Svešzemniece

16 viena jauka diena

Naktī ar grūtībām iegūtā tuvības sajūta, šķiet, iztvaikoja reizē ar rasu, un no rīta starp mums valdīja diezgan jūtams sasprindzinājums. Pēc brokastīm, kas gandrīz pilnīgā klusumā tika ieturē­tas guļamistabā, mēs uzkāpām nelielā uzkalnā aiz iebraucamās vietas, laiku pa laikam apmainoties uzspiestām pieklājības frāzēm.

Augšā es apsēdos uz krituša koka stumbra atvilkt elpu, Džeimijs nometās zemē dažas pēdas tālāk un atspieda muguru pret nelielu priedīti. Aiz mums krūmos rosīgi darbojās putns, šķiet, ķivulis, bet varbūt tas bija strazds. Klausījos, kā tas lēnigi čabinās, vēroju debesīs slīdam mazus, pūkainus mākonīšus un prātoju par etiķeti, kas būtu piemērota šai situācijai.

Klusums nudien kļuva pārāk nomācošs, kad Džeimijs pēkšņi ieteicās:

- Es ceru… tad aprāvās un nosarka. Man gan likās, ka sarkt vaja­dzētu man, taču es priecājos, ka to spēj vismaz viens no mums.

- Ko tad? es jautāju, cenšoties ielikt balsī uzmundrinājumu.

Džeimijs, joprojām pietvīcis, papurināja galvu.

- Neko.

- Runā! Es pastiepu kāju un piesardzīgi piebikstīju viņam pie stilba. Godīgums, vai atceries? Tas nu nebija godīgi, bet es vien­kārši vairs nespēju izturēt nervozo kāsēšanu un plakstu plikšķināšanu.

Rokas ciešāk apņēma ceļgalus, un viņš mazliet atliecās, bet skatiens kā piekalts palika pie manis.

- Es gribēju teikt, viņš klusi atsāka, es ceru, ka vīrietis, kuram bija tas gods pirmajam gulēt ar tevi, izturējās pret tevi tikpat iejūtīgi kā tu pret mani. Viņš bikli pasmaidīja. Bet padomājot man likās, ka tas nav pareizi. Es biju gribējis… nu, es tikai vēlējos tev pateikt paldies.

- Ar iejūtību tam nav nekāda sakara! es noskaldīju, palūkojoties lejup un enerģiski notraucot sev no kleitas neesošu puteklīti. Manu nolaisto acu redzeslokā parādījās liels zābaks un viegli piebikstīja man pie potītes.

- Godigums, vai atceries? viņš atkārtoja manis teikto, un es pa­cēlu skatienu, bet ieraudzīju nicinoši savilktas, sarkanas uzacis un platu smaidu.

- Nu, es aizstāvējos, katrā ziņā ne pēc pirmās reizes. Viņš sāka smieties, un es, sev par šausmām, atklāju, ka vēl protu sarkt.

Man pār sakarsušo seju krita vēsa ēna, divas lielas rokas stingri saņēma mani un uzrāva kājās. Džeimijs apsēdās manā vietā uz baļķa un aicinoši paplikšķināja sev pa celi.

- Sēdi! viņš pavēlēja.

Es negribīgi padevos un, galvu aizgriezusi, apsēdos. Džeimijs mani ērti iekārtoja sev pie krūtīm un apskāva ap vidukli. Jutu sev pie mugu­ras sitamies sirdi.

- Nu, viņš sacīja. Ja mums tīri labi sarunas sokas nesaskaroties, tad varam arī drusku saskarties. Saki, kad atkal būsi pie manis piera­dusi. Džeimijs atliecās atpakaļ tā, ka mēs atradāmies ozola ēnā. Viņš turēja mani cieši apskautu, bet neko nerunāja, tikai vienmērīgi elpoja es jutu krūšu cilāšanos un viņa elpu sev matos.

- Labi, pēc brīža es pārtraucu klusumu.

- Labi. Viņš atlaida rokas un pagrieza galvu tā, lai varētu skatī­ties man sejā. Tuvumā es redzēju, ka Džeimija vaigu un zodu klāj kastaņkrāsas rugāji. Pārlaidu vaigam pirkstus bārda bija kā veca dīvāna plīša pārvalks, vienlaikus cieta un mīksta.

- Piedod, viņš atvainojās, šorīt nevarēju nodzīt bārdu. Dūgals man vakar pirms kāzām iedeva bārdasnazi, bet paņēma atpakaļ lai­kam, lai pēc kāzu nakts nepārgriežu sev rīkli. Viņš man uzsmaidīja, un es atbildēju smaidam.

Dūgala pieminēšana atsauca atmiņā iepriekšējā vakarā notikušo sarunu.

- Es domāju… ieminējos. Vakar tu teici, ka Dūgals ar vīriem tevi sagaidījis piekrastē, kad atgriezies no Francijas. Kāpēc tu devies līdzi viņam, nevis uz mājām, tas ir, uz Freizeru zemēm? Es domāju, tas, kā Dūgals pret tevi izturējies… Man uzmācās šaubas, un es nepabeidzu teikumu.

- O, Džeimijs noteica un sakustināja kājas, lai izlīdzinātu manu svaru. Gandrīz varēju dzirdēt viņu domājam. Tomēr lēmumu viņš pie­ņēma diezgan ātri.

- Nu, laikam jau tev to vajadzētu zināt. Viņš sarauca pieri. Esmu tev stāstījis, kāpēc mani pasludināja ārpus likuma. Nu, par laiku pēc… pēc tam, kad devos projām no Fortviljamas, man viss bija vienalga… viss. Apmēram tajā pašā laikā nomira mans tēvs un māsa… Viņš atkal apklusa, un es jutu risināmies iekšēju cīņu. Es pagriezos, lai paskatītos uz viņu. Parasti priecīgo seju apēnoja spēcīgas emocijas.

- Dūgals teica, Džeimijs lēnām sacīja, Dūgals man teica, ka… ka mana māsa ir uz grūtām kājām. No Rendela.

- Ak mūžs!

Viņš iesāņus uzmeta man skatienu, tad novērsās. Acis mirdzēja spoži kā safīri, un viņš pāris reižu steidzīgi samirkšķināja plakstus.

- Es… es nespēju sevi piespiest atgriezties, Džeimijs klusā balsī atzinās. Satikties ar māsu pēc tā, kas noticis. Un ari… viņš nopūtās, bet tad cieši saknieba lūpas, …Dūgals teica, ka viņa… ka pēc bērna piedzimšanas viņa… nu, protams, viņa tur nevarēja neko darīt; viņa bija viena pie joda, es atstāju viņu vienu! Viņš teica, ka māsa esot sagājusies ar citu angļu karavīru, kādu no garnizona, viņš tikai nezi­nāja, ar kuru.

Džeimijs skaļi norija kaklā iestrēgušu kamolu, tad turpināja jau mierīgākā balsī:

- Es aizsūtīju mājās naudu, cik nu varēju, protams, bet es nespēju… nu nespēju piespiest sevi viņai uzrakstīt. Ko es teiktu? Viņš bezpalī­dzīgi paraustīja plecus.

- Lai nu kā, pēc kāda laika man apnika karavīra dzīve Francijā. Un no sava tēvoča Alekša dzirdēju, ka viņš saņēmis ziņu no kāda angļu dezertiera, vārdā Horokss. Tas cilvēks dezertējis no armijas un iestā­jies dienestā pie Frānsisa Maklina no Danvēri. Kādu dienu viņš bija tā pavairāk uzņēmis uz krūts un izpļāpājies, ka dienējis Fortviljamas gar­nizonā, no kura es aizlaidos. Un viņš redzējis to cilvēku, kas todien nošāva virsseržantu.

- Tātad viņš varētu apliecināt, ka tas nebiji tu! Izklausījās, ka tās ir labas ziņas, un es tā ari pateicu. Džeimijs pamāja ar galvu.

- Nūjā. Kaut ari dezertiera liecībai jau nu nebūtu nekāds lielais svars. Tomēr sākumam derēs. Vismaz arī es pats zinātu, kurš ir vai­nīgais. Un, kamēr es… nu, nevarēju iedomāties atgriezties Lelibrokā; tomēr es priecātos jau par to vien, ka varu staigāt pa Skotiju, nebaido­ties, ka mani pakārs.

