Svešzemniece

39 izpirkuma maksa par cilvēka dvēseli

NO rīta, kā parasts, devos apciemot Džeimiju, cerot, ka viņam būs izdevies brokastīs kaut ko ieēst. Līdz viņa istabai bija atlikuši daži soļi, kad no ailas sienā izslīdēja Mērtegs un aizsprostoja man ceļu.

- Kas ir? es diezgan skarbi noprasīju. Kas noticis? Man sāka straujāk sisties sirds un pēkšņi nosvīda plaukstas.

Laikam jau bailes bija acīm redzamas, jo Mērtegs mierinoši papu­rināja galvu.

- Nē, Džeimijam nekas nekaiš. Viņš paraustīja plecus. Cik nu labi viņš tagad jūtas. Viegli satvēris manu elkoni, Mērtegs apgrieza mani un veda atpakaļ. Satriekta aptvēru, ka šī laikam ir pirmā reize, kad viņš ar nolūku man pieskāries; vīriņa roka uz mana elkoņa bija viegla un spēcīga kā pelikāna spārns.

- Kas viņam vainas? es uztraucos. Mērtega grumbainā seja, kā pa­rasti, palika noslēpumaina, bet krunkainie plakstiņi kaktiņos noraustījās.

- Šobrīd Džeimijs negrib tevi redzēt, viņš sacīja.

Es sastingu uz vietas un izrāvu roku no Mērtega tvēriena.

- Kāpēc? es noprasīju.

Mērtegs vilcinājās, it kā rūpīgi meklēdams vārdus.

- Nu, redz… šis sadomājis, ka būs labāk, ja tu viņu atstāsti te un dosies atpakaļ uz Skotiju. Viņš…

Teikuma beigas es nedzirdēju, jo pagrūdu viņu malā.

Man aiz muguras klusi nobūkšķēja smagās durvis. Džeimijs gulēja uz vēdera un snauduļoja. Sega bija nostumta sāņus, un mugurā viņam bija tikai novica īsais krekls; ogļu panna istabas stūrī izplatīja patīkamu siltumu, kaut arī mazliet piedūmoja istabu.

Džeimijs stipri sarāvās no mana pieskāriena. Pēc gulēšanas mazliet aizmiglotās acis bija dziļi iegrimušas un sejā redzamas murgaino sapņu atstātās pēdas. Saņēmu abās rokās viņa plaukstu, bet viņš to izrāva. Gandrīz vai izmisumā viņš aizvēra acis un paslēpa seju spilvenā.

Cenšoties ārēji neizrādīt savu satraukumu, es klusiņām pievilku pie gultas ķebli un apsēdos viņam pie galvas.

- Es tev nepieskaršos, solīju, bet tev ar mani jārunā. Es gai­dīju vairākas minūtes, kamēr viņš nekustīgi gulēja, plecus aizsargājo­ties savilcis uz augšu. Beidzot viņš nopūtās un piecēlās sēdus, lēnām un ar pūlēm, nolaižot kājas pāri gultas malai.

- Jā, viņš vienaldzīgi, uz mani neskatoties, atbildēja, jā, laikam jau vajadzēs. Patiesībā vajadzēja jau agrāk… bet es biju tik gļēvs, lai cerētu, ka nevajadzēs. Džeimija balss skanēja rūgti, un viņš turēja galvu noliektu, ar rokām viegli saņēmis ceļgalus. Nekad neesmu uzskatījis sevi par gļēvuli, bet tā tomēr ir. Man vajadzēja panākt, lai Rendels mani nogalina, bet es to neizdarīju. Man nav jēgas dzīvot, bet es nebiju gana drosmīgs, lai nomirtu. Balss kļuva klusāka, un, kad viņš turpināja, gandrīz nevarēju viņu sadzirdēt. Un es zināju, ka man vēl vienu reizi vajadzēs tikties ar tevi… pateikt tev… bet… Klēra, mana mīļā… ak, mīļā.

Džeimijs paņēma no gultas spilvenu un apskāva to, it kā aizsargā­joties, it kā meklējot pie tā mierinājumu, ko nevarēja saņemt no manis. Uz mirkli piespieda tam pieri, lai sakopotu spēkus.

- Kad tu mani atstāji Ventvērtas cietumā, Klēra, viņš neskanīgi ierunājās, galvu joprojām noliecis, es klausījos, kā, uz grīdas flīzēm klaudzot, attālinās tavi soļi, un teicu sev tagad es domāšu par viņu. Es atceros viņu viņas ādu zem saviem pirkstiem, matu smaržu un lūpu pieskārienu savām lūpām. Es domāšu par viņu, līdz tās durvis atkal atvērsies. Un es domāšu par viņu rīt, kad stāvēšu pie karāta­vām, lai pēdējā brīdī nezaudētu drosmi. Starp to brīdi, kad atvērsies durvis un kad iziešu no šejienes pretī nāvei… lielās plaukstas uz mirkli sažņaudzās un atlaidās, …es vispār nedomāšu, viņš klusi pa­beidza.

Mazajā kazemātu istabiņā Džeimijs bija aizvēris acis un gaidija. Kamēr sēdēja nekustīgi, sāpes nebija tik stipras, bet viņš zināja, ka drīz kļūs sliktāk. Viņš baidījās no sāpēm, tomēr bieži bija ar tām ticis galā. Džeimijs zināja to un arī vēl to, ka parasti sāpēm pretī liek apņemšanos izturēt, lolojot tikai vienu cerību, ka spēki neizsīks pārāk ātri. Tagad apziņa par vardarbību izraisīja tikai nelielu riebumu. Izmisums zināmā mērā bija anestezējošs līdzeklis.

Istabā nebija logu, tāpēc Džeimijam nebija ne jausmas, cik varētu būt pulkstenis. Uz kazemātiem viņu atveda vēlā pēcpusdienā, bet uz viņa laika izjūtu nevarēja droši paļauties. Cik stundu vēl atlicis līdz rītausmai? Sešas, astoņas, desmit? Līdz visam pienāks gals. Ar rūgtu izsmieklu Džeimijs nosprieda, ka Rendels viņam izdarījis vismaz vienu pakalpojumu viņš gaidīja nāvi.

Kad durvis atvērās, viņš bija pacēlis galvu, gaidot… ko? Tur stā­vēja tikai vīrietis, trauslu ķermeņa uzbūvi, glīts un mazliet nekārtīgs, saplēstā linu kreklā, izspūrušiem matiem, viņš atspiedās ar muguru pret durvīm un vēroja Džeimiju.

Pēc brīža, neko nesakot, Rendels bija pārnācis pāri istabai un nostā­jies Džeimijam blakus. Viņš pieskārās gūsteknim pie kakla, tad pielie­cās un atbrīvoja pienagloto roku, izraujot naglu, tajā brīdī Džeimijs gandrīz paģība. Viņam priekšā tika nolikta glāze ar brendiju, stingra roka pacēla uz augšu viņa galvu un palīdzēja iedzert.

- Tad Rendels saņēma plaukstās manu seju un nolaizīja man no lūpām brendija lāses. Es gribēju atrauties, bet biju devis solījumu, tāpēc nekustējos.

Rendels bija mirkli turējis Džeimija galvu, kaut ko meklēdams viņa acīs, tad palaidis vaļā un apsēdies uz galda viņam blakus.

- Viņš tur nosēdēja diezgan ilgi, neko neteica, tikai šūpoja vienu kāju. Man nebija ne jausmas, ko viņš grib, un nebija ari noskaņojuma minēt. Biju noguris, un mazliet šķebināja no sāpēm plaukstā. Tāpēc pēc laiciņa es noliku galvu uz rokām un novērsu seju. Džeimijs smagi nopūtās.

- Pēc brīža jutu, ka viņš uzliek man uz galvas roku, bet es nekus­tējos. Viņš noglāstīja man matus, ļoti maigi, tad vēl un vēlreiz. Apkārt klusums, dzirdama tikai milzeņa smagā elpa un uguns sprakšķi ogļu pannā, un es padomāju… laikam jau biju uz bridi iesnaudies.

Kad Džeimijs bija pamodies, Rendels bija stāvējis viņam priekšā.

