Svešzemniece

40 grēku piedošana

Manā atmiņā nav saglabājies, kā atradu ceļu uz gultu, bet lai­kam jau kaut kādā veidā biju tur nonākusi, jo es pamodos gultā. Pie loga sēdēja Anselms un lasīja.

- Džeimijs? es nočērkstēju.

- Guļ, viņš atbildēja, noliekot grāmatu. Tad pameta skatienu uz stundu sveci, kas dega uz galda. Tāpat kā jūs. Trīsdesmit sešas stun­das jūs esat bijusi pie eņģeļiem, ma belle. Anselms ielēja no māla krūzes tasītē vīnu un pielika man pie lūpām. Kādreiz es vīna dzeršanu gultā ar neiztīrītiem zobiem būtu uzskatījusi par pēdējo soli pretī pagrimumam. Taču klosterī atbilstoši ģērbta franciskāņu mūka sabied­rībā šāda rīcība nelikās tik izvirtusi. Un vins nudien noplēsa sūnu, kas, šķiet, bija saaugusi man mutē.

Nolaidu kājas uz grīdas un zvārodamās sēdēju uz gultas malas. Anselms satvēra mani aiz rokas un uzmanīgi noguldīja atpakaļ. Piepeši likās, ka viņam ir četras acis, kā ari vairāk degunu un lūpu, nekā cilvē­kam ir nepieciešams.

- Man drusku reibst galva, es izdvesu, aizverot acis. Pēc tam vienu pavēru. Jau labāk. Vismaz viņš bija viens, kaut ari mazliet izplūdis.

Anselms noraizējies pieliecās man tuvāk.

- Varbūt man tomēr pasaukt brāli Ambroziju vai brālī Polidoru, kundze? Diemžēl es no medicīnas neko nesaprotu.

- Nē, man neko nevajag. Es tikai pārāk strauji piecēlos. Mēģi­nāju vēlreiz, lēnāk. Šoreiz istaba un tās iekārtojuma priekšmeti nosacīti palika savās vietās. Pamanīju, ka man smeldz neskaitāmi zilumi un sasitumi, kuriem, aizņemta ar reibstošo galvu, līdz šim nebiju pievēr­susi uzmanību. Nokrekšķējos un atklāju, ka man sāp kakls. Es saviebos.

- Nudien, ma chиre, varbūt tomēr… Anselms jau stāvēja pie dur­vīm, gatavs steigties pēc palīdzības. Viņš izskatījās stipri noraizējies. Pastiepu roku pēc spoguļa, kas stāvēja uz galda, bet pārdomāju. Un nudien tam es vēl nebiju gatava. Spoguļa vietā es satvēru vīna krūku.

Anselms kā šaubīdamies atgriezās istabā un skatījās uz mani. Galu galā, pārliecinājies, ka es tomēr neģībšu, viņš atkal apsēdās. Nestei­dzīgi, cenšoties atbrīvoties no opija izraisīto sapņu iespaida, pa mal­ciņam dzēru vīnu, un domas pamazām kļuva skaidrākas. Tātad mēs tomēr esam dzīvi. Abi.

Mani sapņi bija haotiski, tajos bija daudz vardarbības un asiņu. Neskaitāmas reizes biju redzējusi, ka Džeimijs ir vai nu miris, vai paš­laik mirst. Un kaut kur miglā slēpās sniegā gulošais zēns, viņa izbrīna pilnā, apaļā seja pārklājās ar Džeimija sasisto un saskrāpēto. Reizēm nožēlojamā pūka uz virslūpas parādījās Frenka sejā. Pilnīgi skaidri atce­rējos, ka nogalināju viņus visus trīs. Man bija sajūta, ka cauru nakti esmu dūrusi un slaktējusi, turklāt man truli smeldza visi muskuļi.

Anselms joprojām bija tepat un, rokas klēpī salicis, pacietīgi mani vēroja.

- Jūs tomēr varat man palīdzēt, tēvs, es ierunājos.

Dedzīgi vēlēdamies man pakalpot, viņš uzreiz piecēlās un jau snie­dzās pēc krūkas.

- Protams. Vēl vīnu?

Es vārgi pasmaidīju.

- Jā, bet vēlāk. Tagad es gribu, lai jūs uzklausāt manu grēksūdzi.

Viņš satrūkās, bet tikpat aši savāca savu profesionālo pašapziņu kā

mūka tērpa krokas.

- Bet, protams, chиre madame, ja vēlaties. Bet vai nebūtu labāk, ja es ataicinātu tēvu Žerāru? Viņš ir labi iecienīts grēksūdžu uzklausītājs, bet es… Anselms galliskā žestā paraustīja plecus. Man, protams, ir ļauts uzklausīt grēksūdzes, bet, atklāti sakot, es reti to daru, jo esmu tikai zinātnieks.

- Es gribu jūs, stingri paliku pie sava. Un gribu darīt to tūlīt.

Padevies viņš nopūtās un aizgāja pēc stolas. Sakārtojis to ap kaklu, lai purpura zīds stieptos taisnā un vizuļojošā līnijā pāri melnā habita priekšai, viņš apsēdās uz soliņa, īsi mani svētīja, tad atliecās un gaidīja.

Es viņam izstāstīju visu. Visu. Kas es esmu un kā te nonācu. Par Frenku un par Džeimiju. Un par jauno angļu dragūnu ar bālo, pūtaino seju, kas palika sniegā mirstam.

Kamēr es runāju, tēva Anselma sejā nepakustējās ne vaibsts, vie­nīgi apaļās, brūnās acis kļuva vēl apaļākas. Kad beidzu, viņš pāris reižu samirkšķināja plakstus, pavēra muti, gribēdams kaut ko teikt, atkal to aizvēra un papurināja galvu, it kā tā varētu atgūt spēju skaidri domāt.

- Jā, es pacietīgi sacīju. Vēlreiz nokremšlojos; es kvarkšķēju kā krupis. Jūs dzirdējāt pareizi. Un jūs to arī neesat iedomājies. Vai tagad saprotat, kādēļ es gribēju jums to pastāstīt zem grēksūdzes noslēpuma?

Mūks mazliet apjucis pamāja ar galvu.

- Jā. Jā, protams. Ja… bet, jā. Protams, jūs nevēlaties, lai es kādam to stāstītu. Un vēl tas, ka jūs man savu stāstu atklājāt zem Sakramenta zīmoga, tātad jūs sagaidāt, ka es jums ticēšu. Bet… Viņš pakasīja galvu, tad pacēla skatienu. Lēnām viņa sejā iegūla plats smaids.

- Bet cik brīnumaini! viņš klusi iesaucās. Cik neiedomājami, un cik brīnišķīgi!

- Brīnišķīgi nu nav tas vārds, ko izvēlētos es, vēsi noteicu, bet "neiedomājami" gan. Es ieklepojos un pastiepu roku pēc vīna.

- Bet tas ir… brīnums, viņš pie sevis teica.

- Ja jūs tā sakāt, es nopūtos. Bet es gribu zināt, lūk, ko… ko man darīt? Vai es esmu slepkava? Starp citu, arī laulības pārkāpēja? Neko daudz jau vairs nevar darīt ne vienā gadījumā, ne otrā, tomēr es gri­bētu zināt. Un, tā kā esmu šeit, kā man rīkoties? Vai es varu tas ir, vai man vajadzētu izmantot to, ko es zinu… lai mainītu notikumus? Es pat nesaprotu, vai tas ir iespējams. Bet, ja ir, vai man ir tiesības to darīt?

Tēvs Anselms atgāzās ar visu ķebli atpakaļ un domāja. Lēnām viņš pacēla uz augšu abus rādītājpirkstus, salika tos kopā un ilgi skatījās uz tiem. Pēdīgi viņš papurināja galvu un uzsmaidīja man.