- Jā, šķiet, ka tā ir laba doma, sausi noteicu. Bet kāda loma šajos notikumos ir Makenzijiem?

Tad man vajadzēja uzklausīt sarežģītu dzimtas attiecību un klana sadarbību analīzi, bet, kad viss puslīdz nostājās savās vietās, izrādījās, ka Frānsisam Maklinam ir kāda radniecība ar Makenziju pusi, un viņš atlaidis vēsti par Horoksu Kolamam, kurš savukārt sūtījis Dūgalu mek­lēt Džeimiju.

- Un tā sanāca, ka viņš bija tuvumā, kad tiku ievainots, Džei­mijs beidza savu stāstu. Viņš apklusa un, acis samiedzis, lūkojās saulē.

- Zini, pēc tam es prātoju, varbūt viņš to izdarīja.

- Iezvēla tev ar cirvi? Tavs miesīgs tēvocis? Kāda velna pēc?!

Džeimijs sarauca pieri, it kā apsvērdams, cik daudz man stāstīt, tad

paraustīja plecus.

- Man nav ne jausmas, ko tu zini par Makenziju klanu, viņš sacīja, taču domāju, ka nav iespējams vairākas dienas jāt blakus Nedam Gauenam un neko par to nezināt. Agrāk vai vēlāk viņš sāk par to runāt.

Džeimijs pamāja ar galvu, redzot, ka es par atbildi smaidu.

- Nu, tu pati esi tikusies ar Kolamu. Visiem ir skaidrs, ka lielu vecumu viņš nepiedzīvos. Un mazajam Heimišam ir knapi astoņi gadi; vēl vismaz desmit gadus viņš nevarēs vadīt klanu. Kas notiks, ja Kolams nomirs, iekams Heimišs ir pietiekami pieaudzis? Džeimijs it kā ar skatienu mudināja mani atbildēt.

- Nu, laikam jau par vadoni kļūs Dūgals, es izteicu minējumu,

- vismaz līdz laikam, kad Heimišs būs gana vecs.

- Nūjā, tiesa. Džeimijs māja ar galvu. Bet Dūgals nav tāds kā Kolams, un klanā ir cilvēki, kuri nebūt nepriecātos viņam sekot ja vien būtu izvēle.

- Skaidrs. Es aizvien vēl runāju lēnām. Un šī izvēle esi tu.

Es uzmanīgi noskatīju Džeimiju, un man vajadzēja atzīt, ka tāda iespēja pastāv. Viņš bija vecā Džeikoba mazdēls; Makenziju asinis, kaut arī tikai no mātes puses. Liela auguma, glīts, labi noaudzis puisis, skaidri redzams, ka gudrs un no ģimenes mantojis spēju vadīt. Viņš karojis Francijā un pierādījis, ka prot vest vīrus kaujā; tas bija nopietns arguments. Pat izsludinātā atlīdzība par jaunekļa galvu nebūtu nepār­varams šķērslis ja viņš kļūtu par klana vadoni.

Angļiem jau tagad pietiek rūpju ar Hailendu pastāvīga dumpo­šanās, laupīšana uz robežas un savstarpēji karojoši klani -, viņi neris­kētu izraisīt vēl nopietnāku sacelšanos, apsūdzot slepkavībā liela klana vadoni, turklāt klana ļaužu acīs tā nebūt nebija slepkavība.

Pakārt vienu nenozīmīgu Freizeru bija viens, bet uzbrukumā ieņemt Leohas pili un apcietināt Makenziju klana vadoni, lai vilktu viņu angļu tiesas priekšā, bija pavisam kas cits.

- Vai tu gribētu kļūt par vadoni, ja Kolams nomirtu? Galu galā tā bija izeja no sarežģījumiem, kaut arī man bija aizdomas, ka šis ceļš pats par sevi radīja nopietnus šķēršļus.

Džeimijs pasmaidīja par šo domu.

- Nē. Pat ja liktos, ka man šī vieta pienākas bet tā nav -, tas sašķeltu klanu, Dūgala vīri nostātos pret tiem, kas varētu sekot man. Es nealkstu varas par citu cilvēku asiņu cenu. Bet Dūgals un Kolams jau to nevar droši zināt, vai ne? Tāpēc viņiem varētu likties, ka vieglāk ir mani nogalināt nekā pieļaut tādu iespēju.

Pieri saraukusi, es pārdomāju dzirdēto.

- Bet tu taču vari pateikt Dūgalam un Kolamam, ka tev nav nolūka… Ak! Es paskatījos uz viņu ar lielu cieņu. Bet tu jau to izdarīji. Zvē­resta došanas laikā.

Jau agrāk biju nospriedusi, cik veikli viņš bija atradis izeju no bīs­tamās situācijas, bet tikai tagad redzēju, cik bīstama tā bijusi. Klana vīri noteikti bija gribējuši, lai viņš dod zvērestu; tieši tikpat noteikti, kā Kolams to nevēlējās. Dot tādu zvērestu bija tas pats, kas pasludināt sevi par Makenziju klana locekli, un tādā veidā viņš kļūtu par poten­ciālu kandidātu uz vadoņa vietu. Atsakoties zvērēt, Džeimijs riskēja, ka tiks piekauts vai nogalināts; un ar to pašu viņš riskēja tikai ne tik uzkrītoši sadarbojoties.

Saskatot draudošās briesmas, Džeimijs bija izvēlējies virzienu, kuru diktēja veselais saprāts, nepiedalīties ceremonijā. Un, kad es ar savu nepārdomāto bēgšanas mēģinājumu biju taisnā ceļā aizvedusi jauno skotu atpakaļ uz bezdibeņa malu, viņš droši un nešaubīdamies bija licis kāju uz tievās virves un pārgājis pa to uz otru pusi. Je silis prest, pa­tiešām.

Redzēdams man sejā atspoguļojamies manu domu gaitu, Džeimijs pamāja ar galvu.

- Nūjā. Ja es tovakar būtu devis zvērestu, tad, visticamāk, rītausmu vairs neieraudzītu.

Ši doma un arī apziņa, ka nejauši biju pakļāvusi puisi briesmām, darīja mani nervozu. Duncis gultas galvgalī pēkšņi likās saprātīgs pie­sardzības solis. Es prātoju, cik daudzas naktis Leohā viņš gulējis bru­ņots, gaidīdams, ka ieradīsies nāve.

- Es vienmēr guļu bruņojies, Armaliet, Džeimijs sacīja, it kā es savas domas būtu izteikusi skaļi. Izņemot klosteri, pagājušā nakts bija pirmā reize vairāku mēnešu laikā, kad negulēju ar nazi rokā. Viņš pasmaidīja, acīmredzot atcerējies, ko bija turējis rokā.

- Sasodīts, kā tu zini, ko es domāju? noprasīju, nepievēršot uzmanību smaidam. Džeimijs labsirdīgi papurināja galvu.

- Tu būtu sasodīti slikta spiedze, Armaliet. Viss, ko tu domā, skaidri un gaiši parādās tavā sejā. Tu paskatījies uz manu dunci un nosarki. Galvu ar košo matu rotu piešķiebis, viņš mani vērtējoši noskatīja. Vakar vakarā es prasīju, lai tu apsoli būt godīga, bet tas ir lieki melošana nav tavā dabā.

- Tad jau labi, ja jau šajā mākslā esmu tik bezcerīga, es paskarbi atbildēju. Vai ar to gribi teikt, ka vismaz tu neuzskati mani par spiedzi?

Džeimijs neatbildēja. Pāri manam plecam viņš raudzījās uz iebrau­camo vietu, augums pēkšņi bija sasprindzis kā loka stiegra. Es satrū­kos bet tad manu uzmanibu piesaistīja kādas skaņas. Pakavu dipēšana un iejūga žvadzēšana; pa ceļu jāja vesels bars vīru.

Piesardzīgi kustēdamies, Džeimijs notupās aiz krūmiem, no kurie­nes pavērās skats uz ceļu. Es parāvu uz augšu brunčus un, cik klusi spēju, četrrāpus viņam sekoju.

