Svešzemniece

11 sarunas ar advokātu

Pēc divām dienām īsi pirms rītausmas mēs izjājām pa Leohas pils vārtiem. Pulciņos pa diviem, trijiem vai četriem mēs prātīgos soļos jājām pāri akmens tiltam, un mūs pavadīja atvadu saucieni un meža zosu klaigas virs ezera. Laiku pa laikam es atskatījos, līdz pils apveids pēdīgi pazuda aiz dūmakas trīsuļojošā aizkara. Doma, ka nekad vairs neredzēšu šo drūmo akmeņu krāvumu vai tās iemītniekus, pildīja mani ar savādu nožēlu.

Pakavu klaboņa likās kā miglā tīta. Balsis miklajā gaisā skanēja savādi, reizēm saucieni no garās zirgu virtenes viena gala līdz otram bija skaidri sadzirdami, bet tepat blakus risināta saruna izjuka saraus­tītā murmināšanā. Likās, it kā mēs jātu cauri tvaikiem, kur mitinās spoki. Gaisā planēja ķermenim nepiederīgas balsis, aizlidoja tālu, tad atskanēja neparasti tuvu.

Mana vieta iegadījās vidū, vienā pusē man jāja sargs, kura vārdu es nezināju, bet otrā Neds Gauens, mazais rakstvedis, ko biju redzējusi Kolama rīkotās pieņemšanas laikā. Kad sākām sarunāties, es uzzināju, ka viņš ir kas vairāk par rakstvedi.

Neds Gauens bija advokāts. Dzimis, audzis un izglītojies Edinburgā un nevainojami atbilda savai lomai. Neliela auguma pavecs vīrs, aku­rāts un punktuāls, ģērbies smalkas vadmalas mētelī, smalkvilnas zeķēs, linu kreklā ar pavisam sīku mežģīni priekšā un biksēs līdz ceļiem, kas šūdinātas no auduma, kura piemērotība bija veiksmīgi atrasts kompro­miss starp ceļojuma sagādātām grūtībām un valkātāja profesionālo sta­tusu. Zelta pusmēness brillītes, kārtīga matu lente un zila filca divstūru cepure darīja ansambli pilnīgu. Viņš bija tik nevainojams likumu zinā­tāja iemiesojums, ka nespēju uz viņu skatīties bez smaida.

Viņš jāja man blakus uz lēnīgas ķēves, pie segliem karājās divas milzīgas, nobružātas ādas somas. Neds Gauens paskaidroja, ka vienā atrodas viņa amata rīki tintes pudele, zosu rakstāmspalvas un papīrs.

- Un kādam nolūkam paredzēta otra soma? es jautāju, apskatot to tuvāk. Pirmā bija piebāzta gluži apaļa, bet otra likās gandrīz tukša.

- Ak, tā paredzēta nomas maksai, advokāts atbildēja, uzsizdams ar plaukstu pa šļaugano somu.

- Nu tad jau viņš cer iekasēt krietnu summu, es izteicu minē­jumu. Gauena kungs labsirdīgi paraustīja plecus.

- Ne jau nu gluži tik daudz, mīļā. Bet lielāko tiesu maksās grašos, pensos un citās sīkās monētās. Un tās diemžēl aizņem vairāk vietas nekā lielākas vērtības papīra nauda. Plānās, sausās lūpas uz īsu brīdi izliecās smaidā. Ar visu to, smago vara un sudraba nastu tomēr ir vieglāk pārvadāt nekā Viņa Augstības ienākumu lauvas tiesu.

Viņš pagriezās un pāri plecam raidija caururbjošu skatienu uz diviem lieliem, mūļu vilktiem ratiem, kas arī ietilpa mūsu grupā.

- Graudu maisiem un rāceņu saišķiem vismaz tik tā labuma, ka tie nekustas. Man nav iebildumu arī pret putniem, ja vien tie ir pie­nācīgi iesprostoti. Un pret kazām, kaut gan jāsaka, ka šo lopiņu vis­ēdāja daba reizēm rada neērtības; viena pērn notiesāja manu mutautu, jāatzīst gan, ka pats biju vainīgs, pieļaujot, ka tas manas nevērības dēļ bija izkāries no kabatas. Plānās lūpas sakniebās apņēmīgā vaib­stā. Šogad esmu devis nepārprotamus rīkojumus. Dzīvas cūkas mēs nepieņemsim.

Laikam jau nepieciešamība pasargāt Gauena kunga seglu somas un divus ratus izskaidroja to, ka nomas maksas iekasētāju komandā bija iekļauts apmēram divdesmit vīru. Visi bruņoti jātnieki, vēl mūsu grupā bija vairāki nastu nesēji dzīvnieki, kas veda mums nepieciešamos krā­jumus. Atvadīšanās un skaidrošanās jūklī Fica kundze bija man pastās­tījusi, ka ceļā mūsu pajumte būs vai nu ļoti primitīva, vai tādas vispār nebūs, jo daudzas naktis būs jāpavada ceļa malā iekārtotā nometnē.

Man ļoti gribējās uzzināt, kas tādam cilvēkam kā Gauena kungs ar viņa acīm redzamo profesionalitāti licis pieņemt vietu nomaļajā

Skotijas Hailendā, tālu no civilizētas dzīves ērtībām, pie kurām viņš noteikti bija pieradis.

- Nu, ja runājam par to, viņš atbildēja, kad biju apjautājusies, tad agrā jaunībā man bija neliela prakse Edinburgā. Ar mežģīņu aiz­kariem pie logiem un mirdzošu vara plāksnīti ar manu vārdu pie dur­vīm. Bet man apnika rakstīt testamentus, īpašuma nodošanas aktus un dienu pēc dienas uz ielas redzēt vienas un tās pašas sejas. Tāpēc es devos projām, viņš vienkārši sacīja.

Gauena kungs bija nopircis zirgu, kādus jel krājumus un devies ceļā bez mazākās nojautas, kur nonāks un ko, tur nonācis, darīs.

- Redziet, man jāatzīstas, klīrīgi noslaucīdams degunu mutautā ar monogrammu, viņš turpināja, ka man piemīt zināma patika uz… piedzīvojumiem. Taču ne mani fiziskie dotumi, ne ģimenes situācija nebija piemēroti lielceļa laupītāja vai jūrasbraucēja dzīvei, jo tolaik es tieši šos arodus uzskatīju par aizraujošākajiem piedzīvojumu ziņā. Kā citu, labāku iespēju es saskatīju ceļojumu uz kalniem, uz Hailendu. Cerēju, ka ar laiku varbūt man izdosies pierunāt kādu no klana vado­ņiem, nu, atļaut kaut kādā veidā viņam pakalpot.

Un ceļojumu laikā viņam patiesi arī izdevās satikt tādu va­doni.

- Džeikobu Makenziju, viņš sacīja ar smaidu, kas liecināja par patī­kamām atmiņām. Viņš bija vecs, sarkanmatains negantnieks. Gau­ena kungs pamāja ar galvu uz rindas priekšgalu, kur miglā liesmoja Džeimija Makteviša košie mati. Ziniet, mazdēls ir viņam ļoti līdzīgs. Mēs ar Džeikobu iepazināmies pistoles stobra galā, kad viņš mani aplau­pīja. Labprātīgi atdevu savu zirgu, somas, jo nekāda lielā izvēle man nebija. Bet laikam jau viņš bija mazliet apmulsis, kad uzstāju, ka iešu viņam līdzi, ja vajadzēs, pat kājām.

- Džeikobs Makenzijs. Tas būtu Kolama un Dūgala tēvs? es pre­cizēju.

Padzīvojušais advokāts piekrītoši pamāja ar galvu.

- Jā. Tad viņš, protams, nebija pilskungs. Par tādu viņš kļuva pēc dažiem gadiem… ar nelielu palīdzību no manas puses, Neds Gauens pieticīgi piebilda. Tad dzīve vēl bija… tik sakārtota, viņš nostalģiski sacīja.