- Es nezinu, ma bonne amie[12]. jūs sapratīsiet, ka šī situācija nav tāda, kādas parasti gadās uzklausīt biktskrēslā. Būs jādomā un jālūdz Dievs. Jā, pilnīgi noteikti jālūdz. Šonakt, kad sēdēšu pie Svētā Sakra­menta, es domāšu par jūsu situāciju. Un rit varbūt varēšu dot padomu.

Viņš viegli pamāja, lai nometos ceļos.

- Bet tagad, mans bērns, es atlaidīšu tavus grēkus. Lai kādi tie ari būtu, paļaujies, ka tie tiks piedoti.

Viņš pacēla vienu roku svētījot, otru uzlika man uz galvas.

- Te absolvo, in nomine Patri, et Filii…

Pieceļoties viņš piecēla kājās arī mani.

- Paldies, tēvs, es pateicos. Būdama neticīga, es grēksūdzi izvēlē­jos tikai tādēļ, lai piespiestu viņu uztvert mani nopietni, tāpēc nobrīnī­jos, ka nasta, kas nospieda manu garu, likās, kļuvusi vieglāka. Varbūt tas bija tikai atvieglojums, ko sagādā patiesības atklāšana.

Tēvs Anselms pamāja ar roku, ka saruna beigusies.

- Tiksimies rītdien, chēre madame. Un tagad jums vajadzētu vēl atpūsties, ja varat.

Viņš devās uz durvīm, rūpīgi locīdams stolu. Uz sliekšņa viņš apstā­jās un pagriezies man uzsmaidīja. Mūka acīs vizēja bērnišķīgs satrau­kums.

- Un varbūt rit… viņš teica, varbūt jūs varēsiet… man pateikt, kā tas ir?

Es atbildēju ar smaidu.

- Jā, tēvs. Pastāstīšu.

Pēc tam kad Anselms bija aizgājis, es nedrošiem soļiem devos pa gaiteni apraudzīt Džeimiju. Biju redzējusi daudzus līķus, kas izskatī­jās labāk, bet viņa krūtis cilājās ritmiski un riebīgais zaļais tonis bija pazudis.

- Es viņu ik pa dažām stundām modinu, tikai tik ilgi, lai viņš norij dažas karotes buljona, brālis Rodžers, nostājies man blakus, klusi stāstīja. Viņš pārmaiņus raudzījās te uz slimnieku, te uz mani, un es, šķiet, izskatījos tā, ka viņš stipri satrūkās. Laikam jau pirms nākšanas šurp vajadzēja saķemmēt matus. Ē… varbūt jūs arī… gribētu?

- Nē, pateicos. Es domāju… domāju, varbūt iešu vēl pagulēt. Mani vairs nenomāca vainas apziņa un grūtsirdība, bet locekļos pama­zām iegūla miegains, apmierinājuma pilns smagums. Vienalga, kas bija tā cēlonis grēksūdze vai vīns -, es ar izbrinu sapratu, ka nevaru vien sagaidit, kad varēšu iegrimt miegā un aizmirstībā.

Pieliecos un pieskāros Džeimijam. Viņš bija silts, bet drudža vairs nebija. Maigi noglāstīju viņa galvu, sakārtodama sarkanos matus. Mutes kaktiņš noraustījās un atkal aprima. Bet tas bija savilcies uz augšu. Par to es biju pārliecināta.

Debesis bija aukstas un pievilgušas, nokrāsojot pamali neizteiks­mīgā pelēkumā, kas saplūda ar kalnu pelēcīgo dūmaku un pagājušās nedēļas sniega netīro garozu, tāpēc abatija izskatījās kā netīrā vates pikā ietīta. Pat krusta ejā ziemas klusums spieda klostera brāļu plecus. Un Lūgšanu stundās mūku balsis bija tādas kā apvēlušās, un biezās akmens sienas likās uzsūcam visas skaņas, klusinot ikdienas rosību.

Džeimijs nogulēja gandrīz divas dienas, pamodās, tikai lai iedzertu mazliet buljona vai vīna. Kad viņš beidzot bija izgulējies, atveseļojoties viņš uzvedās tā, kā jau parasti uzvedas jauni cilvēki, kuriem pēkšņi lau­pīts spēks un kuri zaudējuši neatkarību, kas līdz šim bija uzskatīts par pašsaprotamu. Citiem vārdiem sakot, lutināšana viņam patika apmē­ram divdesmit četras stundas diennaktī, un tad viņš kļuva pārmaiņus niķīgs, pārgalvīgs, īgns, aizkaitināts, untumains, kaprīzs un kašķīgs.

Plecu ievainojumi smeldza. Kreveles uz kājām niezēja. Viņam bija apnicis gulēt uz vēdera. Istabā bija pārāk karsts. Roka sāpēja. Dūmi no ogļu pannas koda acīs, un viņš nevarēja lasīt. Buljons, karsts piens ar vīnu vai piens bija apriebies. Viņš gribēja gaļu.

Es pazinu simptomus, kas liecināja, ka veselība atgriežas, un prie­cājos par to, bet kaprīzes ilgāk ciest es nebiju gatava. Es atvēru logu, mainīju palagus, ziedu kliņģerīšu ziedi uz muguras un kājas ieberzēju ar alvejas sulu. Tad atsaucu kalpojošo brāli un pasūtīju vēl buljonu.

- Es vairs negribu to zampu! Gribu kārtīgu ēdienu! Džeimijs aiz­kaitināts atstūma paplāti, izšļakstot buljonu uz salvetes, kas bija aptīta ap bļodu.

Es sakrustoju rokas uz krūtīm un raudzījos viņā. Man pretī vērās valdonīgas, zilas acis. Viņš bija tievs kā slotaskāts, žokļa un vaigu kauli izspiedušies. Lai ari brūces dzija labi, kuņģa kairinātajiem nerviem vajadzēja ilgāku laiku. Ne vienmēr apēstais buljons un piens palika iekšā.

- Ēdienu tu dabūsi tad, kad es teikšu, strikti sacīju, un ne ātrāk.

- Es to dabūšu tagad! Vai tu domā, ka varēsi noteikt, ko man ēst?

- Jā, sasodīts! Ja tu esi aizmirsis, tad es te esmu ārste.

Viņš nolaida kājas pāri gultas malai, acīmredzot nolēmis spert soļus. Atspiedu roku viņam uz krūtīm un iegrūdu atpakaļ gultā.

- Tavs pienākums ir palikt gultā un vienreiz dzīvē darīt, ko tev liek, es noskaldīju. Tu neesi pietiekami vesels, lai celtos, un neesi pietiekami vesels, lai ēstu cietu barību. Brālis Rodžers teica, ka tu šorīt atkal vēmi.

- Lai brālis Rodžers nebāž savu degunu citu darīšanās un tu ari, Džeimijs izspieda caur zobiem, cenšoties atkal tikt augšā. Viņš satvēra galda malu. Ar ievērojamu piepūli viņam izdevās uzslieties kājās, un tā viņš šūpodamies stāvēja.

- Atpakaļ gultā! Tu nokritīsi! Viņš bija satraucoši bāls, un pat tāda maza piepūle kā stāvēšana kājās lika izsisties aukstiem sviedriem.

- Nelikšos, Džeimijs spītējās. Un, ja arī nokritīšu, tad tā ir mana darīšana.

Šoreiz es biju patiešām noskaitusies.

Ak tā! Un kurš, pēc tavām domām, izglāba tavu nožēlojamo dzī­vību? Pats visu izdarīji, vai ne? Saķēru Džeimija roku, lai ievadītu viņu atpakaļ gultā, bet viņš parāvās projām.

- Es tev to nelūdzu, vai ne? Es teicu, lai tu ej projām, ja? Un es vispār nesaprotu, kāda jēga bij izglābt manu dzīvību, ja tagad mērdē badā ja nu vienīgi tas tev sagādā prieku!

