Svešzemniece

19 Ūdenszirgs

Nākamo nakti mēs pārlaidām Lohnesa krastā. Jutos savādi, atkal ļmļ skatot šīs vietas; nekas daudz jau nebija mainījies. Vai pareizāk būtu teikt nekas daudz jau nemainīsies. Lapegles un alkšņi bija tērpušies tumšāki zaļā, jo bija vasaras vidus, ne vairs pavasaris. Ziedi no maijā plaukstošu puķu trausli sārtajiem, baltajiem un mēļa­jiem toņiem bija pārgājuši uz irbuleņu un slotzaru siltākajām zelta un dzeltenajām krāsām. Debesis virs galvas zilgmoja košākas, bet ezera virsma gan palikusi tādā pašā krāsā zili melns līdzenums, kas atspo­guļoja un turēja savās skavās krastu aprises, klusinātās krāsās kā zem dūmakaina stikla.

Tālu ezerā varēja saskatīt pat pāris burulaivu. Taču, kad viena pie­tuvojās krastam, redzēju, ka tā ir zvejas laiva, rupja čaumala no ģērētas ādas, kas uzvilkta uz rāmja, nevis elegantā koka konstrukcija, pie kādas biju radusi.

Gaisā jautās tā sīvā smarža, kas vēsta par visu ūdenstilpju tuvumu; uzmācīgs sajaukums no zāles svaiguma, trūdošu lapu, tīra ūdens, beigtu zivju un saulē sasilušu dubļu aromāta. Bet pāri visam klājās tā pati klātesošās noslēpumainības jausma. Likās, ka to jūt gan vīri, gan zirgi, tāpēc nometnē valdīja klusināta gaisotne.

Atradusi ērtu vietu, kur novietot savu un Džeimija segu tīstokļus, es aizstaigāju līdz ezera malai, lai pirms vakariņām noskalotu seju un rokas.

Krasts bija stāvs, tas spēji krita lejup un pazuda lielu akmens bluķu juceklī, kas veidoja kaut ko līdzīgu dabiskai laivu piestātnei. Šeit zem kraujas valdīja dziļš miers, nometne nebija ne redzama, ne dzirdama, un es apsēdos zem koka, lai brīdi pabūtu vienatnē. Kopš sasteigtajām laulībām ar Džeimiju neviens vairs neuzmanīja katru manu soli; vismaz tik daudz bija panākts.

Man pāri zemu nokārās koku zari, es dīki plūcu no tiem spārnoto sēklu ķekarus un metu ezerā, kad pamanīju, ka sīkie vilnīši, kas sitās pret akmeņiem, kļuvuši lielāki, it kā tos būtu sacēlis vējš.

Nepilnas desmit pēdas no manis ūdens virsmu pāršķēla liela, pla­kana galva. Redzēju, kā ūdens burbuļodams tek no ķīļveida zvīņām, kas pie izliekta kakla veidoja kaut ko līdzīgu sekstei. Ūdens līgojās diezgan lielā platībā, un es šur tur zem ezera virsmas manīju tumša, milzīga ķermeņa kustēšanos, kaut ari galva palika nosacīti nekustīga.

Es stāvēju gluži kā sastingusi. Lai cik savādi varētu likties, man nemaz nebija īsti bail. Jutu ar šo radījumu zināmu radniecību, jo to no sava laika šķīra vēl lielāks attālums nekā mani, plakanās acis, vecas kā senās eocēna jūras, acis, kas arvien zūdošā patvēruma duļķainajās dzīlēs bija zaudējušas redzes asumu. Notiekošā nerealitāte sajaucās ar sajūtu, ka pazīstu šo radījumu. Gludā āda bija slidena, zili melna, ar košām, zaļi mirdzošām švīkām un spožu zaigojumu zem žokļa līnijas. Divainās acis bez zīlītēm raudzījās tumšā kvēlojoša dzintara krāsā. Tik ļoti skaistas.

