Svešzemniece

5 makenzijs

Kad pamodos, jutos pilnīgi apjukusi. Neskaidri apjautu, ka kaut kas nogājis galīgi greizi, bet nespēju atcerēties, kas. Patiesību sakot, biju gulējusi tik cieši, ka uz mirkli man bija piemirsies, kas es esmu, nemaz nerunājot par to, ka spētu atcerēties, kur atrodos. Man bija silti, bet istabā valdīja svelošs aukstums. Mēģināju ievikstlties atpakaļ segu kokonā, taču balss, kas bija mani uzmodinājusi, nelikās mierā.

Mosties, zeltenit! Mosties nu, jāceļas! Zemā, labdabīgi uzstājīgā balss atgādināja aitusuņa riešanu. Negribīgi pavēru spraudziņā vienu aci un ieraudzīju brūnu, pašaustu drēbju gubu.

Ficgibonas kundze! Viņu ieraugot, jutos tik satriekta, ka atmodos pilnīgi un ari atmiņa atgriezās. Tātad nekas nebija mainījies, tā bija patiesība.

Ietinusies segā, lai nenosaltu, es izrāpos no gultas un, cik ātri spēju, metos pie pavarda. Ficgibonas kundze bija man sagatavojusi tasi karsta buljona; maziem malciņiem dzēru virumu un jutos kā izdzīvojusi pēc aviācijas uzlidojuma, Ficgibonas kundze tikām klāja uz gultas veselu kaudzi drēbju. Tur bija garš, dzeltenīgs linu krekls ar šauru mežģīņu maliņu, smalkas kokvilnas apakšsvārki, divi dažādu nokrāsu svārki un gaiši citrondzeltens ņieburs. Ansambli noslēdza pāris brūni svītrotu vil­nas zeķu un dzeltenas iešļūcenes.

Pat nepieļaudama iebildumus, kundze izvīkstlja mani no nepiemē­rotajām drēbēm un uzraudzīja visu ģērbšanās procesu, sākot ar apakš­veļu. Tad soli atkāpās un apmierināta nopētīja savu roku darbu.

- Dzeltens tev, zeltenīt, piestāv; man jau tā likās. Labi piedien brū­najiem matiem un izceļ zeltainos punktiņus acīs. Paga, tev vajag kādu lenti. Izgriezusi uz āru kabatu, milzīgu kā maiss, viņa sadabūja sauju lentīšu un sīku rotaslietu.

Biju pārāk satriekta, lai pretotos, tāpēc ļāvu sakārtot sev matus: Fic­gibonas kundze saņēma cirtas uz pakauša, sasēja ar bāli dzeltenu lenti un nosodoši noklakšķināja mēli, ka mani mati apgriezti tik nesievišķīgi īsi līdz pleciem.

- Apžēliņ, mīlīt, ko gan tu domāji, nogriežot matus šitik īsus! Vai tu maskējies, vai? Esmu dzirdējusi, ka dažas meičas, dodoties ceļā, mēdzot pārģērbties, lai noslēptu, ka ir sievietes, un tā nodrošinoties pret tiem sasodītajiem sarkansvārčiem. Es tik saku, ir nu gan laiki pienākuši, kad sievieši uz ceļa nevar justies droši. Viņa turpināja purpināt, šur tur pieglauzdama man matus, nostiprinot kādu cirtu vai sakārtojot šķip­snu. Beidzot viss bija tā, kā Ficgibonas kundzei patika.

- Nu re, dikti labi. Tagadiņ tev ir laiks kaut ko iekost, pēcāk man jāved tevi pie paša.

- Pie paša? Es nesapratu. Man šis vārds diez ko nepatika. Lai kas arī būtu Pats, viņš noteikti uzdos grūti atbildamus jautājumus.

- Nu tak pie Makenzija. Pie kā gan cita?

Patiešām pie kā gan cita? Neskaidri atcerējos, ka Leohas pils atro­das Makenziju klana īpašumu vidū. Skaidrs, ka klana vadonis joprojām ir Makenzijs. Sāku saprast, kādēļ mūsu mazais jātnieku pulciņš jāja visu nakti, lai tiktu līdz pilij; šī vieta bija neiedragājams patvērums kroņa vajātiem vīriem. Neviens angļu virsnieks, kuram ir kaut kripatiņa smadzeņu, nevestu savus karotājus tik dziļi klanam piederošās zemēs. Tas nozīmētu riskēt ar dzīvību pie pirmā krūmu pudura, kur ierīkots slēpnis. Un tikai krietna armija uzdrošinātos ierasties pie pils vārtiem. Pūlējos atcerēties, vai kāda angļu armija jebkad ir atnākusi tik tālu, kad piepeši aptvēru, ka pils liktenim salīdzinājumā ar manu tuvāko nākotni nav nekādas nozīmes.