"Vai tagad jūties labāk?" kapteinis bija jautājis atturīgā, pieklājīgā tonī.

Džeimijs bez vārdiem pamāja ar galvu un piecēlās. Rendels viņu izģērba, uzmanīdamies, lai neaizskartu ievainoto roku, un veda uz gultu.

- Biju devis vārdu, ka nepretošos, bet palīdzēt es nebij solījis, tāpēc es tikai stāvēju, it kā būtu no koka. Domāju, ļaušu darīt visu, ko viņš grib, bet pats neiesaistīšos turēšos pa gabalu, vismaz domās. Tad Rendels bija pasmaidījis, satvēris Džeimija labo roku, pietiekami stipri, lai viņš noslīgtu gultā; no asajām sāpēm kļuva nelabi un sagriezās galva. Rendels bija nometies ceļos uz grīdas viņam priekšā un dažās satricinošās minūtēs parādījis, ka attālums ir tikai ilūzija.

Pēkšņi Rendels piecēlās, paņēma nazi un pārvilka man pāri krūtīm, no vienas puses uz otru. Griezums nebij dziļš, tomēr drusku asiņoja. Brīdi viņš vēroja manu seju, tad iemērca pirkstu asinīs. Džeimija balss nebija stipra, laiku pa laikam tā aizķērās vai viņš sastomījās. Rendels nolaizīja asinis no pirksta ar maziem mēles pieskārieniem kā kaķis, k-kas mazgājas. Viegli pasmaidīja, tad it kā ļoti laipni nolieca galvu man pie krūtīm. Es nebiju sasiets, bet nevarēju pakustēties. Es tikai… tur sēdēju, kamēr viņš ar mēli… Sāpēt jau nesāpēja, bet sajūta bij pre­tīga. Pēc brīža viņš izslējās un rūpīgi noslaucījās ar dvieli.

Es vēroju Džeimija roku. Tā kā seja bija novērsta, tad pēc tās vis­labāk varēja spriest par viņa jūtām. Kad viņš turpināja stāstu, pirksti konvulsīvi sažņaudza gultas malu.

- Rendels… viņš man teica, ka… esmu salds. Asinis gandrīz vairs netecēja, bet viņš paņēma dvieli un berza man krūtis, lai ievainojums atkal atvērtos. Sažņaugtās dūres kauliņi bija tikai bezasiņu kaula mezgli. Tad viņš atpogāja sev bikses, noziedās ar asinīm un teica, ka tagad esot mana kārta.

Vēlāk Rendels turēja viņa galvu un palīdzēja izvemties, saudzīgi noslaucīja ar mitru drānu seju un iedeva brendiju, lai izskalotu no mutes riebigo garšu. Un tā pārmaiņus izturēdamies riebīgi un maigi, pamazām, izmantodams sāpes kā ieroci, viņš bija iznīcinājis visas prāta un miesas barjeras.

Gribēju pārtraukt Džeimiju, pateikt, ka nevajag turpināt, bet iekodu lūpā, lai neļautu sev runāt, un cieši sažņaudzu rokas, lai viņam nepie­skartos.

Tad viņš izstāstīja visu: lēni un asi pletnes sitieni mijās ar skūpstiem. Apdullinošas apdeguma sāpes neļāva pārkāpt bezsamaņas robežu, pēc kuras Džeimijs tik izmisīgi alka, lai nevajadzētu piedzīvot vēl tālāku degradāciju. Viņš izstāstīja man visu, vilcinoties, reizēm ļaujoties asa­rām, tas bija daudz vairāk, nekā spēju paciest, bet es viņu uzklausīju, klusējot kā grēksūdzē. Viņš aši paskatījās uz mani, tad novērsās.

- Es varēju izturēt sāpes, lai cik tās būtu stipras. Es domāju, ka… mani izmantos, bet cerēju, ka to izturēšu. Bet es nevarēju… es… viņš… Es iespiedu nagus delnā, cenšoties klusēt. Džeimijs brīdi bez skaņas drebēja, tad balss atgriezās, piesmakusi, bet nežēlīgi cieta.

- Tas, ko viņš ar mani darīja, nebij vienkārši spīdzināšana vai izva­rošana. Viņš mani mīlēja, Klēra. Rendels darīja man pāri ļoti stipri -, bet viņam tas bij mīlas akts. Un viņš piespieda mani atsaukties… lai velns rauj viņa dvēseli! Viņš piespieda mani viņu iekārot! Roka savil­kās dūrē un bezspēcīgās dusmās uzsita pa gultas rāmi tā, ka gulta nodrebēja.

- Pirmajā… reizē viņš bij ļoti uzmanīgs. Viņš izmantoja eļļu un darīja to ilgi, visu mani iezieda… maigi pieskaroties kaunumam. Es nevarēju neko padarīt, lai man no viņa pieskāriena nesaceltos, tāpat kā es nevarēju apturēt asiņošanu, kad viņš mani sadūra. Džeimija balss bija nogurusi un izmisuma plosīta. Viņš apklusa un pirmo reizi, kopš ienācu šajā istabā, ieskatījās man tieši acīs.

- Klēra, es negribēju domāt par tevi. Nespēju izturēt, ka stāvu tur kails un… tāds… un atcerēties, kā mēs mīlējāmies. Tā bija zaimošana. Gribēju izdzēst no prāta tevi un tikai… būt… tik ilgi, cik nolikts. Bet viņš man to neļāva. Vaigi bija mikli, kaut arī Džeimijs neraudāja.

- Rendels runāja. Visu laiku runāja. Reizēm draudēja un reizēm sacīja mīļus vārdus, bieži pieminēja tevi.

- Mani? Mana balss, kas nebija tik ilgi lietota, no saspringtā kakla izskanēja kā ķērciens. Džeimijs piekrītoši pamāja un atkal sāka lūkoties uz spilvenu.

- Jā. Zini, viņš bija uz tevi drausmīgi greizsirdīgs.

- Nē. Es to nezināju.

Džeimijs atkal pamāja.

- 0 jā. Viņš man jautāja kad pieskārās viņš jautāja: "Vai viņa tev tā dara? Vai sieviete var tevi tā u-uzbudināt?" Balss nodrebēja. Es viņam neatbildēju… nevarēju. Un tad viņš jautāja, kā, pēc manām domām, justos tu, redzot mani… mani… Džeimijs stipri iekoda lūpā, kādu bridi nespēdams turpināt.

- Viņš atkal darīja man sāpes, tad pārtrauca un mīlēja mani, līdz man sāka celties… tad stipri iesita un brīdī, kad man sāpēja visvairāk, paņēma. Visu laiku viņš runāja par tevi, tā liekot acu priekšā redzēt tevi. Es centos neklausīties, prātā… mēģināju no viņa attālināties, turēt prātu no miesas pa gabalu, bet sāpes ielauzās, atkal un atkal, cauri visām barjerām, ko es uzcēlu. Es centos, Klēra, Dievs, es ļoti centos, bet…

Viņš nolaida galvu uz rokām, pirksti cieši saspieda deniņus. Vārdi plūda tādiem kā grūdieniem.

- Es zinu, kāpēc jaunais Aleks Makgregors pakārās. Es būtu darījis to pašu, ja nezinātu, ka tas ir nāves grēks. Ja Rendels mani nolādējis dzīvē, tad debesīs viņš to neizdarīs. Brīdi iestājās klusums, kamēr Džeimijs centās saņemt sevi rokās. Neapzināti ievēroju, ka spilvens, ko viņš tur uz ceļiem, ir mitrs, un gribēju piecelties to nomainīt. Viņš lēnām papurināja galvu, neatraudams skatienu no savām kājām.

- Tas… viss tagad manī savienojies. Es nevaru domāt par tevi. Klēra, pat skūpstīt un pieskarties tavai rokai, nejūtot bailes, sāpes un nelabumu. Es te guļu, un man ir sajūta, ka bez tava pieskāriena es nomiršu, bet, kad tu man pieskaries, man gribas vemt no kauna un riebuma pret sevi. Es pat nevaru paskatīties uz tevi bez… Viņa piere balstījās uz savilktajām dūrēm, kas bija iespiestas acu dobumos. Skaidri izcēlās saspringtās kakla cīpslas, balss bija nomākta.