Tas nudien bija par traku.

- Nepateicīgais!

- Spītniece!

Es izslējos visā augumā un nikni norādiju uz gultu. Ar visu autori­tāti, ko biju apguvusi, strādājot par medmāsu, es teicu:

- Šajā pašā mirklī liecies gultā, tu, spītīgais, ietiepīgais, idiotiskais…

- Skot, viņš ar baudu pabeidza manā vietā. Džeimijs paspēra soli uz durvju pusi un būtu nokritis, ja nebūtu satvēris ķebli. Viņš smagi nosēdās uz tā un sēdēja šūpodamies, bet skatiens bija mazliet klīstošs, jo reiba galva. Es savilku dūres un nikni lūrēju uz viņu.

- Jauki, es noteicu. Ārkārtīgi jauki! Pasūtīšu tev maizi un gaļu, un, kad tu pievemsi grīdu, tad pats varēsi četrrāpus to tīrīt! Es to neda­rīšu, un, ja to darīs brālis Rodžers, tad es viņam nomaukšu ādu pār acīm!

Izjoņoju gaitenī un aizcirtu durvis mirkli pirms tam, kad otrā pusē pret tām sašķīda porcelāna bļoda. Pagriezos un ieraudzīju, ka gaiteni sapulcējušies skatītāji, kurus acīmredzot bija pievilinājis tracis. Brālis Rodžers un Mērtegs stāvēja plecu pie pleca, blenza manā pietvīkušajā sejā un straujas elpas cilātajās krūtīs. Rodžers šķita satraukts, bet Mērtega krunkainajā sejā lēnām izpletās smaids, kad viņš klausījās veselu virteni gēlu rupjību, kas skanēja aiz durvīm.

- Tātad puika veseļojas, viņš apmierināts secināja. Atspiedos pret gaiteņa sienu un jutu, ka arī manā sejā lēnām izplešas atbildes smaids.

- Nūjā, es teicu, jā.

Rīta cēlienu pavadīju augu kaltē un, kad nācu atpakaļ uz galveno ēku, satiku tēvu Anselmu, kurš savukārt atgriezās no krusta ejas, kas atradās blakus bibliotēkai. Ieraugot mani, viņa seja atplauka smaidā un viņš panāca mani pagalmā. Tā mēs sarunādamies pastaigājāmies pa abatijas teritoriju.

- Jūsu problēma, nenoliedzami, ir ļoti interesanta, viņš sacīja, nolaužot zariņu no krūma, kas auga pie mūra. Viņš kritiski noska­tīja pumpuru, kas ziemā bija pavisam maziņš, tad aizmeta zariņu un pievērsa skatienu debesīm, kur vārga saule spraucās cauri paplānam mākoņu slānim.

- Jau siltāk, bet līdz pavasarim vēl krietns ceļš ejams, viņš noteica. Tomēr karpas šodien būs mundras aizejam līdz zivju dīķim.

Zivju dīķi nebūt nebija smalki, arhitektoniski elementi, kā biju iedomājusies, bet tikai mazliet vairāk nekā lietderīgas, ar akmeņiem izliktas siles ērtā attālumā no virtuves. Dīķi nodrošināja nepieciešamo ēdienu piektdienām un gavēnim, kad laikapstākļi bija par skarbu, lai varētu doties zvejot okeānā ierastākas zivis, tādas kā mencas, siļķes un plekstes.

Kā jau Anselms bija sacījis, zivis bija rosīgas, taukie, garenie ķer­meņi slīdēja cits citam garām, baltajās zvīņās atspīdēja mākoņi, karpu kustības reizēm bija tik enerģiskas, ka sacēla nelielus viļņus, kas no­plīkšķēja pret akmens cietuma malām. Kad pāri ūdenim krita mūsu ēnas, karpas pagriezās uz mūsu pusi kā kompasa adatas, kas vēršas pret ziemeļiem.

- Kad redz cilvēkus, zivis domā, ka tiks barotas, Anselms paskaid­roja. Būtu žēl likt zivtiņām vilties. Vienu mirkli, chиre madame.

Viņš ieskrēja virtuvē un drīz vien atgriezās ar diviem klaipiem cietas maizes. Mēs stāvējām dīķa malā, lauzām mazus kumosiņus no klaipa un metām tās lejā mūžīgi izsalkušajās mutēs.

- Ziniet, jūsu neparastajai situācijai ir divi aspekti, Anselms sacīja, pilnībā nodevies maizes drupināšanai. Negaidītam smaidam izgaismojot seju, viņš iesāņus uz mani paskatījās, tad kā brīnīdamies nogrozīja galvu. Ziniet, es tomēr gandrīz nespēju tam noticēt. Tāds brīnums! Patiesi Dievs ir bijis laipns, ka man kaut ko tādu ir parādījis.

- Nu tas ir jauki, es mazliet vēsi atteicu, bet nezinu, vai viņš bijis tikpat labs arī pret mani.

- Tiešām? Es gan tā domāju. Anselms pietupās, aizvien vēl bur­zīdams maizi pirkstos. Tiesa, šī situācija radījusi jums ne vienu vien personisku apgrūtinājumu…

- Var teikt arī tā, es nomurmināju.

- Bet to var uztvert ari kā Dieva labvēlības zīmi, tēvs turpināja, un, sēžot kapelā, es ieraudzīju jūs kā ceļinieku, kura kuģis vētrā aiz­gājis bojā. Un man šķiet, ka tas ir labs salīdzinājums situācijai, kurā šobrīd esat nonākusi, kā jūs domājat? Iztēlojieties dvēseli, kundze, kura pēkšņi iemesta svešā zemē, izmisusi, bez draugiem un mājām, bez līdzekļiem, kurai ir tikai tas, ko var nodrošināt jaunā zeme. Šāds notikums nudien ir katastrofa, tomēr tas var būt sākums lielām iespē­jām un dāvanām, ja nu jaunā zeme ir bagāta? Jaunus draugus var iegūt, un sākas jauna dzīve.

- Jā, bet… es mēģināju iebilst.

- Tātad… Anselms ar uzsvaru teica, pacēlis pirkstu, lai mani apklusinātu, …ja jums atņemta iepriekšējā dzīve, varbūt tas ir tikai tādēļ, ka Dievam licies piemēroti svētīt jūs ar citu, kas var būt bagātāka un pilnasinīgāka.

- O, pilnasinīga tā ir gana, es piekritu, bet…

- No kanona likuma viedokļa, Anselms sarauca pieri, attiecībā uz jūsu laulībām viss ir kārtībā. Abas šīs savienības bija reālas un Baz­nīcas svētītas. Un, stingri ņemot, jūsu laulība ar jauno kavalieri patie­sībā ir notikusi pirms jūsu laulībām ar Rendela kungu.

- jā, stingri ņemot, es atkal piekritu, apņēmusies vienreiz pabeigt teikumu līdz galam. Bet ne manā laikā. Neticu, ka kanona likums tika rakstīts, paturot prātā tādas situācijas.

Anselms sāka smieties, un bārdas spicais gals vējā plīvoja.

- Vairāk nekā skaidrs, ma chиre, vairāk nekā skaidrs. Es tikai gri­bēju teikt, ka no likuma viedokļa attiecībā uz šiem diviem vīriešiem jūs neesat ne grēkojusi, ne izdarījusi noziegumu. Tie bija divi jūsu situāci­jas aspekti, par kuriem pirmīt ieminējos: ko esat izdarījusi un ko darī­siet. Viņš saņēma mani aiz rokas un pavilka uz leju, tādējādi aicinot sēsties viņam blakus, lai mūsu acis būtu vienā augstumā.

- To jūs man jautājāt, kad es uzklausīju jūsu grēksūdzi, vai ne tā? Ko esmu izdarījusi? Un ko man darīt?

