Svešzemniece

18 kauja pie klints

Es vaicāju: Nu, ko kapteinis Rendels teica? Vienā pusē man jāja Dūgals, otrā Džeimijs, uz šaurā ceļa trijiem zirgiem blakus tik tikko pietika vietas. Ik pa laikam vai nu vienam, vai abiem maniem pavadoņiem vajadzēja atpalikt vai iecirst piešus zirgam sānos, ja negribēja brist zālē un krūmos, kas cen­tās atkal pārņemt iemitās takas savā varā.

Dūgals pameta skatienu uz mani, tad atkal pievērsās ceļam, lai izvadītu zirgu ap lielu akmeni. Lūpās viņam lēnām iegūla ļauns smīns.

- Diez ko priecīgs nebij, viņš piesardzīgi atbildēja. Taču nezin, vai man vajadzētu atkārtot, tieši ko viņš teica-, droši vien pat tavai iecie­tībai pret rupjībām ir robežas, Freizera kundze.

Es palaidu gar ausīm izsmējīgo jauno uzrunu un arī slēpto apvaino­jumu, bet manīju, ka Džeimijs seglos saslienas.

- Cerams, ka viņš… ē… negrasās spert kādus soļus? es turpināju iztaujāšanu. Par spīti Džeimija mierinošajiem solījumiem, es redzēju ainas, ka no krūmiem izbrāžas koši sarkanos svārkos ģērbušies dra­gūni, apkauj skotus un mani aizstiepj uz Rendela midzeni pratināša­nai. Man bija nepatīkama nojauta, ka Rendela izpratne par pratināšanu varētu būt, maigi sakot, visai radoša.

- Nedomāju vis, Dūgals īsi noraidīja šādu iespēju. Viņam ir nopietnākas raizes, kā medīt vienu klaiņojošu svešzemnieci, lai cik skaista viņa arī būtu. Viņš savilka vienu uzaci un paklanījās, it kā šis kompliments būtu domāts kā atvainošanās. Turklāt tik daudz prāta kapteinim ir, lai nekaitinātu Kolamu, nolaupot viņa radinieci, piebilde skanēja jau lietišķāk.

Radiniece. Jutu, ka pār muguru pārskrien sīki drebuli, kaut arī laiks bija silts. Makenziju vadoņa radiniece. Un, pats par sevi saprotams, radiniece arī Makenziju klana karavadonim, kas tik rāmi jāja man blakus. Tomēr es droši vien tagad biju saradojusies ar Freizeru klana vadoni lordu Lavetu, ar ietekmīgas franču abatijas abatu un Dievs zina cik daudziem citiem dažādiem Freizeriem. Nē, varbūt tiešām Džons Rendels nedomās, ka būtu vērts dzīt man pēdas. Galu galā tieši tas arī bija šī muļķīgā darījuma mērķis.

Zagšus palūkojos uz Džeimiju, kas šobrīd jāja pa priekšu. Mugura viņam bija taisna kā alkšņa vica, un mati saulē mirdzēja kā nospodri­nāta metāla ķivere.

Dūgals sekoja manam skatienam.

Nav nemaz tik slikti, vai ne? viņš jautāja, ironiski savilcis uzacis.

Pēc pāris dienām mēs bijām tīrelī izveidojuši nometni, kur pārlaist nakti, pie viena no savādajiem granīta atsegumiem, kuros šļūdoņi bija atstājuši baku rētām līdzīgas bedrītes. Visu dienu bijām pavadījuši ceļā, uz ātru roku, tāpat sēžot seglos, kaut ko iekoduši, nu visi priecājās, ka var apstāties un pagatavot siltas vakariņas. Sākumā mēģināju piedāvāt savu palīdzību, bet nerunīgie klana vīri, kuru uzdevums acīmredzot bija gādāt par maltīti, pieklājīgāk vai skarbāk manu piedāvājumu atrai­dīja.

Kāds no vīriem rīta pusē bija nomedījis briedi, un no gabala gaļas kopā ar rāceņiem un sīpoliem un. ko nu vēl viņš bija atradis sanāca gardas vakariņas. Apmierināti un vai plisdami no pārēšanās, visi sagūlās ap ugunskuru klausīties dziesmās un stāstos. Pārsteidzoši, bet mazajam Mērtegam, kurš reti atvēra muti, lai kaut ko bilstu, bija skaists, dzidrs tenors. Bija grūti pierunāt viņu uz dziedāšanu, bet pūles bija tā vērtas.

Es iekārtojos tuvāk Džeimijam, cenšoties atrast kādu ērtāku vietu sēdēšanai uz cietā granīta bluķa. Nometnes vieta bija izraudzīta klinšu atseguma malā, kur plašā, sarkanīga granīta laukumā daba bija izveidojusi piemērotu vietu pavardam un augsts dažādu akmeņu krā­vums noderēja zirgu paslēpšanai. Kad apjautājos, kāpēc mēs neguļam tīreli sakuplojušajā pavasara zālē, kur ērtāk, Neds Gauens atbildēja, ka tagad mēs atrodamies netālu no Makenziju zemju dienvidu robežas. Un tas nozīmē, ka tepat ir ari Grāntu un Čizemu teritorijas.

- Dūgala izlūki ziņo, ka tuvumā neviena neesot, viņš teica, stā­vēdams uz liela akmens un vērodams saulrietu, bet nekad nevar būt drošs. Ziniet, labāk piesargāties nekā pēc tam nožēlot.

Kad Mērtegs noteikti paziņoja, ka vairs nedziedās, Ruperts sāka stāstīt. Kaut ari viņam nepiemita Gvilina prasme skaisti izteikties, toties viņa stāstu krājums par fejām, spokiem, tannasg jeb ļaunajiem gariem un citiem Hailendas iemītniekiem, piemēram, ūdenszirgiem, bija neizsmeļams. Cik sapratu, šie radījumi apdzīvoja visas ūdenstil­pes, bet īpaši bieži tie parādījās braslos un vietās, kur varēja tikt pāri strautiem, daudzi mitinājās arī ezeru dzīlēs.