- Ak tā? es pieklājīgi novilku. Un Kolams… ē… jūs, tā sakot, mantoja?

- Kaut kas uz to pusi, Gauena kungs piekrita. Redziet, kad Džeikobs nomira, sākās mērens juceklis. Kolams, zināms, bija Leohas man­tinieks, bet viņš… Advokāts apklusa, pameta skatienu uz priekšu un atpakaļ, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav neviena, kas varētu dzirdēt. Sargi bija pajājuši gabaliņu uz priekšu parunāties ar citiem sargiem, un krietns četru zirgu garumu attālums mūs šķira no ratu kučiera, kas brauca karavānas beigās.

- Līdz astoņpadsmit gadu vecumam Kolamam nekas nekaitēja, Gauena kungs atsāka, un tas deva pamatotas cerības, ka nākotnē viņš kļūs par lielisku klana vadoni. Kā daļu no vienošanās ar Kameroniem apņēma par sievu Letlciju es sastādīju laulibu līgumu, viņš piebilda, gluži kā rakstīdams zemsvītras piezīmi, bet drīz pēc laulībām Kolams kaujas laikā nelaimīgi krita. Viņš salauza augšstilbu, bet lūzums slikti dzija.

Es pamāju ar galvu. Protams, kā gan citādi.

- Un tad, Gauena kungs turpināja ar nopūtu, Kolams par ātru piecēlās no gultas, novēlās pa kāpnēm un salauza otru kāju. Gandrīz gadu viņš nogulēja, bet drīz kļuva skaidrs, ka bojājums paliks uz mūžu. Un tad, kā par nelaimi, nomira Džeikobs.

Kalsnais vīrelis apklusa, lai sakopotu domas. Tad atkal pacēla ska­tienu, it kā kādu meklējot. Neatradis viņš ērtāk iekārtojās seglos.

- Apmēram tajā pašā laikā sacēlās tracis ari par māsas precībām. Un Dūgals… nu, baidos, ka visas šis jezgas laikā Dūgals neuzvedās savaldīgi. Citādi par vadoni, iespējams, būtu izvēlēts viņš, tomēr varēja manīt, ka viņam nepietiek prāta. Advokāts papurināja galvu. 0, tas bija viens pamatīgs lērums. Uz lielo Saietu sapulcējās brālēni, tēvoči un zemturi, lai pieņemtu lēmumu.

- Galu galā viņi tomēr izvēlējās Kolamu? Es kārtējo reizi nobrī­nījos par Kolama Makenzija personības spēku. Un, pametusi skatienu uz sažuvušo vīriņu, kas jāja man blakus, es nodomāju, ka Kolamam paveicies ari ar sabiedroto izvēli.

- Jā, bet tikai tāpēc, ka brāļi cieši turējās kopā. Redziet, neviens nešaubījās par Kolama drosmi, ne arī par viņa prāta spējām, tikai par miesas varēšanu. Bija vairāk nekā skaidrs, ka viņš vairs nekad nevarēs vadīt vīrus kaujā. Bet Dūgals bija vesels kā rutks, kaut arī mazliet pār­galvīgs un ātrsirdīgs. Un viņš nostājās aiz brāļa krēsla, solīja klausīt Kolama teiktajam, būt par viņa kājām un zobenu kaujas laukā. Tāpēc tika izvirzīts priekšlikums, ka Kolams var kļūt par vadoni, kā jau tam būtu vajadzējis notikt, un Dūgals būs karakungs, kas vadīs klanu kaujā. Tā bija bezprecedenta situācija, viņš vēl klīrigi piebilda.

Pieticība, kādā viņš izrunāja frāzi: "tika izvirzīts priekšlikums…", skaidri vēstīja, kurš šo priekšlikumu bija izvirzījis.

- Un kurā pusē stāvat jūs? es jautāju. Kolama vai Dūgala pusē?

- Manām interesēm jāsaistās ar Makenziju klanu kopumā, Gauena kungs izvairīgi atbildēja. Bet formāli esmu devis zvērestu Kolamam.

Formāli, apžēliņ, es nodomāju. Biju redzējusi zvērēšanas ceremo­niju, kaut ari pārējo vīru vidū jurista sīko augumu neatcerējos. Neviens vīrietis nevarēja piedalīties tajā ceremonijā un palikt vienaldzīgs, pat dzimis likuma kalps. Un sīkajam vīriņam uz bērās ķēves, lai arī viņš varbūt bija tik sauss kā paša kauli un caur un cauri piesūcies ar likuma burtu, piemita romantiska dvēsele, kā viņš pats to apliecināja.

- Jūs noteikti esat viņam ļoti labs palīgs, es diplomātiski pasla­vēju Gauena kungu.

- 0 jā, laiku pa laikam es viņam palīdzu, viņš sacīja, pa druskai. Tāpat arī pārējiem. Ja arī jums pašai, mana miļā, ievajagas padoma, viņš, sirsnīgi smaidīdams, sacīja, prasiet droši. Uz manu diskrēciju var paļauties, ticiet man. Viņš savādi palocījās seglos.

- Vai tikpat lielā mērā kā uz jūsu uzticību Kolamam Makenzijam? Es savilku uzacis. Mazās brūnās acis ieskatījās manējās, un pabalējušo redzokļu dzīlēs es saskatīju gan gudrību, gan humora dzirksti.

- Ak, nu, viņš netaisnojās. Ir vērts pamēģināt.

- Laikam gan, man vairāk gribējās smieties nekā dusmoties. Bet ticiet man, Gauena kungs, man nav nekādas vajadzības pēc jūsu klusē­šanas, vismaz pagaidām. Lipīgi, es nodomāju, dzirdēdama sevi. Esmu sākusi runāt gluži tāpat kā viņš.

- Es esmu angliete, stingri noteicu, un nekas vairāk. Kolams velti šķiež savu un jūsu laiku, cenšoties izvilkt no manis noslēpumus, kādu man nemaz nav. Pareizāk sakot, tie ir, bet nav stāstāmi, pie sevis noteicu. Iespējams, ka Gauena kunga klusēšanas spējas ir bezgalīgas, bet ne viņa ticība.

- Viņš taču nesūtīja jūs šajā ceļā tikai tāpēc, lai izvilktu no manis apsūdzošas atklāsmes, ko? es, pēkšņas apjausmas pārņemta, tieši noprasīju.

- 0 nē, Gauena kungs par šo iedomu īsi iesmējās. Nē, nudien, mīļā. Es pildu būtisku uzdevumu, Dūgala vietā kārtojot ierakstus un kvītis un izpildot sīkus juridiskus uzdevumus, kādi varētu rasties nomaļākās vietās mītošiem klana piederīgajiem. Un baidos, ka es pat savā lielajā vecumā neesmu gluži atbrīvojies no piedzīvojumu alkām. Tagad viss ir krietni mierīgāk nekā agrāk, viņš nopūtās, ko varēja iztulkot kā nožēlu, bet uz ceļa vienmēr pastāv iespēja tikt aplaupī­tam, pie robežas var gadīties uzbrukums.

Viņš uzsita ar plaukstu pa otru seglu somu.

- Ziniet, šī soma nav gluži tukša. Viņš pacēla somas vāku tik daudz, lai es varētu saskatīt spožus, vītus pistoļu rokturus, kas bija rūpīgi ievietoti blakuscilpā, lai būtu vieglāk paņemami.

Gauena kungs nomērīja mani ar skatienu, kas ietvēra visus mana apģērba un izskata sīkumus.

- Mīļā, jums ari noderētu ierocis. Viņa balsī jautās viegls pārme­tums. Taču Dūgals laikam domā, ka tas ir lieki… pagaidām. Es apru­nāšos ar viņu, advokāts apsolīja.

Atlikušo dienas daļu mēs aizvadījām patīkamās sarunās, kas kavē­jās atmiņās par jaukajām, senajām dienām, kad vīri bija vīri un Hailendas mīļajā, dabiskajā sejā civilizācijas nezāle vēl nebija sakuplojusi tik krāšņi.