- Klēra, es gribu, lai tu mani atstāj. Atgriezies Skotijā, ej uz Kreignedanu. Atgriezies savā pasaulē, pie sava… vīra. Mērtegs droši nogādās tevi atpakaļ, es viņam to lūdzu. Džeimijs brīdi klusēja un nekustējās.

Tad, izmisuma spēkiem saņēmis drosmi, viņš atkal pacēla skatienu un runāja pavisam vienkārši:

- Es tevi mīlēšu visu mūžu, bet es vairs nevaru būt tavs virs. Un citādi es neesmu ar mieru. Viņa seja sašķobījās. Klēra, es tevi tik ļoti gribu, ka mani kauli krakšķ, bet, Dievs, palīdzi man, es baidos tev pieskarties!

Es gribēju iet pie viņa, bet strauja rokas kustība mani apturēja. Viņš bija zemu noliecies uz priekšu, seja iekšējā cīņā sašķobīta, rīkle aizžņaugta, un elpa aptrūkusi.

Klēra… lūdzu! Lūdzu, ej! Es tūlīt vemšu, un es negribu, ka tu to redzi. Lūdzu!

Dzirdēju viņa balsī lūgumu un zināju, ka man jāaiztaupa viņam vismaz šis pazemojums. Es piecēlos un pirmo reizi savā profesionālajā dzīvē atstāju slimu cilvēku vienu un bezpalīdzīgu, lai pats tiek galā.

Man likās, ka esmu viscaur notirpusi, kad izgāju no Džeimija ista­bas un ārpusē atspiedos pret balto akmens sienu, veldzēdama satvīku­šos vaigus pie cietā mūra, neliekoties ne zinis gar Mērtega un brāļa Vil­jama skatieniem. "Dievs, palīdzi man," viņš bija sacījis, "Dievs, palīdzi man, es baidos tev pieskarties."

Es iztaisnojos un stāvēju viena. Nu kāpēc gan ne? Skaidrs, neviena cita jau nebija.

Stundā, kad laiks pagausināja savu gaitu, es biju nometusies uz ceļiem Svētā Džailza kapelas ejā. Neviena cita te nebija, izņemot Anselmu, kurš sēdēja, habitā tērpto augumu stalti izslējis. Viņš sēdēja nekustīgi, apkārt neskatīdamies, bet mani apņēma kapelas dzīvinošais klusums.

Kādu bridi paliku uz ceļiem, tiecoties pēc klusās tumsas, cenšoties apturēt prāta steigu. Tikai tad, kad sajutu, ka sirds samazinājusi skrē­jienu līdz nakts ritmam, es klusiņām apsēdos sēdeklī netālu no durvīm.

Es tikai vienkārši sēdēju, stīvi izslējusies, man pietrūka kādas rīcī­bas formulas vai rituāla, liturģiskās darbības, kas palīdzēja brāļiem iegrimt svētās sarunas dzīlēs. Es nezināju, ar ko sākt. Beidzot es klusi un tieši sacīju, ka man vajadzīga palīdzība. Lūdzu!

Un tad ļāvu klusumam velties man pāri, tas apskāva mani kā apmet­nis, sniedzot aukstumā mierinošu siltumu. Es gaidīju, kā Anselms bija man mācījis, un minūtes ritēja neskaitītas.

Kapelas aizmugurē uz maza, ar audumu pārklāta galdiņa stāvēja svētā ūdens trauks, blakus tam Bībele un divi trīs darbi par Dievu. Lai­kam jau tas bija domāts tiem lūdzējiem, kam klusums likās pārāk smags.

Ari man tas kļuva par smagu, es paņēmu Bībeli un atgriezos pie lūdzamā soliņa. Diez vai es biju pirmā, kas apjukuma un nelaimes bridi, atverot uz labu laimi Bībeli, meklē tajā atbildi. No svecēm plūda pietiekami daudz gaismas, lai es varētu lasīt, uzmanīgi šķirstot plānās lapas un cītīgi pētot melnās, smalkās rindiņas.

"…un viņam pretī nāca desmit spitālīgi vīri." Kā tad, es nodomāju. Pie joda, kas ir "spitālīgi"? Jāpamēģina psalmi.

"Bet es esmu tārps un ne cilvēks… es esmu kā izliets ūdens, visi mani kauli ir kā salauzti, mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks." Nūjā, kompetenta diagnoze, es mazliet nepacietīgi nodomāju. Bet vai te bija minēta ārstēšana?

"Neesi tik tālu, ak, Kungs, Tu mans spēks, steidzies palīgā! Izglāb manu dvēseli no zobena, manu dzīvību no suņu varas!" Hmm.

Es pievērsos ījaba grāmatai, Džeimijam tā patika vislabāk. Ja kāds vispār var piedāvāt noderīgu padomu…

"Tikai vienīgi viņa paša miesas sāpes viņš sajūt, un viņa dvēsele skumst tikai pati par sevi." Mmm, jā, es domāju un pāršķīru lappusi.

"Viņš to audzina un pārmāca arī ar ilgstošām un smagu ciešanu pilnām sāpēm uz tā gultas, lauzīdams viņam visus viņa kaulus… Viņa miesa izdilst, ka tur nepaliek, ko redzēt, un viņa kauli izspiežas, kas citkārt nebija redzami." Precīzi, es nodomāju. Kas tālāk?

"Tiešām viņa dvēsele ir jau tuvu klāt pie kapa un viņa dzīvība vie­tai, kurā valda tikai nāves vara." Nav nekas labs, bet nākamais teikums bija uzmundrinošāks. "Un, ja tad pār viņu stāv kāds eņģelis kā starp­nieks un aizbildnis, kā viens no tūkstošiem, lai nodotu liecību par cil­vēka taisnīgumu. Un, ja tas par tevi apžēlojas un saka: izglāb viņu, lai tas nenogrimst kapā, jo es esmu atradis izpirkšanas maksu. Tad viņa miesa atkal pildās ar jaunības spēku, tā ka viņš jūtas pārnests atpakaļ savās senajās jaunības dienās." Un kas tad ir tā maksa, kas izpirktu cilvēka dvēseli un atbrīvotu manu mīļo no suņa varas?

Es aizvēru grāmatu un pievēru acis. Vārdi saplūda kopā, izkusdami steidzīgi risināmā uzdevumā. Kad es izrunāju Džeimija vārdu, man pāri gāzās izmisums. Un tomēr es piedzīvoju kādu sīku miera mirkli, atslābuma brīdi, kad es atkal un atkal teicu: "Ak, Kungs, tavās rokās es nododu tava kalpa Džeimsa dvēseli."

Man pēkšņi radās doma, ka varbūt Džeimijs labāk būtu miris; viņš teica, ka gribētu mirt. Es nešaubījos: ja es izpildītu viņa vēlēšanos un dotos projām, viņš drīz būtu miris vai nu no spīdzināšanas, vai slimī­bas sekām, tiktu pakārts vai kristu kaujā. Un es biju pārliecināta, ka viņš to labi zina. Vai man vajadzētu darīt tā, kā viņš vēlas? Pie velna, ja es to darīšu, es sev teicu. Sasodīts, ja es to darīšu, nikni uzbrēcu saules staru vainagam uz altāra un atkal atvēru Bībeli.

Pagāja krietns laiks, līdz es pamanīju, ka mans lūguma pavediens vairs nav monologs. Faktiski es to apzinājos tikai tad, kad sapratu, ka tikko esmu atbildējusi uz jautājumu, kuru neatcerējos uzdevusi. Šajā bezmiega transa un izmisuma stāvoklī no manis kaut kas tika prasīts, es nezināju, kas īsti, bet es bez domāšanas biju atbildējusi: "Jā."

Pēkšņi atvairīju visas domas un klausījos zvanošajā klusumā. Un tad jau piesardzīgāk neskanīgā balsī atkārtoju: "Jā. Jā." Un man caur galvu izslīdēja doma. "Grēka nosacījumi ir šādi pirmais, lai tam būtu jūsu pilna piekrišana… un tas ir nosacījums arī žēlastībai," atskanēja tēva Anselma vārdu klusā atbalss.