- Ziniet, Lohgārva austrumu galā ir kāda vieta, viņš stāstīja, pār­laidis skatienu klātesošajiem, lai pārliecinātos, vai visi klausās, kura nekad neaizsalst. Tur allažiņ ir melns, pat tad, kad viss pārējais ezers ir pamatīgi aizsalis, jo tur ir ūdenszirga skurstenis.

Lohgārva ūdenszirgs, tāpat kā daudzi viņam līdzīgie, reiz bij nolau­pījis jaunu meiteni, kas nāca pēc ūdens, un aizstiepa sev līdzi dzelmenī un padarīja par savu sievu. Nelaime piemeklēja jebkuru jaunavu vai, starp citu, arī vīru, kurš ūdensmalā satika zirgu un sadomāja ar to jāt, jo tas, kas reiz uzsēdies šim radījumam mugurā, zemē vairs netiek, un tā zirgs iebrien ezerā, pārvēršas par zivi un peld mājās ar nelaimīgo jātnieku, kas joprojām netiek prom no zirga.

- Ūdenszirgam ir zivs zobi, Ruperts stāstot kustināja plaukstu, atdarinādams zivs peldēšanu, tas pārtiek no gliemežiem, ūdenszālēm un aukstiem, slapjiem radījumiem. Viņam ir aukstas asinis, un viņam uguni nevajag, bet cilvēku sieviete, āreče, ir maķenīt siltāka. Te viņš man piemiedza ar aci un, klausītājiem par prieku, nekaunīgi palūrēja.

- Tā ūdenszirga sieva savās jaunajās mājās zem viļņiem bij nobē­dājusies, nosalusi un izbadējusies, jo viņai diez kā nesmeķēja gliemeži un ūdenszāles. Tāpēc ūdenszirgs, būdams laipns pēc dabas, devās uz ezera krastu netālu no cilvēka mājas, kurš bija izslavēts kā labs namdaris. Kad virs nonāca pie upes un ieraudzīja skaistu zelta zirgu ar sudraba iemauktiem, kas saulē laistījās, viņš nespēja noturēties, satvēra iemauktus un uzkāpa zirgam mugurā.

Skaidrs, ka zirgs ienesa šo pa tiešo ūdenī un cauri dzelmei aizrāva uz savu auksto zivju māju. Tur viņš pateica namdarim: ja tas grib tikt brīvībā, tad jāuzbūvē labs pavards ar visu skursteni, lai ūdenszirga sieva var iekurt uguni, kur sasildīt rokas un uzcept zivis.

Labsajūtā samiegojusies, gaidīdama, kad varēšu iet pie miera, pat ja gulta bija tikai pār granīta bluķi izklāta sega, es biju nolikusi galvu Džeimijam uz pleca. Pēkšņi jutu, ka Džeimija augums saspringst. Viņš uzlika roku man uz kakla, brīdinot klusēt. Pārlaidu acis nometnei, man viss likās kārtībā, tomēr jautu sasprindzinājumu, kas kā pa gaisu bez vadiem izplatījās no viena vīra uz nākamo.

Palūkojusies Ruperta virzienā, redzēju, ka viņš, uztvēris Dūgala ska­tienu, tikko jaušami pamāj ar galvu, taču netraucēts turpināja stāstu:

- Tā namdaris darija, kā likts, jo viņam nebij izvēles. Bet ūdens­zirgs turēja vārdu un izveda viru atpakaļ krastā netālu no mājām. Un tad sieva bij laimīga, viņai bij silti un viņa varēja pieēsties vakariņās ceptas zivis. Ūdens Lohgārva austrumu galā nekad neaizsalst, jo kar­stums, kas ceļas no ūdenszirga skursteņa, izkausē ledu.

Ruperts sēdēja uz akmens ar labo sānu pret mani. Runājot viņš pie­liecās, it kā lai nevērīgi pakasītu kāju. Viņa kustībās nemanīja satrau­kumu, kad viņš satvēra nazi, kas gulēja zemē netālu no kājām, un veikli ielika to sev klēpī, kur tas pazuda kiltu krokās.

Es pavirzījos tuvāk Džeimijam un pieliecu viņa galvu, it kā man būtu uznākusi kāre pamīlēties.

- Kas ir? es čukstēju viņam ausī.

Viņš satvēra ar zobiem manu auss ļipiņu un tāpat čukstus atbildēja:

- Zirgi kļuvuši tramīgi. Kāds klīst apkārt.

Viens no vīriem piecēlās un aizsoļoja līdz klints malai atviegloties. Atgriezies viņš apsēdās citā vietā, blakus lopu dzinējam. Cits piecēlās un, ielūkojies katlā, paņēma gabaliņu brieža gaļas. Nometnē visu laiku kaut kas neuzkrītoši kustējās un pārvietojās, bet Ruperts tikai runāja.

Džeimija roku cieši apskauta, es uzmanīgi vēroju notiekošo un bei­dzot aptvēru, ka vīri virzās tuvāk saviem ieročiem. Visi viņi gulēja ar dunčiem, bet zobenus, pistoles un apaļos ādas vairogus, kurus sauc par "tvarogiem", parasti salika nelielās, glītās kaudzītēs netālu no nomet­nes ārējās malas. Džeimija pistoļu pāris kopā ar zobenu gulēja zemē dažas pēdas tālāk.

Redzēju, kā uz damascēta tērauda asmens dejo liesmu atspulgi. Abas pistoles bija vien ierastās "garstobrenes" ar raga spaliem, ko lietoja vairākums vīru, taču gan zobens, gan divrocis bija īpaši. Kādā atpūtas brīdī viņš bija man tos lepni rādījis, ar mīlestību grozīdams zaigojošos asmeņus.

Divrocis bija ietīts segā; varēju redzēt milzīgo T veida rokturi, kas bija rūpīgi apbērts ar smiltīm, lai būtu gatavs kaujai. Es to reiz pacēlu, bet milzenis man gandrīz izkrita no rokas. Džeimijs bija teicis, ka tas sverot tuvu pie piecpadsmit mārciņām.