- Jā, tā ir. Un jūs man sakāt, ka neesmu izdarījusi neko sliktu? Bet es esmu…

Viņš sarunu biedru pārtrauca tikpat bieži kā Dūgals Makenzijs.

- Nē, neesat, viņš stingri noteica. Jūs taču saprotat, ka ir iespē­jams rīkoties saskaņā ar Dieva likumu un savu sirdsapziņu un tomēr piedzīvot grūtības un traģēdiju. Diemžēl tā ir taisnība, ka mēs vēl nezi­nām, kādēļ le bon Dieu ļauj eksistēt ļaunumam, bet mums ir Viņa vārds, ka tā notiek. "Es radu labu, un es radu ļaunu," tā Viņš saka Bībelē. No tā izriet, ka pat labi cilvēki dažkārt, es domāju, īpaši labi cilvēki, rei­zēm dzīvē saskaras ar sarežģījumiem un grūtībām, viņš dziļdomīgi piebilda. Piemēram, ņemsim jauno zēnu, kuru jums nācās nogali­nāt. Nē, viņš pacēla roku, lai neļautu man viņu pārtraukt, sapro­tiet pareizi. Jums nebija citas izejas, ņemot vērā kritiskos apstākļus, jums vajadzēja viņu nogalināt. Pat Māte Baznīca, kur māca dzīvības svētumu, atzīst, ka sevi un ģimeni jāaizstāv. Tā kā esmu redzējis, kādā stāvoklī bija jūsu vīrs, viņš atskatījās uz viesu spārnu, man nav nekādu šaubu, ka jums vajadzēja izmantot vardarbību. Tādā gadījumā jums nav sev ko pārmest. Jūs, protams, nožēlojat šo soli un skumstat, jo jūs, kundze, esat līdzjūtīgs un saprotošs cilvēks. Viņš viegli noglās­tīja manu roku, kas gulēja uz augšup savilktajiem ceļgaliem. Daž­kārt mūsu labākie nodomi beidzas ar ārkārtīgi nevēlamu rezultātu. Un tomēr jūs nevarējāt rīkoties citādi. Mēs nezinām, ko Dievs bija pare­dzējis jaunajam cilvēkam varbūt tāds bija viņa plāns, ka zēnam tajā brīdī bija jādodas pie Dieva. Bet jūs neesat Dievs un prasības sev varat izvirzīt tikai līdz zināmai robežai.

Nodrebinājos, jo ap stūri sāka vilkt auksts vējš, un es ciešāk apņēmu lakatu ap pleciem. Anselms to ievēroja un pamāja uz dīķi.

- Ūdens ir silts, kundze. Varbūt gribat iemērkt kājas?

- Silts? Neticības pilna blenzu ūdenī. Iepriekš nebiju pamanījusi, ka siles malās, tāpat kā svētā ūdens traukos pie baznīcas, nebija ledus vižņu un ūdenī peldēja mazi, zaļi augi, kas bija sadīguši dīķa akmeņu spraugās.

Lai mani pārliecinātu, Anselms nometa savas ādas sandales. Viņam bija izglītota cilvēka seja un balss, bet rokas un kājas strupas kā Normandijas zemniekam. Pacēlis habita malu līdz ceļiem, viņš iebrida dīķī. Karpas pajuka uz visām pusēm, bet tūlīt ziņkāri pagrieza degunus pret jauno svešķermeni.

- Viņas taču nekož, vai ne? es jautāju, aizdomīgi vērodama rijīgo zivju miriādes.

- Gaļai ne, mūks mani drošināja. Viņām nav zobu, kurus būtu vērts pieminēt.

Es novilku sandales un piesardzīgi iemērcu kājas ūdenī. Man par izbrīnu, tas bija silts. Ne karsts, bet patīkams pretstats mitrajam, dzes­trajam gaisam.

- 0, cik jauki! Es apmierināta grozīju lielos pirkstus, radot karpu vidū ievērojamu apjukumu.

- Netālu no abatijas atrodas vairāki minerālavoti, Anselms stās­tīja. Tie izverd no zemes karstu ūdeni, kuram piemīt ārstnieciskas īpašības. Viņš norādīja uz siles tālāko galu, kur redzēju klintī peldošu ūdensaugu daļēji aizsegtu nelielu atveri.

- No tuvākā avota šeit iesūknē nedaudz karstā minerālūdens. Tādēļ pavārs var pasniegt svaigas zivis galdā visos gadalaikos; ziemā karpām te būtu par aukstu.

Kādu laiku mēs draudzīgā klusumā bradājām pa ūdeni, zivju sma­gie ķermeņi šāvās garām un reizēm pārsteidzoši spēcīgi atsitās pret kājām. Atkal parādījās saule, aplejot mūs ar vāju, tomēr jūtamu sil­tumu. Anselms aizvēra acis, ļaujoties gaismas stariem. Viņš ierunājās, acis neatvēris.

- Jūsu pirmais vīrs viņu sauca Frenks, vai ne? ari viņš, man šķiet, jāuztic Dievam kā viena no tām lietām, ko jūs diemžēl nevarat ietekmēt.

- Bet es būtu varējusi, iebildu. Es varēju atgriezties… varbūt.

Anselms pavēra vienu aci un skeptiski mani noskatīja.

- Jā, "varbūt", viņš piekrita, bet varbūt arī ne. Nepārmetiet sev, ka nevēlējāties riskēt ar savu dzīvību.

- Ne jau riska dēļ es paliku, teicu, pabikstīdama ar kāju lielu, melnbalti plankumainu karpu. Nu katrā ziņā ne jau tikai riska dēļ. Es tā rīkojos daļēji no bailēm, bet galvenokārt tādēļ, ka es… es nevarēju pamest Džeimiju. Es bezpalīdzīgi paraustīju plecus. Es… vienkārši nespēju.

Anselms pasmaidīja, atverot abas acis.

- Laimīga laulība ir viena no dārgākajām Dieva dāvanām, viņš sacīja. Ja jums pietika veselā saprāta pieņemt un novērtēt dāvanu, tad jums neko nevar pārmest. Un padomājiet… Viņš piešķieba galvu kā brūns zvirbulis.

- Jūs savā pasaulē esat pazudusi gandrīz jau gadu. Jūsu pirmais vīrs jau būs apradis ar zaudējumu. Lai cik ļoti viņš jūs ir mīlējis, zaudējumu piedzīvo katrs cilvēks, tādēļ mums doti līdzekļi skumju pārvarēšanai, jo tas mums nāk par labu. Varbūt viņš būs sācis veidot jaunu dzīvi. Vai jums nāks par labu, ja pametīsiet vīrieti, kuram esat tik ļoti vajadzīga un kuru mīlat, ar kuru jūs saista svētās laulības saites, lai atgrieztos un izjauktu šo jauno dzivi? Jo īpaši, ja atgriezīsieties pienākuma apziņas mudināta, bet zinot, ka sirds paliek citur, nē. Viņš noteikti papuri­nāja galvu.

- Neviens nevar kalpot diviem kungiem vienlaikus, ari sieviete ne. Ja tā būtu jūsu vienīgā oficiālā laulība un šī, viņš atkal pamāja uz viesu spārna pusi, tikai tāda pieķeršanās, tad pienākums varētu saukt jūs projām. Bet jūs savienoja Dievs, un es domāju, ka jums jātur godā savs pienākums pret kavalieri.

Kas attiecas uz otru aspektu, proti, ko darīt turpmāk? Tas būtu vēl apspriežams jautājums. Anselms izbrida no ūdens un noslaucīja habita apakšmalā kājas.

- Pārcelsim šo sapulci uz abatijas virtuvi, kur varbūt mums izdo­sies pierunāt brāli Jūlodžiju iedot mums siltu dzērienu.