Un tik ļoti atšķirīgas no mazākām, dubļu krāsas kopijām, ko atce­rējos redzējusi Britu muzeja piektā stāva diorāmas sienu rotājumā. Bet auguma forma bija nepārprotama. Līdz ar pēdējo elpas vilcienu dzīvas būtnes krāsas sāk balot, maigā, elastīgā āda un vingrie muskuļi satrūd dažu nedēļu laikā. Bet kauli reizēm saglabājas kā uzticamas atbalsis no formas, lai sniegtu neskaidru pēdējo liecību par to aizgājušo godību.

Pēkšņi ar biedējošu šņākšanu elpa atvēra platas nāsis; mirklis aptu­rētas kustības, un dzīvnieks atkal nogrima, un kā vienīgais pierādījums tā klātbūtnei palika ūdens mutuļi.

Kad radījums iznira no dzelmes, es biju piecēlusies kājās. Un laikam jau neapzināti pavirzījusies tuvāk ūdensmalai, lai labāk varētu dzīv­nieku apskatīt, jo attapos, ka atrodos uz viena no akmens bluķiem, kas iesniedzās ezerā, un vēroju, kā rimstošie viļņi atkal iekļaujas gludajā virsmā.

Mirkli vēl stāvēju, skatīdamās pāri bezdibeņa ezeram.

- Paliec sveiks, beidzot sacīju tukšajam ūdens klajam. Nopurinā­jos un pagriezos pret krastu.

Kraujas pašā augšā stāvēja kāds vīrs. Sākumā es sabijos, bet tad pazinu vienu no mūsu lopu dzinējiem. Ja nemaldos, viņu sauca Pīters, un spainis, ko viņš turēja rokā, norādīja uz nāciena iemeslu. Jau gra­sījos jautāt, vai ari viņš redzēja zvēru, bet, man pieejot tuvāk, viņa sejas izteiksme deva man nepārprotamu atbildi. Seja bija baltāka nekā margrietiņas viņam pie kājām, un bārdā tecēja sīkas sviedru straumī­tes. Ieplestās acis bija gluži baltas kā pārbiedētam zirgam, un roka tā drebēja, ka spainis sitās pret kājām.

- Viss kārtībā, es teicu, ejot viņam klāt. Tas ir prom.

Bet Pīters šo apgalvojumu uztvēra nevis kā mierinājumu, bet iemeslu jaunam baiļu uzplūdam. Viņš nometa spaini, nokrita ceļos manā priekšā un pārkrustījās.

- Ap-apžēlojies, kundze! viņš stomījās. Man par briesmīgu apju­kumu, viņš nogūlās uz vēdera un saķēra manu svārku apakšmalu.

- Nemuļķojies, es diezgan bargi uzsaucu. Celies augšā! Viegli piebikstīju virām ar purngalu, bet viņš tikai trīcēja un palika piekļāvies zemei kā sēņotne. Celies augšā, es atkārtoju. Muļķi, tas ir tikai… apklusu, mēģinot domāt. Neko nelīdzēs, ja pateikšu dzīvnieka latīnisko nosaukumu.

- Tas taču tikai mazs briesmonītis, es beidzot sacīju, satvēru bailuļa roku un mēģināju raut viņu kājās. Man vajadzēja piesmelt spaini, jo viņš (pilnīgi nepamatoti) nebija ar mieru tuvoties ezeram. Piesar­dzīgi turoties pa gabalu, Pīters sekoja man uz nometni un uzreiz aiz­joza kopt savus mūļus, bet attālinoties vēl pār plecu raidīja uz mani bailīgus skatienus.

Tā kā Pīters, manuprāt, nebija noskaņots bilst citiem kādu vārdu par briesmoni, es nodomāju, varbūt man ari jātur mēle aiz zobiem. Dūgals, Džeimijs un Neds Gauens bija izglītoti, bet pārējie lielākoties bija vienkārši ļaudis, analfabēti, kalnieši no Makenziju zemju nomaļām klin­tainēm un ielejām. Viņi bija nepārspējami cīnītāji un bezbailīgi kara­vīri, bet māņticīgi kā Āfrikas un Tuvo Austrumu primitīvo cilšu locekļi.

Tāpēc es klusēdama paēdu vakariņas un devos pie miera, bet visu laiku jutu sev pievērstu lopu dzinēja Pītera piesardzīgo skatienu.