Divrocis bija biedējošs un nāvīgs ierocis, turpretī palšs bija skaists. Divas trešdaļas no ieroča svara bija nāvējošas, zaigojošas, ar islāmisku ornamentu, kas vijās pa zilo tērauda asmeni līdz savītajam, ar sarkanu un zilu emalju klātajam rokturim. Biju redzējusi, ka Džeimijs to rota­ļīgi vicina, vispirms ar labo roku, vingrinoties cīņā ar vienu no sar­giem, vēlāk ar kreiso roku, spēkojoties ar Dūgalu. Vērot Džeimiju šajos apstākļos bija bauda ātrs un drošs cīnītājs, ar grāciju, ko vēl vairāk izcēla viņa augums. Bet no domas, ka šī prasme tiks likta lietā pa īstam, man mute izkalta sausa.

Džeimijs pieliecās pie manis, uzspieda zem zoda maigu skūpstu un, izmantodams situāciju, viegli pagrieza, lai es sēdētu ar seju pret vienu no akmens kaudzēm.

- Domāju, ka drīz, viņš sacīja, cītīgi mani skūpstīdams. Vai redzi to šauro spraugu klintī? Es redzēju nepilnu trīs pēdu augsta sprauga, ko veidoja divi kopā sakrituši klintsbluķi.

Viņš satvēra rokās manu seju un mīļi braucīja to ar degunu.

- Kad teikšu, ej, iesprūc tur un paliec. Vai tev ir nazis?

Džeimijs bija uzstājis, ka man jāpatur duncis, ko viņš tonakt iebrau­camajā vietā bija man pasviedis, un neklausījās manos iebildumos, ka es nedz protu, nedz arī vēlos ar to rīkoties. Un, kad nonāca līdz uzstājībai, Dūgalam izrādījās taisnība Džeimijs bija stūrgalvīgs.

Sekas bija tādas, ka vienā no manas kleitas dziļajām kabatām atra­dās duncis. Pēc tam kad visu dienu tā svars nepatīkami atgādināja par savu esamību, sitoties man pret kāju, biju to piemirsusi. Džeimijs kā spēlējoties pārbrauca ar roku man pa kāju, pārbaudot, vai tas ir vietā.

Tad pacēla galvu kā kaķis, kas ošņā vēju. Palūkojoties augšup, es redzēju, ka viņš paskatās uz Mērtegu, tad atkal uz mani. Mazais vīriņš nekādi neizrādīja, ka sapratis, bet piecēlās un pamatīgi izstaipījās. Pēc tam apsēdās un nu jau par vairākām pēdām man tuvāk.

Mums aiz muguras tramīgi iezviedzās zirgs. It kā tikai gaidījuši šo signālu, uzbrucēji kliegdami izskrēja no klints aizsega un metās mums virsū. Viņi nebija angļi, kā es biju baidījusies, ne arī bandīti. Kalnieši, kas kliedza kā ļaunie gari. Laikam Grānti. Vai Kempbeli.

Rāpus es steidzos uz klinti. Atsitu galvu un nobrāzu ceļus, bet man izdevās iespiesties mazajā spraudziņā. Sirdij dobji sitoties, es, gandrīz sadūrusi pirkstus, sataustīju kabatā dunci. Man nebija ne jausmas, ko iesākt ar garo, briesmīgo nazi, tomēr jutos mazliet labāk, ka man tas ir. Spalā bija iestrādāts mēnesakmens, un bija tik mierinoši just šo mazo uzkalniņu savā plaukstā; vismaz zināju, ka tumsā esmu saņēmusi pareizo galu.

Kautiņš bija tik juceklīgs, ka no sākuma nemaz nesapratu, kas notiek. Mazo klajumiņu pildīja bļaujoši cilvēki, kas vēlās te uz vienu, te otru pusi, vārtījās pa zemi un skraidīja uz priekšu un atpakaļ. Par laimi, mans patvērums atradās sāņus no galvenā cīņas lauka, tāpēc šobrīd man briesmas nedraudēja. Pametusi skatienu apkārt, es pama­nīju, ka ēnā, pie manas klints piespiedies, tupēja kāds mazs stāvs. Cie­šāk saņēmu savu dunci, bet nākamajā mirklī pazinu Mērtegu.

Tātad tāds bija Džeimija skatiena vēstījums. Mērtegam bija dots rīkojums palikt malā un sargāt mani. Pašu Džeimiju es nekur nere­dzēju. Aktīvākā kaujas darbība risinājās ēnās starp klintīm, tuvāk pie ratiem.

Protams, tas noteikti arī bija uzbrukuma mērķis rati un zirgi. Cik varēju saskatīt dziestošā ugunskura gaismā, uzbrucēji bija organizēta banda, labi bruņoti un nebūt ne izsalkuši. Ja tie bija Grānti, tad, iespē­jams, viņi vai nu gribēja laupīt, vai atmaksāt par lopiem, ko Ruperts ar saviem draugiem pirms pāris dienām bija nozaguši. Kad Dūgals padzirdēja par šo pēkšņo laupīšanas gājienu, viņš nedaudz sapīka ne jau par zagšanas faktu, viņš tikai raizējās, ka lopi varētu mūs kavēt. Taču viņam bija izdevies gandrīz uzreiz kāda ciema tirgū tikt no tiem vajā.

Drīz kļuva skaidrs, ka uzbrucēju mērķis nav mums nodarit ko sliktu, tikai dabūt ratus un zirgus. Pāris uzbrucējiem tas arī izdevās. Es zemu pieliecos, kad neapseglots zirgs pārlēca pāri ugunskuram un nozuda tumšajā tīrelī, krēpēs tam karājās aurojošs vīrietis.