Man radās sajūta, ne pēkšņa, bet pilnīgi pārliecinoša, it kā man būtu iedots rokās kaut kas mazs, neredzams. Dārgs opāls, gluds kā nefrīts, smags kā olis no upes, trausls kā putna ola. Bezgalīgs klusums, dzīvs kā Radības sakne. Ne dāvana, bet uzticība. Nikni jālolo, maigi jāsargā. Vārdi runāja paši par sevi un pazuda jumta krusta velvju ēnās.

Tad es nometos Klātbūtnes priekšā ceļos un bridi vēlāk, izejot no kapelas, nešaubījos, ka mirkļa mūžībā, kad apstājas laiks, man ir dota atbilde, bet man nebija ne jausmas, kāda tā ir. Zināju tikai to, ka tas, ko es turēju savās rokās, bija cilvēka dvēsele, tikai nevarēju pateikt manējā vai kāda cita.

Diez vai tā bija atbilde uz manu lūgšanu, kad es, atsākoties paras­tajam laikam, no rīta pamodusies, ieraudzīju pie manas gultas stāvam vienu no laju brāļiem, kurš sacīja, ka Džeimijs deg kā ugunī.

- Un sen jau? es jautāju, kad profesionāli biju uzlikusi roku slimniekam uz pieres un muguras, novērtējusi karstumus padusē un cirkšņos. Ne miņas no temperatūru pazeminošiem sviedriem; tikai sausa, nostiepta āda, ko augstā temperatūra pastāvīgi izkaltē. Viņš bija nomodā, bet skatiens miglains un izklaidīgs. Drudža iemesls bija skaidrs. Sadragātā labā roka bija pietūkuši, cauri pārsējiem sūcās smir­dīgs šķidrums. Biedējošas sarkanas rievas stiepās līdz plaukstai. Nolā­dētā infekcija, nodomāju pie sevis. Netīra, strutojoša asins saindēšanās, dzīvībai bīstama situācija.

- Kad es ienācu pēc rīta lūgšanām, viņš jau tāds bija, atbildēja kalpojošais brālis, kas bija mani ataicinājis. Iedevu viņam padzerties ūdeni, bet tūlīt pēc ausmas sākās vemšana.

- Vajadzēja uzreiz pasaukt mani, es pārmetoši sacīju. Bet nekas. Cik ātri iespējams, atnesiet man karstu ūdeni, aveņu lapas un atvediet brāli Polidoru. Viņš izgāja, apsolījis, ka atnesīs man ari brokastis, bet es, stiepjot roku pēc krūzes ar ūdeni, pamāju, ka tāda greznība nav nepieciešama.

Kamēr atnāca brālis Polidors, es jau biju mēģinājusi piegādāt orga­nismam ūdeni iekšēji, bet tas tika spēcīgi atgrūsts, tāpēc tagad es to dariju ārēji, vaļīgi aptinot ap degošo augumu slapjus palagus.

Vienlaikus es inficēto roku mērcēju tikko vārītā ūdenī, cik karstā vien iespējams, lai neapdedzinātos. Tā kā manā rīcībā nebija sulfonamīdu vai citu mūsdienu antibiotiku, tad karstums bija vienīgais līdzeklis pret bakteriālu infekciju. Slimnieka organisms darīja, ko varēja, radot kar­stumu pats ar augstu temperatūru, bet drudzis savukārt bija kaitīgs mus­kuļiem un smadzeņu šūnām. Tātad grūtākais bija sabalansēt pietiekami lielu karstumu piegādāt ievainotajai vietai, lai iznicinātu infekciju, bet pārējā ķermenī saglabāt tik zemu temperatūru, lai nerastos bojājumi, un nodrošināt apūdeņošanu, lai saglabātu normālu funkcionēšanu. Viens sasodīts trispakāpju žonglēšanas triks, es drūmi nodomāju.

Šajā brīdī ne Džeimija noskaņojums, ne fiziskā labsajūta vairs ne­bija svarīga. Tagad risinājās atklāta cīņa par viņa dzīvību, kamēr infek­cija un drudzis iet savu gaitu; nekam citam vairs nebija nozīmes.

Otrās dienas pēcpusdienā sākās halucinācijas. Mēs piesējām Džeimiju pie gultas ar mīkstām lupatām, lai viņš no tās neizkrīt. Pēdīgi es drudža mazināšanai ķēros pie izmisuma līdzekļa, aizsūtīju vienu no brāļiem ar grozu pēc sniega, kuru apliku Džeimijam apkārt. Tas bei­dzās ar spēcīgu drebuļu lēkmi, pēc kuras viņš bija pārguris kā izgriezta lupata, tomēr temperatūra uz kādu brīdi mazinājās.

Diemžēl šādu ārstēšanu vajadzēja atkārtot ik pēc stundas. Lidz saul­rietam istaba atgādināja purvu: uz grīdas satecējušas izkusušā sniega peļķes, starp tām kā ciņi izsvaidīti mētājās slapju palagu kaudzītes un dūmi, kas cēlās no ogļu pannas kaktā, atgādināja purva gāzi. Mēs ar brāli Polidoru sviedros un aukstajā sniega ūdenī bijām izmirkuši līdz ādai un atradāmies tuvu spēku izsīkumam, kaut arī Anselms un laju brāļi mums daudz palīdzēja. Bijām izmēģinājuši pretdrudža līdzekļus, tādus kā ehinācija, dzeltenā sakne, kaķumētra un izops, bet bez panā­kumiem. Vītolu mizas tēju, kas būtu noderīga, jo saturēja salicilskābi, nebija iespējams iedzert tik daudz, lai tas ko mainītu.

Vienā no retajiem mierīgajiem brīžiem Džeimijs man lūdza, lai ļauju viņam nomirt. Es atbildēju strupi, tāpat kā iepriekšējā naktī biju teikusi sev: "Lai velns mani parauj, ja es to ļaušu!" un turpināju darīt, kas darāms.

Kad rietēja saule, es dzirdēju, ka pa gaiteni iet cilvēki. Atvērās durvis, un istabā ienāca abats, Džeimija tēvocis Aleks, kopā ar brāli Anselmu un trim citiem mūkiem, no kuriem viens nesa mazu ciedru šķirstiņu. Abats pienāca pie manis un īsi svētīja, tad saņēma abās plaukstās manu roku.

- Tagad mēs zēnu svaidīsim. Dobjā balss skanēja laipni. Nebīs­tieties.

Viņš pagriezās pret gultu, un es izmisīgi ar acīm meklēju Anselmu, lai viņš man paskaidro.

- Tas ir pēdējais Sakraments. Viņš nostājās man blakus, lai klusā balsī netraucētu ap gultu sanākušos mūkus. Pēdējais svaidījums.

- Pēdējais svaidījums! To taču dod cilvēkam, kurš mirst!

- Kuš! Anselms pavilka mani tālāk no gultas. Pareizāk to būtu dēvēt par slimnieka svaidīšanu, lai gan parasti to tiešām pasniedz tiem, kuru dzīvība ir apdraudēta. Mūki bija saudzīgi noguldījuši Džeimiju uz muguras, iekārtodami tik ērti, lai savainotie pleci tiktu skarti pēc iespējas mazāk.

- Šim Sakramentam ir divi uzdevumi, Anselms turpināja man čukstus skaidrot, kamēr notika gatavošanās. Pirmām kārtām tas ir dziedināšanas Sakraments mēs lūdzam, lai cietējs atveseļojas, ja tāda ir Dieva griba. Iesvaidīšana, svētitā eļļa tiek lietota kā dzīvibas un dzie­dināšanas simbols.

- Un otrs uzdevums? es jautāju, bet atbildi, šķiet, jau zināju.

Anselms pamāja ar galvu.

- Ja Dieva griba ir tāda, ka slimniekam nav lemts izveseļoties, tad viņam tiek dota grēku atlaide un mēs nododam viņu Dieva rokās, lai viņa dvēsele var doties projām mierā. Viņš redzēja, kā es saspringstu, grasldamās iebilst, un brīdinoši saņēma manu roku.

- Tie ir Baznīcas rituāli. Jūsu virām tie pienākas un ari miers, ko viņš tādējādi var gūt.

