Svešzemniece

36 makrenoks

Mājiņā bija tumšs, un istabas kaktā tupēja lācis. Panikā es atmuguriski kāpos atpakaļ, jo nevēlējos vairs nekādu saskari ar meža zvēriem, līdz uzdūros savam pavadonim. Viņš spēcīgi pagrūda mani, un es klupšus ieklupu istabā. Kad klunkurēju uz pavarda pusi, milzīgais stāvs pagriezās pret mani, un es ar novēlošanos pama­nīju, ka tas ir tikai lāčādā ģērbies vīrietis.

Precīzāk sakot, tas bija lāčādas apmetnis, kas pie kakla bija sa­sprausts ar sudrabaini zeltītu brošu, lielu kā cilvēka plauksta. Sa­spraude bija kalta divu lēcienā lidojošu briežu formā, muguras tiem bija izliektas, un galvas saskārās, veidojot noslēgtu apli. To saturēja īsa vēdekļveida adata bēgoša brieža formā.

Tik sīki es visu ievēroju tāpēc, ka broša atradās man deguna priekšā. Pacēlusi skatienu uz augšu, vienu mirkli jau iedomājos, ka, iespējams, esmu maldījusies, varbūt tas bija lācis.

Tomēr lāči laikam nevalkā rotas un acis viņiem nav kā zilenes mazas, apaļas un mirdzoši zilas. Tās bija iegrimušas lielos vaigos, kuru apakšējās nogāzes kā biezs mežs sedza sudrabaini melna bārda. Tādi paši mati slīga pāri spēcīgajiem pleciem, kur saplūda ar apmetņa spalvu, kas, par spīti jaunajam pielietojumam, sīvi oda pēc iepriekšējā īpašnieka.

Vērīgās, mazās ačeles pārslīdēja pāri manam augumam, novērtē­jot gan apģērba nepiedienīgo paskatu, gan labo kvalitāti, un nepalaida garām neievērotus arī divus laulības gredzenus zelta un sudraba. Uzrunas formu lācis izvēlējās, balstoties uz šiem novērojumiem.

- Izskatās, kundze, ka esat nonākusi grūtībās, lācis pieklājīgi sacīja; kad viņš nolieca maslvo galvu, matos vēl vizēja kūstošā sniega lāses. Varbūt varam jums palīdzēt?

Es vilcinājos, jo nezināju, ko teikt. Man izmisīgi bija nepieciešama šī cilvēka palīdzība, bet, tiklīdz mana atbilde atklās, ka esmu angliete, uzreiz izraisīšu aizdomas. Bet strēlnieks, kurš mani šurp atveda, pastei­dzās pirmais:

- Uzgāju šo pie Ventvērtas, viņš īsi paskaidroja. Sitās ar vilkiem. Angliete, viņš piebilda ar tādu uzsvaru, ka namatēva zileņu acis kavē­jās pie manis ar skatienu, kura dzīlēs jautās kaut kas nepatīkams. Izslējos visā augumā un centos, cik spēdama, demonstrēt virsmāsas stāju.

- Angliete pēc izcelšanās, skotiete pēc laulībām, noteikti pazi­ņoju. Mani sauc Klēra Freizere. Mans vīrs ir ieslodzīts Ventvērtas cie­tumā.

- Skaidrs, lācis gausi novilka. Nu, mani sauc Makrenoks, un jūs šobrīd atrodaties uz manas zemes. Redzu pēc apģērba, ka nākat no turīgas dzimtas; kā tas nākas, ka viena ziemas naktī klīstat pa Eldridžas mežu?

Es izmantoju radušos iespēju: te, lūk, bija izdevība nostiprināt manu labo slavu, kā arī atrast Rupertu un Mērtegu.

- Kopā ar dažiem sava laulātā drauga klana vīriem ierados Ventvērtā. Tā kā esmu angliete, mēs domājām, ka man izdosies dabūt atjauju ieiet cietumā un varbūt atradīsim kādu ceļu, kā… ē… atbrīvot manu vīru. Tomēr es… es no cietuma izkļuvu pa citu izeju. Es meklēju savus draugus, kad man uzbruka vilki, no kuriem šis džentlmenis mani laipni izglāba. Pamēģināju veltīt pateicīgu smaidu kalsnajam strēlniekam, kurš to uzņēma saltā klusumā.

- Tas, ka esat satikusi kādu, kuram ir zobi, ir skaidri redzams. Makrenoka piezīme attiecās uz maniem saplīsušajiem svārkiem. Uz brīdi viesmīlība guva virsroku pār aizdomām.

- Vai esat ievainota? Tikai skrāpējumi? Nu, nosalusi esat pilnīgi noteikti un droši vien arī satriekta. Iekārtojieties pie uguns. Hektors atnesīs jums kaut ko ēdamu, un tad varēsiet man pastāstīt kaut ko vairāk par saviem draugiem. Vīrs ar vienu kāju pavilka tuvāk smagu trijkāju ķebli un ar varu, uzspiežot vareno ķepu uz pleca, apsēdināja mani uz tā.

Kūdras uguns dod maz gaismas, toties izplata patīkamu siltumu. Nevilšus nodrebēju, kad asinis atsāka plūst nosalušajās rokās. Pāris malku no ādas blašķes, ko Hektors negribīgi man pasniedza, lika asi­nīm riņķot ari dziļāk ķermenī.

Izskaidroju situāciju, kurā biju nonākusi, kā nu pratu, un tas nebija īpaši labi. īsais stāsts par to, kā es izkļuvu no cietuma, un tikšanos aci pret aci ar vilku, tika uzņemts stipri skeptiski.

- Pieņemsim, ka jums izdevās iekļūt Ventvērtā, tomēr tas, ka sers Flečers ļāva jums brīvi klaiņot pa cietumu, neizklausās diez cik ticami. Un tāpat negribu ticēt, ka šis kapteinis Rendels, atradis jūs kazemātos, tā vienkārši izlaistu jūs pa sētas durvīm.

- Viņš… viņam bija savi iemesli tā rikoties.

- Un tie būtu? Zileņu acis raudzījās nepielūdzami.

Es padevos un drosmīgi visu izstāstīju; biju pārāk nogurusi, lai šobrīd nodarbotos ar izlikšanos un liekvārdību.

Likās, ka Makrenoks sāk man ticēt, tomēr aizvien vēl nevēlējās neko darīt manā labā.

- Jā, es saprotu jūsu raizes, Makrenoks piekrita, bet varbūt viss nemaz nav tik ļauni.

- Nav ļauni!? Es niknumā pielēcu kājās.

Viņš papurināja galvu, it kā atvairītu uzmācīgu mušu.

- Es gribēju teikt, viņš paskaidroja, ja kapteini saista puiša pakaļa, tad nu daudz pāri nedaris. Un, atvainojiet, kundze, par rup­jību, viņš savilka ķerraino uzaci, izčakarēšana nevienu nav nobei­gusi. Viņš mierinoši pacēla savas šķīvja lieluma plaukstas.

- Ņemiet vērā: es nesaku, ka viņam tas patīk, bet šādas izdarības nav tā vērtas, lai puiša pakaļas glābšanas dēļ nopietni strīdētos ar seru Flečeru Gordonu. Ziniet, es šeit atrodos bīstamā stāvoklī, ļoti bīstamā. Viņš skaļi izpūta elpu un, uz mani skatoties, sarauca uzacis.

Ne jau pirmo reizi es nožēloju, ka nepastāv īstas raganas. Ja es būtu ragana, tad es šo vīrieti uz vietas būtu pārvērtusi par krupi. Par lielu, treknu, kārpainu krupi.

Noriju dusmas un atkal mēģināju likt lietā veselo saprātu.

- Es sliecos domāt, ka šobrīd viņa pakaļa jau vairs nav glābjama; es raizējos par viņa kaklu. Angļi rīt grib viņu pakārt.

Makrenoks, pie sevis kaut ko purpinādams, mētājās pa istabu kā lācis pārāk šaurā krātiņā. Pēkšņi viņš apstājās man pretī un piegrūda degunu tikai collas attālumā no manējā. Es būtu atrāvusies, ja nejustos tik pārguruši. Tāpēc tikai mirkšķināju plakstus.

- Un, ja es teiktu, ka jums palīdzēšu, kāds man no tā būtu labums? viņš ierēcās. Lācis atsāka mētāšanos un griešanos divi soļi līdz sienai, tad, zvērādai noplandot, pagrieziens, un divi soļi līdz otrai. Staigājot viņš runāja, vārdi sabalsojās ar soļiem, un pagriezienos viņš apklusa, lai izpūstu gaisu.

- Ja es pats aizietu pie sera Flečera, ko tad es teiktu? Tavā komandā ir kapteinis, kas vaļas brīžos nodarbojas ar ieslodzīto spīdzināšanu? Un, kad viņš man prasīs, kā es to zinu, tad teikšu, ka mani vīri atra­duši noklīdušu Armaliešu mergu, kas vazājas pa tumsu un saka, ka šitais kapteinis uzmācas viņas vīram, kurš ir izsludināts ārpus likuma, un par viņa galvu solīta maksa, turklāt viņš ir uz nāvi notiesāts slep­kava?

Makrenoks apstājās un uzblieza ar vienu ķepu pa nestabilu galdiņu.

- Un kā tad es dabūtu vīrus iekšā! Ja, ņemiet vērā, es saku, ja mēs tiktu iekšā…

- Jūs varat tikt iekšā, es pārtraucu šo domu plūsmu. Varu parā­dīt ceļu.

- Mmmpfmmm. Var jau būt. Ja mēs tiktu iekšā, kas notiks, ja sers Flečers pieķers manus vīrus klaiņājam pa cietoksni? Nākamajā rītā viņš atsūtītu kapteini Rendelu ar lielgabalu un tas nolīdzinātu Eldridžholu līdz ar zemi, tas, lūk, notiktu! Milzenis atkal purināja galvu, melna­jām šķipsnām plīvojot pa gaisu.

- Nekā nebūs, zeltenīt, es neredzu…

Viņš apklusa, jo spēji atvērās durvis un ienāca vēl kāds vīrs ar loku plecos, tikai šis, piedraudot ar nazi, stūma pa priekšu Mērtegu. Makre­noks sastinga uz vietas un izbrīnā blenza uz atnācējiem.

- Kas tas tāds? viņš noprasīja. Varētu domāt, ka ir maijs un meičas ar puišiem staigā pa mežu, puķītes lasīdami, nevis pats ziemas vidus, kad tuvojas sniegputenis!

- Tas ir viens no mana vīra klana locekļiem, es atbildēju. Kā jau teicu…

Mērtegs, neviesmīlīgās uzņemšanas nesatraukts, pētīja lāčādā ģēr­bušos stāvu, iztēlē "atbrīvodams" to no gadu nastas.