Vēl divi vai tris aizskrēja tāpat kājām, stiepjot pār muguru pa mai­sam ar Kolama graudiem; niknie Makenziji, skaļi sunidami zagļus gēlu valodā, viņiem sekoja. Spriežot pēc trokšņiem, kauja tuvojās noslēgu­mam. Tad ugunskura gaismā ievēlās liels pulks vīru un kautiņš atkal gāja vaļā.

Tas, ka šī ir nopietna cīņa, liecināja asmeņu zibēšana un fakts, ka dalībnieki nevis klaigāja, bet nikni ņurdēja. Pēdīgi es visu sapratu. Pašā vidū atradās Džeimijs un Dūgals, kuri kāvās, sastājušies ar mugurām kopā. Abi turēja savus zobenus kreisajā, dunci labajā rokā un dūra ar abiem, cik es varēju redzēt.

Viņus apstāja četri viri varbūt pieci, man ēnā sajuka skaits -, bru­ņojušies ar īsiem zobeniem, kaut arī vienam pie jostas karājās palšs un vēl diviem bija neizvilktas pistoles.

Tātad viņiem vajadzēja vai nu Dūgalu, vai Džeimiju, vai abus divus. Labāk dzīvus. Laikam jau, lai prasītu izpirkšanas naudu. Tāpēc tika izmantoti mazie zobeni, kas tikai ievainotu, nevis lielie, kas nozīmētu letālu iznākumu, vai pistoles.

Dūgalam un Džeimijam nebija šādu ierobežojumu, un viņi kārtoja rēķinus stingrā, drūmā apņēmībā. Mugura pret muguru viņi veidoja noslēgtu, draudīgu loku, nosedzot otra vājāko pusi. Kad Dūgals ar ievē­rojamu spēku trieca dunci uz augšu, es iedomājos, ka vārds "vājāks" varbūt nav tas piemērotākais.

Niknais, ņurdošais kamols, lamuvārdus bārstīdams, streipuļoja uz manu pusi. Es spiedos spraugā, cik dziļi vien varēju, bet iedobums bija tikai nepilnas divas pēdas dziļš. Ar acs kaktiņu uztvēru kustību. Mērtegs bija nolēmis piedalīties notiekošajā.

Gandrīz nespēju novērst skatienu no Džeimija, tomēr redzēju, ka mazais skots pavisam mierīgi izvelk pistoli, ar kuru līdz šim nebija šauts. Viņš rūpīgi pārbaudīja pistoles mehānismu, pabrauca ar ieroci sev pa piedurkni, uzlika uz apakšdelma un gaidīja.

Un gaidīja. Drebēju bailēs par Džeimiju, kurš bija atteicies no pie­klājības un tagad mežonīgi cirta ar zobenu uz visām pusēm, atsitot divus vīrus, kuriem sejā skaidri bija rakstītas alkas pēc asinīm. Kāda joda pēc tas vīrelis nešauj? es nikni domāju. Un tad es sapratu. Gan Dūgals, gan Džeimijs atradās lodes ceļā. Atmiņā atausa fakts, ka krama pistoles reizēm nav īsti precīzas.

Nākamajā minūtē šis pieņēmums tikai apstiprinājās, kad viens no Dūgala pretiniekiem negaidīti metās uz priekšu un trāpīja viņam pa rokas locītavu. Asmens pāršķēla apakšdelmu visā garumā, un vado­nis noslīga uz ceļa. Juzdams, ka tēvocis nokritis, Džeimijs atvilka savu zobenu un aši atkāpās divus soļus tālāk. Lai piespiestu muguru pie klints, Dūgals saliecās uz vienu pusi virzienā, kuru aizsargāja viņa vie­nīgais zobens. Tas arī pievilka uzbrucējus tuvāk manai paslēptuvei un Mērtega pistolei.

Tik tuvu pistoles šāviens bija biedējoši skaļš. Blīkšķis uzbrucējus pār­steidza, īpaši to, kuru ievainoja. Vīrietis brīdi stāvēja nekustīgi, kā apju­cis papurināja galvu, tad ļoti lēnām nosēdās zemē, šļaugani atkrita uz muguras un pa nelielo slīpumu ieripoja ugunskura dziestošajos pelnos.

Izmantodams pārsteiguma sagādātās priekšrocības, Džeimijs vie­nam uzbrucējam izsita no rokas zobenu. Dūgals jau atkal bija kājās, un Džeimijs pavirzījās sānis, lai atbrīvotu vietu zobena atvēzēšanai. Viens no cīnītājiem pameta kaujas lauku un noskrēja no kalna, lai izvilktu ievainoto biedru no karstajiem pelniem. Tomēr palika vēl trīs preti­nieki, un Dūgalam bija savainota roka. Redzēju tumšas lāses pilam uz klints, kad viņš vicināja zobenu.

Viņi tagad bija pietiekami tuvu, lai es varētu saskatīt Džeimija seju, mierīgu un koncentrējušos, pilnībā aizrāvušos kaujas priekā. Pēkšņi Dūgals viņam kaut ko uzsauca. Sekundes daļu Džeimijs atrāva skatienu no pretinieka sejas un palūkojās lejup. Pret kaujas lauku viņš pagriezās īstajā laikā; lai izvairītos no dūriena, viņš paliecās uz vienu pusi un meta zobenu.

Pretinieks ārkārtīgi izbrīnīts skatījās uz zobenu, kas bija ietriecies viņam kājā. Apjucis viņš pieskārās asmenim, tad satvēra to un vilka. Spriežot pēc tā, cik viegli asmens iznāca ārā, es secināju, ka brūce nav dziļa. Virs joprojām likās mazliet apjucis un palūkojās uz augšu, it kā jautātu, kāds šādai neparastai rīcībai ir iemesls.

Viņš sāka kliegt, nosvieda zobenu un, stipri klibodams, metās skriet. Trokšņa izbiedēti, arī abi pārējie uzbrucēji atskatījās, pagrie­zās un bēga; Džeimijs kā varens šļūdonis traucās viņiem pakaļ. Viņam bija izdevies no segas tīstokļa izraut divroci, un tagad viņš to vicināja nāvējošā dubultlokā. Aiz viņa nāca Mērtegs, kaut ko ārkārtīgi nievājošu kliegdams gēlu valodā un vicinādams gan zobenu, gan no jauna pielā­dēto pistoli.