Gatavošanās bija pabeigta. Džeimijs gulēja uz muguras, sega pie­dienīgi apklāja viņa gurnus, gultas abos galos dega sveces, kas man ārkārtīgi nepatīkami atgādināja kapus. Abats Aleksandrs apsēdās pie gultas, viņam blakus nostājās mūks ar paplāti rokā, uz kuras bija ciborijs ar vāku, divas mazas sudraba pudelītes ar svētīto ūdeni un svaidāmo eļļu, un pār abiem apakšdelmiem viņam bija pārklāts balts audums. Kā tāds viesmīlis, kas pasniedz vīnu, es dusmīgi nodomāju. Visa šī procedūra padarija mani nervozu.

Rituāls notika latiņu valodā, klusā skandēšana glāstīja ausi, kaut ari vārdu nozīmi nesapratu. Anselms man čukstus izskaidroja dažas dievkalpojuma daļas; citas bija saprotamas pašas par sevi. Vienā brīdī abats pamāja Polidoram, kurš pagāja uz priekšu un pielika Džeimijam pie deguna mazu trauciņu. Tajā noteikti bija ožamais spirts vai kāds cits uzmundrinošs līdzeklis, jo Džeimijs noraustījās un spēji pagrieza galvu, kaut ari acis palika aizvērtas.

- Kāpēc viņi grib Džeimiju pamodināt? es čukstus jautāju.

- Ja vien ir iespējams, tad cilvēkam jābūt pie pilnas apziņas, lai viņš varētu apstiprināt, ka nožēlo dzīves laikā daritos grēkus. Un, ja viņš to spēs, tad abats iedos viņam Svēto Sakramentu.

Abats maigi noglāstīja Džeimija vaigu, pagriežot galvu atpakaļ pie bļodiņas, un klusi viņu uzrunāja. No latiņu valodas viņš bija pārgājis uz ģimenē lietoto skotu valodu ar plato izrunu, un balss skanēja liegi.

- Džeimij! Džeimij, puis! Tas esmu es, Aleks. Esmu pie tevis. Tev tagad maķenīt jāatver acis, tikai mazu drusciņu. Es tev došu grēku pie­došanu un tad Mūsu Kunga Svēto Sakramentu. Paņem mazu malciņu, lai vari atbildēt, kad vajadzēs. Mūks Polidors pacēla Džeimijam pie lūpām kausu, uzmanīgi pa pilītei pilinot mutē ūdeni, līdz izkaltusi mēle un rīkle varēja uzņemt vēl. Viņa acis bija vaļā, drudža aizmiglotas, bet modras.

Tad abats turpināja jautāt angļu valodā, bet tik klusi, ka es gandrīz nespēju sadzirdēt. "Vai tu atsaki Sātanam un viņa darbiem?" "Vai tu tici Mūsu Kunga Jēzus Kristus augšāmcelšanai?" un tā tālāk. Uz katru Džeimijs ar sausu muti atbildēja: "Jā."

Kad Sakraments bija iedots, Džeimijs nopūties atlaidās spilvenos un atkal aizvēra acis. Es redzēju viņa ribas, kad dziļi iegrimušais krūš­kurvis cilājās, viņam elpojot. Viņš bija briesmīgi novājējis gan slimības, gan drudža dēļ. Abats pārmaiņus ar svēto ūdeni un eļļu pārmeta virs viņa auguma krusta zīmi un svaidīja pieri, lūpas, degunu, ausis un acu plakstus. Tad ar svētīto eļļu pārmeta krustu iekritušajam krūškurvim virs sirds, plaukstām un pēdām. Ar milzīgu rūpību viņš pacēla ievai­noto roku, pārsmērēja eļļu pāri brūcei un nolika roku atpakaļ uz Džei­mija krūtīm, kur tā nogūla zem koši sarkanās naža brūces.

Svaidīšana notika ātri un neiedomājami viegli, abata īkšķis kus­tējās veikli un pieskārās liegi kā putna spalva. "Māņticīga pesteļošanās," sacīja manu smadzeņu racionālā daļa, bet mūku sejās redzamā mīlestība, kad viņi lūdza Dievu, mani dziļi aizkustināja. Džeimija acis atkal bija vaļā, bet tās bija mierīgas, un seja pirmoreiz, kopš pametām Lelibroku, likās apskaidrota.

Ceremoniju noslēdza ar īsu lūgšanu latīņu valodā. Uzlicis rokas Džeimijam uz galvas, abats sacīja angļu valodā: "Kungs, tavās rokās mēs nododam tava kalpa Džeimsa dvēseli. Dziedini viņu, mēs lūdzam, ja tā ir tava griba, un stiprini viņa dvēseli, lai viņš var piepildīties ar žēlastību un mūžībā iepazīt tavu mieru."

- Āmen, atbildēja otrs mūks. Un es arī.

Līdz tumsai slimnieks atkal bija ieslidzis pusnemaņā. Džeimija spēki izsīka, un mēs varējām viņu tikai laiku pa laikam pamodināt, lai iedotu kādu malku ūdens, jo tas uzturēja viņu pie dzīvības. Lūpas bija sasprēgājušas, un āda lobījās, viņš vairs nevarēja parunāt, bet, ja stipri sapurināja, atvēra stiklainas acis. Džeimijs mūs vairs nepazina; viņš blenza tukšu skatienu, tad pamazām plaksti atkal aizvērās un vaidē­dams viņš aizgrieza galvu.

Es stāvēju pie gultas un lūkojos lejup, Džeimijs no dienā piedzī­votā sasprindzinājuma bija tā pārguris, ka es jutu vairs tikai trulu izmi­sumu. No transa mani izrāva brāļa Polidora vieglais pieskāriens.

- Pagaidām jūs viņa labā neko nevarat darīt, viņš sacīja, stingru roku vedot mani projām. Jums jāiet atpūsties.

- Bet… es iesāku, tad aprāvos. Es sapratu, ka viņam ir taisnība. Mēs bijām darījuši visu iespējamo. Vai nu drudzis drīz pāries pats no sevis, vai arī Džeimijs nomirs. Pat visspēcīgākais organisms nespēj iztu­rēt drudža postošo iedarbību vairāk nekā pāris dienu, bet Džeimijam bija atlicis maz spēka.

- Es palikšu pie viņa, Polidors sacija. Ejiet pagulēt. Es jūs pasaukšu, ja… Viņš nepabeidza teikumu, bet pamāja ar roku manas istabas virzienā.

Gulēju nomodā savā šaurajā gultā un blenzu griestu sijās. Acis man bija sausas un karstas, kakls sāpēja, it kā arī man būtu drudzis. Vai tā bija atbilde uz manām lūgšanām un mēs nomirsim reizē?

Beidzot es piecēlos un paņēmu bļodu un krūzi, kas stāvēja uz gal­diņa pie durvīm. Noliku smago māla trauku istabas vidū uz grīdas un uzmanīgi pielēju tik pilnu, ka ūdens pie bļodas biezās malas izliecās drebelīgā burbulī.

Pa ceļam uz istabu biju iegriezusies brāļa Ambrozija zāļu kambarī. Attaisīju mazo sainīti ar kaltētajām zālītēm, iekaisīju kādu sauju ogļu pannā, mūrēs lapas tūlīt uzvūmoja smaržīgos dūmos, un kampara drus­ciņas starp sarkani kvēlojošām oglēm sadega ar sīku, zilu liesmiņu.

Noliku svečturi aiz bļodas, kurā varēja spoguļoties, apsēdos uz grī­das un sāku aicināt kādu garu.

Akmens koridors bija auksts un tumšs, to apgaismoja tikai pie griestiem piekārtas eļļas lampiņas, kas dega ar vāju liesmu. Ikreiz, kad nonācu zem kādas no tām, ēna izstiepās tik gara, ka mana galva it kā ienira priekšā esošajā tumsā.

Par spīti aukstumam, man bija basas kājas un mugurā tikai rupjš lina naktskrekls. Zem tērpa nesu līdzi mazu siltuma saliņu, tomēr no akmens grīdas aukstums rāpās augšup pa kājām.

Klusi vienu reizi piesitu pie smagajām durvīm un, negaidīdama atbildi, tās atvēru.