- Vai tik tu neesi Makrenoks? viņš jautāja gandrīz vai apsūdzošā tonī. Šķiet, ka tu pirms kāda laika biji Leohas pilī uz Saietu?

Makrenoks bija nopietni izbrīnījies.

- Kā tad, pirms kāda laika! Ko, tas taču būs nu jau gadi trīsdesmit. Kā tu, draugs, to zini?

Mērtegs apmierināts pamāja ar galvu.

- Man jau tā šķita. Es pats tur biju. Un to Saietu es atminos dikti labi, laikam jau tā paša iemesla dēļ kā tu.

Makrenoks pētīja sažuvušo vīreli, mēģinādams nodzēst trīsdesmit gadus no grumbainās sejas.

- Nūjā, es tevi zinu, viņš beidzot sacīja. Ne vārdu, bet pēc skata. Jakts laikā tu viens pats ar dunci nomušīji mežakuili. Tas bij viens pa­matīgs zvērs. Tas tiesa, un Makenzijs iedeva tev ilkņus smuku pārīti, gandrīz dubultloku. Labs darbiņš, vecīt. Uz mirkli Mērtega krunkai­najam vaigam pārslīdēja izteiksme, kas bīstami tuvu līdzinājās ganda­rījumam.

Es blenzu vaļēju muti, atcerējusies brīnišķīgās, barbariskās apro­ces, ko biju redzējusi Lelibrokā. "Tās ir manas mātes aproces," Dženija bija teikusi, "kāds pielūdzējs uzdāvināja." Neticibā lūkojos Mērtegā. Pat ņemot vērā, ka pagājuši trīsdesmit gadi, viņš nu nekādi nelikās piemē­rots kandidāts maigām jūtām.

Domājot par Elenu Makenziju, atcerējos pērles, kuras aizvien vēl nēsāju iešūtas kabatas vīlē. Sataustīju virtenes brīvo galu un izvilku kaklarotu uguns gaismā.

- Es varu jums samaksāt, piedāvāju. Negribu, lai jūsu vīri ris­kētu par baltu velti.

Kustēdamies krietni ātrāk, nekā varēja no viņa gaidīt, Makrenoks izrāva pērles man no rokām. Un blenza tajās, neticības pilnu ska­tienu.

- Sieviete, kur jūs tās dabūjāt? viņš noprasīja. Vai teicāt, ka jūsu vārds ir Freizere?

- Jā. Lai cik nogurusi biju, es izslējos. Un pērles ir manas. Tās man kāzu dienā uzdāvināja vīrs.

- Ak tā? Bargā balss pēkšņi skanēja milīgi. Joprojām turēdams pērles rokā, viņš pagriezās pret Mērtegu.

- Elenas dēls? Vai šitās mergas virs ir Elenas dēls?

-Jā, Mērtegs apstiprināja, kā aizvien vienaldzīgs pret citiem. Un, ja būtu šo redzējis, tad uzreizam zinātu kā izspļauts tēvs.

Beidzot atcerējies pērles, ko bija sagrābis rokā, Makrenoks atvēra plaukstu un maigi noglāstīja spožos akmeņus.

- Es tās uzdāvināju Elenai Makenzijai, viņš sacīja, kāzās. Gri­bēju dāvināt kā sievai, bet viņa izraudzījās citu biju tik bieži iztēlo­jies, kā tās apvij Elenas skaisto kaklu, ka nespēju iedomāties tās rotā­jam citu sievieti. Tāpēc teicu, lai viņa patur un, kad apliek ap kaklu, lai iedomā par mani. Hm! Viņš īsi nokremšļojās par atmiņām, tad uzmanīgi atdeva man pērles atpakaļ.

- Tātad tagad tās ir jūsu. Valkā uz veselību, zeltenlt!

- Man būtu daudz lielākas izredzes to darīt, centos savaldīt nepa­cietību, ko modināja šie sentimentālie jūtu izpaudumi, ja jūs palī­dzētu man atgūt vīru.

Mazā, sārtā mute, kurā līdz šim, kamēr tās īpašnieks kavējās atmi­ņās, bija rotājies viegls smaids, pēkšņi sakniebās.

- Ak tā! Sers Markuss Makrenoks plūkāja bārdu. Skaidrs. Bet es jau tev, zeltenīt, teicu, ka nezinu, kā to varētu izdarīt. Man mājā ir sieva un trīs brēkuļi. Jā, es labprāt kaut ko Elenas puikas labā darītu. Bet tu prasi drusku par daudz.

Pēkšņi man atteicās klausīt kājas, es nobūkšķēju uz ķebļa, pleci saguma, un galva nokārās. Izmisums kā enkurs vilka mani lejup. Aiz­vēru acis un noslēdzos sevī kādā pustumšā vietā, kur bija tikai sāpīgs, pelēks trulums un kur Mērtega balss, kaut ko iebilstot, sasniedza mani kā klusa vaukšķēšana.

No transa mani izrāva govju maušana. Es pacēlu galvu un redzēju, ka Makrenoks iznesas no mājas kā viesulis. Kad viņš atvēra durvis, iekšā ielauzās ziemas gaisa plūsma, ienesot līdzi lopu maušanu un cilvēku klaigas. Durvis aiz milzīgā, matainā stāva noblīkšķēja, un es pagriezos, lai pajautātu Mērtegam, ko, viņaprāt, darīt tālāk.

Mērtega sejas izteiksme mani bez vārdiem apklusināja. Reti biju viņu redzējusi citādu kā vien īgnu, bet tagad viņš satraukumā pilnīgi kvēloja.

Es saķēru viņu aiz rokas.

- Kas ir? Saki ātri!

Mērtegam bija tikai tik daudz laika, lai izmestu:

- Gosniņas! Tās pieder Makrenokam! Un tad jau mājās atgriezās pats Makrenoks, stumjot sev pa priekšu slaiku jaunekli.

Ar pēdējo grūdienu viņš pielīmēja jaunekli pie mājas sienas. Acīm­redzot Makrenoks uzskatīja, ka bāršanās ir iedarbīgs līdzeklis; viņš izmēģināja to pašu "deguns pret degunu" metodi kā pirmīt ar mani. Ne tik savaldīgs vai ne tik noguris kā es puisis nervozi atkāpās līdz pašai sienai.

Makrenoks sāka ar to, ka izturējās saprātīgi vēlīgi.

- Absolom, draudziņ, pirms trim stundām es aizsūtīju tevi, lai tu atved četrdesmit galvu ganāmpulku. Es pieteicu, ka ir svarīgi lopiņus atrast, jo taisās uz vienu traku sniega vētru. Skaisti modulētā balss pieauga skaļumā. Un, kad es izdzirdu ārā gosniņas maunam, es sev teicu: redz, Markus, Absoloms gājis un atradis lopus, kāds labs puisis, tagadiņ mēs visi varēsim iet mājās, atkausēties pie uguns un gosniņas būs drošībā šķūnī.

Viena gaļīgā dūre bija ieķērusies Absoloma jakā. Audums, iespiests strupajos pirkstos, sāka plīst.

- Un tad es izeju laukā, lai pateiktu tev par labu darbu paldies, un sāku skaitīt galvas. Un cik es saskaitu, Absolom, manu mīļo zēn? Tagad viņš jau rēca pilnā rīklē. Lai ari Markuss Makrenoks nebija īpaši zemas balss īpašnieks, plaušu tilpuma viņam pietika trijiem parasta auguma vīriem.

- Piecpadsmit! viņš iekliedzās, paceldams nabaga Absolomu uz purngaliem. Piecpadsmit lopu viņš atradis no četrdesmit! Un kur pali­kušas pārējās? Ārā sniegā, lai nosalst!

Kamēr šis tracis gāja vaļā, Mērtegs bija klusiņām ieslīdējis kaktā, kur biezākas ēnas. Taču es visu laiku vēroju viņa seju, un pie šiem vār­diem vīreļa acis uzdzirkstīja uzjautrinājumā. Pēkšņi es aptvēru, ko viņš bija gribējis man pateikt, un es zināju, kur šobrīd atrodas Ruperts. Vai, pareizāk sakot, precīzu vietu es nezināju, bet man bija skaidrs, ko viņš dara. Un manī modās pavisam vārga cerība.

Bija melna tumsa. Cietuma ugunis ielejā cauri sniegam mirgoja kā lampas uz nogrimuša kuģa. Kopā ar diviem pavadoņiem gaidīdama zem kokiem, es prātā jau tūkstošo reizi uzskaitīju visu, kas varēja noiet greizi.

Vai Makrenoks izpildīs savu darījuma pusi? Viņam tas jādara, ja viņš vēlas dabūt atpakaļ savus vērtīgos Hailendas sugas lopus. Vai sers Flečers noticēs Makrenokam un liks nekavējoties pārmeklēt pazemes kazemātus? Droši vien ar baronetu joki mazi.

Biju noskatījusies, kā, Ruperta un viņa viru prasmīgi vadīti, spal­vainie lopi pa vienam pazūd lejup grāvī, kas veda uz slēptajām sētas durvīm. Bet vai viņiem bez citu palīdzības izdosies ar spēku iedabūt govis pa tām iekšā? Un, ja izdosies, ko viņi tur darīs pusmežonīgi lopi, kas pēkšņi ieslodzīti akmens koridorā, ko apgaismo spoža lāpu gaisma? Varbūt mums paveiksies. Koridors jau nemaz tik ļoti neatšķi­ras no kūtīm ar akmens grīdu, ieskaitot lāpas un cilvēka smaku. Ja tās tiks tik tālu, tad mūsu plāns, iespējams, izdosies. Rendels pats diez vai uzbrukuma gadījumā sauks palīgus, baidoties, ka viņa mazās spēlītes tiks atklātas.

Tiklīdz lopi būs palaisti uz nedrošās takas, dzinējiem uz ātrāko vajadzēja laisties projām no cietuma un jāt, ko nagi nes, uz Makenziju zemēm. Rendelam nebija nozīmes; ko viņš šajos apstākļos viens varētu izdarīt? Bet ko tad, ja troksnis pārāk ātri piesaistītu cietuma apsardzes garnizona uzmanību? Ja Dūgals ne visai vēlējās mēģināt ar varu izvest māsasdēlu ārā no Ventvērtas, tad es spēju iedomāties, kā viņš ārdītos, ja vairākus Makenzijus arestētu, kad viņi mēģina ielauzties tur iekšā. Es arī par to negribēju justies atbildīga, kaut Ruperts ar lielāko prieku bija gatavs uzņemties risku. Es kodīju īkšķi un centos mierināt sevi, iztēlo­joties tās tonnas skaņu slāpējoša, pamatīga granīta, kas šķīra kazemā­tus no cietuma telpām augšstāvā.