Atradusi zemē nokritušu maizes kriksīti, iemetu to karpām un no­liecos uzvilkt sandales.

- Jūs nevarat iedomāties, kāds tas ir atvieglojums, ka varu ar kādu par to parunāties, es sacīju. Un joprojām nespēju aptvert, ka jūs man patiesi ticat.

Anselms paraustīja plecus un galanti piedāvāja man elkoni, lai varu pieturēties, kamēr apsienu kurpju raupjās ādas siksniņas.

- Ma chиre, es kalpoju vīram, kurš pavairoja maizes klaipus un zivis, viņš pasmaidīja, pamājot uz dīķi, kur karpu bars pamazām izklīda, kurš izdziedināja slimos un piecēla mirušos. Vai man vaja­dzētu būt izbrīnītam, ka mūžības kungs, lai piepildītu savu gribu, izve­dis cauri akmeņiem jaunu sievieti?

Nu, es domāju, tā ir labāk nekā būt pasludinātai par Babilonas netikli.

Abatijas virtuve bija silta un līdzīga alai, velvētos griestus gadsimtu gaitā bija nokvēpinājuši ar taukiem sajaukušies dūmi. Brālis Jūlodžijs, kas bija rokas līdz elkoņiem iegremdējis mīklas abrā, sveicinot pamāja ar galvu Anselmam un franču valodā uzsauca vienam no laju brāļiem, lai mūs apkalpo. Mēs atradām vietu, kur apsēsties, netraucējot rosībai, un drīz mums priekšā nolika divus kausus alus un šķīvi ar kaut kādu karstu cepumu. Es pastūmu šķīvi Anselmam, pārāk aizņemta ar savām domām, lai mani interesētu ēdiens.

- Ļaujiet man noformulēt to šādi, es teicu, rūpīgi izvēloties vār­dus. Ja es zinātu, ka cilvēkiem draud kādas briesmas, vai man vaja­dzētu mēģināt tās novērst?

Anselms ar piedurkni domīgi berzēja padeguni; virtuvē valdošais karstums bija licis tam tecēt.

- Principā jā, viņš piekrita. Bet tas būtu atkarīgs no vairākiem apstākļiem: cik riskanti tas būtu jums pašai un kādi ir jūsu pārējie pie­nākumi? Un arī cik lielas ir izredzes gūt panākumus?

- Man nav ne mazākās jausmas. Nevaru atbildēt ne uz vienu no šiem jautājumiem. Izņemot par pienākumu, protams, es gribu teikt, ka ir taču Džeimijs. Bet viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kuriem var draudēt briesmas.

Anselms nolauza gabalu kūpošā cepuma un sniedza to man. Es nepievērsu tam uzmanību, pētīdama alu savā kausā. Abiem vīrie­šiem, kurus nogalināju, iespējams, būtu bērni, ja es nebūtu aprāvusi viņu dzīvi. Viņi būtu varējuši izdarīt… bezpalīdzīgi pamāju ar kausu, …kas zina, ko? Iespējams, es iejaucos viņu nākotnē… nē, es noteikti iejaucos viņu nākotnē. Bet es nezinu, kādā veidā, un tieši tas mani biedē.

- Hmm, tēvs Anselms domigi nomurdēja un pamāja garāmejo­šam laju brālim, kas piesteidzās ar svaigu pīrāgu un alu. Viņš vispirms pielēja abus kausus un tikai tad sāka runāt.

- Jā, esat atņēmusi dzīvību, bet esat to arī saglabājusi. Cik daudzi no slimajiem, kurus ārstējāt, bez jūsu iejaukšanās būtu nomiruši? Ari viņi mainīs nākotni. Ko tad, ja cilvēks, kuru izglābāt, pastrādās kādu briesmu darbu? Vai šī iemesla dēļ jums vajadzēja ļaut šim cilvēkam nomirt? Protams, ne. Anselms paklaudzināja ar alvas kausu pa galdu, lai uzsvērtu savu domu.

- Jūs sakāt, ka neuzdrošināties rīkoties, jo jums bail iejaukties nākotnē. Tas nav loģiski, kundze. Visi ietekmē nākotni. Ja būtu pali­kusi mājās, jūsu rīcība tāpat ietekmētu to, kas notiks, ne mazāk kā tagad. Vienīgā atšķirība ir tā, ka šobrīd, iespējams, jūs skaidrāk saska­tāt, kādas ir jūsu rīcības sekas, bet tikpat labi tā var ari nebūt. Tēvs Anselms papurināja galvu un stingri lūkojās pāri galdam.

- Tā Kunga ceļi mums nav izdibināmi, un šādai kārtībai, bez šau­bām, ir pamatots iemesls. Jums taisnība, ma chиre, Baznīcas likumi nav rakstīti, turot prātā šādas situācijas, un tāpēc jums nav nekā cita, uz ko paļauties, kā tikai uz savu sirdsapziņu un Dieva vadību. Es nevaru pateikt, ko jums vajadzētu vai nevajadzētu darīt.

Jums ir brīva griba kā visiem cilvēkiem pasaulē. Vēsture, manuprāt, ir šo rīcību apkopojums. Dažus Dievs izvēlas, lai viņi ietekmē citu cil­vēku likteņus. Varbūt esat viena no viņiem. Varbūt neesat. Es nezinu, kādēļ atrodaties šeit. Jūs arī to nezināt. Droši vien neviens no mums to nekad neuzzinās. Viņš jocīgi izbolija acis. Dažreiz es pat nezinu, kāpēc es esmu šeit! Es arī smējos, un viņš pasmaidīja. Savas domas pārņemts, Anselms paliecās man tuvāk pāri galda raupjajiem dēļiem.

- Jūsu zināšanas par nākotni ir rīks, kas jums dots, tāpat kā jūrā avarējušais atrod savās mantās nazi vai makšķerauklu. Nav nepie­dienīgi likt tos lietā, ja vien darāt to, cik iespējams, saskaņā ar Dieva likuma noteikumiem.

Tēvs Anselms apklusa, dziļi ieelpoja un izdvesa skaļu nopūtu, kas sakustināja zīdainās ūsas. Viņš pasmaidīja.

- Un tas, ma chиre madame, ir viss, ko varu jums pateikt, ne vairāk kā jebkurai šaubu māktai dvēselei, kas vēršas pie manis pēc padoma: paļaujies uz Dievu un lūdz, lai Viņš tevi vada.

Anselms pabīdīja pīrāgu uz manu pusi.

- Bet, lai kāds būtu jūsu uzdevums, jums vajadzēs spēku. Tāpēc pieņemiet pēdējo padomu: kad jūs moka šaubas, ēdiet.

Kad vakarā iegāju Džeimija istabā, viņš gulēja, galvu atspiedis uz sakrustotām rokām. Uz paplātes kārtīgi nolikts stāvēja tukšais buljona trauks, blakus tam neskarts šķīvis ar maizi un gaļu. Paskatījos uz nevai­nīgo, sapņaino seju, tad uz šķīvi un atkal atpakaļ. Pieskāros maizei. Mans pirksts atstāja mitrajā virsmā iespiedumu. Svaiga.

Ļāvu Džeimijam gulēt un devos meklēt brāli Rodžeru, kuru atradu produktu noliktavā.

- Vai viņš ēda maizi un gaļu? es bez ievada tieši noprasīju.

Brālis Rodžers pasmaidīja savā pūkainajā bārdā.

-Jā-

- Un vai tā palika iekšā?

- Nē.

Es, acis samiegusi, viņu vēroju.

- Ceru, ka jūs viņa vietā to nesatlrljāt.

Mūks likās uzjautrināts, apaļie vaigi virs bārdas sārtojās.

- Vai es to uzdrīkstētos? Nē, viņš katram gadījumam bija sagata­vojis bļodu.