Tuvojoties naktij, mēs laukā pie ceļa uzcēlām nometni. Man aizmu­gurē pie segliem bija piestiprināta satīta sega, un ar to es sagatavojos pavadīt pirmo nakti brīvībā no pils. Kad pametu ugunskuru un devos uz vietu aiz kokiem, es jutu, ka man seko skatieni. Šķiet, ka pat zem klajas debess brīvībai ir savas robežas.

Pirmo pieturu mēs sasniedzām otrajā dienā ap pusdienlaiku. Miestā bija tikai trīs četri nameļi, kas uzslieti gabaliņu no ceļa nelielas gravas galā. No vienas mājeles iznesa ķebli Dūgalam, un diviem citiem ķeb­ļiem pārlika pāri dēli ko ļoti tālredzīgi veda līdzi ratos -, tādējādi izveidojot "rakstāmgaldu" Gauena kungam.

No svārku aizmugurējās kabatas advokāts izvilka milzīgu, iestlvinātu lina salveti un rūpīgi uzklāja to uz bluķa, kurš uz laiku tika atrauts no sava sākotnējā uzdevuma malkas skaldīšanas. Viņš apsē­dās un sāka izkārtot tintnīcu, kantorgrāmatas un kvīšu grāmatiņu tik rāmi, it kā joprojām vēl strādātu aiz mežģīņu aizkariem Edinburgā.

Pa vienam no tuvējām saimniecībām nāca vīri nokārtot savas gads­kārtējās saistības ar kunga pārstāvi. Tā bija gausa procedūra un risinā­jās krietni neoficiālāk nekā Leohas pils "Lielā zāle". Visi zemnieki nāca tieši no lauka vai šķūņa, paņēma brīvu ķebli, apsēdās blakus Dūgalam nepārprotami kā līdzīgs ar līdzīgu un deva paskaidrojumus, sūdzējās vai vienkārši papļāpāja.

Dažs bija paņēmis līdzi labi noaugušu dēlu vai pat divus, kas nesa maisus ar graudiem vai vilnu. Katras sarunas noslēgumā nenogurdi­nāmais Neds Gauens izrakstīja kvīti, ka gada nomas nauda samaksāta, akurāti iereģistrēta darījumu grāmatā, un pamāja ar pirkstu vienam no lopu dzinējiem, kas paklausīgi iekrāva maksu ratos. Retāk gadījās, ka, klusi nožvadzot, ādas somas dzīlēs pazuda sīka kaudzīte monētu. Sargi tikmēr laiskojās zem kokiem vai devās augšup gar mežiem apaugušo krastu šķiet, lai medītu.

Turpmākajās dienās ši aina atkārtojās, tikai ar dažādām variācijām. Šad tad mani ieaicināja mājā un pacienāja ar glāzi sidra vai piena, un vienīgā, mazā istabiņa pienāca pilna ar sievietēm, kas vēlējās ar mani parunāties. Gadījās, ka nemākulīgi celto namiņu puduris izrādījās pie­tiekami liels, lai uzturētu krogu vai pat iebraucamo vietu, kas uz vienu dienu kļuva par Dūgala štābu.

Laiku pa laikam noma tika nomaksāta ar zirgu, aitu vai kādu citu dzīvu radību. Tos parasti tuvākajā apkārtnē apmainīja pret kaut ko vieglāk pārvietojamu vai, ja Džeimijs atzina zirgu par gana labu pils staļļiem, pievienoja mūsu kavalkādei.

īsti neizpratu Džeimija lomu mūsu grupā. Jauneklis labi pārzināja zirgu lietas, tomēr to varēja teikt ari par pārējiem mūsu komandas vīriešiem, ieskaitot pašu Dūgalu. Ņemot vērā, ka ar zirgu maksāja reti un parasti jau tas nebija labas šķirnes dzīvnieks, man gribot negri­bot radās jautājums, kādēļ vajadzēja ņemt līdzi īpašu lietpratēju. īsto iemeslu, kāpēc Dūgalam bija nepieciešams Džeimijs, es atklāju nedēļu pēc došanās ceļā kādā ciemā ar neizrunājamu nosaukumu.

Ciems nebija nekāds lielais, tomēr tas bija gana liels, lai tajā būtu krogs, kurā bija divi trīs galdi un daži izļodzīti soli. Te Dūgals uzklausīja sūdzības un ievāca nomu. Pēc visai negaršīgām pusdienām, kas sastā­vēja no sālītas liellopu gaļas un rāceņiem, Dūgals izmaksāja alu rent­niekiem un algādžiem, kas bija aizkavējušies, kārtojot darījumus, un dažiem ciema iedzīvotājiem, kas bija ieklīduši te pēc dienas darbiem, lai palūkotos uz svešiniekiem un uzklausītu mūsu atnestos jaunumus.

Klusiņām sēdēju kaktā uz sola, dzēru pa malciņam skābenu alu un priecājos, ka varu atpūsties no jāšanas. Tikai pa ausu galam klausījos Dūgala runāšanā, kas brīvi mainījās no gēlu uz angļu valodu un atkal atpakaļ, par dažādām tēmām, sākot no šādām tādām tenkām, lauku darbiem un beidzot, kā man izklausījās, ar rupjām anekdotēm un smie­klīgiem stāstiem.

Dīki risināju domu: pēc cik ilga laika, ja virzīsimies uz priekšu šādā tempā, mēs nokļūsim Fortviljamā. Un, kad būšu tur nonākusi, kā vis­labāk atkratīties no Leohas pils skotu sabiedrības, vienlaikus pārāk nesasaistoties ar angļu armijas garnizonu. Nogrimusi savos prātoju­mos, nebiju pamanījusi, ka jau labu laiku Dūgals runā viens pats, it kā teiktu runu. Klātesošie viņā klausījās ļoti uzmanīgi, pa brīžam īsi kaut ko iestarpinot vai izsaucoties. Pamazām atgriezusies realitātē, es sapratu, ka Dūgals prasmīgi uzkurina savus klausītājus līdz augstam uzbudinājuma līmenim par kaut ko.

Aplaidu skatienu apkārt istabai. Resnais Ruperts un mazais advo­kāts Neds Gauens sēdēja pie sienas Dūgalam aiz muguras, alus kausi aizmirsti stāvēja viņiem blakus uz sola, un abi uzmanīgi klausījās. Džeimijs, sarauktu pieri, ar elkoņiem atbalstījies uz galda, raudzījās savā kausā. Lai ko Dūgals šobrīd sacītu, likās, ka Džeimijam tas bija vienalga.

Pēkšņi Dūgals piecēlās kājās, satvēra Džeimija krekla apkakli un parāva. Vecais un visai nemākuligi šūtais krekls saplīsa pa vīlēm. Pār­steigts nesagatavojies, Džeimijs sastinga. Jaunekļa acis samiedzās, un es redzēju, kā viņam saspringst žoklis, taču viņš nepakustējās, kad Dūgals atlocīja saplēstā krekla skrandas, lai parādītu skatītājiem puiša muguru.

Ieraugot rētaino muguru, visi korī noelsās, tad dusmās sāka sa­traukti dūkt. Es atvēru muti, bet, izdzirdējusi vārdu "ārmalietis", kas netika izrunāts īpaši laipni, es atkal to aizvēru.

Džeimijs ar akmens cietu seju piecēlās un atkāpās no nelielā ļaužu pulciņa, kas bija sanākuši ap viņu. Viņš uzmanīgi atbrīvojās no krekla atliekām un savīkstīja audumu murskulī. Kāda vecāka sieviete, kas sniedzās Džeimijam līdz elkonim, purināja galvu un saudzīgi glāstīja viņa muguru, kaut ko runādama gēlu valodā, manuprāt, tie bija mieri­noši vārdi. Ja tā, tad tie nepārprotami nesasniedza cerēto mērķi.