Bet visvairāk mani, protams, uztrauca tas, ka viss var izdoties, vienīgi būs jau par vēlu. Tas nekas, ka jāgaida bende, Rendels vien­kārši varēja aiziet par tālu. No karagūstekņu nometnēs pabijušo kara­vīru stāstiem es pārāk labi zināju, ka ieslodzītajam iet bojā "nelaimes gadījumā" ir ļoti viegli un no līķa var ērti atbrīvoties, pirms oficiālās personas sāk uzdot mulsinošus jautājumus. Ja tādus vispār uzdod un Rendelu pieķer, tas būs vājš mierinājums man un Džeimijam.

Biju stingri sev noliegusi iztēloties, kā tiek pielietoti visvienkāršākie priekšmeti, kas gulēja tajā kamerā uz galda. Bet nespēju atvairīt ainu, kas atkal un atkal iznira manu acu priekšā, vidējā pirksta sašķaidī­tie kauli, kas spiežas uz galda. Gribēdama izdzēst šo tēlu, es paber­zēju pirkstu kauliņus pret seglu ādu. Jutu vieglu sūrstēšanu un novilku cimdu, lai apskatītu pušumus, ko manā rokā bija atstājuši vilka zobi. Nav slikti, ne vairāk kā daži skrāpējumi un viena maza, dziļa brūce, kur asais zobs bija izdūries cauri cimda ādai. Izklaidīgi nolaizīju brūci. Ko līdzēja mēģinājums sev iestāstīt, ka esmu darījusi visu iespējamo. Es biju izdarījusi vienīgo iespējamo, bet šī apziņa nedarīja gaidīšanu vieglāku.

Beidzot mēs dzirdējām, ka no cietuma skan klusi, juceklīgi klie­dzieni. Viens no Makrenoka vīriem saņēma mana zirga iemauktus un pamāja, lai paslēpjos zem kokiem. Te uz zemes sniega kārta bija krietni plānāka, birztalā zem savītajiem koku zariem brāzmas nebija tik spē­cīgas, sniegs bija sapūsts šaurās, sastingušās svītrās uz lapām piebi­rušās, klinšainās zemes. Kad satraukta vedu zirgu pa mazā laukumiņa malu, redzamība bija tik apgrūtināta kaut arī šeit nesniga tik biezām pārslām -, ka dažu pēdu attālumā no rožainās gaismas pēkšņi iznira koku melnie stumbri.

Stiprā snigšana slāpēja skaņas, tāpēc tuvojošos pakavu troksni mēs izdzirdējām tikai tad, kad jātnieki bija mums gandrīz vai uzskrējuši virsū. Abi Makrenoka vīri izrāva pistoles, aizveda zirgus tuvāk kokiem un gaidīja, bet es, saklausījusi lopu dobjo īdēšanu, iecirtu zirgam sānos piešus un izauļoju no birzs.

Sers Markuss Makrenoks, pamanāms pa lielu gabalu sava dābolainā zirga un lāčādas apmetņa dēļ, pirmais jāja augšā pa nogāzi, sniegs mazās strūkliņās šāvās no pakavu apakšas. Viņam sekoja vairāki vīrieši, pēc skaņas spriežot, visi lieliskā omā. Vēl vairāki viri jāja nopakaļ, dze­not nemierīgo ganāmpulku no aizmugures, vadot izbijušos lopu baru gar pakalna pakāji uz godam nopelnīto pajumti Makrenoka kūtīs.

Makrenoks apturēja zirgu blakus manējam un sirsnīgi smējās.

- Man jāsaka jums paldies, Freizera kundze, viņš kliedza cauri sniegputeņa auriem, par jautri pavadītu vakaru. Sākotnējās aizdo­mas bija pagaisušas, un viņš mani sveicināja ar lielu sirsnību. Sniegpār­slām piebirušās uzacis un ūsas pārvērta viņu par Ziemassvētku vecīti, kurš devies uzdzīvot. Saņēmis manu zirgu aiz iemauktiem, Makrenoks ieveda mani birzī, kur bija klusāks. Pamājis abiem maniem pavado­ņiem, lai dodas palīdzēt dzīt lopus, viņš, visu laiku pie sevis smieda­mies, nokāpa no zirga un nocēla zemē arī mani.

- Tev vajadzēja to redzēt! Viņš spurca smieklos, sevi ar rokām apskaudams. Sers Flečers kļuva sarkans kā dzeņa galva, kad es iebrāžos ēdamistabā, kur viņš vakariņoja, un sāku bļaut, ka viņš savās telpās slēpj zagtu īpašumu. Un, kad viņš nokāpa lejā un dzirdēja lopu baurošanu kā pērkona grāvienus, domāju, ka viņš pielika bikses. Viņš… Es nepacietīgi sapurināju Makrenoku aiz rokas.

- Lai paliek sera Flečera bikses. Vai manu viru atradāt?

Makrenoks mazliet atžirba un ar piedurkni izslaucīja acis.

- 0 jā. Atradām.

- Vai ar viņu viss kārtibā? Es runāju rāmi, kaut gribēju kliegt.

Makrenoks ar galvu norādīja uz kokiem mums aiz muguras, es

apcirtos un ieraudzīju, ka starp zariem uzmanīgi tuvojas zirgs un priekšā pār seglu loku ir pārlikts liels, audumā ietīts sainis. Es metos uz priekšu, Makrenoks man pakaļ, izpalīdzīgi turpinādams stāstīt:

- Beigts viņš nav, vismaz tad, kad mēs atradām, nebij. Bet ar viņu, nabaga puiku, apgājušies dikti slikti. Biju atbīdījusi Džeimijam no galvas audumu un satraukta, cik spēju, izmeklēju viņu, bet zirgs, nogu­ris pēc jājiena aukstumā un smagās papildu nastas, mīņājās. Redzēju tumšus zilumus, izspūrušajos matos sajutu sakaltušu asiņu cietos plan­kumus, bet pustumsā neko vairāk pateikt nevarēju. Likās, ka ledusaukstajā kaklā sataustīju pulsu, bet pārliecināta nebiju.

Makrenoks aiz elkoņa aizvilka mani projām.

- Vislabāk būs, ja ātri dabūsim viņu zem jumta, meitēn. Nāc man līdzi! Hektors ienesīs puiku iekšā.

Makrenoka mājās, Eldridžas muižas galvenajā dzīvojamā istabā, Hektors ar klusu būkšķi nolika savu nešļavu uz paklāja pie kamīna. Satvēris vienu segas stūri, viņš uzmanīgi attina saini, un uz lēdijas

Annabellas Makrenokas prieka un lepnuma paklāja ar sārtajām un dzeltenajām puķēm izripoja šļaugans, kails augums.

Lēdijai Annabellai par godu jāsaka, ka viņa izlikās neredzam asinis, kas sūcās viņas dārgajā Obisonas tepiķi. Putnam līdzīgā sieviete, kurai bija mazliet pāri par četrdesmit, ģērbusies kā ciglītis saules spožuma dzeltenā zīda mājas tērpā, aši sasitot plaukstas, izrīkoja kalpus, kas teciņiem vien aizsteidzās uz visām pusēm, un es nebiju vēl paguvusi noņemt apmetni, kad man tika pienestas segas, palagi, karsts ūdens un viskijs.

- Labāk apgrieziet viņu uz vēdera, ieteica sers Markuss, ielejot divās lielās glāzēs viskiju. Viņam ar rīkstēm sakapāta mugura, un uz tās gulēt ir sāpīgi. Neliekas gan, ka viņš vispār kaut ko justu, sers Markuss piebilda, ciešāk ielūkojies Džeimija pelnu pelēkajā sejā un cieši aizvērtajos, zilganajos plakstiņos. Vai esi pārliecināta, ka viņš ir dzīvs?

- Jā, es strupi attraucu, cerot, ka man ir taisnība. Pūlējos pagriezt Džeimiju otrādi. Bezsamaņa likās trīskāršojusi viņa svaru. Makrenoks nāca palīgā, un mums izdevās nolikt slimnieku uz segas ar muguru pret uguni.

Pavirša apskate noteica, ka Džeimijs ir dzīvs, ka viņam netrūkst neviena locekļa un ka nedraud tūlītēja noasiņošana, un tad es varēju atļauties veikt nesteidzīgāku ievainojumu uzskaiti.

- Varu aizsūtīt pēc ārsta, ieteicās lēdija Annabella, domīgi skatī­damās uz līķim līdzīgo cilvēku, kas gulēja kamīna priekšā, bet šau­bos, vai viņš tiks šurp agrāk nekā pēc stundas; ārā briesmīgi snieg. Domāju, ka atturība viņas balsī tikai daļēji bija saistīta ar sniegu. Ārsts būtu vēl viens nevēlams liecinieks, ka viņas mājās atrodas no cietuma izbēdzis noziedznieks.

- Neraizējieties, es izklaidīgi noraidīju piedāvājumu, esmu dziedniece. Nepievērsdama uzmanību abu Makrenoku izbrīnam, es nometos ceļos pie tā, kas bija atlicis no mana vīra, sasedzu ar segām un kailās ķermeņa daļas sāku apmazgāt ar karstā ūdenī samērcētu audumu. Šobrīd mans galvenais uzdevums bija Džeimiju sasildīt; asinis uz muguras tikai viegli sūcās, ar to varēs tikt galā vēlāk.

Lēdija Annabella bija iegājusi dziļāk mājā, viņas augstā ciglīša balss aicināja, sauca un kārtoja. Viņas dzīvesbiedrs notupās man blakus un ļoti lietišķi ar savām lielajām rokām un strupajiem pirkstiem sāka ber­zēt Džeimija nosalušās pēdas, laiku pa laikam pārtraucot, lai iedzertu malciņu viskija.

Pa gabaliņam atlokot segas, es konstatēju, kas Džeimijam nodarīts. No kakla līdz ceļgaliem viņš bija pamatīgi sasists ar kaut ko lidzīgu kučiera pātagai, brūces krustu šķērsu sašvīkoja muguru kā akurāta caurā vīle. Ievainojumu secība pati par sevi nepārprotami vēstīja, ka tā sitē­jam sniegusi baudu, un, to redzot, man no dusmām kļuva slikta dūša.

Kaut kas smagāks, varbūt spieķis, nesavaldigāk kritis pār nelai­mīgā pleciem, reizēm sitiens ķēris tik dziļi, ka virs vienas lāpstiņas brū­cēs blāvi vizēja kauls. Uz nopietnākajiem ievainojumiem es saudzīgi uzspiedu biezu šarpijas vīstokli un turpināju apskati.

Kreisajā sānā, kur bija trāpījis koka āmurs, bija neglīts pietūkums, melni violets laukums lielāks par sera Makrenoka plaukstu. Tur pilnīgi noteikti bija lauztas ribas, bet ari tās varēja gaidīt. Manu uzmanību saistīja jēlumi uz kakla un krūtīm, kur āda bija sakrunkojusies, apsarkusi un klāta tulznām. Viena jēluma malas bija pārogļojušās, ar baltu pelnu apmalojumu.

