorķētu pudeli ar šo uzrakstu. Pudele bija līdz pusei pilna ar tādām kā mazām, pelēkām tabletītēm. Katra bija ne vairāk kā ceturtdaļcollu diametrā un tik nevainojamas formas, ka es sāku apbrī­not Bītona farmaceita prasmi. Pacēlu pudeli pie acīm un nobrīnījos, ka tā ir tik viegla. Tad ieraudzīju, ka visas "tabletes" ir smalku līniju klātas un tām ir mikroskopiskas kājiņas, kas bija ielocītas centrālajā rievā. Es steigšus noliku pudelīti, noslaucīju rokas priekšautā un noglabāju atmiņā jauno faktu. "Mitrenes" lasi "kukaiņi".

Bītona burkās atradās diezgan daudz puslīdz nevainīgu vielu, dažās bija kaltētas zālītes vai to izvilkumi, kas patiesi varēja noderēt. Atradu mazliet kalmju pulvera un aromātisko etiķi, ko Fica kundze bija izmantojusi Džeimija Makteviša ievainojumu apkopšanai. Tur bija dižzirdzene, vērmeles, rozmarīns un kaut kas, ko etiķete dēvēja par DVAKOJOŠO AGARU. Korķi vilku ārā piesardzīgi, bet izrādījās, ka tur ir tikai egļu zaru mīkstie galiņi, un no neaizzīmogotā trauka pacēlās patī­kama balzama smarža. Atstāju to vaļā un noliku uz galda, lai piešķir patīkamu aromātu gaisam mazajā, tumšajā kambarītī, bet pati turpi­nāju krājumu izpēti.

Izmetu burkas ar kaltētiem gliemežiem, SLIEKU EĻĻU kas patie­šām bija no sliekām gatavots maisījums, VINUM MILLEPEDATUM sasmalcināti un vīnā mērcēti simtkāji, ĒĢIPTIEŠU MŪMIJU PULVERI nenosakāma izskata putekļi, kuru izcelsme, manuprāt, bija dūņains upes krasts, nevis faraonu kapenes, BALOŽU ASINIS, SKUDRU OLAS, vairākus sūnās ļoti rūpīgi ietītus izžuvušus krupjus un CILVĒKA GALVASKAUSU. Nez kuram tas bija piederējis?

Kamēr izpētīju mazā skapīša un skapja ar daudzajām atvilktnēm saturu, pagāja gandrīz visa pēcpusdiena. Kad biju beigusi, gaitenī pie durvīm izmešanai bija sakrājusies liela kaudze ar nederīgām pudelēm, kārbiņām un blašķēm, bet krietni mazāka daļa trauku ar iespējami noderīgām zālēm bija saliktas atpakaļ skapītī.

Labu bridi nevarēju izšķirties, kurā kaudzē likt lielu saini ar zir­nekļa tīkliem. Bītona "Rokasgrāmata" apgalvoja un manas pašas mig­lainās atmiņas par tautas medicīnu to apstiprināja, ka zirnekļa tīkli labi noder brūču apkopšanā. Kaut es stipri sliecos domāt, ka šāda metode ir augstākajā mērā nehigiēniska, mana pieredze ar pārsējiem ceļmalā bija parādījusi, ka man ļoti būtu noderējis kaut kas lipīgs, ne tikai absorbē­jošs. Beidzot es atliku paciņu ar tīkliem atpakaļ skapītī, nolēmusi pado­māt, vai tos nav iespējams sterilizēt. Vārīt nevarēs, es domāju. Varbūt tvaiks tos attīrītu, vienlaikus neiznīcinot lipīgumu?

Domās iegrimusi, trinu rokas priekšautā. Tagad biju jau gan­drīz visu uzskaitījusi izņemot koka lādi pie sienas. Atvēru vāku un atsprāgu atpakaļ, jo pretī vēlās šausmīga smaka.

Lādē glabājās Bītona prakses ķirurģiskie instrumenti. Baismīga izskata zāģi, naži, kalti un citi rīki, kas izskatījās piemērotāki celtnie­cībai, nevis darbam ar smalkiem cilvēka audiem. Smaka droši vien bija radusies tāpēc, ka Deivijs Bītons nebija saskatījis jēgu instrumentu tīrīšanā pēc to lietošanas. Ieraugot tumšos traipus uz asmeņiem, es riebumā saviebos un aizcirtu lādes vāku.

Aizvilku to līdz durvīm, nolēmusi pateikt Fica kundzei, ka instru­menti, kad reiz būs droši novārīti, jāatdod pils galdniekam, ja te tāds vispār bija.

Man aiz muguras kaut kas sakustējās, un es kļuvu uzmanīga īstajā brīdī, lai nesadurtos ar cilvēku, kas tikko bija ienācis telpā. Es pagriezos un ieraudzīju divus jaunus vīriešus, viens balstīja otru, kurš lēca uz vie­nas kājas. Savainotā kāja bija savīkstīta lupatu murskulī un notraipīta ar svaigām asinīm.

Es palūkojos apkārt, tad pamāju uz lādi, jo nekā cita, uz kā sēdēt, nebija.

Sēdies, es norīkoju. Acīmredzot jaunā Leohas pils dziedniece bija ķērusies pie darba.