Džeimijs strupi atbildēja uz klātesošo jautājumiem. Pāris meiču, kas bija ienākušas, lai aiznestu ģimenei alu, bija piespiedušās pie tālā­kās sienas un dzīvi sačukstējās, bieži raidot plati ieplesto acu skatienus pāri telpai.

Uzmetis Dūgalam tādu skatienu, kuram patiesībā vajadzēja vecāko vīru pārvērst akmenī, Džeimijs ielidināja saņurcīto kreklu telpas stūri un trīs garos soļos izskrēja pa durvīm, atstājot cilvēku līdzjūtīgo mur­mināšanu sev aiz muguras.

Kad uzskates līdzeklis bija pazudis, uzmanība atgriezās pie Dūgala. Lielāko tiesu no runātā es nesapratu, kaut arī tie daži vārdi, ko uztvēru, man likās vērsti pret angļiem. Mani plosīja divas pretrunīgas vēlēša­nās sekot Džeimijam ārā pa durvīm un palikt neuzkrītoši sēžam kak­tiņā. Tā kā šaubījos, vai viņš šobrīd vispār vēlas kādu redzēt, tad paliku savā vietā, nodūru galvu un pētīju savu izplūdušo, blāvo atspulgu alū.

Metāla žvadzēšana lika man pacelt galvu. Viens no vīriem, ražena auguma zemnieks ādas biksēs, bija nometis Dūgalam priekšā uz galda dažus naudas gabalus, un likās, ka arī viņš saka runu. Tad viņš paspēra soli atpakaļ, iebāza īkšķus aiz jostas, it kā mudinādams citus uz rīcību. Pēc neveiklas pauzes viņa piemēram sekoja pāris drosmīgāko dvēseļu, tad vēl daži, kas izņēma no makiem vai sporaniem vara grašus un pensus. Dūgals sirsnīgi viņiem pateicās, ar rokas mājienu lika krodzi­niekam uzlikt visiem vēl pa kausam alus. Ievēroju, ka advokāts Neds Gauens iegūto naudu kārtīgi noglabā citā makā, ne tajā, kurā bija Kolama naudas lādēm paredzētās Makenziju nomas maksas, un sapratu Dūgala nelielās izrādes nolūku.

Sacelšanās, gluži kā jebkura komerciāla darbība, prasa kapitālu. Lai izveidotu un apgādātu karaspēku, nepieciešams zelts, tas vajadzīgs arī vadoņu uzturēšanai. No tā mazumiņa, kas bija saglabājies atmiņā par jauno troņa pretendentu "skaisto princi" Čārliju, zināju, ka daļēji viņš atbalstu saņēma no Francijas, bet daļa naudas, kas finansēja viņa neveiksmīgo sacelšanos, nāca no to ļaužu, kurus viņš vēlējās pārvaldīt, seklajām un novalkātajām kabatām. Tātad Kolams, Dūgals vai abi divi bija jakobīti; viņi nostājās jaunā pretendenta, nevis likumīgā Anglijas troņa īpašnieka Džordža II pusē.

Noslēgumā aizkavējušies zemnieki un nomnieki palēnām izklīda, dodoties mājās vakariņās, un Dūgals piecēlās, izstaipījās, izskatīdamies puslīdz apmierināts kā runcis, kas pamielojies ja ne ar krējumu, tad vis­maz ar pienu. Viņš pasvārstīja rokā mazāko maisiņu un pameta Nedam Gauenam uzglabāšanai.

- Jā, nav slikti, viņš noteica. No šitik maza miesta vairāk arī nevarēja cerēt. Bet, ja izdosies savākt vēl tikpat, tad cipars būs cie­nījams.

- Es gan nelietotu vārdu "cienījams", ierunājos, stīvi pieceldamās no kakta, no kura biju visu noskatījusies.

Dūgals pagriezās, it kā tikai tagad būtu mani pamanījis.

- Ak tā? Viņa lūpas uzjautrinājumā izliecās. Un kāpēc ne? Vai tev ir iebildumi, ka uzticīgi pavalstnieki ziedo kādu nieku sava vald­nieka atbalstam?

- Ne mazākie. Droši skatījos viņam acīs. Lai kurš valdnieks tas arī būtu. Man nepatīk tavi ziedojumu vākšanas paņēmieni.

Dūgals uzmanīgi mani nopētīja, it kā mani vaibsti varētu viņam kaut ko atklāt.

- I.ai kurš valdnieks tas arī būtu? viņš klusā balsī atkārtoja. Man likās, tu nesaproti gēlu valodu.

- Nesaprotu jau arī, īsi noteicu. Bet man no dzimšanas piemīt veselais saprāts un divas ausis, kas lieliski pilda savu uzdevumu. Lai kā arī gēlu valodā skanētu frāze "Karaļa Džordža veselība", šaubos, vai tas izklausās kā "Lai dzīvo Stjuarts".

Dūgals atgāza galvu un sāka smieties.

- Tas tiesa, viņš atzina. Ar lielāko prieku pateiktu tev īsto gēlu vārdu, kā saukt tavu kungu un pavēlnieku, bet tas nav piemērots sie­vietes ausīm, kaut arī esi Armaliete.

Pieliecies viņš izņēma no pavarda pelniem krekla vīkšķi un nopuri­nāja lielāko tiesu kvēpu.

- Tā kā tev nepatīk mani paņēmieni, tad varbūt gribēsi tos labot, viņš ieminējās, iegrūžot man rokās saplēsto kreklu. Dabū no saimnie­ces adatu un salāpi.

- Lāpi pats! atgrūdu to viņam atpakaļ un pagriezos, lai ietu projām.

- Kā vēlies, Dūgals man aiz muguras patīkamā balsī sacīja. Ja jau tu negribi palīdzēt, tad Džeimijs pats var sašūt savu kreklu.

Es apstājos, negribīgi pagriezos un pastiepu roku.

- Labi, es iesāku, bet mani pārtrauca liela roka, kas kā čūska izlocījās man pār plecu un izrāva kreklu no Dūgala tvēriena. Uzmetis mums abiem niknu skatienu, Džeimijs pasita kreklu padusē un izgāja tikpat klusi, kā bija ienācis.

Naktsmājas mēs atradām kāda zemnieka mājā. Pareizāk būtu teikt, ka es atradu. Vīri gulēja zem klajas debess siena kaudzēs, ratos vai krūmos. Aiz cieņas pret manu dzimumu vai daļēja gūstekņa statusu man piešķīra salmu maišeli, ko nolikt uz grīdas netālu no pavarda.

Kaut mans maiss šķita nesalīdzināmi labāks par vienīgo gultu, kurā gulēja sešu cilvēku ģimene, es apskaudu vīrus, ka viņi iekārtojušies zem klajas debess. Uguns kurtuvē nebija nodzēsta, tikai uz nakti aprausta ar pelniem, un gaiss istabā bija smacīgs no plīts izstarotā siltuma un aromātiem, un skaņām, kuru avots bija mājas iedzīvotāji, kas grozījās, mētājās, vaidēja, krāca, svīda un pirda.

Pēc kāda laika es atmetu domu par gulēšanu tādā dvakā. Piecēlos un, paņēmusi segu, klusiņām izzagos ārā. Gaiss pretstatā tam, kāds pildīja pārapdzīvoto istabu, bija tik svaigs, ka es atslīgu pret akmens sienu un pilnām mutēm tvēru saldo, vēso plūsmu.

Zem koka takas malā, kluss un modrs, sēdēja sargs, bet viņš tikai pameta uz manu pusi skatienu. Acīmredzot nospriedis, ka vienā kreklā es nekur tālu neiešu, atsāka grebt kādu nelielu priekšmetu. Spoži spī­dēja mēness, un lapotnes ēnā zibēja nelielā sgian dhu asmens.