- Velns un elle, kas tas tāds? Sers Markuss bija beidzis berzēšanu un tagad ar interesi lūkojās man pār plecu.

- Nokaitēts bigulis. Balss skanēja vārgi un neskaidri; pagāja labs brīdis, iekams es aptvēru, ka runātājs ir Džeimijs. Viņš ar pūlēm pacēla galvu, parādīdams, kāpēc tik grūti runāt; vienā pusē apakšlūpa bija sakosta un pietūkuši kā pēc bites dzēliena.

Ļoti saprātīgi sers Markuss aizlika roku Džeimijam aiz kakla un pie­spieda viņam pie lūpām kausu ar viskiju. Kad stiprais dzēriens iekoda saplosītajā lūpā, Džeimijs saviebās, bet iztukšoja trauku un atkal nolika galvu uz grīdas. Viņš pavērsa acis pret mani. Tās bija mazliet apmiglo­tas sāpju un viskija dēļ, tomēr gaišas no smiekliem.

- Govis? viņš jautāja. Tur patiešām bij govis, vai ari es sapņoju?

- Nu, neko citu uz ātru roku es nevarēju sadabūt, sacīju, staro­dama no atvieglojuma, ka viņš ir dzīvs un pie samaņas. Uzliku roku viņam uz galvas un pagriezu, lai apskatītu lielu zilumu uz vaigukaula. Tu izskaties briesmīgi skaists. Kā tu jūties? es pajautāju, sena paraduma mudināta.

- Dzīvs. Viņš ar pūlēm atbalstījās uz elkoņa, lai ar galvas mājienu pieņemtu otru kausu ar viskiju, ko piedāvāja sers Markuss.

- Vai tiešām tev ir tik daudz vienā rāvienā jāizdzer? es jautāju, mēģinādama pārbaudīt acu zīlītes, vai neredz pazīmes, kas liecinātu par smadzeņu satricinājumu. Bet Džeimijs izjauca manu nodomu, aiz­verot acis un atgāžot galvu.

- Jā, viņš atbildēja, sniedzot tukšo trauku seram Markusam, kurš atkal devās pie karafes.

- Markus, pagaidām pietiks, lēdija Annabella, kas atkal bija parā­dījusies kā saule austrumos, apturēja vīru ar pavēlošu čiepstienu. Pui­sim vajadzīga karsta, stipra tēja, nevis viskijs. Procesu turpināja ista­bene ar sudraba kannu rokās, kuras cēlo gaitu nu nekādi neietekmēja fakts, ka viņa joprojām bija ģērbusies naktskreklā.

- Karsta, stipra tēja un daudz cukura, es papildināju.

- Un varbūt arī viena maza šļuciņa viskija, sacīja sers Markuss bridi, kad viņam nesa garām tējkannu, veikli noņemdams tai vāku un ieliedams no karafes krietnu devu viskija. Pateicīgi satverot kūpošo tasi, Džeimijs pacēla to mēmā sveicienā pret seru Markusu un tikai tad piesardzīgi ielēja karsto šķidrumu mutē. Viņam stipri trīcēja roka, un es apņēmu to ar pirkstiem, lai paceltu tasi pie lūpām.

Vēl vairāki kalpotāji ienesa saliekamu gultu, matraci, papildu segas, jaunus pārsējus, karstu ūdeni un lielu koka lādi, kurā glabājās šīs sai­mes medikamenti.

- Domāju, ka uguns dēļ labāk strādāsim te, lēdija Annabella paskaidroja savā burvīgajā putna balsi. Te ir vairāk gaismas, un šī pilnīgi noteikti ir siltākā telpa visā mājā.

Pēc viņas norādījuma divi spēcīgākie kalpi katrs paņēma aiz gala segu, uz kuras gulēja Džeimijs, un līgani pārcēla slimnieku uz gultu, kas tagad bija novietota pie kamīna, kur cits kalps sabikstīja uz nakti noslāpēto uguni un piemeta vēl malku. Istabene, kas bija ienesusi tēju, tagad izveicīgi aizdedzināja vaska svecītes, kuras salika sazarotos kandelabros uz bufetes. Kaut gan lēdija Annabella izskatījās kā putniņš, dvēselē viņa bija feldfēbelis brunčos.

- Jā, tagad, kad viņš pamodies, jo ātrāk, jo labāk. Vai jums būtu aptuveni divas pēdas garš dēlis, es jautāju, stipra siksna un varbūt daži mazāki, taisni, plakani skali, apmēram tik gari? Es papletu pirk­stus, parādīdama kādas četras collas. Viens no kalpiem pazuda ēnā, izgaisdams skatienam kā džins pēc manas pavēles.

Likās, ka šī māja atrodas pasakā: varbūt kontrastā ar gaudojošo puteni un aukstumu ārā un bagātīgo siltumu iekšā vai arī varbūt tikai tāpēc, ka jutu atvieglojumu, pēc tik ilgām baiļu un raižu stundām redzot Džeimiju drošībā.

Lampas gaisma apspīdēja nospodrinātās, smagās tumša koka mēbe­les, uz bufetes mirdzēja sudrabs, trausli stikla un porcelāna nieki rotāja kamīna dzegu, ērmoti kontrastējot ar asiņaino, sakropļoto augumu tā priekšā.

Jautājumi netika uzdoti. Mēs bijām sera Markusa viesi, un lēdija Annabella izturējās tā, it kā tas, ka viņas mājā pusnaktī ierodas cilvēki un asiņo uz viņas paklāja, būtu ikdienišķs notikums. Pirmo reizi man ienāca prātā, ka kaut kas tāds varējis notikt ari agrāk.

- Ļoti nepatīkami, sers Markuss sacīja, aplūkodams sadragāto roku ar pieredzējušu skatienu, kādu var gūt tikai kaujas laukā. Un noteikti arī drausmīgi sāp. Tomēr no tā tu nemirsi, vai ne? Viņš izslē­jās un noslēpumainā tonī uzrunāja mani.

- Spriežot pēc tā, ko tu man stāstīji, domāju, ka būs sliktāk. Izņe­mot ribas un roku, kauli nav lauzti, un pārējais viss ir labi. Es teiktu, ka tev, puis, ir paveicies.

No gulošā auguma gultā atskanēja vārgs šņāciens.

- Laikam jau to var saukt par veiksmi. Mani rīt gribēja pakārt. Viņš nemierīgi pagrozīja galvu uz spilvena, cenšoties paskatīties uz seru Markusu. Vai tu to zini… ser? viņš piebilda, ieraudzījis sera Markusa izšūto vesti, uz kuras starp rozēm un baložiem ar sudraba diegiem bija izšūts viņa ģerbonis.

Makrenoks atmeta ar roku, noraidīdams šo sīko formalitāti.

- Nu, ja kapteinis bij gribējis, lai tevi var rādīt bendem, tad ar muguru viņš aizgājis mazliet par tālu, sers Markuss piebilda, noņe­mot asinīm piesūkušos šarpiju un tās vietā uzliekot tīru.

- Jā. Viņš zaudēja galvu, kad… kad viņš… Džeimijs pūlējās dabūt vārdus pār lūpām, tad atteicās no šī nodoma, aizvēra acis un pagrieza galvu pret uguni. Ak Dievs, kā es esmu noguris.

Mēs ļāvām viņam atpūsties, līdz man pie sāniem materializējās kalps ar skaliem, kurus biju lūgusi. Tad es saudzīgi paņēmu sadragāto labo roku un pacēlu tuvāk svecei, lai varu kārtīgu apskatīt.

Kauli jāsaliek jo ātrāk, jo labāk. Ievainotie muskuļi jau vilka pirk­stus uz iekšu. Kad redzēju, cik ievainojums ir nopietns, es zaudēju dūšu. Bet, lai Džeimijs vēl kādreiz varētu lietot labo roku, tad man jāmēģina.

Kamēr es izmeklēju ievainoto, lēdija Annabella bija stāvējusi man aiz muguras un ar interesi vērojusi, ko es daru. Kad noliku roku, viņa panāca soli uz priekšu un atvēra nelielu zāļu lādīti.

- Laikam jau jums vajadzēs krastkaņepes un varbūt ķirša mizu. Es nezinu… Viņa domīgi noskatīja Džeimiju. Ko teiksiet par dēlēm? Dāmas koptā roka, gatava nocelt vāku, kavējās virs trauka, kurā varēja redzēt duļķainu šķidrumu.

Es nodrebinājos un papurināju galvu.

- Nē, nedomāju vis, vismaz pagaidām. Bet man patiešām node­rētu… vai jums gadījumā nav kāds opiāts? Es noslīgu ceļos viņai bla­kus, lai izpētītu kastes saturu.

- O jā! Viņas roka nekļūdīgi atrada mazu, zaļu pudelīti. Magoņu ziedi, viņa izlasīja uz etiķetes. Vai derēs?

- Lieliski. Es ar pateicību pieņēmu pudelīti.

- Nu tad labi, es moži uzrunāju Džeimiju, ielejot glāzē nedaudz smirdošā šķidruma, tev vajadzēs piecelties sēdus, lai norītu šo. Tad tu aizmigsi un gulēsi ilgi. Faktiski es mazliet šaubījos, cik ieteicams ir opijs pa virsu tādam daudzumam viskija, bet cita varianta salikt roku, kamēr slimnieks ir nomodā, nebija. Es pagāzu pudelīti, lai ielietu vēl mazliet vairāk.

Džeimijs mani apturēja, uzliekot roku man uz ceļa.

- Es negribu zāles, viņš stingri pieteica. Varbūt vēl tikai kādu lāsi viskija… viņš šaubījās, mēle pieskārās sakostajai lūpai, …un kaut ko starp zobiem.

Noklausījies mūsu sarunu, sers Markuss devās pie sava skaistā, mir­dzošā Šeratona rakstāmgalda istabas stūri un sāka tur kaut ko meklēt. Pēc brīža viņš atgriezās ar gabaliņu nolietotas ādas. Apskatījusi biezo ādas gabalu tuvāk, es tajā redzēju desmitiem sīku pusloka iedobumu, kas pārklāja cits citu, zobu pēdas, es satriekta aptvēru.

- Lūdzu, sers Markuss izpalīdzīgi sacīja. Es pats to izmantoju Svētā SImaņa hospitāli; palīdzēja, kamēr man no kājas izvilka musketes lodi.

Pavērtu muti es noskatijos, kā Džeimijs ar galvas mājienu paņem ādu un pārlaiž ar īkšķi mazajām bedrītēm. Es apstulbusi runāju lēnām:

- Vai tiešām tu gribi, lai es salieku deviņus salauztus kaulus, kamēr esi nomodā?

- Jā, viņš īsi izmeta, ieliekot ādas gabalu starp zobiem, un kā izmēģinot sakoda. Tad patriņāja to uz priekšu un atpakaļ, meklējot ērtāko sakodienu.

