Svešzemniece

10 zvēresta došana

Nākamajās divās dienās pili valdīja briesmīgs juceklis, cilvēki staiIml gāja šurpu turpu, tika veikti visādi gatavošanās darbi. Apmeklētāju skaits manā medicīniskajā praksē krasi samazinājās: saindēšanās upuri bija izveseļojušies, bet pārējie bija pārāk aizņemti, lai slimotu. Ja neņem vērā nelielu pacientu pieplūdumu, ko radīja zēni, kuri, stiepjot malku krāsnīm, bija pirkstos sarāvuši skabargas, un apdegumi un applaucējumi ķēķa meitu vidū, nekādi negadījumi neno­tika.

Es ari pati jutos satraukta. Šodien vakarā vajadzēja norisināties lie­lajam notikumam. Fica kundze man pastāstīja, ka visi Makenziju klana vīri, kas vien spējīgi nest ieročus, šovakar sanāks zālē nodot uzticības zvērestu Kolamam. Kad pilī risināsies tik nozīmīga ceremonija, staļļi paliks nepieskatīti.

Palīdzot virtuvē un augļu dārzā, man bija izdevies nobēdzināt pie­tiekami lielu pārtikas krājumu, kas, manuprāt, būtu nodrošinājums vai­rākām dienām. Ūdens blašķes gan man nebija, bet es biju sameistaro­jusi aizstājēju no smagākās stikla krūzes, ko atradu savā ārsta kambari. Pateicoties Kolamam, man bija izturīgi zābaki un silts mētelis. Dabūšu vēl pieklājīgu zirgu; pēcpusdienās, kad apmeklēju staļļus, biju vienu noskatījusi. Naudas man nebija, bet slimnieki man bija sadevuši sauju visādu sīkumu: lentes, kokgriezumus un rotaslietas. Vajadzības gadī­jumā es varētu tos apmainīt pret nepieciešamajām lietām.

Jutos nelāgi, ka Kolamam par viesmīlību un pils iemītniekiem par draudzību atmaksāju, tā vienkārši pazūdot bez viena vārda vai atvadu vēstules, bet ko es galu galā varētu teikt? Kādu laiku jau biju lauzījusi galvu par šo problēmu, tomēr izlēmu vienkārši doties projām. Sāksim ar to, ka man nebija papīra, uz kā rakstīt, un es nevēlējos riskēt un iet to meklēt Kolama istabās.

Stundu pēc tumsas iestāšanās es piesardzīgi tuvojos staļļiem, sasprindzināti klausījos, vai nedzirdēšu kādas skaņas, kas liecinātu par cilvēka klātbūtni, taču likās, ka visi ir zālē un gatavojas ceremonijai. Staļļa durvis bija mazliet iestrēgušas, tomēr, kad pagrūdu stingrāk, tās ādas virās klusi vērās uz iekšpusi.

Gaiss stallī bija silts, un varēja jaust aizmigušo zirgu rāmās kustī­bas. Bet tur, kā mēdza teikt tēvocis Lems, bija arī tumšs kā buļļa vēderā. Tie daži gaisa apmaiņai ierīkotie logi bija tikai šauras spraugas, pārāk mazi, lai ielaistu zvaigžņu gaismu. Izstieptām rokām, velkot kājas pa salmiem, es gausi virzījos uz staļļa vidu.

Ļoti uzmanīgi taustījos, lai saprastu, kas atrodas man priekšā, jo meklēju steliņģa malu, pēc kuras varētu orientēties. Rokas tvēra tikai tukšu gaisu, bet apakšstilbi uzdūrās kādam lielam šķērslim uz grīdas, un es, bailēs iekliegušies tā, ka atbalss uzlidoja vecās akmens celtnes sijās, nostiepos garšļaukus.

Šķērslis iztrūcināts nolamājās un pavēlās uz priekšu, tad sakampa manas rokas. Atjēdzos, piespiesta pie vīrieša ķermeņa, un man ausi kutināja sveša elpa.

- Kas tu esi? izdvesu, raujoties atpakaļ. Un ko tu te dari? Izdzirdējis manu balsi, neredzamais uzbrucējs atslābināja tvērienu.

- Es varētu jautāt to pašu, Armaliet, zemā, klusā balsī atbildēja Džeimijs Maktevišs, un es atvieglojumā mazliet aprimu. Nočabēja salmi, un viņš piecēlās sēdus.

- Man gan šķiet, ka nav grūti uzminēt, viņš vēsi piebilda. Kā tu domā, cik tālu tu, meitēn, tiktu šitik tumšā naktī sveša zirga mugurā, kad no rīta tev pakaļ liktos visi Makenziju klana vīri?

Es biju satriekta, turklāt ne tikai fiziski.

- Neviens man pakaļ nedzītos. Visi ir zālē, un, ja viens no pieciem vīriem līdz rītam būs gana skaidrā, lai noturētos kājās, nemaz nerunā­jot par zirga muguru, es būtu ārkārtīgi izbrīnīta.

Džeimijs sāka smieties un piecēlies pastiepa roku, lai palīdzētu ari man tikt uz kājām. Viņš nopurināja salmus man no svārku aizmugures, mazliet stiprāk, nekā, pēc manām domām, bija nepieciešams.

- Nu to tu, Armaliet, esi labi apdomājusi, viņš mani paslavēja; izklausījās, ka viņš gandrīz brīnās par manu spēju saprātīgi domāt. Pareizāk sakot, būtu labi izdomāts, Džeimijs sevi izlaboja, ja vien Kolams nebūtu izlicis sargus ap pili un izkaisījis pa mežu. Diez vai viņš gribētu atstāt pili nepieskatītu, kad iekšā ir visa klana karavīri. Protama lieta, akmens jau nedeg tik labi kā baļķi…

Es sapratu, ka viņš runā par kaunpilno Glenko slaktiņu, kad kāds Džons Kempbels, pildot valdības pavēli, ar zobenu nogalināja trīsdes­mit astoņus Makdonalda klana piederīgos un nodedzināja viņu mājas. Es aši aprēķināju. Tas būs noticis tikai mazliet vairāk nekā pirms piec­desmit gadiem; pietiekami nesen, lai attaisnotu jebkādus piesardzības soļus, ko Kolams spertu.

- Katrā ziņā tu nevarēji bēgšanai izvēlēties sliktāku nakti par šo, Maktevišs turpināja. Likās, viņu galīgi neuztrauca fakts, ka es biju grasījusies bēgt, bet tikai iemesli, kāpēc mans mēģinājums nebūtu izde­vies, un tas man šķita mazliet savādi. Ne jau tikai sargi un vislabākie jātnieki, kas te saradušies no malu malām, bet vēl ari ceļš uz pili būs pilns ar cilvēkiem, jo viņi no laukiem nāk uz jakti un spēlēm.

- Uz jakti?

- Uz medībām. Parasti briežu, bet šoreiz varbūt medīs mežakuiļus; staļļa puika vecajam Alekam stāstījis, ka austrumos mežā manīts viens makans. Džeimijs uzlika plato plaukstu man uz muguras un pagrieza uz vaļējām durvīm, kas vīdēja kā tikko jaušams, garens gaišāks plan­kums.

- Nāc, viņš aicināja. Aizvedīšu tevi atpakaļ uz pili.

Es atrāvos.

- Nepūlies, es nelaipni attraucu. Pati atradīšu ceļu.

Bet puisis diezgan stingri satvēra manu elkoni.

- Skaidrs, ka atradīsi. Bet tu taču negribēsi viena pati satikt kādu no Kolama sargiem.

- Kādēļ tad ne? es noskaldīju. Neko sliktu es nedaru; likums taču neliedz iziet no pils, vai ne?