Iepretī klints atsegumam ceļš meta asu līkumu, tad mazliet lēze­nākā līnijā ieslīdēja ielejā, kur atradās iebraucamā vieta. Rīta vējš tuvojo­šos ceļinieku radītos trokšņus nesa mūsu virzienā, bet pagāja vēl pāris minūšu, līdz parādījās pirmā zirga purns.

Jātnieki bija divdesmit līdz trīsdesmit vīru liela grupa, vairums no viņiem bija ģērbušies ādas biksēs un tartānos, taču krāsas un raksti bija visdažādākie. Visi bez izņēmuma bija labi bruņoti. Katram zirgam pie segliem bija piesprādzēta vismaz viena muskete, netrūka pistoļu, dunču un zobenu, piedevām vēl tie ieroči, kas, iespējams, bija noslēpti apjomīgajās seglu somās, ko stiepa četri nastu nesēji zirgi. Seši vīri vēl veda aiz pavadām zirgus, kas nebija ne apkrauti ar nastām, ne ar segliem.

Par spīti militārajam ekipējumam, vīri likās miermīlīgi noskaņoti; jājot mazos pulciņos, viņi tērzēja un smējās, kaut gan laiku pa laikam pacēlās kāda galva, lai pavērotu apkārtni. Kad viena jātnieka skatiens slīdēja pāri vietai, kur mēs gulējām slēpnī, es tikai ar grūtībām apspiedu vēlēšanos pieplakt pie zemes; likās, ka šis meklējošais skatiens noteikti pamanīs kādu nejaušu kustību vai saules atspīdumu Džeimija matos.

Šīs domas mudināta, es pacēlu skatienu un atklāju, ka tas pats ienā­cis prātā ari Džeimijam viņš bija uzvilcis pleda malu pāri galvai un pleciem, lai tumšais medību tērpa raksts saplūdinātu viņu ar krūmiem. Kad pēdējais no jātniekiem iegriezās iebraucamās vietas pagalmā, Džeimijs nometa pledu un ar rokas mājienu aicināja mani atpakaļ uz takas, kas veda kalnā.

- Vai tu zini, kas tie bija? es elsu, sekodama viņam viršu laukā.

- 0 jā. Džeimijs pa stāvo taku traucās kā kalnu kaza, nezaudējot ne elpu, ne cieņu. Atskatījies viņš ievēroja, cik smagi man veicas kāp­šanā, apstājās, pastiepa roku un raušus uzrāva virsotnē.

- Tā ir sardze, viņš paskaidroja, ar galvu pamādams atpakaļ uz pagalma pusi. Te mēs esam drošībā, bet būs labāk, ja paiesim vēl mazliet nostāk.

Biju dzirdējusi stāstus par slaveno Melno sardzi, šo neformālo poli­cijas vienību, kas uzturēja kārtību Hailendā, tāpat biju dzirdējusi, ka ir vēl citas sardzes un katra pārrauga savu teritoriju, vāc "nodevas" no klientiem par to, ka sargā viņu lopus un īpašumu. Tie, kas noka­vēja maksājumus, varēja kādu ritu pamosties un atklāt, ka nakti viņu ganāmpulks pazudis un neviens nezina, kur lopi palikuši, katrā ziņā ne jau sardzes viri. Mani sagrāba milzīgas neracionālas bailes.

- Viņi taču nemeklē tevi, vai ne?

Satrūcies Džeimijs atskatījās, it kā gaidītu, ka mums pa pēdām pa nogāzi augšup raušas vīri, bet neviena nebija, un viņš pavērās mani ar atvieglojuma pilnu smaidu lūpās, apņēma mani ap vidu, lai palīdzētu tikt augšā.

- Nē, nedomāju vis. Desmit mārciņas sudrabā nav tā vērtas, lai man pakaļ dzītos tāds lērums vīru. Un, ja viņi zinātu, ka esmu tajā krogā, tad viņi neierastos tik nevērīgi, vienā barā un pa durvīm. Džei­mijs noteikti papurināja galvu. Nē, ja viņi dzītu pēdas cilvēkam, tad vispirms atsūtītu kādu, kurš nostātos iebraucamās vietas sētas pusē un uzmanītu logus, un tikai tad klauvētu pie durvīm. Visticamāk, viņi te piestājuši ieturēt azaidu.

Mēs turpinājām rāpties kalnā vēl tad, kad nelīdzenā taka jau bija pazudusi irbulenēs un viršos. Tagad mēs stāvējām vairāku kalnu pakājē, Džeimijam pāri galvai slējās granīta klintsbluķi, kas man nepa­tīkami atgādināja Kreignedana stāvakmeņus.

Tad mēs iznācām neliela paugura virsotnē, un visapkārt varēja redzēt krauju klinšu un zaļumu klātu kalnāju, kurš bija tik skaists, ka aizrāvās elpa. Hailendā gandrīz visur jutos koku, klinšu vai kalnu ieskauta, bet te mums brīvi varēja piekļūt spirdzinošs vējš un saule, kas it kā par godu mūsu aplamajām laulībām bija iznākusi debesīs.

Piedzīvoju reibinošu brīvības sajūtu, ka esmu tikusi projām no Dūgala ietekmes un klaustrofobijas, ko izraisīja tik daudzu vīriešu klāt­būtne. Jutu kārdinājumu mudināt Džeimiju bēgt projām un ņemt mani līdzi, tomēr veselais saprāts uzvarēja. Nevienam no mums nebija ne naudas, ne ēdiena, izņemot pusdienu tiesu, ko Džeimijs bija paņēmis līdzi savā sporanā. Ja mēs neierastos iebraucamajā vietā līdz saulrie­tam, mums katrā ziņā dzītos pakaļ. Un, kaut arī Džeimijs varēja bez svīšanas vai aizelšanās visu dienu kāpelēt pa klintīm, man tāda treniņa nebija. Te mēs pilnīgi noteikti bijām drošībā.

Domādama par sardzi, es impulsīvi uzliku roku Džeimijam uz delma.

- Es briesmīgi priecājos, ka tu neko neesi vērts, man paspruka.

Viņš mirkli uz mani skatījās, berzēdams degunu, kas bija sācis

sarkt.

- Nu, Armaliet, es varētu visu ko padomāt, bet tā, kā ir tagad, viņš sacīja, paldies tev.

- Man vajadzētu pateikties tev, es iebildu, ka apprecēji mani. Man jāsaka: es daudz labāk atrodos šeit nekā Fortviljamā.

- Paldies par labiem vārdiem, kundze! Džeimijs viegli paklanī­jās. Es tāpat. Un, kamēr mēs te nodarbojamies ar pateikšanos viens otram, viņš piebilda, es pateikšu tev paldies, ka apprecēji mani.

- Ē, nu… Es atkal nosarku.

- Ne tikai par to, Armaliet. Smaids pletās platāks. Bet, protams, ari par to paldies. Bet domāju, ka tu esi izglābusi man dzīvību, vismaz no Makenziju rokas.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Tas, ka esi pa pusei Makenzijs, ir viena lieta, viņš skaidroja. Būt pa pusei Makenzijam ar angļu sievu atkal ir kaut kas cits. Maz­ticams, ka ārmaliešu meiča kādreiz varētu kļūt par Leohas kundzi, lai ko arī klana vīri domātu par mani pašu. Zini, šķiet, tieši tāpēc Dūgals izvēlējās mani par tavu vīru.

Viņš savilka uz augšu vienu uzaci, kas rīta saulē mirdzēja sarkani zeltaina.

- Ceru, ka tu tomēr nebūtu labāk gribējusi kļūt par Ruperta sievu?

- Nē, nebūtu vis, ar uzsvaru noteicu.

Džeimijs sāka smieties, tad piecēlās un notrauca no kiltiem priežu skujas.

- Nu, māte man teica, ka kādā jaukā dienā mani izvēlēsies viena zeltene. Viņš pastiepa roku, lai palīdzētu man piecelties.

- Es viņai teicu, Džeimijs turpināja, ka, manuprāt, jāizvēlas vīrietim.