Šis kustības teatrālisma saniknota, trauslā savaldība, ko biju tā sar­gājusi, pēkšņi izsīka.

- Vai tu reiz beigsi tēlot vienu sūda varoni! es uzbļāvu Džeimi­jam. Mēs visi zinām, ko tu esi izdarījis, un tev nav jāpierāda, cik daudz tu vari izturēt! Vai arī tu domā, ka mēs visi apjuksim, ja tu ikkatru minūti neteiksi, kas darāms? Sasodīts, ko tu iedomājies, ka esi kāds sūda Džons Veins?

Iestājās neveikls klusums. Džeimijs pavērtu muti raudzījās mani. Beidzot viņš ierunājās:

- Klēra, mēs esam aptuveni pāris jūdžu no Ventvērtas cietuma. Mani rīt paredzēts pakārt. Vienalga, kas noticis ar Rendelu, angļi driz vien pamanīs, ka manis nav.

Es iekodu lūpā. Viņš runāja taisnību. "Nejauši" atbrīvoto cietum­nieku daudzums situāciju varētu mazliet apgrūtināt, bet kaut kad kopējais aprēķins tiks izdarits, un tad sāksies meklēšana. Un, patei­coties uzkrītošajai atbrīvošanas metodei, ko biju izvēlējusies, pavisam driz uzmanību piesaistīs Eldridžas muižai.

- Ja mums paveiksies, Džeimijs klusā balss turpināja, sniegs aizkavēs meklētājus, līdz mēs būsim prom. Ja ne… Viņš paraustīja ple­cus, lūkodamies liesmās. Klēra, es neļaušu viņiem saņemt mani ciet vēlreiz. Un ļaut, lai mani iemidzina, gulēt te bezpalīdzīgi, ja viņi iero­das, un pamosties atkal iekaltam važās kamerā… Klēra, to es nevaru.

Man zem plakstiņiem sūrstēja asaras. Uguns kvēlošana kamīnā piešķīra mānīgi veselīgu sārtumu bālajiem vaigiem. Redzēju, ka garie muskuļi Džeimija kaklā noraustās, kad viņš norija siekalas.

- Neraudi, Ārmaliet, Džeimijs teica tik klusi, ka tikai es to dzir­dēju. Viņš pastiepa veselo roku un mierinoši noglāstīja man kāju. Domāju, ka mēs esam puslīdz drošībā, zeltenīt. Ja es uzskatītu, ka mūs var sagūstīt, tad pilnīgi noteikti nešķiestu vienu no pēdējām savas dzīves stundām, ļaujot tev lāpīt man roku, kuru man vairs nevajadzēs. Atved pie manis Mērtegu. Tad atnes viskiju, un ķeramies pie darba.

Stāvēju pie galda un gatavojos medicīniskajai procedūrai, tāpēc nedzirdēju, ko Džeimijs teica Mērtegam, bet vienu brīdi redzēju gal­vas kopā sabāztas, tad Mērtega cīpslainā roka viegli pieskārās jaunākā vīrieša ausij vienai no retajām vietām, kas bija vesela.

īsi pamājis atvadu sveicienu, Mērtegs manījās uz durvīm. Kā žurka, es nodomāju, kas aizšaujas gar sienas līsti, lai viņu nepamanītu. Sekoju večukam līdzi gaitenī un sakampu aiz pleda stūra tieši tajā brīdī, kad viņš grasījās izšmaukt pa ārdurvīm.

- Ko viņš tev teica? es nikni noprasīju. Uz kurieni tu ej?

Tumsnējais, sīkstais vīrelis bridi apdomājās, tad rāmā balsī atbil­dēja:

- Mēs, redz, ar šito jauno Absolomu ejam vaktēt Ventvērtu. Ja sarkansvārči postos uz šo pusi, man viņi jāapsteidz un, ja paliek laiks, jūs abi jānobēdzina, tad jāņem trīs zirgi un jālaižas projām, lai aizvilinātu sekotājus no muižas. Te ir pagrabs; tas var noderēt par slēptuvi, ja šie nemeklē dikti cītīgi.

- Un ja slēpties nav laika? Es samiegtām acīm uz viņu skatījos, sak, pamēģini tikai kaut ko noklusēt.

- Tad man viņš jānogalē un tevi jāņem sev līdzi, Mērtegs ar atbildi nekavējās. Dziedi vai raudi, viņš piebilda ar ļaunu sminu un pagriezās uz durvīm.

- Pagaidi! es skarbi uzsaucu, un viņš apstājās. Vai tev ir otrs duncis?

Plānās uzacis pašāvās uz augšu, bet roka bez kavēšanās pieskārās jostai.

- Vai tev vajag? Šiten te? Skatiens pārslīdēja greznajam un klu­sajam priekšnamam ar angļu klasicisma stilā apgleznotajiem griestiem un dekoratīvajiem koka sienu paneļiem.

Mana dunča kabata bija tā sadriskāta, ka vairs nebija lietojama. Es paņēmu dunci un ieslidināju to aizmugurē starp ņieburu un kleitu, kā biju redzējusi darām čigānietes.

- Nekad neko nevar zināt, vai ne? es mierīgi noteicu.

Kad viss bija sagatavots, es ļoti uzmanīgi izpētīju brūci, lai novēr­tētu bojājumu apjomu un izlemtu, kas darāms. Džeimijs strauji ierāva plaušās gaisu, kad pieskāros kādai īpaši jutīgai vietai, bet, kamēr es iztaustīju katru kaulu un locītavu, cenšoties iegaumēt, kur atrodas katrs lūzums un izmežģījums, acis viņš turēja ciet.

- Piedod, es nomurmināju.

Saņēmu arī veselo roku un salīdzinot rūpīgi izspaidīju visus pirk­stus abām rokām gan veselajai, gan savainotajai. Tā kā man ne­bija ne rentgenuzņēmumu, ne pieredzes ar šādām operācijām, man vajadzēs vadīties pēc sajūtām, lai atrastu un izlīdzinātu sadragātos kaulus.

Pirmā locītava ir vesela, bet otrajā falangā ir plīsums, es nodomāju. Piespiedu stiprāk, lai noteiktu plīsuma garumu un virzienu. Ievainotā roka palika nekustīgi guļam man plaukstā, bet veselās pirksti instink­tīvi saliecās.

- Piedod, es vēlreiz nomurmināju.

Veselā roka pēkšņi izslīdēja no mana tvēriena, jo Džeimijs paslējās uz elkoņa. Izspļāvis ādas gabalu, viņš lūkojās manī, un sejā atspoguļo­jās kaut kas vidējs starp uzjautrinājumu un izmisumu.

- Armaliet, viņš pārmetoši ieteicās, ja tu atvainosies ikreiz, kad nodarisi man sāpes, tad šī nakts būs ļoti gara turklāt tā sākusies jau labi sen.

Droši vien izskatījos satriekta, jo viņš sāka stiept roku pēc manis, tad saviebās un nolaida to. Taču savaldījies viņš savu sakāmo pabeidza skaidri:

- Es zinu, ka tu nevēlies nodarīt man sāpes. Bet tev nav citas izejas, tāpat kā man, un nav vajadzības ciest mums abiem. Dari, kas tev jādara, un es, ja vajadzēs, kliegšu.

Atkal iekodies ādas siksnā, Džeimijs zvērīgi atņirdza pret mani zobus, tad lēnām un teatrāli izbolīja acis. Tā viņš tik ļoti atgādināja apjukušu tīģeri, ka es nespēju novaldīties un sāku histēriski smieties.

Aizšāvu mutei priekšā roku, bet vaigi sāka svilt, kad ieraudzīju lēdi­jas Annabellas un viņas kalpotāju izbrīnītās sejas, jo viņi, stāvēdami Džeimijam aiz muguras, protams, šo viepli neredzēja. Bet sers Markuss no savas vietas blakus gultai gan bija to pamanījis un nosmaidīja savā platajā bārdā.

- Turklāt, Džeimijs turpināja, vēlreiz izspļaudams ādas gabalu, -ja angļi uzradīsies pēc šīm mocībām, laikam jau lūgtin lūgšos, lai ved mani atpakaļ uz cietumu.

Es paņēmu ādas gabalu, ieliku Džeimijam starp zobiem un atkal iespiedu viņa galvu spilvenā.

- Klauns tāds, es rājos. Viszinis. Nolāpītais varonis. Bet viņš bija noņēmis man no pleciem smagu nastu, un es strādāju mierīgāk. Pat ja pamanīju katru saviebšanos un grimasi, es vismaz vairs nejutos tik briesmīgi.

Sāku aizmirsties darbā, visu uzmanību koncentrējot saviem pirkstu galiem, lai novērtētu katru bojājuma punktu un izlemtu, kā labāk ielikt lauztos kaulus šinās. Par laimi, īkšķis bija cietis vismazāk; tikai pirmās locītavas lūzums. Tas sadzīs gludi. Ceturtā pirksta otrais kauliņš bija pilnībā iznīcināts; kad viegli to paripināju starp īkšķi un rādītājpirkstu, jutu tikai mīkstu kaulu šķembu beršanos, un Džeimijs ievaidējās. Tur neko nevarēja darīt, tikai iešinēt locītavu un cerēt uz labāko.

Vissarežģītāk bija izdomāt, ko iesākt ar vidējā pirksta kombinēto lūzumu. Pirksts būs jāiztaisno, un izlīdušais kauls jāievelk caur brūci atpakaļ audos. Agrāk biju redzējusi, kā to dara vispārējā narkozē, vadoties pēc rentgenuzņēmuma.

Līdz šim brīdim problēma vairāk bija mehāniska, man tikai vaja­dzēja izdomāt, kā atjaunot satriekto, izkropļoto roku. Tagad biju nonā­kusi aci pret aci ar iemeslu, kādēļ mediķi izvairās ārstēt savus ģimenes locekļus. Medicīnā ir dažas procedūras, kuras prasa zināmu nežēlību, ja vēlas veiksmīgu rezultātu; distancēšanās ir nepieciešama, lai labāk noritētu dzīšanas process un ārsts nenodarītu pacientam sāpes.

Sers Markuss neuzkrītoši bija pienesis pie gultas solu. Kamēr es beidzu apsaitēšanu, viņš apsēdās uz tā, ērti iekārtoja savu milzīgo augumu un saņēma Džeimija veselo roku.

Spied, cik spēka, puis, viņš sacīja.

Atbrīvojies no lāčādas un sirmās pinkas kārtīgi sasējis pakausī, Makrenoks vairs neizskatījās pēc biedējošā mežaveča, bet izrādījās pieklājīgi ģērbies pusmūža vīrs ar glīti apcirptu platu bārdu un mili­tāru stāju. Nervozējot par to, ko tūlīt mēģināšu izdarīt, man šī cilvēka nosvērtība likās mierinoša.