Apgāju apkārt mājai un pakāpos paugurā aiz tās, uzmanīgi skatīda­mās, kur lieku kāju, lai neuzkāptu virsū zālē gulošajiem vīriem. Atradu patīkamu, noslēgtu vietiņu starp diviem lieliem laukakmeņiem un izveidoju sev ērtu guļvietu no zāles klēpja un segas. Izstiepusies visā garumā zemē, es vēroju pilno mēnesi gausajā ceļojumā pa debesjumu.

Tieši tāpat es biju vērojusi mēness lēktu pa Leohas pils logu pir­majā naktī, kad biju kļuvusi par nelūgtu viešņu Kolama namā. Tātad kopš nelaimīgās ienākšanas caur akmens loku aizritējis jau mēnesis. Tagad man šķita, ka vismaz zinu, kādēļ klintsbluķi tur uzslieti.

Acīmredzot paši par sevi būdami nenozīmīgi, akmeņi bija rādītāji. Gluži tāpat kā stabs pie klints malas vēsta, ka iespējams nogruvums, stāvakmeņi bija novietoti kā brīdinājuma zīme. Vieta, kur… kas? Kur laika čaula bija ļoti plāna? Kur stāvēja vaļā pavērti vārti? Apļu licēji paši nezināja, ko viņi iezīmē. Viņiem šī vieta noteikti saistījās ar bries­mīgiem noslēpumiem un spēcīgām burvestībām; vieta, kur cilvēki pazūd bez brīdinājuma. Vai arī parādās no zila gaisa.

Tā bija ideja. Kas būtu noticis, es iedomājos, ja kāds būtu bijis Kreignedana kalnā, kad es negaidot uzrados? Laikam jau tas bija atka­rīgs no ierašanās brīža. Ja šajos apstākļos mani būtu saticis kāds zem­nieks, tad es noteikti tiktu uzskatīta par raganu vai feju. Visticamāk, par feju, ņemot vērā pakalna, kurā uzrados, "reputāciju".

Un tikpat labi tieši šī iemesla dēļ kalns varbūt savu reputāciju iegu­vis, es risināju domu tālāk. Ja kādā noteiktā vietā gadu gaitā cilvēki pēkšņi pazūd vai tikpat pēkšņi uzrodas no nekurienes, tad tas varētu būt labs iemesls nosaukt to par apburtu.

Izbāzu kāju no segas apakšas un mēnesgaismā pakustināju lielos pirkstus. Pavisam neizskatās pēc fejas, es kritiski novērtēju. Piecas pēdas sešas collas, šiem laikiem es biju visai gara auguma sieviete, vienā garumā ar daudziem vīriešiem. Tā kā es diez vai varēju tikt pie­skaitīta pie Mazajiem ļautiņiem, tad laikam gan mani uzskatītu par raganu vai kādu ļauno garu. Spriežot pēc tā mazumiņa, ko zināju par metodēm, kā te izturējās pret šādām parādībām, es varēju tikai priecā­ties, ka faktiski neviens manu ierašanos neredzēja.

Dīki kavējos domās par iespējamiem scenārijiem, ja notikumi risi­nātos otrādā secībā. Ja kāds no šī laika pazustu un uzrastos manējā? Galu galā tieši to es grasījos darīt, ja vien tas vispār bija iespējams. Kā mūsdienu skotiete, piemēram, pasta priekšniece Bjūkenena kundze, izturētos, ja kāds tips, līdzīgs, piemēram, Mērtegam, negaidot iznirtu no zemes viņai pie kājām?

Manuprāt, cilvēki tad skrietu projām, izsauktu policiju vai varbūt vispār neko nedarītu, pat draugiem un kaimiņiem nestāstītu par šo neiedomājamo viņdien piedzīvoto notikumu…

Un kāda būtu atceļotāja reakcija? Nu, iespējams, ka viņam izdo­tos iekļauties mūsdienu laikmetā, nepiesaistot pārāk lielu interesi, ja viņš būtu piesardzīgs un viņam uzsmaidītu veiksme. Kā nekā man taču ir izdevies izlikties par parastu šī laika un vietas iedzīvotāju, kaut ari mans izskats un runas veids, protams, izraisa nopietnas aizdo­mas.

Bet ja nu pārvietotais cilvēks ir pārāk atšķirīgs vai ari staigā apkārt, skaļi stāstīdams, kas ar viņu noticis? Ja cilvēks iznāktu primitīvā laik­metā, tad, visticamāk, acīs krītošs svešinieks uz vietas un bez jebkā­diem jautājumiem gluži vienkārši tiktu nogalināts. Bet izglītotākā sabiedrībā viņu droši vien uzskatītu par prātā jukušu un, ja viņš negri­bētu turēt muti, nobēdzinātu kādā slēgta tipa iestādē.

Varbūt tādas lietas notiek, kopš pastāv Zeme, es prātoju. Pat ja pārceļošanai uzrastos aculiecinieki, nekādu pierādījumu jau nebūtu; nekādu ziņu par notikušo, jo vienīgais cilvēks, kas varētu kaut ko pastāstīt, būtu projām. Un, kas attiecas uz pazudušajiem, tad viņi, nonākuši otrā galā, labāk turētu muti.

Dziļi domās nogrimusi, nebiju dzirdējusi klusas balsis vai soļus zālē un izbīlī salēcos, kad tikai dažus jardus no manis kāds ierunājās.

- Velns tevi rāvis, Dūgal Makenzij, šis cilvēks sacija. Tas nekas, ka esi man rada, es tev neko neesmu parādā. Balss bija klusa, bet dusmās saspringusi.

- Tad tu neesi ar mieru? otra balss, kurā skanēja viegls uzjautri­nājums, jautāja. Šķiet, ka man atmiņā nāk kāds solījums, kurā tu zvē­rēji padevību. "Kamēr vien manas kājas min Makenziju klana zemi," ja nemaldos, tā tas skanēja. Kaut kas dobji nobūkšķēja, it kā kāds uz noblietētas zemes piesistu kāju. Un te, puis, ir Makenziju zeme.

- Es devu vārdu Kolamam, nevis tev. Tātad tas bija jaunais Džei­mijs Maktevišs, un trīs reizes varēju minēt, par ko viņš tik stipri dus­mojās.

- Tas, cilvēk, ir viens un tas pats, un tu to labi zini. Noplīkšķēja it kā viegla pļauka pa vaigu. Tu esi zvērējis paklausīt klana vadonim, un ārpus Leohas es esmu Kolama galva, rokas, pirksti un arīdzan kājas.

- Kur vēl labāku piemēru teicienam, ka labā roka nezina, ko dara kreisā, atskanēja aša atbilde. Kaut arī runātāja tonis pauda rūgtumu, tajā jautās arī asprātība, kas atspoguļoja šo abu personību sadursmi. Kā tu domā, ko labā roka sacīs par to, ka kreisā vāc Stjuartiem zeltu?

Mirkli, pirms Dūgals atbildēja, valdīja klusums.

- Makenziji, Makbeileini un Makviniči visi ir brīvi ļaudis. Neviens nevar pret viņu gribu piespiest viņus kaut ko dot un arī nedot. Un kas zina? Beigās var sanākt tā, ka Kolams par princi Čārlzu Edvardu iedod vairāk par visiem kopā.

- Jā, tā var sanākt, dobjākā balss piekrita. Tāpat rit var sākt līt uz augšu, nevis otrādi. Bet tas nenozīmē, ka es stāvēšu uz kāpnēm ar savu spainīti, kas apgāzts uz mutes.

- Nē? Tev no Stjuartu kāpšanas tronī atlēks lielāks labums nekā man, puis. Un no angļiem tu nedabūsi itin neko, ja nu vienīgi cilpu. Ja tev nerūp pašam savs muļķa kakls…

- Mans kakls ir mana darīšana, Džeimijs dusmīgi pārtrauca Dūgalu. Un tāpat ari mana mugura.

- Bet, kamēr tu, mīļo puisīt, ceļo kopā ar mani, tā ir mana darī­šana, Dūgals viņu izsmēja. Ja gribi dzirdēt, kas Horoksam sakāms, tu darīsi, kā tev liek. Turklāt tas būtu gudri; varbūt tu labi proti rīkoties ar adatu, bet vairāk tev nav kā viens tīrs krekls.