- Nē. Šaubos, vai viņi gribēs darīt tev pāri, Džeimijs sacīja, domīgi vērdamies ēnās. Bet nav nekas neparasts, ka vīrs, kas dodas stāvēt sardzē, garlaicības kliedēšanai paņem līdzi blašķi. Un tam varbūt grā­dīgais noder, taču tas nav nekāds labais padomdevējs, kas atgādina par pieklājīgu uzvedību, kad tumsā tavā priekšā viena pati uzrodas maza, smuka merģelīte.

- Bet ar tevi es tumsā saskrējos viena, atgādināju ar zināmu bra­vūru. Turklāt es neesmu ne īpaši maza, ne smuka, vismaz ne šobrid.

- Es, redz', biju aizmidzis, nevis piedzēries, viņš strupi noteica. Un, nerunājot par tavu dūšu, tu esi krietni mazāka nekā vairums Kolama sargu.

Šo tēmu es atmetu kā neauglīgu un pamēģināju citā virzienā.

- Un kāpēc tu gulēji stallī? es uzdevu jautājumu. Vai nekur nevari atrast sev gultu? Tagad jau mēs bijām pienākuši pie sakņu dārza, un es blāvajā gaismā varēju redzēt pavadoņa seju. Viņš bija ļoti sasprindzis, ejot uzmanīgi pārbaudīja akmens arkas, bet pie maniem vārdiem spēji pavērsa skatienu uz mani.

- Kā nu ne. Un turpināja noteikti soļot uz priekšu, joprojām cieši sakampis manu elkoni, tomēr pēc brīža paskaidroja: Nospriedu, ka labāk būs, ja nemaisīšos pa kājām.

- Tāpēc, ka tu nemaz netaisies zvērēt uzticību Kolamam Makenzijam? es minēju. Un tādēļ nevēlies piedzīvot traci?

Jauneklis uzjautrināts paskatījās uz mani.

- Kaut kas uz to pusi, viņš atzina.

Vieni no sānu vārtiņiem bija viesmīlīgi atvērti, un uz akmens plāk­snes blakus tiem uztupināta laterna, kas lēja uz taciņas dzeltenu gaismu. Bijām gandrīz tikuši līdz šai bākai, kad kāda roka man no mugurpuses aizspieda muti un es tiku nogāzta no kājām.

Mazliet pacīnījos pretī, bet gūstītājam bija biezi cimdi, un viņš, kā jau Džeimijs paredzēja, bija krietni lielāks par mani.

Spriežot pēc trokšņa, manam pavadonim pašam bija gadījušās nelielas nepatikšanas. Ņurdēšanu un slāpētu lādēšanos pēkšņi pār­trauca būkšķis un treknu lamuvārdu straume gēlu valodā.

Tumsā varēja nojaust, ka cīņa ir beigusies, tad atskanēja nepazīs­tami smiekli.

- Pie visiem svētajiem, tas tač* jaunulis Kolama svainēns! Tā pavēlāk ieradies uz zvēresta došanu, ko, puis? Un kas tev līdzi?

- Skuķēns, sacīja virs, kas turēja mani. Sulīgs kumosiņš, spriežot pēc svara. Roka atbrīvoja manu muti un izpildīja stipru spiedienu citā vietā. Es dusmās iespiedzos, pastiepu roku pāri plecam, satvēru viņa degunu un parāvu. Vīrs, izspļāvis kādu vārdu, noteikti ne tik svinīgu kā tos, ko šobrīd izteica zālē, aši nolika mani zemē. Es atlēcu malā, jo man virsū vēlās viskija smakas vilnis, un pēkšņi jutu uzplūstam pateicību, ka te ir Džeimijs. Varbūt viņš tomēr darīja gudri, ka mani pavadīja.

Likās, viņš domāja citādi, jo veltīgi mēģināja atbrīvoties no diviem sargiem, kas bija metušies viņam virsū un cieši turēja. Cīniņš nebija naidīgs, bet tas liecināja par stingrību. Sargi mērķtiecīgi virzījās uz atvērtajiem vārtiem, velkot gūstekni sevi līdzi.

- Ei, laidiet mani vaļā un ļaujiet pārģērbties, Džeimijs pretojās. Nebūs pieklājīgi, ja šitādā paskatā iešu uz zvēresta došanu.

Mēģinājumu diplomātiski atkāpties izjauca Ruperta parādīšanās ģērbies greznā, krokotā kreklā un svārkos ar zelta mežģīnēm, viņš izsprāga pa šaurajiem vārtiņiem kā korķis no pudeles.

- Par to nu, puis, nekreņķējies, viņš teica, mirdzošām acīm noska­tīdams Džeimiju. Mēs tevi kārtīgi sapucēsim… iekšā. Viņš ar galvu pamāja uz vārtiem, un Džeimijs nozuda tajos, jo citas iespējas nebija. Varena roka satvēra manu elkoni, un es gribot negribot gāju tur, kur mani veda.

Izskatījās, ka Ruperts, tāpat kā citi vīrieši pilī, bija lieliskā noskaņo­jumā. Kopā bija varbūt aptuveni sešdesmit vai septiņdesmit viru, visi saposušies labākajās drānās, apkārušies ar dunčiem, zobeniem, pisto­lēm un sporaniem un grozījās pagalmā pie ieejas zālē. Ruperts norādīja uz durvīm, un sargi iestūma Džeimiju mazā, apgaismotā kambarītī. Tas acīmredzot tika izmantots par noliktavu; uz galdiem un plauktiem bija sakrauti visādi krāmi.

Ruperts kritisku aci noskatīja gūstekni, skatiens apstājās pie auzu salmiem matos un traipiem uz krekla. Redzēju, ka skatiens aizslīd līdz salmiem arī manos matos, un Ruperta seja savilkās ciniskā smīnā.

- Nav brīnums, puis, ka esi nokavējies. Viņš iebikstīja Džeimijam ribās. Ne druskas tev nepārmetu.

- Villij! viņš uzsauca vienam no ārpusē stāvošajiem vīriem.

Mums te vaj'ga drēbes. Kaut ko tādu, kas piedien pilskunga radaga­balam. Sagādā uz ātrāko!

Džeimijs, lūpas sakniebis, raudzījās uz vīriem, kas bija sastājušies viņam apkārt. Seši klana locekļi, visi tuvu eiforijai par izredzēm nodot zvērestu un nevaldāmā, negantā Makenziju lepnuma pārņemti. Ievē­rojamais alus daudzums, kas bija uzņemts no mucas, ko biju redzē­jusi pagalmā, nenoliedzami bija veicinājis omas uzlabošanos. Džeimija acis, ieraugot mani, kļuva priecīgākas, tomēr sejas izteiksme joprojām saglabājās drūma. Likās, tā teica tas ir tavs darbs.

Protams, viņš varēja paziņot, ka negrasās dot zvērestu Kolamam, un doties atpakaļ uz savu silto migu staļļos. Ja viņš vēlējās dabūt pamatīgu kāvienu vai nazi pie rīkles. Skatoties uz mani, jaunais puisis savilka vienu uzaci, paraustīja plecus un, neslēpjoties izrādot labvēlību, padevās Villijam, kurš piesteidzās, stiepdams klēpī kaudzi sniegbaltas veļas un rokā turēdams matu suku. Pašā augšā gozējās apjomīga zila samta berete, rotāta ar metāla kokardi, kura turēja akmeņozola zariņu. Kamēr Džeimijs stīvēja mugurā tīru kreklu un ar apspiestu niknumu ķemmēja matus, es paņēmu bereti, lai to tuvāk aplūkotu.

Apaļā kokarde bija rotāta ar pārsteidzoši smalku gravējumu. Tās centrā bija redzami pieci vulkāni, kas spļāva ārkārtīgi reālas liesmas. Un malā bija rakstīts moto Luceo non Uro.