Brālis Rodžers sēdēja pie gultas un, galvu noliecis, skaitīja rožu­kroņi. Kad viņš pacēla skatienu, koka krelles nograbēja, bet lūpas vēl pāris sekunžu turpināja bez skaņas kustēties, līdz pabeidza: "Esi sveici­nāta, Marija!" un tikai tad viņš pievērsa uzmanību man.

Mēs satikāmies netālu no durvīm un runājām klusās balsis, lai arī bija skaidrs, ka tikpat labi mēs būtu varējuši kliegt, jo nekustīgais augums, kas gulēja gultā, tāpat neuzmostos.

- Nekas nav mainījies. Tikko atkal novannoju roku. Dažas lāsītes vēl mirdzēja uz mazā alvas katliņa sāniem, kas, tikko pieliets, karsa uz ogļu pannas.

Es pamāju ar galvu un pateicoties uzliku plaukstu brālim Rodžeram uz elkoņa. Tā likās biedējoši dzīva un silta salīdzinājumā ar iztēles ainām, kuras pēdējā stundā biju skatījusi, un sniedza savādu mierinā­jumu.

- Ja jums nav iebildumu, es gribētu palikt pie viņa viena.

- Protams. Aiziešu uz kapelu vai ari labāk palikt tepat tuvumā, ja nu… Viņš vilcinoties apklusa.

- Nē. Es mēģināju iedrošinoši pasmaidīt. Ejiet vien uz kapelu. Vai vēl labāk liecieties gulēt. Es tāpat nevaru aizmigt; palikšu te līdz ritam. Ja man vajadzēs palīdzību, aizsūtīšu pēc jums.

Aizvien vēl šaubīdamies, mūks atskatījās uz gultu. Bet bija ļoti vēls un viņš bija ļoti noguris; zem laipnajām, brūnajām acīm bija iegūlušas ēnas.

Smagās durvju viras nočīkstēja, un es biju viena ar Džeimiju. Viena, nobijusies un ļoti, ļoti nopietnu šaubu mākta, vai man vajadzētu darīt to, ko esmu nolēmusi.

Stāvēju gultas kājgalī un brīdi vēroju gulošo. Istaba grima puskrēslā, jo to apgaismoja tikai gailējošās ogles pannā un divi milzīgi, gandrīz trīs pēdu augsti svečturi, kas stāvēja pie galda blakus durvīm. Džeimijs bija kails, un nelielais apgaismojums izcēla iekritušās vietas, jo drudzis bija viņu stipri novājinājis. Daudzkrāsains zilums pletās pāri ribām kā sēņotne.

Mirstoša cilvēka āda kļūst viegli zaļgana. Sākumā parādās tikai tāda ēna gar žokļa līniju, tad, dzīvības spēkiem aizplūstot, bālums pakā­peniski izplešas pa seju un lejup uz krūtīm. Biju skatījusi to daudzas reizes. Dažkārt bija gadījies redzēt, ka šis nāvējošais uzbrukums tiek apturēts un pagriezts atpakaļ, tad āda no asins pieplūduma kļūst sārta un cilvēks turpina dzīvot. Biežāk… sparīgi nopurinājos un novērsos.

Izvilku roku no ģērba krokām un noliku uz galda tos priekšmetus, ko biju paņēmusi īsajā brīdī, kad biju iegriezusies brāļa Ambrozija tum­šajā zāļu kambarī. Pudelīte ar ožamo spirtu. Sainītis kaltētu lavandu. Vēl viens ar baldriānu. Mazs vīraka trauciņš kā pavēries metāla zieds. Divas saldi smaržojošas un sveķu dēļ lipīgas opija lodites. Un nazis.

Istabā bija smacīgi, jo ogļu panna bija to piedūmojusi. Vienīgo logu sedza biezs gobelēns, kurā attēlota Sv. Sebastiāna sodīšana. Pārlaidu skatienu svētā augšup pavērstajai sejai un bultu caururbtajām krūtīm un vēlreiz nobrīnījos par tā cilvēka garīgo veselību, kas tieši šādu ainu bija izvēlējies slimnieka istabas iekārtošanai.

Lai cik nepiemērots šai telpai, gobelēns bija no smaga zīda un vil­nas un cauri laida tikai pašas spēcīgākās, vēja pūsmas. Es saņēmu tā malu un sāku vēdināt, lai izdzītu pa akmens arku ogļu dūmus. Auk­stais, mitrais gaiss, kas gāzās iekšā, bija spirdzinošs un mazliet pieklu­sināja dunēšanu deniņos, kas bija sākusies, kamēr es stingi vēros ūdens atspulgā un kavējos atmiņās.

Man aiz muguras atskanēja kluss vaids, jo aukstā vēja brāzma bija likusi Džeimijam sakustēties. Labi. Tātad bezsamaņa nav dziļa.

Atkal nolaidusi gobelēnu priekšā logam, es paņēmu vīraka dedzināmo trauku. Vienu no opija lodītēm uzspraudu uz adatas un aizkūpināju ar vaska konusiņu, kas paredzēts sveču aizdedzināšanai. Noliku trauciņu uz maza galdiņa netālu no Džeimija galvas, pati vairī­damās ieelpot lipīgos izgarojumus.

Daudz laika man nebija. Ātri jāpabeidz gatavošanās, iekams opija dūmi nav iemidzinājuši Džeimiju pārāk dziļi, citādi nevarēšu viņu pamodināt.

Atraisīju uz krūtīm savu tērpu un aši ierīvēju augumu ar sauju lavandas un baldriāna. Uzvirmoja patīkama, pikanta smarža, nepār­protama un dzīvas iztēles ainas izraisoša. Man šis aromāts uzbūra tā cilvēka tēlu, kurš to izplatīja, un tā cilvēka tēlu, kas stāvēja aiz tā; ēnas, kas radīja mulsinošus baiļu un zaudētas mīlestības tēlus. Pēdējos smaržīgos stiebrus enerģiski saberzēju plaukstās un atliekas nometu uz grīdas.

Sevis iedrošināšanai dziļi ieelpoju. Es paņēmu ožamā spirta pudelīti un mirkli stāvēju pie gultas, skatīdamās uz novājējušo, bārdas rugā­jiem apaugušo seju. Viņam atlicis dzīvot, ilgākais, vēl vienu dienu, mazākais, dažas stundas.

- Nu labi, sasodītais skotu nelieti, es nopurpināju. Paskatīsi­mies, cik tad īsti spītīgs tu esi. Izņēmu ievainoto roku no ūdens un noliku mērcējamo bļodu malā.

Atskrūvēju pudelīti un pavicināju Džeimijam zem deguna. Viņš nošķaudījās un mēģināja pagriezt galvu, bet acis neatvēra. Sagrābu saujā viņa matus uz pakauša, neļaujot novērsties, un atkal pieliku pudeli pie deguna. Viņš lēnām grozīja galvu, mētājot to kā vērsis, kas izrauts no miega, acis pavēris mazā spraudziņā.

- Vēl viss nav galā, Freizer, es iečukstēju viņam ausī, cenšoties, cik iespējams, atdarināt Rendela aprauto līdzskaņu ritmu.

Džeimijs ievaidējās un sarāva uz augšu plecus. Es tos satvēru un stipri sapurināju. Āda bija tik karsta, ka gandrīz palaidu viņu vaļā.

- Mosties, tu skotu nelieti! Es vēl neesmu ticis ar tevi galā! Džei­mijs pūlējās paslieties uz elkoņa, šis mēģinājums paklausīt pavēlei bija tik nožēlojams, ka gandrīz salauza manu sirdi. Galva vēl klanījās turp un atpakaļ, un sasprēgājušās lūpas murmināja kaut ko līdzīgu "Lūdzu, vēl ne!" atkal un atkal.

Kad spēki izsīka, viņš paripoja uz sāniem un iekrita ar seju spilve­nos. Istaba sāka pildīties ar opija dūmiem, un man nedaudz noreiba galva.

Sakodusi zobus, sagrābu vienu no Džeimija dibena apaļumiem un stipri saspiedu. Atskanēja augsts, drebošs kliedziens, un viņš ar mokām pavēlās uz sāniem, iespieda rokas starp kājām un saritinājās kamolā.