- Un ko viņa atbildēja? gribēju zināt.

- Viņa izbolīja acis un noteica: "Gan tu redzēsi, manu mazo gailēn, gan redzēsi." Viņš smējās. Un tā ari noticis.

Džeimijs palūkojās augšup, kur tagad cauri priežu skujām kā cit­rondzeltenas stīgas lija saules stari.

- Un turklāt šī ir jauka diena. Nāc, Armaliet! Vedīšu tevi makšķerēt.

Mēs devāmies tālāk kalnos. Šoreiz Džeimijs pagriezās uz zieme­ļiem, mēs šķērsojām akmeņu lauku un pa šauru spraugu nonācām nelielā gravā ar klints sienām, kura grima lapu koku ēnās un kuru pil­dīja avotstrauta čalas. Tas savāca ūdeni, ko atnesa desmitiem mazas, starp akmeņiem attecējušas tērcītes, un tad mutuļodams gāzās lejā no kraujas stāvuma un apakšā sadalījās urgās un paltīs.

Mēs bradājām pa ūdeni, no ēnas saulē un, kad kļuva par siltu, atkal atpakaļ ēnā, runājām par šo un to un ne par ko noteiktu, abi jutām viens otra mazāko kustību, abi bijām ar mieru gaidīt, iekams gadījums mūs aizvedīs līdz brīdim, kad skatiens aizķeras ilgāk un pieskāriens liek jaust ko vairāk.

Pie viena strauta, ko izraibināja tumšu ēnu mežģīnes, Džeimijs man parādīja, kā ar rokām ķeramas foreles. Saliecies, lai izvairītos no zemu augošiem zariem, viņš, rokas līdzsvaram izpletis, gāzelēdamies gāja pa pārkāri. Pusceļā uz kāda liela akmens viņš uzmanīgi pagriezās un izstiepa roku, aicinot mani sekot.

Brunčus jau biju uzspraudusi, kad gājām pa nelīdzeno taku, un man izdevās tikt uz priekšu diezgan labi. Mēs visā garumā nogūlāmies uz vēsās klints, galva pie galvas, vītolu zari skāra mūsu muguras, un cieši vērāmies ūdenī.

- Galvenais, Džeimijs sacīja, ir izraudzīties labu vietu un tad gaidīt. Viņš gludi, bez šļakstināšanās iemērca vienu roku ūdenī, ļāva tai gulēt uz smilšainā upes dibena tieši aiz ēnas, kas krita no klints pārkares. Slaidie pirksti, viegli pieliekti uz plaukstas pusi, ūdens izkropļoti, likās viegli šūpojamies unisonā kā ūdensauga lapas, lai ari no apakš­delma stingrajiem muskuļiem varēju redzēt, ka viņš roku vispār nekus­tina. Apakšdelms pie ūdens virsmas salocījās asā leņķī, izskatīdamies kā izmežģīts, līdzīgi kā tad, kad mazliet vairāk nekā pirms mēneša mēs iepazināmies, mans Dievs, vai tiešām tikai pirms mēneša?

Vienā mēnesī iepazīstas, nākamajā, jau precējušies. Zvēresta un asiņu saistīti. Un arī draudzības. Cerams, ka tad, kad man pienāks laiks doties projām, viņam pārāk nesāpēs. Attapos, ka esmu priecīga, ka kādu brīdi man par to nav jādomā; mēs bijām tālu no Kreignedana, un pagaidām nebija ne mazāko izredžu aizbēgt no Dūgala.

Re, kur ir! Džeimija balss skanēja pavisam klusu, tikai mazliet skaļāk par elpu; viņš bija man teicis, ka forelēm esot dzirdīgas ausis.

No manas vietas forele izskatījās tikai pēc vieglas plankumaino smilšu sakustēšanās. Dziļi klints ēnā zvīņas nevarēja nodevīgi ievizē­ties. Noplīvoja caurspīdīgās spuras, kas redzamas tikai kustības dēļ, un plankumi pārslīdēja plankumiem. Grunduļu bariņš, kas bija sapulcējies ziņkāri paskrubināt spalviņas uz Džeimija rokas, aizbēga palts gaišā­kajā daļā.

Viens pirksts lēnām liecās, tik lēni, ka gandrīz nevarēja manīt. Tikai redzot, kā tas maina savu vietu attiecībā pret citiem pirkstiem, es varēju pateikt, ka tas kustas. Lēnām saliecās vēl viens pirksts. Un pēc ilga, ilga laika vēl viens.

Es tik tikko uzdrīkstējos elpot, mana sirds ātrāk nekā zivs elpa sitās pret auksto klinti. Lēnām, pa vienam, pirksti atliecās, atvērusies plauksta sastinga, un atkal sākās lēnais, hipnotiskais mājiens, viens pirksts, vēl viens un vēl viens pirksts, gluda riņķveida kustība kā zivs spuras mala.

It kā lēnās aicināšanas vilkta, zivs spraucās uz priekšu, pavisam neliela mutes un žaunu pavēršanās, elpas ritmā kļuva redzama sārtā iekšpuse, tad tā pazuda, atkal parādījās, pazuda, kad žaunu vāki cilājās kā sirds pulsācija.

Kustīgā mute tvēra un koda ūdeni. Gandrīz viss ķermenis jau bija izpeldējis ārpus klints ēnas, tomēr, bez svara karājoties ūdenī, vēl atra­dās paēnā. Varēju redzēt aci, kas šaudījās tukšā, nenoteiktā skatienā.

Vēl viena colla tālāk, un kustīgās žaunas atradās tieši virs node­vīgi aicinošajiem pirkstiem. Attapos, ka esmu satvērusi klinti ar abām rokām, cieši spiežu vaigu pie granīta, it kā tādējādi es varētu kļūt vēl nemanāmāka.

Pēkšņi viss sakustējās. Tas notika tik ātri, ka es neredzēju, kas notika. Skaļi šļakstēja ūdens, kas šļācās pāri akmenim collu no manas sejas, noplandīja pleds, kad Džeimijs ripoja pa pārkāri virs manis, ar dobju plakš zivs aizlidoja pa gaisu un nokrita uz lapām apbirušā krasta.

Džeimijs nolēca no pārkares blakus lāmas seklajos ūdeņos, pāršļakstinājās tai pāri, lai satvertu savu guvumu, iekams apdullusi zivs ir paguvusi lokoties tikt atpakaļ ūdeni. Satvēris foreli aiz astes, Džeimijs to prasmīgi trieca pret akmeni, zivs bija uz vietas beigta, tad viņš brida atpakaļ un rādīja lomu man.

- Pamatīga, viņš palepojās, pacēlis uz augšu krietnas četrpadsmit collas garu zivi. Būs labu labās brokastis. Viņš man uzsmaidīja, drē­bes slapjas līdz gurniem, mati sakrituši sejā, krekls nošķiests ar ūdeni un nobirušajām lapām. Es taču teicu, ka neļaušu tev mirt badu.

Džeimijs pamīšus ievīkstīja foreli diždadža lapu un māla kārtās. Tad noskaloja pirkstus aukstajā avotstrauta ūdenī un, uzrausies atpa­kaļ krastā, pasniedza man akurāti satīto sainīti.

- Laikam jau tāda savāda kāzu dāvana, viņš ar galvu norādīja uz foreli, bet ne bez precedenta, kā teiktu Neds Gauens.

- Ak tad tā jau bijis, ka jaunai sievai dāvina zivi, ko? es uzjautri­nāta noprasīju.

Džeimijs novilka zeķes un nolika uz akmens, lai saulē izžūst. Un priecīgs kustināja garos, kailos kāju pirkstus siltumā.

- Tā ir sena mīlas dziesma no Salām. Vai gribi to dzirdēt?

- Jā, protams. Ē… angļu valodā, ja iespējams, es piebildu.