- Es spīdu, nevis degu, es skaļā balsī iztulkoju.

- Jā, zeltenīt, Makenziju moto, Villijs apstiprināja, atzinīgi mājot ar galvu. Viņš atņēma man bereti un iegrūda to Džeimijam rokās, tad aizjoņoja meklēt citus apģērba gabalus.

- Ē… piedod, es klusiņām atvainojos, izmantodama Villija aizie­šanu, lai pievirzītos tuvāk Džeimijam. Es negribēju…

Džeimijs, kurš ar nepatiku bija aplūkojis cepures piespraudi, parau­dzījās manī no augšas, un drūmā mutes līnija mazliet atmaiga.

- Ak, manis dēļ nekreņķējies, Armaliet. Tas tāpat būtu noticis, agrāk vai vēlāk. Viņš pagrieza kokardi, un tā notrūka, Džeimijs šķībi pasmaidīja, to apskatīdams, un domīgi pasvārstīja rokā.

- Vai tu zini manu moto? viņš jautāja. Tas ir, mana klana?

- Nē, satrūkusies es atbildēju. Kāds tas ir?

Džeimijs pasvieda kokardi gaisā, noķēra un ar precīzu kustību iemeta sporanā. Visai drūmi viņš skatījās uz vaļējo arku, kur izjukušās rindās drūzmējās Makenziju klana vīri.

-Je suis prest, viņš atbildēja pārsteidzoši labā franču valodā. Džei­mijs atskatījās un ieraudzīja ar nopietnu nolūku tuvojamies Rupertu un vēl vienu liela auguma Makenziju, kuru es nepazinu, abiem sejas bija pietvīkušas no pacilātības, ko izraisīja laba oma un vēl kaut kas cits. Ruperts nesa pamatīgu blāķi Makenziju tartāna auduma.

Bez kādiem ievadiem otrs vīrs ķērās pie Džeimija kiltu sprādzes.

- Labāk paej nostāk, Armaliet, viņš strupi ieteica. Sieviešiem te nav, ko meklēt.

- Tā izskatās, es sausi noteicu un tiku apbalvota ar šķību smaidiņu, kamēr Džeimija gurnus ietvēra jaunie kilti, bet vecie tika veikli izrauti no apakšas, tādējādi nepārkāpjot pieklājības normas. Ruperts ar draugu saņēma Džeimiju stingri aiz rokām un stūma uz arku.

Nekavējoties pagriezos un devos atpakaļ uz kāpnēm, kas veda uz menestrelu galeriju; ejot garām klana vīriem, es cītīgi vairījos no viņu skatieniem. Tikusi aiz stūra, apstājos un piekļāvos pie sienas, lai kļūtu nemanāma. Mirkli nogaidīju, līdz gaitenis uz brīdi kļuva tukšs, tad iešāvos pa durvīm, kas veda galerijā, un aši aizvēru, iekams kāds ir iegriezies ap stūri un ieraudzījis, kur esmu palikusi. No augšas krītošā blāzma vāji apgaismoja kāpnes, tāpēc man nebija grūti redzēt ceļu uz nomīdītajām flīzēm. Kāpu augšā, uz turieni, no kurienes nāca troksnis un gaisma, pārlikdama prātā pēdējo īso vārdu pārmaiņu.

- Je suis prest. Esmu gatavs. Es cerēju, ka tā ir.

Galeriju apgaismoja priežu lāpu spožās liesmas, kas cēlās no kau­siņiem, uz sienas ap tiem bija izveidojušies iepriekšējo lāpu atstāto melno sodrēju riņķi. Kad izniru no portjerām, kas sedza ieeju galerijas galā, vairākas sejas pagriezās, lai apžilbušām acīm paskatītos uz mani; cik varēja spriest, te bija sapulcējušās visas pils sievietes. Es pazinu jaunās meitenes Leigēru, Magdalēnu un vēl dažas, kuras biju satikusi virtuvē, un, protams, tuklo Ficgibonas kundzi, kas sēdēja goda vietā pie pašām margām.

Ieraudzījusi mani, viņa ar draudzīgu rokas mājienu aicināja pie sevis, un sievietes saspiedās ciešāk, lai es tiktu garām. No priekšējās rindas es varēju pārskatīt visu zāli lejā.

Sienas rotāja miršu, īvju un akmeņozolu zari, augšup uz galeriju cēlās augu svaigais aromāts, sajaucies ar lāpu dūmiem un sīvo dvaku, kas plūda no vīriem. Viņu te bija desmitiem, daži nāca, citi gāja projām, vēl citi stāvēja nelielos pulciņos un sarunājās, bet visiem apģērbā bija kaut kas no klana tartāna, lai tas būtu tikai pleds vai berete kopā ar vienkāršu darba kreklu vai notraipītām biksēm. Rūtojuma raksti bija dažnedažādi, bet krāsas gan visumā palika vienādas tumši zaļie toņi un balts.

Vairums, tāpat kā šobrīd Džeimijs, bija ģērbušies pilnā tērpa ansamblī kilti, pleds, berete un gandrīz visiem piespraude. Pama­nīju Džeimiju joprojām drūmu vaigu stāvam pie sienas. Ruperts bija iejucis drūzmā, bet abās pusēs puisim stāvēja divi stipri Makenziji, acīmredzot sargi.

Zālē valdošais juceklis pamazām ieguva noteiktu kārtību, jo pils iemīt­nieki bīdīja un veda jaunatnācējus uz viņu vietām telpas tālākajā galā.

Šis vakars nepārprotami bija īpašs notikums; jaunais zēns, kurš pieņemšanā reiz spēlēja dūdas, tagad bija saņēmis papildinājumu divu dūdinieku izskatā, viens no viņiem bija jau nobriedis vīrs, kura stāja un ar ziloņkaulu rotātais mūzikas instruments vēstīja, ka viņš ir meis­tars. Vīrs pamāja ar galvu abiem pārējiem, un drīz zāli piepildīja dūdu spēcīgās skaņas. Dūdas, lai gan krietni mazākas par lielajām ziemeļu dūdām, kādas izmanto kaujas laukā, tomēr sacēla varenu troksni.

Dziedātāji pāri dūkšanai izlocīja tādus treļļus, ka asinis sāka dzīslās kūsāt. Apkārt stāvošās sievietes sakustējās, un man prātā ienāca rinda no "Megijas Loderas".

Ak, ļaudis sauc mani Rebu Balamuti, Un meičas kļūst trakas, Kad palaižu rīkli.

Galerijā sanākušās sievietes gluži trakas nekļuva, tomēr savu patiku neslēpa, un visapkārt skanēja apbrīnas pilna murmināšana, kad viņas, pārliekušās pāri margām, norādīja uz vienu vai otru vīrieti, kas staigāja pa zāli savā greznajā tērpā. Kāda meitene pamanīja Džeimiju un, klusi iesaukusies, rādīja savām draudzenēm. Viņa parādīšanās izraisīja lielu čukstēšanos un murmināšanu.

Dažas apbrīnoja jaunekļa patīkamo izskatu, bet vairums prātoja par viņa klātbūtni zvēresta došanas ceremonijā. īpaši manu uzmanību saistīja Leigēra, kas, vērojot Džeimiju, liesmoja kā svece, un es atcerē­jos Aleka aplokā sacītos vārdus: "Un tu zini, ka tēvs viņai nejaus precēties ārpus klana." Un vai tad Džeimijs nebija Kolama māsasdēls? Ar visu to jauneklis varēja būt labs ķēriens. Protams, ja atmet tādu sīkumu kā pasludināšana ārpus likuma.