- Nolādētais, viltīgais skots! Man vajadzēja smieties pret savu gribu. Atgriezos Džeimija istabā un noskūpstīju viņu uz pieres. Viņš sakustējās, bet nepamodās. Ņemot vērā tēva Anselma padomu, es pa­ņēmu šķīvi ar svaigo maizi un gaļu sev līdzi uz istabu, lai ieturētu va­kariņas.

Nolēmusi dot Džeimijam laiku atgūties gan no aizvainojuma, gan gremošanas traucējumiem -, es paliku savā istabā gandrīz visu priekš­pusdienu, lasot brāļa Ambrozija doto grāmatu par dažādiem augiem. Pēc pusdienām devos apciemot savu niķīgo pacientu. Taču istabā atradu nevis Džeimiju, bet Mērtegu, kas ar uzjautrinātu sejas izteiksmi sēdēja uz sola, atgāzies pret sienu.

- Kur viņš ir? Es neizpratnē skatījos apkārt.

Mērtegs ar īkšķi parādīja uz logu. Bija auksta, apmākusies diena, un bija iedegtas lampas. Logs nebija aizsegts, un vēss gaiss plivināja mazo liesmiņu traukā.

- Viņš izgāja ārā? Nespēju ticēt savām ausīm. Uz kurieni? Kāpēc? Un, pie joda, kas viņam ir mugurā? Pēdējo dažu dienu laikā Džeimijs visbiežāk gulēja kails, tāpēc ka iekšā bija silti un jebkurš pie­skāriens dzīstošajiem ievainojumiem sāpējg. Dodoties īsajos, nepiecie­šamības diktētajos gājienos, brāļa Rodžera atbalstīts, viņš bija vilcis mugurā mūku mēteli, bet tas, glīti salocīts, šobrīd atradās uz gultas.

Mērtegs nolaida sola priekšējās kājas uz zemes un, blisinādams acis, raudzījās manī.

- Cik jautājumu tu uzdevi? Četrus? Viņš pacēla vienu izstieptu rādītājpirkstu.

- Viens: jā, viņš izgāja laukā. Pacēlās vidējais pirksts. Divi: uz kurieni? Pie joda, man nav ne jausmas. Zeltnesis pievienojās pārējiem pirkstiem. Trīs: kāpēc? Teica, ka esmot apriebies tupēt iekšā. Mazais pirkstiņš īsi pakustējās uz priekšu, tad atpakaļ. Četri: pie joda, arī­dzan nav ne jausmas. Kad redzēju šo pēdīgo reizi, viņš bij pliks, kā no mātes miesām nācis.

Mērtegs salieca visus četrus pirkstus, tikai īkšķis palika atstatu.

- Tu gan neprasīji, bet šis ir prom jau kādu stundu.

Man iekšā viss vārījās, jo nezināju, ko darīt. Tā kā pārkāpējs nebija sasniedzams, es uzkliedzu Mērtegam:

- Vai tad neredzi, ka ārā salst un drīz snigs? Kāpēc tu viņu laidi? Un ko nozīmē, ka viņš ir pliks?

Mazais skots nebija satraucams.

- Kā ta', ka zinu. Laikam jau šis ar' zina, nav jau akls. Ja runājam par laišanu, es provēju nelaist. Viņš pamāja uz mēteli, kas gulēja uz gultas.

- Kad šis pateica, ka iešot laukā, es teicu, ka viņš nav gana stiprs, un lieku galvu ķīlā, ka darīju, ko varēju. Paķēru mēteli, atspiedos pret durvīm un teicu: ja gribi tikt laukā, tev būs jāizlien manīm cauri.

Mērtegs apklusa, tad nevērīgi piebilda:

- Elenai Makenzijai bij smukākais smaids, ko savā mūžā esu redzē­jis; no skatīšanās vien tevi izņem cauri siltums.

- Un tāpēc tu ļāvi viņas biezpaurainajam dēlam iet ārā nosalt? es nepacietīgi iesaucos. Kāds tam sakars ar Elenas smaidu?

Mērtegs dziļdomīgi berzēja degunu.

- Nu, kad teicu, ka nelaidīšu šo garām, Džeimijs brīsniņu uz mani skatījās. Tad pasmaidīja gluži kā māte un izkāpa pa logu, pliks kā zir­nis. Kad tiku pie loga, nekur vairs viņa nematīju.

Es izbolīju acis.

- Domāju, ka jāpasaka tev, kur šis palicis, Mērtegs turpināja, lai tu nekreņķējies.

- Lai es nekreņķējos! Pie sevis nopurpināju, kad noteiktiem soļiem devos uz staļļiem. Lai viņš sāk "kreņķēties", kad es viņu dabūšu rokā!

No jūras veda tikai viens lielāks ceļš. Straujā solī jāju pa to, vēro­dama laukus abās pusēs. Šajā Francijas daļā bija laba lauksaimniecības zeme, tāpēc, par laimi, meži bija izcirsti un no vilkiem un lāčiem te nevajadzēja tā baidīties kā zemes iekšienē.

Es viņu atradu nepilnu jūdzi aiz klostera vārtiem sēžam uz senā romiešu ceļa staba, kādi izraibināja ceļmalas.

Mugurā viņam bija īsa jaka, bet kājās plānas bikses, kas, spriežot pēc traipiem, piederēja kādam no staļļa zēniem.

Es pievilku grožus un, pārliekusies seglu lokam, bridi viņā lūkojos.

- Tev ir zils deguns, es, it kā nekas nebūtu noticis, sacīju. Vērsu skatienu lejup. Un kājas arī.

Viņš pasmaidīja un nobrauca ar plaukstas virspusi zem deguna.

- Un pauti arī. Vai negribi tos sasildīt? Ja arī viņš bija nosalis, tad oma katrā ziņā bija laba. Es noslīdēju no zirga un stāvēju viņam priekšā, purinot galvu.

- Tam nav nekādas jēgas, vai ne? es jautāju.

- Kam? Viņš berzēja roku noplīsušajās biksēs.

- Dusmoties uz tevi. Tev vienalga, vai dabūsi plaušu karsoni vai tevi apēdīs lācis, vai es no kreņķiem dabūšu galu, vai ne?

- Par lāčiem man galva nesāp. Zini, ziemā tie guļ.

Es zaudēju savaldīšanos un atvēzējos, gribēdama iezvelt Džeimijam pa ausi. Viņš saķēra manu roku un smiedamies bez grūtībām apturēja. Pēc īsas, neauglīgas cīņas es padevos un ari sāku smieties.

- Nu, tu nāksi atpakaļ? es jautāju. Vai arī tev vēl kaut kas jāpie­rāda?

Viņš ar zodu norādīja uz ceļu.

- Aizjāj līdz lielajam ozolam un pagaidi mani tur. Es aiziešu līdz turienei. Viens.

Iekodu mēlē, lai apvaldītu dažas piezīmes, kas lauzās uz āru, un uzkāpu zirgā. Pie ozola es nokāpu un noskatīju ceļu. Pēc brīža es sapratu, ka nevaru izturēt tās mokas, ko Džeimijam prasīja nākšana. Kad viņš pakrita pirmo reizi, es cimdotajā rokā cieši saspiedu grožus, tad apņēmīgi pagriezos un gaidīju.

Kaut ar mokām, tomēr mums izdevās sasniegt viesu spārnu, mēs streipuļojām pa gaiteni, Džeimija roka balstījās man uz pleca. Pama­nīju brāli Rodžeru, kurš satraukts ložņāja pa gaiteni, un aiztrencu viņu teciņus pēc karsta ūdens pudeles, kamēr stūrēju savu neveiklo nastu uz istabu un iemetu gultā. Viņš no trieciena ieņurdējās, bet gulēja nekus­tīgi, acis ciet, kamēr es vilku viņam nost netīrās lupatas.