Kaut kas sakustējās, it kā kāds pieceltos no akmens un klusiem soļiem aizietu pa zāli. Taču tikai viens cilvēks, es nodomāju. Pieslējos sēdus, cik klusi spēju, un piesardzīgi palūrēju gar akmeni, kas veidoja manu paslēptuvi.

Džeimijs joprojām bija turpat, sakumpis sēdēja uz akmens dažas pēdas no manis, elkoņus atspiedis uz ceļiem, zodu atbalstījis uz kopā saņemtajām rokām. Mugura gandrīz pilnīgi bija pagriezta pret mani. Nevēlēdamās traucēt viņa vienatni, jau sāku virzīties atpakaļ, kad Džei­mijs pēkšņi ierunājās:

Es zinu, ka tu tur esi. Ja gribi, nāc laukā. Pēc balss varēja saprast, ka viņam ir pilnīgi vienalga. Es piecēlos un gāju laukā no aizsega, un tikai tad aptvēru, ka biju gulējusi vienā kreklā. Iedomājusies, ka viņam jau tā pietiek raižu, lai vēl sarktu, skatoties uz mani, es taktiski ietinos segā un tikai tad iznācu.

Apsēdos netālu no Džeimija un atspiedu muguru pret klinti, maz­liet bikli viņu vērodama. Puisis tikai īsi pamāja, ka mani redzējis, bet citādi nepievērsa uzmanību, pilnībā aizņemts ar savām domām, kas, spriežot pēc drūmās sejas izteiksmes, nebija nekādas tīkamās. Viena kāja nemierīgi sita pa akmeni, uz kura viņš sēdēja, pirksti bija cieši savilkti dūrē; tad viņš tos izpleta ar tādu spēku, ka dažas no locītavām klusi nokrakšķēja.

Tieši krakšķošās locītavas man atsauca atmiņā kapteini Mensonu. Viņš bija apgādes daļas virsnieks lauka hospitālī, kur es strādāju. Kap­teinis Mensons krājumu trūkumu, neizpildītus pasūtījumus un armijas birokrātijas bezgalīgās idiotisma izpausmes uztvēra kā tieši uz viņu mērķētas bultas un akmeņus. Kad vilšanās samilza pārāk liela, parasti tik klusais un patīkamais vīrietis uz īsu bridi noslēpās savā kabinetā un ieslēdzies ar visu spēku zvetēja pa sienu. Apmeklētāji uzgaidāmajā telpā sajūsmināti vēroja, kā no virsnieka sitienu spēka drebēja plānā kartona siena. Pēc dažām minūtēm kapteinis Mensons iznāca, pirkstu kauliņi viņam bija jēli, bet gars atkal bija rāms, un viņš varēja risi­nāt tābriža krīzes situāciju. Kad viņu pārcēla uz citu vienību, siena aiz durvīm bija no vienas vietas izraibināta ar dūres lieluma cau­rumiem.

Vērodama jauno vīrieti, kas sēdēja uz akmens un centās izlauzt sev pirkstus, man dzīvi atmiņā uzplaiksnīja kapteinis, kuram bija radusies kāda neatrisināma piegādes problēma.

- Tev vajag sist, es ieteicu.

- Ko? Džeimijs izbrīnīts pacēla skatienu, acīmredzot aizmirsis manu klātbūtni.

- Sit pa kaut ko, vēlreiz devu padomu. Tad tu jutīsies labāk.

Viņa lūpas sašķobījās, it kā viņš gribētu kaut ko teikt, bet tad pie­cēlās, noteiktiem soļiem piegāja pie resna ķirša un pamatīgi iebelza pa stumbru. Acīmredzot sitiens kaut cik dziedēja viņa jūtas, jo viņš pa drebošo koku iegāza vēl dažas reizes, izraisot nevaldāmu gaišsārto ziedlapiņu birumu sev uz galvas.

Pēc brīža Džeimijs nāca atpakaļ, laizīdams nobrāztu pirksta kauliņu.

- Tencinu, viņš ar šķību smaidu lūpās pateicās. Varbūt šonakt tomēr spēšu aizmigt.

- Vai tu savainojies? Piecēlos, lai to apskatītu, bet Džeimijs norai­doši papurināja galvu, viegli braucīdams pirkstu kauliņus ar otru roku.

- Nē, nieks vien.

Mēs mirkli stāvējām neveiklā klusumā. Nevēlējos pieminēt sarunu, kuru biju nejauši dzirdējusi, ne arī citus vakara notikumus. Beidzot es pārtraucu klusumu:

- Es nezināju, ka tu esi kreilis.

- Kreilis? Ā, tu domā, ķeiris. Jā, kopš dzimšanas. Skolmeistars sēja ar siksnu manu kreiso roku aiz muguras, lai piespiestu rakstīt ar labo.

- Vai tu vari? Es domāju rakstīt ar labo roku?

Džeimijs pamāja ar galvu, atkal paceldams ievainoto roku pie mutes.

- Jā. Taču tad man sāk sāpēt galva.

- Vai tu arī kaujies ar kreiso roku? es jautāju, vēloties izgaisi­nāt viņa drūmās pārdomas. Es domāju ar zobenu? Šobrīd viņam nebija citu ieroču kā vien duncītis un mazais nazītis, bet pa dienu viņam bija gan zobens, gan pistoles tāpat kā gandrīz visiem mūsu pul­ciņa vīriešiem.

- Nē, zobenu es vicinu vienlīdz labi ar abām rokām. Tam, kurš zobenu tur kreisajā rokā, ir sliktāk, saproti, ar mazu zobenu, jo tad tu esi pagriezis kreiso sānu pret ienaidnieku un tajā pusē ir sirds, vai ne?

Pārpilns nervozas enerģijas, tādēļ nespēdams nosēdēt mierā, Džei­mijs bija sācis soļot pa laukumiņu, vēzēdams iedomātu zobenu.

- Ar plato zobenu ir apmēram tāpat. Viņš izstiepa abas rokas taisnas sev priekšā, saņēma kopā un trieca tās plakanā, graciozā arkā pa gaisu. Parasti izmanto abas rokas, viņš skaidroja.

- Bet, ja esi pietiekami tuvu, lai cirstu tikai ar vienu roku, tad ir vienalga, ar kuru, jo asmens nāk no augšas un cērt pa plecu. Nevis pa galvu, viņš pamācoši sacīja, jo asmens var viegli noslīdēt. Bet trāpi tieši pa bedrīti… Džeimijs cirta ar plaukstas malu pa vietu, kur savie­nojās kakls ar plecu, …un viņš ir pagalam. Ja arī neizdodas īsti labi, tomēr tajā dienā cilvēks vairs nebūs cīnītājs vai vēl ticamāk, nekad vairs, viņš piebilda.

Kreisā roka nolaidās līdz jostai, un viņš izrāva dunci ar tādu kus­tību, kas atgādināja ūdens izliešanu no glāzes.

- Bet, cīnoties ar zobenu un dunci reizē, ja nav vairoga, kur paslēpt roku ar dunci, jāliek lietā labā roka ar mazo zobenu un, ja esi pietie­kami tuvu, no apakšas jādur ar dunci. Bet, ja roka ar dunci ir labi aizsar­gāta, tad vari tuvoties no abām pusēm un izlocīt augumu, viņš spēji pieliecās, demonstrējot šo kustību, lai nelaistu ienaidnieka dunci sev klāt, bet dunci liec lietā tikai tad, ja pazaudē zobenu vai roku, kurā to turi.

Džeimijs spēji zemu pietupās un izdarija asu, slepkavniecisku dūrienu, kas apstājās tikai collu man no krūtīm. Kad es nevilšus atkā­pos, viņš uzreiz izslējās, kā atvainodamies pasmaidīja un iebāza dunci makstī.

- Neņem ļaunā. Es izrādos. Negribēju tevi sabiedēt.