Dūdu melodija drudžaini uzlidoja virsotnē un spēji aprāvās. Nāves klusumā, kas iestājās zālē, no velves telpas galā iznāca Kolams Makenzijs un noteiktā solī devās uz īpaši šim gadījumam ierīkotu nelielu paaugstinājumu. Viņš nepūlējās slēpt savu nepilnvērtību, bet šodien to arī neuzsvēra. Klana vadonis bija krāšņi tērpies debeszilos svārkos, kas bija bagātīgi rotāti ar zeltītām mežģīnēm, sudraba pogām un sārtām zīda aprocēm, kas sniedzās gandrīz līdz elkoņiem. Smalkvilnas rūtai­nie kilti nosedza ceļgalus, noslēpjot lielāko daļu no kājām un rūtai­najām zeķēm. Viņam bija zila berete, bet sudraba piespraude saturēja nevis akmeņozola zariņu, bet spalvas. Visi klātesošie aizturēja elpu, kad Kolams nostājās skatuvītes vidū. Lai nu ko, bet izrādīties Kolams Makenzijs prata.

Viņš pagriezās pret sanākušajiem klana vīriem, pacēla rokas un sveicināja ar skaņu kliedzienu:

- Tulach Ard!

- Tulach Ard! skaļā brāzmā atbalsoja klans. Man blakus stāvošā sieviete nodrebēja.

Šim sveicienam sekoja īsa runa gēlu valodā. To uzņēma ar perio­diskiem atzinības saucieniem, un pēc tam sākās zvēresta došanas cere­monija.

Dūgals Makenzijs bija pirmais no vīriem, kurš tuvojās podestam, uz kura stāvēja Kolams. Nelielais paaugstinājums pacēla Kolamu pietie­kami augstu, lai brāļi satiktos aci pret aci. Dūgals bija tērpies greznā, bet vienlaikus neuzkrītošā kastaņkrāsas samta apģērbā bez zelta mež­ģīnēm, lai nenovērstu uzmanību no Kolama krāšņuma.

Dūgals ar plašu žestu izvilka dunci, noslīga uz viena ceļa un, saņē­mis dunci aiz asmens, turēja paceltu uz augšu. Balss viņam nebija tik spēcīga kā Kolamam, bet gana skaļa, lai varētu dzirdēt visā zālē.

Es zvēru pie mūsu Kunga Jēzus Kristus krusta un pie svētā tērauda, ko turu rokā, ka ar sirdi un dvēseli palikšu uzticīgs Makenziju klana vārdam. Es lūdzu, lai šis svētais tērauds caururbj manu sirdi, ja es kādreiz paceļu roku pret klanu.

Viņš nolaida dunci, noskūpstīja to vietā, kur spals savienojas ar asmeni, un atkal iebāza makstī. Vēl joprojām stāvēdams uz ceļiem, Dūgals pastiepa kopā saņemtās rokas pret Kolamu, kurš tās satvēra un tuvināja lūpām, pieņemot zvērestu. Tad viņš piecēla Dūgalu kājās.

Kolamam aiz mugras stāvēja ar tartānu pārklāts galds; viņš pagrie­zās, lai paņemtu no tā lēzenu sudraba trauku. Ar abām rokām viņš pacēla smago, osaino kausu, nodzēra no tā malku un sniedza brālim. Ari Dūgals iedzēra pamatīgu malku un deva biķeri atpakaļ. Tad vēl pēdējo reizi paklanījies Makenziju klana vadonim, Dūgals atkāpās malā, lai dotu vietu nākamajam zvērētājam.

Šī procedūra tika atkārtota neskaitāmas reizes, sākot ar solījuma vārdiem un beidzot ar ceremoniālo dzēriena malku. Redzot, cik daudz cilvēku gaida rindā, man atkal modās patiesa apbrīna par Kolama izturību. Centos izrēķināt, cik pinšu alkohola viņam būs jāpieveic līdz vakara noslēgumam, ja ar katru zvērestā devēju jāsadzer viens mal­ciņš, kad ieraudzīju rindas priekšgalam tuvojamies Džeimiju.

Dūgals, kad bija nodevis zvērestu, ieņēma vietu Kolamam aiz mugu­ras. Viņš ieraudzīja Džeimiju nostājamies brāļa priekšā, kurš šobrīd vēl bija aizņemts ar citu vīru, un es redzēju, ka Dūgals izbrīnā salecas. Viņš piegāja Kolamam tuvu klāt un kaut ko pačukstēja. Klana vadonis nenovērsa acis no viņa priekšā stāvošā vīrieša, bet es redzēju, ka viņa augums mazliet saspringst. Ari viņš bija izbrīnīts un, manuprāt, diez ko nepriecājās.

Zālē valdošās emocijas jau no paša sākuma sita augstu vilni, bet ceremonijas laikā tās bija uzbangojušas vēl augstāk. Ja Džeimijam šajā brīdī vajadzētu atteikties no zvēresta došanas, es paredzēju, ka uzbu­dinātie klana vīri, daudz neprātodami, saplosītu puisi gabalos. Slepus noslaucīju plaukstas gar svārkiem, jo jutos vainīga, ka biju ievilkusi viņu šajā bīstamajā situācijā.

Džeimijs likās mierīgs. Lai ari zālē bija ļoti karsts, viņš nesvīda. Viņš pacietīgi gaidīja rindā, un nekas neliecināja, ka puisis apzinātos draudošās briesmas, ka atrodas starp simt līdz zobiem apbruņotu vīru, kuri ilgi nekavētos, lai atmaksātu par jebkuru apvainojumu Makenziju vadonim un klanam. Patiešām "Je suis prest". Vai varbūt viņš nolēmis klausīt vecā Aleka padomam?

Kad pienāca Džeimija kārta, pamanīju, ka biju nagus dziļi iespie­dusi delnās.

Viņš graciozi nometās uz viena ceļa un zemu palocījās Kolama priekšā. Un nevis izvilka dunci, lai zvērētu, bet atkal piecēlās kājās un ieskatījās klana vadonim acīs. Izslējies visā augumā, viņš par galvas un plecu tiesu bija garāks par vairumu no zālē sanākušajiem vīriem, bet par Kolamu ar visu paaugstinājumu pat vairākas collas. Pametu skatienu uz Leigēru. Viņa bija nobālējusi, kad Džeimijs piecēlās kājās, un es redzēju, ka arī viņa cieši savilkusi dūres.

Visu acis bija pievērstas jauneklim, bet viņš vērsās tikai pie Kolama. Balss skanēja tikpat dobji kā tēvocim, un katrs vārds bija skaidri dzirdams.

- Kolam Makenzij, es nāku pie tevis kā pie radinieka un sabied­rotā. Es tev nezvērēšu, jo mans zvērests ir dots tam vārdam, ko es nesu. Pūlis klusi, bet ļaunu vēstoši iedūcās, Džeimijs tam nepievērsa uzmanību un turpināja: Taču es bagātīgi došu tev no tā, kas man ir, palīdzību, labu gribu, kad vien tev to vajadzēs. Es dāvāju tev savu padevību kā radiniekam un vadonim un uzskatu, ka mani saista tavs vārds, kamēr vien manas kājas min Makenziju klana zemi.

Viņš apklusa un stāvēja, garš un stalts, rokas brīvi nolaidis gar sāniem. Bumba tagad bija Kolama pusē, es nodomāju. Viens viņa vārds, viens mājiens, un rīt no zāles grīdas plāksnēm vajadzēs berzt jaunā pārdrošnieka asinis.

Kolams brīdi stāvēja nekustīgi, tad pasmaidīja un izstiepa rokas. Mirkli šaubījies, Džeimijs viegli ielika savas rokas tēvoča plaukstās.

- Mēs jūtamies pagodināti, ka piedāvā mums savu draudzību un labo gribu, Kolams skaidri sacīja. Mēs pieņemam tavu padevību un dāvāsim tev uzticību kā Makenziju klana sabiedrotajam.