- Labi; mājā esi.

Džeimijs paklausīgi pavēlās zem segām, kuras biju atlocījusi. Aši iegrūdu silto pudeli kājgalī starp palagiem un kustināju uz priekšu un atpakaļ. Kad izvilku, Džeimijs izstiepa garās kājas un ar svētlaimīgu nopūtu atslāba, kad tās sasniedza silto vietu.

Klusām staigāju pa istabu, uzlasot nomestās drēbes, mazliet pie­kārtodama galdu, iemetot pannā svaigas ogles un šķipsniņu helēnija, lai dūmi saldāk smaržotu. Domāju, ka ceļotājs ir aizmidzis, un satrū­kos, kad man aiz muguras atskanēja balss:

- Klēra. -Jā?

- Es tevi mīlu.

- O! Biju mazliet pārsteigta, bet nenoliedzami iepriecināta. Es arī tevi mīlu.

Viņš nopūtās un pavēra acis.

- Rendels, viņš sacīja. Uz beigām. To viņš gribēja. Tas mani izbiedēja vēl vairāk, un es piesardzīgi ieminējos:

- Aktā?

- Jā. Džeimija skatiens kavējās pie vaļējā loga, kuru sniega mākoņi aizpildīja ar tumšu, blīvu pelēkumu.

- Es gulēju uz grīdas, un viņš gulēja man blakus. Tad viņš ari bija pliks un mēs abi bijām notriepušies ar asinīm un vēl ar kaut ko. Atce­ros, ka gribēju pacelt galvu, bet sajutu, ka vaigs ar sakaltušām asinīm pielipis pie akmens grīdas. Džeimijs sarauca pieri, skatiens aizklīda tālumā, kad viņš kavējās atmiņās.

- Tad es jau biju tālu nonācis, tik tālu, ka nekādu sāpju vairs nejutu bij tikai briesmīgs nogurums un viss likās kaut kur tālu un neīsts.

- Tas jau labi, paskarbi noteicu, un viņš pasmaidīja.

- Jā, labi gan. Es kaut kur peldēju, laikam daļēji biju pie samaņas, tāpēc nezinu, cik ilgi mēs abi tur gulējām, bet, kad viņš mani apskāva un spiedās klāt, es attapos. Džeimijs vilcinājās, it kā turpmāko būtu grūti pateikt.

- Līdz tam es pretī necīnījos. Bet biju tik noguris, un man likās, ka vairs nespēju to ciest… es sāku locīties, lai tiktu prom, ne nu gluži kāvos, tikai atkāpos. Rendels apķērās ar rokām man ap kaklu un vilka klāt, piespieda seju man pie pleca, un es jutu, ka viņš raud. Kādu bridi nesapratu, ko viņš runā, bet tad sāku apjaust; viņš atkārtoja: "Es mīlu tevi, es mīlu tevi," bez gala, asaras un siekalas tecēja man pa krū­tīm. Džeimijs nodrebēja vai nu no aukstuma, vai atmiņām. Viņš gari nopūtās, izkustinādams smaržīgo dūmu mākoni, kas karājās pie gries­tiem.

- Nezinu, kādēļ es tā darīju. Bet es viņu apskāvu, un kādu brīdi mēs gulējām nekustīgi. Pēdīgi viņš beidza raudāt, skūpstīja un glāstīja mani. Tad iečukstēja man ausī: "Saki, ka tu mani mīli!" Džeimijs pār­trauca atmiņu stāstu un pasmaidīja.

- Es atteicos. Nezinu, kādēļ. Tajā brīdī es jau biju gatavs laizīt viņam zābakus un saukt par Skotijas karali, ja viņš tā gribētu. Bet to es viņam neteicu. Es pat neatceros, ka būtu par to domājis; es tikai negri­bēju, un viss. Džeimijs nopūtās, un veselā roka noraustījās, saspiežot segu.

- Viņš atkal mani paņēma skarbi. Un turpināja uzmākties: "Saki, ka tu mani mīli, Alek! Saki, ka tu mani mīli!"

- Viņš tevi sauca par Aleku? es iejaucos, nespēdama klusēt.

- Jā. Atceros, ka vēl brīnījos, kā viņš zina manu otru vārdu. Bet brīnīties, kāpēc viņš to lieto, man nenāca prātā. Džeimijs paraustīja plecus.

- Lai nu kā, es nekustējos un neteicu ne vārda, un, kad viņš bij beidzis, pielēca kājās, it kā būtu sajucis prātā, un sāka mani sist nere­dzēju, ar ko, lamājās un kliedza uz mani, sakot: "Tu zini, ka mīli mani! Pasaki man to! Es zinu, ka tā ir!" Aizsargājoties pacēlu rokas virs galvas un pēc brītiņa laikam atkal noģību, jo sāpes plecos bij pēdē­jais, ko atceros, izņemot kaut kādu sapni par lopu baurošanu. Tad es pamodos, uz pāris sekundēm, kad kratījos zirga mugurā, pārmests pāri segliem, un atkal tukšums, līdz atjēdzos uz tepiķa pie kamīna Eldridžā, kad tu skatījies uz mani. Džeimijs atkal aizvēra acis. Balss tonis bija sapņains, gandrīz vienaldzīgs.

- Es domāju… ja es viņam būtu to pateicis… viņš mani nogalinātu.

Daži cilvēki murgo par briesmoņiem. Es sapņos redzēju dzimtas

koku ar tieviem, melniem zariem, uz katra zariņa datumu ķekaru.

Līnijas, izlocījušās kā čūskas, žokļos tur nāvi. Atkal es dzirdēju Frenka balsi: "Viņš kļuva par dragūnu kapteini, otrajam dēlam tā ir laba izvēle. Bija vēl arī jaunākais brālis, kurš kļuva par palīgmācītāju, bet par viņu es vēl neko daudz neesmu noskaidrojis…" Es arī neko daudz par viņu nezināju. Tikai vārdu. Tabulā bija uzskaitīti trīs dēli Džozefa un Mēri­jas Rendelu dēli. Biju šo dzimtas koku redzējusi daudzas reizes: vecā­kais Viljams, otrais dēls Džonatans un trešais Aleksandrs.

Džeimijs ierunājoties izrāva mani no domām.

- Ārmaliet? -Jā?

- Tu zini to cietoksni mani, par kuru tev stāstīju?

- Es atceros.

Viņš pasmaidīja, neatvēris acis, un pastiepa pēc manis roku.

- Es vismaz uzcēlu nojumi. Un jumtu, lai nelīst uz galvas.

Gulēt aizgāju nogurusi, bet mierīga un domīga. Džeimijs atveseļo­sies. Kamēr tas nebija zināms, raudzījos uz priekšu tikai līdz nākama­jai stundai, nākamajai maltītei, nākamajai zāļu devai. Tagad vajadzēja vērst skatienu tālāk.

Abatija nodrošināja patvērumu, bet tikai uz laiku. Mēs šeit nevarē­jām palikt mūžīgi, lai cik viesmīlīgi bija mūki. Skotijā un Anglijā bija pārāk bīstami; ja nu vienīgi lords Lavets spētu mums palīdzēt šajos apstākļos tas likās visai neticami. Mums nākotne jāsaista ar šo Lamanša krastu. Zinādama par Džeimija jūras slimību, es sapratu viņa nevēlēša­nos pat apsvērt iespēju emigrēt uz Ameriku trīs mēnešus vemt būtu nopietns izaicinājums jebkuram. Kas tad atliek?

Visticamāk, Francija. Mēs abi brīvi runājam franču valodā. Džei­mijs vēl pārvalda spāņu, vācu un itāļu valodu, es nebiju tik lingvistiski apdāvināta. Turklāt te Freizeru dzimtai bija daudz sakaru; varbūt mēs varētu atrast vietu muižā, kas pieder kādam radiniekam vai draugam, un mierīgi dzīvot laukos. Šai domai piemita zināma pievilcība.