Savā istabā es veselu stundu biju liekusies pāri atspulgam ūdenī, uzburot atmiņu ainas. Par Melno Džeku Rendelu, par viņa sestās pakā­pes mazdēlu Frenku. Par šiem tik ļoti atšķirīgajiem vīriešiem, kas ārēji bija neiedomājami līdzīgi.

Mani plosīja sāpes, kad domāju par Frenku, kad atsaucu atmiņā viņa seju un balsi, viņa izturēšanos, to, kā mēs mīlējāmies. Kad toreiz akmeņu lokā izdarīju izvēli, es biju centusies izdzēst Frenku no prāta, bet viņš vienmēr bija te, ēnains stāvs mana prāta nostūros.

Man kļuva nelabi no savas nodevības, es ar varu novedu sevi tādā stāvokli, lai attiritu prātu veidā, kā Geilisa bija parādījusi, koncen­trējoties uz sveces liesmu, ieelpojot zālīšu dūmus un sasniedzot tādu mieru, ka neraudot varēju izvest Frenku no ēnām, saskatīt viņa sejas vaibstus, vēlreiz izjust roku pieskārienu.

Ēnās slapstījās vēl kāds vīrietis ar tādām pašām rokām un tādu pašu seju. Apžilbuši no sveces liesmas, klausoties, vērojot, saskatot abu vīriešu līdzību un atšķirības, biju izvirzījusi to otro priekšplānā, veido­jot… Ko tad? Atdarinājumu, cilvēku, iespaidu, maskarādi. Apēnota seja, čuksts un kaislīgs pieskāriens, ko varu izsaukt, lai apmānītu transa pār­ņemtu prātu. Beidzot ar lūgšanu par raganas Geilisas Dankenas dvēseli es pametu savu istabu.

Tagad Džeimijs gulēja uz muguras, cenšoties tā iegrozīties, lai mazinātu ievainojumu sāpes. Acu skatiens bija stings, un nekas nelie­cināja, ka viņš kādu pazītu.

Es glāstīju viņu, kā bieži biju darījusi, velkot pa ribu liniju no krūšu kaula līdz mugurai, viegli, kā to būtu darījis Frenks, stipri uzspiežot uz sāpoša ziluma, kā to pilnīgi noteikti darītu tas otrs. Paliecos uz priekšu un lēnām ar mēli slīdēju ap ausi, izgaršojot un taustot, un čukstot: "Turies man pretī! Turies pretī, tu nolādētais gļēvuli!"

Džeimija muskuļi saspringa un žokļi aizcirtās, bet viņš turpināja blenzt griestos. Tātad man nav izvēles. Galu galā man nāksies ķerties pie naža. Es apzinājos, kādu risku uzņemos, bet es domāju, ka labāk sevi nogalināt nekā sēdēt rokas klēpi salikušai un ļaut viņam nomirt.

Paņēmu no galda nazi un stingru roku novilku pa krūtīm blakus tikko sadzijušajai rētai. Džeimijs no pārsteiguma noelsās un izlieca muguru. Saķērusi dvieli, es aši berzu ievainojumu. Neļaujot sev apdomāties, pie­spiedu sevi pārbraukt ar pirkstiem pāri krūtīm, savācot asins lāses, kuras skarbi ierīvēju Džeimija lūpās. Vienu frāzi man nevajadzēja izdomāt, jo biju to dzirdējusi pati savām ausīm. Zemu pieliekusies, es čukstēju:

Tagad noskūpsti mani.

Es nebiju tam gatava. Džeimijs aizsvieda mani līdz istabas vidum un izrāpās no gultas. Ar grūtībām noturējos kājās un, atstreipuļojot atpakaļ, uzgrūdos galdam, sašūpojot milzīgos svečturus. Ēnas šaudījās un zvārojās, kad sveču daktis uzliesmoja un nodzisa.

Pret galda malu biju stipri sasitusi muguru, bet es atguvos īstajā laikā, lai pašautos sānis, kad Džeimijs bruka man virsū. Neartikulēti ņurdēdams, viņš izstieptām rokām dzinās man pakaļ.

Viņš bija gan ātrāks, gan stiprāks, nekā domāju, lai ari tikai neveikli steberēja, triecoties virsū priekšmetiem. Vienu brīdi pretinieks iedzina mani stūri starp ogļu pannu un galdu un es dzirdēju, kā viņam, cenšo­ties mani satvert, kaklā sēc elpa. Kreisā roka triecās man sejā; ja Džei­mija spēki un refleksi būtu normāli, sitiens būtu mani nogalinājis. Bet tagad es parāvos malā, dūre trāpīja man pa pieri, un es, tikai viegli apdullināta, nogāzos uz grīdas.

Parāpoju zem galda. Sniedzoties pēc manis, Džeimijs zaudēja līdz­svaru un uzkrita virsū ogļu pannai. Pa istabas akmens grīdu izbira kvē­lojošas ogles. Viņš iegaudojās, kad celis saspieda karstu ogli. Paķēru no gultas spilvenu un nodzēsu dzirksteļu spietu, kas gruzdēja uz grīdas noslīdējušajā segā. Aizņemta ar dzēšanu, es nepamanīju tuvojamies briesmas, līdz smags sitiens pa galvu nogāza mani garšļaukus zemē.

Pieķērusies pie vieglās gultas rāmja, mēģināju piecelties, bet tā apgāzās. Brīdi gulēju, paslēpusies aiz šīs barikādes, lai mazliet atjēgtos. Dzirdēju, kā Džeimijs pustumsā dzen man pēdas, elpai sēcot pārmai­ņus ar nesakarīgiem, slāpētiem gēlu lamuvārdiem. Pēkšņi viņš mani pamanīja un metās pāri gultai vājajā apgaismojumā es redzēju viņa neprātīgo skatienu.

Ir grūti sīkumos aprakstīt, kas notika tālāk, kaut vai tikai tādēļ, ka viss atkārtojās vairākas reizes un manās atmiņās ir sajaucies. Šķiet, ka Džeimija degošās rokas aptvēra manu kaklu tikai vienu reizi, bet šī viena reize vilkās veselu mūžību. Faktiski tas notika desmitiem reižu. Un vienmēr man izdevās izrauties, nokratīt viņa rokas, bēgot un slēp­joties aiz mēbelēm, atkāpties. Un atkal viņš man sekoja, cilvēks, kuru tikai milzīgs niknums atrāvis no nāves bezdibeņa malas, lamājās un šņukstēja, streipuļoja un izmisīgi vicināja rokas.

Izbirušas no pannas, ogles drīz apdzisa, atstājot telpu piķa melnā tumsā pilnu ar dēmoniem. Pēdējos gaismas uzplaiksnījumos es redzēju, ka Džeimijs sarāvies tup pie sienas, ugunīgām krēpēm asins mētelī, penis izslējies no sapinkājušos spalvu kušķa, naidā liesmojošas zilas acis un seja, kas balta kā miroņgalva. Vikingu karavīrs. Kā ziemeļu velni, kas izsprāga no pūķu kuģiem senās Skotijas krastu miglā, lai slepkavotu, laupītu un dedzinātu. Vīri, kas ar pēdējiem spēkiem noga­linātu. Kas izmantotu šo spēku atliekas, lai izvarotu un sētu mežonīgu sēklu pakļauto vēderos. Sīkais vīraka trauciņš nekādu gaismu nedeva, bet lipīgā opija smarža aizķepēja manas plaušas. Kaut arī ogles bija apdzisušas, es tumsā redzēju krāsainas gaismas redzeslauka malās.

Kustēties kļuva grūtāk; man bija sajūta, ka esmu līdz gurniem ūdenī un man pakaļ dzenas briesmīga zivs. Lēnām, augstu ceļot kājas, skrēju un jutu sejā ūdens šļakatas.

Es atbrīvojos no sapņa un sapratu, ka mana seja un rokas patiesi ir slapjas. Tās nebija asaras, bet tā murgainā radījuma, ar kuru tumsā cīnījos, asinis un sviedri.

Sviedri. Man kaut kas jāatceras par sviedriem, bet es nezināju, kas. Manu augšdelmu satvēra roka, un es to izrāvu, tikai uz ādas man palika slidena svītra.