Saspringums, kas līdz šim bija valdījis zālē, atslāba, un galeriju, kad Kolams iedzēra no biķera un piedāvāja to Džeimijam, pāršalca gan­drīz dzirdama atvieglojuma nopūta. Jaunais vīrietis pieņēma kausu ar smaidu. Lai ari nebaudīdams ceremoniālo malku, viņš pacēla gandrīz pilno trauku, mazliet palieca un dzēra. Un turpināja dzert. Skatītāji cieņā un uzjautrinājumā noelsās, bet Džeimija spēcīgie kakla muskuļi turpināja kustēties. Kuru katru mirkli viņam taču vajadzēs ievilkt elpu, es domāju, bet nē. Džeimijs iztukšoja smago kausu līdz pēdējai lāsei, atņēma no lūpām, ar sprādziena troksni ierāva plaušās gaisu un snie­dza biķeri atpakaļ Kolamam.

- Pagodināts esmu es, viņš teica viegli piesmakušā balsī, ka varu būt sabiedrotais klanam, kuram ir tik izsmalcināts viskijs.

Pēc šiem vārdiem atskanēja ovācijas un Džeimijs devās uz durvīm, pa ceļam saņemdams apsveikuma rokasspiedienus un draudzīgus uzsitienus pa plecu. Acīmredzot Kolams Makenzijs nebija vienīgais ģimenē, kuram piemita ķēriens uz teatrāliem trikiem.

No zālē valdošā karstuma un dūmojošajām lāpām man sāka sāpēt galva, vēl pirms garā zvēresta došanas ceremonija noslēdzās, cik sapratu, ar dažiem aizkustinošiem Kolama vārdiem. Seši viskija kausi, ko viņš bija iztukšojis kopā ar vīriem, nebija atstājuši nekādu iespaidu, un spēcīgā balss joprojām atbalsojās akmens sienās. Vismaz kājas, par spīti ilgajai stāvēšanai, viņam šonakt nesāpēs, man ienāca prātā.

Lejā atskanēja skaļš kliedziens, sāka spiegt dūdas, un viss svinī­gums izjuka mežonīgā aurošanā, kas te uzplūda, te atplūda. Kad uz steķiem parādījās alus un viskija mucas, tās apsveica ar vēl skaļāku klaigāšanu, tūlīt tika ienesti arī šķīvji ar kūpošiem auzu plāceņiem, pil­dītiem aitu kuņģiem un gaļu. Fica kundze, kas noteikti bija atbildīga par šo pasākuma daļu, bīstami tālu pārliecās pāri margām un ar asu skatienu uzmanīja apkalpotājus, kas vairumā bija puiši, pārāk jauni, lai nodotu oficiālu zvērestu.

- Un kur ta' palikuši fazāni, ko? viņa pie sevis purpināja, noskatī­jusi ienestos šķīvjus. Un pildītie zuši? Velns rāvis to Mango Grāntu, es nomaukšu viņam ādu pār acīm, ja viņš būs piededzinājis zušus! Pie­ņēmusi lēmumu, Fica kundze pagriezās un sāka spiesties cauri drūzmai uz galerijas izeju, acīmredzot nevēlēdamās atstāt tādas svarīgas lietas kā mielasta organizēšana Mango Grānta nemākulīgajās rokās.

Izmantojot izdevību, ka aiz varenās sievas palika plata brīva eja, es spraucos viņai līdzi. Ari citas sievietes priecīgas, ka radies labs iemesls, lai tiktu projām, mums pievienojās.

Kāpņu lejasgalā Fica kundze pagriezās un, ieraudzījusi augšā drūz­mējamies baru sieviešu, apveltīja tās ar niknu skatienu.

- Jūs, sīkaļas, taisieties, ka tiekat, uz savām istabām, viņa noko­mandēja. -Ja negribat palikt augšā, kur ir droši, un nekrist acīs, tad pa istabām. Un nekādas slaistīšanās pa koridoriem vai lūrēšanas ap stū­riem. Visi veči jau pamatīgi pielakušies, un pēc stundas ies vēl trakāk. Šonakt skuķiem te nav, ko vazāties.

Atgrūdusi durvis, Fica kundze ziņkāri palūkojās gaitenī. Acīmredzot ceļš bija tīrs, jo viņa izdzina sievietes kā vistas pa vienai ārā uz viņu guļamistabām augšējos stāvos.

- Vai nevajag palīdzēt? es pajautāju, kad nonācu Fica kundzei blakus. Es domāju, virtuvē.

Viņa noraidoši papurināja galvu, bet par piedāvājumu pasmai­dīja.

- Nē, nav vajadzības, meitēn. Un tagadiņ ej tu ar', tev jau ar' draud tādas pašas briesmas. Un draudzīga dunka mugurā izstūma mani pustumšajā gaitenī.

Pēc pagalmā piedzīvotās tikšanās ar sargu uzskatīju, ka prātīgāk būs paklausīt saimniecības vaditājas padomam. Vīri zālē dzīroja, dejoja un dzēra, nemaz nedomājot atturēties vai valdīties. Es piekritu, ka sie­vietei tur nav vietas.

Taču atrast ceļu uz savu istabu nepavisam nebija viegli. Šī pils daļa man bija sveša, un, lai arī zināju, ka stāvu augstāk atrodas vaļēja pār­eja, kas savienoja šo spārnu ar to, kurā atradās mana istaba, es nespēju ieraudzit neko līdzīgu kāpnēm.

Pagriezos ap stūri un uzdūros baram vīru. Šos vīriešus es nepazinu, viņi bija ieradušies no klana teritorijas nomales un nebija pieraduši pie pils galantajām manierēm. Pie šāda secinājuma es nonācu tikai tādēļ, ka viens no viņiem acīmredzot bija meklējis ateju, tad atmetis meklēju­miem ar roku un nu atvieglojās gaiteņa stūri.

Es apcirtos un gribēju doties atpakaļ, no kurienes biju nākusi, vien■ilga, ir tur kāpnes vai to nav. Taču vairākas rokas centās mani apturēt, un es attapos piespiesta pie gaiteņa sienas bārdainu kalniešu ielen­kumā, viņu elpā jautās viskijs, bet prātā izvarošana.

Neredzēdams jēgu noņemties ar priekšspēli, pašā priekšā stāvošais sagrāba mani ap vidu un iegrūda roku aiz ņiebura. Viņš pieliecās pavi­sam tuvu, berzēdams savu bārdaino vaigu man gar ausi.

- Kā būtu ar vienu saldu bučiņu Makenziju klana drosmīgajiem puišiem? Tulach Ard!

- Erin go bragh! Lai dzīvo Īrija! es rupji atcirtu un no visa spēka atgrūdu uzmākuli. Viņš bija piedzēries, tāpēc neturējās stingri uz kājām, atstreipuļoja atpakaļ un uzgrūdās vienam no saviem draugiem. Es parāvos sāņus un bēgu, pa ceļam nometot neveiklās tupeles.

Man priekšā iznira cits draudīgs stāvs, un es saminstinājos. Taču likās, ka tur ir tikai viens vīrs, bet aiz muguras vismaz desmit, turklāt, par spīti lielajam patērētajam alkohola daudzumam, viņi strauji tuvo­jās. Es metos uz priekšu, nolēmusi pēdējā brīdī pašauties viņam garām. Vīrietis pēkšņi iznāca man pretī, un es apstājos tik strauji, ka ar rokām atspiedos viņam pret krūtīm, lai neuztriektos virsū. Tas bija Dūgals Makenzijs.