- 0, kā tad. Man gan nav dziedamās rīkles, bet es tev noskaitīšu vārdus. Un, atbīdījis no acīm matus, viņš nodeklamēja:

Karaļa meita no mirdzošās pils,

Mūsu kāzu naktī,

Ja dzīvošu Dantalmā,

Es traukšos pie tevis ar dāvanām;

Tu dabūsi simts āpšus, kas'dzīvo upju krastos,

Simts brūnus ūdrus, strautu iemītniekus,

Un simts sudraba foreles, kas lec no upēm…

Un tā tas turpinājās cauri neiedomājami garam Salu floras un fau­nas sarakstam. Vērojot, kā Džeimijs deklamē, man bija laiks padomāt par dīvaino situāciju es sēžu Skotijā uz akmens pie ezeriņa ar lielu, beigtu zivi klēpī un klausos gēlu mīlas dziesmās. Bet visdīvainākais bija tas, ka man tas ļoti patika.

Kad Džeimijs beidza priekšnesumu, es ieliku foreli starp ceļiem un aplaudēju.

- 0, man tā patik! īpaši "Es traukšos pie tevis ar dāvanām". Izklau­sās, ka tas puisis ir ārkārtīgi dedzīgs mīlētājs.

Aizvēris acis, lai tajās nespīdētu saule, Džeimijs smējās.

- Laikam jau es varu pievienot kādu rindu pats no sevis: "Es lēkšu tevis dēļ ezeros."

Mēs abi kārtīgi izsmējāmies un tad kādu laiku klusējām, gozējo­ties siltajā vasaras sākuma saulē. Te bija ļoti mierīgi, nekādu trokšņu, tikai ūdens burbulošana aiz mūsu klusā ezeriņa. Džeimija elpošana bija atguvusi normālu ritmu. Es skaidri izjutu, kā lēni cilājas viņa krūtis un kaklā sitas pulss. Iedobītē pie kakla pamatnes es ieraudzīju mazu trisstūrveida rētu.

Jutu, ka pamazām atkal piezogas biklums un sasprindzinājums. Es pastiepu plaukstu un cieši saspiedu Džeimija roku, cerot, ka mans pie­skāriens atjaunos iepriekšējo nepiespiestību, kas valdīja starp mums. Viņš apņēma mani ap pleciem, bet es tikai sajutu viņa auguma stingrās līnijas zem plānā krekla. Atrāvos ar aizbildinājumu, ka noraušu pušķīti sārto grābeklīšu, kas auga klints spraugā.

- Labas zāles pret galvassāpēm, es paskaidroju, aizbāžot puķes aiz jostas.

- Tas tevi uztrauc, viņš sacīja, atgāzis galvu, lai cieši uz mani paskatītos. Es nerunāju par galvassāpēm. Frenks. Tu domā par viņu un tāpēc uztraucies, kad es tev pieskaros, jo tu nevari vienlaikus patu­rēt prātā mūs abus. Vai tā ir?

- Tu esi ļoti vērīgs. Es nobrīnījos. Viņš pasmaidīja, bet vairs ne­mēģināja man pieskarties.

- Nav jau nekāds grūtais uzdevums, zeltenīt. Kad mēs precējāmies, es zināju, ka tev gribot negribot bieži būs par viņu jādomā, ka tu tur neko nevarēsi darīt.

Šobrīd es to negribēju, bet Džeimijam bija taisnība: es tur neko nevarēju darīt.

- Vai esmu viņam līdzīgs? Džeimijs piepeši ievaicājās.

- Nē.

Atklāti sakot, būtu grūti iedomāties lielākus pretstatus. Frenks bija slaids, vingrs un tumsnējs, bet Džeimijs liela auguma, spēcīgs un gaišs kā sarkanīgs saulesstars. Abiem vīriešiem piemita sportistu mērķ­tiecīgā graciozitāte, Frenkam bija tenisa spēlētāja ķermeņa uzbūve, Džeimijam karavīra augums, kas veidots un norūdīts, tīri fiziski stā­joties pretī ienaidniekam. Frenks bija nieka četras collas garāks par manām piecām pēdām un sešām collām. Kad nostājos pretī Džeimijam, mans deguns ērti ievietojās mazajā bedrītē krūšu vidū un viņa zods viegli uzgūla man uz galvas.

Un fiziskais aspekts nebija vienīgais, kas darīja abus vīriešus atšķi­rīgus. Pirmām kārtām viņiem bija gandrīz piecpadsmit gadu liela vecuma starpība, un tas droši vien daļēji bija iemesls, ka Frenka pil­sētnieka atturība atšķīrās no Džeimija atklātās vaļsirdības. Kā mīlētājs Frenks bija pieredzējis, izsmalcināts, iejūtīgs un prasmīgs. Džeimijs, kuram trūka pieredzes un ari izlikšanās, vienkārši dāvāja man sevi visu bez ierobežojuma. Un tas, cik patiesa bija mana atsaukšanās, pilnīgi izsita pamatu man no kājapakšas.

Džeimijs ar zināmu devu līdzjūtības vēroja manu iekšējo cīņu.

- Nu, varētu domāt, ka man ir divas iespējas, viņš secināja. Varu ļaut tev par to prātot vai…

Viņš pieliecās un maigi ar lūpām aptvēra manējās. Biju skūpstījusi ne vienu vien vīrieti, īpaši kara gados, kad flirts un sasteigta roman­tika bija nāves un nedrošības vieglprātīgie pavadoņi. Taču Džeimijs bija citāds. Viņa neaprakstāmais maigums nebija piesardzīgs drīzāk tas solīja spēku, kas bija zināms un iegrožots; izaicinājums un provokācija, jo neparastāks uzstājības trūkuma dēļ. Esmu tavs, tas vēstīja. Un, ja tu mani ņemsi, tad…

Ņemšu gan, un manas lūpas zem viņējām pavērās, no visas sirds pieņemot gan solījumu, gan izaicinājumu, neprasot padomu prātam. Pagāja krietns bridis, iekams viņš pacēla galvu un uzsmaidīja man.

- …vai arī es varu novērst tavas domas, viņš pabeidza pirmīt iesākto teikumu.

Džeimijs piekļāva manu galvu sev pie pleca, glāstīja man matus un gludināja sprogas man ap ausīm.

- Es nezinu, vai tas lidzēs, viņš klusi sacīja, bet es tev teikšu, lūk, ko: to, ka varu sagādāt tev prieku ka tavs ķermenis var uzbudināt manējo -, uzskatu par dāvanu un brīnumu. Es nebiju par to domājis -

agrāk.

Vispirms es dziļi ievilku elpu un tikai tad atbildēju:

- Jā, palīdz. Man šķiet.

Likās, ka mēs atkal ilgu laiku klusējām. Beidzot Džeimijs atrāvās un ar smaidu palūkojās uz mani.

- Vai es tev teicu, Armaliet, ka man nav ne naudas, ne īpašuma?

Es pamāju ar galvu, prātodama, ko viņš sadomājis.

- Man jau pirms kāzām vajadzēja tevi brīdināt, ka mums droši vien nāksies gulēt siena kaudzēs un galdā nekā cita nebūs kā viršu alus un ūdenī vārīta auzu putra.

- Tas nekas, es teicu.

Džeimijs, nenovēršot no manis acis, norādīja ar galvu uz spraugu starp kokiem.

- Man nav līdzi siena kaudzes, bet tur ir svaigi salapojuši krūmi. Ja tu gribētu pavingrināties, lai neaizmirstas…?

Mazliet vēlāk es glāstīju viņa muguru, mitru no piepūles sviedriem un sapluinītu paparžu sulas.

- Ja tu vēlreiz teiksi "paldies", tad es tev sitīšu, es burkšķēju.

Par atbildi saņēmu klusu krākšanu. Kāda noliekusies paparde skāra

Džeimija vaigu, un ziņkārīga skudra rāpoja viņam pa roku, liekot pirk­stiem miegā raustīties.

Aiztraucu skudru un atspiedos uz elkoņa, vērodama savu vīru. Viņam bija garas un biezas skropstas, ko labi varēja redzēt, kad acis bija aizvērtas. Taču savādā krāsā: galiņi bija tumšā kastaņkrāsā, tālāk tās kļuva gaišākas, pie saknēm gandrīz baltas.

Lūpu stingrā līnija miegā bija atslābusi. Kaktiņos bija saglabājies neliels smaida izliekums, apakšējā lūpa atslābumā mazliet atkārusies, vienlaikus liecinot gan par jutekliskumu, gan nevainību.