Apkārt un apkārt zīdkokam pērtiķis dzina zebieksti. Bet kaut kas nebija pareizi, man dzinās pakaļ zebiekste ar asiem, baltiem zobiem, kas plosīja manu apakšdelmu. Es situ tai, un zobi palaida mani vaļā, bet ķepas… Apkārt un apkārt zīdkokam…

Dēmons trenca mani augšup pa sienu; jutu akmeni aiz galvas un zem maniem tvarstošajiem pirkstiem, un akmens cietu ķermeni, kas smagi gūlās man virsū, kaulainus pirkstus starp manējiem, akmens un kauli, starp manām… kājām vēl kaut kas cietāks… ah. Maigums dzīves skarbuma vidū, patīkams vēsums karstumā, mierinājums bēdās…

Saķērušies mēs nokritām uz grīdas, ripojām uz priekšu, sapinušies nokritušā gobelēna krokās, un no loga mums virsū nāca auksta gaisa strāva. Neprāta dūmaka sāka izklīst.

Mēs ietriecāmies kādā no mēbelēm un abi palikām guļot. Džeimija rokas bija satvērušas manas krūtis, pirksti sāpīgi spiedās miesā. Jutu uz sejas noplakšķam kaut ko mitru, sviedrus vai asaras, to es nezināju, bet atvēru acis, lai paskatītos. Džeimijs lūkojās uz mani no augšas, mēnes­nīcas apgaismotā seja bija tukša; acis platas vērās ar klīstošu skatienu. Tvēriens atslāba. Viens pirksts viegli vilka pa manas krūts kontūru, no augšas līdz galiņam, atkal un atkal. Tad plauksta apņēma manu krūti, pirksti izpletās kā jūraszvaigzne, mīksti kā zīdaiņa pieskāriens.

- M-mammu? viņš sacīja. Man uz pakauša saslējās mati. Tā bija smalka, dzidra maza zēna balss. Mammu?

Mums pāri lija auksts gaiss, virpuļiem sniegpārslu plūsmā aizrau­dams projām neveselīgos dūmus. Es pastiepu roku un uzliku plaukstu uz viņa vēsā vaiga.

- Džeimij, mīļais, es sacīju, čukstēdama ar sūrstošu kaklu. Nāc, čuči nu! Tajā brīdī trīsošā maska saplīsa un es piekļāvu sev lielo augumu, kurš šņukstēja tā, ka drebējām mēs abi.

Mums ļoti paveicās, ka mūs no rīta atrada nesatricināmais brālis Viljams. Es apdullusi pamodos no durvju vēršanās un vienā rāvienā atgriezos pie pilnas apziņas, kad dzirdēju mūku zīmīgi nokrekšķinām, pirms viņš savā mīkstajā jorkšīras izrunā teica:

- Labs rīts.

Smagā nasta, kas spieda manas krūtis, bija Džeimijs. Viņa mati bija izžuvuši bronzas krāsas svītrās un klājās man pār krūtīm kā krizan­tēmu ziedlapas. Vaigs pie mana auguma bija silts un mazliet lipīgs no sviedriem, bet mugura un rokas, kurām pieskāros, bija tikpat vēsas kā manas ziemas aukstajā gaisā nosalušās ciskas.

Pa logu, kuru neaizsedza aizkars, istabā strāvoja dienasgaisma un pilnā apmērā atklāja postījumus, ko iepriekšējā vakarā varēju tikai neskaidri nojaust; uz grīdas mētājās salauztas mēbeles un sasisti trauki, bet milzigo svečturu pāris gulēja kā nozāģēti koki saplēstu aiz­karu un izmētātu gultas drēbju jucekļa vidū. Spriežot pēc tā, kas sāpīgi spiedās man mugurā, es pieņēmu, ka guļu uz nevērīgi izmantotā gobe­lēna, kurā attēlots Sv. Sebastiāns kā adatu spilventiņš; nu, klosterim tas nebūtu nekāds lielais zaudējums.

Brālis Viljams kā sastindzis stāvēja uz sliekšņa, turēdams rokā krūzi un bļodu. Viņš pievērsa skatienu tieši Džeimija kreisajai uzacij un jautāja:

- Un kā jūs šorīt jūtaties?

Ilgi valdīja klusums, kura laikā Džeimijs apdomīgi palika uz vietas, apsegdams lielāko tiesu mana auguma. Beidzot piesmakušā balsī, kā runā cilvēks, kuram šis atklājums liekas neticams, viņš atbildēja:

- Izsalcis.

- 0, tas ir labi, brālis Viljams iesaucās, joprojām blenzdams uz uzaci. Iešu pateikt brālim Jozefam. Un durvis aiz viņa bez skaņas aizvērās.

- Cik labi, ka tu nekustējies, es piezīmēju. Negribētu justies atbildīga par to, ka brālim Viljamam rastos nešķīstas domas.

Koši zilas acis blenza manī.

- Nūjā, viņš jokodams sacīja, mana pakaļa nespētu samaitāt nevienu, kas devis Svētos solījumus; katrā ziņā ne tagadējā izskatā. Taču tava… Viņš apklusa, lai noklepotos.

- Kas ir ar manu? es noprasīju.

Košā galva lēnām pieliecās, lai noskūpstītu manu plecu.

- Tava, viņš teica, sagrozītu galvu pat bīskapam.

- Mmmphmmmm. Jutu, ka man sāk padoties skotu ņurdiens.

- Lai būtu kā būdams, varbūt tu tagad pieceltos. Baidos, ka pat brāļa Viljama smalkjūtībai ir robežas.

Džeimijs rūpīgi nolika savu galvu blakus manējai uz gobelēna gabala un no sāniem skatījās uz mani.

- Nezinu, ko es pagājušajā naktī redzēju sapnī un ko īstenībā. Viņa roka neapzināti aizslīdēja pakasīt krūtis. Bet, ja tikai puse no tā, kas man rādījās, patiešām notika, man tagad vajadzētu būt beigtam.

- Tu neesi. Es pārbaudīju. Mazliet vilcinājusies, es pajautāju:

- Vai tu to gribi?

Viņš lēnām pasmaidīja, acis pievēris.

- Nē, Ārmaliet, negribu. Viņa seja bija kalsna, slimības un nogu­ruma apēnota, bet rāma, līnijas ap muti izlīdzinājušās, un zilo acu ska­tiens skaidrs. Bet esmu tam sasodīti tuvu, gribi to vai ne. Vienīgais iemesls, kāpēc es šobrīd, manuprāt, nemirstu, ir tas, ka man gribas ēst. Es negribētu ēst, ja man vajadzētu mirt, kā tu domā? Liekas, ka tā būtu veltīga izšķērdība. Viena acs aizvērās, bet otra pievērta šķelmīgi raudzījās manī.

- Tu nevari piecelties?

Viņš apdomājās.

- Ja no tā būtu atkarīga mana dzīve, tad es varbūt atkal paceltu galvu. Bet celties augšā? Nē.

Nopūtusies es izlocījos viņam no apakšas un vispirms sakārtoju gultu, tikai tad mēģināju uzsliet viņu vertikāli. Džeimijam izdevās nostāvēt tikai dažas sekundes, tad acis pārgriezās un viņš iekrita gultā. Es izmisīgi meklēju pulsu un atradu, lēnu un spēcīgu, tieši zem trisstaru zvaigznes rētas kakla pamatnē. Vienkārši pārgurums. Pēc ieslodzījumā pavadīta mēneša un nedēļu neiedomājami liela fiziska un garīga stresa, badošanās, ievainojumiem, vemšanas un drudža pat visstiprākais orga­nisms beidzot būtu izsmēlis visus resursus.

- Lauvas sirds, es teicu, purinādama galvu, un vērša galva. Žēl, ka tev nav ari degunradža ādas. Pieskāros brūcei uz pleca, kas no jauna bija aprasojusi asinīm.

Viņš atvēra vienu aci.

- Kas ir degunradzis?

- Es domāju, ka tu esi zaudējis samaņu!

- Biju. Esmu. Galva griežas kā vilciņš.

Pārvilku viņam segu.

- Tagad tev vajag paēst un atpūsties.

- Bet tev tagad, viņš sacīja, vajag apģērbties. Un, atkal aizvē­ris acis, uzreiz aizmiga.