- Velns un elle… viņš iesāka, bet tad, ieraudzījis vīrus, kas dzinās man pakaļ, pastūma mani aiz muguras un gēlu valodā kaut ko uzrēja sekotājiem. Tie tajā pašā valodā deva pretī, bet pēc īsas vārdu pārmai­ņas, kas izklausījās kā vilku ņurdēšana, viņi atteicās no sava nodoma un devās projām meklēt labāku izklaidēšanos.

- Paldies, es, viegli samulsusi, teicu. Paldies. Es… Es nu iešu. Man nevajadzēja te būt. Dūgals paskatījās uz mani no augšas, saņēma manu roku un pagrieza ar seju pret sevi. Viņš bija izspūris un nepārprotami piedalījies dzīrošanā.

- Tiesa gan, meitēn, viņš piekrita. Tev te nevajadzēja atrasties. Bet, tā kā esi, nu tad tev būs jāmaksā sods, viņš, acīm pustumsā kvēlojot, nomurmināja. Tad bez brīdinājuma piekļāva mani sev klāt un noskūpstīja. Skūpsts bija pietiekami spēcīgs, lai noberztu man lūpas un tās pavērtu. Mēle piekļāvās manējai, un mute pieplūda ar viskija sīvo garšu. Viņa rokas stingri satvēra manus gurnus un piespieda cieši sev klāt tā, ka es zem kiltiem cauri daudzajām manu svārku un apakš­svārku kārtām sajutu stingro pauguru.

Tikpat pēkšņi, kā bija apskāvis, Dūgals palaida mani vaļā. Viņš palocija galvu un, mazliet saraustīti elpodams, ar roku norādīja lejā uz zāli. Pāri pierei bija noslīgusi rūsas krāsas matu šķipsna, un viņš atstūma to atpakaļ.

- Taisies nu projām, meitēn, viņš mudināja. Iekams jāmaksā vēl vairāk.

Es basām kājām jozu projām.

Ņemot vērā pagājušās nakts svinības, biju iedomājusies, ka lie­lākā daļa no pils iemītniekiem nākamajā rītā modīsies vēlu, iespējams, izstreipuļos ārā, lai dabūtu kādu kausu atspirdzinoša alus tikai tad, kad saule jau būs krietni pakāpusies protams, ja tā vispār būs izlēmusi parādīties. Bet Makenziju klana kalnieši bija taisīti no izturīgāka mate­riāla, nekā man bija licies, jo pils dūca kā bišu spiets jau krietnu laiku pirms saullēkta. Gaiteņos skanēja kareivīgi saucieni, skaļi žvadzēja bru­ņas, un būkšķēja zābaki, kad vīri gatavojās "jaktij".

Rīts bija auksts un miglains, bet Ruperts, kuru satiku pagalmā ceļā uz zāli, apgalvoja, ka šis esot pats piemērotākais laiks, kad iet uz meža­cūkām.

- Tiem kustoņiem kažoki ir dikti biezi, aukstums šiem neko nevar padarīt, viņš skaidroja, uz kājminamas tecīlas cītīgi asinādams šķēpa galu, un šie jūtas droši, kad apkārt tāda bieza migla jo šie, redz', nemana medniekus, kas tuvojas.

Es atturējos aizrādīt, ka tikpat labi arī mednieki neredzēs zvēru, kuram tuvojas, un ieraudzīs to tikai tad, kad būs gandrīz uzkāpuši tam virsū.

Kad saule sāka ievilkt dūmakā asinssarkanas un zeltainas svītras, mednieku pulciņš sanāca priekšējā pagalmā, viņi vizēja no rasas, un acis gaidās spoži mirdzēja. Nopriecājos, ka sievietēm nav jāpiedalās, bet var aprobežoties tikai ar plāceņu un alus piedāvāšanu varoņiem, kas posās ceļā. Redzēdama, cik liels skaits vīru dodas uz austrumpu­ses mežiem, līdz zobiem apbruņojušies ar mežacūku šķēpiem, cirvjiem, lokiem, bultu makiem un dunčiem, man sametās mežakuiļa maz­liet žēl.

Taču pēc stundas, kad mani aicināja steigšus doties uz mežmalu apkopt ievainojumus medniekam, kurš, šķiet, bija miglā nejauši uzkā­pis zvēram virsū, mana attieksme mainījās pret cieņas pilnu bijību.

- Kristu, apžēlojies! es iesaucos, apskatīdama vaļējo, saplosīto brūci, kas stiepās no ceļgala līdz pat potītei. Un to izdarīja dzīvnieks? Vai viņam ir nerūsējoša tērauda zobi?

- Kas? Cietušais no šoka bija gluži bāls un pārāk satriekts, lai man atbildētu, bet viens no medniekiem, kas bija palīdzējis nelaimīga­jam izkļūt no meža, uzmeta man savādu skatienu.

- Nekas, es izvairījos un cieši savilku spiedošu pārsēju, ko biju aptinusi ap savainoto apakšstilbu. Aizved viņu uz pili, un mēs palūg­sim, lai Fica kundze iedod nabadziņam karstu buljonu un segas. Brūce jāšuj, bet man nav līdzi instrumentu.

Dzinēju ritmiskie kliedzieni joprojām atbalsojās pakalnu dūmakā tītajās nogāzēs. Pēkšņi atskanēja spalgs kliedziens, kas izlauzās cauri miglas slāņiem un uzšāvās pāri koku galotnēm, no savas paslēptuves tur­pat netālu, biedējoši spārnus plikšķinādams, pacēlās izbiedēts fazāns.

- Dievs debesīs, kas nu atkal? Paķērusi pārsējus, pametu savu pacientu palīgu ziņā un no visa spēka skrēju uz mežu.

Zem zariem migla bija vēl biezāka, un es varēju redzēt tikai dažas pēdas uz priekšu, bet satraukta klaigāšana un krūmu brīkšķēšana veda mani pareizajā virzienā.

Tas patraucās man garām no aizmugures. Tā kā biju koncentrēju­sies uz kliedzieniem, tad neko nebiju dzirdējusi un zvēru ieraudzīju tikai tad, kad tas bija paskrējis man garām, tumša ēna, kas kustējās ar neiedomājamu ātrumu, absurdi sīkie nagi gandrīz nedzirdami mina slapjās lapas.

Biju tik ļoti izbrīnīta par negaidīto parādību, ka pirmajā brīdī man pat neienāca prātā baidīties. Es tikai blenzu miglā, kur bija pazudis melnais, sariem klātais briesmonis. Tad, pacēlusi roku, lai atbīdītu pie sejas pielipušās mitrās cirtas, es ieraudzīju uz tās izsmērētu sarkanu švīku. Pavērsusi skatienu lejup, es līdzīgu švīku redzēju ari uz svār­kiem. Dzīvnieks bija ievainots. Varbūt kliedzis bija mežakuilis?

Tomēr nē; es zināju, kā kliedz nāvīgi ievainots cilvēks. Un meža­cūka pārāk veikli kustējās, skrienot man garām. Dziļi ievilku elpu un devos iekšā miglas vālā meklēt ievainotu vīru.

Es atradu viņu lēzena pakalna pakājē kiltos ģērbtu mednieku pul­ciņa vidū. Viņi ievainoto bija saseguši ar plediem, bet audums, kas klāja kājas, bija pārāk tumšs no slapjuma, lai vēstītu ko labu. Plata melnu dubļu sliede aizvijās vietā, kur viņš bija vēlies lejā no kalna, un izkārpītas, ar dubļainām lapām sajaukušās zemes laukumiņš rādīja, kur notikusi sadursme ar dzīvnieku. Nometos ceļos blakus ievainotajam medniekam, noņēmu segas un ķēros pie darba.

Tik tikko biju sākusi, kad apkārt stāvošo vīru kliedzieni lika man pagriezties un es ieraudzīju murgaino tēlu, kas bez skaņas atkal iznira no kokiem.