Nevarēju ieēst ne plāceņus, ne auzu putru, ko Ficgibonas kundze bija sagādājusi man brokastīm, es tikai drupināju plāceni pa gabaliņam un izlikos, ka ēdu, lai iegūtu laiku apdomāties. Kad Ficgibonas kundze ieradās, lai vestu mani pie paša Makenzija, mans aptuvenais plāns bija gatavs.

Pa akmens pakāpieniem nonācu telpā, kurā mani pieņēma pils­kungs. Tā bija apaļa torņa zāle, kuras slīpās sienas bagātīgi rotāja glez­nas un gobelēni. Istabas pilī likās gana ērtas, taču mazliet patukšas, turpretī šeit bija grezna pārpilnība, mēbeļu un rotājumu vesels lērums; ārā smidzināja lietus, tāpēc telpā valdīja puskrēsla, ko kliedēja pavarda uguns un sveces siltā gaisma. Ārējos pils mūros bija tikai šauras sprau­gas, kas piemērotas uzbrukumu atvairīšanai, bet šeit, iekštelpās, nesen bija veikta pārbūve un ielikti augsti verami logi, kas laida iekšā dienas­gaismu, cik nu kuro reizi tās bija.

Manu uzmanību uzreiz piesaistīja milzīgs, ļoti meistarīgi darināts metāla būris, kurš visā telpas augstumā piekļāvās sienas izliekumam un kurā mājoja vairāki duči mazu putniņu: žubītes, stērstes, zīlītes un dažādi dziedātājputni. Pieejot tuvāk, saskatīju apaļīgus, gludus spalvu kamoliņus un spožas acu krellītes, kas kā dārgakmeņi izcēlās uz zaļa samta fona, visi šie lidoņi šaudījās pa ozolu, gobu un kastaņu lapotni; rūpīgi koptie koki auga podos uz būra grīdas. Putnu dzīvo un trokš­ņaino sačivināšanos laiku pa laikam pārtrauca spārnu švīksti un lapu čaboņa, būra iemītniekiem lidinoties un lēkājot savā nodabā.

Varen rosīgas radībiņas, vai ne? Man aiz muguras atskanēja patīkama, zema balss; pagriezos pret runātāju ar smaidu un sastingu.

Kolamam Makenzijam bija tāda pati plata seja un augsta piere kā viņa brālim Dūgalam, tikai vitālais spēks, kas Dūgalu darīja augstprā­tīgu, Kolamā bija zaudējis skarbumu un izpaudās pieļāvīgākā, lai arī ne mazāk noteiktā stājā. Tumsnējāks, drīzāk baložpelēkām nekā brū­nām acīm Kolams atstāja tādu pašu spēcīgu iespaidu kā brālis, it kā viņš stāvētu mazliet par tuvu, lai sarunu biedrs justos ērti. Taču manu pašreizējo neērtības sajūtu radīja fakts, ka skaisti veidoto galvu un stalto torsu papildināja neiedomājami līkas un strupas kājas. Vīrietis, kuram vajadzēja būt sešas pēdas garam, sniedzās man tik tikko līdz plecam.

Kolams nenovērsa skatienu no putniem, tādējādi taktiski atvēlē­dams man ārkārtīgi nepieciešamo laika sprīdi, lai es sejai atkal pie­šķirtu neitrālu izteiksmi. Protams, viņam jau vajadzēja aprast ar cilvēku izturēšanos, kuri redzēja viņu pirmo reizi. Apskatot istabu, man radās jautājums, cik bieži tās saimnieks vispār tikās ar svešiem cilvēkiem. Šeit pilnīgi noteikti bija viņa patvērums; cilvēks, kuram ārējā pasaule likās netīkama vai neaizsniedzama -, bija radījis te pats savu pasauli.

- Esiet sveicināta, kundze! Makenzijs man viegli paklanījās. Mani sauc Kolams ben Kempbels Makenzijs, esmu šīs pils saimnieks. Ja pareizi esmu sapratis brāļa teikto, tad viņš jūs satika… ē… diezgan tālu no šejienes.

- Patiesību sakot, viņš mani nolaupīja, es runāju atklāti. Labprāt būtu saglabājusi sarunas sirsnīgo noskaņu, tomēr vēl vairāk es vēlējos tikt projām no pils un atgriezties pakalnā pie akmeņu apļa. Nezināju, kas ar mani īsti bija noticis, bet atbilde ja tāda vispār rodama bija meklējama tur.

Pilskunga biezās uzacis mazliet savilkās un smalki veidotās lūpas izliecās smaidā.

- Lai nu būtu, viņš neiebilda. Dūgals dažkārt ir mazliet… karst­galvīgs.