Bet palika jautājums par laiku, kā vienmēr. Bija 1744. gada sā­kums tikko pirms divām nedēļām bijām sagaidījuši jauno gadu. Un 1745. gadā "skaistais princis" Čārlijs ar kuģi no Francijas ieradīsies

Skotijā, jaunais pretendents pieteiks savas tiesības uz tēva troni. Vien­laikus ar viņa ierašanos sāksies arī katastrofa: karš un slaktiņš, Kalnienes klanu iznīcināšana, un reizē ar tiem noslepkavos visu, kas Džeimijam un man ir dārgs.

Līdz tam laikam ir viens gads. Viens gads, kad var notikt jebkas. Kad var kaut ko darīt, lai novērstu nelaimi. Kā un kādiem līdzekļiem? Man nebija ne jausmas, bet man ari nebija nekādu šaubu par sekām, ja nekas netiks darīts.

Vai notikumus var mainīt? Varbūt. Pirksti slepus aizslīdēja līdz krei­sajai rokai un dīki glāstīja zelta gredzenu uz zeltneša. Domāju par to, ko, degot dusmās un šausmās, teicu Džonatanam Rendelam kazemātos zem Ventvērtas cietuma.

"Es nolādu tevi," biju sacījusi, "es pateikšu tavu nāves stundu." Un biju minējusi datumu, kad viņš mirs. To datumu, kas ar Frenka smalko, kaligrāfisko rokrakstu bija atzīmēts dzimtas kokā, 1745. gada 16. aprīlis. Džonatanam Rendelam bija jākrīt Kalodenas kaujā, angļu sarīkotajā asinspirtī. Bet tā nebūs. Viņš mira citādi viņu sabradāja manis uzsūtītās atriebības kājas.

Un viņš nomira kā vecpuisis bez bērniem. Vismaz es tā domāju. Dzimtas kokā tajā nolādētajā kokā! bija ierakstīts viņa laulību datums, kaut kad 1744. gadā. Un minēta viņa dēla, Frenka pieckārtējā vectēva, dzimšana drīz pēc tam. Ja Džeks Rendels bija pagalam un bez bērniem, kā tad Frenks varēja piedzimt? Un tomēr viņa gredzens man vēl bija pirkstā. Viņš bija eksistējis, eksistēs. Tumsā berzēdama gre­dzenu, it kā tajā būtu džins, kurš varētu dot man padomu, mierināju sevi ar šo domu.

Pēc laika es uztrūkos no dziļa miega ar klusu kliedzienu.

- Kuš! Tas esmu es. Lielā roka palaida vaļā manu muti. Tā kā svece nedega, istabā valdīja piķa melna tumsa. Es akli taustījos, līdz mana roka uzdūrās kaut kam cietam.

- Tu nedrīksti staigāt apkārt! es iesaucos, vēl samiegojusies. Mani pirksti pārslīdēja gludai, vēsai miesai. Tu esi pārsalis!

- Nu, protams, viņš īgni atbildēja. Man nav nekā mugurā, un koridorā ir drausmīgi auksts. Vai laidīsi mani gultā?

Pabīdījos, cik tālu varēju, šaurajā gultā, un viņš ieslīdēja man blakus, piespieda kailo augumu pie manējā, lai sasildītos. Elpošana bija nevienmērīga, un, manuprāt, viņš drebēja gan vājuma, gan aukstuma dēļ.

- Ak Dievs, cik tu esi silta. Nopūties viņš piespiedās vēl ciešāk. Cik labi tevi apskaut, Armaliet.

Neapgrūtināju sevi ar jautājumu, ko viņš te dara; tas drīz vien kļuva skaidrs. Un es arī nejautāju, vai viņš ir pārliecināts. Man bija šaubas, bet es nepaudu tās skaļi, baidoties izteikt pareģojumus. Es pavēlos uz sāniem, lai varētu ieskatīties viņam sejā, sargādamās aizskart ievainoto roku.

Mēs piedzīvojām pārsteidzošo savienošanās brīdi, kad svešais vienā mirklī kļūst pazīstams. Džeimijs apmierinājumā, varbūt atvieg­lojumā, dziļi nopūtās. Kādu laiciņu gulējām nekustīgi, it kā baidītos saraut trauslo saiti. Džeimija veselā roka lēnām mani glāstīja, tumsā meklējot ceļu, pirksti bija izplesti kā kaķa ūsas, jutīgi pret vibrācijām. Viņš sakustējās tikai reizi, it kā uzdotu jautājumu, un es viņam atbil­dēju tajā pašā valodā.

Mēs sākām izsmalcinātu lēnu kustību spēli, balansējot starp viņa alkām un nespēku, starp sāpēm un pieaugošo miesas baudu. Kaut kur tumsā es nodomāju, ka jāpasaka Anselmam, ka ir vēl kāds veids, kā apturēt laiku, bet tad nospriedu, ka labāk nevajag, jo priesterim šo veidu iepazīt nav iespējams.

Es cieši turēju Džeimiju, viegli uzlikusi roku uz rētainās muguras. Viņš noteica ritmu, bet ļāva man iznest kustību smagumu. Mēs abi līdz beigām klusējām, vienīgās skaņas bija mūsu elpa. Jūtot, ka viņš sāk pagurt, es ciešāk piekļāvu viņu sev klāt un, šūpojot gurnus, lai viņš tiek dziļāk, virzīju pretī kulminācijai.

- Nu, es klusi sacīju, nāc pie manis. Tagad! Džeimijs piespieda pieri pie manējās un padevās man ar drebošu nopūtu.

Viktorijas laikmetā to sauca par "mazo nāvi", un pamatoti. Viņš gulēja tik šļaugans un smags, ka varēja domāt: viņš ir miris, ja es ar ribām nejustu viņa sirds lēno ritmu. Likās, pagāja daudz laika, līdz viņš atkal sakustējās un kaut ko man pie pleca nomurmināja.

- Ko tu teici?

Džeimijs pagrieza galvu, lai mute būtu tieši man pie auss. Jutu sev uz kakla siltu elpu.

- Es teicu, viņš klusi atbildēja, šobrīd man roka vispār nesāp.

Veselā roka lēnām pētīja manu seju, noslaukot mitrumu no vai­giem.

- Vai tu baidījies par mani?

- Jā, es atbildēju. Domāju, ka tas ir par ātru.

Viņš tumsā klusi iesmējās.

- Tā arī bij; es gandrīz nobeidzos. Jā, es ari baidījos. Bet es pamo­dos tāpēc, ka man sāpēja roka, un vairs nevarēju aizmigt. Es mētājos pa gultu, juzdamies vientuļš. Jo vairāk domāju par tevi, jo vairāk es tevi gribēju un jau stāvēju gaitenī, kad sāku raizēties, ko es darīšu, kad te ieradīšos. Un kad iedomājos… Viņš apklusa, glāstīdams man vaigu. Nu, neesmu īpaši labs, Ārmaliet, bet varbūt es tomēr neesmu gļēvulis.

Es pagriezu galvu, lai saņemtu skūpstu. Džeimija vēders skaļi no­rūca.

- Nesmejies, viņš pukojās. Tā ir tava vaina, tu turi mani badā. Brīnums, ka man vispār kaut kas izdevās, kad esmu ēdis tikai liellopu gaļas buljonu un dzēris alu.

- Labi. Es aizvien vēl smējos. Uzvarēji. Rīt brokastīs dabūsi olu.

- Ha! viņš ar dziļu apmierinājumu izmeta. Es zināju, ka tu mani pabarosi, ja piedāvāšu tev atbilstošu pamudinājumu.

Mēs aizmigām, vaigus sakļāvuši, viens otra rokās.