- Sasodīts! es pie sevis nopukojos.

Jau kādu laiku es ar to biju cīnījusies. Pat pirms šīm muļķīgajām laulībām es apzinājos, cik Džeimijs ir pievilcīgs vīrietis. Man kaut kas līdzīgs bija gadījies jau agrāk. Kāda vīrieša vai arī sievietes klāt­būtne vai parādīšanās izraisa pēkšņu jutekliskuma uzplūdu. Vēlme sekot ar acīm, noorganizēt īsas, "netīšas" tikšanās, lai varētu nema­nāmi viņu vērot, kā viņš strādā, viņa ķermeņa daļu modināts smalks jutekliskums lāpstiņas zem krekla plānā auduma, delnu locītavu mez­glainie kauli, maigā pazode, kur sāka spraukties pirmie bārdas rugāji.

Aizraušanās. Medmāsu un ārstu, medmāsu un pacientu vidū tā bija parasta lieta, faktiski jebkuru cilvēku vidū, kas savesti kopā uz ilgu laiku.

Daži pakļāvās šim impulsam, un bieži gadījās īsas, spraigas dēkas. Ja paveicās, tad jūtas uzliesmoja un apdzisa dažu mēnešu laikā, neat­stājot nekādas sekas. Ja nepaveicās… nu tad. Grūtniecība, laulības šķir­šana, pa kādam venerisko slimību gadījumam. Jā, bīstama ir tāda aiz­raušanās.

Biju piedzīvojusi to vairākas reizes, bet man bija pieticis veselā saprāta neko neuzsākt. Un, kā tas vienmēr notiek, ar laiku pievilcība mazinājās, vīrietis zaudēja savu zeltaino auru un atkal ieņēma parasto vietu manā dzīvē, un nekāds ļaunums netika nodarīts ne viņam, ne man, ne Frenkam.

Bet tagad. Tagad biju spiesta rīkoties, ļaujoties šīm jūtām. Un Dievs vien zina, kāds ļaunums tiks nodarīts. Bet no šī punkta atgriešanās nebija iespējama.

Džeimijs rāmi gulēja, izstiepies uz vēdera. Saule zeltīja viņa sarka­nās krēpes, apspīdēja muguras sīkās, maigās spalviņas, kas tālāk kļuva par sarkanzeltainu pūku un kā putekļi sedza viņa dibenu un gurnus, līdz beidzot satumsa mīksto kastaņkrāsas sprogu biežņā, kas vīdēja starp izplestajām kājām.

Es piecēlos sēdus un apbrīnoju vīrieša kāju gludo muskuļu stiegras, kas ievilka rievu ciskā no gurna līdz celim un vēl vienu no ceļa līdz garajai, elegantajai pēdai. Pēdu apakšas bija gludas un sārtas, ar sacie­tējušu ādu no staigāšanas basām kājām.

Man sāpēja pirksti, tik ļoti es vēlējos novilkt pa mazās, glītās auss un asā zoda kontūru. Nu, es nodomāju, solis bija sperts un atturēties jau daudz par vēlu. Nekas, ko es šobrīd darītu, situāciju vairs nevarēja paslik­tināt ne viņam, ne man. Es pastiepu roku un pieskāros Džeimijam.

Viņš gulēja ļoti caurā miegā. Ar pēkšņumu, no kā es salēcos, viņš pagriezās otrādi, atspiedās uz elkoņiem, gatavs pielēkt kājās. Ieraudzī­jis mani, viņš nomierinājās.

- Kundze, jūs liekat mani kaunā.

Kā vīrietim, kurš visā garumā izstiepies guļ paparžu pudurī un ģērbies vienīgi dažos saules mestās gaismas laukumiņos, viņam izde­vās ļoti skaisti palocīties, un es sāku smieties. Smaids saglabājās, bet, paskatoties uz mani kailu sēžam papardēs, izteiksme mainījās. Pēkšņi viņa balss skanēja piesmakusi.

- Atzīstos, kundze, ka esmu tavā varā.

- Ak tā? es klusi pārjautāju.

Džeimijs nekustējās, kad vēlreiz pastiepu roku un lēnām pārvilku to pāri vaigam un kaklam, pāri vizošajam pleca apaļumam un lejup. Nepakustējās, tikai aizvēra acis.

- Mīļais Dievs, viņš izdvesa un asi ierāva elpu plaušās.

- Neraizējies, es viņu mierināju. Tam nebūt nav jābūt skarbi.

- Paldies par mazumiņu.

- Guli rāms.

Pirksti dziļi iegrima drupanajā zemē, bet viņš paklausīja.

- Lūdzu, pēc brīža Džeimijs izmocīja. Pametusi skatienu uz augšu, redzēju, ka viņa acis tagad bija atvērtas.

- Nē. Es baudīju šo mirkli. Viņš atkal aizvēra acis.

- Tu par to samaksāsi, viņš vēl pēc brītiņa draudēja. Uz taisnā deguna mirdzēja sīka sviedru rasa.

- Ak tā? es pārjautāju. Ko tad tu tādu darīsi?

Cīpslas uz Džeimija rokām izspiedās, kad viņš cieši kļāva plaukstas pie zemes un vārdi nāca pār lūpām tikai ar pūlēm, it kā caur sakostiem zobiem.

- Es nezinu, bet… pie Kristus un Svētās Agneses… es… i-izdomāšu k-kaut ko! Ak Dievs! Lūdzu!

- Labi, es atlaidu viņu.

Klusi iekunkstējies, viņš uzvēlās man virsū, cieši iespiežot papardēs.

- Tava kārta, viņš sacīja ar lielu apmierinājumu.

Mēs atgriezāmies iebraucamajā vietā lidz ar saulrietu, uz mirkli apstājāmies kalna galā, lai pārliecinātos, ka pagalmā vairs nav piesieti sardzes zirgi.

Iebraucamā vieta likās aicinoša, gaisma jau spīdēja pa mazajiem lodziņiem un sienu šķirbām. Mums aiz muguras vēl kvēloja saule, tāpēc uz kalna stiepās divkāršas ēnas. Gaisam atdziestot, cēlās vējš un koku drebošās lapas lika ēnām zālē dejot. Viegli varēju iztēloties, ka šajā kalnā mīt fejas, ka tās dejo līdz ar ēnām, izlikumo starp tievajiem stumbriem, lai izgaistu meža dziļumā.

- Ari Dūgals vēl nav atgriezies, es ieminējos, kad gājām lejā pa nogāzi. Iebraucamās vietas nelielajā aplokā nebija lielā melnā kastrāta, ar kuru viņš parasti jāja. Nebija manāmi vēl vairāki zirgi, piemēram, Neda Gauena bēris.

- Nē, viņš nebūs vēl vismaz vienu, varbūt divas dienas. Džeimijs piedāvāja man roku, un mēs nesteidzīgi turpinājām ceļu, uzmanīda­mies no daudzajiem akmeņiem, kas gulēja īsajā zālē.

- Pie joda, kur tad viņš devies? Pēdējo notikumu virpulī man nebija ienācis prātā pajautāt, kur Dūgals palicis, vai pat pamanīt šo faktu.

Džeimijs pārcēla mani pāri žogam iebraucamās vietas aizmugurē.

- Kārtot darīšanas ar vietējiem zemniekiem. Zini, viņam ir pāris dienu laika, līdz jāved tevi uz Fortu. Viņš iedrošinoši saspieda manu roku. Kapteinis Rendels vis nepriecāsies, kad Dūgals pateiks, ka viņš tevi nedabūs, tāpēc būtu labāk, ja viņš neuzkavētos šajā apkārtnē.

- Ļoti saprātīga rīcība, es izteicu savu spriedumu. Tāpat arī ļoti laipni, ka viņš atstājis mūs šeit, lai… ē… varam iepazīties.

Džeimijs nosprauslājās.

- Kāda tur laipnība. Tas bija viens no maniem noteikumiem, kad apsolīju tevi precēt. Es teicu, ka precēšos, ja jau tā vajag, bet, lai velns par stenderi, ja es piepildīšu savu laulību zem krūma, kad divdesmit klana veči mūs vēro un dod padomus.