Pēc tam viss ātri nostājās savās vietās, un jau pēc nepilna stun­das ceturkšņa Makenziju pulciņš bija sanācis kopā un novērtēja zaudē­jumus.

Tie nebija lieli: aizdzīti divi zirgi, aiznesti trīs maisi ar graudiem, bet lopu dzinēji, kas gulēja pie savas kravas, bija novērsuši tālāku ratu izlaupīšanu, sargi tikmēr bija patriekuši potenciālos zirgu zagļus. Likās, nekādu lielo zaudējumu nav, bija pazudis tikai viens no vīriem.

Kad atklājās viņa pazušana, es domāju, ka viņš šajā kautiņā ir ievai­nots vai nogalināts, bet pamatīga apkārtnes pārmeklēšana izrādījās veltīga.

- Nolaupīts, drūmi paziņoja Dūgals. Nolādēts, viņš man izmak­sās vesela mēneša ienākumus.

- Varēja būt ļaunāk, Dūgal, Džeimijs miermīlīgi bilda, slaukot seju piedurknē. Padomā, ko Kolams teiktu, ja viņi būtu nolaupījuši tevi!

- Ja viņi būtu savākuši tevi, puis, es ļautu tevi paturēt, tad tu varētu mainīt savu vārdu un kļūt par Grāntu, Dūgals atcirta, bet oma visiem bija ievērojami uzlabojusies.

Sameklēju savu nelielo kastīti ar medikamentiem un saliku ievai­notos rindā pēc ievainojumu smaguma. Es ar prieku konstatēju, ka īsti nopietnu brūču nav. Visļaunākais laikam bija Dūgala rokas ievainojums.

Nedam Gauenam mirdzēja acis, un viņš kūsāja tādā enerģijas pār­pilnībā, ka, acīmredzot aizrāvies ar cīņu, nepamanīja, ka neprecīzi nomērķēts dunča spals bija izkustinājis zobu. Sakne nebija salauzta, un bedrīte vēl viegli asiņoja, tāpēc es noriskēju un stingri iespiedu zobu atpakaļ vietā. Mazais vīriņš kļuva bāls, bet neizdvesa ne skaņas. Taču viņš labprāt izskaloja muti ar viskiju, lai neieviestos infekcija, un šķid­rumu skopulīgi norija, nevis izspļāva.

Uzreiz biju uzlikusi Dūgala ievainotajai rokai spiedošu pārsēju un tagad, to noņēmusi, nopriecājos, ka asiņošana gandrīz mitējusies. Tā bija griezta brūce ar gludām malām, bet dziļa. Zobens bija iedūries vismaz collas dziļumā muskulī, uz pavērušos audu malas varēja redzēt sīku dzeltenu tauku slānīti. Paldies Dievam, neviens no lielajiem asins­vadiem nebija pārgriezts, tomēr ievainojumu vajadzēja šūt.

Vienīgais pieejamais instruments izrādījās strupa adata, kas līdzi­nājās tievam īlenam, ar ko lopu dzinēji labo iejūgu. Ar aizdomām nopē­tīju savādo rīku, bet Dūgals tikai pastiepa roku un aizgriezās.

- Vispār man pret asinīm nav iebildumu, viņš paskaidroja, bet pret savām zināmu nepatiku tomēr jūtu. Kamēr es šuvu brūci, viņš sēdēja uz akmens un tā bija sakodis zobus, ka žoklis drebēja. Nakts kļuva vēsāka, bet augstā piere norasoja sviedriem. Vienā brīdī viņš pie­klājīgi palūdza mani pārtraukt, pagāja malā un aiz klints izvēmās, tad atkal apsēdās un atspieda roku uz ceļa.

Par laimi, kāds krodzinieks bija nolēmis šajā ceturksnī nomu mak­sāt ar nelielu viskija muciņu, un tagad tā izrādījās ļoti noderīga. Es izmantoju viskiju, lai dezinficētu dažas vaļējas brūces, un pēc tam ļāvu pacientiem ārstēties tā, kā pašiem tīk. Pat es, kad biju beigusi ārstē­šanu, paņēmu vienu mēriņu. Ar baudu to iztukšoju un laimīga noslīgu uz segas. Mēness laidās uz rietu, un mani kratīja drebuļi daļēji no atslābuma, daļēji no aukstuma. Jutos brīnišķīgi, kad Džeimijs apgūlās blakus, cieši mani apskāva un piekļāva savam lielajam, siltajam ķer­menim.

- Kā tu domā, vai viņi atgriezīsies? es jautāju, bet viņš papuri­nāja galvu.

- Nē, tas bij Malkolms Grānts ar saviem diviem puikām tas, kuram es iedūru kājā, bij vecākais. Tagad jau viņi noteikti ir mājās savās gultās. Viņš glāstīja man matus un klusāk piebilda: Tu šonakt padarīji labu darbu, zeltenīt. Es lepojos ar tevi.

Pagriezos un apskāvu viņa kaklu.

- Es biju vēl lepnāka. Tu biji brīnišķīgs, Džeimij. Nekad neko tādu nebiju redzējusi.

Viņš nicinoši nosprauslojās, tomēr domāju, ka jutās priecīgs.

- Tikai tāda saķeršanās, Ārmaliet. Es to daru kopš četrpadsmit gadu vecuma. Redzi, tas jau tikai prieka pēc; ir pavisam citādi, kad jāstājas pretī kādam, kas patiesi grib tevi nobeigt.

- Prieka pēc, es mazliet neskaidri nomurmināju. Jā, liels prieks.

Viņš apskāva mani ciešāk, tad viena no glāstošajām rokām noslī­dēja zemāk un sāka vilkt uz augšu manus svārkus. Skaidrs, ka cīņas satraukums bija pārtapis cita veida uzbudinājumā.