Es dziļi ievilku elpu un lūdzu Dievu, lai dod man vēsu prātu.

Tas bija darbs, kas prasīja daudz laika, iedvesa šausmas un plosīja nervus, bet tam piemita arī sava burvība. Dažkārt tas daudz pūļu nesa­gādāja, piemēram, ielikt šinās divus pirkstus ar vienkāršiem lūzumiem. Citkārt bija grūtāk. Un Džeimijs kliedza skaļi -, kad saliku vidējo pirk­stu, man vajadzēja stipri spiest, lai ievilktu kaula galus atpakaļ. Mirkli vilcinājos, zaudējusi dūšu, bet sers Markuss mani paskubināja: "Nevelc garumā, meitēn!"

Es pēkšņi atcerējos, ko Džeimijs man sacīja tajā naktī, kad piedzima Dženijas bērns: "Es pats spēju paciest sāpes, bet tavējās es nespētu izturēt. Tas prasītu vairāk spēka, nekā man ir." Viņam bija taisnība tam vajadzēja spēku un es cerēju, ka mums abiem tā pietiks.

Džeimijs bija aizgriezies, bet es redzēju, kā uz žokļa izspiežas mus­kuļu mezgli, kad viņš ciešāk iekoda zobos ādas siksnu. Es arī sakodu zobus un turpināju; asais kaula gals gausi pazuda atpakaļ zem ādas, un pirksts ar mokošu pretestību iztaisnojās. Kad tas bija galā, mēs abi trīcējām.

Arvien mazāk es manīju, kas notiek apkārt. Džeimijs laiku pa lai­kam ievaidējās, divas reizes uz brīdi darbu vajadzēja pārtraukt, lai viņš izvemtos, galvenokārt viskiju, jo cietumā necik daudz nebija ēdis. Taču gandrīz visu laiku viņš klusi, monotoni kaut ko murmināja gēlu valodā, pieri piespiedis pie sera Markusa ceļiem. Ādas sloksnes dēļ es nevarēju pateikt, vai viņš lamājas vai lūdz Dievu.

Beidzot visi pirksti bija taisni un stīvi notītajās šinās kā jaunas adatas. Es baidījos no infekcijas, īpaši par saplosīto vidējo pirkstu, bet citādi biju puslīdz pārliecināta, ka dzīšana norisēs labi. Par laimi, tikai viena locītava bija nopietni traumēta. Visticamāk, zeltnesis paliks stīvs, bet pārējie funkcionēs normāli ar laiku. Vienīgais, ko varēju darīt ar saplaisājušajiem metakarpālajiem kauliem un durto brūci, bija to izmazgāt ar antiseptisku līdzekli, uzlikt ziedi un lūgt Dievu, lai nepie­metas stingumkrampji. Es atkāpos, viscaur drebēdama pēc nakts darba, mans ņieburs bija sviedriem piesūcies, jo biju sēdējusi ar muguru pret kamīnu.

Lēdija Annabella tūlīt pienāca pie manis, aizveda līdz krēslam un iespieda manās drebošajās rokās tasi tējas ar viskiju. Sers Markuss (neviens mediķis nebūtu labāks palīgs operāciju zālē) atbrīvoja Džeimija saspiesto roku un berzēja vietas, kur siksna bija iespiedusies pārāk dziļi saspringtajā miesā. Es redzēju, ka vecā vira roka bija sarkana, kur Džeimijs bija to saspiedis.

Nebiju pamanījusi, ka ieslīgstu snaudā, līdz piepeši satrūkos, kad galva atkrita pret krūtīm. Lēdija Annabella, ar mīkstu roku satvērusi manu elkoni, mudināja piecelties.

- Nāciet nu, mīļā! Jūs esat pagalam pārgurusī; jāpadomā arī par jūsu ievainojumiem, jums arī mazliet jāpaguļ.

Es, cik pieklājīgi spēju, centos noraidīt viņas gādību.

- Nē, es nevaru. Man jāpabeidz… Tālāk mans snaudošais prāts nespēja izdomāt, un sers Markuss veikli izņēma man no rokām etiķa pudeli un lupatu.

- Par pārējo parūpēšos es, viņš sacīja. Redz, man gadījies pār­siet ievainojumus kaujas laukā. Atmetis segas, vecais karavīrs pār­steidzoši veikli un saudzīgi sāka slaucīt asinis no pātagas cirtienu brūcēm. Uztvēris manu skatienu, viņš pasmaidīja, bārdai priecīgi sašū­pojoties. Savā laikā esmu mazgājis krietni daudz pērienu pēdu. Un dažas arī pats uzsitis. Sitās tāds nieks vien ir, zeltenīt; pēc dažām die­nām būs aizvilkušās. Zinādama, ka viņam taisnība, es piegāju pie gultas galvgaļa. Džeimijs bija nomodā un nedaudz viebās, kad antisep­tiskais šķīdums koda jēlajās brūcēs, bet plaksti bija smagi un zilās acis satumsušas no sāpēm un noguruma.

- Ej pagūli, Armaliet! Es izvilkšu.

Nezināju, vai tā būs. Bet bija skaidrs, ka es neizvilkšu, katrā ziņā ne ilgi. No pārguruma es zvārojos, un saskrāpētās kājas sāka svilt un sūrstēt. Absoloms tās bija mājiņā nomazgājis, bet vajadzēja uzlikt kādu ziedi.

Es mēmi pamāju un pagriezos, jo lēdija Annabella saudzīgi, tomēr uzstājīgi saspieda man elkoni.

Pusceļā uz kāpnēm es atcerējos, ka nebiju pateikusi seram Markusam, kā jāpārsien ievainojumi. Dziļās brūces uz pleciem jāapsaitē un jāliek polsteri, lai var vilkt kreklu, kad mums vajadzēs bēgt. Bet vieglā­kās pletnes cirtienu brūces jāatstāj vaļējas, lai apvelkas krevele. Aši pārlaidu skatienu viesu istabai, kur lēdija Annabella mani ieveda, tad Īsi atvainojos un noklumburoju lejā pa kāpnēm uz viesistabu.

Apstājos ēnainajā durvju ailā, lēdija Annabella atradās man tieši aiz muguras. Džeimija plaksti bija aizvērti; acīmredzot viņš, viskija un noguruma pieveikts, bija aizsnaudies. Segas atmestas, jo kar­stumā, kas plūda no kamīna, izrādījās liekas. Sers Markuss nevērīgi uzlika roku uz Džeimija auguma, sniedzoties pāri gultai pēc lupatas. Reakcija bija līdzīga īssavienojumam. Džeimija mugura spēji izliecās uz augšu, dibena muskuļi cieši saspringa, no lūpām patvaļīgi izlauzās nikns sauciens, tad viņš, par spīti salauztajām ribām, rāvās atpakaļ un izbiedētām, miega pilnām acīm paglūnēja uz seru Markusu. Sers Mar­kuss, ari sabijies, sekundi stāvēja kā sastindzis, tad paliecās uz priekšu, saņēma Džeimiju aiz rokas un atkal saudzīgi pagrieza uz vēdera. Domās iegrimis, viņš ļoti piesardzīgi novilka ar pirkstu pa Džeimija miesu. Tad saberzēja pirkstus, un uguns gaismā paspīdēja eļļaini nosēdumi.

- O, viņš lietišķi noteica. Vecais karavīrs uzvilka segu Džeimi­jam līdz viduklim, un es redzēju, ka zem pārsējiem mazliet atslābst saspringtie pleci.

Sers Markuss draudzīgi piesēdās pie Džeimija gultas galvgaļa un atkal divās glāzēs salēja viskiju.

- Vismaz tik daudz prāta viņam bij, lai pirms tam tevi ieeļļotu, viņš piebilda, vienu kausu sniedzot Džeimijam, kurš ar grūtībām paslējās uz elkoņa, lai paņemtu viskiju.

- Kā tad. Nedomāju, ka tas bij manu ērtību dēļ, Džeimijs sausi noteica.

Sers Markuss iedzēra malku viskija un domīgi nošmakstināja lūpas. Kādu bridi nekas cits nebija dzirdams kā vien uguns sprakšķi, bet ne es, ne lēdija Annabella negrasījāmies iet iekšā.

- Ja tev tas ir kāds mierinājums, sers Markuss atkal ierunājās, acis pievērsis karafei, viņš ir pagalam.

- Droši? Džeimijs neizprotamā toni pārjautāja.

- Nezinu, kā cilvēks var palikt dzīvs, kad tam pāri gājuši trīsdes­mit pustonnu smagi lopi. Rendels palūrēja gaiteni, lai noskaidrotu, kas sacēlis tādu ļembastu, un pēc tam mēģināja tikt atpakaļ. Bet piedurkne uzķērās uz raga, govs izrāva viņu ārā, un es redzēju, ka viņš noslīd gar sienu. Mēs ar seru Flečeru stāvējām uz kāpnēm, lai mūs nesabradā. Protams, sers Flečers trakoti satraucās un sūtīja vīrus kapteini meklēt, bet nekur tuvumā viņu neatrada kad apkārt cilājas ragi, lopi grūstās un tajā jezgā lāpas birst zemē no sienām. Jēziņ, vecīt, tev vajadzēja to redzēt! Sers Markuss, atceroties piedzīvoto, ietaurējās smieklos un satvēra karafes kaklu. Tava sieva, puis, ir viena varena merģele, nav vārdam vietas! Sprauslādams viņš ielēja vēl vienu glāzi un dzēra, bet smejoties mazliet viskija ieskrēja elpvadā.

- Vienalga, viņš atsāka runāt, uzbliežot sev pa krūtīm, kad mēs izdzinām govis ārā, pāri bija palikusi vien asinīs izvārtīta lupatu lelle. Sera Flečera vīri aiznesa kapteini projām, bet, ja arī tobrīd viņš vēl bija pie dzīvības, tad ilgi vairs nevilks. Vēl maķenīt, puis?

- Jā, tencinu.

Uz brīdi iestājās klusums, ko pārtrauca Džeimijs:

- Nē, neteikšu, ka tas man ir kāds mierinājums, bet paldies, ka pastāstīji. Sers Markuss vērīgi palūkojās puisī.

- Mmmphmmmm. To tu neaizmirsīsi, viņš asi pateica. I nepū­lies. Ja vari, tad ļauj tai vainai sadzīt tāpat kā pārējiem pušumiem. Neknibini, un tas sadzīs pats no sevis. Vecais karavīrs pacēla mezglainu roku, no kuras mazgāšanas laikā bija uzrotīta piedurkne, lai parādītu robainu plēsuma rētu no elkoņa līdz plaukstai. Lai rētas tevi neuz­trauc. Nu labi. Varbūt dažas. Acīmredzot kaut ko atcerējies, Džeimijs pūlējās pagriezties uz sāniem. Sers Markuss iesaucies nolika glāzi.