- Tu biji baigi labais, es no visas sirds viņu paslavēju. Kas tevi mācīja cīnīties? jautāju. Laikam jau vajag otru kreili, kas tevi varētu pamācīt.

- Jā, tas bij kreilis. Labākais, kādu esmu redzējis. Viņš īsi, bez prieka pasmaidīja. Dūgals Makenzijs.

Gandrīz visi ķiršu ziedi jau bija izkrituši no viņa matiem; tikai pāris rozā ziedlapiņu vēl turējās uz pleciem, un es pastiepos, lai tās noņemtu. Redzēju, ka krekla vīle bija kārtīgi, ja ne prasmīgi, sašūta. Pat saplēstais audums bija salāpīts.

- Vai viņš to darīs atkal? es aprauti pajautāju, nespēdama ap­stāties.

Džeimijs bridi klusēja un tikai tad atbildēja, bet pat nedomāja izlik­ties, ka nebūtu sapratis, ko es domāju.

- 0 jā! Viņš beidzot pamāja ar galvu. Redzi, tā viņš dabū to, ko grib.

- Un tu ļausi? Ļausi sevi tā izmantot?

Džeimijs skatījās man garām lejup pa kalnu uz krogu, kur cauri dēļu spraugām vēl varēja redzēt degam vienu lampu. Viņa seja bija rāma un neizteiksmīga kā siena.

- Pagaidām.

Mēs turpinājām apgaitu, pavirzoties uz priekšu tikai dažas jūdzes dienā, bieži apstājoties krustcelēs vai pie kādas mājas, kur Dūgals kār­toja darījumus un kur vairāki nomnieki sanāca ar graudu maisiem vai pa mazumiņam sakrātu naudu. Ātri slīdoša zoss spalva, ko turēja Neda Gauena pirksti, visu precīzi iereģistrēja, un no viņa pergamenta un papīru somas tika izsniegtas vajadzīgās kvītis.

Kad mēs sasniedzām kādu miestu vai pietiekami lielu ciemu, kurā varēja atrast iebraucamo vietu vai krogu, Dūgals atkal darīja savu, uzsauca alu, stāstīja stāstus, teica runas un beidzot, ja redzēja, ka izre­dzes ir gana labas, piespieda Džeimiju piecelties un rādīt savas rētas. Un vēl daži naudas gabali papildināja otru somu jeb maku, kuram vaja­dzēja nonākt Francijā un troņa pretendenta galmā.

Es mēģināju vērtēt, kā notikumi attīstās, un izgāju pirms kulmi­nācijas, jo publiska šaustīšana nekad nav bijusi manā gaumē. Kaut arī sākotnējā reakcija uz Džeimija muguru bija šausmu caurvīts žēlums, kuram sekoja pret angļiem un karali Džordžu vērsts lamu izvirdums, bieži vien tomēr piejaucās zināms nicinājums, ko pat es spēju sajust. Vienā reizē nejauši dzirdēju, kā vīrs savam draugam angliski klusi izsaka piezīmi: "Šaušalīgs skats, ko? Kristus, es izlaistu garu savās asinīs, bet neļautu vienam ārmalietim ar skābu ģīmi pret sevi tā izturēties."

Džeimijs, kurš jau no paša sākuma jutās aizkaitināts un nelaimīgs, ar katru dienu kļuva nomāktāks. Cik iespējams ātri, viņš atkal uzrāva kreklu mugurā, izvairījās no jautājumiem un līdzjūtības apliecināju­miem, meklēja iemeslu pamest sanākušos, nevēlējās nevienu redzēt, līdz nākamajā rītā mēs sēdāmies zirgiem mugurā.

Lūzums notika pēc dažām dienām mazā ciematiņā Taneiga. Šoreiz bridi, kad Dūgals vēl apvārdoja ļaudis, roku uzlicis uz Džeimija kailā pleca, viens no skatītājiem, jauns lamzaks ar gariem, netīri brūniem matiem izteica pāris Džeimijam mērķētu aizvainojošu piezīmju. Nezinu, ko tieši viņš teica, bet reakcija nāca nekavējoties. Džeimijs izrāvās no Dūgala tvēriena un iebelza puisim pa vēderu, tas nogāzās zemē.

Es palēnām mācijos likt kopā gēlu vārdus, taču nekādā gadījumā nevarēju teikt, ka saprotu šo valodu. Tomēr biju ievērojusi: kaut ari vārdus nesapratu, pēc runātāja attieksmes bieži vien varēju uzminēt, par ko ir runa.

"Slienies augšā un atkārto, ko tu teici" visur pasaulē izklausās vie­nādi, vai tas teikts skolas pagalmā, krogā vai šķērsielā.

Tāpat ari "Tev taisnība, draugs" un "Ņemam viņu ciet, puiši!".

Džeimijs pazuda zem notraipītu darba drēbju lavīnas, jo galds, pie kura maksāja nomu, ar troksni apgāzās zem brūnmatainā un divu viņa draugu svara. Nevainīgie vērotāji kāpās atpakaļ, spiedās gar kroga sie­nām un gatavojās izbaudīt izrādi. Lēnām virzījos tuvāk Nedam un Mērtegam, ar bailēm paturot acīs kustīgo locekļu ņudzekli. Šad tad roku un kāju kamolā pazibēja pa vientuļam sarkanam zibsnim.

- Vai jūs viņam nepalīdzēsiet? es klusi pajautāju Mērtegam ar mutes kaktiņu. Viņš par šādu domu likās izbrīnīts.

- Nē, kāpēc lai mēs to darītu?

- Ja vajadzēs, viņš sauks palīgā, paskaidroja Neds Gauens, kurš rāmi vēroja kautiņu man otrā pusē.

- Ja jūs tā sakāt, es negribīgi piekāpos.

Nebiju īsti droša, vai Džeimijs spētu pasaukt palīgā, ja vajadzētu; šobrīd drukns puisis zaļās drēbēs spieda viņam ciet rīkli. Manas per­soniskās domas bija tādas, ka Dūgals drīz paliks bez viena no saviem galvenajiem eksponātiem, bet viņš, kā izskatījās, par to neraizējās. Fak­tiski neviens no skatītājiem nelikās satraukts par traci, kas risinājās uz grīdas mums pie kājām. Tika noslēgtas dažas derības, bet vispārējā noskaņa bija kluss prieks par izklaidi.

Iepriecināta pamanīju, ka Ruperts it kā nejauši aizšķērso ceļu pāris vīriem, kas likās prātojam, vai neiesaistīties kautiņā. Kad viņi spēra soli tuvāk kaušļiem, Ruperts izklaidīgi aizšļūca viņiem priekšā, rokai viegli guļot uz dunča spala. Viņi atkāpās, nolēmuši likt kaušļus mierā.

Vispārējā attieksme bija tāda, ka trīs pret vienu ir saprātīga mēro­šanās spēkiem. Ņemot vērā, ka tas viens bija liela auguma, prasmīgs kauslis un acīmredzot traku dusmu pārņemts, šāds viedoklis, iespē­jams, atbilda patiesībai.

Sacensība šķita pamazām atrisināmies ar to, ka no bara pēkšņi atdalījās druknais zellis zaļajās drēbēs; no pretinieka trāpīga elkoņa sitiena viņam pa degunu pilēja asinis.

Kautiņš turpinājās vēl dažas minūtes, bet iznākums kļuva arvien skaidrāks, kad otrs kauslis, vaidēdams un satvēris kājstarpi, nokrita malā un paripoja zem galda. Džeimijs un viņa galvenais pretinieks joprojām istabas vidū nopietni zvetēja viens otru ar dūrēm, bet tie no skatītājiem, kas bija likuši uz Džeimija uzvaru, jau ievāca laimēto naudu. Ar apakšdelmu aizspiesta balsene, kuru pavadīja negants sitiens pa nierēm, pārliecināja brūnmataino, ka pieklājība ir drosmes labākā daļa.