- Labi. Es pamāju ar roku, tādējādi augstsirdīgi izbeigdama dis­kusiju par šo tēmu. Esmu ar mieru atzīt, ka, iespējams, noticis pār­pratums. Bet es būtu ļoti pateicīga, ja mani nogādātu… atpakaļ, tur, no kurienes mani atveda.

- Mm. Joprojām savilcis uzacis, Kolams ar žestu aicināja mani apsēsties. Es, kaut arī negribīgi, paklausīju, un viņš ar galvu pamāja vienam no kalpotājiem, kas nekavējoties izgāja no istabas.

- Aizsūtīju pēc atspirdzinājumiem, kundze… Bīčemas kundze, ja nemaldos? Cik saprotu, kad mans brālis un viņa vīri jūs atrada, jūs bijāt nokļuvusi… ē… neapskaužamā stāvoklī. Likās, ka viņš cenšas slēpt smaidu, un man bija jādomā, nezin kā viņam aprakstīts mans it kā nepiedienīgais apģērbs.

Es dziļi ievilku elpu. Bija pienācis laiks likt priekšā sagudroto izskaidrojumu. Pārdomājot situāciju, kurā biju nonākusi, es atcerē­jos Frenka stāstu, ka virsnieku apmācības programmas ietvaros viņš bija apmeklējis kursu, kurā mācīja, kā izturēties pratināšanas laikā. Ja nemaldos, tad pamatlikums bija, cik vien iespējams, runāt patiesību, izmainot tikai tās detaļas, kas paturamas noslēpumā. Tādējādi, kā paskaidrojis instruktors, samazinās risks kļūdīties, minot "leģendas" blakusapstākļus. Nu tagad mēs redzēsim, vai šis princips ir pareizs.

- Jā, tiesa. Redziet, man uzbruka.

Kolams pamāja ar galvu, seja pauda patiesu interesi.

- Ak tā? Un kas jums uzbruka?

Runā taisnību.

- Angļu karavīri. Konkrētāk vīrietis, vārdā Rendels.

Izdzirdot šo vārdu, patricieša sejas izteiksme negaidīti izmainījās. Lai arī Kolama interese, likās, nebija zudusi, lūpas sakniebās un rievas ap muti kļuva dziļākas. Viņam šis vārds nepārprotami bija pazīstams. Makenziju klana vadonis mazliet atliecās, salika kopā pirkstu galus un pāri tiem cieši mani nopētīja.

- Tiešām? Pastāstiet tuvāk.

Un tā ar dievpalīgu es stāstīju. Ļoti sīki aprakstīju skotu sadursmi ar Rendela vīriem, jo to viņš varēja pārbaudīt, pajautājot Dūgalam. Gal­venajos vilcienos atstāstīju sarunu ar Rendelu, jo nezināju, cik daudz bija dzirdējis vīrelis, kuru sauca par Mērtegu.

Kolams palocīja galvu, ļoti uzmanīgi klausīdamies.

- Ak tā, viņš noteica. Bet kā jūs tur nonācāt? Tas ir krietnu gabalu no ceļa, kas ved uz Invernesu, pieņemu, ka gribējāt tikt uz kuģa? Es piekrītoši pamāju ar galvu un dziļi ievilku elpu.

Piespiedu kārtā bijām nonākuši iztēles valstībā. Nožēloju, ka nebiju uzmanīgāk klausījusies Frenka izteikumos par lielceļa laupītājiem, bet tagad man bija jādara, ko spēju. Atbildēju, ka esmu atraitne no Oksfordšīras (tiktāl tas bija tiesa), kas kopā ar kalpu dodas pie attāliem radi­niekiem Francijā (tas likās pietiekami tālu, lai būtu droši). Ceļā mums uzbruka laupītāji, un mans kalps ir vai nu nogalināts, vai aizbēdzis. Es ar zirgu traucos uz mežu, tomēr pēc kāda laika mani notvēra. Lai arī man laimējies aizbēgt no bandītiem, biju spiesta pamest savu zirgu un mantu. Tā, klīstot pa mežu, diemžēl biju satikusi kapteini Rendelu un viņa vīrus.

Apmierināta ar stāstu, es mazliet atslābinājos. Tas bija vienkāršs, skaidrs, un fakti, kurus varēja pārbaudīt, atbilda patiesībai. Kolama seja pauda pieklājīgu interesi, neko vairāk. Viņš jau vēra muti, lai uzdotu nākamo jautājumu, kad pie durvīm kaut kas viegli nočabēja. Tur ar mazu ādas kārbiņu rokā stāvēja viens no vīriem, ko biju ievērojusi pagalmā, kad mēs ieradāmies.

Makenziju klana vadonis, galanti atvainojies, atstāja mani pētām putnus, bet apsolīja, ka tūlīt atgriezīšoties, lai turpinātu mūsu ārkārtīgi saistošo sarunu.