- Džeimij! Šeit nē! Es pavirzījos tālāk un atkal nobraucīju svārkus uz leju.

- Vai tu esi nogurusi, Ārmaliet? viņš norūpējies jautāja. Nerai­zējies, es ātri. Tagad jau viņš lika lietā abas rokas, velkot biezo audumu priekšpusē uz augšu.

- Nē! es atbildēju, visu laiku apzinādamās, ka dažu pēdu attā­lumā guļ divdesmit vīru. Neesmu nogurusi, tikai… es noelsos, kad viņa roka ieslīdēja man starp kājām.

- Ak kungs, viņš klusi izdvesa, slapjš kā ūdenszāles.

- Džeimij! Mums blakus guļ divdesmit vīru! es čukstus kliedzu.

- Ja turpināsi runāt, tad viņi drīz pamodīsies. Viņš uzvēlās man virsū, piespiežot mani pie vēsā akmens. Celis ieslīdēja man starp kājām un sāka lēni braukāt uz priekšu un atpakaļ. Par spīti manai apņēmībai, kājas sāka padoties. Divdesmit septiņi gadi pieklājības nespēja sacen­sties ar vairākiem simtiem tūkstošu gadu instinktu. Kamēr mans prāts iebilda pret to, ka mani paņem uz plika akmens blakus vairākiem aiz­migušiem karavīriem, ķermenis acīmredzami uzskatīja sevi par kara laupījumu un dedzīgi vēlējās pabeigt padošanās formalitātes. Džeimijs mani skūpstīja, ilgi un dziļi, mēle, salda un nemierīga, kustējās manā mutē.

- Džeimij, es elsu. Viņš pabīdīja malā kiltus un piespieda manu roku pie sava auguma.

- Jēzus Kristus, es teicu; pret savu gribu jutos izbrīnīta. Mani uzskati par pieklājību noslīdēja vēl par pakāpi zemāk.

- Pēc kaušanās baigi stāv. Tu mani gribi, vai ne? viņš jautāja, mazliet atvirzījies, lai paskatītos uz mani. Likās muļķīgi noliegt, kad pierādījumu netrūka. Man pie kājas spiedās viņa loceklis, ciets kā vara caurule.

- Ē… jā… bet…

Viņš abām rokām cieši saņēma manus plecus.

- Klusē, Ārmaliet! viņš pavēloši sacīja. Tas nevilksies ilgi.

Tā arī bija. Jau pie pirmā spēcīgā grūdiena es jutu, ka tuvojas kul­minācija, un tā turpinājās ilgās, saldi mokošās spazmās. Stipri iespiedu pirkstus Džeimijam mugurā un iekodu zobus viņam kreklā, lai nesāktu kliegt. Nebija vajadzīgi ne desmit grūdieni, kad jutu sēkliniekus saraujamies, piekļaujamies pie viņa auguma, un tūlīt izplūda silta straume. Džeimijs, viegli drebēdams, lēnām nogūlās man blakus.

Man asinis vēl smagi dunēja ausīs, atbalsodamas rimstošo pul­sāciju starp kājām. Džeimija roka, ļengana un smaga, gulēja man uz krūtīm. Pagriezusi galvu, redzēju sarga neskaidro siluetu, kas stāvēja atspiedies pret klinti ugunskura otrā pusē. Viņš bija taktiski uzgrie­zis mums muguru. Satriekta atskārtu, ka pat nejūtos neveikli. Visai neskaidri iedomājos, nez vai no rīta man būs kauns, un tad es vairs nedomāju neko.

No rīta visi izturējās kā parasti, ja nu vienīgi kustējās mazliet pastīvi, tās bija sekas no kautiņa un gulēšanas uz akmeņiem. Visi bija lieliskā noskaņojumā, pat tie, kuriem bija viegli ievainojumi.

Vispārējais noskaņojums uzlabojās vēl vairāk, kad Dūgals paziņoja, ka mēs dosimies tikai līdz meža pudurim, kas redzams no klints plato malas. Tur varēsim padzirdīt un paganīt zirgus un ari paši atvilkt elpu. Iedomājos, vai šīs izmaiņas ceļojumu plānā varētu ietekmēt Džeimija tikšanos ar noslēpumaino Horoksu, bet viņu šis paziņojums, šķiet, neuztrauca.

Diena bija apmākusies, tomēr nelija un bija silts. Kad bija gatava jaunā nometne, zirgi apkopti un ievainotie vēlreiz izmeklēti, visi varēja darīt, ko paši vēlējās, gulēt zālē, doties medībās vai makšķerēt, vai pēc vairākām seglos pavadītām dienām vienkārši izlocīt kājas.

Mēs ar Džeimiju un Nedu Gauenu sēdējām zem koka un sarunājā­mies, kad pienāca viens no sargiem un iemeta Džeimijam kaut ko klēpī. Tas bija duncis ar mēnesakmens spalu.

- Vai tas tavs, puis? viņš jautāja. Šorīt atradu klintīs.

- Laikam tajā jezgā būšu dunci nometusi, es ierunājos. Kāda starpība es tāpat neprotu ar to rīkoties. Ja būtu mēģinājusi kauties, visticamāk, pati būtu sadūrusies.

Neds pāri savām pusmēness acenēm nosodoši noskatīja Džeimiju.

- Tu iedevi viņai nazi un nepamācīji, kā to lietot?

- Tobrīd nebija laika, Džeimijs aizbildinājās. Bet Nedam tais­nība, Ārmaliet. Tev jāiemācās apieties ar ieročiem. Neviens nezina, kas ceļā var gadīties, kā tu pati pagājušo nakti redzēji.

Tā es tiku izbīdīta laukumiņa vidū un sākās mācīšanās. Redzot rosību, vairāki Makenziji nāca noskaidrot, kas notiek, un palika, lai dotu padomus. Drīz vien man bija pusducis padomdevēju, kas visi savā starpā strīdējās par tehnikas smalkajām niansēm. Pēc krietnas drau­dzīgas pārspriešanas visi nonāca pie lēmuma, ka laikam jau Ruperts vislabāk prot apieties ar dunčiem, un viņš pārņēma stundas vadību.