- Ei, puis, uzmanīgi! Tūlīt iedursi ribas galu plaušās. Viņš palī­dzēja Džeimijam noturēt līdzsvaru uz labā elkoņa un atbalstam aizbāza aiz muguras savīkstītu segu.

- Man vajag nelielu nazi. Džeimijs smagi elpoja. Ja var, tad asu. Neko nejautājot, sers Markuss aizčāpoja līdz spožajai franču bufetei un parakņājās pa atvilktnēm, saceldams apbrīnojami lielu troksni, līdz beidzot izvilka augļu nazi ar perlamutra spalu. Viņš ielika to Džeimija veselajā rokā, tad ar rūcienu apsēdās un paņēma glāzi.

- Vai tev vēl nepietiek pušumu! viņš pavaicāja. Vēl vajag kādu klāt?

- Tikai vienu. Džeimijs bīstami šūpojās uz viena elkoņa, zodu piespiedis pie krūtīm, kad neveikli virzīja aso kā žilete nazi zem kreisās krūts. Sers Markuss mazliet nedroši pašāva roku un sagrāba Džeimija elkoni.

- Dod es tev palīdzēšu, puis. Tu tūlīt uzkritīsi tam dūcim virsū. Mirkli apdomājies, Džeimijs negribīgi atdeva nazi un atgūlās uz satītās segas. Viņš pieskārās krūtīm kādu collu zem galiņa.

- Te. Sers Markuss pastiepa roku uz bufetes pusi, paķēra lampu un uzlika uz ķebļa, kur bija iepriekš sēdējis. Pa gabalu es nevarēju saskatīt, ko viņš tur pēta; izskatījās pēc mazas, sarkanas apdeguma tulznas. Viņš vēlreiz pamatīgi ievilka viskiju no glāzes, tad nolika to blakus lampai un piespieda naža galiņu pie Džeimija krūts. Laikam biju nevilšus sakustējusies, jo lēdija Annabella satvēra manu piedurkni un brīdinoši kaut ko nomurmināja. Naža gals spiedās dziļāk, tad strauji pagriezās un izrāva robu; tā cilvēks izgriež puvumu no persika. Džei­mijs ievaidējās, un tieva, sarkana strūkliņa notecēja pa vēderu, nosmē­rējot segu. Viņš apvēlās, piespiežot ievainojumu pie matrača.

Sers Markuss nolika augļu nazi.

- Tiklīdz atkal varēsi, vecīt, viņš ieteica, paņem sievu priekšā, un lai viņa tevi mierina. Sievietēm tas patīk, viņš piebilda, raidīdams smaidu uz ēnaino durvju aiļu, Dievs vien zina, kādēļ.

Lēdija Annabella klusi noteica:

- Nāciet, mīļā! Būs labāk, ja viņš kādu brīdi paliks viens. Es nolēmu, ka sers Markuss pats tiks galā ar pārsējiem, un klumburoju namamātei pakaļ pa šaurajām kāpnēm uz savu istabu.

Uztrūkos no sapņa par bezgalīgām vītņu kāpnēm, kuru apakšā glū­nēja šausmas. Mugura bija noguruma savilkta, un kājas sāpēja, bet es piecēlos sēdus savā aizlienētajā naktskreklā un meklēju pa tumsu sveci un kramu. Jutu nemieru, ka atrodos tik tālu no Džeimija. Ja nu esmu viņam vajadzīga? Vai vēl ļaunāk, ja angļi ieradušies, kamēr viņš lejā guļ, viens un neapbruņots? Piespiedu seju pie loga aukstās rūts, un vienmērīgā sniega grabināšana pret stiklu mani nomierināja. Kamēr plosījās vētra, mēs bijām puslīdz drošībā. Uzvilku rītakleitu un, paņē­musi sveci un dunci, devos lejup pa kāpnēm.

Mājā valdīja klusums, vienīgi kamīnā sprakšķēja uguns. Džeimijs bija aizmidzis vai vismaz gulēja aizvērtām acīm, seju pagriezis pret uguni. Es klusiņām, lai nepamodinātu slimnieku, apsēdos uz paklāja pie kamīna. Ja neskaita tās pāris izmisuma pilnās minūtes Ventvērtas cietuma kazemātos, šī bija pirmā reize, kad bijām divatā. Man likās, ka tas bija pirms daudziem gadiem. Es uzmanīgi pētīju Džeimiju, it kā aplūkojot svešinieku.

Šķita, ka pašreizējos apstākļos fiziski viņa stāvoklis ir ciešams, bet es tomēr raizējos. Operācijas laikā viņš bija izdzēris tik daudz viskija, ka tas varētu nogāzt no kājām vezumu vilcēju zirgu, un, par spiti vem­šanai, krietna daļa acīmredzot joprojām atradās viņā.

Džeimijs nebija pirmais varonis, ko satiku savā mūžā. Parasti kara lauka hospitālim vīrieši plūda cauri pārāk ātri, lai māsas ar viņiem iepazītos tuvāk, bet laiku pa laikam gadijās kāds, kurš runāja par maz, jokoja par daudz, kura stīvums bija stiprāks, nekā varētu izskaidrot ar sāpēm un vientulību.

Un es aptuveni zināju, ko viņa labā darīt. Ja atlika laika un ja viņš bija no tiem, kas runāja, tā atvairot tumsu, kas draudēja viņu aprit, tad varēja sēdēt un klausīties. Ja slimnieks klusēja, tad kā garāmejot pieskāries un gaidīji, kad kādā brīdī, piesardzībai atslābstot, izdosies paglābt viņu no sevis paša un turēt apskautu, kamēr viņš padzen savus dēmonus. Ja atlika laiks. Bet, ja neatlika, tad iedūri šļirci ar morfīnu un cerēji, ka atradīsies kāds, kas viņu uzklausīs, kamēr tu ej garām pie cilvēka, kura ievainojumi ir saskatāmi ar aci.

Džeimijs runās ar kādu, agrāk vai vēlāk. Laiks vēl bija. Bet es cerēju, ka tā nebūšu es.

Viņš bija kails līdz jostasvietai, un es paliecos uz priekšu, lai apska­tītu muguru. Tādu skatu aizmirst nav viegli. Tikai plaukstas malas pla­tums šķira garās brūces, kuras bija cirstas ar tādu prātam neaptveramu regularitāti. Tajā bridi viņš noteikti bija stāvējis kā sālsstabs. Es slepus uzmetu skatienu plaukstu locītavām tās bija veselas. Tātad Džeimijs bija turējis vārdu nebija pretojies. Un nostāvējis nekustīgi visu spī­dzināšanas laiku, maksādams par manu dzīvību to cenu, par kādu viņi bija vienojušies.

Izberzēju acis piedurknē. Paldies par to, ka puņķojos pie viņa nekus­tīgā auguma, viņš man neteiks, es nodomāju. Pamīņājos, un svārki klusi nošvīkstēja. Džeimijs atvēra acis, bet neizskatījās īpaši nomocījies. Viņš apveltīja mani ar tikko jaušamu un nogurušu, bet īstu smaidu. Es atvēru muti un pēkšņi attapos, ka man nav ne jausmas, ko teikt. Ne jau pateikties. Jautāt "Kā tu jūties?" būtu muļķīgi; bija taču skaidrs, ka viņš jūtas briesmīgi. Kamēr es prātoju, viņš ierunājās pirmais:

- Klēra? Mīļā, vai ar tevi viss kārtībā?

- Vai ar mani viss kārtībā? Ak Dievs, Džeimij! Asaras sūrstēja zem plakstiņiem, un es šņaukādamās tos samirkšķināju. Viņš lēnām, it kā pie tās smagi karātos važas, pacēla veselo roku un noglauda man matus. Viņš pievilka mani sev tuvāk, bet es atrāvos, pirmo reizi apzinā­damās, pēc kā izskatos, seja saskrāpēta, ar koka sulu klāta, mati stīvi no vārdos nenosaucamu vielu traipiem.

- Nāc šurp, viņš aicināja, gribu uz brīdi tevi apskaut.

- Bet es esmu nosmērējusies ar asinīm un vēmekļiem, iebildu, veltīgi mēģinādama savākt savus matus.

Džeimijs sāka sēkt, šī vieglā elpas izpūšana bija vienīgais, ko lauz­tās ribas ļāva, ja radās vēlēšanās smieties.

- Dieva māte, Armaliet, tās ir manas asinis un mani vēmekļi. Nāc šurp!

Viņa roka mierinoši apņēma manus plecus. Noliku galvu uz spil­vena blakus viņa galvai, un mēs klusēdami sēdējām pie uguns, viens otrā smeļoties spēku un mieru. Viņa pirksti viegli skāra mazo brūcīti man zem žokļa.

- Nedomāju, ka vēl kādreiz tevi redzēšu, Armaliet. Balss bija klusa un mazliet piesmakusi no kliegšanas un viskija. Es priecājos, ka esi te.

Es piecēlos sēdus.

- Necerēji redzēt! Kā tā? Vai tu domāji, ka es nedabūšu tevi laukā?

Viņš ar vienu lūpas kaktiņu pasmaidīja.

- Nu nē, nedomāju vis. Es domāju: ja tev to pateikšu, tu iespitēsies un atteiksies iet ārā.

- Es iespītēšos! Mani pārņēma niknums. Lai kas to teiktu!

Iestājās klusums, kas kļuva mazliet neērts. Man vajadzēja uzdot

dažus jautājumus no medicīniskā viedokļa, bet tās bija ļoti sāpīgas tēmas no personiskā viedokļa. Beidzot es izvēlējos pajautāt:

- Kā tu jūties?

Džeimija acis bija aizvērtas, ēnu apņemtas un sveču gaismā likās iegrimušas dobumos, bet platā mugura zem pārsējiem šķita saspringta. Lielā, savainotā mute raustījās tā kā smaidā, kā grimasē.

- Es nezinu, Armaliet. Nekad neesmu tā juties. Liekas, es gribētu darīt visu ko uzreiz, bet prāts turas pretī un augums kļuvis par node­vēju. Es gribu tūlīt doties no šejienes projām un skriet, cik ātri un cik tālu vien varu. Gribu kādu piekaut. Ak Dievs, kā es gribu iedot kādam pa purnu! Gribu nodedzināt Ventvērtas cietumu līdz zemei. Un es gribu ari gulēt.

- Akmeņi nedeg, es lietišķi iebildu. Varbūt tāpēc labāk būs, ja tu pagulēsi.

Veselā roka meklēja un atrada manējo, un lūpas mazliet atslāba, lai arī acis palika aizvērtas.

- Gribu tevi cieši piekļaut sev klāt, skūpstīt un nekad nelaist vaļā. Gribu tevi iegāzt gultā un izmīlēt kā staiguli, līdz aizmirstībai. Un gribu ielikt tev klēpī galvu un raudāt kā bērns.