Durvis vēl nebija aizvērušās Kolamam aiz muguras, kad es jau stā­vēju pie grāmatplaukta un ar roku vilku pa ādas sējumu muguriņām. Šajā plauktā to bija apmēram divi duči. Steigšus vēru katras grāmatas pirmo lapu. Vairākās izdošanas datums nebija minēts; pārējās bija izdo­tas laikā no 1720. līdz 1742. gadam. Kolamam Makenzijam acīmredzot patika greznība, bet nekas neliecināja, ka viņš kolekcionētu senlietas. Iesējumi bija jauni, nemanīja ne saplaisājušus vākus, ne apspūrušus lappušu stūrus.

Tajā brīdī es biju piemirsusi par sirdsapziņu un bezkaunīgi rakņājos pa olīvkoka rakstāmgaldu, ausīdamās, vai nedzirdēšu istabas saimnieka

soļus.

To, ko, šķiet, biju meklējusi, es atradu vidējā atvilktnē. Plūstošā rokrakstā rakstītu nepabeigtu vēstuli, kuras savādie burti un pilnīgais pieturzīmju trūkums neatvieglināja lasīšanu. Papīrs bija pavisam jauns un tīrs, tinte koši melna. Lai nu kā ar salasīšanu, bet datums lapas augšējā stūrī izcēlās tik skaidri, it kā būtu rakstīts ar ugunīgiem bur­tiem: 1743. gada 20. aprīlis.

Kad Kolams pēc pāris minūtēm atgriezās, viņš atrada savu viešņu pieklājīgi klēpī saliktām rokām sēžam pie viena no sīkrūšu logiem. Es sēdēju, jo nespēju noturēties kājās. Rokas bija cieši saņemtas, lai noslēptu drebēšanu, kas bija ievērojami apgrūtinājusi vēstules atlik­šanu vietā.

Kolams bija atnesis paplāti ar cienastu: alu kausos un ar medu apziestus svaigus auzu plāceņus. Es mazliet paknibinājos ap vienu; kuņģis pārāk stipri griezās, lai es varētu kaut ko norīt.

Pāris vārdos atvainojies par prombūtni, Kolams izteica līdzjūtību par manu neveiksmi. Tad atlaidās pret krēsla atzveltni, domīgi mani noskatīja un pēdīgi pajautāja:

Bet kā tas nākas, Bīčemas kundze, ka mana brāļa vīri atrada jūs klīstam pa mežu apakšveļā? Laupītāji jums neuzmāktos, jo droši vien vēlētos saņemt par jums izpirkuma maksu. Un, kaut ari esmu dzirdējis par kapteini Rendelu visādas tenkas, tomēr būtu pārsteigts, ka angļu armijas virsnieks izvarotu ap maldījušās ceļinieces.

- Ak tā? es asi iesaucos. Nu, es nezinu, ko esat par viņu dzirdē­jis, bet, ticiet man, viņš pilnīgi noteikti uz tādu rīcību ir spējīgs. Kad gudroju savu stāstu, jautājumu par apģērbu biju palaidusi garām neie­vērotu un tagad centos atcerēties, kurā manas un kapteiņa tikšanās brīdī Mērtegs mūs pamanīja.

- Ak, nu, Kolams piekāpās. Droši vien tas ir iespējams. Šim vīram ir slikta slava.

- Iespējams? es pārjautāju. Kāpēc jūs tā sakāt? Vai jūs man neticat? Jo Makenziju klana vadoņa seja pauda vieglu, bet nepārpro­tamu skepsi.

- To es neesmu teicis, kundze, viņš rāmi atbildēja. Bet man nebūtu izdevies noturēties liela klana priekšgalā vairāk nekā divdesmit gadus, ja nebūtu iemācījies visu, ko man stāsta, neuztvert par baltu patiesību.

- Ja jau jūs neticat tam, ko es par sevi stāstu, tad, pie velna, kas, jūsuprāt, es esmu? es strupi noprasīju.

Manas skarbās valodas izbrīnīts, Kolams samirkšķināja acis. Tad asie vaibsti atkal kļuva stingri.

- Tas vēl jānoskaidro. Bet pagaidām, kundze, jūtieties Leohas pili kā mājās. Viņš pacēla roku žestā, kas augstsirdīgi noraidīja pateicību, un kalps, kurš allaž stāvēja pie durvīm, panāca uz priekšu, lai acīm­redzot vestu mani atpakaļ uz manām telpām.

Nākamos vārdus Kolams skaļi nepateica, bet būtu varējis. Tie, kad gāju projām, palika karājamies gaisā man aiz muguras, tik nepārpro­tami, it kā būtu izteikti:

"Līdz es noskaidrošu, kas tu patiesībā esi."