Vispirms viņš sameklēja puslīdz līdzenu vietu bez akmeņiem un priežu čiekuriem, piemērotu dunča izmantošanas mākas demonstrēju­miem.

- Skaties nu, zeltenīt, viņš sacīja. Ruperts balansēja dunci uz vidējā pirksta, kādu collu zem spala. Šis ir līdzsvara punkts, tev nazis jātur tajā vietā, lai tas ērti iegultu rokā. Es pamēģināju to atkārtot ar savu dunci. Kad biju to ērti pielāgojusi sev, Ruperts parādīja, ar ko atšķiras dūriens pār roku no dūriena zem rokas.

- Parasti dur no apakšas; pār roku tikai tad, kad ar spēku gāzies kādam virsū no augšas. Viņš domīgi mani noskatīja, tad papurināja galvu.

- Nē, priekš sievieša tu gan esi slaika auguma, taču, pat ja tu pastiepsi roku tik augstu, lai tiktu pie kakla, tev trūks spēka iedurt, ja vien pretinieks nesēdēs. Labāk dur no apakšas. Viņš savilka uz augšu kreklu, atklājot diezgan apjomīgu spalvainu vēderu, kurš jau spīdēja sviedros.

- Nu, šeit, viņš norādīja uz vēdera vidu, tieši zem krūšu kaula, ir vieta, uz kuru jāmērķē, ja tev jānogalina aci pret aci. Mērķē uz augšu un iekšā, cik tik spēka. Nazis ieies sirdi, un pretinieks pēc pāris minūtēm būs pagalam. Vienīgais, no kā jāuzmanās, netrāpīt uz krūšu kaula; tas ir zemāk, nekā šķiet, un, ja nazis ar galu iestrēgst skrimsli, tad upurim tas gandriz neko nenodarīs, bet tev vairs nebūs naža un tu būsi naidnieka varā. Mērteg! Tev ir kaulaina mugura; nāc šur', parā­dīsim mergai, kā durt no muguras. Pagriežot Mērtegu, kas gan ne visai gribēja piedalīties, viņš parāva uz augšu netīro kreklu, lai parādītu kumpaino muguru un izspiedušās ribas. Ruperts tieši ar pirkstu iedūra zem apakšējās ribas labajā pusē, un Mērtegs pārsteigumā iepīkstējās.

- Ši ir tā vieta mugurā sasniedzama no abām pusēm. Redzi, ribu dēļ mugurā ir ļoti grūti iedurt vietā, kas ir bīstama dzīvībai. Ja izdodas ielaist nazi starp ribām, tā ir viena lieta, bet tas ir grūtāk, nekā izska­tās. Bet te, zem pēdējās ribas, jādur uz augšu nierēs. Ja trāpīsi tieši uz augšu, viņš kritīs kā akmens.

Tad Ruperts lika man durt dažādās pozās un stāvokļos. Kad viņš aizelsās, visi vīri pēc kārtas tēloja upuri, acīmredzot viņiem manas izdarības likās ārkārtīgi smieklīgas. Viņi paklausīgi gūlās zālē, grieza muguru, lai varētu viņiem pēkšņi uzbrukt, metās man virsū no aizmu­gures vai izlikās žņaudzam mani, lai es varētu mēģināt iedurt viņiem vēderā.

Skatītāji mani uzmundrināja ar iedrošinošiem saucieniem, un Ruperts stingri pieteica pēdējā bridī neatkāpties.

- Dur, kā biji nodomājusi, zeltenīt, viņš mudināja. Ja viss ir nopietni, tu nevari atkāpties. Un, ja kāds no šitiem tūļām nespēj pamukt nost, tad pats ir to pelnījis.

Sākumā jutos bikla un ārkārtīgi neveikla, bet Ruperts bija labs sko­lotājs, ļoti pacietīgs un lieliski prata parādīt kustības, atkal un atkal. Viņš izbolīja acis tēlotā bezkaunībā, kad nostājās man aiz muguras, apskāva ap vidu, bet, kad saņēma manu locītavu, lai parādītu, kā laist nazi ienaidniekam pār acīm, kļuva lietišķs.

Dūgals sēdēja zem koka, auklēdams ievainoto roku un mētādams izsmējīgas piezīmes par mūsu darbošanos. Taču tas bija viņš, kurš ieteica izmantot manekenu.

- Sameklējiet kaut ko, kur viņa varētu to dunci ari ietriekt, viņš ieteica, kad izklupieni un duršana man sāka padoties. Pirmajā reizē tas ir briesmīgs trieciens.

- Jā gan, Džeimijs piekrita. Mazliet atvelc elpu, Ārmaliet, kamēr es kaut ko sameklēju.

Viņš kopā ar diviem sargiem aizgāja pie ratiem, es redzēju, kā viņi stāv, galvas kopā sabāzuši, plātās ar rokām un beidzot kaut ko izvelk no ratiem. Gandrīz bez elpas es sabruku Dūgalam blakus zem koka.

Viņš pamāja ar vieglu smaidu sejā. Kā vairums vīru, ceļā viņš nebija sevi apgrūtinājis ar skūšanos, un biezi, tumšbrūni rugāji ietvēra viņa muti, izceļot pilnīgo apakšlūpu.

- Kā tad ir? viņš apjautājās, nedomādams par manu prasmi rīko­ties ar nelieliem aukstajiem ieročiem.

- Tīri labi, es pagurusi atbildēju, arī nedomādama par nažiem. Dūgala skatiens aizslīdēja līdz Džeimijam, kas rosīgi darbojās ap ratiem.

- Izskatās, ka laulība puisim nāk par labu, viņš secināja.

- Viņam tas ir veselīgi šajos apstākļos, es piekritu, lai arī maz­liet pavēsi. Uztvēris manu balss toni, Dūgals savilka lūpas smaidā.