Šoreiz man pietika laika ieraudzīt dunča spalu dzīvnieka sānos, iespējams, to bija atstājis zemē gulošais vīrs. Un draudīgus, dzeltenī­gus zobus, notraipītus tikpat sarkanus kā neprātīgās, mazās ačeles.

Lai cik pārsteigta biju es, vīru pulciņš sakustējās un tvēra pēc iero­čiem. Kāds gara auguma vīrietis izrādījās ātrāks par pārējiem, viņš izrāva šķēpu no rokām medniekam, kas stāvēja kā sasalis, un izgāja klajumā.

Tas bija Dūgals Makenzijs. Viņš gāja gandrīz nevērīgi, nesot šķēpu zemu nolaistu, gatavu triecienam abās rokās, it kā grasītos celt mēslu dakšas. Visu uzmanību viņš bija pievērsis kuilim, klusām runādams ar to, murminādams kaut ko gēlu valodā, it kā labinādams dzīvnieku nākt ārā no koku patvēruma.

Pirmais uzbrukums bija spējš kā sprādziens. Zvērs pašāvās Dūgalam garām tik tuvu, ka brūnie medību kilti noplīvoja saceltajā vējā. Mežakuilis uzreiz apcirtās un traucās atpakaļ muskuļota niknuma masa. Dūgals kā matadors palēca malā un dūra uzbrucējam ar šķēpu. Atpakaļ, uz priekšu un vēlreiz atpakaļ. Tas vairāk bija dancis nekā cīņa, abi pretinieki bija gana spēcīgi un tajā pašā laikā tik veikli, ka likās slīdam virs zemes.

Cīniņš ilga tikai mazliet vairāk par minūti, kaut ari likās daudz ilgāk. Un beidzās ar to, ka Dūgals, kiltiem plandot, izvairījās no nāvī­gajiem ilkņiem, pacēla īso, resno šķēpu un ietrieca starp zvēra slīpajām lāpstiņām. Nobūkšķēja šķēps, un atskanēja spalgs kvieciens; man spal­vas uz rokām saslējās stāvus. Cūkas mazās ačeles šaudījās apkārt, mežonīgi meklējot ļauno likteni, un sīkie nagi iegrima dziļi dubļos, kad mežakuilis sagrīļojās un nokrita. Kviekšana turpinājās, līdz sasniedza necilvēcisku spalgumu, kamēr smagais ķermenis nokrita uz sāniem, ietriecot iedurto dunci dziļāk sarainajā miesā. Smalkie nagi kārpīja zemi, sakuļot mitro augsni biezās pikās.

Kviecieni aprāvās pēkšņi. Mirkli valdīja klusums, tad atskanēja īsti cūcisks rukšķējiens un rumpis palika nekustīgi guļam.

Dūgals negaidīja, lai pārliecinātos, vai dzīvnieks ir beigts, bet, apmetis līkumu ap drebošo mežacūku, devās pie ievainotā mednieka. Viņš nometās ceļos un aizlika roku aiz cietušā pleciem, nomainot to vīru, kurš tur sēdēja pirms tam. Augstos vaigu kaulus bija apšļākusi smalka asins strūkliņa, un vienā pusē matus bija salipinājušas sakal­tušas asinis.

- Nu, Džordij! Viņa skarbā balss pēkšņi bija kļuvusi maiga. Nu. Es viņu piebeidzu. Viss kārtībā.

- Dūgal? Vai tas esi tu? Ievainotais pagrieza galvu runātāja vir­zienā un centās atvērt acis.

Biju izbrīnīta, to dzirdot, kamēr ātri pārbaudīju pulsu un dzīvības pazīmes. Negantais Dūgals, nežēlīgais Dūgals runāja ar vīrieti klusā balsī, atkārtoja mierinājuma vārdus, cieši kļāva sev klāt un glāstīja izspūrušos matus.

Es notupos un pasniedzos pēc pārsēju kaudzes, kas gulēja man blakus zemē. Brūce bija dziļa, vismaz astoņas collas, no cirkšņa lejup uz cisku, un no tās vienmērīgi plūda asinis. Tās nešļācās rāvieniem; cirkšņa artērija nebija skarta, un tas nozīmēja, ka bija labas izredzes asiņošanu apturēt.

Bet apturēt nevarēja sūkšanos no vēdera, kur asie zobi bija pārplē­suši ādu, muskuļus, apzarni un zarnas. Lielie asinsvadi nebija traumēti, bet iekšējie orgāni bija caurdurti; es to skaidri redzēju caur saplosīto brūci. Šādi vēdera ievainojumi bieži beidzās ar nāvi pat modernās ope­rāciju zālēs, kur var uzlikt šuves un ir pieejamas antibiotikas. Bojā­tās zarnas saturs, izplūstot vēdera dobumā, vienkārši saindē visu ap sevi un izraisa infekciju, kas gandrīz nenovēršami beidzas letāli. Un šeit, kur vienīgie ārstniecības līdzekļi bija ķiploka daiviņas un pelašķu ziedi…

Mans skatiens satikās ar Dūgala skatienu, kad viņš pētīja briesmīgo brūci. Viņa lūpas sakustējās, bez skaņas virs cietušā galvas veidojot vārdus: "Vai viņš dzīvos?"

Es mēmi papurināju galvu. Vēl mirkli viņš turēja Džordiju apskautu, tad pastiepa roku un ar nolūku atsēja ārkārtas žņaugu, ko biju uzlikusi mednieka kājai. Viņš paskatījās uz mani, izaicinot iebilst, bet es nepa­kustējos, tikai viegli pamāju ar galvu. Es varēju apturēt asiņošanu un ļaut, lai vīrieti nestuvēs nogādā pilī. Pilī, kur viņu mocītu arvien lielākas sāpes, kad vēdera ievainojums sastrutos tiktāl, ka infekcija izplatīsies pietiekami tālu, lai nogalinātu viņu, iespējams, dienām ilgās mokās. Varbūt vieglāka bija nāve, ko viņam piedāvāja Dūgals, nomirt tepat, zem debesīm, kad sirds asinis nokrāso tās pašas lapas, ko sārtinājušas tā zvēra asinis, kas laupīja viņam dzīvību. Es pa mitrajām lapām aizrāpoju līdz Džordija galvai un pusi no viņa svara pārliku uz savu roku.

- Drīz kļūs vieglāk, es teicu, un mana balss, kā vienmēr, skanēja mierīgi, tā man bija mācīts. Sāpes drīz pāries.

- Jā. Ir jau labāk… tagad. Vairs nejūtu kāju… rokas arī ne… Dūgal… vai tu esi te? Vai tu esi te? Nejūtīgās rokas akli kustējās pie sejas. Dūgals cieši tās saņēma, pieliecās tuvāk un kaut ko klusi murmināja mirstošajam biedram ausī.

Džordija mugura pēkšņi izliecās, papēži dziļi iespiedās dubļos, ķer­menis agresīvi protestēja pret to, ko prāts jau sāka pieņemt. Viņš laiku pa laikam dziļi ievilka elpu, kā gaisu tver noasiņojošs cilvēks, alkstot pēc ķermenim trūkstošā skābekļa.

Mežā valdīja dziļš klusums. Miglā nedziedāja putni, un vīri, kas, pacietīgi gaidot, stāvēja koku ēnā, paši bija klusi kā koki. Mēs ar Dūgalu tālu pārliecāmies pāri nāves cīņā ierautajam ķermenim, dudinot mie­rinājuma vārdus, kopā pildot šo sirdi plosošo un nepieciešamo uzde­vumu palīdzēt cilvēkam nomirt.

Arī ceļā uz pili valdīja klusums. Es gāju blakus mirušajam, ko nesa uz nestuvēm, kas bija sameistarotas no priežu zariem. Mums aiz mugu­ras tika nestas tieši tādas pašas nestuves, kurās gulēja naidnieka rum­pis. Dūgals gāja pa priekšu, viens pats.