Mutes kaktiņš vienā stūrī savilkās uz augšu, un šaurā spraudziņā parādījās zila acs.

- Diemžēl, viņš sacija, es neko no tā nevaru, vienīgi pēdējo, lai nenoģībtu un neapvemtos.

- Nu tad jau laikam tev būs ar to jāsamierinās un jāatpūšas nākot­nes darbu vārdā, es pasmējos.

Vajadzēja mazliet pabīdīties, un viņš gandrīz atkal apvēmās, bet beidzot es sēdēju uz gultas, ar muguru atspiedusies pret sienu, ielikusi viņa galvu sev klēpī.

- Ko sers Markuss izgrieza tev no krūts? es jautāju. Zīmi? Es minēju, kad viņš neatbildēja. Košā galva piekrītoši pamāja, tikko jau­šami.

- Monogrammu ar sava vārda pirmajiem burtiem, Džeimijs iesmējās. Man jau tā visu mūžu būs jānēsā līdzi pietiekami daudz viņa zīmju, lai ļautu sevi vēl parakstīt kā tādu draņķa bildi.

Viņa galva smagi gūlās man klēpī, un elpošana pakāpeniski pārgāja uz šņākuļošanu. Uz tumšās segas spokaini izcēlās rokas baltie pārsēji. Maigi ar pirkstu apvilku apdeguma līnijai uz viņa pleca, kas spīdēja no saldas eļļas.

- Džeimij?

- Mmm?

- Vai tev stipri sāp? Pilnīgi pamodies, viņš novērsa skatienu no apsaitētās rokas un palūkojās manī. Acis aizvērās, un viņš sāka drebēt. Es nobijos, jo domāju, ka esmu izraisījusi kādas nepanesamas atmiņas, līdz aptvēru, ka viņš smejas tik stipri, ka asaras sariesās acu kaktiņos.

- Ārmaliet, viņš beidzot izelsa, man varbūt ir kādas sešas kvadrātcollas veselas ādas, kas nav ne sasista, ne sadedzināta, ne sadurta. Vai man sāp? Un viņš atkal sāka kratīties, liekot mīkstajam matracim čabēt un čīkstēt.

Mazliet aizskarta, es teicu:

- Es biju domājusi… Bet Džeimijs mani pārtrauca, ar veselo roku satverot manējo un paceļot to pie lūpām.

- Es zinu, ko tu domāji, Ārmaliet. Viņš pagrieza galvu, lai varētu mani redzēt. Neraizējies, tās sešas kvadrātcollas ir man starp kājām.

Es novērtēju viņa pūles jokot, lai cik tās bija niecīgas. Viegli uzsitu viņam pa lūpām.

- Tu esi piedzēries, Džeims Freizer, es teicu, tad brīdi klusēju. Ak tad sešas?

- Nūjā. Nu, iespējams, septiņas. Ak Dievs, Ārmaliet, nesmīdini mani vairs, manas ribas to nevar izturēt. Ar svārku malu izslaucīju viņam acis un, galvu atbalstījusi pret celi, iedevu padzerties malku ūdens.

- Ne jau to es domāju, es taisnojos.

Atkal kļuvis nopietns, viņš pasniedzās pēc manas rokas un to saspieda.

- Es zinu. Nepūlies būt tik smalkjūtīga. Viņš piesardzīgi ievilka elpu un saviebās. Man bij taisnība, tas nesāpēja tik stipri kā pēr­šana. Acis aizvērās. Bet prieku sagādāja daudz mazāku. Vienā mutes kaktiņā uz mirkli pazibēja rūgti smiekli. Vismaz kādu laiku man nebūs aizcietējumu. Es sarāvos, un viņš, skaļi ieraujot elpu, sa­koda zobus.

- Piedod, Armaliet. Es… nedomāju, ka man tas liksies tik pretīgi. Tu domāji… ka… viss kārtībā. Man nekas nav nodarīts miesiski.

Es pūlējos, lai balss skanētu rāmi un lietišķi.

- Tev nekas nav jāstāsta, ja negribi. Taču ja tev tādēļ kļūs vieg­lāk… Apklusu, un iestājās neveiklības pilns mirklis.

- Es negribu. Pēkšņi viņa balss skanēja rūgti un uzsvērti. Es nevēlos par to domāt. Nekad. Bet, lai varētu dzīvot, šķiet, man nav izvē­les. Nē, zeltenīt, es negribu tev par to stāstīt, ne vairāk, kā tu vēlies to klausīties… bet laikam jau vajadzēs visu izvilkt dienasgaismā, iekams tas mani ir nosmacējis. Vārdi tagad nāca sāpīgos grūdienos.

- Viņš gribēja, lai es rāpoju uz ceļiem un lūdzos, un, Kristus vārdā, es to darīju. Es reiz tev teicu, Armaliet, ka salauzt iespējams jebkuru, ja vien esi ar mieru viņu pietiekami stipri sāpināt. Nu, viņš to gribēja. Viņš piespieda mani rāpot un piespieda mani lūgties; viņš piespieda mani darīt vēl ļaunākas lietas, un beigās viņš panāca, ka es ļoti ilgojos nāves.

Džeimijs krietnu laiku klusēja, skatīdamies ugunī, tad, sāpēs savie­bies, dziļi nopūtās.

- Es gribētu, lai tu spētu mani mierināt, Armaliet, es to patiešām ļoti gribu, jo manī šobrīd nav nekāda mierinājuma. Bet tas nav kā indīgs dzelonis, ko vari smuki izvilkt, ja izdodas labi satvert. Veselā roka gulēja man uz ceļa. Viņš palocīja pirkstus, tad izpleta; tie uguns gaismā izskatījās rūsgani. Tas pat nav kā lūzums, ja varētu to mazpamazām salāpīt, kā tu izdarīji ar manu roku, es ar prieku paciestu sāpes. Viņš savilka pirkstus dūrēs, nolika man uz ceļa un, pieri sarau­cis, uz tām skatījās.

- To ir… grūti izskaidrot. Tas ir… tas ir kā… katrā cilvēkā laikam ir kāda maza vietiņa, kur varbūt kaut kas tiek noglabāts, ko tu paturi pie sevis. Kā tāds mazs cietoksnis, kur dzīvo tavs slepenākais "es" varbūt tā ir tava dvēsele, varbūt tikai tas, kas padara tevi par to cilvēku, kāds esi. Kavējoties šajās domās, Džeimija mēle neviļus taustīja savainoto lūpu.

- Parasti šo vietu tu citiem nerādi, vienīgi varbūt kādam, kuru ļoti stipri mīli. Roka atlaidās un saņēma manu celi. Džeimija acis atkal bija aizvērtas, plaksti tās sargāja no gaismas.

- Nu, tas ir kā… it kā mans iekšējais cietoksnis būtu sadragāts ar lielgabala lodi nekas nav atlicis, tikai pelni un kūpošas sijas, un tas kailais radījums, kas tur līdz šim mitinājās, ir izmests ārā, tas spiedz un smilkst bailēs, cenšoties paslēpties zem zāles stiebra vai lapas, bet… bet ne… nekas daudz tam n-neizdodas. Balss aizlūza, un viņš paslēpa seju manos svārkos. Bezpalīdzīga es varēju tikai glāstīt viņa matus.

Pēkšņi Džeimijs pacēla galvu, seja bija tā saspringtā, ka likās tā tūlīt saplīsīs pa kaulu līnijām.

- Es vairākkārt esmu bijis tuvu nāvei, Klēra, bet nekad nebiju gri­bējis mirt. Šoreiz gribēju. Es… Balss ieplaisāja, un viņš apklusa, cieši saspiedis manu celi. Kad viņš turpināja, vārdi skanēja spalgi un dīvaini aizelsušies, it kā pēc gara skrējiena.

- Klēra, vai tu… es tikai… Klēra, turi mani. Ja tagad sākšu drebēt, es nevarēšu apstāties. Klēra, turi mani! Džeimiju patiesi bija sākuši kratit stipri drebuļi, tāpēc viņš saķēra lauztās ribas un ievaidējās. Bai­dījos nodarīt viņam sāpes, bet vēl vairāk es baidījos ļaut viņam drebēt.

Es pārliecos pāri slimniekam, apņēmu ar rokām plecus un turēju cieši, cieši, šūpodama uz priekšu un atpakaļ, it kā mierinošais ritms varētu pārtraukt mokošās spazmas. Uzliku roku Džeimijam uz spranda, dziļi iespiedu pirkstus muskuļos, no visas sirds vēlēdamās, lai sasprin­gums atslābst, un masēju iedobi galvaskausa pamatnē. Beidzot drebē­šana mitējās un viņa galva nogurumā atkrita man klēpī.

- Piedod, pēc minūtes viņš sacīja savā parastajā balsī. Es to negribēju. Patiesībā man ļoti sāp un esmu drausmīgi piedzēries. Es nevaldu pār sevi. Ja skots atzīst, kaut tikai tuvam cilvēkam, ka ir pie­dzēries, tad tas jau norāda, es domāju, cik ļoti viņam sāp.

- Tev jāpaguļ, klusi sacīju, aizvien vēl berzēdama viņa sprandu. Tev tas ir nepieciešams. Cik labi prazdama, ar pirkstiem glaudīju un spaidīju muskuļus, kā man bija mācījis vecais Aleks, un man izdevās Džeimiju nomierināt tiktāl, ka viņš aizsnaudās.

- Man salst, viņš murmināja. Kamīnā karsti kūrās uguns, un viņu sedza vairākas segas, bet viņa pirksti bija vēsi.

- Tev ir šoks, es lietišķi secināju. Tu esi zaudējis šausmīgi daudz asiņu. Paskatījos apkārt, bet gan Makrenoki, gan kalpotāji bija devušies pie miera. Mērtegs droši vien vēl stāvēja ārā sniegā, uzma­not Ventvērtu, vai nesākas meklēšana. Iekšēji paraustījusi plecus par piedienīgu uzvedību, es piecēlos, novilku naktskreklu un palīdu zem segām.

Cik maigi vien iespējams, es piekļāvos Džeimijam, cenšoties viņu sasildīt. Viņš piespieda seju man pie pleca kā mazs bērns. Es glāstīju viņam matus, mierinādama masēju cieti savilktos muskuļus sprandā, vairīdamās no vietām, kas varētu izraisīt sāpes.

- Čuči nu, es teicu, atcerējusies Dženiju un viņas dēlu.

Džeimijs tā kā iesmējās, kā ieņurdējās.

- Tā man teica māte, viņš nomurmināja. Kad biju sīks.

- Armaliet, viņš brīdi vēlāk sacīja, piespiedis galvu man pie pleca.

- Mm?

- Dieva dēļ, saki, kas ir Džons Veins?

- Tu, es atteicu. Guli.