- Un tev, zeltenīt, arī. Liekas, ka darījums iznācis izdevīgs visiem.

- īpaši tev un tavam brālim. Kas attiecas uz brāli… Kā tev šķiet, ko Kolams teiks, kad uzzinās par šo lietu?

Smaids kļuva platāks.

- Kolams? Ak nu. Domāju, ka viņš ar lielāko prieku uzņems tādu radinieci savā ģimenē.

Manekens bija gatavs, un es atgriezos pie mācībām. Tas izrādījās milzu maiss ar vilnu apmēram virieša torsa lielumā, ietīts ģērētas vērš­ādas gabalā un nosiets ar auklu. Tas bija paredzēts, lai trenētos dur­šanā, tāpēc vispirms maisu piesēja pie koka cilvēka auguma augstumā, vēlāk to meta vai ripināja mums garām.

Bet Džeimijs nebija sacījis, ka starp vilnu un ādu maisā viņš bija ielicis vairākus plakanus koka gabalus; lai būtu kā kauli, viņš vēlāk paskaidroja.

Daži pirmie dūrieni neizdevās, vajadzēja mēģināt vairākkārt, līdz iztriecu dunci cauri vērša ādai. Tā bija cietāka, nekā izskatījās. Tāda pati esot cilvēka āda uz vēdera, man sacīja. Nākamajā piegājienā es pamēģināju tiešu dūrienu no augšas un trāpīju pa vienu no koka gaba­liem.

Bridi man likās, ka roka notrūkusi. Trieciena spēks izvibrēja man cauri līdz plecam, un mani nejūtīgie pirksti nespēja noturēt dunci. Visa roka no elkoņa uz leju bija nejūtīga, bet nepatīkama tirpšana vēstīja, ka tas nav uz ilgu laiku.

- Jēzus H. Rūzvelts Kristus, es nosodījos. Stāvēju, satvērusi elkoni, un klausījos vispārējos smieklos. Beidzot Džeimijs saņēma manu plecu un tikmēr, piespiežot cīpslu elkoņa aizmugurē un iespiežot īkšķi plaukstas locītavas bedrītē, masēja, kamēr roka atguva jutīgumu.

- Labi, es izspiedu caur zobiem, negribīgi locīdama tirpstošo labo roku. Ko jūs darāt, kad trāpāt uz kaula un pazaudējat nazi? Vai tādām situācijām ir kādi priekšraksti?

- Kā tad! Ruperts smaidīja. Izvelc ar kreiso roku pistoli un nošauj to nelieti. Rezultātā atskanēja vēl skaļāki rēcoši smiekli, kurus es laidu gar ausīm.

- Labi, es atkārtoju puslīdz savaldīgi. Pamāju uz garo pistoli, ko Džeimijs nēsāja pie gurna. Vai tu man parādīsi, kā pielādēt un šaut?

- Nē, viņš stingri noteica.

Par šādu atbildi es mazliet sabožos.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka tu esi sieviete, Ārmaliet.

Jutu, ka piesarkstu.

- Ak tā? es sarkastiski noteicu. Tu domā, ka sieviete nav tik gudra, lai izprastu, kā darbojas šaujamais?

Džeimijs rāmi paskatījās uz mani, lūpas mazliet noraustījās, kamēr viņš pārlika prātā dažādas atbildes.

- Tā vien gribas ļaut tev pamēģināt, viņš beidzot sacīja. Tā tev būtu laba mācība.

Ruperts, dusmodamies uz mums abiem, noklakšķināja mēli.

- Neesi stulbs, Džeimij. Un tev, zeltenīt, es teikšu, viņš pagriezās pret mani, ne jau tāpēc, ka sievietes ir stulbas, arī daži no večiem tādi ir, bet viņas ir mazas.

- Ko? Es mirkli apstulbusi blenzu Rupertā. Džeimijs nosprauslājās un izvilka pistoli no cilpas. Tuvumā tā izskatījās milzīga; sudrabotais ierocis bija pilnas astoņpadsmit collas garš, ja mēra no spala līdz stobra galam.

- Skaties, viņš sacīja, turot to man acu priekšā. Turi te, atspied uz delma un skaties gar šejieni. Un, kad uzvelk gaili, tā sper kā mūlis. Esmu gandrīz pēdu garāks par tevi, četrus stounus smagāks, un es zinu, ko daru. Kad šauju, es dabūju zilumu; bet tevi tā var nogāzt augšpēdus, ja nedabūsi triecienu pa seju. Viņš pagrieza pistoli un ieslidināja atpakaļ cilpā.

- Ļautu pašai paskatīties, viņš savilka vienu uzaci, bet tu man labāk patīc ar visiem zobiem. Tev ir jauks smaids, Ārmaliet, pat ja esi maķenīt lecīga.

Šī epizode mani mazliet atvēsināja, bez iebildumiem pieņēmu vīru spriedumu, ka pat vieglākais zobens ir pārāk smags, lai es to sekmīgi vicinātu. Mazais sgian dhu, "zeķu" duncis, tika novērtēts kā pieņemams, un man tika iedots visai draudīgs, apmēram trīs collas garš melnas dzelzs gabals ar īsu spalu, ass kā adata. Es atkal un atkal trenējos, kā to izvilkt no paslēptuves, kamēr vīri kritiski vēroja, līdz es spēju paraut uz augšu svārkus, satvert nazi un izslieties atbilstošajā pozā, turklāt to visu izdarīt vienā līdzenā kustībā tā, lai beigās turētu nazi zem rokas, gatava pārgriezt pretiniekam rīkli.

Beidzot mani atzina par novici nažu vicinātāju amatā un atļāva sēsties pie vakariņām, no visām pusēm skanēja apsveikumi ar vienu izņēmumu. Mērtegs šaubīgi purināja galvu.

- Es tik saku, ka sievietei vienīgais derīgais ierocis ir inde.

- Varbūt, atbildēja Dūgals, bet kaujā aci pret aci tai ir savi trū­kumi.