Savai augošajai gēlu-angļu vārdnīcai es prātā pievienoju tulkojumu: "Pietiek, es padodos."

Džeimijs, kurš bija uzkritis virsū pēdējam pretiniekam, piecēlās, un pūlis viņu apsveica ar urravām. Aizelsies viņš pateicoties pamāja ar galvu, sviedriem un asinīm noplūdīs aizstreipuļoja līdz solam, kurš vēl nebija apgāzts, nokrita uz tā un paņēma krodzinieka sniegto alus kausu. Lieliem malkiem padzēries, viņš nolika to uz sola, paliecās uz priekšu, ar elkoņiem atspiedās uz ceļiem un saraustīti elpoja, rētas tik­mēr palika izaicinoši atklātas.

Šī bija reize, kad viņš nesteidzās vilkt mugurā kreklu; kaut arī krogā bija vēss, Džeimijs palika puskails un apģērbās, tikai ārā ejot, kad pie­nāca laiks meklēt naktsmājas. Viņš izgāja, cieņas pilnu "labvakar" kora pavadīts, un izskatījās mierīgāks nekā visās iepriekšējās dienās par spīti sāpēm, ko sagādāja skrāpējumi, brūces un sasitumi.

- Viens noskrāpēts apakšstilbs, viena pārsista uzacs, viena pārsista lupa, viens asiņains deguns, seši jēli pirkstu kauliņi, viens izmežģīts īkšķis un divi izkustināti zobi. Un neskaitāmi daudz sasitumu, es ar nopūtu beidzu inventarizāciju. Kā tu jūties? Mēs bijām vieni nelielā •.ķuni aiz iebraucamās vietas, kur biju viņu aizvedusi, lai sniegtu pirmo palīdzību.

- Labi, Džeimijs smaidīja. Viņš jau cēlās kājās, bet pusceļā sastinga un saviebās. Nu labi. Varbūt maķenīt dur ribās.

- Protams, dur. Tu esi zili melns atkal. Kāpēc tu tā dari? Dieva dēļ, kā tev šķiet, no kā tu esi taisīts? No dzelzs? es nikni no­prasīju.

Viņš skumīgi pasmaidīja un pieskārās satūkušajam degunam.

- Nē. Kaut nu tā būtu.

Es atkal nopūtos un saudzīgi iebakstīju viņam sānos.

- Nedomāju, ka ribas būtu lauztas; tie ir tikai zilumi. Taču katram gadījumam es tevi apsiešu. Nostājies taisni, uzloki uz augšu kreklu un pacel rokas uz sāniem. Sāku plēst strēmelēs vecu šalli, ko biju dabū­jusi no krodzinieka sievas. Purpinādama pie sevis kaut ko par ģipsi un citiem civilizācijas jaukumiem, es improvizēju pārsēju, cieši savelkot un nostiprinot ar apaļu spraudi no viņa pleda.

- Es nevaru paelpot, Džeimijs sūdzējās.

- Ja elposi, tad sāpēs. Nekusties. Kur tu iemācījies tā kauties? Atkal no Dūgala?

- Nē. Viņš saviebies atrāvās no etiķa smakas, ko es smērēju uz pārsistās uzacs. To man iemācīja tēvs.

- Tiešām? Kas tad bija tavs tēvs vietējais boksa čempions?

- Kas? Nē, viņš bija zemnieks. Arī audzēja zirgus. Džeimijs ar troksni ievilka plaušās gaisu, kamēr es turpināju ziest etiķi uz viņa aprepējušā apakšstilba.

- Kad es biju deviņus desmit gadus vecs, tēvs teica, ka es laikam būšot liela auguma kā mātes radi un tāpēc man jāmācās kauties. Tagad viņš elpoja brīvāk un pastiepa roku, lai varu uz pirkstu kauli­ņiem uzziest kliņģerišu ziedi.

- Tēvs teica tā: "Ja tu esi padevies tik varens augumā, tad viena puse no vīriem, ko satiksi, baidīsies no tevis, bet otra gribēs izmēģināt spēkus. Noguldi vienu zemē," viņš piebilda, "un pārējie liks tev mieru. Bet iemācies to izdarīt aši un tīri, citādi tu dabūsi kauties visu mūžu." Tāpēc viņš aizveda mani uz šķūni un ar sitienu notrieca salmos, līdz es iemācījos sist pretī. Au! Kož.

- Nagu skrāpējumi ir nepatīkami, es sacīju, ātri tīrīdama brūces uz kakla. īpaši, ja skrāpētājs nemēdz bieži mazgāties. Un es šaubos, ka tas zellis ar taukainajiem matiem mazgājas kaut reizi gadā. "Ātri un tīri" nebūtu gluži tie vārdi, ar kādiem es aprakstītu to, ko tu darīji šīva­kara kautiņā, bet iespaidīgi tas bija. Tēvs ar tevi lepotos.

Balsī jautās zināms sarkasms, un tāpēc es nobrīnījos, kad redzēju Džeimija sejai pārslīdam ēnu.

- Mans tēvs ir miris, viņš bezkaislīgi noteica.

- Piedod. Beidzu tīrīšanu, tad klusi sacīju: Bet es tā patiešām domāju. Viņš lepotos ar tevi.

Džeimijs neatbildēja, bet tikko jaušami pasmaidīja. Pēkšņi viņš likās ļoti jauns, un man bija jādomā, cik tad viņam īsti ir gadu. Jau grasījos to pajautāt, kad sauss kāss aiz muguras ziņoja, ka šķūnī kāds ienācis.

Tas bija stiegrainais vīriņš, vārdā Mērtegs. Viņš mazliet uzjautri­nāti noskatīja Džeimija ribu apsēju un slaidā lokā iesvieda šķūnī ādas somiņu. Džeimijs pacēla lielo roku un veikli to noķēra, somiņā kaut kas klusi nožvadzēja.

- Kas tas ir? viņš jautāja.

Mērtegs savilka uz augšu vienu plāno uzaci.

- Tava daļa no likmēm, kas tad vēl?

Džeimijs papurināja galvu un grasījās sviest maisiņu atpakaļ.

- Es negribu nekādas derības.

Mērtegs ar rokas mājienu viņu apturēja.

- Tu strādāji. Tagad visi grib tevi redzēt, vismaz tie, kas turēja par tevi īkšķi.

- Bet es teiktu, ka Dūgals gan nav starp tiem, es iejaucos.

Mērtegs bija viens no tiem vīriešiem, kas allaž likās izbrīnīts, ka

sievietēm ir balsis, taču viņš pietiekami pieklājīgi pamāja ar galvu.

- Nūjā, tas tiesa. Tač' nedomāju, ka tev par to būtu jālauza galva, viņš sacīja Džeimijam.

- Ak tā? Vīri pārmija skatienus, kuru nozīmi es neizpratu. Džeimijs klusi izpūta caur zobiem elpu, lēnām pie sevis palocīdams galvu.

- Kad? viņš jautāja.

- Pēc nedēļas. Varbūt pēc desmit dienām. Netālu no miesta, ko sauc par Legkrūmu. Tu zini, kur tas ir?

Džeimijs atkal pamāja ar galvu, sen nebiju redzējusi viņu tik apmie­rinātu. -Jā-

Skatījos te uz vienu, te otru, bet abas sejas palika noslēgtas un noslēpumainas. Tātad Mērtegs kaut ko bija uzzinājis. Varbūt tam bija kāds sakars ar noslēpumaino "Horoksu"? Es paraustīju plecus. Lai kāds būtu iemesls, likās, ka laiks, ko Džeimijs kalpoja par eksponātu, ir bei­dzies.

- Es domāju, ka Dūgals vienmēr, lai izklaidētu publiku, var uzraut vienu stepa danci, es noteicu.

- Ko? Noslēpumainību skatienos nomainīja aizdomas.

- Nekas. Saldu dusu. Paņēmu kasti ar saviem medikamentiem un devos meklēt vietu, kur pārlaist nakti.