Es apstājos un blenzu viņā. Tātad par to viņi tā klaigāja.

- Viens no noteikumiem? es lēnām atkārtoju. Un kādi tad bija pārējie?

Kļuva jau pārāk tumšs, lai es spētu saskatit ceļabiedra seju, bet man šķita, viņš jūtas neveikli.

- Tikai vēl divi, Džeimijs pēdīgi atzinās.

- Un kādi tie ir?

- Nu, viņš novilka, nedroši aizsperdams no ceļa oli, es teicu, ka mums jāprecas, kā nākas, baznīcā ar priesteri. Ne tikai ar kontraktu. Un pēdējais noteikums viņam jāatrod tev pienācīga kāzu kleita. Džei­mijs novērsās, vairoties no mana skatiena, un viņa balss skanēja tik klusi, ka gandrīz nevarēju sadzirdēt.

- Es… es zināju, ka tu negribi precēties. Gribēju padarīt to būšanu… cik patīkamu vien varu. Domāju, ka tu varētu justies mazliet… nu, gri­bēju, lai tev ir pieklājīga kleita, tas arī viss.

Es atvēru muti, lai kaut ko teiktu, bet viņš novērsās no manis un pagriezās pret iebraucamo vietu.

- Nāc, Ārmaliet, viņš noburkšķēja. Man gribas ēst.

Tajā brīdī, kad mēs parādījāmies kroga lielās istabas durvīs, kļuva skaidrs, ka ēdiena cena būs uzturēšanās vīru sabiedrībā. Mūs sagaidīja skaļi prieka saucieni, steigšus tikām nosēdināti pie galda, kur visi jau mielojās ar sātīgām vakariņām.

Tā kā šoreiz biju jau daļēji sagatavojusies, es neņēmu galvā rupjos jokus un mums adresētās piedauzīgās piezīmes. Šī bija reize, kad jutos priecīga, ka varu pieticīgi un bikli ierauties kaktā. Un lai Džeimijs tiek galā ar rupjo ķircināšanos un neķītrajiem minējumiem par to, ko mēs visu dienu darījām.

- Gulējām, Džeimijs atbildēja uz vienu no šādiem jautājumiem.

- Pagājušajā naktī nedabūju ne acu aizvērt. Rēcoši smiekli uzņēma viņa vārdus un uzbangoja vēl skaļāk, kad viņš kā noslēpumu piebilda:

- Ziniet, viņa krāc.

Es, kā nākas, paraustīju viņu aiz auss, viņš mani apskāva un, vispā­rējiem aplausiem skanot, noskūpstīja.

Pēc vakariņām sākās dejas saimnieka vijoles pavadījumā. Nekad neesmu bijusi liela dejotāja, jo es bieži uztraukumā sapinos pati savās kājās. Nedomāju, ka tagad man veiksies labāk, jo biju ģērbusies garos brunčos un lempīgos apavos. Bet, kad nometu koka tupeles, es ar izbrīnu konstatēju, ka dejoju bez grūtībām un ar lielu prieku.

Tā kā sieviešu nebija daudz, mēs ar saimnieka sievu uzspraudām brunčus un dejojām džigas, rīlus un citus dančus bez apstājas, līdz es vairs nejaudāju un sasarkušu seju un aizelsusies atkritu uz sola.

Vīrieši bija absolūti nenogurdināmi, viņi virpuļoja, rūtainajiem ple­diem plandot, vieni paši vai cits ar citu. Beidzot viņi visi nostājās pie sienas, skatījās, gavilēja un aplaudēja, kad Džeimijs, saņēmis manas rokas, vadīja mani ātrā un drudžainā dancī, kura nosaukums bija "Ziemeļu gailis".

Cieši apskāvušies, ar Džeimija roku man ap vidu, mēs virpuļojām pa istabu un tālredzīgi beidzām deju netālu no kāpnēm. Te mēs apstājā­mies, Džeimijs teica īsu runu gēlu un angļu valodā, kuru atkal uzņēma ar aplausiem, īpaši, kad viņš iebāza roku sporanā un pameta mazu ādas maisiņu krodziniekam, liekot pasniegt viskiju tik daudz, cik makā pie­tiek naudas. Es maku pazinu, tajā bija viņa algas daļa par cīņu Taneigā. Visticamāk, tā bija visa nauda, kas viņam piederēja; es uzskatīju, ka to varēja iztērēt saprātīgāk.

Mēs devāmies augšā uz otro stāvu, pakaļ mums bira divdomīgi novēlējumi, kāda balss pār citām sauca Džeimija vārdu.

Pagriezusies es ieraudzīju no lejas smaidām Ruperta plato ģīmi, kas virs biezās bārdas bija sarkanāks nekā parasti.

- Velti, Rupert, Džeimijs atkliedza pretī. Viņa ir manējā.

- Tikai laba manta izšķiesta, puis. Ruperts ar piedurkni susināja sev pieri. Pēc stundas tu jau būsi pagalam. Jaunajiem nav dukas, viņš uzsauca man. Ja tev savajagas vīru, kurš nešķiež laiku miegā, zeltenīt, dod man ziņu. Tikmēr… Viņš meta kaut ko uz augšu.

Man pie kājām žvadzēdama nokrita apaļīga somiņa.

- Kāzu dāvana, viņš sauca. Ar cieņu no Šimi Bogila sardzes.

- Ko? Džeimijs pieliecās to pacelt.

- Daži no mums visu dienu neslaistījās pa zāli apaugušiem kras­tiem, puis, Ruperts pārmetoši sacīja, baudkāri pabolīdams acis uz mani. Šī naudiņa nopelnīta sūrā darbā.

- Kā tad! Džeimijs smaidīja. Kauliņi vai kārtis?

- Abi. Izlaidīgs smaids sadalīja melno bārdu uz pusēm. Izģērbu plikus, puis. Plikus!

Džeimijs atvēra muti, bet Ruperts pacēla platu, tulznainu plaukstu.

- Nē, puis, nav ko pateikties. Iedod viņai vienu kārtīgu no manis.

Es piespiedu pirkstus pie lūpām un aizsūtīju Rupertam skūpstu.

Piešāvis plaukstu pie sejas, it kā būtu dabūjis triecienu, viņš ar izsau­cienu aizstreipuļoja un apgriezās zālē, līgodamies kā piedzēries, lai ari tāds nebūt nebija.

Pēc trokšņainās jautrības lejā istaba likās kā miera un klusuma osta. Džeimijs, joprojām pie sevis klusi smiedamies, iekrita gultā, lai atgūtu elpu.

Es palaidu vaļīgāk ņieburu, kas bija nepatīkami šaurs, un apsēdos izķemmēt dejojot sapinkājušos matus.

- Tev ir ļoti skaisti mati, Džeimijs secināja, mani vērodams.

- Ko? Šie? Es pacēlu roku kautrīgi līdz matiem, kuri, kā parasti, pieklājīgi bija raksturojami kā izspūruši.

Viņš iesmējās.

- Nu, man patīk ari tie otrie, viņš teica, tīšuprāt izlikdamies nopietns, bet, jā, tagad es runāju par šiem.

- Bet tie ir tik… sprogaini. Es atvairījos, mazliet pietvīkusi.

- Nūjā, protams. Džeimijs izskatījās izbrīnījies. Dzirdēju, ka viena no Dūgala meitenēm sacīja savai draudzenei pilī, ka viņai vaja­dzētu trīs stundas darboties ar karstajām šķērēm, lai dabūtu tādus matus. Viņa teica: labprāt izskrāpētu tev acis par to, ka tev nav jāpa­kustina ne pirksts un tu vari tā izskatīties. Viņš piecēlās sēdus un viegli paraustīja vienu loku, izstiepa to taisnu, līdz mati sniedzās gan­drīz man līdz krūtij. Manai māsai Dženijai arī ir sprogaini mati, bet ne tik ļoti kā tavējie.

- Vai tavai māsai mati ir tikpat sarkani kā tev? es jautāju, cen­šoties iedomāties, kā varētu izskatīties noslēpumainā Dženija. Likās, Džeimijs bieži par viņu domāja.