Ieejot pa vārtiem pils galvenajā pagalmā, es pamanīju pavīdam strupu stāvu, kas piederēja tēvam Beinam, ciema priesterim, kurš ar novēlošanos steidzās palīgā kritušajam draudzes loceklim.

Dūgals apstājās, pastiepa roku, lai apturētu mani, kad es pagrie­zos uz kāpnēm, kas veda uz manu darba telpu. Nesēji ar Džordija mirstīgajām atliekām, ko sedza pledi, pagāja garām uz kapelu, atstājot mūs tukšajā gaitenī. Dūgals satvēra mani pie delnas locītavas un cieši noskatīja.

- Tu jau esi redzējusi cilvēkus mirstam, viņš neizteiksmīgā balsī secināja. Vardarbīgā nāvē. Tas nebija jautājums, drīzāk apsūdzība.

- Daudzus, es atteicu tikpat neizteiksmīgi. Izrāvusi roku, atstāju viņu stāvam un devos parūpēties par dzīvo pacientu.

Lai cik briesmīga bija Džordija nāve, tā tikai uz brīdi aptumšoja svi­nību noskaņu. Pēcpusdienā pils kapelā par aizgājēja dvēseli tika notu­rēta krāšņa mise, un nākamajā rītā atsākās spēles.

No spēlēm es maz ko redzēju, jo biju aizņemta ar to dalībnieku lāpīšanu. Par īstām kalniešu spēlēm droši es varēju teikt tikai to, ka tās spēlēja ārkārtīgi nopietni. Uzliku pārsēju kādam neveiklim, kuram bija izdevies sagriezties, mēģinot dejot starp zobeniem, sastiprināju lauztus kājas kaulus kādam neveiksminiekam, kurš bija patrāpījies ceļā nevērīgi mestam veserim, un izdalīju ricineļlu un krešu sīrupu neskai­tāmiem bērniem, kas bija pārēdušies saldumus. Vēlā pēcpusdienā es biju tuvu spēku izsīkumam.

Uzrāpos savā ambulancē uz galda, lai izbāztu galvu pa mazo lodziņu un ieelpotu svaigu gaisu. Kliedzieni, smiekli un mūzika, kas plūda no lauka, kur notika spēles, bija apklusuši. Labi. Jaunu pacientu vairs nebūs, vismaz līdz rītdienai. Ko Ruperts bija teicis ko viņi darīs pēc tam? Šaus ar loku? Hmm. Pārbaudīju pārsēju krājumus un nogu­rusi aizvēru aiz sevis ambulances durvis.

Izgāju no pils un devos lejā uz staļļiem. Tagad labprāt pakavētos nerunājošu un neasiņojošu būtņu sabiedrībā. Man bija arī nodoms satikt Džeimiju, lai kāds būtu viņa uzvārds, un mēģināt vēlreiz atvai­noties par to, ka manis dēļ viņam vajadzēja piedalīties zvēresta došanā.

Tiesa, Džeimijs to bija lieliski nokārtojis, bet skaidrs, ka viņš turp vis­pār nebūtu devies, ja viņu liktu mierā. Par tenkām, ko Ruperts, iespē­jams, šobrīd izplatīja par mūsu mīlas dēku, es vairījos domāt.

Ari par savu nepatīkamo situāciju es labāk nedomāju, bet gan jau agrāk vai vēlāk vajadzēs to darīt. Tā kā tik krāšņi bija izgāzies mans bēgšanas mēģinājums Saieta sākumā, es apsvēru, vai noslēgumā man nebūtu labākas izredzes. Jā, lielākā tiesa zirgu būs prom, jo viesi dosies mājās. Bet vēl jau varēs dabūt kādu no vairākiem pils zirgiem. Un, ja paveiksies, viena kumeļa pazušana tiks norakstīta uz kādu nejaušu zādzību; tirgus laukumā un spēlēs klaiņāja gana daudz aizdomīgu tipu, kas varēja perināt ļaunus nodomus. Un, pateicoties juceklim, kas sacel­tos, viesiem dodoties projām, varētu paiet krietns laiciņš, iekams mana pazušana tiktu pamanīta.

Gausi cilādama kājas, gāju gar aploka žogu, apcerēdama bēgšanas plānus. Grūtības, lai izdomātu, kur gribu nokļūt, radīja fakts, ka man bija tikai miglaina nojauta par pašreizējo atrašanās vietu. Un, tā kā tagad, pateicoties manai dziednieces lomai spēļu laikā, mani pazina gandrīz visi Makenziji no Leohas līdz Bordersai, ceļu vaicāt es nedrīk­stēšu.

Pēkšņi man radās jautājums, vai Džeimijs pastāstījis Kolamam vai Dūgalam par manu neveiksmīgo bēgšanas mēģinājumu zvēresta doša­nas naktī. Neviens no brāļiem nebija man neko teicis, tāpēc varbūt viņš bija klusējis.

Aplokā nebija zirgu. Atgrūdu staļļa durvis, un man sirds apmeta kūleni, ieraugot, ka Džeimijs ar Dūgalu plecu pie pleca sēž uz siena ķīpas. Mana parādīšanās viņus bija izbiedējusi gandrīz tikpat stipri kā mani, kad ieraudzīju abus vīriešus, bet viņi galanti piecēlās kājās un piedāvāja man apsēsties.

- Nekas, nekas, es teicu, kāpjoties atpakaļ uz durvīm. Negribēju jūs traucēt.

- Nē, meitēn, Dūgals sacīja, tas, ko es tikko teicu Džeimijam, attiecas arī uz tevi.

Pametu ašu skatienu uz Džeimiju, kurš atbildēja ar tikko jaušamu galvas papurināšanu. Tātad viņš nebija Dūgalam neko teicis par manu bēgšanas mēģinājumu.

Es apsēdos, mazliet vairīdamās no Dūgala. Atcerējos nelielo scēnu gaitenī zvēresta nakti, lai gan viņš nebija to atgādinājis ne ar vārdu, ne žestu.

- Pēc divām dienām es dodos projām, viņš strupi pavēstīja. Un jūs abus ņemu līdzi.

- Uz kurieni? Es satrūkos. Mana sirds sāka sisties straujāk.

- Pa Makenziju zemēm. Kolams neceļo, tāpēc jāapmeklē zemturi un nomnieki, kas nevarēja ierasties uz Saietu, tas paliek manā ziņā. Un jāparūpējas par lietām šur tur… Viņš pamāja ar roku, norakstot šīs lietas kā nenozīmīgas.

- Bet kāpēc es? Tas ir, kāpēc mēs? es nelikos mierā.

Mirkli viņš apdomājās un tikai tad atbildēja:

- Nu, Džeimijs labi prot apieties ar zirgiem. Un Kolams domā, ka būtu prātīgi tevi, meitēn, aizvest līdz Fortviljamai. Turienes koman­dants varētu… palīdzēt sameklēt tavu ģimeni Francijā. Vai palīdzēt tev, es nodomāju, noskaidrot, kas es īsti esmu. Un cik daudz tu man noklusē? Dūgals nenovēršoties skatījās uz mani, acīmredzot gribēdams redzēt, kā es uzņemšu šos jaunumus.

- Labi, es rāmi noteicu. Lieliska doma. Ārēji mierīga, iekšēji es gavilēju. Kāda veiksme! Tagad man nevajadzēs mēģināt bēgt no pils. Dūgals pats mani pavadīs lielāko ceļa gabalu. Un no Fortviljamas, lēsu, es bez grūtībām pati atradīšu ceļu. Uz Kreignedanu. Uz akmeņu apli. Un, ja paveiksies, uz mājām.