Viņš papurināja galvu, aizvien vēl virpinādams manas lokās.

- Nē. Dženijai ir melni mati. Melni kā nakts. Es esmu sarkans kā mamma, bet Dženija ir atsitusies tēvā. Braiens Dū, "Melnais Braiens" tā viņu ļaudis sauca matu un bārdas dēļ.

- Esmu dzirdējusi, ka kapteini Rendelu dēvē par "Melno Džeku", es uzdrīkstējos ieminēties. Džeimijs bez jautrības pasmējās.

- O jā. Bet tas zīmējas uz viņa dvēseles krāsu, nevis matiem. Viņa skatiens kļuva skarbs, kad viņš lūkojās uz mani.

- Tu taču neraizējies par viņu, vai ne, zeltenīt? Tas ir lieki. Džei­mijs atlaida manus matus un privātīpašnieciski satvēra plecus.

- Zini, es to domāju nopietni, viņš klusi sacīja. Es tevi pasar­gāšu. No viņa vai no jebkura cita. Līdz pēdējai asins lāsei, mo duinne.

- Mo duinne? es jautāju, mazliet satraukta par dedzību viņa balsi. Es nevēlējos būt atbildīga par jebkuru daudzumu viņa asiņu, kas izlie­tas, pirmo vai pēdējo lāsi.

- Tas nozīmē "mana brūnā". Viņš pacēla vienu matu šķipsnu pie lūpām un pasmaidīja ar tādu skatienu acīs, ka katra asins lāse manās dzislās sāka joņot straujāk. Mo duinne, viņš maigi atkārtoja. Es jau sen ilgojos tev to pateikt.

- Brūna ir diezgan vienmuļa krāsa, tā man vienmēr licies, es lie­tišķi sacīju, cenšoties mazliet aizkavēt notikumus. Man visu laiku bija sajūta, ka tieku griezta ātrāk, nekā vēlos.

Džeimijs, joprojām smaidīdams, papurināja galvu.

- Nē, es tā neteiktu, Armaliet. Nepavisam nav vienmuļa. Viņš abām rokām pacēla manus matus un izklāja uz delnas. Tie ir kā ūdens avotstrautā, kas burbuļo pāri akmeņiem. Tur, kur metas vilnis, tas ir tumšs, bet mazliet sudrabains virspusē, kur to apspīd saule.

Nervoza un nedaudz aizelsusies, es atrāvos, lai paņemtu ķemmi, ko biju nometusi uz grīdas. Atliecos un redzēju, ka Džeimijs uz mani cieši skatās.

- Es teicu, ka neprasīšu neko, ko tu nevēlies man teikt, viņš sacīja, un to nedarīšu, bet es pats redzu. Kolams domāja, ka tu varbūt esi angļu spiedze, lai arī viņš nespēja saprast, kāpēc tādā gadījumā tu neproti gēlu valodu. Dūgals sprieda, ka tu drīzāk varētu būt franču spiedze, varbūt meklējot atbalstu karalim Džeimsam. Bet viņš nespēja iedomāties, kāpēc tu tādā gadījumā esi viena.

- Un tu? es jautāju, stingrāk pavilkdama kādu nepakļāvīgu pinku. Kas, tavuprāt, es esmu?

Viņš pacēla galvu un vērtējoši mani noskatīja.

- Pēc skata tu varētu būt francūziete. Tev seja ar tādiem smalkiem kauliem, kādi mēdz būt dažām Anžū dāmām. Taču franču sievietēm parasti ir dzeltenīga sejas krāsa, bet tava āda ir kā opāls. Viņš lēnām ar pirkstu vilka pa manu atslēgkaulu, un es jutu, ka āda zem viņa pie­skāriena svilst.

Pirksts aizslīdēja uz manu seju, no deniņiem līdz vaigam, atglau­žot matus no auss. Paliku kā sasalusi zem šīs sīkās izpētes, cenšoties nekustināt viņa roku, kas aizskāra manu kaklu, ar īkšķi maigi glāstot auss ļipiņu.

- Zeltainas acis; tādas reiz esmu redzējis leopardam. Džeimijs papurināja galvu. Nē, zeltenīt. Tu varētu būt francūziete, bet neesi.

- Kā tu zini?

- Esmu daudz ar tevi runājis un arī klausījies. Dūgals domā, ka esi francūziete tāpēc, ka tu labi runā franciski ļoti labi.

- Paldies, es sarkastiski pateicos. Un tas, ka es labi runāju fran­ciski, pierāda, ka es neesmu francūziete?

Džeimijs pasmaidīja un ciešāk saspieda manu kaklu.

- Vous parlez trиs bien bet ne tik labi kā es, viņš piebilda, atkal pārgājis uz angļu valodu. Pēkšņi Džeimijs palaida mani vaļā. Kad pametu pili, es gadu nodzīvoju Francijā un pēc tam divus gadus die­nēju viņu armijā. Es protu pateikt, kuram franču valoda ir dzimtā. Un tava dzimtā valoda tā nav. Viņš lēnām nogrozīja galvu.

- Spāņu? Varbūt. Bet kāpēc? Spānijai Hailenda ir vienaldzīga. Vāciete? Nekādā gadījumā. Viņš paraustīja plecus. Lai kas tu būtu, angļi gribēs to noskaidrot. Viņi nevar pieļaut, ka apkārt klejo nezināmi cilvēki, kad klanos nav miera un princis Čārlzs ir gatavs ar kuģi ieras­ties no Francijas. Un viņu noskaidrošanas paņēmieni nav nekādi patī­kamie. Es zinu, ko runāju.

- Un kā tad tu zini, ka es neesmu angļu spiedze? Tu teici, ka Dūgals tā domājis.

- Tas var būt, kaut arī tava angļu valoda ir drusku ērmota. Taču, ja tu būtu angliete, kāpēc biji ar mieru precēt mani, nevis devies atpakaļ pie savējiem? Tas bija vēl viens iemesls, kāpēc Dūgals lika man precē­ties, lai paskatītos, vai tu pagājušajā naktī muksi, kad lieta nonāks līdz kāzām.

- Bet es nebēgu. Un ko tas pierāda?

Džeimijs smējās un atlaidās gultā, ar roku piesedzis acis pret lam­pas gaismu.

- Pie joda, Armaliet, ja es zinātu. Sasodīts, ja es zinātu. Nav neviena saprātīga izskaidrojuma, ko lai par tevi domāju. Tu varētu būt no Maza­jiem ļautiņiem, cik es zinu, viņš iesāņus palūrēja pa rokas apakšu, nē, laikam jau ne. Tu esi pārāk liela.

- Vai tu nebaidies, ka varu tevi nogalināt, kamēr tu naktī guli, ja nezini, kas es esmu?

Džeimijs neatbildēja, bet noņēma rokas no acīm, un smaids pletās platāks. Acis noteikti ir no Freizeru puses, es spriedu. Nav dziļi iegrimu­šas kā Makenzijiem, tās bija izvietotas savādā leņķī, tā ka augstie vaigu kauli lika tām izskatīties gandrīz iešķībām.

Nepūloties pacelt galvu, viņš atvēra krekla priekšu un izklāja audumu blakus uz gultas, atstājot augumu līdz pusei kailu. Tad izvilka no maksts dunci un pasvieda man. Tas nokrita man pie kājām.

Viņš atkal aizsedza ar roku acis un atgāza galvu, parādīdams vietu, kur tumšie rugāji pēkšņi izbeidzās, tieši zem žokļa līnijas.

- Tieši uz augšu, zem krūšu kaula, viņš ieteica. Ātri un akurāti, lai arī vajag drusku spēka. Rīkli pārgriezt ir vieglāk, bet loti šmucīgi.

Es pieliecos un pacēlu dunci.

- Ja es tev tagad pārgrieztu rīkli, tad tu būtu to pelnījis, es pie­bildu. Lecīgais mērglis.

Smaids zem saliektās rokas pletās vēl platāks.

- Armaliet?

Es sastingu ar dunci rokā.

- Kas ir?

- Es nomirtu laimīgs.